Divus gadus Latvijas Kara muzeja vēsturniece Barba Ekmane strādājusi, lai radītu ekspozīciju Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš 1918—1920 par vienu no sarežģītākajiem posmiem Latvijas vēsturē
Pirms simt gadiem latviešiem nesanāca ilgi svinēt jaunās valsts dibināšanu, jo tās neatkarību vajadzēja nostiprināt cīņās gan pret vācu okupācijas varu, gan pret lieliniekiem. Neatkarības karš, kas sākās 1918. gada nogalē un beidzās tikai 1920. gadā, attēlots vienotā ekspozīcijā, kas muzejā būs skatāma līdz pat 2029. gadam. Tas ir būtiskākais Latvijas Kara muzeja projekts valsts simtgadē un vēsta par laiku, kurā nostiprinājās latviešu kā vienotas nācijas apziņa. Barba Ekmane, veidojot ekspozīcijas saturisko pusi, domājusi par to, kā atklāt sarežģītos notikumus vienkārši un dažādu paaudžu muzeja apmeklētājiem saprotami.
Kāpēc valsts vēsturē tik nozīmīgs laiks kā Latvijas Neatkarības karš tomēr pagaisis no ļaužu prātiem un vairāk tiek izceltas apstākļu sakritības, kas pēc Pirmā pasaules kara bija labvēlīgas jaunu valstu tapšanai?
Tas ir ļoti svarīgs, bet ārkārtīgi sarežģīts vēstures posms. Kā mēs smejamies, saprast, kurš ar kuru kurā brīdī un kāpēc karo, patiešām ir sarežģīti. Piemēram, Neatkarības kara sākumā šeit esošās Vācijas armijas daļas, kas Latvijā atradās kopš Pirmā pasaules kara beigām, kopā ar vienu no lielākajām Latvijas nacionālajām minoritātēm, vācbaltiešiem, cīnās plecu pie pleca ar latviešu vienībām pret lieliniekiem Kurzemē. Šīs pašas vācu un vācbaltiešu vienības 1919. gada jūnijā cīnās pret latviešu un igauņu spēkiem Cēsu kaujās. Līdzšinējais sabiedrotais kādā brīdī ir kļuvis par ienaidnieku. Savukārt pēc sakāves Cēsu kaujās vācbaltiešu minoritāte tiek iekļauta Latvijas armijā un tālāk cīnās kopā ar latviešu karavīriem Latgalē pret lieliniekiem. Atkal kā sabiedrotie.
Tāpēc šis posms ir ārkārtīgi sarežģīts, jo cilvēkiem izvēles par to, kā rīkoties un ko atbalstīt, nākas pieņemt vairākas reizes pusotra gada laikā. Tas, ka vienreiz ir izlemts cīnīties pret Latvijas republikas aizstāvjiem, nenozīmē, ka šis cilvēks ir palicis Latvijas valsts ienaidnieks arī turpmākajā kara gaitā.
Situācija strauji mainās, bet informācijas aprite tolaik nebūt nebija tāda, pie kādas esam pieraduši mūsdienās.
Jā, bet mums ir tikai priekšstats par to, kāda cilvēkiem ir informācijas aprite tajā laikā. Dažādi vēstures artefakti parāda, ka nebūt nav tā, ka cilvēki nezina, kas ir noticis 18. novembrī Rīgā. Esmu redzējusi Valmieras reālskolas klases žurnālu, kurā 1918. gada 18. novembrī ir ierakstīts, ka atlikušās stundas nenotiek sakarā ar valsts proklamēšanu Rīgā. Tas nav noslēpums! Līdz mūsdienām saglabājušās arī ekstra telegrammas, ko preses izdevumi izdod uzreiz pēc pasludināšanas, un tās ātri nonāk cilvēku rīcībā. Šajā ekspozīcijā ir izlikta pastkarte, kas ar apsveikuma vārdiem «Brīvā Latvijā» ir sūtīta 1918. gada 22. novembrī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.