Ceļamaize jaunajam izglītības un zinātnes ministram 1

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Zane Ozola
Print Friendly, PDF & Email

Neatkarīgi no tā, kurš politiskais spēks pēc jaunās valdības izveidošanas vadīs Izglītības un zinātnes ministriju, vai kurš ieņems nozares ministra krēslu, ir jāturpina darbs pie izglītības satura reformas īstenošanas, lielāku uzmanību pievēršot kvalitātes izvērtēšanai. Mācīšanās pieejai ir jāmainās, bet, lai reforma būtu sekmīga, liela nozīme ir arī pedagogu izglītībai un sagatavotībai.

Jauns gads sāksies ar jaunu valdību, arī ar jaunu izglītības un zinātnes ministru, kas daudziem šīs nozares pārstāvjiem ļauj raudzīties nākotnē ar cerību. Arī man. Ir vairākas lietas, ko varētu likt jaunajam ministram ceļamaizē, un vairāki aspekti, kuros Neatkarīgā izglītības biedrība ir gatava nākt talkā, apzinoties, ka, neatkarīgi no tā, kurš būs ministrs, darba būs daudz un tas nebūs viegls.

Darbs pie sabiedrības informēšanas

Es aicinātu vairāk informēt sabiedrību par to, kas tieši mainīsies, īstenojot izglītības satura reformu, kādi lēmumi tiek pieņemti un kāpēc tas tiek darīts. Sabiedrība visbiežāk pretojas tam, ko nezina vai nesaprot, tāpēc aktīvāks darbs pie komunikācijas gan ar nozares pārstāvjiem, gan sabiedrību kopumā, noteikti radītu pozitīvu efektu.

Tāpat aicinātu jauno ministru nekoncentrēties uz sīkumiem, līdzīgi kā savulaik tas bija ar sešgadnieku jautājumu, bet pievērsties būtiskajām lietām – pedagogu prestižam un izglītībai, mazo skolu jautājumam un izglītības satura reformai. Vienlaicīgi nav iespējams strādāt visos virzienos, tam vienkārši nepietiks jaudas, tāpēc jāsāk ar svarīgāko.

Joma, kurā arī nepieciešama pilnveide, ir ministrijas sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Līdzšinējo ministru laikā tas zināmā mērā ir bijis klupšanas akmens, jo sadarbība nenozīmē tikai uzaicināšanu uz Saeimas komisijas sēdi. Tajā pašā laikā ir būtiski nepārprast sadarbību ar nevalstisko sektoru – tai jāizpaužas kā ideju ģenerēšanai, piemēram, ar prāta vētrām, viedokļu apmaiņu u.tml., taču nevajadzētu cerēt, ka nevalstiskās organizācijas paveiks ierēdņu darbu.

Lai skaidri parādītu, ka aicinājums sadarboties nav tikai tukši vārdi, Neatkarīgā izglītības biedrība iezīmē jautājumus, kuros ir gatava sniegt atbalstu ministram. Tie ir jautājumi par skolvadības procesiem, par skolu organizatorisko struktūru, izglītības saturu, kā arī mazo skolu jautājums, kurā mēs piedāvājam savu atbalstu, izvērtējot skolu pedagoģisko potenciālu.

Stiprināt pedagogus un skolu direktorus

Jaunajam ministram noteikti ir jānāk klajā ar savu redzējumu par pedagogu izglītību. Finanses ir otršķirīgs jautājums – reforma izdosies, ja pedagogi būs izglītoti, sagatavoti un motivēti. Pedagogos ir jāveido prasme strādāt ar jaunām metodēm. Neskatīsimies vairāk atpakaļ – tā, kā bija, vairs nekad nebūs, tāda ir lietu dabiskā kārtība. Ir jāļauj projektam Skola2030 iet savu gaitu un paveikt to, kas ir iesākts. Papildus atrisinot jautājumu par pilotskolu pedagogu zināšanu un pieredzes nodošanu arī citiem pedagogiem. Jāstrādā arī pie skolu direktoru institūcijas stiprināšanas, jo mums ir nepieciešami spēcīgi vadītāji.

Es patiešām turu īkšķus par jauno ministru! Jau tagad iespējams prognozēt, ka būs pretestība izglītības satura reformai, norādot, ka visā Eiropā, arī valstīs, kas jau īsteno kompetenču izglītību, krītas izglītības kvalitāte. Tāpēc vēlētos uzsvērt, ka neviens ministrs nav brīnumdaris un reformas rezultāti nebūs tūlītēji. To no ministra nevar pieprasīt. Reformas procesi notiek lēni. Tikai tagad pakāpeniski redzam kādreizējā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa 2012. gada reformu rezultātus. Lēnām, bet mēs virzāmies uz attīstību.

Atbalstīt, nevis kontrolēt

Ministram ir jāsper būtiski soļi, taču tas jādara pietiekami filigrāni. Saprotams, ka ir jautājumi, kuri var sašūpot ikviena ministra krēslu, piemēram, par augstākās izglītības akreditāciju. Šim procesam ir jābūt mūsdienīgam – kvalitāte jāvērtē ar padziļinātām, visaptverošām metodēm, nevis birokrātisku akreditāciju. Līdzīgs ir arī jautājums par birokrātiskā aparāta samazināšanu nozarē, tāpēc novēlu ministram apņēmību un izturību.

Līdz šim bija vērojama tendence – ja ir problēma, tad tiek radīts uzraudzības mehānisms vai sankcijas, taču atbildīgo nav. Es aicinātu mainīt filozofiju un katram pašam uzņemties atbildību par savu darbu – gan ikvienam pedagogam, kurš strādā klasē ar bērniem, gan ikvienam ierēdnim, kurš piedalās izglītības politikas veidošanā. Mums jāvadās pēc principa – nevis kontrolēt, bet atbalstīt!

 

Autore ir Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja

Komentāri (1)

J.šveiks 13.01.2019. 12.50

pirmais kas jādara pedagoģijas līmeņos , ir jāizmēž krievu skolas no skolotājiem , kuri ar latviešu valodu ir uz tu , vairāk par labdēn paldēs pateikt nemāk , tādiem skolās nav vietas , kad mācījos vidusskolā , mums krievvalodu pasniedza krievs , perfekti pārzināja latviešu valodu un labi varēja iemācīt mums krievu valodu , ari izrunu , mēs stundās runājām krieviski . Kad vēlāk darbā ari armijā manu izrunu krievi nevarēja atšļkirt , vienīgāis
aizķēriens bija ka īsti matom laikam pareizi neizrunāju , tad kāpēc tagad jāmoca kā skolotāji , tā bērni ? , vai tad krievu bērni Anglijā Vācijā tiek apmācīti krievu valodā ? Bet par musināšanu par mācību vajag iemest aiz restēm par naida kurināšanu statrp tautām un pirmajai uz cietā notiesāto sola jāsēd ždanok

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu