Vai laime ir slimība?

Izrāde Apmānītā — Rozālijas sapnis par dzīvespriecīgo Kenu

Jaunā Rīgas teātra eksperiments — ļaut filozofam un žurnāla Rīgas Laiks redaktoram Uldim Tīronam iestudēt izrādes — attaisnojies arī trešo reizi. Viņa pirmie skatuves darbi Mielasts (2015) un pagājušās sezonas Pēdējā Ļeņina eglīte piesaistīja uzmanību lielākoties neparastās tematikas dēļ, taču tikko pirmizrādi piedzīvojusī izrāde Apmānītā (veidota pēc Tomasa Manna stāsta motīviem) ļauj režisoru vairs neuzskatīt par iesācēju un attiekties pret viņa darbu bez atlaidēm. Rezultāts ir cienījams — viens no šīs sezonas interesantākajiem skatuves darbiem.

Kāpēc? Vispirms dramaturģiskā materiāla dēļ. Vācu modernista Tomasa Manna pēdējais pabeigtais darbs nav pieskaitāms pie literatūras klasikas, toties Manns pats — ir. Viņa monumentālie romāni — Budenbroki, Jāzeps un viņa brāļi, Burvju kalns, Doktors Fausts — ir atnesuši viņam ne tikai Nobela prēmiju literatūrā, bet galvenais — apliecina, ka Manns ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta literātiem. Jāatspēko gan gaidas, kuras daļā skatītāju velti radījuši latviešu preses izdevumi (kā saprotu, tiražējot PR materiālu formulējumus). Proti, Manns nav romantiķis, un no Apmānītās nav jāgaida klišejiski izprasta tiecība uz visu skaisto. Manna proza ir skaista, bet arī nežēlīga, un stāsts par menopauzi pārdzīvojušu dāmu, kas iekāro jaunu puisi un šīs aizraušanās gaismā interpretē arī pašas ķermeņa sūtītos signālus, proti, notur audzēja izraisītu asiņošanu par mēnešreizēm, kas brīnumainā kārtā atsākušās, cinisks izklausās ne tikai īsā atstāstā. Manns pats šo gadījumu sauc par anekdoti un varoni tiešos vārdos raksturo kā muļķi. Cēlā un smieklīgā pretstats, protams, kalpo par māksliniecisku paņēmienu dzīves pretrunīguma atklāsmei, bet Latvijas publikai šāda estētika nav īpaši mīļa. Šķiet, te meklējama daļa atbildes uz jautājumu, kāpēc pēc pirmajām izrādēm skatītāju atsauksmes sociālajos tīklos ir vēsas, un piesardzīgākie teātra mīļotāji biļetes uz ieplānotajām izrādēm nesteidzas izpirkt. Un tomēr Tīrona Apmānīto ir vērts redzēt. Tas ir iestudējums, kas domāts plašam cilvēku lokam, tiesa, ar noteikumu, ka skatītājs gatavs izrādi skatīties aktīvi.

Aktivitāte šoreiz nozīmē intelektuālu līdzdalību. Tiem, kas ar Manna daiļradi nav pazīstami, teātris mēģinājis palīdzēt izrādes programmiņā, piedāvājot īsu ieskatu autora sarežģītajā personībā (homoseksuāla tēlainība caurvij lielu daļu Manna darbu, bet šajā, vismaz Tīrona interpretācijā, kļūst izšķiroši svarīga), viņa uzskatos par teātra estētiku, arī Mannam raksturīgās tēlainības aspektos, piemēram, dabas un nāves poētikā.

Kaut minimālas priekšzināšanas par Manna daiļradi tiešām ir svarīgas, kaut vai lai uztvertu režisora interpretācijas galveno trumpi — viņš Apmānītās dramatizējumā kā tēlu ierakstījis arī Tomasu Mannu, kas sacer stāstu, ko mēs skatāmies, un kurš aizvien uzskatāmāk redz sevi galvenās varones Rozālijas fon Timleres vietā. Tēma ir sarežģīta, bet arī ļoti cilvēcīga — autora un mākslas darba attiecības, attiecības starp dzīves īstenību un iztēli, sapni, kurā iespējams izdzīvot to, kas realitātē šķiet neiespējams. Regīna Razuma un Ģirts Krūmiņš to izspēlē visās emocionālās varavīksnes krāsās. «Vai tad laime ir slimība?» kādā brīdī jautā Razumas atveidotā Rozālija fon Timlere, un ne jau velti par jauno un dzīvespriecīgo amerikāni Kenu Kītonu (Kaspars Dumburs) iestudējumā sapņo ne tikai viņa, bet arī Tomass Manns, par šo apsēstību smejoties, ņirdzot, nožēlojot un vienlaikus sajūsminoties par savu jūtu intensitāti. Nozīmju līmeņu izrādē ir daudz — vecums, kas iemīlas jaunībā, sievišķo un vīrišķo lomu un identitāšu sajukums, nāves un dzīvības attiecības… Lai ko no motīvu simfonijas skatītājs izvēlētos dzirdēt kā galveno, saruna nebūs tukša.