Popkultūras ikona • IR.lv

Popkultūras ikona

Silvio Berluskoni lomā Tonijs Servillo
Sonora Broka, žurnāla Ir kinokritiķe

Filmā Silvio sajaukta vara, miesaskāre un klaunāde. Galvenā varoņa prototips ir bijušais Itālijas premjerministrs

Talantīgs izklaidētājs un mūsdienu Itālijas kino pazīstamākais vārds. Tas ir režisors Paolo Sorentīno. Viņu neinteresē ierindas parādības un ikdienišķi ļaudis. Apspēlējot cilvēciskās kaislības un izredzētību, viņš popkultūras elkos pārvērš gan pāvestu, gan premjerministru, turklāt dara to eleganti un jēgpilni.

Itāļu režisora filmas Il Divo, Dižais skaistums, Jaunība, kā arī kulta seriāls Jaunais pāvests (titullomā Džūda Lovs) spējušas atrast ceļu gan uz sinefilu, gan plašstraumes kino skatītāju sirdīm. Sorentīno režija ir balstīta Itālijas kino lielmeistaru tradīcijās, tomēr spēj runāt laikmetīgi — aizraujot un izklaidējot, bet arī turot vērīga skatītāja maņas asas, gatavas smalkam kinocitātam vai kādam intelektuālam jociņam. Sorentīno viegli iztēloties kā cirka direktoru, kurš labi pārzina savā arsenālā esošos zvērus un akrobātus. Zina, kad skatītāji sagaida joku, kad — lēnu, meditatīvu ainu, kurai šķietami nav nekādas saistības ar filmas sižetu.

Klaunāde, karnevāls, galējībās slīgstošas dzīru ainas Silvio ir veids, kā vēstīt intensīvi un daudzslāņaini, audiovizuāli pārsātinātam bakhanāliju kadram nereti pretstatot retro stilistikā veidotas absurdas televīzijas šovu ainas, bet kādā hipnotiskā epizodē — aitas un kondicionētāja toksisko attiecību izspēli.

Vīlušies būs tie, kas no Silvio gaida skandālu, atmaskošanu. Sorentīno, tāpat kā iepriekšējās filmās, interesē lielas personības cilvēciskais kodols, no kura kārtu pa kārtai nolobītas dažādas sociālās maskas. Galvenais varonis izrādās ārkārtīgi vientuļš, vecs vīrs, kuram katra diena nes jaunu zaudējumu. Sorentīno versija par bijušo Itālijas premjerministru Silvio Berluskoni, agrāk tik ietekmīgu un pretrunīgu politisko figūru, ir absolūts fantāzijas auglis, kur pat politiķa vizuālais tēls ir maksimāli kariķēts un pārspīlēts, vēlreiz atgādinot par cirka estētiku. Ar jaunības kultu sirgstoša, garlaikota, seksa un varas pārsātināta vīrieša lomā iejuties Tonijs Servillo, aktieris, kura brīnumainās pārtapšanas spējas varēja vērot gan Il Divo, gan Dižajā skaistumā. Solārijā kaldinātā vara sejas krāsa, gumijas masku atgādinošā smaidā savilktā grimase, kā arī pedantiski pieglaustie, krāsotie mati brīdina par neīstumu — žestos, sarunās, attiecībās. Silvio filmas gaitā tā arī nepamet savu krāšņo Sardīnijas villu, tikpat attālinātu no realitātes kā viņa saistība ar aktuālajiem procesiem politikā. Sorentīno, kurš ir arī filmas scenārija autors, apkopojis apbrīnojamu klāstu korupcijas tehniku, kuras citu pēc citas Silvio izmēģina sarunās ar valdības pārstāvjiem uz plosta piemājas dīķī. Agonējošais politiķis dzelžaini tic savai visvarenībai vai vismaz liek sev ticēt, jo šīs identitātes — cilvēks un amats — viņā nav nošķiramas, «bijušais» ir tikai vārds. «Es esmu vienīgais self-made politiķis Itālijā!» viņš sašutis norāda kādam sarunbiedram.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu