Spēja darīt vairākas lietas vienlaikus ir mīts: par mobilā telefona lietošanu pie stūres 4

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Marija Ābeltiņa
Print Friendly, PDF & Email

Pirms pāris dienām, braucot ar auto, apstājos pie luksofora t/c “Spice” krustojumā. Redzu, ka iedegas zaļā gaisma, bet priekšā esošā mašīna stāv, kā stāvējusi. Domāju, jāpaskatās, ko cilvēks dara. Protams, šoferis telefonā skatās video. Mobilā telefona lietotājus pie stūres redzu katru dienu un bieži domāju, kas cilvēkus mudina izvēlēties šādu risku?

Multitāskings ir ilūzija

Viena no izplatītākajām ilūzijām saistīta ar t.s. multitāskingu jeb spēju vienlaicīgi darīt vairākas lietas vienlīdz labi. Daudzi uzskata sevi par multitāskinga ekspertiem. Tas ir maldīgs priekšstats, jo mūsu smadzenes pārslēdzas no vienas lietas uz otru “pārlecot”. Un lēciens nenotiek acumirklī, tās ir sekunžu daļas, kas, braucot pie stūres, var izrādīties izšķirošas. Ja kādam šķiet, ka viņš ir supermultitāskers, iesaku veikt eksperimentu: pamēģiniet vienlaikus vienlīdz kvalitatīvi ar kāju zīmēt apli, bet ar roku – kvadrātu. Un vēl ar otru roku pakasīt degunu. Ja kāds bez treniņa atklāj sevī šādas prasmes, apsveicu: jūs piederat pie 1% pasaules iedzīvotāju, kam tas ir pa spēkam. Tā mēs arī braucam, ar vienu roku stūrējot apli, ar otru zīmējot kvadrātus telefonā – ar tādiem pašiem panākumiem kā eksperimentā mājās.

Kāpēc cilvēks patiesībā nespēj vienlaikus veikt divas darbības vienlīdz kvalitatīvi? Mūsu smadzenes nepārtraukti mēģina automatizēt procesus. Kad esam iemācījušies staigāt, mēs vairs nedomājam, kā liekam soli. Kad esam iemācījušies ēst, bieži vien arī tas notiek ļoti automatizēti un ne visai veselīgi. Tas nozīmē, ka smadzenes visu laiku izvēlas kaut ko palaist automatizētā jeb fona režīmā. Tātad uz ceļa fona režīmā ir vai nu telefona saruna, vai auto vadīšana.

Mobilajos telefonos tiek meklēts prieks un apbalvojums

Vēl viens smadzeņu slazds, kurā regulāri iekrītam un kas velk pie telefoniem un sociālajiem tīkliem, ir vēlme pastāvīgi meklēt prieku, apbalvojumu vai kaut ko sev svarīgu. Tā nav nekāda patoloģija, bet gan  smadzenēm raksturīga īpašība. Jebkurš sociālais portāls ir uzbūvēts tā, lai ik pa brīdim tajā parādītos kaut kas nozīmīgs. Mūsu smadzenēm tas ir kā cukurgrauds! Rezultātā mums veidojas neapzināta trauksme palaist garām kaut ko būtisku – jaunākās klačas, komentāru pie ievietotās fotogrāfijas vai informāciju par jaunu kultūras pasākumu.

Personīgi man lielākais izaicinājums ir satiksmes sastrēgumi, un arī daudzi citi šoferi atzīst, ka viņi sastrēgumos, īsinot laiku, ieskatās telefonos. Šādos brīžos vēlme īsināt laiku sociālajos tīklos ir kā ods, kura sīkšanu ir grūti izturēt. Tādi iekšēji “odiņi” darbojas smadzenēs mirklī, kad nonākam situācijās, kur jāgaida vai jādara kaut kas monotons. Tāpēc sastrēgums iedarbojas kā “palaidējmehānisms”, un roka automātiski stiepjas pēc telefona.

Telefons pie stūres – apzināts lēmums?

Mums šķiet, ka paši izvēlamies paskatīties telefonā, bet tā nav izvēle – patiesībā, šis process ir neapzināts, un tas ceļu satiksmē var izrādīties izšķirošs. Tas, vai lietosim telefonu pie stūres, saistīts ar kritisko domāšu – evolūcijas gaitā spēja domāt kritiski ir veidojusies kā viena no nesenākajām cilvēka smadzeņu prasmēm, tāpēc, lai to attīstītu un veiksmīgi pielietotu, jādod sev laiks. Tikai tad parādās izvēle kaut ko darīt vai nedarīt. Tāpēc, pirms ņemt rokā telefonu auto vadīšanas laikā, ir vērts iedot smadzenēm iespēju padomāt – pietiks ar mazu mirkli, lai pieņemtu lēmumu, nevis darbotos automatizēti. Ja starp mani un telefonu nav kāds šķērslis jeb netiek “pieslēgta” kritiskā domāšana, visticamāk, telefons un roka, kas pēc tā stiepjas, satiksies. Visvienkāršākais ir ielikt telefonu bagāžniekā vai vismaz uz aizmugurējā sēdekļa, kur to paņemt būtu neērti. Tas dotu pusminūti padomāt, vai tiešām šis zvans vai Facebook apmeklējums ir neatliekams.

Visi šie ir psiholoģiski ļoti saprotami procesi, bet, ja tos nepārzinām, tie pārņem vadību un mūsu darbības kļūst automatizētas. Turklāt mēs esam būtnes, kas bieži mācās no personīgās pieredzes. Ja esam piedzīvojuši sliktas sekas, nonākuši avārijas situācijā vai bijuši tai liecinieki, mums būs pilnīgi citāda attieksme un atbildību. Taču, ja regulāri braucam un nekas slikts nenotiek, mēs pie tā pierodam, tāpēc smadzenēm rodas sajūta, ka viss ir ideāli, proti, fona režīms darbojas. Un tad ir jābūt pietiekami lielam apzinātības līmenim un prasmei kritiski domāt, lai saprastu – tagad es pats sevi mānu un pārvērtēju savas spējas.

 

Autore ir psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite

Komentāri (4)

Ilze Gulēna 08.01.2019. 09.47

Apsveicami labs, tiešs un pārliecinošs raksts! Ceru, ka šoferi to ņems vērā. Citās valstīs daudz agrāk sāka sodīt par mobilo lietošanu pie stūres. Mēs no citiem grūti mācamies, pašiem uz savas ādas jāpiedzīvo lai saprastu, ka NAV “Latvijā citādi”. Atcerēsimies tikai lielos karus pret radara ieviešanu.

+3
0
Atbildēt

0

ak 08.01.2019. 12.48

Cilvēki ir ļoti dažādi – banāla patiesība, no kuras izriet nākošā banālā patiesība – autovadītāji ir ļoti dažādi. Viens gals – autovadītāji, kuri ar šo nodarbi pelna sev iztiku, kuri pie stūres uz ceļiem pavadījuši tūkstošiem stundu, jebkuros laika apstākļos, jebkurā diennakts stundā, piedzīvojuši asinis stindzinošus brīžus, dabīgās atlases kārtā noturējušies vairākus gadu desmitus. Otrs gals – ar mūsdienu auto kursu praksi autovadītāja apliecību formāli guvušais ofisu planktons, kurš nespēj pamanīt atšķirību starp sēdēšanu pie brokastu galda/ sava ofisa rakstāmgalda un sēdēšanu pie auto stūres. Pie tam vēl tāds, kuram jūra līdz potītēm un kurš nespēj saprast kas notiek apkārt, kas notiek ar viņa braucamo rīku. Kamēr nebūs pienācīgās atlases laika posmā, kad cilvēkam jākļūst par adekvātu auto lietotāju, nekas nemainīsies. Nekas nemainīsies, kamēr minētās nozares būs nekas cits kā labas peļņas gūšanas avots, nevis drošības pasākums.

+1
-1
Atbildēt

0

altinyildiz 08.01.2019. 13.06

Dažiem tantukiem, īpaši tiem, kuri pieņem vadītājus represējošus likumus, ne tikai pie stūres pa telefonu nevajadzētu runāt, bet tiem vispār vajadzētu pavadoņus, kas palīdz pāriet ielu, piešķirt, palīdz pie kases norēķināties un nokārtoties. Ne katrs var salto uzmest un ne visi ir ar īpašām vajadzībām, kas nevarētu telefonu pie stūres lietot. Kur tālāk, aizliegt radio pie stūres klausīties?

0
-3
Atbildēt

1

    ak > altinyildiz 08.01.2019. 16.25

    Lielais gudriniek! Kad salīdzina auto vadīšanu ar sēdēšanu uz poda, var droši noteikt lielā demagoga intelekta spēku.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu