Gali mēslos!

Uz papīra Latvija milzu soļiem tuvojas Eiropas Savienības prasībām apglabāto atkritumu samazināšanā. Tomēr nozares speciālisti ceļ trauksmi — dati neatspoguļo patieso situāciju. Kā iespējams no oficiālās uzskaites «pazust» miljoniem tonnu atkritumu?

Kaijas te lidinās kā draudīgs negaisa mākonis, tāpēc atkritumu apglabāšanas poligona Janvāri saimnieks Ingvars Lerhs parasti pastaigā dodas ar lietussargu. Slavenā režisora Hičkoka šausmu filmas cienīgus skatus netālu no Talsiem var redzēt ik dienu, jo putnus pievilina maltītes iespēja. Izvēle tiem ir liela — aptuveni 39% no mājsaimniecību sadzīves atkritumiem ir bioloģiskie. Latvijas atkritumu apglabāšanas poligonu zemē 2017. gadā aprakti 262 tūkstoši tonnu atkritumu, liecina oficiālie dati, ko apkopo Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Tā kā kopumā gadā radām 2,14 miljonus tonnu sadzīves atkritumu, tas būtu diezgan labs rezultāts. Tomēr Ir pētījums liecina — patiesībā apglabājam krietni vairāk.

Mājsaimniecībām Latvijā trūkst ekonomiska stimula šķirot atkritumus, bet valstij — investīciju atkritumu pārstrādē. Šādas bažas Eiropas Komisija pauda jau 2018. gada septembrī Latvijai atsūtītā brīdinājumā, apšaubot, vai spēsim izpildīt ES vienoto mērķi —  līdz 2030. gadam apglabāt tikai 10% no sadzīves atkritumiem, bet atlikušo pārstrādāt. Latvija, visticamāk, būs to valstu vidū, kurām mērķa sasniegšanai izdosies dabūt vēl piecu gadu papildlaiku. Lai maratonu būtu vieglāk noskriet, pa vidu nosprausti vairāki starpmērķi. Piemēram, līdz 2019. gada beigām pārstrādāt vismaz pusi no mājsaimniecību sadzīves atkritumos esošā papīra, metāla, stikla un plastmasas, bet līdz 2020. gada beigām ieviest dalītu bioloģiski noārdāmo atkritumu vākšanu.

Vides ministrija (VARAM) par šo mērķu sasniegšanu gan ir mierīga. Pēc oficiālajiem datiem, 2017. gadā esam apglabājuši tikai 12% no radītajiem sadzīves atkritumiem jeb 262 tūkstošus tonnu. Tas ir neticami milzīgs lēciens, ja ņem vērā, ka vēl 2014. gadā apglabājām 707 tūkstošus tonnu,  bet 2016. gadā — 558 tūkstošus tonnu. «Ministrija saka: visu esam izdarījuši! Mēs, atkritumu speciālisti, tajā ministrijas sēdē pilnīgi apstulbām,» sašutusi ir zinātniece, Atkritumu saimniecības asociācijas priekšsēdētāja Rūta Bendere. Lieliskos rezultātus atkritumu pārstrādē un apglabāšanā, viņasprāt, esam sasnieguši tikai uz papīra, bet patiesā aina ir krietni vien neglītāka.

«Atkritumos nekas nav tīrs»

Visi savāktie nešķirotie sadzīves atkritumi nonāk kādā no vienpadsmit apglabāšanas poligoniem. Stopiņos izvietotajos Getliņos piegādā atkritumus no Pierīgas novadiem, un tas ir modernākais Latvijā. Lielās siltumnīcās poligona teritorijā ziemu un vasaru tiek audzēti tomāti un gurķi, apkurei izmantojot gāzi, kas savākta no atkritumu kalniem. Gāzes ir tik daudz, ka var apgādāt ar siltumu un elektrību visu poligonu — pērn saražoti 30 000 gigavatstundu. Milzu apjomu izdodas sasniegt, jo te nonāk 68% uz Latvijas poligoniem kopumā nogādāto atkritumu. 2017. gadā šurp atvesti 697 tūkstoši tonnu.

Visi nešķirotie sadzīves atkritumi tiek izgāzti šķirošanas rūpnīcā, ko kompānija Clean R ar ES līdzfinansējumu te atklāja 2015. gada novembrī. Skaļi dūcošas iekārtas atkritumus šķiro pēc izmēra un svara. Piemēram, bioloģiskie atkritumi parasti ir izmērā līdz astoņiem centimetriem, tāpēc krīt cauri sietam, kas uzstādīts pēc šāda mēra. Metāli tiek izlasīti ar magnētu palīdzību. Atkritumi tiek smalcināti, kratīti un sijāti, līdz izdodas tos sadalīt pa frakcijām. «Atkritumos nekas nav tīrs,» par to, cik precīzi izdodas atšķirot derīgos materiālus no lielās mēslu kaudzes, saka rūpnīcas vadītājs Kristaps Balodis. Piemēram, atkritumu plūsmā, kur tiek atšķiroti bioloģiskie atkritumi, tikai puse tādi tiešām ir. Pārējie ir nelieli papīra, stikla un plastmasas gabali, ko nav iespējams nošķirot.

Bioloģiskie atkritumi nonāk Getliņu bioreaktorā — tas ir atsevišķs kalns poligonā, kurā aptuveni septiņus gadus pēc aprakšanas tie sāk radīt biogāzi. Tas ir ilgs laiks. Pārāk ilgs, lai ES šādu enerģijas ieguves veidu atzītu par atkritumu pārstrādi. Ja atkritumi guļ zemē ilgāk nekā trīs gadus, tā tiek uzskatīta par apglabāšanu.

2017. gadā Getliņi par pārstrādātiem biogāzē uzdevuši 536 tūkstošus tonnu atkritumu. Vēl 13 tūkstošus tonnu bioloģisko atkritumu par pārstrādātiem biogāzes iegūšanai uzrāda arī poligons Ķīvītes.

Tātad Latvijas statistikā kā pārstrādāti tiek atzīti 549 tūkstoši tonnu atkritumu jeb 26% visu valstī radīto sadzīves atkritumu, kas, pēc ES metodikas, patiesībā būtu jāskaita kā apglabāti. Tas nozīmē, ka apglabājam nevis 12%, bet vismaz 38% visu radīto sadzīves atkritumu.

«Neviens nav Briselē pateicis, ka tā skaitās pārstrāde. To paši ir izdomājuši, lai tiktu galā. Jo dabas resursu nodoklis ir lielāks, jo izdevīgāk ir oficiāli atkritumus neapglabāt. Tikai tas, ko nevar noslēpt kā bioloģisko masu, aiziet noglabāšanai,» par situāciju satraukusies ir Rūta Bendere. Un dabas resursu nodoklis patiešām kāpj strauji. Vēl 2016. gadā par apraktu sadzīves atkritumu tonnu bija jāmaksā 12 eiro, gadu vēlāk — 25 eiro, 2018. gadā — 35 eiro, bet, sākot ar šo gadu, jau 42 eiro. 2020. gadā summa uzkāps līdz 50 eiro par tonnu. Ja par biogāzes iegūšanai apraktajiem atkritumiem būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis, tas poligoniem 2017. gadā izmaksātu gandrīz 14 miljonus eiro.

Getliņi nav visa Latvija

VARAM Vides aizsardzības departamenta vadītāja Rudīte Vesere zina, ka Eiropā šāds pārstrādes veids netiek akceptēts. Zina arī to, ka kompostēšanas jauda poligonos nav pietiekama, lai tiktu galā ar tik lielu bioloģisko atkritumu daudzumu. Lai situāciju vērstu par labu, poligoniem bija iespēja pieteikties ES līdzekļiem pārstrādes iekārtu uzstādīšanai. Pie finansējuma tikuši Getliņi EKO un poligons Križevņiki Rēzeknē. Pateicoties tam, Getliņos tiks būvēta īpaša tuneļa iekārta, kurā gāzes ieguve notiks daudz ātrāk. Tomēr, lai arī Getliņos nonāk lielākā daļa Latvijas atkritumu, bioloģisko atkritumu pārstrāde jānodrošina arī pārējiem Latvijas poligoniem, kas finansējumu neieguva.

Poligonā Janvāri pie Talsiem tas būs liels izaicinājums. «Mums ir bioloģiskās kompostēšanas laukums, reizi pusgadā traktors ar kausu to apmaisa, ielaiž gaisu iekšā. Tā arī ir visa kompostēšana,» uz nelielu kalnu teritorijā norāda poligona vadītājs Ingvars Lerhs. Šajā poligonā 2017. gadā nonāca aptuveni 40 tūkstoši tonnu sadzīves atkritumu, un 40% no tiem tika apglabāti, bet gandrīz desmit tonnas pārstrādātas kompostā.

Aina mazajos poligonos krietni atšķiras no tās, kas redzama Pierīgas milzī Getliņos. Janvāros, kur nonāk atkritumi no Ziemeļkurzemes novadiem, arī Jūrmalas, atkritumu šķirošana notiek ar krietni mazākiem apgriezieniem un krietni lielāku cilvēku iesaisti. Kad tiek atvesta kārtējā nešķirotu sadzīves atkritumu krava, tās saturu revidē divi darbinieki, ar rokām izlasot ārā gan derīgos materiālus — plastmasas pudeles, stiklu, papīru un kartonu —, gan bīstamos, kam nekādā gadījumā nevajadzētu nonākt tālāk uz automātiskās šķirošanas līnijas. Cilvēki sadzīves atkritumu konteineros samet riepas, elektronikas preces, pat gāzes balonus. Kad darbinieki beiguši atkritumu pirmsšķirošanu, tie nonāk uz šķirošanas līnijas — tāda kā liela traktora, kas atkritumus pēc izmēra un svara sasviež pa frakcijām. Piemēram, plastmasa ir vieglāka, tā iet pa virsu, bioloģiskie atkritumi smagāki — tie paliek apakšā. Metāli tiek izlasīti ar magnētu.

Galu galā, slapjie un smagie atkritumi, kur ir liels bioloģisko atkritumu piemaisījums, tiek apglabāti, plastmasa ar citām vieglajām frakcijām, piemēram, drēbēm, kartonu, tiek atlikta un krāta ar cerību nodot to kā kurināmo Cemex rūpnīcā — kompānijas, kas atkritumus žāvē un smalcina, lai tie atbilstu Cemex prasībām, tos šobrīd neņemot pretī. Un tīrāki bioloģiskie atkritumi ar neatdalāmajiem piemaisījumiem nonāk tehniskajā kompostā. Ar to tiek pielīdzinātas atkritumu nogāžu malas un apbērts atkritumu kalns, kad tajā sakrāts 30 centimetrus biezs atkritumu slānis — lai vējš un putni atkritumus neiznēsā.

Atkritumu apglabāšanai ir liels īpatsvars Latvijas reģionu poligonos. Piemēram, poligonā Brakšķi pie Jelgavas tiek apglabāti 85% no 39 tūkstošiem tonnu, Daibē starp Valmieru un Cēsīm — 45% no nepilniem 57 tūkstošiem tonnu.

Bet viena no bēdīgākajām situācijām ir poligonā Dziļā vāda Krustpils novadā. 2017. gadā tur apglabāti 94% no 24 tūkstošiem atkritumu tonnu, kas turp aizvestas. Poligons nonāca mediju uzmanībā pēc Valsts kontroles 2015. gada ziņojuma, kurā tika atklāts, ka te nepamatoti tiek iekasēts dabas resursu nodoklis par neapglabātiem atkritumiem. Skaidrojot situāciju, poligona vadība atklāja, ka par ES līdzekļiem iegādāta šķirošanas līnija, bet tā stāv zem klajas debess, un tāpēc nav iespējams to darbināt. Toreiz poligona vadītājs Jānis Daģis norādīja, ka ne jau viņš ir pieņēmis lēmumu šādu tehnoloģiju iegādāties — tas bijis VARAM rīkots konkurss. Tagad esot rasts risinājums — šķirošanas iekārtai apkārt tikšot būvēts angārs, lai to beidzot varētu likt lietā, Ir uzzināja ministrijā.

Uzklausījusi poligona vadītāja skaidrojumus, Valsts kontrole meta akmeni arī VARAM dārziņā, norādot, ka iedzīvotāju interešu aizsardzības līmenis ir ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, cik kompetenta, mērķtiecīga un atbildīga ir nozares ministrija.

Tikmēr Madonas, Neretas, Jēkabpils un citu tuvējo novadu iedzīvotājiem nav iespēju izvēlēties savus atkritumus nogādāt uz poligoniem, kur tie vismaz daļēji tiktu sašķiroti derīgos materiālos. Atkritumu apsaimniekošanas reģioni valstī stingri noteikti — kurā reģionā atkritumi tiek saražoti, tur arī tiek noglabāti.

VARAM piekrīt, ka būtu jāpārskata Latvijas dalījums desmit atkritumu apsaimniekošanas reģionos —  jāveido mazāk reģionu, bet ar jaudīgākām šķirošanas spējām. Pie šī darba ministrija solās ķerties šajā gadā.

Tikmēr tas, vai Eiropas Savienības noteiktās prasības spējam izpildīt, tiek vērtēts tikai pēc Getliņu jaudas un iespējām. «Bet Getliņi nav visa Latvija,» saka poligona Janvāri saimnieks, kurš neslēpj — gaida lielāku atbalstu no valsts, lai ambiciozās prasības varētu izpildīt.

Kontroles nav?

Liela krāpšanās — tā atkritumu nozarē notiekošo Ir raksturo avots, kurš ir cieši saistīts ar šo jomu, bet lūdz savu vārdu nepubliskot. Viņš iezīmē virkni problēmu: poligoni kā bioloģiskos «norakstot» vairāk atkritumu, nekā to esot patiesībā. Tiekot «sazīmēti papīri» par atkritumu eksportu, lielu daļu atkritumu bez uzskaites aprokot poligonā. Tas ietaupa dabas resursu nodokli, kas poligoniem jāmaksā par katru oficiāli apglabāto atkritumu tonnu. Gan VARAM, gan VID uz šo praksi pieverot acis, lai valsts oficiāli izpildītu ES noteiktās prasības. Kontroles esot smieklīgas — to faktiski neesot.

Nozares zinātāja teikto par problēmām kontrolē apliecina arī statistikas dati — tiem gluži vienkārši neiet kopā gali. Nesakritība ir pat oficiālajos datos un poligonu pārskatos. Piemēram, pēc vides un ģeoloģijas centra ziņām, 2017. gadā valstī kopumā savākti 1,9 miljoni tonnu sadzīves atkritumu. Savukārt poligonu pārskatos kā ievesti un savākti uzrādīti tikai 1,03 miljoni tonnu, bet bīstamo atkritumu poligonos vēl divi tūkstoši tonnu.

Vēl interesantāk — 2016. gadā kompānija Geo Consultants pēc VARAM pasūtījuma veica apjomīgu pētījumu par atkritumu apglabāšanu poligonos, kurā tika novērtēts arī poligonu aizpildījums. Kad Ir salīdzināja tos ar ikgadējiem poligonu pārskatu datiem, ko pēc žurnāla lūguma sagatavoja SPRK, atklājās milzīgs «iztrūkums». Pēc Geo Consultants datiem sanāk, ka divu gadu laikā — 2015. un 2016. gadā — poligonu aizpildījums palielinājies par 4,6 miljoniem tonnu, lai gan oficiāli šajā laika posmā esam noglabājuši tikai 821 tūkstoti tonnu. Tātad no oficiālās uzskaites tikai divu gadu laikā vien pazuduši 3,8 miljoni tonnu atkritumu. Vai nu tās reāli guļ poligonu zemē, bet nav fiksētas pārskatos, vai arī pētnieku mērījumi ir bijuši ļoti neprecīzi.

Vaicāta par dokumentu «sazīmēšanu» poligonos, Rudīte Vesere no VARAM norāda: «Ir bijuši gadījumi, kad ir tādas bažas dzirdētas. To, ka kāds šos papīrus «zīmē», izslēgt nevaram. Atkritumu jomā tā ir problēma visā pasaulē.» Tomēr precīzu atkritumu poligonu ietilpību esot grūti noteikt. Vaicāta, vai Valsts vides dienestam (VVD) ir pietiekama kapacitāte to izkontrolēt, ministrijas pārstāve saka: «Viņi dara maksimāli, cik var.» Atkritumi esot viens no kriminālās pasaules balstiem, un mēs esot vēl diezgan pasargāti, jo neesot bijuši ļoti kliedzoši gadījumi.

Kādi tad īsti ir VVD veikto pārbaužu rezultāti, Ir neizdodas uzzināt. Gandrīz mēneša garumā šo atbilžu dzenāšana dienestā beidzas ar rakstisku atbildi, kurā skaidrots tikai tas, ka pārbaudes poligonos tiek veiktas katru gadu, un norādīta interneta vietne ar pārbaužu ziņojumiem. Taču neatrodam, ka tajos būtu veiktas padziļinātas pārbaudes, vai poligonu norādītie dati par atkritumu apglabāšanu atbilst reālajai situācijai. Informāciju par uzliktajiem sodiem, ja tādi ir, nesaņemam. Klātienes vai kaut vai telefoniskai intervijai VVD nepiekrīt, jo visā dienestā neesot neviena cilvēka, kam esot zināšanas par visiem atkritumu apglabāšanas poligoniem — uzraudzība notiekot decentralizēti, paziņo sabiedrisko attiecību speciāliste.

Ievedam, nevis šķirojam paši

Ir vēl kāds faktors, kas uzlabo oficiālo atkritumu pārstrādes statistiku, nerisinot problēmu pēc būtības. Zinātniece Rūta Bendere apkopojusi datus par plastmasas atkritumu pārstrādi 2017. gadā, un tie iezīmē būtisku problēmu — labus rezultātus «uz papīra» palīdz iegūt nevis pašu saražoto plastmasas atkritumu pārstrāde, bet gan to importēšana.

Piemēram, 2017. gadā Latvijā radīti vairāk nekā 46 tūkstoši tonnu plastmasas iepakojuma un pārstrādāts 41 tūkstotis tonnu. Pirmajā brīdī šķiet lielisks rezultāts — gandrīz visa plastmasa tiek pārstrādāta! Tomēr tas ir maldīgi. Šajā apjomā patiesībā iekļauti 59 tūkstoši tonnu, ko kompānijas PET Baltija un Nordic Plast importējušas tieši pārstrādei. Tādējādi pārstrādātā plastmasas iepakojuma apjoms faktiski sasniegts ar importu.

Šāda pati tendence redzama arī plašākā mērogā. 2017. gadā Latvijā esam radījuši 2,14 miljonus atkritumu tonnu, savukārt pārstrādājuši 1,2 miljonus jeb 56%. Taču 290 tūkstošus tonnu atkritumu esam importējuši, bet 549 tūkstošus tonnu aprakuši biogāzes iegūšanai. Tātad no valstī radītajiem atkritumiem esam pārstrādājuši tikai 17%, nevis 56%, ko oficiāli uzrādām.

«Mēs atkritumus nevis paši šķirojam, vācam un pārstrādājam, bet importējam. Skaidri redzams — tas ir šķērsām,» par situāciju satraukta ir Rūta Bendere.

Ir variants

Viens veids, kā Latvijas poligoniem samazināt apglabājamo atkritumu daudzumu, ir nodot to sadedzināšanai cementa ražotājam Cemex — vienīgajam uzņēmumam Latvijā, kas atkritumus izmanto kā alternatīvo kurināmo. Turklāt izmanto lielā apjomā! Gadā šeit sadedzinātais atkritumu daudzums atbilst 5% no Latvijas kopējā radīto sadzīves atkritumu apjoma.

Iebraucot Cemex rūpnīcā Brocēnos, rodas sajūta, ka šķērsojam ES robežu. Drošībai te pievērš milzu uzmanību. Lai drīkstētu darbinieka pavadībā izstaigāt rūpnīcas teritoriju, pie speciāli šim mērķim izvietotiem datoriem jāiziet īsas mācības un jāizpilda tests, apliecinot, ka mācītais ir tiešām likts aiz auss. Cementu šeit ražo 24 stundas diennaktī īpašā krāsnī, kur temperatūra tiek uzturēta starp 1500 un 2000 grādiem pēc Celsija. Lielā temperatūra ļauj dedzināt atkritumus, jo pēc šādas karstuma apstrādes atmosfērā nenonākot kancerogēnās vielas. Apdedzinot kaļķakmeni, mālu, smilti un nedaudz dzelzs oksīda, krāsnī veidojas klinkers — cementa izejmateriāls. No jaudīgās krāsns klinkera gabaliņi kā kvēlojoša lava līst ārā pa slīdošām rūpnīcas lentēm.

80% rūpnīcā izmantotā kurināmā ir alternatīvais, lielākoties dedzināšanai īpaši sagatavoti atkritumi, nedaudz arī nolietotas riepas un augsne no Inčukalna gudrona dīķa. Alternatīvie kurināmie nespēj dot vienmērīgu siltumatdevi, tāpēc procesus krāsnī nepārtraukti uzmana divi operatori. Kontroles centra telpā, kur operatori strādā, izvietoti vairāki ekrāni, kuros redzami visi cementa rūpnīcā notiekošie procesi. Lai par tiem uzņemtos atbildību, darbinieki mācās divus gadus.

Atkritumi, kas Cemex krāsnī noder kā kurināmais, tiek īpaši žāvēti, smalcināti un dozēti, lai atbilstu rūpnīcas prasībām. Arī krāsns pelni nonāk klinkera sastāvā, tāpēc rūpnīca kurināmā kvalitātei pievērš lielu uzmanību. Paraugs no katras ienākošās kurināmā kravas tiek pārbaudīts diennakti strādājošajā rūpnīcas laboratorijā. Kopumā rūpnīca gada laikā sadedzina aptuveni 100 tūkstošus tonnu pielāgoto atkritumu, taču no Latvijas pietiekamā kvalitātē spēj iepirkt tikai 25%. Pārējais tiek ievests no ārzemēm. Kompānija esot ar mieru pirkt no vietējiem arī vairāk, taču piedāvājuma neesot.

Kā izrādās, problēmas sagādā augstās kvalitātes prasības. Lai kurināmais būtu gana labs Cemex, tas ir jāžāvē, jāsmalcina un jādozē, lai sastāvs būtu ar pietiekamu siltumatdevi. «Žāvēšana ir ļoti dārgs un energoietilpīgs process, tādēļ mums, Latvijas ražotājiem, ir grūti konkurēt ar ārvalstu atkritumiem no tādām valstīm kā Lielbritānija vai Nīderlande, kur atkritumu apglabāšana ir aizliegta un atkritumu apsaimniekotāji maksā dedzinātājiem un pārstrādātājiem par atkritumu pieņemšanu,» skaidro Cean R valdes loceklis Guntars Levics.

Pudeļu vietā — cūkas galvas

Atkritumu nozarē iesaistītie visi kā viens piekrīt — bez sabiedrības izglītošanas atkritumu šķirošanā Latvijas situāciju uzlabot nevarēs. No nešķirotiem sadzīves atkritumiem, kur kartupeļu mizas un autiņbiksītes samestas kopā ar kartona iepakojumu un vienreizlietojamiem plastmasas traukiem, nebūs iespējams 2030. vai pat 2035. gadā izlasīt 90% derīgu materiālu. Tehnoloģiski tas nav iespējams. Iedzīvotājiem ir jāšķiro atkritumi. Tomēr uz to neesam pārāk knaši. Turklāt pamanāmies kārtīgu kišmišu uztaisīt ne tikai piemājas atkritumu konteineros, bet sabojāt pat to materiālu, kas tiek vākts atsevišķajās dalīto atkritumu miskastēs. Piemēram, pat dzeltenajās urnās, kas paredzētas tikai plastmasas atkritumiem un tāpēc veidotas kā piltuves ar šauru atveri — lai iebāztu plastmasas pudeles —, cilvēki pamanās iestūķēt pat mikroviļņu krāsnis un cūkas galvas. «Nesaprotu, kā to vispār var dabūt gatavu!» iesaucas poligona Janvāri vadītājs.

Līdzīgi stāsti ir arī no Getliņiem. «Atkritumos tiek mests pilnīgi viss, kas ir mājās, — riepas, flīzes, būvgruži. Taču šķirošanas iekārtas ir paredzētas sadzīves atkritumiem. Ražotājs brīnās, kāpēc mums iekārta tik ātri dilst. Tad parādām atkritumu sastāvu,» skumji pasmaida rūpnīcas vadītājs. Pavisam nesen atkritumu šķirošanas rūpnīcas darbinieki dabūjuši ar flekšiem kāpt iekšā iekārtā, jo smalcināšanas nažos bija sapinušās drēbes — kāds bija izgāzis vairākus maisus ar nolietotu apģērbu. Tos nav paredzēts mest sadzīves atkritumos.

Kā niecīgās šķirošanas vēlmes iemeslu rūpnīcas vadītājs Kristaps Balodis min ne tikai to, ka sabiedrība nav pietiekami izglītota par atkritumu šķirošanu, bet arī mazās iespējas to darīt. Piemēram, visā Rīgā ir tikai 500 dalīti vāktu atkritumu vākšanas punktu.

Sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir katras pašvaldības pārziņā, tāpēc tām ir lielas iespējas lemt, kā izglītot un motivēt iedzīvotājus šķirot. Arī zinātniece Rūta Bendere norāda — valsts un pašvaldības nedara pietiekami, lai ieviestu kārtību atkritumu apsaimniekošanā. Īsi viņa to nodēvē par «augšējo slāņu mazkustību». Problēmas risināšanā viņa saklausījusi tikai atrunāšanos «mums vajadzētu darīt», bet trūkst konkrētu risinājumu un stingrības. Valsts un pašvaldības paļaujoties tikai uz atkritumu apsaimniekotājiem, bet «tie ir tikai pasūtījuma izpildītāji — kas līgumā ierakstīts, to arī dara».

Atkritumu poligoni Latvijā, tūkstošos tonnu (2017)

Aritmētiska mīkla — kur pazuduši gandrīz 400 tūkstoši tonnu atkritumu?

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrA dati par atkritumu apriti 2017. gadā (tonnās)

Nākamajā numurā: kāpēc ražotāju atbildības sistēmas dēvē par «zaļajiem jumtiņiem»

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.