Anastasija Rimša (10) šogad aizkustināja dokumentālajā filmā Turpinājums — meitene, kura mežā vidū dzīvo kopā ar mammu Diānu un audzē zirgus. Filmā abas grasījās pamest Latviju, taču palikušas, jo mamma iepazinās ar Agri
Sniegos un ledos spīguļo Rēzeknes novada ceļi, kad braucam pie Anastasijas uz Stoļerovu, mazu ciematu netālu no Rāznas ezera ar aptuveni 600 iedzīvotājiem. «Stoļerova — kas tā tāda? Varbūt jāapskata,» domāja režisors Ivars Seleckis, braukādams pa Latgali, meklējot varoņus filmai Turpinājums.
Seleckis bija nolēmis sekot piecu bērnu gaitām, sākot mācības 1. klasē. Kamēr Stoļerovas bērnudārzā režisors runājās, Anastasija visu klusi novēroja. «Kad pajautāju viņai, ar ko aizraujas, meitene atnesa savus zīmējumus ar zirgiem,» atceras Seleckis. Jā, viņai mājās esot zirgi, viņa dzīvojot mežā. «Un kā tad sauc tavas mājas?» režisors vaicāja. Un saņēma neaizmirstamu atbildi: «Zilie Kadiķi!»
Aizbraucis ciemos, viņš uzreiz saprata, ka filmēs Anastasiju. «Ļoti atklāta un tieša meitene. Tas liecināja, ka saskaras ar tiešām lietām — ar dzīvu zirgu, nevis lellēm, kā bērni pilsētā — un caur tām iepazīst dzīvi. Kad Anastasija sāka stāstīt par vienradžiem, man bija skaidrs, ka viņai ir bagāta iekšējā pasaule un labi strādā iztēle — nevienu jautājumu viņa neatstāja bez atbildes,» atceras Seleckis. Filma uz ekrāniem nonāca šogad martā, un tā tika pieteikta pārstāvēt Latviju un pretendēt uz ASV Kinoakadēmijas balvu.
Drošsirde
Zilie Kadiķi tiešām ir meža vidū. Anastasija sagaida mājās pie sintezatora — sākusi mācīties mūzikas pulciņā skolā un Ziemassvētkos uzstāsies ar skaņdarbu. Meitene šobrīd mācās 4. klasē Stoļerovas pamatskolā, kopš filmēšanas pagājuši nepilni trīs gadi. Anastasija ir pastiepusies un kļuvusi ieturētāka. Kautrīgāka. Mudina runāt mammu. «Bērnam jau tāda filma par labu nenāk, zvaigžņu slimība,» Diāna smejas. Gatavo filmu pirms pirmizrādes nemaz neesot gribējusi redzēt, lai ir pārsteigums, un bija arī. «Saķēru galvu. Ja jau pirmajās minūtēs stāsta par vienradžiem, kas būs tālāk! Pati nebiju klāt filmēšanā, ļāvu viņai runāties. Nebija laika un vēlēšanās, biju nesen šķīrusies, skrēju sukāt zirgus,» atceras Diāna.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.