Kad piekrītu rakstīt recenziju par kādu modernisma klasiķi, kurš tad nu beidzot pieejams latviski — šādas publikācijas vienmēr līdzinās svētkiem —, vai kad, matus no galvas plēsdams, mēģinu apzināt un izprast šīs mākslinieciskās un intelektuālās kustības ietekmi mūsdienu dzejā, man arvien no jauna sev jāvaicā: kāpēc tieši modernisms? Kāpēc tam arvien ir jēga? Un kāpēc mani kolēģi no dzejnieku, redaktoru un zinātnieku vidus, saskārušies ar modernisma spītīgo klātbūtni savā lasīšanas pieredzē, vēršas pie manis — sava laikabiedra? Varbūt es spilgti ilustrēju Ģertrūdes Stainas novērojumu, ka katra paaudze instinktīvi dzīvo vairākas paaudzes iepakaļ, itin kā apburta ar iepriekšējiem stiliem un idejām?
Citi modernisma autori pagātnes iespaidu uz tagadni gan izjuta mazāk traģiski un pat izvērsa melanholisku vēstures redzējumu. Piemēram, Virdžīnija Vulfa novēroja, ka Pirmais pasaules karš viņas laikabiedrus asi nošķīris no pagātnes un, iespējams, licis pārāk daudz koncentrēties uz tagadni, aizmirstot priekšgājēju neizmantotās iespējas.1
Atgriežoties pie mūsdienu latviešu literatūras, kurā būtisku lomu spēlē atdzejas radītā piesaiste plašākai kultūras vēsturei, redzama kļūst cita tendence — pastiprināta vēlme atcerēties to, kas sākotnēji nav bijis gluži mūsu, bet tagad var par tādu kļūt: literatūras atmiņa nenošķir pagātni no tagadnes, kā tas notiek hronikās, bet meklē jaunus krustpunktus, pārvarot telpas un laika robežas.
Kā jau var nojaust, esmu Vulfas pusē un viņas teiktajā saredzu vispārīgu patiesību par pagātnes, tagadnes un nākotnes sarežģītajām attiecībām, kurās arī jānovieto jautājums — kāpēc mēs netiekam vaļā no modernisma?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.