Māra • IR.lv

Māra

Ilustrācija — Lizete Upīte
Osvalds Zebris

Esmu dzirdējis un lasījis, ka rakstnieki no saviem darbiem — pabeigtiem romāniem, lugām, dzejas krājumiem — cenšas iespējami ātri tikt vaļā, lai atgūtu elpu un domas tiem tekstiem, kas būs. Pats arī to esmu piedzīvojis, taču ar šajā Domuzīmē publicēto fragmentu no topošā romāna Māra ir otrādi. Ticis vaļā no scenārija rakstīšanas seriālam (runa ir par jauniešu seriālu 16plus, ko primāri sociālajos medijos no septembra demonstrē LTV), drīz vien sapratu, ka nekur vaļā es ticis neesmu, jo stāsts nelaiž mani vaļā.

Viņi — seši jauni cilvēki, ar kuriem es sāku «draudzēties» 2016. gada pavasarī — bija pieņēmuši mani savā lokā un uzstājīgi sacīja, ka seriālā ir pateikta tikai daļa no sākotnēji iecerētā. «Tā taisa kino, ar nemitīgu scenārija īsināšanu,» es taisnojos. Bet šie paliek pie sava — stāsts esot jāizstāsta pilnībā (pilnībā tikai šajā brīdī, protams). Viņi taču piekrituši, ļāvušies tapt uzrakstīti mūsu norunas dēļ, ka šajā stāstā mēs runāsim par divām svarīgām lietām. Pirmkārt, ka pilnvērtīga dzīvošana, dzīves pieredzēšana notiek drosmīgā rīcībā, ne fantāzijās par šādas rīcības iespējamībām. Otrkārt, ka par savu īpašo «es» ir jāpacīnās, ka ir jātiek pāri domai par savu nepareizību, un pusaudža vecumā tas ir īpaši aktuāli. Jāpiekrīt, tāda vienošanās mums bija (pats sev taču nemelosi), tāpēc ķēros pie rakstīšanas, un izskatās, ka mūsu draudzība vēl kādu laiku turpināsies.

Romāna fragments

Pirmā nodaļa Lielceļš

Virs kases iedegas sarkana spuldze un nodziest. Vēlreiz iegailas, noslāpst. Es blenžu uz tukšo kases kambari, uz gumijoto lenti, kurā nupat pulsēja sarkans, bet tagad virs tās slīd balts mēnesstars. Kluss. Raujos vēl dziļāk, iegrimstu ar tēraudu tapsētā kaktā, palieku neredzama. Aizturu elpu, jo pat mana nopūta var to iztraucēt. Zinu, ka nedrīkstu pievērst tā uzmanību, ka esmu šeit lieka. Neiederos. Kaut kur augstu, virs aklajiem kondicionētāju nabu caurumiem, virs vadiem, kas sastīgo milzīgo ēku, švīkst spārni. Slīd pelēka ēna, putns ir kluss kā spāre, tas meklē sēklas, kas sējējam izbirušas uz smilšaina lielceļa veikala malā. No durvīm pa kreisi nāk dūmaka, es zinu, ka tagad ir jāskaita, jāsāk no trīs: «Trīs, pieci, septiņi, deviņi, vienpadsmit.» Sarkanas sirdis pukst virs baltām čeku lentēm, tās ir izritinātas, guļ uz krēsliem, uz grīdas. Tad parādās ūdens čala, no tukšā gaiteņa uz manu pusi lokās plānas tērcītes, savienojas, sastopas vēl dažas no otras puses. «No sāļa ūdens tu esi nākusi, par ūdeni tev jāpaliek,» es čukstu, kad aiz logiem, aiz platajām veikala durvīm paceļas zaļgani viļņi. Tie lēnām ceļas aizvien augstāk, tuvojas tādi, kas drīz apklās manu patvērumu un atnesīs mieru. Attopas signalizācija, tā iebrēcas kaimiņu večas balsī, tās, pie kuras durvīm smird pēc kaķu čurām, bet… ak vai, mums kaimiņos jau sen vairs nedzīvo tā vecene. Tad balss pāriet garā ķērcienā, stārķa klabeklī, pulksteņa tarkšķī. Atbalss aizskrien pa tukšajiem veikala gaiteņiem, nobūkšķ pret biezajām rūtīm, pret reklāmu plakātiem, acumirklī ir atpakaļ.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu