Divas dzīves

Bernardas Albas septiņas meitas augstās, melnās mežģīņu galvasrotās. Foto — Edgars Pohevičs
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Režisors Viesturs Meikšāns Liepājas teātrī iestudējis Federiko Garsijas Lorkas lugu Bernardas Albas nams, ar dziļu līdzjūtību atklājot nocietinātas sirds mokas

Liepājas teātris palaikam ir bijis labvēlīgs viesrežisoriem un ļāvis atklāt galvaspilsētā nerādītas vai nerādāmas personības šķautnes. Savulaik Valdis Lūriņš te uzvedis spožas un nozīmīgas izrādes ar tālu slavu, Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokopera Kaupēn, mans mīļais! vien ir ko vērta. Dž. Dž. Džilindžers tieši te iestudēja no jebkāda glamūra tālo, neiedomājamas cilvēkmīlestības un ilgošanās pilno Germana Grekova Hananu. Šī skatuve nesusi veiksmi arī Viesturam Meikšānam, kurš pirms dažām sezonām režisējis Aleksandra Ostrovska Vilkus un avis, pērn — Moljēra Mizantropu, stilīgas izrādes ar labiem aktierdarbiem.

Bernardas Albas nams ir luga par tradīciju un aizspriedumu cietoksni, kurā, tēvam nomirstot, uz astoņiem sēru gadiem atraitne Bernarda Alba iesloga meitas, liedzot viņām miesas un gara brīvību. Šo stāstu jeb līdzību Viesturs Meikšāns slēdzis vaļā paradoksāli un negaidīti. Intelektuālais un skeptiskais režisors tur ielicis sen neredzētu kaisli un emocijas. Spēcīgākā starp tām ir līdzjūtība.

Jūtu un instinktu nianses, pustoņi un starptoņi, skaņas, kas izdziest klusumā, bet arī tas ir dzirdams, gaisma kā gandrīz taustāma substance, brīžiem uz tumsas robežas — tie ir Viestura Meikšāna, skaņu mākslinieka Māra Dejus un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa darbarīki, būvējot izrādes atmosfēru, kurā netrūkst arī spēcīgu kontrastu un spožu krāsu.

Melnas mežģīnes

Augstās, melnās mežģīņu galvasrotās, cietās un smagās (kostīmu mākslinieces Evija Pintāne un Baiba Litiņa), izrādes sākumā parādās Bernardas Albas septiņas meitas, lai ap nekustīgi sēdošo māti, ko spēlē Inese Kučinska, uzceltu namu. Viņas ir tās, kas rada savu ieslodzījuma vietu, izlikdamas uz grīdas luminiscentas nūjas, ar kurām iezīmē sienas, izejas, un tad pašas tās aizdarot ciet. Tobrīd meitas, cieši blakus sastājušās, ir necaursitama siena, aiz kuras var notikt nežēlīga eksekūcija, kamēr viņām knapi nodreb kāds vaibsts.

Taču aiz šīs dzīvās sienas, starppriekškaram paceļoties, atklājas Meikšāna un scenogrāfijas asistentes Marijas Rozītes radīta pārsteidzoša telpa starp īstenību un ilgām. Skatuve sadalīta divos stāvos jeb plānos un proscēnijā — «zemē» — ar grūti sasniedzamo ilgošanās līmeni savieno ieliekta siena, stāva un gluma kā slidkalniņš. Meitas spēj tikt tur augšā, tikai spēkus sasprindzinot, bet, mātes uzkliedziena iztrūcinātas, kā lupatu lelles acumirklī nošļūc atpakaļ realitātē. Turklāt jāpiebilst, ka šo spēcīgo un tālab ļoti prasīgo skatuves tēlu režisors izmanto daudzveidīgi, un tam ir liela nozīme arī izrādes atrisinājumā, vienai no meitām aizejot.

Lorkas lugas, lai arī dokumentālos notikumos balstītas, nav reālistiskas. Šo nerealitātes noskaņu režisors pastiprinājis, lugā minētājām piecām meitām — Angustiasai (Karīna Tatarinova), Amēlijai (Laura Jeruma), Martirio (Agnese Jēkabsone), Magdalēnai (Samira Adgezalova), Adelai (Elza Gauja) — piepulcinot vēl divas, ko spēlē aktieri. Šie divi tēli, protams, darbojas bez vārdiem, bet rada ap sevi īpašu traģēdijas noskaņu: Pētera Lapiņa Anahi, reizē robusta un gracioza, liek domāt, ka meitene ir mēma, bet tālab jo asāk jūtoša, savukārt Viktora Ellera atveidotā Sabella ir tīrs izmisums, kad nav spēka pat runāšanai. Smalki izstrādāta ir katras meitas kustību partitūra, jo tieši caur to atklājas arī raksturs.

Zila mēnessgaisma

Režisors ir lugu saīsinājis un koncentrējis, paturot tikai pašu būtiskāko attiecību trijstūri: Bernarda Alba—meitas—kalpone Ponsija, ko Anda Albuže spēlē kā būtni bez vecuma un gandrīz vai bez dzimuma, liecinieci un tiesātāju.

Tomēr svarīgākās pārmaiņas skārušas tieši Bernardas Albas tēlu Ineses Kučinskas atveidojumā. Akmenscieta sākumā, kad tikai par vīriešiem uzmestu skatienu ar vēršu dzīšanas pātagu sit Angustiasu (un lomas sākumu aktrisei, liekas, ir visgrūtāk spēlēt, nākas izlīdzēties ar ārējiem līdzekļiem, pazemināt balsi), Bernarda atveras sapnī, ko režisors viņai ir dāvinājis. Tā ir netverami maiga starpspēle pirms lugas traģiskā atrisinājuma, kad zilā mēnessgaismā parādās Bernarda vienā kreklā, un pie viņas nāk meitas, tāpat krekliņos, sirdīm un matiem vaļā. Režisors atdevis galvenajai varonei no izrādes svītrotās Marijas Hosefas, Bernardas prātā jukušās mātes maiguma un mīlestības pilnos vārdus. Miegā, sapnī Bernarda Alba sauc savas meitas, mīlot un sargājot. Kā kramplauzis jēliem pirkstu galiem režisors tvēris smalkas vibrācijas, kas ļautu atvērt un ieskatīties pašas Bernardas, cietās spāņu matronas sirdī, un ieraudzīt tur dzīvi, kādu viņa būtu vēlējusies dzīvot. Un tas, gribētu teikt, ir patiešām novatorisks lugas lasījums.

ooooo

Bernardas Albas nams. Nākamās izrādes 13. un 16. janvārī. 6—18 eiro.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu