Vai Itālija būs nākamā Grieķija? • IR.lv

Vai Itālija būs nākamā Grieķija?

Itālijas premjerministra vietnieks un ekonomiskās attīstības ministrs Luidži Di Maio kādā TV šovā atbild uz EK prezidenta Žana Kloda Junkera (fonā) prasībām ievērot ekonomiski pamatotu valsts budžetu. Foto: Scanpix
Inese Vaidere

Pēdējā desmitgade Eiropas Savienībai nav bijusi viegla. Pēc eiro ieviešanas, Savienības iekšējo brīvību paplašināšanās, jauno Austrumeiropas dalībvalstu pievienošanās sākās periods, kurā dažkārt nācās atbildēt uz jautājumu – vai Eiropas Savienība ir spējīga izturēt smagus pārbaudījumus? Vispirms Grieķijas ekonomiskā krīze, kas iesākās 2009. gada beigās, tad Brexit balsojums 2016. gadā, tagad uzmanības centrā ir nonākusi ES dibinātājvalsts Itālija ar savām ekonomiskajām problēmām un plānotajām metodēm, kā tās risināt.

Neskatoties uz daudzām pesimistiskām prognozēm, Grieķijas krīzi var uzskatīt par daļēji atrisinātu vai vismaz apslāpētu –  tās iekšzemes kopprodukts ir atgriezies izaugsmes fāzē, budžeta deficīts un ārējās tirdzniecības bilance ir normas robežās, tāpat kā pārējie valsts makroekonomiskie rādītāji. Ja Grieķijas valdība turpinās iesākto kursu uz ekonomikas stabilizāciju un strukturālajām pārmaiņām, nenovirzoties uz populisma takas,  tad tās ekonomiku var sagaidīt stabilitāte un tā vairs nebūs ES “sāpju bērns”.

Lielbritānijas, vienas no lielākajām ES donorvalstīm, lēmums pamest ES, protams, ir sāpīgs notikums. Tomēr neskatoties uz Brexit sarunu iznākumu, tas nebūs liktenīgs Savienības pastāvēšanai. Pirmkārt, Lielbritānija nav eirozonas valsts. Otrkārt, Lielbritānijai pašai ES tirgus ir vajadzīgs vairāk nekā tās tirgus Eiropas Savienībai, jo šīs valsts tirgus, kā zināms, ir apmēram desmit reizes mazāks par ES tirgu. Abas puses saglabās ekonomiskās un cita veida saites arī turpmāk.

Itālijas nozīme ES ir daudz lielāka – tā ir trešā lielākā eirozonas valsts, un daudzi eksperti uzskata, ka Itālijas izstāšanās no eirozonas varētu nozīmēt ne tikai eiro, bet arī visas ES beigas. Kādas tad īsti ir Itālijas ekonomiskās problēmas?

Itālijai ir spēcīga ekonomika ne tikai ES, bet visas pasaules kontekstā: tā ir astotā lielākā pasaules ekonomika un otrais lielākais rūpniecības produkcijas ražotājs ES ar diversificētu un spēcīgu eksportu (vairāk nekā 30% no nacionālā kopprodukta), kas nodrošina pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci. Itālijai ir arī spēcīga lauksaimniecība (lielākais vīna ražotājs pasaulē), attīstīta tūrisma pakalpojumu industrija un lielākais luksusa preču ražošanas sektors Eiropā. Tas viss nodrošina vienu no augstākajiem dzīves standartiem pasaulē, skatoties pēc tautas attīstības indeksa (Human Development Index). Itālijai ir trešās lielākās zelta rezerves pasaulē, tā ir ES donorvalsts, un tiek lēsts, ka tur uzkrātas ļoti nozīmīgas privātās bagātības.

Neskatoties uz Itālijas tautsaimniecības panākumiem, tai pēdējā laikā ir ievērojamas ekonomiskās problēmas. Itālijai ir viens no lielākiem valsts parādiem pasaulē – ap 132% no iekšzemes kopprodukta. Tiesa, liela daļa no tiem tika uzkrāta, sākot jau no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Salīdzinājumam – Grieķijas valsts parāds 2009. gada beigās bija 180% no iekšzemes kopprodukta.

Pēdējā desmitgadē Itālijā ir kritusies produktivitāte, un ekonomikas izaugsmes tempi ir palēninājušies. Banku sektors ir vājš un nomocīts ar sliktiem kredītiem. Oficiālais bezdarbs ir virs 10%, valstī ir milzīga dzīves līmeņu atšķirība starp dienvidu un ziemeļu apgabaliem. Itālija ievērojami cieta no 2008. gadā iesākušās globālās krīzes (ekonomika saruka par gandrīz 7%), un tās pilsoņu vidū valda liela neuzticība valsts pārvaldei. Visi minētie fakti noveda pie loģiska vēlēšanu iznākuma šā gada martā, kad ar populistisku un neizpildāmu solījumu palīdzību pie varas nokļuva Pieczvaigžņu kustība un Ziemeļu līga, kurām nav pieredzes valsts vadīšanā, turklāt abu programmas ir vai gluži no pretēja spektra.

Jaunās Itālijas valdības pirmais nopietnais izaicinājums ir 2019. gada budžets, kas bija jāsastāda, ņemot vērā pirmsvēlēšanu solījumus. Lai arī daļa no neizpildāmajiem un utopiskajiem solījumiem budžeta veidošanas procesā tika atmesti, daļu no tēriņus palielinošiem solījumiem jaunā Itālijas valdība budžeta projektā, kas tika apstiprināts valdībā septembra beigās, tomēr iekļāva. Ministru kabineta apstiprinātā budžeta deficīts 2,4% ir mazāks par eirozonā atļauto 3% robežu, tomēr šāds deficīts būtu pret jaunajām Fiskālās stabilitātes līguma (FSL) prasībām, kas stājās spēkā 2013.gadā, un palielinātu jau tā milzīgo valsts parādu. FSL izstrādāja kā atbildi uz 2008. gada globālo ekonomikas krīzi. Tas nosaka, ka maksimālajam budžeta deficīta lielumam ir jābūt atkarīgam no ekonomikas cikla, kurā valsts atrodas, paredzot, ka labas ekonomiskas izaugsmes gados deficītam jābūt mazākam, lai to varētu atļauties lielāku tad, kad tas vairāk nepieciešams – stagnācijas vai krīžu gados. Pēc FSL prasībām budžeta deficītam nav jāpārsniedz 0,5%, kas ir maksimālais rādītājs valstīm ar valsts parādu virs 60% no iekšzemes kopprodukta. Salīdzinājumam – Latvijai, kam valsts parāds ir apmēram 40%, maksimālais budžeta deficīts var būt 1%. Līgums paredz, ka valstij ir jāveic valsts parāda samazināšana noteiktā tempā, līdz tas sasniedz 60% no kopprodukta, kā arī dod Eiropas Komisijai lielas pilnvaras Līguma prasību ievērošanas nodrošināšanai, ieskaitot pārmērīga deficīta procedūras uzsākšanu pret valsti, kas var beigties ar nopietnām finansiālām sankcijām. Kā jau varēja sagaidīt, Eiropas Komisija noraidīja Itālijas budžeta piedāvājumu un aicināja to pārstrādāt. Komisijai ir arī šaubas par itāļu makroekonomisko prognožu pieņēmumiem – pēc tās aprēķiniem patiesais budžeta deficīts pie pašreizējām projekcijām varētu būt 2,9% – ļoti tuvu 3% robežai.

Itāļu pirmā reakcija uz EK kritiku un piedāvājumu bija krasi negatīva. Tas izraisīja strauju Itālijas biržas indeksu kritumu un Itālijas obligāciju likmju pieaugumu. Izskatās, ka Itālijas puses atbildes pamatā ir tīri politiski apsvērumi, jo Itālijas valdība saprot, ka cīnīties ar ES noteikumiem, kuriem paši ir piekrituši, nav produktīvi. Pieczvaigžņu kustība ar tās līderi Di Maio veidoja valdību kā vadošā partija, jo vēlēšanās ieguva vislielāko vēlētāju atbalstu – 32,2%, kamēr tās partneris Ziemeļu līga – tikai 17,7%. Tomēr pateicoties tās līdera Salvini pretimigrācijas retorikai, atbalsts Ziemeļu līgai ir pieaudzis līdz 32%, kamēr atbalsts Pieczvaigžņu kustībai sarucis līdz  29%. Līdz ar to Di Maio, kas ieņem ekonomiskās attīstības ministra amatu, ir spiests ieņemt radikālu pozīciju, lai viņa partija vēl vairāk nezaudētu vēlētāju atbalstu.

Arī ES nesteidzas ar pārmērīga deficīta procedūras uzsākšanu Itālijai. Pirmkārt, jau pati Savienība tika izveidota, lai sekmētu dalībvalstu ekonomisko un sociālo izaugsmi, nevis bremzētu tās ar sankciju ieviešanu. Tās būtu jāpiemēro tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Otrkārt, sankciju ieviešana palīdzētu eiroskeptiskajiem spēkiem nākošā gada Eiroparlamenta vēlēšanās. Un treškārt, procedūra būtu vēl jāapstiprina Eiropas Padomei, un nav zināms, kā tas beigtos.

Eiropas Savienības un Itālijas strīdā ES spēcīgs sabiedrotais ir brīvais tirgus. Šajā situācijā tirgus spēki nepārprotami norāda, ka taisnība ir ES pusē un Itālijai ir jāpārstrādā savs budžets.

Kopš 27. septembra Itālijas valdības paziņojuma par budžeta plāniem Milānas akciju tirgus indekss ir samazinājies par apmēram 13%, jo ārvalstu investori pamet Itālijas tirgu. Valdības 10 gadu obligāciju likmes palielinājušās no 2,86% līdz 3,2% – tas nozīmē lielākas pārkreditēšanas izmaksas valdībai un valsts obligāciju cenu kritumu. Tās ir ļoti sliktas ziņas jau tā vājajām Itālijas bankām, jo valsts obligācijas veido 10% no to aktīviem. Savukārt valdība ir finansiāli ļoti atkarīga no bankām, kas pērk tās vērtspapīrus. Angļu laikraksts Independent ļoti precīzi raksturojis šo atkarību: “Itāļu bankas un valsts kase ir kā divi piedzērušies milži, kas atbalsta viens otru, un ko nedalāmi saista savstarpējais vājums. Ja krīzes stunda pienāks, abi kopā vienlaicīgi kritīs”.

Abas kredītreitingu aģentūras Standard&Poor’s un Moody’s jau oktobrī samazināja Itālijas kredītreitingu. Pēc Moody’s metodikas tās reitings ir Baa3, kas ir tikai viens līmenis virs “augsta riska vērtspapīru” statusa un trīs līmeņus zemāks par Latvijas reitingu A3.

Neskatoties uz pēdējā laika konfrontācijām, Itālijas sabiedrība tomēr novērtē valsts dalību ES un sabiedrības aptaujas rāda, ka tā nevēlas izstāties ne no ES, ne no eirozonas. Ir svarīgi saprast, ka Grieķija bija pietiekoši maza, lai to varētu glābt, bet Itālija ir pārāk liela, lai bankrotētu, un arī pārāk liela, lai to varētu glābt no malas.  Cerēsim, ka Itālijas vadītāji saprot situācijas nopietnību un neizvēlēsies ceļu, kas būs ļoti slikts gan pašu valstij, gan visai ES, un ka risinājums tiks atrasts.

 

Autore ir Eiropas Parlamenta deputāte, Budžeta komiteja

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu