Aizsilniece: Neviens politiķis caurumus veselības aprūpē negrib redzēt 1

Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece. Foto: Paula Čurkste, LETA
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Divpadsmit gadus vadījis Latvijas Ārstu biedrību, Pēteris Apinis to pameta skaidrojot, ka cilvēkam bez ietekmes uz politiskiem lēmumiem nav ko darīt šīs nevalstiskās organizācijas vadībā. Viņš bija kritizējis gan neveiksmīgo e—veselību, gan valsts veselības apdrošināšanu tikai tiem iedzīvotājiem, kas maksā nodokļus noteiktā režīmā. Bet neviens viņa iebildumus neņēma vērā. Vai politiķi ieklausīsies ģimenes ārstē Ilzē Aizsilniecē, ko Ārstu biedrības prezidenta amatā ievēlēja 21. novembrī?

Pieredzējusi, pacientu iemīļota un atzīta par vienu no labākajām, sabiedriski aktīva, līdz šim viena no biedrības viceprezidentēm. Viņa nav tik ironiski asa kā Apinis, bet līdzšinējo veselības politiku ir kritizējusi tieši tikpat nesaudzīgi. Kā panākt diskusiju ar politiķiem, saglabājot politisko neitralitāti un drosmi saukt lietas īstajos vārdos — par to runājām ar Ilzi Aizsilnieci.

 

Kāpēc jūs pieteicāties vadīt biedrību?

Latvijas Ārstu biedrība jau 30 gadus ir nozīmīga nevalstiska organizācija, kurai ir sava loma arī pilsoniskas sabiedrības veidošanā. Manuprāt, šis darbs ir jāturpina. Es zinu šo darbu. Pirmo reizi biju Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente, būdama pavisam jauna, kad bija nedaudz pāri 30. Tajā laikā nodarbojos ar biedrības atkalapvienošanu, jo tā 90. gadu beigās bija sašķēlusies. Bet tad pārtraucu darbu biedrībā, jo man bija citi izaicinājumi. Tagad uzņēmos vadīt biedrību, jo man patīk daudz darīt. Darīt nozīmē dzīvot.

Situācija Latvijas Ārstu biedrībā parāda stāvokli visā sabiedrībā — mums šķiet, ka viss notiks pats no sevis. Bet mēs kā pilsoņi esam atbildīgi par šo valsti. Gribētu, lai jaunie cilvēki vairāk iesaistītos valsts dzīvē, un arī Ārstu biedrībā vēlētos lielāku jauno ārstu aktivitāti. Lai jaunie izjūt piederību šai vietai un saprot, kāpēc mūsu darbs ir vajadzīgs.

Viens no iemesliem, kāpēc Pēteris Apinis atteicās vadīt Ārstu biedrību, — viņam neesot bijusi ietekme uz veselības politiku. Kādas būs jūsu iespējas ietekmēt veselības politiku?

Ārstu biedrība ir pietiekami spēcīga organizācija, mums jāveido dialogs. Te būtu vietā runāt par dialoga veidošanu mūsu valstī. Biedrībai ir pieredze, kā tas notika diskusijās par e—veselību. E-veselības dēļ ģimenes ārsti pat streikoja, mēģināja gan ar Ministru kabinetā strādājošajiem, gan Veselības ministrijas ierēdņiem runāt par to, ka šī sistēma nestrādā, ka tā ir slikti uzprogrammēta un uzbūvēta. Bet mūsos neviens neklausījās. Nostāja bija tāda, ka ģimenes ārsti ir sliņķi un neko negrib darīt. Bet, kad ne tikai ārsti sāka sistēmu analizēt, atklājās, ka sistēmā patiešām ir ļoti lielas problēmas.

Tā nav, ka ģimenes ārsti ir tik slinki, ka negrib ar jaunu elektronisko sistēmu strādāt. Piemēram, mēs gadu cīnījāmies par to, lai darba nespējas lapā netiktu norādīta diagnoze, jo slimības publiskošana ir pretrunā cilvēktiesību normām. Kad mēs par to runājām, valsts pārvaldes ierēdņi izturējās pret mums tā, it kā mēs gribētu krāpties vai mānīties. Šāda nostāja «mēs, valsts pārvaldē strādājošie, un viņi» nav tikai veselības aprūpē, tā ir arī citviet, piemēram, finanšu sistēmā. Esmu ļoti daudz diskutējusi par likumiem, kas regulē nodokļu maksājumus. Šajā jomā ir brīnišķīgas izmaiņas, domāšana kļuvusi elastīgāka nekā iepriekšējos gados, un ļoti ceru, ka šādas izmaiņas būs arī veselības aprūpes sistēmā.

Mums ir tik maz ģimenes ārstu, ka bieži vien pacientiem, kuri grib nomainīt ģimenes ārstu, nav izvēles iespēju. Visi ģimenes ārsti ir pārslogoti. Ja prasību katram ģimenes ārstam rūpēties par 1800 pacientiem nomainītu ar prasību gādāt par 1500 pacientiem, tad no valsts nekādi lieli finansiāli ieguldījumi nebūtu vajadzīgi. Tie pāris miljoni vēl dažiem ģimenes ārstiem prasītu pāris, varbūt dažus miljonus, kas ir nieks salīdzinājumā ar naudām, ko iegulda iekārtās un infrastruktūrā. Valstī būtu vairāk ģimenes ārstu, viņiem būtu mazāka slodze nekā pašlaik, pacientiem būtu lielākas izvēles iespējas. Bet politiskā līmenī nav vēlēšanās ieraudzīt, ka, ieguldot nelielu naudu, var iegūt labumu visai sabiedrībai.

Vai nezināt, cik daudz ģimenes ārstu kopprakses ir izveidotas?

Nezinu. Taču, domāju, šādu ģimenes ārstu kopprakšu izveidē ir ieinteresēti tikai lielie medicīnas uzņēmumi, kuri jau ir izveidojuši veselības centrus, kur zem viena jumta strādā daudzi ārsti.

Pieņemu, ka ir ārsti, kuri uzskata — partejiska piederība var palīdzēt veselības aprūpes jautājumu lobēšanā parlamentā un valdībā. Jūs nepiederat ne pie vienas partijas, esat politiski neatkarīga. Kādas tam priekšrocības, kādi — trūkumi?

Profesionālā organizācijā labāk strādāt cilvēkam, kurš nav saistīts ar partijām. Partejiska piederība ir vajadzīga tam, kurš gatavojas kļūt par ministru. Ārstu biedrības mērķi ir ierakstīti tās statūtos jau 1993. gadā, un tie ir ārstu profesionālā neatkarība, mediķu interešu, arī finansiālo, aizstāvība un visas sabiedrības veselība. Ja paskatāmies, kāda ir cilvēku apmierinātība ar veselības aprūpes kvalitāti, tad redzam, ka augstāka apmierinātība ir tajās medicīnas nozarēs, kur arī vairums ārstu ir apmierināti. Tas nozīmē, ka viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir panākt, lai ārsti saņem adekvātu atalgojumu. Būtu jāpanāk, lai labas algas ir arī jaunajiem ārstiem, kas apturētu jauno mediķu plūsmu prom no Latvijas. Tā ir viena lieta.

Otra lieta, kas svarīga ārstu profesionālai neatkarībai, ir mūžiglītība. Ideja, ka atbildību par ārstu sertifikāciju uzņemas Ārstu biedrība, ir ļoti sena. Pirmajai ārstu biedrībai pasaulē, kas ir Lielbritānijas karaliskā ķirurgu biedrība, šogad paliek 500 gadi. Tolaik Henrijs VIII uzskatīja, ka kara feldšeriem pašiem jāizlemj, kurš viņu vidū ir pietiekami zinošs darbam armijā un kurš nav. Šī sistēma, kurā ārsti paši izvērtē viens otra profesionālās zināšanas, organizē mācības un gādā par izglītošanos visa mūža garumā, ir visefektīvākā. Veselības ministrija vēlas uzņemties ārstu sertificēšanu, un man tā šķiet kā atgriešanās Padomju savienībā. Tā var darīt tikai totalitārās valstīs.

Iepriekš ik reizi, kad kāda mediķu organizācija iebilda pret Veselības ministrijas gatavotiem lēmumiem, dialogs starp mediķiem un valsts pārvaldes pārstāvjiem izjuka. Kā jūs iemanīsieties veidot dialogu, saglabājot tiesības izteikt kritiku?

Tas ir atkarīgs no tā, kādi cilvēki veidos nākamo valdību un kas būs viņu padomdevēji. Nozīmīga loma valsts pārvaldē ir tiem cilvēkiem, kas ir blakus ministriem. Viņi ir tie, kas nereti liek ministriem tā vai citādi rīkoties.

Mediķu arodbiedrība prasībās pēc algu paaugstināšanas grafika nav bijusi tik kategoriska kā pedagogu arodbiedrība. Vai Ārstu biedrība var uzņemties karognesēja lomu prasībās turpināt sakārtot finansējuma plūsmu veselības aprūpē?

Tas ir atkarīgs ne tikai no manis, bet arī no Ārsta biedrības valdes. Drīz būs mūsu pirmā tikšanās, un tad mēs spriedīsim par galvenajiem uzdevumiem. Finansējums veselības aprūpei vienmēr ir bijis viena no Ārstu biedrība rūpēm. Galvenā problēma ir tā, ka mums ir ļoti seni tā saucamie tarifi, kas absolūti neatbilst faktiskajām ārstēšanas izmaksām. Mums jāsaprot, cik tad katras diagnozes ārstēšana maksā. Kaut cik reālas izmaksas aprēķinātas tikai dažās medicīnas jomās, piemēram, izmeklējumiem. Tāpēc, ka skaidri zināms, cik maksā aparatūra. Pirmais, kas būtu jāizdara veselības aprūpē, — jāuztaisa inventarizācija un jāsaprot, cik tad katrs no pakalpojumiem maksā. Jānosaka pareizās cenas ne tikai stacionārajiem pakalpojumiem slimnīcās, bet arī ambulatorajiem pakalpojumiem. Viena no problēmām — lielās universitātes slimnīcās, kurās ārstē pacientus sarežģītos gadījumos, tarifi ir tieši tādi paši kā nelielās reģionālās slimnīcās. Tas nav godīgi, un tas ir jāpārskata.

Kad Čakša stājās amatā, tika solīta tarifu pārskatīšana. Slimnīcās saka — tās iesniedz Nacionālajam veselības dienestam reālās izmaksas, un tad tās pārskata. Pārskata, pārskata, un nekas nemainās. Kāpēc tas notiek tik lēni?

Tik lēni tas notiek tāpēc, ka tad, kad mēs redzam reālās izmaksas, ieraugām arī reālos caurumus veselības aprūpē. Acīmredzot neviens politiķis tos negrib ieraudzīt. Bet ceru, ka vienā brīdī cilvēki sapratīs, ka Latvija ir ļoti maza valsts, mūsu nav daudz un tāpēc vien varam daudz ko izdarīt ātrāk nekā citviet. Mūsu nav tik daudz, lai mūs varētu sašķirot pēc šķiriskām piederības. Mēs esam nācija, kas ir dzīvojusi kopienā, un varbūt tas ir mūsu spēks. Viens cilvēks, pat tad, ja ir ļoti bagāts, nevar izdzīvot. Tāpēc ceru, ka būs daudz mazāk ierausēju. Nav jēgas mēslaines vidū uzbūvēt pili.

Kāda ir jūsu attieksme pret valsts obligāto veselības apdrošināšanu?

Es uzskatu, ka obligātās veselības apdrošināšanas likums ir jāpārskata. Pēc pirmajām aplēsēm, 270 tūkstoši cilvēku nokļūst atraidīto statusā un paliek bez valsts apmaksātas veselības aprūpes. Veselības ministrija gan ir teikusi, ka viņu nav vairāk par 70 tūkstošiem, bet arī 70 tūkstoši Latvijai ir ļoti liels skaits. Nav Latvijas sabiedrība jādala divās daļās. Es vispār šaubos, vai šai reformai ir ekonomiskā jēga. Es pati biju starp tiem cilvēkiem, kuri pirmo obligātās veselības apdrošināšanas likumu rakstīja pirms 17 gadiem Labklājības ministrijai, un tad mums bija ļoti lielas diskusijas ar Finanšu ministriju, kuras toreizējā vadība uzskatīja, ka šis modelis Latvijai nav piemērots. Toreiz es domāju, kā paņemt naudu par veselības aprūpi no zemniekiem un individuālo uzņēmumu darbiniekiem. Bet tagad domāju, vai tik nelielā valstī kā Latvija cilvēkus, kuri maksā nodokļus vienā vai otrā režīmā, vajag iezīmēt? Līdz šim nav novērots, ka nodokļu maksāšanas sasaiste ar noteiktu pakalpojumu saņemšanu veicinātu nodokļu nomaksu. Ieguldījumi pašas obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā un tās administrēšanā var būt lielāki par ieguvumiem.

Kas bez finansiālu problēmu risināšanas vēl ir jūsu uzdevumu sarakstā?

Iedzīvotāju izglītošana par veselīgu dzīvesveidu jeb veselībpratība. Tā ir švaka. Spilgts piemērs ir zināšanas par reproduktīvo veselību. Kopš 90. gadiem, kad par to tika runāts gan veselības mācības stundās, gan sabiedrībā kopumā, Latvijā ievērojami samazinājās abortu un nevēlamās grūtniecības skaits. Bet tikumības grozījumu dēļ zināšanas kļūst aizvien sliktākas, pēdējos gados palielinās HIV un AIDS saslimušo skaits. Viens no mūsu uzdevumiem ir izveidot uz personu centrētu veselības aprūpi. Tas nozīmē, ka jebkurš cilvēks, kuram ir kādas veselības problēmas, pats iesaistās to risināšanā — kopā ar ārstu izdomā, ko un kā darīt. Bet, lai tas būtu iespējams, katram pacientam jābūt pamatzināšanām par veselību. Ja to nav, ir nepamatotas bailes un pieprasījumi pēc nevajadzīgiem izmeklējumiem.

Kā uzlabot zināšanas par veselību?

Mana pieredze liecina, ka vajadzētu sākt par to mācīt jau skolās. 90. gadu beigās mēs, Ārstu biedrība, kopā ar veselības mācības skolotājiem izveidojām mācību programmu Racionāla zāļu izmantošana. Tajā mācīja, kādās situācijās jālieto zāles, bet kad nevajag, kā saprast zāļu sastāvu, kā nelietot vienus un tos pašus medikamentus ar atšķirīgiem nosaukumiem, kāpēc nevajag lietot antibiotikas ik reizi, kad nošķaudāmies vai noklepojamies. Man šķiet, bija labi rezultāti. Piemēram, Latvijā nelieto tik daudz antibiotiku kā citviet Eiropā. Nevaru apgalvot, ka tas ir tāpēc, ka bija šāda mācību programma, bet cilvēki parasti apvaicājas, vai un kādās situācijās antibiotikas tiešām vajadzīgas. Piemēram, bronhītu var izārstēt bez antibiotiku lietošanas, jo 90% gadījumu to izraisa vīrusi. Latvijas Ārstu biedrībā ir brīnišķīgi ārsti, viņi var uzņemties sabiedrības izglītošanu. Iespējama sadarbība ar pašvaldībām, kur īsteno veselības veicināšanas projektus. Mums ir arī portāls ārsts.lv, kur mēs mēģinām runāt par veselības problēmām. Jāturpina tas, kas ir iesākts, — jāizglīto sabiedrība.

Jūs esat arī paredzējusi dekriminalizēt medicīnas kļūdas?

Pašlaik par ārstu pieļautajām kļūdām ir paredzēta krimināla atbildība. Tāda norma nav demokrātiskās valstīs. Protams, ārstam ir jāatbild par nodarījumu, ja tā ir paviršības vai neuzmanības dēļ, tomēr to nevar saukt par medicīnisko kļūdu.

Bet jūs zināt kādu gadījumu, kad mediķis ir krimināli sodīts pieļauto kļūdu dēļ?

Mums nav tik daudz to medicīnisko kļūdu. Bet visā pasaulē ārstiem par viņu pieļautajām kļūdām jāuzņemas administratīva atbildība. Jārunā ar Tieslietu ministriju un Saeimu par likumu labojumiem.

Vai jūs turpināsiet ģimenes ārsta praksi?

Jā. Man būs jāsamazina darba laiki, būs jāatvainojas maniem pacientiem, ja pēkšņi nāksies atcelt iepriekš ieplānoto vizīti. Droši vien nebūšu labākais ģimenes ārsts. Bet es turpināšu strādāt, jo ģimenes ārsta darbs ir mans sirds darbs. Mana mamma arī bija ārste un, kad viņa devās prom no šīs pasaules, lūdza man apsolīt, ka nekad nepametīšu klīnisko darbu.

Komentāri (1)

Drosma 29.11.2018. 13.57

lasīju, ka pirms ievēlēšanas bijuši nesmuki kašķi un kā saka tāds liellopa trumpis izspēlēts – bet ….

kad laikam vakar tv rādīja kaut ko no jaunās sēdes un čakša ar putām uz lūpām stāstīja atkal cik viss ir labi un ko darīs lai būtu vēl labāk – es sajutos tā sirreāli – tā pavisam jocīgi

mums ir desmitiem piemiņas dienu – sakiet, kas ierosinās un kad sāksim pieminēt Latvijas medicīnas sistēmas upuru piemiņas dienu?

nesen rīga 24 uzstājās viens izbijis mediķis – tagad uzņēmējs par ko mans brālis saka – bandīts
es uzreiz – kā tā – viņs saka , tev labāk nezināt –

jā un protams, ka papildus citām Ziemassvētku dāvānām – tiek gatavots jau tā nepieejamo medicīnas pakapojumu cenu kāpums –

tā kā piemiņas dienu vajag – noteikti nu vismaz to jau valsts var saviem upuriem uzdāvināt

+2
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu