Arheoloģisko izrakumu laikā pie Jēkaba katedrāles atrasto apbedījumu daudzums šokēja pat pieredzes bagātus arheologus. Izmantojot bioarheoloģijas metodes, sākts pētīt, kāda bijusi latviešu draudzei piederīgo dzīve viduslaikos. Unikāla informācija — pārliecināts arheologs Artūrs Tomsons
Pagrabā, kur atrodas Latvijas vēstures institūta Bioarheoloģisko materiālu krātuve, no garās rindās savirknētiem melniem maisiem rēgojas desmitiem sadzeltējušu, ap pustūkstoti gadu vecu kaulu. Te ir simtiem šādu maisu. Zinātniskai izpētei atvestais materiāls ir niecīgi mazs salīdzinājumā ar to, kas tika uziets vasarā, kad, gatavojoties pāvesta Franciska vizītei, Svētā Jēkaba katedrālē tika veikts remonts. Tā laikā mazajā Klostera ielā, kas atrodas starp parlamenta un baznīcas ēkām, uzgāja viduslaiku kapsētu — gandrīz 300 apbedījumu.
Arheologiem tas pārsteigumu neradīja, jo viduslaikos ap visām baznīcām bija kapsētas. Taču neviens negaidīja, ka pie paša dievnama sienas atklāsies tā dēvētie kaulu kambari, kuros, atbrīvojot vietu jauniem apbedījumiem, kādreiz sarindotas agrāk apbedīto cilvēku mirstīgās atliekas. Kambaros tika atrastas ap 3500 — 4000 mirstīgo atlieku.
Arheoloģiskās izpētes dēļ būvdarbi draudēja ieilgt, kas būvniekos un arī pāvesta vizītes rīkotājos radīja spriedzi. Taču tagad arheologi var sākt pētīt atrasto materiālu. «Iegūtā informācija ir unikāla Vecrīgas vēstures rekonstruēšanā,» saka arheologs Artūrs Tomsons.
Jēkaba baznīca bija pirmais latviešu luterāņu draudzes dievnams Rīgā, un atrastais kalpo kā jaunas liecības par viduslaiku Rīgas latviešu dzīvi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.