Spēlmaņu nakts mūža balvas laureāts Gunārs Placēns (91) stāsta, ka teātrī viņu sasmīdināt ir gandrīz neiespējami un komēdija ir jāspēlē daudz nopietnāk par traģēdiju
Ar aktieri Gunāru Placēnu satiekamies Dailes teātra darbinieku kafejnīcā, un sarunāt tikšanās laiku, izrādās, nemaz nav tik vienkārši. Interviju grafiks viņam pašlaik spraigs, turklāt vecākais Latvijā spēlējošais vīrieškārtas aktieris, kā viņš pats sevi lepni dēvē, no rīta apmeklējis ārstu. Visu mūžu uz skatuves kāpis kaut vai ar plaušu karsoni, viņa dēļ neesot atcelta neviena izrāde, tad nu beidzot jāpārbaudās, Placēns smejas un no pusdienām atsakās: pēc dabas esot mazēdājs, ceļoties ne ātrāk par divpadsmitiem (mēs tiekamies rīta pusē), gulēt ejot krietni pēc pusnakts. Darbs teātrī mūža garumā atstājis ietekmi arī uz aktiera dzīvesstilu. Piektdien, 23. novembrī, Latvijas teātris un skatītāji Placēnam par to teiks paldies — viņam piešķirta Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu.
Placēns ir dzimis 1927. gadā un Dailes teātrī ienācis pirms sešdesmit septiņiem gadiem, visu mūžu te arī nostrādājis. Reizēm gan esot licies — diez, kā būtu pamēģināt kaut kur citur, bet tomēr par savu teātri Placēns saka — tā ir ģimene. «Es te jūtos kā mājās.» Placēns sirsnīgi atsaucas kafejnīcā ienākušo kolēģu sveicieniem un palepojas, ka «jaunie un talantīgie» pieņēmuši viņu savā pulkā. Un tūlīt šķelmīgi piebilst: «Teātra bufete — tā ir vieta, kur cilvēks jūtas labi.»
Lai arī teātris nebija Placēna pirmā izvēle (viņš beidzis divas lauksaimniecības skolas un ir sertificēts agronoms), no vecākiem — Sausnējas pagasta biedrības nama amatierteātra aktieriem — pārmantotā teātra mīlestība tomēr uzvarējusi, un 1951. gadā topošais aktieris nonāca Smiļģa teātrī. Režisoru-mīluļu Placēnam nekad neesot bijis, un tomēr, stāstot par savu skatuves mūžu, viņš bieži atgriežas tieši pie Smiļģa. «Smiļģim jau patika, ka kaut kas ir — vai nu balss, vai augums, vai talants. Citādi, kad institūtā mācījos par vecajiem aktieriem — visi talantīgi, visi smuki, bet beigās tomēr visi sajūk. Sieva man tagad saka — nu ko tu visu laiku kliedz? Bet tad jau Dievs nebūtu tādu balsi devis…» Placēns nobeidz sakāmo ar Rūdolfa Blaumaņa Brīnuma zālītes jeb savulaik populārās izrādes Īsas pamācības mīlēšanā citātu, kura pilnajā variantā bagātais dzirnavnieks skaidri ļauj nojaust: tā ir Tā Kunga griba, ka viņš savu balsi krietni liek lietā.
Arī Placēna uzskats par to, kas ir ideāls teātris, šķiet tuvs Smiļģa teātra principiem. Tas, ka teātris ir smags darbs, piemēram, — mēnesī spēlētas pat divdesmit septiņas izrādes. Kā to var izturēt? «Treniņš. Bez stipras veselības un nerviem teātrī nav ko darīt,» aktieris atrauc. Arī bez talanta un fantāzijas. Un vēl kādreiz esot prasīta lielāka cieņa pret skatuvi. «Smiļģim, piemēram, visi pa skatuvi čībiņās staigāja. Lai neklaudz. Tagad jau nav laika cieņu izrādīt,» viņš nedaudz skumji novelk. Bet galvenais un Placēna mūžā vissvarīgākais princips allaž bijis skatītājs. «Kam tad teātris ir domāts, ja ne skatītājam?» viņš retoriski jautā. Un piebilst: teātrim jābūt svētkiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.