Bērnunami iztukšojas 4

Audžuvecāki Diāna un Gatis Lambergi ar Danielu (no kreisās), Annu, Ingu un Denisu. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Latvijas bērnunami kļūst tukšāki, bet bēdīgi slavenais Jelgavas bērnunams ir pirmais, ko nolemts vispār slēgt. Taču — vai pietiks audžuģimeņu, lai aprūpētu visus bērnus, kuru vecāki to nespēj? Un kāpēc specializētās audžuģimenes statusam visā valstī reģistrēta tikai viena ģimene?

Lambergu mājoklī reti valda miers — tajā ir seši bērni, un gandrīz vienmēr viens prasa ēst, otram vajag palīdzību mājas darbos, kāds kavē mūzikas skolu vai treniņus. Viegli iedomāties, ka tieši tajā brīdī, kad audžuvecākiem ir vismazāk laika, gadu vecais Jānītis grib opā. Anna (10) un Daniels (9) šajā ģimenē pieņemti jau pirms sešiem gadiem. Trīs brāļi Ingus (9), Deniss (7) un Daniels (6) no Jelgavas bērnunama pie Lambergiem pārcēlās pērn oktobrī. Šī gada sākumā audžuģimenei piepulcējās arī Jānītis.

Pusotra gada laikā, kopš mediji sāka aktīvi ziņot par pārkāpumiem Jelgavas un arī citos bērnunamos, bērnu skaits institūcijās ir sarucis par vairāk nekā 200. Savukārt audžuģimeņu skaits ir sasniedzis vēsturiski augstāko punktu — 627, tagad tajās rūpējas par gandrīz 1300 bērniem.

Oktobra beigās Jelgavas dome nolēma slēgt bērnunamu, jo izdevies atrast ģimeni vai profesionālu mammu gandrīz visiem audzēkņiem. «Nu maisam gals ir vaļā,» par bērnunamu slēgšanu saka profesionālo audžuģimeņu apvienības Terēze vadītāja Ārija Martukāne. Tomēr viņa ir piesardzīga. «Kas notiks, kad jaunajām audžuģimenēm nokritīs rozā brilles? Vai tām būs zināšanas, lai atrotītu piedurknes un strādātu?» viņai ir bažas, vai ģimenes saņems vajadzīgo atbalstu. Turklāt Labklājības ministrija ar vienu roku atbalsta bērnunamu slēgšanu, bet ar otru izgāzusi ideju veidot specializētās audžuģimenes. Un galvenais — bērnunamos Latvijā joprojām mitinās daudzi bērni, kopā 904.

Jelgavas bērnunams tukšs

Kad pērn augustā Inese Kovaļevska sāka vadīt bēdīgi slaveno Jelgavas bērnunamu, viņa no domes saņēma deviņus uzdevumus, taču neviens neparedzēja institūciju likvidēt. Kovaļevska pati bija nolēmusi ikvienam audzēknim sameklēt labāku mājvietu par šo bērnunamu, kurā, kā tika ziņots Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, iepriekš bērni pazemoti. Psiholoģe Andrija Likova, valsts uzdevumā pētot Jelgavas bērnunamu bija redzējusi varmācību: darbinieki mēdza bērnus plēst aiz matiem, grūst ēdienu mutē, apsaukāt. Nepaklausīgos bērnus ievietoja psihoneiroloģiskajā slimnīcā vai nosūtīja uz tālām internātskolām. Pēc atklātā viena darbiniece tika atlaista, bet direktore Maija Neilande un vēl deviņi kolēģi uzrakstīja atlūgumus. 

Pārņemot vadību, Kovaļevska uzņēmās atbildību par 51 bērnu. Domes galvenais mērķis bija «pakalpojumu kvalitātes uzlabošana», Kovaļevskas — meklēt bērniem mājas.

«Man bija skaidrs, ka pakalpojumus ilgtermiņā nevar uzlabot un arī nevajag. Bērnība nav apvienojama ar bērnunamu,» viņa saka. «Paskatieties, kāda milzīga ēka un telpas, tās nerada mājīgumu! To, ko bērnu audzināšanā var izdarīt ģimenē, nav iespējams izdarīt šajā sistēmā.» Meklējot ģimenes, kas būtu gatavas pieņemt bērnus, Kovaļevska ar kolēģiem aktīvi sadarbojās ar kustību Plecs un Jelgavas pareizticīgajiem, psiholoģi Likovu, Jelgavas bāriņtiesu un sociālo lietu pārvaldi.

Kas direktorei izdevies gada laikā? Daudz, taču ne visi stāsti ir ar laimīgām beigām. Visvairāk — 11 bērni — ir atgriezušies savās ģimenēs. Kovaļevska ir droša par viņiem. «Ja ģimenei ir sniegts nepieciešamais atbalsts, tā ir labākā bērnam. Parasti emocionālā piesaiste ir, bet vecākiem trūkst prasmju rūpēties,» viņa skaidro. Par to, lai ģimenēm šīs prasmes rastos, gādā pašvaldības sociālo lietu pārvalde. Kopā ar bāriņtiesu viņi arī seko, kā par bērniem rūpējas aizbildņi — tādi ir atrasti septiņiem bērniem. Visi ir Jelgavā, pieci pie radiniekiem.

Ar Jelgavas bāriņtiesas palīdzību vēl deviņi bērni nonākuši audžuģimenēs. Diviem atrasti adoptētāji ASV, vienam — Latvijā.

Astoņi bērni turpinās dzīvot institūcijā, taču daudz labvēlīgākos apstākļos — viņi pārvesti uz Valmieras SOS ciematu. «Četri bērni ir no vienas ģimenes un otri četri — no citas. Audžuģimenes pašlaik nav gatavas uzņemt tik lielu skaitu bērnu, bet dalīt brāļus un māsas negribējām. Tāpēc izvēlējāmies SOS ciematu, kur bērniem ir profesionāla «mamma» un vide ir ģimeniskāka,» skaidro Kovaļevska.

Kas noticis ar pārējiem 13? Vēl pieci pusaudži joprojām dzīvo Jelgavas bērnunamā. Tiesa, viens pašlaik sociālās rehabilitācijas dēļ uz laiku atrodas citā iestādē. Taču divi tīņi drīz varētu nonākt atpakaļ mājās — bāriņtiesa pašlaik pārbauda ap-stākļus un priekšsēdētāja Irisa Turčinska domā, ka bērnu atgriešanās ģimenēs ir ļoti ticama.

Stāstot par lielajiem bērniem, direktore nopūšas. Kāds septiņpadsmitgadnieks, kas formāli joprojām skaitās bērnunamā, ir izsludināts policijas meklēšanā par iespējamu noziegumu. Septiņi audzēkņi ir sasnieguši pilngadību. «Viens ir ieslodzījuma vietā. Viens dzīvoja viesģimenē ASV un nolēmis palikt tur,» saka Kovaļevska. «Viena meitene dzīvo Jelgavā pašvaldības dzīvoklī — viņai ir bērns un ir otra gaidībās. Un četri jaunieši turpina dzīvot pie mums. Kamēr mācās, viņiem ir tiesības dzīvot iestādē.»

Ingus ar Jānīti. Foto — Ieva Salmane

Par ēku jāmaksā tik un tā

Lai gan bērnunamā palikuši tikai daži audzēkņi un darbinieku skaits sarucis divreiz, izmaksas nav būtiski sarukušas. Pērn bērnunams Jelgavai izmaksāja 627 tūkstošus eiro, bet šogad šī summa samazināta līdz 592 tūkstošiem eiro. Visvairāk naudas aprijot milzīgā ēka, kuras uzturēšanas tēriņi nav saistīti ar bērnu skaitu. Šīs izmaksas ir viens no iemesliem, kāpēc dome nolēmusi līdz 31. decembrim iestādi likvidēt.

Turpmāk ikvienam bērnam, kas krīzes situācijā tiks izņemts no ģimenes, sociālie darbinieki un Jelgavas bāriņtiesa meklēs aizbildņus vai audžuģimeni, un tikai bezizejas situācijās viņus ievietos krīzes centrā. Tajā bērni nepaliks ilgāk par trīs mēnešiem — šajā laikā viņiem jāatrod ģimeniska vide. Turčinska tic, ka tas izdosies, jo dažādu pašvaldību bāriņtiesas tagad aktīvāk nekā iepriekš sazinās, meklējot brīvas vietas audžuģimenēs. «Visgrūtāk atrast ģimeni pusaudžiem, bet maziņos nu jau audžuģimenes gaida,» saka bāriņtiesas vadītāja.

Likvidējot bērnunamu, dome uzteica darbu arī Kovaļevskai. Viņa par to nebēdā, bet nav arī pilnīgi gandarīta par padarīto — četriem bērniem tomēr netika atrasta ģimeniska vide.

To, cik smags ir šis darbs, liecina arī viņas pašas ģimenes stāsts. Pirms Kovaļevska uzņēmās vadīt bērnunamu, kopā ar vīru un bērniem bija nolēmuši kļūt par audžuģimeni. Taču šis plāns nav īstenojies — pēc sievas pieredzētā bērnunamā «vīrs nav gatavs šobrīd izskatīt jautājumu ne par audžuģimeni, ne aizbildniecību, ne adopciju,» atklāti saka Kovaļevska.

Bērni ārpusģimenes aprūpē. Dati: Labklājības ministrija, izmantojot bāriņtiesu informāciju

Atkal jauni bērni

Jelgavas bērnunams ir vienīgais Latvijā, kurš likvidēts. Citviet bērnu skaits sarūk, bet ne tik strauji. Piemēram, Daugavpils Priedītē pērn rudenī bija 53 bērni, patlaban — 52. Labā ziņa, ko steidz uzsvērt vadītāja Ludmila Smikova: sarucis pirmsskolas mazuļu skaits, agrāko trīs grupu vietā palikusi viena ar deviņiem bērniem. Vairumam izdevies atrast audžuģimenes.

Pērn Daugavpilī, kas ir otrā lielākā Latvijas pilsēta ar 95 tūkstošiem iedzīvotāju, bija tikai desmit audžuģimeņu. Šogad jau 14. Seši Daugavpils bērni gada laikā nonākuši dzimtās pilsētas, 42 — citu Latvijas pašvaldību audžuģimenēs.

«Bet viņu vietā nāk citi. Piemēram, tagad ir trīs vjetnamiešu bērni, kuriem grūti atrast audžuģimeni. Ar bažām gaidām ziemu, kad grūtāk nekā vasarā pabarot un silti apģērbt bērnus,» stāsta Smikova.

Lai gan pirms vēlēšanām labklājības ministrs Jānis Reirs intervijā Ir stāstīja, ka bērnunamu audzēkņu skaits sarucis no 1200 līdz 800, statistikā neatradām tam apstiprinājumu. Samazinājums ir, bet ne tik ievērojams.

Pašu institūciju sniegtie dati liecina, ka 2016. gadā bērnunamos bija 1300, 2017. gadā — 1170. Šā gada oktobrī, cik zināms Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, bērnunamos bija 904 bērni. Bāriņtiesu statistika, uz kuru atsaucas Labklājības ministrija, rāda mazliet citu ainu, jo attiecas nevis uz visiem bērnunamos faktiski esošajiem, bet tikai uz bāreņiem vai bērniem, kuru vecākiem atņemtas aizgādības tiesības. Tāpēc skaitļi ir mazāki: 2016. gadā 1216,  pērn — 1037 bērni, bet par šo gadu vēl dati nav apkopoti.

Lai kurus datus salīdzina, tie apliecina — «sistēmas bērnu» skaits rūk. Ministrijas ierēdnes Linda Liepa un Linda Baļčūne tam redz vairākus skaidrojumus. Pēc tam, kad mediji bija skaudri parādījuši bērnunamu realitāti, sabiedrība ir pieņēmusi — katram bērnam vajadzīga ģimeniska vide. Pērn ministrija visām bāriņtiesām devusi rīkojumu katram bērnam pēc iespējas drīzāk atrast aizbildņus, audžuģimeni vai adoptētājus, ja bērni ir juridiski brīvi. Mainījies arī sociālās palīdzības likums — bērnu vecumā līdz diviem gadiem uzturēšanos institūcijā valsts tagad apmaksā nevis neierobežoti ilgu laiku, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus. Rezultātā mazo bērnu skaits iestādēs samazinājās no 166 līdz 96. Valsts sociālās aprūpes centra Rīga (pērn tajā bija 200 bērnu) darba analīze liecina, ka tur mazuļi uzturas vidēji divas nedēļas. Tiesa gan, tiem bērniem, kuriem ir smagas veselības problēmas, ģimeniska vide jāmeklē daudz ilgāk — vidēji desmit mēnešus.

Mēģinot izsekot, kā valstī kopumā iztukšojas bērnunami, Ir noskaidroja, ka no visiem ārpus ģimenes palikušajiem bērniem pērn 496 sasniedza pilngadību, 579 atgriezās pie saviem īstajiem vecākiem, 1173 dzīvoja audžuģimenēs, 4459 — pie aizbildņiem.

Tomēr šie skaitļi nepierāda, ka Latvijai vairs nevajadzēs bērnu aprūpes iestādes. Pirmkārt, būs vajadzīgi mazi aprūpes centri smagi slimajiem bērniem. Patlaban Latvijā ir 87 bērni, kuriem ir tik smags veselības stāvoklis, ka vecāki par viņiem nespēj rūpēties — juridiski viņi ir savu vecāku atvases, bet dzīvo sociālās aprūpes centros. Otrkārt, pērn bez vecāku gādības palikušo skaitu papildināja 1035 jauni bērni, kuru vecākiem pārtrauktas un nav atjaunotas aizgādības tiesības. Tātad vajadzēs daudz vairāk audžuģimeņu, kas varētu rūpēties par vecāku pamestajiem bērniem.

Kad pērn augustā Inese Kovaļevska sāka vadīt Jelgavas bērnunamu, viņa pati nolēma katram audzēknim sameklēt labāku mājvietu. Tagad pieņemts lēmums bērnunamu slēgt. FOTO — Raitis Puriņš, Zemgales Ziņas

No bērnunama citā pasaulē

Pēdējos piecos gados audžuģimeņu skaits Jelgavā ir četrkāršojies — bija trīs, tagad ir 12. Un vēl divas mācās. Viena no ģimenēm, kas pērn ieguva audžuvecāku statusu un devusi īstas mājas trim Jelgavas un vienam Pļavnieku bērnunama audzēknim, ir Gatis un Diāna Lambergi.

Pirms nolēma kļūt par audžuvecākiem, viņi jau bija pieņēmuši divus bērnus — Annu un Danielu. Tas bija pirms sešiem gadiem, kad viņi nokļuva pie Lambergiem kā viesģimenē. Gatis un Diāna šo statusu nokārtoja, kad pašu bērni no iepriekšējām laulībām bija gana lieli un gribējās kopā izaudzināt vēl vienu zēnu un meiteni. Ciemošanās reizēs bērni viņiem pieķērās tik ļoti, ka šķiršanās vienmēr beidzās ar izmisīgu raudāšanu. Lambergi nolēma pieņemt abus. «Atceros reizi, kad mēs ar Annu uz velosipēda braucām gar pļavu, kurā gatavoja skatuvi Prāta Vētras koncertam. Izstāstīju, ka tur būs koncerts, un Anna teica: «Ā, es zinu, ka citā pasaulē tādi koncerti notiek.» Annas uztverē tās bija divas pasaules: bērnunamā un ārpus tā. Tas mani satricināja,» stāsta Gatis.

«Tikko bāriņtiesa piešķīra aizbildnību, tajā pašā dienā braucām un izņēmām bērnus no bērnunamiem,» atceras Diāna. Anna izgājusi no bērnunama Elizabetes ar lielu maisu, kurā bijušas viņas drēbes un rotaļlietas. Bet Jelgavas bērnunamā Lambergi sagaidīti ar vārdiem: «Drēbes jums ir?» Danielam nebija nevienas personīgas lietas, pat ne savu bikšu. Diāna joprojām atceras, kādas zobu pēdas bija palikušas toreiz nepilnus trīs gadus vecā bērna sejā un mugurā pēc viņa cīņas ar citiem bērniem par rotaļu mašīnu, ko bija uzdāvinājuši Lambergi. Atvadoties audzinātāja atļāvusi aizvest Danielu drēbēs, bet palūgusi tās nogādāt atpakaļ.

No tām reizēm, kad Lambergi gāja uz bērnunamu, viņi atceras pie sienas piestiprināto dienas grafiku. Tas licis visus bērnus modināt ik rītu pulksten 5.30. Gatis jautājis, kāpēc tik agri jāceļas arī mazajam Danielam, kurš neiet pat dārziņā, atbilde bija — audzinātājām tā vieglāk. Mazais zēns gandrīz trīs gadu vecumā zinājis tikai dažus vārdus. «Pusgadu viņš mani sauca par mammu. Domāju, ka īsti nesaprata šī vārda jēgu,» atceras Gatis.

Tagad vecāki ir lepni par Annu un Danielu — mācoties viņi izcili, abi iet arī mūzikas skolā. Anna ir adoptēta, Daniels — aizbildnībā. Anna iesaukusi Gati par Gatavonkuli, jo viņš gatavo garšīgus ēdienus. «Es vairs neatceros, kad pēdējo reizi pats būtu kartupeļus mizojis. Pasaucu puikas, un — aiziet! — griežam arī burkānus, gurķus, tomātus, gatavojam salātus,» stāsta Gatis, iepazīstinot ar audžubērniem Ingu un Denisu. Jaunākais brālis Daniels Ir viesošanās laikā bija bērnudārzā.

Brāļi Ingus, Deniss un Daniels Lambergu ģimenē ir tieši gadu. Kad pērn mediji aizvien biežāk stāstīja par «sistēmas bērniem» un bija skaidrs, ka bērnunami jāreorganizē, Lambergi nolēma pieteikties audžuģimeņu kursos. Mācījās nedēļas nogalēs visu vasaru. «Domāju, kursi būs ķeksīša pēc, bet jau pirmajā dienā sapratu, ka būs jēgpilni — tos vadīja labi speciālisti!» stāsta Gatis. Septembrī Lambergiem piešķirts audžuģimenes statuss, un viņiem uzreiz piedāvāts paņemt trīs brāļus no Jelgavas bērnunama. «Mēs sabijāmies — uzreiz trīs!» atzīstas Diāna. Tomēr izrādījies, ka par mazāko bērnu aizbildnību jau uzņēmusies kāda radiniece, un tad Gatis ar Diānu piekrita pieņemt divus  puikas. «Kad oktobra sākumā gājām pakaļ brāļiem Denisam un Danielam, viņiem līdzās uz krēsla sēdēja un ar pārmetuma pilnām acīm uz mums noskatījās trešais brālis,» to stāstot, Diānai sariešas asaras acīs. «Mēs bijām šokā — nezinājām, ka audžubērniem ir vēl viens pusbrālis. Kad gājām ar abiem brāļiem ārā no bērnunama, citi bērni mums pieskrēja klāt un jautāja, kāpēc Ingu atstājam. Kādu nedēļu vakaros mājās domājām par puiku, Gatis nevarēja rast mieru.»

Nolēmuši zvanīt uz bāriņtiesu un prasīt arī trešo brāli. Tad izrādījies, ka viņa mamma, kura dzīvo Dublinā, gribot atgūt Ingu. Jaunākos dēlus ne, tikai vecāko. «Teicu — ja tiesa viņai to atļaus, Ingus no manas ģimenes aizbrauks tieši uz Dublinu. Protams, nekādas Dublinas nav…» Ingus vienīgais no brāļiem atceras māti un atzīst, ka pie Diānas un Gata dzīve ir labāka.

«Šie trīs brāļi vispār nav atraujami viens no otra. Ingus jaunākajiem brāļiem ir tāda autoritāte, ka nevaru pat iedomāties viņus šķirtus,» saka Gatis.

Ģimene neslēpj, ka visiem pieņemtajiem bērniem bijušas neirozes. Taču ar laiku tās pazudušas. Joprojām esot jākontrolē bērnu porcijas, jo mazie esot negausīgi. Audžuvecākiem skaidrots, ka emociju trūkumu bērni mēdz kompensēt ar labsajūtu, ko saņem ēdot.

Gatis kā ilggadīgs skolotājs Ingu novērtējis kā «pedagoģiski ielaistu». Taču brašais puika ar vasaras raibumiņiem uz deguna tik ļoti gribējis mācīties vienā klasē ar vienaudzi Danielu, ar ko sadraudzējās Lambergu ģimenē, ka cītīgi mācījies gan vasaras darbos, gan pēc individuālās programmas, un tagad abi ir otrās klases skolēni. Ingus trenējas arī futbolā, bet Deniss iet uz tautas deju mēģinājumiem.

Pieņemot trīs puikas, Lambergi drīz apjauta — abiem apvienot darbu ar rūpēm par pieciem bērniem nav iespējams. Tāpēc Gatis atteicās no pedagoga darba, tagad ir pilna laika tētis. «Izvadāt uz bērnudārzu, nodarbībām, gatavot ēst, palīdzēt izmācīties, sekot, lai kārtīgi apģērbjas, — kādam tas ir jādara. Rīgā strādājot, es neko nevarēju palīdzēt,» saka Diāna, kura ir juriste valsts institūcijā. Taču, kad šī gada sākumā Ogres bāriņtiesa meklēja audžuģimeni piecus mēnešus vecajam Jānītim, nolēma pieteikties. Diāna vaļsirdīgi saka — mazulis deva viņai iespēju izmantot likumā paredzēto atvaļinājumu bērna aprūpei un līdz ar to palīdzēt vīram rūpēs par nu jau sešiem bērniem.

Diāna stāsta, ka Jānītis audžuvecākiem uzticēts tūlīt pēc smagas nieru operācijas. «Pļavnieku bērnunamā viņš tikai gulēja, nedarīja neko. Barots vienīgi ar piena aizstājēju. Ēda slikti, pa 50 — 60 gramiem ēdienreizē, pusgada vecumā svēra nepilnus sešus kilogramus,» stāsta Diāna. Bērnunamā barošanas reizēs zēns nav ņemts rokās. Ar to vien, ka Diāna baroja mazuli, turot klēpī, pietika, lai viņš vienā reizē apēstu pa 100 — 150 gramiem. Lai gan ārsti paredzēja, ka puikam būs smagi veselības traucējumi, tagad Jānītis ir piecpadsmit mēnešus vecs un var redzēt — ģimenes aprūpēts viņš var visu, kas šajā vecumā ir jāprot: sēdēt, rāpot, pieturoties staigāt, samīļot māsu, pasaukt mammu, spēlēties. Īstajai mammai vēl nav pārtraukta aizgādība, taču viņa ir zvanījusi audžuvecākiem tikai dzērumā un dēlu šī gada laikā nav apciemojusi, tāpēc Jānītim, visticamāk, būs vēl kādu laiku jāpaliek pie audžuvecākiem.

Tagad Ingus, Denisa un Daniela vecākiem ir atņemtas tiesības lemt par bērnu dzīvi. Lambergiem jārēķinās, ka zēni ir adoptējami. Viņi gan domā, ka iemīlētie puikas paliks viņu ģimenē. Oktobra beigās pieņemtie adopcijas noteikumi paredz, ka bērni no audžuģimenēm vairs nav adoptējami uz ārvalstīm, bet Latvijā maz ticams, ka kāds vēlēsies adoptēt trīs bērnus uzreiz.  Civillikums liedz šķirt brāļus un māsas. 

Lambergi atzīst, ka audžuģimenes statusa iegūšana nav smaga, taču prasa laiku un iecietību attieksmē pret cilvēkiem, kuri neizprot, kāpēc gan audzināt citu cilvēku bērnus. «Tas ir milzīgs darbs,» atzīst Diāna. «Bet ir gandarījums par to, ka lielākie bērni tagad ir gandrīz teicamnieki. Ir gandarījums mācīt to, kas ir ģimene, kādi darbi katram padarāmi, panākt, ka bērni iekļaujas sabiedrībā kā līdzvērtīgi, nevis ar bērnunama zīmogu. Mūsu izaudzinātie bērni paliks Latvijā,» saka Diāna. «Lai viņi nedomā, ka ir bērnunams un ir cita pasaule,» papildina Gatis.

Laba ideja izgāzusies

Kopš 2010. gada  audžuģimeņu skaits Latvijā gandrīz nemainījās — svārstījās starp 530 un 585. Bez vecākiem palikušo bērnu skaits, kas glābiņu atrada audžuģimenēs, līdz 2013. gadam auga,  pēc tam pamazām saruka.

Pērn tādu bērnu bija 1173, un tas bija mazākais skaits pēdējo piecu gadu laikā.

Šogad statistikā ir uzlabojums — šobrīd valstī ir jau 627 audžuģimenes, tik daudz to nekad iepriekš nav bijis. Tās gādā par 1297 bērniem.

Audžuģimeņu skaits pieaudzis vairāku iemeslu dēļ: pamazām pieaug apjausma par to nepieciešamību un bāriņtiesas aktīvāk nekā iepriekš aicina cilvēkus pievienoties audžuģimeņu pulkam. No 1.janvāra ievērojami tika palielināti arī pabalsti šādām ģimenēm. Piemēram, iepriekš bērna uztura pabalsts bija  95 līdz 114 eiro, bet tagad tie ir 215 eiro bērniem līdz sešu gadu vecumam un pārējiem 258 eiro. Lai pašvaldības nekurnētu, pabalsta palielinājums uz neierobežotu laiku tiek dotēts no valsts budžeta.

Palielināta arī valsts atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu. Iepriekš visām audžuģimenēm neatkarīgi no bērnu skaita pienācās 113 eiro mēnesī. No šā gada sākuma šī atlīdzība ir ne tikai paaugstināta, bet arī diferencēta — par palīdzību vienam bērnam pienākas 171 eiro, par diviem — 222 eiro, bet par trīs un vairāk — 273 eiro mēnesī. Nodokļi no šīs summas netiek ieturēti, turklāt valsts katram audžuvecākam, kurš saņem šo atlīdzību un nestrādā algotu darbu, veic sociālās iemaksas pensijai, kā arī invaliditātes un bezdarba gadījumam. Audžuģimenēm pienākas arī valsts veselības apdrošināšana. «Bagāti neesam kļuvuši, bet varam mierīgi audzināt bērnus, neraizējoties par iztikšanu. Tagad audžuģimenēm nav iemesla sūkstīties,» rezumē Diāna Lamberga.

Taču audžuģimeņu kustības attīstībā Labklājības ministrija ir ielikusi arī spieķi riteņos. Pirms gada, ņemot vērā audžuvecāku ieteikumus, ministrija nolēma veidot specializētas, profesionālas audžuģimenes. Bija iecerēts veidot četru veidu ģimenes: krīzes audžuvecāki (gatavi pieņemt bērnu jebkurā diennakts stundā), audžuģimenes zīdaiņiem un ģimenes, kas gādātu par smagi slimiem, kā arī vardarbībā cietušiem bērniem. Taču šovasar valdība palika pie divu veidu specializētām audžuģimenēm: krīzes un tādas, kas uzņem bērnus ar veselības problēmām. Ministrijas pārstāve Baļčūne skaidro, ka nav bijis pašmērķis veidot tieši četras specializācijas. «Audžuģimenēm bieži vien nodod nevis vienu, bet vairākus bērnus, jo brāļi un māsas nav šķirami. Turklāt visi bērni, kas izņemti no ģimenes, zināmā mērā ir cietuši no [emocionālas] vardarbības,» viņa argumentē, kāpēc palikts pie diviem veidiem.

Lai gan valsts paredzējusi šīm ģimenēm ievērojamu atlīdzību — 860 eiro mēnesī un vēl 430 eiro trīs mēnešus pēc tam, kad bērns jau izņemts no ģimenes — , no 1. jūlija, kad jaunā kārtība stājās spēkā, līdz šim brīdim reģistrēta tikai viena specializētā krīzes audžuģimene. Tāpēc specializētām audžuģimenēm neizmantotos 174 tūkstošus eiro valdība oktobrī nolēma pārskaitīt valsts sociālās aprūpes iestādēm — nodarbināto motivēšanai jeb prēmiju izmaksai.

Kāpēc šis plāns tik kūtri ieviešas? Tāpēc, ka Saeimas pirmsvēlēšanu gaisotnē noteikumi izstrādāti tādā steigā, ka tajos ir daudz pretrunu un neskaidrību, uzskata profesionālo audžuģimeņu apvienības Terēze vadītāja Ārija Martukāne. Viņu esot nepatīkami pārsteidzis tas, ka neviens no profesionālo audžuģimeņu ieteikumiem nav ņemts vērā. Kaut vai viens piemērs — noteikumos nav precizēts, kāda vecuma bērnus specializētajām ģimenēm jābūt gatavām pieņemt. «Bet tas ir svarīgi — man iekārtot istabu ar šūpulīti, gultu mazam bērnam vai pusaudzim? Vajag rotaļlietas vai rakstāmgaldu mācībām? Nav iespējams piebāzt skapi ar drēbēm pilnīgi visu vecumu bērniem,» saka Martukāne. Meklējot ģimenisku vidi bērnunamu audzēkņiem, ir jau zināms, ka visgrūtāk to atrast pusaudžiem. Iespējams, būtu vajadzīga šāda audžuģimeņu specializācija.

Ministrijas pārstāve Baļčūne gan neuzskata, ka valdības noteikumi būtu jāuzlabo, un atsaucības trūkumā vaino medijus — tajos bijuši dažādi viedokļi par audžuģimeņu specializāciju. «Audžuģimenes nogaida, kamēr to dzīvesvietas tuvumā tiks izveidots atbalsta centrs un tajā varēs iegūt vairāk informācijas,» saka Baļčūne.

Atbalsta centri pakāpeniski tiek atvērti kopš augusta, pašlaik tādu ir 13 — bez Rīgas arī Smiltenē, Cēsu novadā, Tukumā, Ventspilī, Valmierā, Īslīcē, Kuldīgā, Liepājā, Jēkabpilī un Daugavpilī. Finansējumu nodrošina valsts, un tos reāli veido sabiedriskās organizācijas. Centros audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem būs pieejamas mācības, psihologu un sociālo darbinieku atbalsts, informācija par bērniem pieejamiem pakalpojumiem. Centri ir atbildīgi par audžuģimeņu reģistra informācijas atjaunināšanu, tie administrēs arī atlīdzības izmaksu audžuģimenēm.

Lai izvērtētu paveikto, ministrija gan no valsts, gan sabiedrisko organizāciju speciālistiem veidošot darba grupu. 2019. gada pirmajā pusgadā tā nonākšot pie secinājumiem — kas vēl darāms, lai panāktu, ka ikviens bez mājām palikušais bērns nokļūst ģimenē, kas ir gatava par viņu parūpēties.

 

Zīmējums — Shutterstock

Gunita Nagle

Beidzot gribu savu dzīvi!

Piecpadsmit gadu nodzīvojusi Jelgavas bērnunamā, Ieva (21) tagad pati kļuvusi par aizbildni mazam zēnam. Viņas stāsts rāda, cik nežēlīga bijusi sistēma, kura tagad ir apturēta

Ik reizi, kad Ieva ar piecgadīgo Rihardu tuvojas pelēkajai bērnunama ēkai Zirgu ielā, puika vairākkārt nervozi pārjautā: «Mēs tikai paspēlēsimies un iesim prom, vai ne? Mēs iesim prom?» Kad pirms gada augustā nomira Riharda mamma, zēns dažas nedēļas pavadīja šajā adresē. Tad Ieva viņu paņēma aizbildnībā, un abiem šķita, ka nekad te vairs nevajadzēs atgriezties. Taču šajā ēkā pašvaldība nodrošina vēl citus sociālos pakalpojumus — arī psihologa konsultācijas, kuras Ievai ieteikusi Jelgavas bāriņtiesa. Tāpēc abiem tomēr ir jānāk šurp, lai kā negribētos. «Es tur katru reģipsi zinu, zinu, kad tas tika saspārdīts un kad nomainīts. Man no tā nāk vēmiens!» saka Ieva, kas bērnunamā dzīvoja no trīs gadiem līdz pat pilngadības sasniegšanai.

Ievai un Rihardam patiesībā ir citi vārdi — jaunā sieviete piekrīt intervijai tikai ar nosacījumu, ka tiks saglabāta anonimitāte. Viņa nevēlas ne sev, ne Rihardam bērnunama audzēkņa stigmu. «Beidzot gribu dzīvot pati savu dzīvi!» Jau pusgadu Ieva strādā kādā ražošanas uzņēmumā, šis darbs viņai patīk.

Ieva skaidri atceras, kā trīs gadu vecumā nokļuva bērnunamā. Uz mājām bija atbraukuši policisti paņemt viņu un vecāko māsu, kurai toreiz bija pieci gadi. Ieva atceras, kā abas raudājušas un tēvs nav ļāvis bērnus ņemt, bet policisti viņam izlauzuši rokas uz muguras. «Mums solīja, ka tikai vienu nakti pagulēsim iestādē un tad vedīs atpakaļ. Mums sameloja,» atceras Ieva. Uz bērnunamu aizvests arī vecākais brālis, kuram tolaik bijuši 16 gadi, bet viņam neesot ļauts kontaktēties ar māsām.

Ieva arī labi zina, kāpēc atņemta vecākiem: «Viņi lietoja alkoholu. Tētis nedzēra tik bieži kā mamma un pieskatīja mūs vairāk nekā viņa.»

Vecāki bieži nākuši apraudzīt bērnus. «Bet mums neļāva viņiem daudz ko stāstīt. Atceros, audzinātāja lika vakariņās ēst piena zupu. Man nekad nav garšojis piens. Sēdēju pie galda un teicu — es neēdīšu! Ak neēdīsi? Un audzinātāja manu seju iebāza šķīvī. Atceros, kā raudot pacēlu galvu un man pār seju lija piens, krita rīsi un es riju asaras. Durvīs stāvēja kāda sieviete un teica: «Ko jūs darāt? Viņas mamma ir atnākusi!» Man teica, ka nedrīkstu neko stāstīt, bet es mammai izstāstīju visu. Mamma sacēla tādu trauksmi, ka par bērnu ņirgājas! Kad viņa bija prom, man sacīja: «Ja vēlreiz sūdzēsies, paliksi bez ēdiena!» Bērnunamā bija tāda kārtība.»

Pēc pāris gadiem Ieva ar māsu atgriezās pie vecākiem. Taču jau pēc gada māsas atkal aizveda uz bērnunamu, turklāt šoreiz kopā ar abiem jaunākajiem brālīšiem. «Jā, kādu laiku vecāki varēja iztikt bez alkohola, bet pēc tam atsākās dzeršana,» saka Ieva. Ar vecākiem viņa nekad nav pārtraukusi kontaktēties. Mamma pagājušajā gadā nomirusi. «Tētis ir dzīvs, taču viņš ir alkoholiķis, ar viņu grūti uzturēt attiecības,» lietišķi secina Ieva. Šī paša iemesla dēļ viņa reti satiekoties ar vecāko brāli. «Es vienmēr esmu domājusi, ka negribu tādu dzīvi, kāda bija mammai un tētim.»

Pieķerties aizliegts!

Ievas stāstījums par bērnunamā pavadītajiem gadiem ir pilns rūgtuma pret vadību un darbiniekiem. Tiklīdz Ieva kļuva par bērnunama audzēkni, viņai atrada krustvecākus — kādu zviedru pāri, kas bija regulāri Jelgavas bērnunama ziedotāji. Ar krustvecākiem Ievai izveidojušās sirsnīgas attiecības, viņa turpinot sazināties, ik pa laikam ciemoties. Pēc Ievas vārdiem, krustvecāki gribējuši viņu adoptēt, taču tas nezin kāpēc nav ļauts. Vēlmi adoptēt Ievu izteikusi kāda amerikāņu ģimene, taču Ieva nav piekritusi viņu prasībai nomainīt vārdu un saukt adoptētājus par mammu un tēti. Kad Ieva pavēstījusi direktorei, ka nebrauks uz Ameriku, jo vēlas palikt kopā ar māsu un jaunākajiem brāļiem, viņa esot atbildējusi: «Ha, tu domā, ka viņus kādu dienu kāds nepaņems?» Tobrīd viņa nodomājusi, ka tas ir nelāgs joks, «bet pēc pāris mēnešiem tieši tā notika — manus brāļus aizveda prom!»

Viņa joprojām mazliet trīc, atceroties, kā todien aizvesta pie zobārsta, lai gan viņai nesen salaboti visi zobi. Tas šķitis tik aizdomīgi, ka, atgriežoties atpakaļ bērnunamā, viņa skriešus skrējusi pa istabām skatīties, kur māsa un brāļi. Citi bērni stāstījuši, ka brāļiem likts ātri savākt mantas un lekt mikroautobusā. Abi raudājuši, kad vesti prom. «Tavi brāļi aizbrauca ekskursijā!» teikusi viena no audzinātājām. Bet no «ekskursijas» brāļi neatgriezās — Ieva nekad viņus vairs nav redzējusi. Tikai daudz vēlāk uzzinājusi, ka abi adoptēti un dzīvo Francijā.

Vecākā māsa, kad viņas uzvedība nepatika audzinātājām, ievietota Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā Gintermuiža. «Kad nāca [bāriņtiesas] pārbaudes, mēs pa kluso pasūdzējāmies, kā audzinātājas pret mums izturas, bet manā klātbūtnē direktore par mani teica: «Viņai ir problēmas ar galvu. Neklausieties viņā!» Un pēc pārbaudēm nekad nekas nemainījās. Nekad! Līdz mēs pārstājām sūdzēties.»

Cik vien Ieva atceras sevi Jelgavas bērnunamā, tajā vienmēr bijuši vairāk nekā 50 bērni. Sadalīti grupās ar numuriem, atbilstoši numurēts arī inventārs. «Es biju grupā «2 — 4», tajā bija meitenes, kuras runāja pretī,» Ieva saka. Emocionālu attiecību veidošana starp bērniem un darbiniekiem bijusi aizliegta. «Tiklīdz bija kāda labāka audzinātāja, tā drīz teica, ka atradusi citu darbu un jāiet prom no mums. Kāda audzinātāja atklāti pateica: «Vadītāja man lika izvēlēties, vai nu es šeit strādāju un nepieļauju, ka jūs man pieķeraties, vai eju prom»,» stāsta Ieva. «Tāpat brīvā laika organizatori, kas centās būt draudzīgi, bieži mainījās.»

Vēl Ieva pastāsta, ka bērnunama audzēkņiem pārlieku bieži dotas zāles: «Lai būtu vieglāk ar mums, lai naktīs labāk gulētu. Es vienmēr zāles iebāzu puķu podā un arī citus samācīju.» Tomēr kopumā Ieva, par spīti nepakļāvīgajam raksturam, mēģinājusi ievērot bērnunama noteikumus. Baidījusies, ka viņu tāpat kā vecāko māsu aizvedīs uz Gintermuižu vai internātskolu. Ieva ir pabeigusi pamatskolu Jelgavā un tepat turpinājusi mācības vienā no profesionāli tehniskajām skolām, iegūstot dizaineres diplomu.

Kā mamma māsas dēlam

Visgrūtāk Ievai ir stāstīt par pērn pārdzīvoto, jo 22 gadu vecumā nomirusi viņas māsa. Viņa bija iedzērusi kādu šķidrumu, kas izdedzināja barības vadu. Pēc Ievas pārliecības, šķidrumu māsai iedevis viņas draugs cerībā, ka tā izdosies atbrīvoties no bērna, ko jaunā sieviete nēsāja zem sirds. Bērns, lai arī pirms laika un ar veselības traucējumiem, tomēr piedzima. Cik Ievai zināms, viņam atrasta audžuģimene. Bet māsa drīz pēc dzemdībām nomirusi.

Vecākais māsas dēls Rihards, kuram bija četri gadi, nokļuva bērnunamā. Puika bija apvainojies uz mammu, jo tēvs bija pateicis, ka viņa aizbraukusi uz ārzemēm. «Kāpēc melot bērnam? Teicu Rihardam — atceries, ka mamma slimoja? Jā, zēns atcerējās, kā mammu aizveda ar ātrās palīdzības mašīnu. Tad es izstāstīju, ka mammai tagad ir viegli, jo viņa ir debesīs.» Tagad abi bieži ejot apraudzīt mammas kapu.

Sākumā Ieva tikai brīvdienās ņēma Rihardu pie sevis. Taču ik reizi pēc ciemošanās puikam bija grūti atgriezties, un pēc Ievas lūguma bāriņtiesa piešķīra viņai aizbildnību par puisīti. «Viņš mani sauc vārdā, bet bērnudārzā mazliet lepni stāsta citiem, ka esmu viņa mamma. Kad viņam prasa, kā sauc mammu, viņš nosauc manas māsas vārdu. Un piebilst: «Bet tagad man ir Ieva.» Ļoti gudrs puika savam vecumam. Viņš mēdz apķert mani, samīļot, saka — es tevi mīlu!»

Ieva gan neslēpj, ka radušās arī problēmas. Puikam nav īpašas intereses mācīties, neesot paklausīgs. «Bet viņš vienmēr saka tieši to, ko domā, un tas man viņā ļoti patīk.» Ir bijušas dienas, kad Ievai līdz vēlam vakaram jāstrādā, un tad viņa lūgusi kaimiņieni parūpēties par Rihardu. Par to uzzinājusi bāriņtiesa, un, iespējams, tāpēc Ievai nozīmētas desmit konsultācijas pie psihologa. Par to Ieva ir dusmīga — konsultācijas notiek tajā pašā ēkā, kur ir bērnunams. Un arī sadarbība ar psiholoģi neesot gluda.

Par Rihardu gan viņa vēlas rūpēties. Kad jautāju, kāpēc uzņēmusies atbildību par puiku, Ieva atceras, kā nosapņojusi, ka māsa ir gaidībās, kad pati māsa to vēl nezināja. Un viņas pēdējie vārdi pirms nāves bijuši: «Mani bērni!» To atceroties, Ievas acis kļūst miklas. Rihards ir vienīgais, kas viņai palicis no ģimenes.

 

Pērn augustā Ir publicētais
raksts par bērnunamu Pļavnieki

Ieva Alberte

Sistēma maļ

Lielākajā Rīgas bērnunamā Pļavnieki kopš šī gada sākuma bērni uzturas īsāku laiku nekā iepriekš, taču ievietoto skaits nav krasi samazinājies

Pirms gada rakstīju par sešus mēnešus veco Aleksandru (vārds mainīts) no Pļavnieku bērnunama Rīgā. Zēns bija nonācis Bērnu slimnīcas reanimācijā ar smagu galvas traumu un kratītā bērna sindromu — paņemts aiz krūškurvja un purināts. Tā viņam bija jau otrā reize slimnīcā, un bērns gandrīz tiktu nodots atpakaļ ģimenē, ja neiejauktos es, Ir žurnāliste. Puiku ievietoja Pļavniekos. Vecākiem saskarsmes tiesības neatņēma, viņi regulāri ciemojās un centās laboties, lai dēlu atgūtu.

Kopš pērnā gada augusta regulāri interesējos, vai Aleksandru gatava pieņemt kāda audžuģimene vai aizbildnis. Nē, neviens neatradās, jo Latvijā bija tikai 27 audžuģimenes, kuras gatavas uzņemt bērnu līdz gada vecumam, un visas — noslogotas. Pļavnieku sociālā darbiniece Anda Pukste skaidroja, ka zēnam ir nopietnas diagnozes un vajadzīga ģimene, kas dzīvo Rīgā, lai varētu vest viņu uz fizioterapijām bērnunamā.

Pērn Ziemassvētkos, kad sākās Dod pieci kampaņa, kurā vāca ziedojumus audžuģimeņu atbalsta organizācijai Plecs, es cerēju, ka pavisam drīz Aleksandrs nonāks ģimenē. Nekā. Nopelni aizbildņa atrašanā nepienākas ne Rīgas Domei, ne Plecam. Kapseļu ielas bērnunama pasākumā zēnu pirmo reizi ieraudzīja ģimene, kas piekrita kļūt par viņa aizbildņiem. Ģimenē puika ir no šā gada jūlija. Aizbildņi nevēlas sniegt interviju, taču apliecina, ka puikam klājas labi. Bioloģiskās mammas zēnam vairs nav, viņa šogad aizgāja mūžībā. Joprojām Aleksandrs tiekas ar tēvu, pret kuru ir sākts kriminālprocess par vardarbību pret Aleksandru, taču iespējas zēnu atgūt ir, jo saskarsmes tiesības nav atņemtas.

Paši Pļavnieki — lielākā institūcija, kurā ievieto bērnus līdz trīs gadu vecumam, — ir piedzīvojusi pārmaiņas. Gada sākumā palīdzēt bija pieteikušies veseli 70 brīvprātīgie, tagad ikdienā turpina darboties 13. Bērnunamam ir jauna vadītāja Jana Pulkstene, kura amatā ir pāris mēnešus. Viņas kolēģe Anda Pukste, kura ikdienā tiekas ar ģimenēm un bērniem, stāsta, ka bērni uzturas iestādē vidēji mēnesi. Pirms gada šis vidējais termiņš bija divreiz ilgāks.

Izstaigājot bērnunamu, var teikt — jā, ir tukšāks. Tas gan neattiecas uz pirmo stāvu, kur uzturas 36 bērni ar īpašām vajadzībām. Tikai viena meitene ratiņkrēslā ir tikusi pie audžuģimenes. Maz bērnu ir otrajā stāvā, kur mīt mazuļi līdz triju gadu vecumam. Tajā ieraugu puisēnu ar Dauna sindromu, kuru manīju šā gada pavasarī. Viņš drīz tikšot ģimenē, jo kāda audžumamma no Latgales izrādījusi vēlmi, sakot, ka «mīļāku bērnu nevaru iedomāties».

Pērn septembrī Pļavniekos bija 56 bērni, no tiem 20 vecumā līdz 3 gadiem, bet šomēnes ir 55 iemītnieki un vecumā līdz trim gadiem ir 12 bērni. Kad pirms gada viesojos Pļavniekos, nebija zināms, vai kāds no bērniem tiks ģimenē, bet šobrīd visiem ir kāda gaidāmā aprūpes forma. Piemēram, četri bērni ir priekšadopcijas procesā, pie diviem nāk aizbildņi un iepazīstas, vēl viens drīz nokļūs audžuģimenē. Tikai mazā Artjoma dzīve nav paredzama. Viņš piedzimis aprīlī, šūpojas sēdeklīti un smaida platu, bezzobainu muti. Viņš ir no četru bērnu ģimenes, un likums neļauj šķirt brāļus un māsas, tāpēc jāgaida, kurš paņems visus.

Aizvien vairāk ir gadījumu Rīgā, kad zīdaiņi nemaz nenonāk Pļavniekos: no ģimenes izņemto bērnu policija uzreiz nogādā drošībā pie ģimenēm, kuras piekritušas sniegt šādu pakalpojumu — jebkurā dien-nakts laikā uzņemt bērnus vecumā līdz trim gadiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. Bērns tajā var dzīvot 15 dienas, bet pēc tam jāseko kādai citai aprūpes formai: atpakaļ ģimenē, uz iestādi vai audžuģimeni. Rīgas dome šo pakalpojumu sāka pērn, bet kopumā šādu drošo ģimeņu ir 29 — Rīgā, Pierīgā un arī Jelgavā, kurās var nonākt mazie rīdzinieki.

Arī Liepājas bērnunama vadītāja Ināra Roze stāsta, ka nu jau piekto mēnesi viņas vadītajā iestādē vairs nav mazo, pirmsskolas vecuma bērnu. «Visi aiziet audžuģimenē. Tas ir ļoti jauki. Mums vairs nav arī mazo bērnu grupas. Izveidojusies ļoti laba sadarbība ar audžuģimenēm, kuru kļuvis vairāk. Man par to ir liels prieks,» saka Roze. Liepājas bērnunamā patlaban ir 25 bērni, no tiem jaunākais ir 7 gadus vecs. Savukārt bērnunamā Daugavpilī 2016. gada beigās bija 11 bērni vecumā līdz trīs gadiem un pērn divi, bet šobrīd — tikai viena
divgadniece. Vadītāja Ludmila Smikova uzsver, ka no ministrijas nācis uzstādījums, ka mazie bērni nedrīkst nonākt bērnunamā.

Tomēr iestādēs joprojām ir daudz bērnu līdz 18 gadiem, jo par viņiem nav tik liela interese kā par mazajiem. To zina stāstīt Elīna Bataraga, kuras audžuģimenē aizbildnībā jau otro gadu ir tagad gandrīz jau trīsgadnieks Viktors, un pērn ģimene pieņēmusi vēl vienu audžubērnu — astoņus gadus veco Aneti (vārds mainīts) no bērnunama Stikli Kurzemē.  «Meitene bija totāli ielaista,» saka Elīna, kad tiekamies Bērnu slimnīcā, kur viņa dežurē blakus audžumeitai. Meitenei ir veselības problēmas, tiek veiktas vairākas operācijas. «Ja viņa būtu palikusi Stiklos, visticamāk, nonāktu ratiņkrēslā,» saka Elīna. «Bet grūtākais ir tas, ka institucionālā vardarbība salauzusi audžumeitu kā cilvēku. Viņa ir saplēsta lupatu lēveros, kaut kā savilkta vienā čupiņā un nodota mums,» Elīna stāsta, ka pirmajos mēnešos mācījusi meitenei primitīvu aprūpi — mazgāties, tīrīt zobus. Arī pareizi ēst — mācījās ar dakšiņu pārdalīt kartupeli un ar pirkstiem nedzīvoties pa šķīvi. Sākumā Elīna nesaprata, kāpēc meitene rītos slapina gultā. Izrādās, viņai nebija pateikts, ka drīkst iet uz tualeti. «Bērnā bija iznīcināta sajūta, ka viņš drīkst gribēt, drīkst izteikt vēlmes, pretoties, ierosināt. Nekādas pašiniciatīvas, nekādas vēlmju izpausmes.»

Atklājās arī tas, ka Anetei ir slikta redze. Par to, ka bērnunamā meitene netika vesta pie acu ārsta un citādi pret viņu izturējās nolaidīgi, Elīna uzrakstīja iesniegumu policijai, lūdzot veikt izmeklēšanu. Saņēma atbildi, ka nav iemesla sākt kriminālprocesu. Šo lēmumu Elīna pārsūdzēja prokuratūrā un ir gatava tiesāties līdz pat Eiropas Cilvēktiesību tiesai. «Vēlos, lai beidzot mainītos degradējošā vide, kurā atrodas sistēmas bērni. Citādi tā ir noraudzīšanās uz bērniem koncentrācijas nometnē šā brīža Latvijā. Vairākos bērnunamos joprojām strādā nekompetenti darbinieki, un daudzi ienīst šo darbu,» saka Elīna. Toties kā labo viņa piemin to, ka sabiedrībā pēc Dod pieci labdarības akcijas ir sākusies kustība, rodas vairāk audžuģimeņu, kā arī saprātīgs finansiālais atbalsts.

 

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Komentāri (4)

Drosma 22.11.2018. 22.32

un vel – par valsts un sūda patriotu naciķu attieksmi

Valsts simtgades svinībām Kultūras ministrijai nodoti 6 miljoni

Tie paši politiki ar putām uz lūpām klārē, ka kultūra ir nācijas pamats, bet bez izglītības kultūra nav iedomājama, iespējama – tad izstāstiet – cik audžuģimenēm, daudzbērnu ģimenēm, vispār ģimenēm ar bērniem tika iedots no šīs 6 milj naudiņas ?

Nu tālai nav kā ar lielīto skolas somu, kur naudiņa tik vien, ka pietiek pusceļam uz lielās Rīgas Lielajiem kultūras pasākumiem

Jā – tādi esam – kā reiz Radio Klasika klausos raidījumu , kurā recenzē 2 jaunākās izrādes – vienu Pūt NT un otru laikam Valmierā Dievs Daba Darbs – Raidījuma beigās tiek paziņots – ka tas veidots par simtgades naudu – elle un indija – tad visa simtgades nauda arī paliek Rīgā kungiem aprīšanai – tautai vien mīņāšanās pa krastmalu , kad pat vilcienus nevarēja nodrošināt lai cilvēki mājās tiktu

īsi sakot – nekas daudz šo bērnu liktenī nemainīsies, ja valsts , kultūras cilvēki būs tik alkatīgi, rijīgi , ka visu mums nozagto paši aprīs – nemaz nemaz nepadalīsies – par to , prtams, skumji

+2
0
Atbildēt

0

Drosma 22.11.2018. 22.21

izlasīju , bet daudz vieglāk nekļuva. Labā ziņa ir tā, ka valsts dod naudu šīm ģimenēm, šiem bērniem, bet …. sabiedrības attieksme jau mainās ļoti lēni un nabadzība sabiedrībā jau tikai padziļinās. Jaunais gads sola vienu vienīgu cenu un nodokļu celšanos , pretī no valsts nesaņemot pat elementāru bezmaksas medicīnu, nerunājot par visu citu.

Tas pats zobārsts – tas taču tikai uz papīra bērniem ir par brīvu, realitātē tāds bezmaksas pakalpojums nav pieejams. Un cik maksā viens zobārsts vien?

Man vislabāk patika tā vieta par Elīnu Bataragu – ka viņa uzrkastīja iesniegumu policijai, ka policija viņu “atšuva”, bet ka Elīna nepadosies, turpinās cīnīties.
Tas man bija kā atgādinājums , ka man jāatsāk .lieta par māsīcas nosišanu, kur slepkava mazpilsētiņā ar policijas un vietējās prokuratūras svētību turpina baudīt dzīvi. Arī tādi mēs esam.

LTV1 bija reportāža no Rīgas Domes sēdes , kā izmantojot opozīcijas deputātu došanos uz saeimu , RD paturejas Rīgas Bāriņtiesas Krasnogolovu – kā ločmele regīna šopar svēto nosauca

Man tai brīdī rokas sāka trīcēt, jo kad es tiku pie viņa uz sarunu trijatā – es viņš un viena viņa darbiniece, to sarunu tas necilvēks sāka ar vārdiem – tu saki paldies , ka mēs vispār ar tevi runājam – jo mans audžubērns bija no citas pašvaldības – un tad visas citas rupjības – piemēram, kā tikko minēju -bērnam sāp zobs – aizvedu uz Dzirciema ielu, jo bezmakas nav pieejams – pie čekiem kas iztērēti ārstiem tas kransogolovs ierauga to čeku un sāk uz mani brēkt, ko es tur ubagojot – bērnu pa dārgiem ārstiem vadājot un tad želojoties, ka nauda nav ….
nu par to, kas pašam bērnam tika nodarīts – man ir noruna, ka viņš pats to sūdzēsies, ja nolems to kādreiz darīt, es nesen to viņam atgādināju, cita sakarā – un bērns pateica, ka grib to murgu ātrāk aizmirst – lai es nekustinu – nu pieaudzis cilvēks, katrs lemj pa savam

bet -tas, ka amatā paturēts kransogolovs – man tikai liek apzināties manis pašas vājumu un bezspēku pret ļaunumu un to, ka gluži kā ar čekisgtiem – komunistiem – šo neliešu vara ir dzīvāka par dzīvu – nabaga nabaga bērni kuru likteņus lems šis necilvēks un viņa šaika –

tieši Rīgas Bāriņtiesas attieksmes dēļ es baidītos ņemt bāra bērnu audzināšanā , kaut gan man pietiktu gan mīlestība, gan siltums – pat ja man naudas maisu no Debesīm nomestu – es labāk to naudu atdotu audžuģimenēm, kurām nav tādas traumas kā man

+2
0
Atbildēt

0

Drosma 22.11.2018. 22.35

un tomēr – ir tik svarīgi, ka daudziem bērniem beidzot ir ģimene -tas tomēr pāri visam

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu