Valmieras teātra izrāde Apmaiņa — vai padomju laiku sadzīve skatītāju joprojām uzrunā?
Sen nebija gadījies dzirdēt tik šķidrus aplausus kā nule Valmierā pirmizrādītajā izrādē Apmaiņa. Tas pārsteidza, jo Maskavas režisora Jegora Peregudova veidotais Jurija Trifonova noveles iestudējums liekas gluži pieklājīgs repertuāra darbs, kura dēļ pārslogot Biļešu paradīzes mājaslapu gan nav vērts, bet citos apstākļos tam būtu labas izredzes iekļauties inteliģenta kultūras pasākumu apmeklētāja dienaskārtībā. Bet āķis šoreiz, manuprāt, ir akurāt tur — apstākļos.
Par Peregudovu informācijas nav daudz — viņš ir trīsdesmitgadnieks, strādājis pārsvarā Krievijā. Valmieras teātra izrāde rāda, ka viņš ir reālpsiholoģiskas estētikas adepts bez skaļām ambīcijām vai spilgta rokraksta, bet ar profesionāli trenētu roku. Tāpēc aukstās uzņemšanas cēlonis diezin vai ir iestudējuma profesionālie trūkumi, bet drīzāk pats materiāls.
Jurijs Trifonovs ir ievērojams krievu padomju rakstnieks, un šajā raksturojumā izņēmuma kārtā «padomju» nav lieks vārds. Trifonovs slavas zenītā ir 60. un 70. gados. Viņa darbi nav politiski, tomēr padomju sadzīvi rāda kritiskā gaismā — kā dvēseli kropļojošu, indivīdu degradējošu sistēmu, kas cilvēku noved puslopiskā stāvoklī, iznīcinot izpratni par tādām kategorijām kā krietnums vai dvēsele. Vaina jau, protams, ir cilvēkos pašos, un tomēr skaidrs, ka apstākļi, kuros izdzīvošana neizbēgami saistīta ar prasmi iekārtoties, līst, diedelēt utt., ir katalizators, kas saasina personībā citkārt, iespējams, pat nepamanāmas iezīmes.
Apmaiņas stāsta pamatā ir «dzīvokļu jautājums». Galvenā varoņa Viktora māte mirst, bet viss, par ko Ļena, Viktora sieva, kas vīramāti necieš no visas sirds, spēj domāt, — kā paspēt apmainīt divas atsevišķas istabas komunālajos dzīvokļos pret divistabu dzīvokli. Uz šīs padomjlaikus piedzīvojušiem cilvēkiem saprotamās dzīvojamās telpas paplašināšanas iespējas uzpotēts stāsts par ģimenes sabrukumu, dažādu vērtību sistēmu sadursmi, arī Viktora paša deģenerāciju, jo gļēvulīgajam vīrietim, protams, ir izdevīgi, ka sieva, ko viņš it kā nicina, bet no kuras aktivitātēm barojas, šajā jautājumā uzvarēs. Efekts slēpjas rakstnieka prasmē visu notiekošo neattēlot melnbaltā krāsu gammā — situācija ir sarežģīta, un izejas īsti nav. Bet ko tad darīt, ja normāli dzīvot grib visi, katram ir sava izpratne par to, ko tas nozīmē, bet apstākļi neļauj norobežoties no cilvēkiem, kurus nesaproti, necieni un varbūt pat nīsti? Diemžēl tas, kas izklausās pēc daudzsološa problēmas pieteikuma, Valmierā atduras pret prozaisku šķērsli: ir 2018. gads, Latvija, un varoņiem nekas netraucē dzīvot, kur un kā viņi vēlas; par bezsirdīgu kretīnu nevienam tāpēc nav jākļūst. Izrādās — ar to pietiek, lai Trifonova darbs zaudētu jēgu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.