Plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos esmu lasījis par situāciju Ērgļu novada “Brakos”, kur kailcirte draud Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja mežam. Pēc ziņu izplatīšanās man zvanīja kāds Vestienas meža īpašnieks un pauda satraukumu par to, ka kailcirte varētu tikt izpildīta jau 50 metrus no muzeja.
Nozīmīga vieta
Ņemot vērā vietas kontekstu, uzskatu, ka pirms ciršanas Ērgļu novada pašvaldībai rūpīgi jāpārdomā, vai tiešām šajā mežā, kas, iespējams, atrodas valsts nozīmes kultūras pieminekļa 500 metru aizsardzības zonā, nepieciešama intensīva cirsmu izstrāde. Uz vietas neesmu bijis, bet pēc vietējo iedzīvotāju sniegtās informācijas, kokus plānots cirst kailcirtē. Uzskatu, ka “Braku” tuvumā, kas ir sociāli jūtīga un nozīmīga vieta, krasas pārmaiņas apkārtējo mežu ainavā nav nepieciešamas un piemērotāka būtu izlases un kopšanas cirte.
Izlases cirti veic, audzes vainagu klājā izcērtot koku grupas, kuru platība ir mazāka par 0,2 hektāriem, audzi retinot vai arī izcērtot atsevišķus kokus. Ciršanai vispirms izvēlas bojātos, augšanā atpalikušos, kā arī daļu no mērķa caurmēru sasniegušajiem kokiem, mežaudzes 1.stāva šķērslaukumu nesamazinot zem normatīvos noteiktās kritiskās vērtības. Kopšanas cirti parasti izpilda, izcērtot bojātos un augšanā atpalikušos kokus, mežaudzes 1.stāva šķērslaukumu nesamazinot zem normatīvos noteiktās minimālās vērtības.
Var apskatīt dabā
Pirms ķerties pie cirsmu pārdošanas, pašvaldības atbildīgajām amatpersonām būtu ieteicams iepazīties ar izlases ciršu mežsaimniecības praksi dabā. Netālu no Ērgļiem, Amatas novada Skujenes pagastā, atrodas Pasaules Dabas fonda demonstrējumu teritorija “Kalna Gavieši”. Smiltenes novadā atrodas līdzīga saimniecība “Lejas Kleperi”, nedaudz tālāk – Vecumnieku novada Kurmenes pagastā, ir demonstrējumu saimniecība “Pūpoli”.
Kailcirte nav vienīgais līdzeklis koksnes ieguvei mežaudzēs, kuras sasniegušas galvenās cirtes vecumu vai caurmēru. Var izvēlēties arī izlases cirti. Izvēle ir īpašnieka rokās. Domāju, ka šo problēmu var risināt, veidojot konstruktīvu dialogu ar sabiedrību. Iespējams arī variants, ka meža gabalā jāstrādā ar jaukta tipa meža apsaimniekošanas modeli. Jāatlasa nogabali, kuros piemērotāka izlases cirte un arī tādi, kur, iespējams, tomēr vienīgā iespējam ir kailcirte.
Autors ir mežkopis, Pasaules Dabas fonda mežsaimniecības demonstrējumu teritorijas “Pūpoli” pārvaldnieks.
Komentāri (5)
lindab456 13.11.2018. 13.58
Domāju, ka kultūrainava vēl ar vien nav pietiekami novērtēta. Jo cilvēki brauc apskatīt ne tikai memoriālo muzeju un kultūrvēsturisko sētu, bet viens no mērķiem ir arī redzēt skaisto Vidzemes augstieni, kur muzejs ir daļa no apmeklējuma.
Jautājums, kas ir pacelts: “Kāpēc izvēlēts tik agresīvs meža apsaimniekošanas veids – 13 ha kailcirte, kas ir apmēram puse no esošā Braku meža…”(Diena, 09.11.), sakrīt ar mežu speciālista viedokli, konkrētajā rakstā un tiešām prasa skaidrojumu.
Varu tikai izteikt minējumu, kas no muzeja aspekta varētu būt vērtīgāk – cirsma un administrācijas ēka ar krājumu glabātuvi vai autentisks komplekss nesabojātā ainavā.
1
Sskaisle > lindab456 13.11.2018. 14.55
par cirsmu es neizsakos – jo nezinu – skaidrs, ka mežs kaut kad jācērt, es paļautos uz speciālistu spriedumu – viņiem jāprot pamatot, bet sabiedrībai uzklausīt un pieņemt.
Galu galā apdrupis un izkaltis mežs jau arī nav nekas labs.
Es vairāk tomēr par to antinacionālo kultūrpolitiku Latvijā.
0
Sskaisle 12.11.2018. 15.06
Šovasar draugs mani aizveda uz Kalnu Kaibēniem , protams, ka nevaru to apstiprināt par 101%, bet mans iespaids bija tāds, ka kopš skolas laikiem padomju okupācijas gados, nekas muzejā nav mainījies – vismaz saturiski nē. Kāds runīgs entuziasts tur darbojas ar interesentiem – bet tas arī viss …..
Daudzos tādos muzejos man saka, ka skolēnu ekskurisjas arī vairs nebraucot un neskatoties – kā agrāk. Ka baigais klusums vispār esot
0
Sskaisle 12.11.2018. 15.02
Manuprāt, kultūršoka raidījumam , vispār kultūras raidījumiem būtu nevis jātaisa tukšas sensācijas – kā saka – jākuļ putas – bet jāspriež – pēc būtības.
Kas mani šausmina un uztrauc? Ka valsts simtgadē 6 milj ir nodoti apēšanai konkrētiem māksliniekiem , tai pašai čekas lolotai inteliģencei – bet kā saka – piķis uz puļķa ir palicis sabiedrībai.
Iedomājieties – muzeji – ja ne visi , tad lielākā daļa ir nodoti pašvaldībām. Kur tās varas elites apzagtās pašvaldības lai ņemtu naudu muzeju uzturēšanai un attīstīšanai – tas VISIEM – pilnīgi visiem dziļi pie kājas.
Ieskaitot to pašu saeimu, kura pusmiljonu iedeva VIENAM čekas stukačam ziedonim, un teiksim pigu mīnus vienpadsmit – kaut vai Bārdas Rumbiņām, nerunājot nemaz par Stenderu vai teiksim Kalnu Kaibēniem.
Kas īsti un kā īsti ir ar Braku mežu nezinu. Pavasarī tur biju – un man bija žēl, ka pienāca kāda darbiniece, iekasēja naudiņu un paziņoja , ka mans jautājums – vai nevarētu dabūt arī gidu – ir gandrīz vai nekaunība. Šitai nabadzībā prasīt, lai kāds gids te būtu. Ar visu savu brašumu sarāvos un paklusēju.
Bet – jā – teiksim audiogidi Latvijā laikam nav paredzēti – priekš kam stulbiem lumpeniem un idiotiem izglītoties , ja visu naudu lieliski paši gudrie un smalkie Rīgā var norīt
Skumji un bezcerīgi – par mūsu naciķu kultpolitiku – domāju, ka ja viss tā turpināsies, tad
ap gadsimta vidu jau nebūsim ….
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/09.11.2018-kultursoks-kapec-jaizcert-braku-mezs.id143692/
1
+1
0
Atbildēt
@lindab456 > Drosma 13.11.2018. 14.16
Drosma, Jūsu uzzīmētajai ainai varu tikai piekrist un, manuprāt, viens no cēloņiem meklējams izglītības sistēmā un arī tajā, ka pārāk maz ir saskarsmes punktu starp skolu un kultūras izpausmēm. Tie, kas ir mācījušies padomju laikā atceras skolas ekskursijas, kuru obligāta sastāvdaļa bija rakstnieku memoriālie muzeji u.c. muzeji, atceras mācībām piesaistītās teātru izrādes un izstāžu apmeklējumus. Varu salīdzināt trīs bērnu skološanos pašu valstī , garākā posmā un, diemžēl, nav bijusi neviena mācību ekskursija uz rakstnieku dzimtajām mājām, bet muzeji un izrādes ir drīzāk izņēmums, nevis sistēma.
Domāju, ka arī muzejiem ir plašāk jāizmanto laikmetīgas reklamēšanās iespējas un jāsadarbojas ar solām.
0