Čili pipars neatstāj vienaldzīgu nevienu. Vēsā laikā tas spēs uzkarsēt jebkuru maltīti
Viens kodiens, un mēle sastingst, iestājas īslaicīgs apjukums — spļaut laukā vai rīt nost, acīs sariešas asaras, un kļūst tik silti, ka jānovelk džemperis. Par šo efektu jāpateicas čili piparā esošajai aktīvajai vielai kapsaicīnam, kas satur daudz A un C vitamīnu, samazina cukura līmeni asinīs, uzlabo vielmaiņu un gādā virkni citu iemeslu, kāpēc čili vērts iekļaut ēdienkartē.
Čili pipara dzimtene ir Meksika, kur tas audzēts un lietots uzturā jau izsenis. Uz citu tautu šķīvjiem šis asumiņš nokļuva 15. gadsimtā, kad uz Eiropu to atveda Kristofors Kolumbs. No Portugāles pa jūras ceļiem tas izplatījies līdz pat Turcijai, kas ar to iepazīstināja Balkānu tautas. Mūsdienās pazīstamas ap 200 čili šķirņu, kas visvairāk tiek audzētas Meksikā, Ķīnā, Indijā — zemēs, kur čili kļuvis par stabilu tradicionālās virtuves sastāvdaļu.
Pikantu ēdienu cienošu rīdzinieku iemīļotā restorāna StockPOT pavārs Kristaps Putns stāsta — jo svaigāks pipars, jo asāka tā garša. Izkaltēts tas dažu mēnešu laikā sāk zaudēt stipro smaržu un garšu, savukārt, saberžot pulverī, kļūst pavisam maigs. Tāpat pieņemts, ka jo mazāks pipars, jo tas ir ugunīgāks. Tomēr precīzāks asuma rādītājs ir ASV farmaceita Vilbura Skovila 1912. gadā izstrādātā skala, pēc kuras paprikas asums ir 0, bet jalapeño stiprums variē no 2500 līdz 10 000 vienībām. StockPOT savā ēdienkartē apvieno dažādu valstu pikantās maltītes, tomēr liels uzsvars likts uz Taizemes un Indijas virtuvi, kurās garšvielu lietojums ir atšķirīgs: taizemiešu virtuvē lielākoties tiek izmantotas garšvielu pastas un svaigi garšaugi, savukārt indieši biežāk lieto kaltētas garšvielas. Šo atšķirību labi var just abu tautu karijos — indiešu karija garšas uzplaukst lēnām, ēšanas procesā, turpretim taizemiešu karijs garšu kārpiņām sagādā tūlītēju pārsteigumu.
Savukārt Ananja Šrivastava, materiālu nanotehnoloģijas studente Lēvenes Katoļu universitātē Beļģijā un kaismīga pavāre no Indijas centrālās daļas, stāsta, ka čili piparu lietošana dažādos valsts reģionos ir atšķirīga. Taču pipara stabilo vietu indiešu virtuvē apliecina Ananjas atzinums — viņa neatminas nevienu dienu, kad mamma nebūtu gatavojusi tadka, ko ēst ar indiešu lēcām. Tadka jeb «garšvielu rūdīšana» ir gatavošanas tehnika, kurā dažādas garšvielas — karija lapas, sinepju sēklas, nesamalti kaltēti čili — tiek apceptas gī sviestā, lai «atvērtos» to garša un aromāts. Neatņemama indiešu ēdiena sastāvdaļa ir čatniji, ko bieži gatavo no svaigiem zaļajiem pipariem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.