Gints Grūbe: ”Lustrum” ir stipras nācijas psihoterapija simtgadē 46

Gints Grūbe vienā no agrākās čekas kamerām.
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Kad pirms četriem gadiem režisors Gints Grūbe kopā ar pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica žurnālisti Sanitu Jembergu sāka veidot filmu Lustrum, viņam bija pārliecība, ka Saeima nenonāks līdz lēmumam par čekas maisu publiskošanu. Intervijā Ir Grūbe atklāj, ka vēlējās sarežģīto un, pēc viņa domām, politiski ietekmēto procesu dokumentēt, dodot vārdu Atmodas līderiem, radošajai inteliģencei un VDK virsniekiem, vērtējot to kā stipras nācijas psihoterapiju. Dokumentālās filmas Lustrum pirmizrāde notiek 8.novembrī kinofestivālā Lielais Kristaps, pēcāk tā būs redzama kinoteātros visā Latvijā.

Cik gadu tev bija, kad sākās Atmodas process?
Četrpadsmit, piecpadsmit. Gāju vidusskolā. Bet attiecībā uz notikumiem, ar kuriem sākas filmas stāsts – augusta puču, varu pateikt pavisam konkrēti: man ir astoņpadsmit gadu, esmu tobrīd tikko iestājies Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē. Manas klasesbiedrenes brālis strādā laikrakstā Atmoda. Kāds viņu kolēģis iet atvaļinājumā un man piedāvā 1991.gada augustā viņu aizvietot.

Mans pirmais darba mēnesis bija laiks, kad sākās augusta pučs. Bija skaidrs, ka visi notikumi var pavērsties savādāk. Mani vecāki bija diezgan pārbijušies par to, kur strādāju tajā brīdī. Es, kā jau astoņpadsmit gadīgs jaunietis, kā tāds Bertoluči sapņotājs, ne par ko nebiju pārbijies. Man pēc tam bieži bija sapnis – tulkoju to baiļu kontekstā – ka es pavisam konkrēti apcietinu Rubiku. Tieši, kā dokumentālajos kadros no arhīva, kas tagad redzami Lustrum.

Kad vēlāk studēju politoloģiju, mana pētniecības tēma bija Politiskā kultūra pārejas laika sabiedrībās, postkomunistiskais reģions. Es beidzu ar šo tēmu nodarboties brīdī, kad likās, tēma vairs nav aktuāla. Tas bija laiks, kad [Alvis] Hermanis pateica, ka Latvija pārvēsrtusies par garlaicīgo Dāniju. Tad man arī likās, ka sabiedriskos notikumus šeit vairs nav iespējams analizēt ar postkomunistiskiem argumentiem, postkomunistiskām vērtībām, ka mūsu sociālā dzīve, mūsu vērtību maiņa ir notikusi neatgriezeniski un mēs esam vesternizēta demokrātija. Laba vai slikta, bet esam.

Bija kādi konkrēti apstākļi Latvijas politikā, kas lika tev tā domāt?
Man likās, ka politika kļuvusi par samērā garlaicīgu, prognozējamu. Jā, bija ekonomiskā krīze, bet tie šķita iekšpolitiski procesi, kas ir risināmi. Pēc Latvijas iestāšanās ES, NATO bija sajūta, ka integrējamies eiroatlantiskajās struktūrās un nekas mūsu skaisto integrāciju neapturēs. Tad sākās procesi Polijā, Ungārijā – populisma vilnis. Tas iezīmējās arī Latvijā. Tas nenāk no Donalda Trampa, kā nereti domājam. Saknes, kāpēc tā augsne ir dzīva, ir tieši postsovjetiskajā pagātnē. Ar to iespējams operēt, no vienas puses, ar antikomunistiskiem saukļiem un argumentiem, bet no otras – apelējot pie cilvēku instinktiem attiecībā uz komunistisko pagātni. Tajā brīdī es sapratu, ka tēma ir būtiska un nenotikušais lustrācijas process vēl aizvien svarīgs.

Kad Saeima 2014.gadā pieņēma lēmumu sākt VDK arhīvu izpēti un to, ka 2018.gadā šie arhīvi, iespējams, tiks publicēti, es tam neticēju. Tāpēc nolēmu metodiski vākt kopā, arhivēt, kā šis jautājums tiek risināts un muļļāts. Mana intuīcija bija pareiza: redzēju, kā vēsturnieku komisijai neļauj  strādāt – nedod naudu, maina atbildību. To var norakstīt uz politisko rutīnu, ltaču bija redzams, ka tas ir politiski ietekmēts process.

Komisijas atbildību procesa vilcināšanā tu redzi?
Kaut kādā ziņā, jā. Esmu par to, ka šādai komisijai nebija jābeidz darbs, bet tas ir nākamais jautājums. Es negaidīju, ka Saeimā tiks pieņemts lēmums par arhīvu publiskošanu, manuprāt, šādu lēmumu noteica vēlēšanu situācija. Tam ir divas sliktas blaknes. Proti, mums nebūs institūcijas, kas dos kontekstu, kad tiks palaisti publicēšanai 4000 cilvēku vārdi. Ja nebūs institūcijas, kas analizē, reflektē, iedod kontekstu, mēs varam nonākt ļoti netīrā raganu medību procesā. Netaisīsim jau Lustrum 2, lai runātu ar nākamajiem [VDK arhīvā atrodamajiem] varoņiem. Otra svarīga un bīstama blakne: redzu tendenci vājināt sabiedriskos medijus, mediju vidi kopumā. Sabiedriskie mediji ir tie, kuriem būtu jānosaka dienaskārtība šādos jautājumos. Mediji ir tie, kuriem pēc maisu publiskošanas diskusija kvalitatīvā līmenī būtu jāturpina un jāpārņem. Ja tie apzināti tiek vājināti, ir liels risks, ka tēmas virzība būs bīstama.

Kā tu vērtē komisijas darbu?
Izdarītā apjoms ir ļoti liels, ņemot vērā, ka viņiem tika liegta pieeja visiem arhīviem. Viņiem var pārmest haotiskumu attiecībā uz tēmu izvēli un pieeju, bet procesā, kā šai komisijai bija jāstrādā, savādāku risinājumu nemaz nevaru iztēloties.

Filmu veidojot, mēs sapratām, ka bija cilvēki, kuri devās uz komisiju runāt, gribēja stāstīt, kā viņus vervēja, kas notika, bet komisija nebija gribējusi viņus uzklausīt.

Mani filma nolika tajā pozīcijā, kā kādreiz, veidojot Vakara intervijas – ka dziļa cilvēciska saruna reizēm var būt kas līdzīgs terapeitiskam procesam. Tāpēc augstu vērtēju cilvēkus, kuri ar mums runāja, uzticējās. Mana pārliecība, kāpēc arī dažus pierunājām runāt – ja nerunās, pēc [VDK arhīva] publiskošanas informāciju varēs iztulkot visādi. Iespējams, kad tie 4000 uzvārdi parādīsies, mēs nebūsim tam visam gatavi.

Cik grūti bija pierunāt cilvēkus atklāt savu stāstu?
Bija cilvēki, teiksim, Jānis Stradiņš, viens no tiem cilvēkiem, kuru dēļ Lidija Lasmane–Doroņina acīmredzot nolika Triju Zvaigžņu ordeni. Mēs mēģinājām vairākas reizes ar viņu sazināties. Sākumā viņš teica, ka veselība neatļauj, pēc tam vairs necēla telefonu. Vismaz Lidijas Doroņinas–Lasmanes atstāstā ir skaidrs, ka viņa ziņojumi čekas maisos ir saglabājušies. Tā ir viņa izvēle par to nerunāt. Ir arī cilvēki, kuri mums filmā saka, nav zinājuši, ka ir tur iekšā, kaut gan mēs zinājām – viņi gājuši pārbaudīt sevi [VDK arhīva materiālos]. Mēs ļāvām katram… melot būtu pārāk skaļš vārds, bet runāt par šiem jautājumiem tādā veidā, kādā viņi to grib.

Viena no filmas vērtībām ir, ka tā niansēti fiksē izbailes, kaunu, sarūgtinājumu vaibstos. Visu, ko verbāli ļoti grūti vai pat neiespējami atklāt.
90.gadu vidū es studēju Bonnā, Vācijā, pēc tam Berlīnē. Tajā laikā Vācija ļoti plaši tika konfrontēta ar Stasi (VDR Valsts drošības ministriju – red.). Tur bija simtiem tūkstošu neoficiālo Stasi līdzstrādnieku. Atšķirība ar Latvijas situāciju fundamentāla: viņi bija neoficiālie līdzstrādnieki drošības struktūrā, kas bija pašu valsts izveidota. Pašu austrumvāciešu radīta valsts ar pašu drošības dienestu. Latvija turpretī bija okupēta valsts un VDK bija okupācijas varas drošības dienests, kas vervēja cilvēkus sadarboties.

Mēs smējāmies, ka mūsu studija ir kā Grinčs, kas grasās valstij sabojāt Ziemassvētkus. Tikko mums iznāca filma Tēvs Nakts, kas kaut kādā ziņā skar latviešu antisemītisma jautājumus. Tagad lustrācija. Man tie nodomi nav grinčiski, drīzāk cēli – lai esam spēcīga nācija, kas nevienu jautājumu negrib pagrūst zem tepiķa.

Iespējams, pats labākais veids, kā svinēt simtgadi – izvelkot no paklājapakšas smagos jautājumus.
Man ir labs piemērs par vēstures pārstrādi sabiedrībā. Vācijā bija ļoti liels šoks, kad 1993.gadā atklājās, ka Krista Volfa, VDR nācijas sirdsapziņa un augsta līmeņa rakstniece, 60.gadu sākumā trīs gadus bijusi Stasi savervēta ar segvārdu Margrēta. Sabiedrības reakcija bija ārkārtīgi negatīva. Krista Volfa nonāca depresijā. Intelektuālā līmenī viņai bija ļoti grūti atrast attieksmi pret sevi ar segvārdu Margrēta, kas darbojās tajā 1963.gadā. Ja domājam šodien, kā latviešu aģents Pīlādzis, vai aģents Kristians, vai aģente Laime jutās tajā laikā, kad ziņoja, tas ir ļoti interesants jautājums. Zināmā mērā man atbildi sniedza Māra Zālīte, kad runājām par viņas vervēšanas faktu. Viņa citēja Česlavu Milošu, kurš teicis, ka cilvēkiem, kuri dzimuši brīvībā, nav tiesību nosodīt tos, kuri dzimuši nebrīvē.

Tu piekrīti?
Es piekrītu. Šis nav jautājums par nosodīšanu. Es, un arī mūsu filma, nenosoda nevienu. Lustrācijai ir jēga, ja ir iespēja ar cilvēkiem runāt par piedzīvoto, parādīt jaunajām paaudzēm padomju laika kontekstu. Mums ir izaugusi paaudze, kurai padomju okupācijas režīms, čeka un tās atstātais mantojums ir abstrakcija. Esmu ar to saskāries, strādājot ar jaunākās paaudzes scenāristiem pie dokumentālajām filmām par 90.gadu sākumu. Viņi būvē scenārijus, balstoties avīžu driskās. Nav nepastarpinātas pieredzes un nav arī sabiedrībā notikusi saruna par to. Viņi nav uzauguši kultūrā, kurā par notikušo runā. Vācu jaunieši, piemēram, ir uzauguši kultūrā, kurā par kolaborāciju ar nacistu režīmu runā jau no bērna kājas.

Vēl par vāciešiem gribēju pateikt: 2006.gadā iznāca filma Citu dzīve par Stasi darbinieku, kurš noklausījās jauno dramaturgu ballītes un sarunas. To filmu, atšķirībā no Good bye, Lenin!, nepaņēma tā gada kinofestivāla programmā, jo uzskatīja par pārāk vienkāršu. Beigās tā dabūja Oskaru kā labākā ārzemju filma. Šī filma izraisīja diskusiju, ka pēc Stasi arhīva atvēršanas, Berlīnes mūra krišanas pirmie kultūras artefakti, kas nāca ārā par šo vēstures periodu, bija komēdijas par nostaļģiju. Tas bija veids, kā pārvarēt traumu. Mums Latvijā jau vēl nekas tāds nav uzradīts. Runājoties ar filmas Lustrum varoņiem – tur ir tāds materiāls filmām, romāniem! Ja kāds neierakstīs n–tās sarunas ar Jāni Peteru, tas būs noziegums pret Latvijas vēsturi. Tās ir fundamentālas atmiņas. Peters pats saka, vienā pusē viņu uzskatīja par čekas aģentu, otrā pusē – par CIP aģentu.

Ko es esmu domājis par Jāni Peteru un citiem tā laika varoņiem – viņi nevarēja nesadarboties ar varas dienestiem, bet viņu loma valsts neatkarības atjaunošanā ir ārkārtīgi nozīmīga. Mēs varam skatīties arī, vai viņi kaut kādā ziņā padomju sistēmu ar visu čeku neapspēlēja. Šie cilvēki, lielāka daļa, nebija brīvprātīgi aģenti. Viņi, tāpat kā leģionā, netika iesaukti brīvprātīgi. Viņi tika šantažēti ar konkrētām metodēm. Izņemot tos, kuri sadarbojās, jo gribēja braukt uz ārzemēm.

Tu gribi šo cilvēku motivācijā saskatīt kādu augstāku mērķi, kas viņiem bijis: izpētīt un aprakstīt sistēmu, kā teica Rokpelnis, vai sadarboties, lai apspēlētu?
Bet tā ir mana valsts! Es esmu ļoti ideālistisks tajos 16–18 gados, kad notika Atmoda. Man tas viss bija pa īstam. Kā teicis kurš tur no filozofiem: muļķis tu būsi ar ticību un muļķis bez ticības. Tad labāk esmu tas muļķis ar ticību. Man bija būtiski, filmu taisot, nevis viņus atmaskot un dzīt sienā, bet ticēt viņiem, no [arhīvu] materiāliem zinot, ka viņi nestāsta visu. Pirmoreiz ar to saskāros, kad taisīju Vakara interviju ar Mavriku Vulfsonu. Tā bija ļoti gara saruna, no kuras ēterā nokļuva tikai viena daļa. Viņam toreiz bija daudz, daudz smagāk par šiem jautājumiem runāt kā jebkuram no cilvēkiem filmā Lustrum šodien.

Tu kā Atmodas laika bērns gribi ticēt, ka radošajā inteliģencē tajā laikā bija cilvēki, kuri valsts neatkarības atgūšanas dēļ bija gatavi riskēt ar visu, bija pietiekami bezbailīgi, nevis ka tā bija tikai fasāde, un tur bija arī nodevība, bailes?
Viņi bija okupācijas varas par aģentiem padarīti. Savā dziļākajā būtībā viņi neviens nekalpoja, lai maksimāli ilgi tiktu saglabāta PSRS, vai, lai PSRS mantojums pēc sabrukšanas tiktu pēc iespējas labāk sadalīts VDK virsnieku vidū.

Ir skaidrs, ka Atmodas procesi bez sadarbības ar VDK nav notikuši. Ja varam ticēt čekas virsniekiem, viņi saka, ka bija konkrēta nodaļa, kurai bija jāatbild par TV raidījumu Labvakar!, Tautas fronti. Aģentiem bija uzdevums stāties Tautas frontē. Mēs ierakstījām arī sarunu ar Daini Īvānu, kas filmā neiegāja. Īvāns saka, ka bija ticies ar [VDK ģenerālmajoru Edmundu] Johansonu, kurš Augstākajā padomē reiz ierāvis un teicis, ka Tautas frontē ir viņa cilvēki, bet LNNK to ir vēl vairāk. Tas jau vispārzināms, ka drošības dienesti parasti savās interesēs izmanto tieši radikālākos spārnus.

Vai vari ienirt savā sešpadsmitgadnieka dzīves izjūtā un pateikt, kā tolaik saprati Atmodas procesu un kā tagad vērtē – ko tolaik pārprati visvairāk?
Ļoti labi spēju ienirt. Man ir 16 gadi, Cēsīs ierodas Rīgas Kinostudijas kastinga grupa un Cēsu kultūras darbinieki grib piespēlēt viņiem mani – jāfilmējas Vara lomā Pieša filmā Maija un Paija. Man zvanās uz mājām, bet es neatbildu. Tajā brīdī Latvijā viss notiek, esmu jauns cilvēks, kurš lasa laikrakstu Atmoda, pasūta Ļiteraturnaja gazeta, seko līdzi visiem politiskajiem procesiem un man liekas pazemojoši skriet uz kaut kādu pasaku filmas kastingu.

Man liekas, mēs bijām paaudze, kas ir iesaukta vēsturisko notikumu dienestā. Pēkšņi vairs nebija vēstures mācību grāmatu, pēc kurām mācīties – pēdējā no tām ir CK sekretāra Aleksandra Drīzuļa redakcijā, kuru vairs neizmanto, bet jaunas vēl nav sarakstītas. Ar skolas autobusu braucam uz tautas manifestācijām Rīgā. Es atceros visas tās sajūtas. Likās, visu laiku būs interesanti. Visu laiku būs notikumi. Protams, bija zināma naivitāte, bet esmu tajās pašās pozīcijās, kā Ivars Godmanis filmā Lustrum – mums ir izdevusies valsts. Mēs to paveicām.

Kad ar Dāvi Sīmani pabeidzām filmu Tēvs Nakts, uz pirmizrādi uzaicinājām Marģeri Vestermani teikt atklāšanas runu. Viņš iznāca priekšā un teica: tajā brīdī, kad mūsu valsts nacionālais varonis būs Žanis Lipke un nevis Herberts Cukurs, mēs varēsim teikt, ka Latvija ir pa īstam demokrātiska valsts. Tas, man liekas, ir ļoti svarīgi – ka tu ar savām darbībām neveic destrukciju pret savu valsti, bet esi atbildīgs.

Es jūtos atbildīgs. Jaunā filma Lustrum ir žurnālistisks darbs. Tā robeža, kad žurnālistikā esi kritisks un esi destruktīvs, ir ļoti tuva. Kā atrast balansu, lai tu ar savu darbību neiznīcini sapni, kas tev bija 16 – 18 gadu vecumā [Atmodas laikā] un kuram tici aizvien?

Kas ir tie ‘’mēs’’, kuriem izdevās atjaunot Latviju?
Mēs nevaram, protams, apgalvot, ka VDK ar visu tās aģentu tīklu atjaunoja Latvijas valsti. Bet kāpēc mēs to nevaram apgalvot? Tikai tapēc, ka vienā brīdī brīvības process kļuva neapturams. Ja to gribēja apturēt, tam bija jābeidzas ar masu slepkavošanu. Tādā ziņā ‘’mēs’’ – tie ir tie tūkstoši, kas ticēja ideāliem un 18.novembrī šogad ar lielu prieku ies skatīties Latvijas simtgades desmitreiz dārgāko uguņošanu, kāda bijusi citos gados.

Vai tavu filmu var uztvert kā Atmodas laika līderu nocelšanu no pjedestāla, parādot, ka viņi bija tikai cilvēki – ar bailēm, gļēvumu? Baiļu atmosfēra aizvien ir klātesoša tajā laikā, bet mēs to nejutām manifestācijās, kurās stāvējām, Tautas frontes kongresā, raidījumā Labvakar un tā tālāk.
Es ļoti augtsu vērtēju, ka cilvēki par to ir gatavi runāt. Zinu, kādas bija šīs sarunas [arī aizkadrā], kādas bija sarunas ar viņiem pēc tam, kad bija kameru priekšā runājuši. Viņi baidās aizvien.

No kā?
Ka uz viņiem rādīs ar pirkstu – čekisti, neiedziļinoties kontekstā, kā tika šantažēti un piespiesti, vai vispār tikai formāli ierakstīti, lai tiktu uz ārzemēm. Tur ir n–tie aspekti. Tāpēc saku: ja nav komisijas, kas katram cilvēkam un viņa stāstam dod kontekstu, tad publiskošana ir ļoti bīstama. Baidos, ka sabiedrisko mediju, žurnāla Ir, Latvijas Avīzes, Delfu un kas mums vēl ir normālie mediji slejām un ēteram nepietiks vietas, lai četri tūkstoši cilvēku savus vervēšanas stāstus izstāstītu.

Savulaik, kad taisījām filmu par Rīgas geto ar Lilitu Eglīti un Lindu Olti, atradām cilvēkus, kuri bija dzīvojuši Rīgas geto teritorijā. Kad nāca iekšā vācieši un lika atbrīvot mājas, viņiem bija jāizvācas. Šie cilvēki negribēja ar mums runāt – vienu dienu teica jā, otru dienu nē, trešo dienu – atkal, jā. Man beigās pieleca, ka viņiem ir bail. Bailes iedzītas tajā laikā vēl kā bērniem.

Tas ir viens baiļu līmenis. Otrs: cilvēki baidās, ka neviens viņu stāstā neiedziļināsies. Ka viņiem vienkārši piekārs birkas. To teica arī Ivars Lācis, LU rektors, kurš publiski izstāstīja savu sadarbības faktu ar čeku jau sen. Viņš teica, ka baidās, kā tas atsauksies uz viņa bērniem un mazbērniem. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šo [atklāšanas] procesu veicam gudri.

Šobrīd paralēli pabeidzu darbu pie filmas, kas angliski saucas My father, the spy. Tas ir stāsts par Imantu Lešinski un viņa ģimeni. Stāsts par to, ko nozīmē piedzimt spiega ģimenē. Mūsu rīcībā nonāca vairāki līdz šim neredzēti videomateriāli, kas netika izmantoti filmai par viņu, bet bija interesanti Lustrum kontekstā. Imanta Lešinska apgalvojumi nekad nav tikuši konfrontēti ar cilvēkiem, par kuriem viņš runā. Mums bija iespēja par to runāt. Piemēram, kad Jānis Peters runā par šantažēšanu, viņš domā, ka tieši Imants Lešinskis bija viens no organizatoriem. Ir ļoti būtiski, ka Lešinskis pasaka: Kultūras sakaru komiteja bija VDK apakšstruktūra. Kaut gan Kultūras sakaru komitejas darbinieki, ar kuriem esmu runājis, visi kā viens apgalvo, ka par to nezināja. Jautājums, ko izdevās ar šiem kultūras sakariem izdarīt – to mums stāstīja Vaira Vīķe–Freiberga (filmā nav iekļauts – red.). Liels materiāls, ko nākotnē pētīt, ir par trimdu. Proti, latviešu kultūras darbinieku sūtīšana uz ārzemēm tika izmantota, lai sašķeltu trimdu. Pirms tam trimda bija vienota. Protams, tur bija konservatīvie un sociāldemokrāti, viss spektrs, bet nekad nebija radies fundamentāls konflikts – ka tas un tas sadarbojies ar čeku. Čekai tā bija iespēja radīt konfliktu trimdā, apgrūtināt cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Piemēram, dzejniece Velta Toma Kanādā tika norieta par to, ka brauca uz Latviju, Kultūras sakaru komitejas uzaicināta. No Lešinska ir saprotams, ka šīs komitejas arhīvi Maskavā ir pieejami. Paša Lešinska lieta gan noslepenota.

Kā tev šķita, runājot ar cilvēkiem filmā Lustrum, vai viņi ir tikuši galā ar to savu identitātes daļu, kas savulaik tā vai citādi sadarbojās ar čeku?
Tas, ko izdarīja Rokpelnis – viņš [grāmatā Muzejs] savu sadarbību padarīja par literāru faktu. Tas ir pozitīvākais, kas var būt no lustrācijas – ka to pārstrādā mākslas darbos. Man, piemēram, nekad nebija ienācis prātā, ka Māras Zālītes saruna ar čekas vervētāju ir daļa no rokoperas Lāčplēsis libreta.

Ko lai šie cilvēki dara ar savu kaunu, kas filmā redzams viņu sejās?
Filozofs Mamardašvili reiz rakstīja, ka prāta mati aug uz iekšu, nevis uz āru. Varoņiem, ar kuriem mēs runājām, tie prāta mati aug uz āru. Dažiem no viņiem nav jāmudžinās, domājot neparastus rakursus, kā stāstīt par notikušo. Viņi ar kaut ko sevī tikuši galā, pieņemot lēmumu atklāti runāt. Kaut kādā ziņā lustrācija ir psihoterapijas veids Latvijas simtgadē. Protams, ir bīstamība. Mēs redzējām literārās vides reakciju uz Rokpelni. Viņš palika tomēr nesaprasts. Tas norāda, ka šādai publiskai sarunai vēl neesam līdz galam gatavi.

Ko darīt ar vilšanos, kas tomēr rodas, uzzinot, ka daļa Atmodas varoņu ir čekas maisos?
Mums tāds īsts stukačs filmā ir tikai viens – Taškovs, kurš to atzīst. Viņš nav saistīts ar radošo inteliģenci, ir darbonis neformālā vides aizsardzības organizācijā. Pārējie… Tas ir jautājums par kolaborācijas dažādiem līmeņiem. Ir labi, ka mēs par to atklāti runājam, nevis postpadomiskums mūsos izpaužas, izdarot izvēli vēlēšanās, kas balstīta uz absurdiem populistiskiem apgalvojumiem. Ir labi, ka tie prāta mati šajā gadījumā aug uz āru. Radošā inteliģence spēlēja ļoti būtisku lomu Atmodas laika politiskās kultūras formēšanā. Protams, ka viņi tika izmantoti, bija centieni pakļaut.

Tu vairāk viņus redzi upura lomā?
Jā. Es domāju, ka, neskatoties uz to, viņi izdarīja ļoti daudz. Ja nebūtu Jāņa Petera, Māras Zālītes un daudzu citu darbu, nekāda Atmoda nebūtu notikusi. Viņu pienesums Latvijas neatkarības atjaunošanā ir daudz lielāks, kā viņu līdz galam nepierādītais sadarbības fakts. Mēs nevaram teikt, ka Petera, vai Zālītes zemtekstus dzejā [kas uzjundīja tautas masas] pasūtīja VDK. Svarīgi ir arī tas, ka viņi filma runā atklāti, atšķirībā no VDK darbiniekiem, kuri gandrīz visi vēlējās palikt anonīmi. Bija čekas virsnieki, kuri mūs pasūtīja tālāk. Mūsu filma sākas ar čekista jautājumu, cik mēs būtu gatavi maksāt par to, ka viņš runā. Tātad, par tirgus vērtību. (Smejas.)

Jaunā paaudze saka – liekam čekas maisu jautājumu nost, mums tas nav aktuāli! Ko tu domā par to?
Protams, būtu bijis daudz labāk, ja tas viss notiktu 1988.gadā, kad Jānis Rukšāns Tautas Frontes valdes sēdē ierosināja – vajag lustrāciju sākt. Mēs šodien būtu pavisam citā situācijā.

Kādā nozīmē citā?
Daudz mazāk saskaldīta nācija. Ar mazāku savstarpēju aizdomīgumu. Mēs būtu paspējuši trīsdesmit gados šo traumatismu pārvērst mākslas artefaktos. Saku, jo zinu Melānijas hronikas terapeitisko funkciju [par citu traumatisku vēstures pieredzi].

Man liekas, būtu ļoti bīstami saistībā ar kolaborācijas faktu, ja tas radītu ļaunuma eskalāciju attiecībā uz cilvekiem, kuri ir čekas maisos. Ja katrs savā personīgajā neapmierinātībā ar valsts ekonomiskajiem  un politiskajiem procesiem sāktu notiekošo novelt uz VDK atstāto mantojumu Latvijā. Tam nav nekāda pamata. Neviens no šiem [čekas] cilvēkiem nav ievēlēts Saeimā. Iepriekšējā Saeimā bija – Arvīds Ulme. Protams, Krievijai ir savi specdienesti, tie šeit strādā. Kā Johansons filmā vēl pirms nāves saka, viņu aģentūra jau bija tikai ‘’viena no’’. Bija arī militārā aģentūra un citas.

Uz cik stingra pamata uzbūvēta Latvijas neatkarība?
Man ir viennozīmīgi skaidrs, ka mūsu drošības garantija ir investīcijas labā izglītībā. Tai skaitā cilvēku mūžizglītībā, politiskā izglītotībā. Milzīga nozīme ir mediju kvalitātei, jo arī viņi daļēji veic izglītības funkciju. Un vēl nozīme ir labvēlīgam liktenim. Savulaik par to runājām ar kinozinātnieci Valentīnu Freimani. Viņa teica, ka Latvijai vēsturē tieši liktenis bieži bijis nelabvēlīgs. Ir lietas, ko nevaram ietekmēt, bet saglabāt sevi kā demokrātisku valsti mēs varam. To var izdarīt izglītoti, atbildīgi cilvēki visās paaudzēs. Mums jau tas izdodas. Man nav sajūtas, ka esam neizdevusies valsts. Arī filma Lustrum to apliecina. Tā parāda, ka esam spēcīga nācija, kas spēj atklāti par sadarbību ar VDK runāt.

Komentāri (46)

Drosma 08.11.2018. 10.27

Vakardien klausījos LTV1 TIEŠA RUNA – par čekas maisu atvēršanu. Bezcerīga sajūta palika. Pat kaut kādā ziņā baisa ….Bet gan tur, gan šai rakstā piesauktā vācu filma Citu dzīves . Vai tiešām pa visu šo laiku kopš filmas parādīšanās to nav iespejams parādīt LTV1? Latvijas kinoteātros?
Bieži tiek uzsvērts, ka lūk – 60-os – 80 -os gados čeka esot bijusi – maiga, pat mīļa. Valdis Atāls , Atis Priedītis – liecina kaut o citu.
ZDF es skatījos vācu filmu , kā štasi mocīja cilvēkus – lika pie sienas un šāva – bet nevis virsū , bet garām. Nopratināmā blakus kabinetā ieveda sievu un to mocīja, lai nopratināmais dzird tās kliedzienus – t konkrēto cilvēku taču štasi nodeva stukači !
Latvijā bija citādi ? Stukači čekistiem skaistas dzejas rakstīja?

Kāpēc vācieši savus stukačus un cilvēkumocītājus neattaisno , bet mes tagad sāksim sav lustrāciju vai vismaz to ko mes domājam , ka tā varētu būt lustrācija ar šo stukaču attaisnošanu?

Lūk. LTV1! Oligarhu = komunistu = čekistu truba !- Katru reizi kā ir 14. jūn. vai 25.marts – domāju – kāpēc nevar parādīt gruzīna Tengiza Abuladzes Grēksūdzi?
Kāpēc nevar sarnāties par mūsu pagātni ? Atbildi pati zinu – tāpēc , ka pie varas – medijos , tai skaitā sabiedriskajos medijos, varas gaitenos, tiesu sistēmā ir komunisti – čekisti. Tie paši, kuru attaisnošanai tagad ir uzņemta filma.

Situ sev uz pleca – neiešu – principa pēc neiešu ne uz vienu 18.novembra pasākumu – tie būs lūk šo – čekas stukaču uzvaras svētki – ne mani – es solidarizēšos ar čekas upuriem – dzīvajiem un mirušajiem un ar tiem, kuri spēja pateikt nē gan čekistiem , gan komunistiem
Āmen!!!!

Repentance (1987 film)
From Wikipedia, the free encyclopedia
Jump to navigationJump to search
Repentance
Repentance 1984 film.jpg
Film poster
Directed by Tengiz Abuladze
Starring Avtandil Makharadze
Music by Nana Dzanelidze
Cinematography Mikhail Agranovich
Edited by Guliko Omadze
Distributed by Cannon Film (US theatrical)
Ruscico (DVD)
Release date
May 1987 (Cannes)
Running time
153 minutes
Country Soviet Union (Georgian SSR)
Language Georgian
Repentance (Georgian: მონანიება translit. Monanieba, Russian: Покаяние, translit. Pokayaniye) is a Georgian film directed by Tengiz Abuladze. The movie was made in 1984, but its release was banned in the Soviet Union for its semi-allegorical critique of Stalinism.[1][2] It premiered at the 1987 Cannes Film Festival, winning the FIPRESCI Prize, Grand Prize of the Jury, and the Prize of the Ecumenical Jury.[3] The film was selected as the Soviet entry for the Best Foreign Language Film at the 60th Academy Awards, but was not accepted as a nominee.[

+6
0
Atbildēt

0

Drosma 08.11.2018. 09.52

Šai sarunai aboslūti pietrūkst konteksta. Tā ir spēl vienos vārtos – čekas stukači ir īstākie čekas upuri un tam es nekādi un nekad nepiekritīšu. Tad jau Staļinu, ļeņinu un pag – cilvēku vārītāju čingishanu arī apsludinam par upuriem – bērnības vai jaunibas vai galvas traumas upuriem un lieta izbeigta – tauta klusē, vai liec galvu zem giljotīnas –
nē – nekad tam nepiekritišu

Piemēram, kāpēc ne filmā, ne publiskajās diskusijās ne ar pušplēstu vārdu netiek pieminēts tas, kaa radošā inteliģence vienmēr ir bijusi pirmā , kura sev piešķirto privilēģiju dēļ ir padevusies un atdevusies varām? Vai U lmaņa , vai Staļina, vai šodienas čekas = komunistu varām – bet tā tas ir.

Lasu – tikko no cietuma iznācis cietumnieks nozadzis viskiju veikalā un šo atkal cietumā iekšā. Lasu – Latvijas Literatūras centrā nozagti -67 000 eur – un vainīgo – atbildīgo nav- par cietumu pat runa nevar būt. Kāpēc ? kam šī ir lieliska, izdevusies – viena vienīgas labas dzīves valsts? Protams, tiem , kuri laizīja kurpes staļinam, stukačoja brežņevam un tagad kā tā pati visu varu kalpone māra zālīte – slavē līdz debesīm šo valsti – cik laba dzīve!
bļedj – īstie čekas upuri nomirst klusi nabadzībā, kamēr čekas stukačotāji saņem VKKF pensijas, saņem radošo personu pabalstus , ordeņus , naudas balvas un vēlreiz naudu un velreiz naudu
protams, ka tādi biksēs nečurājot brēks – cik laba valsts –

protams, ka tas tik vel trūka lai tādi valsts varas priviliģētie sāktu žēloties , ka slikta valsts – tad jau gan Saulei ar Mēnesi vienlaicīgi no Debesīm jānokrīt …

+5
0
Atbildēt

0

Drosma 08.11.2018. 09.19

esmu šokā ! Ko mums cenšas iestāstīt Grūbe? Ka čekas stukači ir lielāki upuri kā čekas nomocītie upuri? Ka manu dzimtu izpostītie likteņi, par dzimtām piederošos iznīcināto mantu nemaz nerunājot, ir sūds un pieci salīdzinājumā ar to , kā cieta pa bagātajām ārzemēm ceļojošie un šeit uz vietas priviliģētu dzībvi baudošie čekas stukači?

Hei – beidziet zaimot upuru piemiņu!!!!!

Es saku un vēlreiz saku – čekisti ir dzīvāki par dzīvu un šī propagandas lavīna, kas tagad gāžas pār tautu – tas ir tam pierādījums. Ir nu gan dāvaniņa tautai valts simtgadē !

Nē un vēlreiz nē šādai propagandai !

Tā bija un palika grūbes izvēle – uzrunāt tos, kuri čekas stukačošanai pateica nē – vai neuzrunāt !

Nē – kamēr valstī turpināsies varas elites meli – tikmēr mūsu nācijai nav izredzes izdzīvot , pat ja tādus kā Antiņus kā Bordāns mēs klonētu

+4
0
Atbildēt

1

    lindab456 > Drosma 08.11.2018. 12.00

    Arī jaunie ir tai ritenī. Nosodījums nav bijis. Privilēģijas turpinās, ir vairāk kā reālas, ja ne citādi, tad turpina savu dzīvi prātos. Līdz vainas atzīšanai un izlīgumam ir 30 pazaudēti gadi. Lai kaut kas mainītos, no iekšpuses, ir jābūt citam apziņas līmenim.

    +5
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > lindab456 08.11.2018. 12.20

    tas, kas tagad notiek ir vajprāts – tas nav pieļaujami – tā ir nācijas iznīcināšana , tā ir nācijas kolektīvās atmiņas, kolektīvās sirdsapziņas un godaprāta piegānīšana !

    Iznāk, ka kaut vai Gunārs Astra ir vainīgāks kā viņa nodevēji, jo lūk, Astras dēļ kāds bija spiests stukacot – kļūt par nodevēji – tas , nekas ka dārgi apmaksātu

    ja ir tā un man nav pamata neticēt, ka ir tā, ka daudzus piespieda sadarboties – šantažējot – tad ir nevis jāuzņem maucīgas filmas šos vājos cilvēkus attaisnojot – bet !!!! – tiem, kuri padevās – tiem ir jāspēj lūgt piedošana tiem, kurus viņi nodeva!!!! – kuri tika vajāti vai iznīcināti, vai viņu dzīves izpostītas tāpēc , ka vinus nodeva tie, kuri par nodevīb saņēma privilegijas

    vai visai dzejnieku mafijai noteikti bija jālidinās uz bagātiem rietumiem , jāiepērkas dolāru veikalos , jāsaņem valsts un staļina prēmijas ?

    kamēr tos, kuri nepadevās vizināja uz Sibīriju?

    Nē – es šodien nespēju normāli pastrādāt – man ir tāda sajūta, ka šodienas varas elite ir uzrakusi no kapiem mirušos upurus un tos spārda

    es svētdien biju vienas dzimtas kapos un sakopu savu vecvecāku atdusas vietas – man asaras birst iedomājoties kā dzīvie maukas un nodevēji apgāna viņu mieru – viņu tiesības uz taisnīgumu vismaz pēc nāves ….

    +4
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Drosma 09.11.2018. 10.18

    Par demokrātiju valda uzskats – kāda tauta, tāda vara, valsts ir tautas spogulis, atbildība par rezultātu tiek pārnesta uz vēlētāju.
    Bet vai tā ir, ka skatoties uz tautu, vari saņemt visas atbildes – kādā valstī mēs dzīvojam? Manuprāt, precīzāk to, kas notiek ar valsti izsaka tas kāda ir inteliģence vai intelektuāļi. Tas ir īstais spogulis, kurā atspoguļojas visas redzamās un citādi nenolasāmās grimases, kas notiek ar valsti.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > lindab456 09.11.2018. 10.37

    Linda – ir izcila – priekš manis 100% ģeniāla Harija Tumana grāmata Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Es to liktu kā obligāto literatūru visās skolās –

    Luk, šai grāmatā HT demitoloģizē demokrātijas vēsturi. Demitoloģizē pirmo demokrātiju un pirmo demokrātu Periklu – konkrēti – HT parāda, ka arī demokrātījā ir kāda viena konkrēta cilvēka un kādas vienas konkrētas cilvēku grupas intereses , kuru īstenošana tiek realizēta manipulejot ar informāciju. Senajās Atenās nebija ne internets, ne sociālie tīkli, pat ne drukātie vai ar roku rakstītie mediji. Bet manipulācija ar informāciju darbojās perfekti.
    Kā – Sokrāta nāve tam ir tāds spilgtākais košākais paraugs. Pietika palaist baumas – pārdomātas detaļās , mākslinieciski koši paspilgtinātas un mēs visi zinam – taisnojas vainīgais – nu kā gan citādi.

    Gadu tūkstoši iet un ies, bet šīs patiesības nemainās. Es ticēju – es zvēru, ka es ticēju , ka Leņins ir labais tētiņš , kaut kā man viņš bija uz viena plauktiņa ar manu vecotēti – abi man likās mīļi , bērnus mīloši – godīgi un taisnīgi …. tikai studente būdama es lasīju obligāto literatūru un sapratu, kāds necilvēks – nāves eņģelis Ļeņins bijis.
    Un tā par visu – padomā – cik sirsnīgi mums stāsta – čekas aģents – stukačs – tas bija tik nevainīgi, ko jūs – tādi laiki ….

    Saku vēlreiz – izvērtējam – kur šodien ir visi čekisti , kur ir čekas stukači, komunisti un kur ir tie, kurus viņi stukačoja, kuri cieta tā vai citādi viņu dēļ ….

    Kurus un ko , un kādas vērtības aiztāvēt grūbes personās ir cēlusies radošā inteliģence …..

    Padomā – ieklausies katrā vārdā, katrā teikumā – esi dzirdējusi par upuru aizstāvību? Par upuru tiesībām, par vispārējā godīguma un taisnīguma atjaunošanu?

    Ko slapju muti steidzās paziņot jundze arno – pareizi – jūs nelas stāviet pie ratiem – čekas=komunistu vara ir cietāka kā klints …

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Drosma 10.11.2018. 01.46

    Padies, ka pieminējāt prof. H. Tumanu. Tas ir tiešām izcils piemērs tam, ka zinātnieks var būt arī apgaismotājs, vārda plašākajā nozīmē.
    H. Tumans runā par idejas nozīmi valsts pamatos. Domāju, ka arī pēdējās vēlēšanas parādīja, ka idejas vakums ir ieildzis un idejas pieteikums sabiedrībā tiek uztverts un novērtēts. Kā tālāk attīstīsies šī ideja, ir cits jautājums.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > lindab456 10.11.2018. 10.50

    Es domāju, ka tikpat labi var teikt, ka Tumans runā par sabiedrību – kāda tā ir ar ideāliem un idejām un kāda tā ir bez ideāliem un idejām.

    Čērčils saka – nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts – bet – jautājums – vai šodien -21.gs. mums ir kādi Sokrāta -Platona, Aristoteļa līmeņa domātāji?

    Kad es Atēnās sēdēju uz Pāvila klints – mani mocīja tik pretrunīgas jūtas – no vienas puses – dusmas, nožēla, naids, ka kristietība sev izkaroja vietu iznīcinot antīko kultūru. Un tad es domāju – vai šodien nav tā , ka kristietība jau atbrīvo vietu jaunam laikmetam – jautājums tikai – kādam?

    Šobrīd runa ir tikai par čekas maisā esošo vainīgumu vai nevainīgumu, bet īstenībā jau problēma ir daudz dziļāka un daudz plašāka.

    Kas reāli ir pie varas Latvijā, Eiropā, pasaulē ? Kāpēc ir viena parādes – izrādīšanās patiesība un otra – tā visiem zināmā, bet noklusējamā patiesība?

    0
    0
    Atbildēt

    2

    lindab456 > Drosma 10.11.2018. 12.27

    Drosma, bet kas notiek, ja izrādās, ka ideja ir viltus. Lielā mērā tā ir novilcinātas lustrācijas atbildība. Šim procesam bija jānotiek pirms mainās paaudzes. Domāju, ka “Lustrum” ir kā kāja durvīs, pēdējā brīdī. Viena lieta, ko ar to kāds grib pateikt, svarīgi ir – ko ar to sapratīs. Tas ir pamats sarunai.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > lindab456 10.11.2018. 15.58

    Mana stingra pārliecība ir, ka patiesību noslēpt nav iespējams. Kāja durvīs tādā nozīmē, ka vēl ir iespējams, nav nokavēts, dialogs starp paaudzēm, par šo smago tēmu. Vēl ir iespējamas tiešo liecinieku liecības un vēl var izstāstīt savu stāstu. Pēc kāda laika to stāstu stāstīs citi.
    M. Zālīte saka, ka tiem, kas nav dzīvojuši tai laikā, nav tiesības nosodīt tos, kas ir.., tas būtu – nav tiesības uz savu viedokli. Bet vai tiem, kas arī nāk no tiem laikiem, vai viņiem ir tiesības, vai arī tā tiek uztverta kā norakstīta paaudze un vēsture tiks pārrakstīta.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Atis Priedītis > Drosma 10.11.2018. 17.32

    Patiesībā jau ir iestājies pilnīgi jauns laikmets, tikai cilvēki to vēl nav sapratuši. Šobrīd pastāv iespēja savas domas momentā darīt zināmas praktiski visai civilizētajai pasaulei. Arī ļaunumu vairs faktiski nav iespējams noslēpt, joprojām ir saglabājušās tikai cilvēku bailes par to atklāti rakstīt.

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > Atis Priedītis 12.11.2018. 10.43

    nē, Ati – es domāju, ka vel nav cits laiks – es domāju, ka šim jauno tehnoloģiju- jo īpaši medicīnā ; mākslīgā intelekta , bezdarba , brīvā laika, masu nabadzības un ekoloģiskās katasrofas utt. situācijai būs daudz lielāks iespaids uz sabiedrību – daudz lielāks

    Ir tāds izraēliešu domātājs – aizirsu viņa vārdu – viņš saka, ka jaunā laikmeta problēma būs nevis tā, ka bagātie izmantos nabagos, bet tā, ka bagātajiem neviens nabags nebūs vajadzīgs , ka būs saujiņa bagāto, kuri dzīvos pilnvērtīgu dzīvi un visi pārējie , kuri vārīsies savā nabagu sulā ….

    Vērtē šodienas kultūras dzīvi Latvijā – to pilnībā finansē un uztur valsts – pavēro un padomā vai man piekritīsi – kultūras šodienas Latvijā ir absolūti norobežota no sabiedrības , tā ir kā tāds pašapkalpošanās milzu uzņemums, kur ar saiedrību vienīgā saikne ir mūsu kopējās naudas saņemšana. Nu labi – vēl biļešu tirgošana. Kopīga reflektēšana par kultūras procesiem vairs vienkārši nav. Nu nav …. un arī tam būs sekas, nē – jau ir , bet būs vēl postošākas

    Vienā LR diskusiju raidījumā tika spriests, ka kultūra ir nācijas pamats un vienlaicīgi, ka ir jābūt kultūrizglītībai – ka visa sabiedrība tā teikt – jākulturizē. Ministre Melbrde uzreiz piesauca simtgades Skolu somu – bet – iedomājieties, cik smalki čekistiski – Skolas soma Kuldīgas bērniem paredz 5 eur no cilv – nu pusceļš uz Rīgu – tas arī viss –
    6 milj simgadei – man no tiem piķis uz puļķa – par visu no savas nabaga aldziņas jāmaksā – kā Latvijas latviešu politiķiem nav kauna melot par kultūrizglītību?

    – uzspļaut un nolamāt – tā arī visa varas elites kultūrpolitika

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu