Vērts noskatīties — izrāde Karš vēl nav sācies mūzikas namā Daile ir projekts ar dubultu nozīmi
Sagadīšanās pēc tieši izrādes skatīšanās dienas rītā notika konference par tuvo un tālo vēsturi, kurā par Latvijas teātri runāja ārzemju kritiķi. Cita starpā viņi brīnījās un drusku pārmeta, ka Latvijā neesot politiskā teātra. Patiešām nav, ja par tādu uzskata tikai bakstīšanu acī un nepastarpinātu sociālo un politisko problēmu izkliegšanu. Ir, ja izrādes mērķis ir piespiest domāt smagas un nepievilcīgas domas par cilvēka dabu un tās konsekvencēm plašākā mērogā. Man gribētos domāt, ka tieši šāda politiska teātra piemērs ir izrāde Karš vēl nav sācies.
Mūzikas namā Daile skatāmo izrādi veidojusi starptautiska radošā grupa: krievu dramaturga Mihaila Durņenkova lugu iestudējusi Maskavas režisore (ar saknēm Latvijā) Ļera Surkova, strādājot kopā ar scenogrāfi Māru Broku, gaismu mākslinieku Matīsu Beķeri, skaņu mākslinieci Oļu Krikovu un pianistu Rihardu Plešanovu. Internacionāla ir arī aktieru kompānija: Guna Zariņa, kuras vārds komentārus neprasa, Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs, starp citu, lielisks Edvarts Elmāra Seņkova iestudētajos Indrānos, un lietuviešu aktieris un dejotājs Gītis Ivanausks, savulaik spēlējis Romeo Oskara Koršunova iestudētajā Šekspīra traģēdijā, guvis balvas kā Raskoļņikovs Gintara Varnas Dostojevska Nozieguma un soda interpretācijā, pēc tam nodibinājis savu teātri. Šos radošos garus savākusi producente Jevgeņija Šermeņova, kas reiz Maskavā vadījusi prominento laikmetīgā teātra festivālu NET, bet tagad, zaudējusi iespēju strādāt dzimtenē, pārcēlusies uz Latviju. Līdz ar to šim projektam ir «dubultais dibens» — tam ir ne tikai estētiski, bet arī politiski mērķi.
Mihaila Durņenkova luga sastāv no vairākiem, pēc režisora izvēles kombinējamiem stāstiem. Taisnība kolēģim Atim Rozentālam, kurš KDi aprādījis, ka izrādē no dramaturģijas un režijas puses nekādu jaunumu nav — atsevišķu stāstu mērķtiecīga kompozīcija un aktieru momentāla pārvēršanās citā tēlā mūsu teātrī pierasta vismaz kopš Latviešu mīlestības laikiem. Toties jauns, manuprāt, ir dramaturga un režisores Ļeras Surkovas skatījums — atklāt, cik maigi un mierīgi cilvēkos iesējas, asno un uzplaukst… vardarbība. Tai nav šķērslis ne intelekts vai garīgums, ne spēja dziļi just un niansēti izteikt savas jūtas. Un vardarbībai, ak vai, ir tik dažādas izpausmes. No vienaldzības neskaitāmajām nokrāsām līdz sirdsšķīstai vēlmei palīdzēt, iemācīt, apskaidrot. Katrs no vienpadsmit stāstiem ir paradokss — smieklīgs un briesmīgs reizē, tie paredzēti trim aktieriem, kuru vecumam un dzimumam nav nozīmes — ikviens var spēlēt ikvienu. Tāpēc principiāla ir režisores izšķiršanās katram no aktieriem tomēr piešķirt noteiktu tēlu grupu vai nokrāsu.
Man pašai tieši tas likās visinteresantākais: vērot triju aktieru sadarbību, vienošanos par kopējiem spēles noteikumiem un tik atšķirīgo veidu, kā viņi šos noteikumus realizē, iedzīvinot savu tēlu variācijas. Gītis Ivanausks visnotaļ atklāti «spēlē», neslēpjot distanci starp tēlu un savu personību. Trausls, blonds un neaizsargāts, īsts Poruka Cibiņš, viņš, režisores virzīts, gandrīz visos stāstos nospēlē varmācības šķietami maigo un tālab jo briesmīgāko seju — kā četrdesmitgadīgs zinātnieks, kurš, konferences noslēguma tusiņā sastapis savu «īsto» mīlestību, nu viņai gatavs lauzt likteni, «līdz nāve mūs šķirs».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.