Neatkarības tuvums

Miķelis Valters (pirmais no kreisās) kopā ar citiem latviešu politiskajiem emigrantiem Rietumeiropā ap 1910. gadu. Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva
Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja vēsturniece
Print Friendly, PDF & Email

Kamēr baltvācu politiķi sūkstās par atbalsta trūkumu Baltijas valsts tapšanai, latviešu karavīri pulcējas vienībā, kas apsargās Latvijas proklamēšanas pasākumu

Sloka — caur šo vienas pilsētiņas piemēru var sajust, kāda bija dzīve Latvijā 1918. gada vēlā rudenī. Daudzi no kara laikā izklīdušajiem iedzīvotājiem atgriezušies vecajās dzīves vietās, pilsētiņa sāk atgūties. Kas vien var, lāpa ložu bojājumus savas mājās un dzīvokļos. Atvērti vairāki pārtikas veikali, kuros atrodams samērā labs produktu piedāvājums. Darbojas pasts, pārtikas valde, kara virtuve un viesnīca. Nekas gan vēl neesot dzirdams par pilsētas valdes atjaunošanu, kas noteikti esot nepieciešama. Visa Slokas rūpniecība — Baltijas Celulozes fabrika, cementa dedzinātava, kūdras raktuves un akmeņu lauztuves vēl darbu nav atsākušas. Lielākā daļa slocenieku sākuši nodarboties ar zemes apstrādāšanu un dārzkopību.

Novembra pirmajās dienās Rīgā aktīvi darbojās latviešu demokrātiskie spēki, pagaidām gan abām organizācijām — Latviešu pagaidu nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam — rīkojoties paralēli. To pārstāvji ik dienu apspriedās, kā rīkoties tālāk. Viens no Demokrātiskā bloka piedāvājumiem bija veidot jaunu latviešu centrālo pārstāvniecības organizāciju. Savukārt Latviešu pagaidu nacionālās padomes valde piekrita sākt sarunas par sadarbību ar sociāldemokrātiem. Lielu ieguldījumu latviešu politisko spēku sadarbības veicināšanā sniedza viens no Demokrātiskā bloka līderiem Miķelis Valters.

Savukārt baltvācu politiķi Rīgā šajās dienās bija spiesti atzīt, ka latviešu politisko un sabiedrisko organizāciju līderi nav gatavi atbalstīt viņu izloloto nākotnes redzējumu — Baltijas valsti. Viņu pārstāvji sūdzējās: «Ļoti jānožēlo, ka šajā tik nopietnā, pat kritiskā laikā, kurā visiem kārtības draugiem būtu bijis jādarbojas kopā, citu grupu priekšstāvji vēl līdz šim nav varējuši atteikties no partijas un tautības pretšķirībām, lai mierīgā koprīcībā veicinātu darbu, kuram jānāk par labu visiem zemes bērniem. Mēs dziļi nožēlojam, ka ticība, ka arī mazākas valsts organizācijas spējīgas pastāvēt, apdraud vienas Baltijas valsts nodibināšanu. Atklāti un lojāli mēs aicinājām mūsu līdzpilsoņus līdzstrādāt, viņi līdz šim atteikušies.»

5. novembrī Rīgā slepenu sēdi noturēja arī Latvju kareivju nacionālā savienība. Tās dalībnieki vērtēja iespējas organizēt bruņotas latviešu karavīru vienības. Šī organizācija kā latviešu strēlnieku virsnieku apvienība bija izveidota jau 1917. gada augustā. Pārāk plaša gan tā nebija, taču tās pārstāvji, piemēram, Jānis Akuraters piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbā jau kopš dibināšanas sanāksmes. 1918. gada rudenī, vēl pirms Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas, kareivju savienība sāka brīvprātīgo vervēšanu Rīgā, aicinot reģistrēties gan savienības biedrus, gan citus latviešu karavīrus (viņiem gan bija jāatrod divi vervēšanas komisijai pazīstami galvotāji). Savienība telpas bija atradusi Rīgas Latviešu biedrības namā. Šāda darbība vācu okupācijas apstākļos gan principā bija nelegāla, taču līdz 15. novembrim jau būs reģistrējušies ap 500 brīvprātīgo, galvenokārt virsnieki un instruktori. No šiem karavīriem veidota vienība 18. novembrī apsargās Tautas padomes svinīgo sēdi.

Ikdienas dzīvi gan joprojām kontrolēja vācu okupācijas iestādes. Piemēram, Rīgas apriņķī tika sodīti gandrīz 90 saimnieku par obligāto sviesta normu nenodošanu. Tika organizēta arī personu dokumentu izsniegšana. Bēgļu skaits, kuri atgriezās Latvijā, gan bija tik liels, ka stipri apgrūtināja dokumentu sagatavošanu. Rīgā šajā laikā fotografēšana un armijas pasu izsniegšana prasīja līdz pat diviem mēnešiem. Tos, kuri pieteicās šajās dienās, pierakstīja tikai uz 1919. gada janvāra vidu.

Galvenās policijas atrasto lietu glabātavā novembra sākumā savus īpašniekus gaidīja visdažādākās mantas. Starp tām bija 18 naudas maki (vairākos saglabājusies arī nauda), divas somas ar galda piederumiem, viens spainis ar traukiem un vārāmais katls, septiņi tirgus kurvji, četras piena kannas, arī divas velosipēda gumijas riepas, viena atslēgu bunte, viena dāmu kurpe, 11 lietussargi, 12 spieķi, pieci pāri vecu cimdu, divas brilles, viena broša ar lillā akmeni utt.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu