Vairāk nekā 50 000 apmeklētāju — tāda ir maijā atklātā mākslas foruma RIBOCA1 statistika, kam punkts tika likts oktobra beigās. Kuratores Katerinas Gregosas konceptu Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt vadīja viņas personīgā interese par vēsturi un cīņa ar laikmeta paātrinājumu
Burvīga metafora, vai varu to aizņemties, drīkst? Katerina sajūsminās tik ļoti, ka tumšās acis pieplūst asarām. Braucot ar riteni gar Rīgas kanālu uz interviju, prātoju, ka viņas vadītā pirmā Rīgas Starptautiskā Laikmetīgās mākslas biennāle sākās pavasara ziedonī, bet beidzās rudens lapkritī. Tā ilga visu Latvijas dabas auglīgo sezonu. Simboliski, biennāles noslēguma nedēļā skatītāju interese koncentrējās līdzīgi kā ražas novākšanā.
Kuratores Katerinas Gregosas vadīto noslēguma ekskursiju vienā no astoņām norises vietām bijušajā fabrikā Boļševička apmeklējuši gandrīz 100 cilvēku. Lekcija par kuratora darbu Latvijas Mākslas akadēmijā lielās auditorijas intereses dēļ ieilga līdz četrām stundām. Uz pēdējo tūri kādreizējās Bioloģijas fakultātes telpās atkal gaida ļaužu pūlis. Mūsu sarunas laikā viņai uz galda vēl ir trīs mobilie telefoni — ar dzimtās Grieķijas, mītnes valsts Beļģijas un Latvijas numuriem. No pirmdienas, tāpat kā iepriekš, somā skan tikai divi.
Zināmā mērā tā bijusi kā iešana pret straumi.
Daudziem skatītājiem pirmajam biennāles apmeklējumam iešūpoties traucēja neizpratne. Kāpēc gan RIBOCA idejas autorei un biennāles fonda dibinātājai Agnijai Mirgorodskai, Krievijas zivju pārstrādes uzņēmuma SZRK ģenerāldirektora Genādija Mirgorodska meitai, vajadzētu investēt privātus līdzekļus tik vērienīgā kultūras pasākumā svešā valstī? Kultūras aprindās cirkulēja runas par Latvijas mērogam milzīgu summu, sešiem miljoniem eiro. Biennāles rīkotāji līdz šim nav atklājuši tās izmaksas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.