Skolotāju algas: nemelosim sev 1

Skolotāja angļu valodas stundā Lielbritānijas "Royal High School Bath" skaidro Viljama Šekspīra drāmu "Romeo un Džuljeta". Foto: Scanpix/LETA
Marija Golubeva
Print Friendly, PDF & Email

Skolotāju protesti atcelti. Ministru kabineta un arodbiedrības kompromiss tomēr nedaudz pacelt skolotāju algas apmaiņā pret it kā stingrāku kvalitātes kontroli ir saprotams, izejot no politiskās loģikas pirms vēlēšanām, bet diez vai pārliecināja kādu, ka šis jautājums ir uz ilgu laiku noņemts no dienaskārtības. Ilūzijām nav vietas – skolotāju algas Latvijā joprojām nav adekvātas mūsu valsts ambiciozajiem izglītības mērķiem – ieviest jaunu izglītības saturu, kas atbilst 21. gadsimta vajadzībām. Šos mērķus nevaram atļauties pazemināt, jo no izglītības sistēmas snieguma ir atkarīga Latvijas nākotnes labklājība un konkurētspēja. Tātad, ko darīsim ar algām?

Lai risinātu skolotāju algu jautājumu, mums jābeidz sev melot par trim lietām: 1. algas jau nav sliktas; 2. pašvaldības un skolas pašas tiks galā ar skolotāju skaita samazināšanu; 3. arī ar pašreizējām algām varam veiksmīgi ieviest izglītības reformas.

Pirmkārt, nemelosim sev, ka skolotāju algas Latvijā lēnām, bet stabili uzlabojas. Saskaņā ar ES informācijas tīkla Eurydice datiem, Latvijas skolotāju algas pirktspējas paritātes ziņā tikai 2016. gadā atkal sasniedza 2010 gada līmeni (krīzes laikā tās tika samazinātas). Igaunijā skolotāju algas pa to laiku (2010.-2016.) tika paceltas par 25%. Tātad pirmie uzlabojumi Latvijā parādījās tikai pēc 2016. gadā, un arī tas bija saistīts ar nosacījumiem, kurus daudzas Latvijas skolas un pirmsskolas savas institucionālās specifikas un kultūras dēļ nav spējīgas pildīt, tādēļ uzlabojumus nav izjutušas. Tad par kādu lēnu, bet stabilu skolotāju algu palielināšanos mēs vēl sapņojam?

Otrkārt, piesaistot skolotāju algām domātā finansējuma daudzumu skolēnu skaitam, kas ir it kā pareizi, izejot no makroekonomiskās loģikas, ministrija pēc būtības uzgrūda atbildību par skolotāju skaita samazināšanu skolām un pašvaldībām. Tomēr ne skolām, ne pašvaldībām Latvijā (un daudz kur citur pasaulē) nepiemīt masveida politiskā griba pieņemt nepopulārus lēmumus.

Mediji jau vairākkārt stāstīja par gadījumiem, kad pēc jauna skolotāju algu aprēķināšanas modeļa ieviešanas tā vietā, lai atlaistu kaut vienu skolotāju, vairākiem pedagogiem tika samazinātas slodzes. Rezultātā neviens nepazaudēja darba vietu, bet skolotāji kļuva vēl nabadzīgāki vai bija spiesti pēc darba pelnīt “algas pielikumu” citā skolā. Jo ministra Kārļa Šadurska (V) ieviestais skolotāju atalgojuma modelis atšķirībā no Mārītes Seiles modeļa, kam Latvijā nebija politiskā atbalsta, neliedz skolotājam strādāt pēc darba vēl vienā izglītības iestādē. Tātad skolotājs, kas nav apmierināts ar algu, var papildināt savus ienākumus, daļu slodzes strādājot vēl vienā skolā. Tas neuzlabo izglītības kvalitāti, bet ļauj samazināt neapmierinātību ar zemo atalgojumu – jo  saskaņā ar mūsu dzīvesziņu ir taču iespēja “nebūt slinkam un strādāt vairāk”.

Labu mērķu vārdā – optimizēt skolu tīklu, samazināt klašu un skolu skaitu atbilstoši reālajam bērnu skaitam valstī – tika izveidots atalgojuma modelis, kas pēc būtības neveicina kvalitāti tajās skolās, kurās kvalitātes uzlabojums ir vajadzīgs kā svaigs gaiss.

Parasti tās ir skolas ar mazāku skolēnu skaitu. Labās skolās, saskaņā ar Latvijas Bankas pētījumu, skolēnu skaits parasti ir lielāks, un skolotāju algas – augstākas.

Treškārt, nekonkurētspējīgs atalgojums un birokrātiska algu aprēķināšanas sistēma ne tikai padara skolotāja profesiju nepievilcīgu jauniešu acīs, bet arī sabotē izglītības reformas. Nesenā diskusijā par izglītības sistēmai ļoti svarīgu satura reformu (to pašu, kuras ieviešanu ar milzīgu spiedienu no Pašvaldību savienības Saeima atlika) dzirdēju, ka skolotāji ir neizpratnē par to, kā tā var būt – sekojot mūsdienu pedagoģijas vēsmām, mācību stunda vairs nebūs obligāta “cieta” nodarbības forma? Jo kontaktstundām taču ir nozīme slodzes un atalgojuma plānošanā… Skaidrojumi, ka mūsdienās tiešām eksistē elastīgāki un efektīvāki veidi, kā plānot mācību darbu, nelīdz – kamēr nebūs skaidri garantēts atalgojums, turklāt ne mazāks (vēlams – lielāks) kā līdz šim, maz skolotāju būs ar mieru atraisīt savu radošumu un eksperimentēt ar jaunām formām. Var, protams, ignorēt šo dzīves realitāti, bet var arī veidot atalgojuma politiku, izejot no reālo cilvēku motivācijas.

Piemēram, stimulējot skolotāju interesi uzlabot darba efektivitāti – ieviešot kvalitātes piemaksas, kas veicina sistēmas sniegumu, vērtējot to ne tikai caur centralizēto eksāmenu rezultātiem. Eksāmenu rezultāti ne vienmēr ir skolotāja darba augļi – tie ir atkarīgi no skolēnu kopīgā līmeņa skolā. Savukārt skolēnu mācību rezultāti ir atkarīgi arī no paša motivācijas un daļēji no ģimenes (to saka vairāki starptautiski pētījumi).

Ja skolas un skolotāji saņemtu piemaksas par to, ka lielam skaitam mazāk sekmīgu skolēnu mācību rezultāti gadu gaitā būtiski uzlabojas, tad tas stimulētu skolas vairāk ieguldīties katra bērna mācību atbalstā. Rezultāts būtu vienlīdzīgāka un sociāli taisnīgāka izglītības sistēma.

Tātad, ja gribam, lai Latvijas skolas atbalsta valsts izaugsmi un veicina sociālo vienlīdzību, tad pie skolotāju algu jautājuma būs vēl jāatgriežas. Kā mērķus būtu jāizvirza gan pamata atalgojuma reālu pieaugumu (neatstājot lēmumus par skolotāju reālo atalgojumu pašvaldību un atsevišķo skolu rokās), gan valsts atbildību par skolu tīkla optimizāciju, gan piemaksu sistēmu, kas palīdz “sliktām” skolām kļūt labākām.

 

Autore ir izglītības politikas analītiķe

Komentāri (1)

andrejs 10.10.2018. 10.59

Latvijas skolotāju algas pirktspējas paritātes ziņā tikai 2016. gadā atkal sasniedza 2010 gada līmeni (krīzes laikā tās tika samazinātas).
——-
Tā viš i.
Tāds tas Dombrovska veiksmes stāsts bija…

0
-3
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu