Ja tik paveiksies mazliet • IR.lv

Ja tik paveiksies mazliet

Aina no izrādes Mana skaistā lēdija. Foto — Inese Kalniņa
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Rīgas Krievu teātra jauniestudējums Mana skaistā lēdija apvieno mūzikla un vodeviļas tradīcijas ar spēles prieku

Frederika Loves un Alana Džeja Lernera mūzikls Mana skaistā lēdija nu reiz ir mērķis, kuram galīgi aizšaut garām nav iespējams. Pat ja nepatiks kāda no iestudējuma komponentēm, mūzika priecēs vienmēr, skaistie tērpi un aktieru stāja, tos nēsājot, gandarīs, un sava tiesa baudas būs nodrošināta. Un kuru sirdi gan neaizkustinās Pelnrušķītes stāsts? Ja nav redzēta slavenā filma ar Odriju Hepbernu galvenajā lomā, tad atgādinu: Koknijas puķu pārdevēja ar šausmīgu izrunu Elīza Dūlitla kļūst par divu angļu valodas guru, profesora Higinsa un pulkveža Pikeringa, derību objektu. Profesors ir pārliecināts, ka spēs pusgada laikā padibeņu ziediņu pārvērst par augstākās sabiedrības dāmu. Derības viņš vinnē, sirdi zaudē. Happy end.

Rīgas Krievu teātra izrādē ir daudz veiksmīgu sastāvdaļu, kuras vērts atzīmēt. Izrādes ietērpu ir radījis gruzīnu scenogrāfs Georgijs Aleksi-Meshišvili (ja kāds vēl atceras  no pagājušā gadsimta izcilās Roberta Sturua izrādes Tbilisi Šotas Rustaveli teātrī — Brehta Kaukāza krīta apli un Šekspīra Ričardu III —, tad, lūk, arī tās iekārtojis viņš); skatuves uzbūve ir klasiska un eleganta, sākot no greznajām kāpnēm Higinsa namā un beidzot ar balto pāvu profesora māmuļas villā. Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka spēj piešķirt laikmeta garšu un īpašu raksturu jebkuram tērpam, bet Askotas Karalisko zirgu skriešanās sacīkšu skatā fantastiskie tērpi liecina arī par notiekošā grotesko snobismu. Un aktieri tos valkā ar šiku. Izrādes režisore ir slavenā horeogrāfe Alla Sigalova. Kustību režija, īpaši ironizējot par augstākās sabiedrības «krējumu» un tā mākslīgo spožumu, manuprāt, tomēr izdevusies labāk nekā inscenēšana — katra izrādes krāšņā sastāvdaļa liekas kā «no citas operas» nākusi. Taču aktieru spēles azarts daudz ko kompensē.

Izrādē, tāpat kā filmā, viens no kolorītākajiem tēliem ir Dūlitlu tētiņš, ko spēlē Aleksejs Korgins. Spilgti sarkanā uzvalkā un stulbā micītē tērpts, garš un tievs, krietni iesilušais Alfrēds Dūlitls, liekas, tūlīt sapīsies savās kājās, kamēr aktieris burtiski izstaro prieku par virtuozo deju. Aleksejs Korgins kopā ar Igoru Nazarenko un Vadimu Grosmanu, kuri spēlē Dūlitla drauģeļus Hariju un Džemiju, savieno mūzikla garu ar krievu vodeviļas tradīciju: ir bauda vērot aktieru valšķīgo saspēli ar skatītājiem, to īpašo domāšanas ātrumu, momentā pārslēdzoties no viena dvēseles stāvokļa otrā, kas tomēr arī šajā ašumā ļauj skatītājiem uzminēt nākamo soli, pirms tas sperts, un justies pārākiem.

Profesoru Higinsu spēlē Aleksandrs Ivaškevičs, viesis no Tallinas Krievu teātra, un dara to žanram atbilstošā vieglumā — bez liekas psiholoģizācijas, ar sabiedrības lauvas aplombu un vieglu splīnu. Tomēr profesors spēj just arī triumfu: izdzirdis beidzot no Elīzas mutes precīzus šņāceņus un rūceņus (vai kā nu tos sauc), viņš metas trakā dejā. Jo Aleksandrs Ivaškevičs Igaunijā pazīstams arī kā stepa meistars.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu