Māka atšķirt mediju no medija izstrādājuma 10

Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne. Foto: LETA
Laura Cibule, LETA
Print Friendly, PDF & Email

Latvijas Žurnālistu asociācija sākusi  projektu, kurā runās par mediju kritiku. Tā ir ne tikai atsevišķu raidījumu vai rakstu analīze. Mediju kritika šodienas izpratnē uzdod daudz vairāk jautājumu un mēģina rast virkni atbilžu. Ko sabiedrība gaida no medija? Kāpēc tam uzticas vai neuzuticas? Vai atšķir profesionālu mediju no atdarinājuma, melu platformas, instrumenta?  Kāpēc medijs vai žurnālists izvēlas tieši tādu formātu, tematu, valodu? Kāda ir sociālo tīklošanas vietņu loma komunikācijas pasaulē, reklāmdevēju, sabiedrisko attiecību, politikas tehnologu ietekme. Šī ir iespēja sākt diskusiju gan starp mediju profesionāļiem, gan ar sabiedrību, lai pieaugtu gan savstarpējā sapratne, gan uzticība, gan kvalitāte un atbildība satura veidošanā un lietošanā. Un tas ir ļoti būtiski, jo mediju kvalitāte ļoti lielā mērā nosaka demokrātijas kvalitāti mūsu valstī.

Pirmā saruna ir ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, Komunikācijas fakultātes dekāni, sociālo zinātņu doktori Andu Rožukalni.

 

Kas ir mediju kritika?

Mediju kritiku pieder pie analītiskās, izglītojošās mediju daļas – visas publicistiskās esejas, kas ir par mediju ietekmi, pieder pie mediju kritikas. Būtībā mediju kritika ir žurnālistu un citu profesionāļu gatavība pašreflektēt par mediju saturu un to ietekmi. Protams, neaizmirstot, kā auditorija izmanto medijus un dažādus mediju kanālus. Latvijā tam ir atvēlēts ļoti maz vietas. Faktiski nemaz nav tādu formātu, kas būtu regulāri, kā tas ir citās valstīs. Tas nozīmē, ka mūsdienu dinamiskākais un izplatītākais fenomens – mediji – netiek regulāri vispār izprasts. No tā arī rodas dažādas problēmas.

Kādas problēmas varat minēt?

Cilvēki vai nu sociālajos medijos vai pie medijiem vēršas ar tādiem jautājumiem, kāpēc esat veidojuši kaut kādus formātus vai kāpēc rādāt un stāstāt par kaut ko, bet par kaut ko nestāstāt. Ja nav regulāras mediju kritikas, tad gan auditorijai, gan pašiem medijiem nav skaidri kritēriji, kā vispār vērtēt. Un tad mēs redzam vai nu dusmas par to, ka žurnālistiem ne vienmēr ir perfekta valoda, portālos ir drukas kļūdas, vai aizkaitinājumu par sensacionalizētu vai dzeltenu saturu, un tas viss tiek attiecināts tā, ka ir slikti žurnālisti vai nav pietiekami kvalitatīvi mediji. Bet nav skaidru kritēriju, ko nozīmē mediju kvalitāte arī dažādu līmeņu medijos.

Zinātniski to sauc par morālo paniku, uztraukumu par to, ko mediji dod vai nedod sabiedrībai. Faktiski šis uztraukums un cilvēku interesēšanās ne tikai par pašu saturu, sākot ar ziņām un beidzot ar filmām vai seriāliem, nozīmē, ka sabiedrība lieliski apzinās, cik milzīga ietekme ir medijiem uz viņu ikdienas dzīvi.

Mēs visu laiku dzīvojam mediju piepildītā realitātē.

Mēs uztraucamies par ceļu vai gaisa kvalitāti, bet mediju kvalitāte mūs ietekmē vismaz tādā pašā, ja ne vēl lielākā mērā. Mēs ilgi varētu skaitīt visus lēmumus un tās dzīves jomas, kuras ir atkarīgas no mediju sniegtās informācijas. Tāpēc mediju kritika mūsdienās tiek skatīta plašāk, ne tikai kā konvencionālo mediju satura vērtēšana un pašvērtēšana, bet dažādu komunikācijas jomu analīze. Savstarpēji saistīta ir mediju kvalitāte ar reklāmas apjomu. Mediju kvalitāte ar sabiedrisko attiecību jomas profesionāļu ietekmi uz to, ko uzzinām, kurā brīdī un kādā apjomā. Tāpat sociālie mediji ir liels kanāls, caur kuru pie mums nonāks dažāda veida informācija. Līdz ar to mediju kritika būtu jāattiecina uz visām šīm publiskās komunikācijas jomām.

Vārds ‘kritika’ šajā ziņā ir neitrāls vai vispārīgs, tas nenozīmē, ka visu laiku ir jākritizē. Diemžēl mēs arī publisko un politisko lēmumu ziņā redzam mitoloģiju, piemēram, par mediju auditorijām, cik mediju saņēmēju spēj atšķirt melīgu informāciju, dezinformāciju, kā atšķiras vai varbūt neatšķiras krievvalodīgā auditorija no latviski runājošās. Visi šie svarīgie jautājumi, par kuriem tiek pieņemti politiski lēmumi, balstās uz kaut kādām izglītības drupatām un, iespējams, tuviem cilvēkiem vai kolēģiem, kuri izsaka viedokļus.

Faktiski Latvijā mums, profesionāļiem, nav vides, kur mēs varētu reflektēt par savām problēmām. Protams, ir universālas problēmas kā pašcenzūra vai žurnālistikas kvalitāte, bet ir arī tādas problēmas, kuras nezinām, kā tās atrisināt. Piemēram, viens ļoti aktuāls jautājums, par ko tiek diskutēts profesionālajā vidē, ir – vai medijos bija jāpublicē arestētā katoļu priestera vārds. Viņš pašlaik ir aizturētā un aizdomās turētā statusā. Šādi profesionālās ētikas jautājumi tiek izšķirti vai nu mirklī, kad žurnālists vai redaktors pieņem kādu lēmumu, vai ļoti šaurā profesionāļu vidē, ja ir kāds lielāks konflikts. Taču tādas domu apmaiņas, kas ļautu profesionāļiem savā vidē izprast izaicinājumus un dilemmas, uz kurām nemaz nav viegli atrast atbildes, nav. Tas savukārt nozīmē zināmus ierobežojumus augt profesionāli.

Kā šis tukšums tiek aizpildīts citās valstīs, kādos formātos notiek mediju kritika?

Varat atvērt jebkuru pasaules medija tīmekļa vietni. Ja tas ir tiešām ietekmīgs medijs, jūs ieraudzīsiet kādu sadaļu, kas visbiežāk tā arī saucas -“Mediji”, bet var būt arī sīkāk, kā “Radio un televīzija” un “Sociālie mediji”. Teiksim, “The Guardian”, BBC, “New York Times”, “Newyorker” ārkārtīgi detalizēti un regulāri ir tādi formāti – un tie ir ne tikai teksta formāti, bet arī īsi video blogi. Piemēram, Austrālijas sabiedriskajā medijā ABC katru dienu pēc ziņām ir šāds īss video blogs, kurā viens autors analizē visus tās dienas medijus. Redzam, ka tiek analizēti, piemēram, visi ietekmīgāko mediju vāki vai atsevišķas lappuses, kad ir noticis kāds liels notikums, piemēram, Tramps ticies ar Ziemeļkorejas vadītāju vai Merkele ir pārvēlēta, vai notikusi kāda dabas katastrofa. Faktiski tiek salīdzināts, kā tas tiek atspoguļots un ko tas nozīmē.

Mediju kritika palīdz saprast mediju valodu. Katram medijam ir sava unikāla valoda, ar kuras palīdzību tas nodod informāciju un kurai ir savi ietekmes faktori, un tas var būt gan teksts, gan audio, gan vizuālās lietas, gan fotogrāfijas, gan karikatūras – dažādi formāti. Bet, ja sabiedrība netiek iepazīstināta ar šo valodu, tad no satura var saņemt tikai nelielu daļu, jo, piemēram, varbūt saproti attēlu, bet īsti neizproti, kāpēc tas tā ir.

Latvijā pietrūkst komerciāli ietekmētās informācijas analīzes. Pārsvarā tā būtu komercreklāma un arī sabiedrisko attiecību joma, kur vispār netiek analizēta tās kvalitāte.

Redzam ārkārtīgi daudz stereotipu kaut vai aktuālajās reklāmas kampaņās. Mani ļoti pārsteidza telekomunikāciju jomā, kas ir viens no lielākajiem reklāmdevējiem, izplatītā reklāma, kas balstās atbaidošos stereotipos par bērnu un vecāku attiecībām ar sociālajiem medijiem. Tur tiek parādīts, cik vecāki ir atpalikuši, un,  kad sāk izmantot sociālos medijus, izraisa dusmas un riebumu saviem pusaugu vecuma bērniem. Tie ir atbaidoši stereotipi. Visi dati rāda, ka šo konkrēto bērnu vecāki sociālos medijus lieto gandrīz kopš viņu dzimšanas. It īpaši mammas, kas ir lielākā daļa sociālo mediju lietotāju un kas ir ļoti prasmīgas un īstenībā ir izveidojušas to kultūru un sociālās normas, kas ir sociālajos medijos. Bērni agri vai vēlu to pārņem un tad veido savu saziņas veidu. Skaidrs, ka reklāmai vajadzīgs kāds iedomāts konflikts, bet te tiek noniecinātas konkrētas sabiedrības grupas, svarīgas vērtības, un notiek zināšanu profanācija. Domāju, ka augstā līmeņa reklāmas radītāji bijuši vairāk norūpējušies, ka tikai viņi neizskatās pietiekami stilīgi, un tāpēc izveidojuši šādu reklāmu. Patiesībā viņi nav paskatījušies brīvi pieejamus datus, piemēram, no “Eurobarometer” par to, kāds ir sociālo mediju lietojums Latvijā. Latvija Eiropas Savienībā ir viena no valstīm, kur visvairāk tiek lietoti sociālie mediji.

Neviens neteiks, ka viņam nav svarīga preses brīvība, bet, paskatoties vērtību pētījumus, redzam, ka brīvi mediji nebūt nav tas, kas ir svarīgs. Tas svarīgums kopš gadsimta sākuma ir samazinājies, un tā īstenībā ir sabiedrības kultūras problēma, kādā veidā mēs aprūpējam savas demokrātiskās institūcijas. Un atkal tas ir mediju kritikas jautājums.

Ja kaut vienā, kaut sabiedriskajā medijā, desmit gadus pastāvētu mediju kritikas formāts, kas būtu nevis vienreizējs projekts vai kāda skandāla apskats, tad šie jautājumi būtu skaidrāki.

Runājot par sabiedrisko attiecību un reklāmas jomu, kam, jūsuprāt, būtu jāveic analīze par tās kvalitāti?

Negribētu izslēgt no sarunas nevienu no avotiem. Tajā noteikti būtu jāpiedalās pašiem profesionāļiem, kas skaidrotu, atbildētu uz jautājumiem. Piemēram, mani un droši vien katru, kas vēlas izdarīt apzinātu izvēli vēlēšanās, interesē reklāmistu un politiskās komunikāciju meistaru – un mums ir tiešām talantīgi cilvēki šajās jomās – atbildes uz jautājumiem, ko jūs darāt, kad klients liek manipulēt, ja jūs redzat, ka jūsu darbs var sabiedrībai ilgākā laikā nodarīt kaitējumu.

Otra grupa ir klienti. Šīs nozares balstās spēcīgā atkarībā no klienta vēlmēm. Mēs Latvijā profesionāļu vidē zinām, ka ir klienti, kas ir atbildīgi, un ir klienti, kas ir gatavi samaksāt par, teiksim, sociāli bezatbildīgu produktu. Ļoti apbrīnoju “Re: Baltica” cīņu pret viltus ziņu portāliem, un pati arī esmu vienu bloga ierakstu veltījusi reklāmdevējiem, kas tos baro, taču neesmu dzirdējusi nevienu skaidru atbildi ne no autotirgotājiem, mazo kredītu devējiem vai citiem ietekmīgiem reklāmdevējiem, kāpēc saviem mediju plānotājiem uzdod likt reklāmas un barot šos viltus ziņu portālus. Tātad svarīgi būtu arī klienti, bizness, kas uztur daļu no medijiem.

Tie būtu arī pētnieki, lai cik bēdīga būtu mūsu situācija ar individuālajiem projektiem. Tas arī palīdzētu veidot politiku pētījumu jomā. Ir ļoti daudz jautājumu, piemēram, par ietekmi, tostarp jautājums par reklāmas un mediju satura ietekmi nav atbildams bez pētījumiem.

Jāiesaista arī amatpersonas, politiķi, kas izlemj dažādus jautājumus.

Runājot tieši par sevis attaisnošanu, vai, jūsuprāt, Latvijas mediji paškritiski izvērtē savu darbu?

Domāju, ka tad, kad neviens neredz, diezgan paškritiski. Es to zinu pēc savas pieredzes, jo ik pa laikam – gan tāpēc, ka gribas saprast, gan kādu pētījumu dēļ – es tieši jautāju kolēģiem, kas bija tās idejas, kāpēc jūs darījāt to vai to, un lielākoties tas viss šausmīgais, par ko cilvēki uztraucas, ir izdarīts apzināti. Ļoti reti ir, teiksim, nejaušības vai neveiksmes. Katrs var kļūdīties, bet bieži rīkojas apzināti un var arī to izskaidrot, tam ir kaut kāds pamatojums. Tas nebūs attaisnojums, bet profesionāļi ir paškritiski, jo viņi ir milzīga spiediena mutulī. Viņiem visu laiku ir spiediens būt veiksmīgiem, un tas nozīmē gan būt spožiem, oriģināliem, aizraujošiem, gan arī nepazaudēt auditoriju un to visu laiku audzēt, pat līdz absurdam. Kā zinām, tai ir kaut kādas robežas, vismaz no cilvēku skaita un teritorijas viedokļa.

Latvijā, manuprāt, nav veikts īpaši daudz pētījumu par mediju vidi, par problemātiku, ar ko tie ikdienā saskaras.

Piekritīšu, ka nav daudz, vidēji reizi gadā tiek veikts viens nopietns pētījums, un tas pats faktiski ir pēc pašu pētnieku iniciatīvas.

Tartu universitātei bija ļoti interesants pētījums par minoritāšu mediju auditorijām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ vai nu izmanto vietējo mediju saturu, vai nē. Latvijā mēs joprojām dzīvojam kaut kādos stereotipos par cilvēkiem, kuru smadzenes ir aizpūstas Kremļa virzienā vai kuri ir tik stagnātiski, ka ir iesprūduši pirms desmit gadiem varenajās Krievijas televīzijās, kuru skatīšanās īstenībā samazinās, par ko liecina arī mums pieejamie dati. Minētajā [Tartu universitātes] pētījumā ir ļoti detalizēti dati. Kad šos pētniekus satiekam kādās konferencēs, viņi saka, cik slikti, ka mums Latvijā nav šāda pētījuma, jo tad varētu datus salīdzināt, jo [šajā ziņā] mums ar Igauniju ir līdzīgas problēmas. Tās varētu kopā izprast un risināt, bet mums šādu datu nav. Nav pētnieku, kas ir dzīvojuši kopā ar ģimenēm un skatījušies, kā veidojas viņu attieksme pret medijiem, nav izmantotas līdzīgas metodes, lai dati būtu salīdzināmi. Un tā ir liela problēma.

Arī tagad, piemēram, Eiropas Savienībā ir ļoti interesanti dati par populistu ietekmi, kas visus uztrauc. Viens ir tas, ka mēs dažreiz smejamies vai priecājamies par dažādiem komunikācijas brīnumiem, ko radījuši populistiski politiķi, un nostājamies radikālās, polarizētās pozīcijās pret viņiem, bet neviens nezina atbildi uz jautājumu, kas būs pēc tam. Tāpat ir pētījumi par dezinformāciju. Latvijā ir veiktas aptaujas, ka cilvēki ir [par to] norūpējušies, bet reālo ietekmi mēs nezinām. Tāpēc ka politiskajā ziņā pētījumi sociālajās zinātnēs, kas ietver arī mediju pētījumus, nav bijuši būtiski un aktuāli, mums šo datu nav. Es varu studentiem rādīt datus par, piemēram, 9 vai 14 Eiropas valstīm, bet katru reizi ir jāatvainojas, ka vienā ir Igaunija, otrā – Lietuva, bet Latvija atkal nav iekritusi sarakstā. Tas ir zināšanu robs. Nevienas citas valsts dati par mediju un sabiedrības mijiedarbību nav tieši izmantojami Latvijā. Te ir unikāla situācija – mūsu mediji, mūsu sabiedrība, mūsu vērtības un mūsu informācijas kvalitāte, bet par to mums ir ļoti fragmentētas zināšanas.

Runājot par kritiku, paškritiku u.tml., tas viss nonāk līdz atbildībai par saražoto produktu, mediju saturu. Kā izpaužas mediju atbildība un vai vispār izpaužas?

Teikumi, kas sākas ar “visi” vai “vispār”, ir pilnīgas muļķības. Problēma ir tā, ka, ja mēs nerunājam par mediju kvalitāti un atbildīgumu, tad mēs nespējam nošķirt, ka Latvijā ir dažādi mediji. Ir ārkārtīgi augstas kvalitātes, pašaizliedzīgi, profesionāli žurnālisti un mediji un ir tādi, lai pārāk bieži nelietotu vārdu prostitūcija, ko akadēmiski sauc par instrumentālajiem medijiem, kuri vienkārši ir instrumenti kāda rokās un kaut kādiem mērķiem tiek imitēts medija darbs. Tāpēc īsā atbilde būs, ka situācijas ir ļoti dažādas.

Atbildības līmenis ir ļoti dažāds, bet, kamēr mums nav skaidrības par kritērijiem, protams, atbilstoši mūsu ikdienas iespaidiem mēs vai nu visus ceļam debesīs un prasām no žurnālistiem to, ko viņi nevar izdarīt, un reizēm paslavējam, vai pie katra sīkuma visus nokritizējam un sakām, ka tie ir nekam nederīgi, negodīgi cilvēki. Protams, atbildību ietekmē ārkārtīgi augstais komercializācijas līmenis. Žurnālisti un mediji dzīvo trūcīgos apstākļos un izaicinājumu pilnos džungļos, kur tiešām daļa lēmumu nav par labu atbildībai, bet par labu izdzīvošanai. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas atbildīgumu samazina.

Vai ir kādi normatīvie akti, kas apgrūtina mediju darbu?

Mums ir liberāla mediju regulācijas sistēma, mediji ir diezgan brīvi, tas arī mazliet samazina atbildīgumu. Elektroniskajiem medijiem ir augstākas prasības un arī regulācija. Protams, ir sava veida ierobežojumi, žurnālistiem nav imunitātes, kā tas ir citās valstīs, nedrīkst pārkāpt likumu un aizskart citus cilvēkus, nodarīt kaitējumu, bet es neredzu šķēršļus ārkārtīgi kritiskām publikācijām pret augsta līmeņa amatpersonām, ja tas viss ir precīzi.

Tas, ko redzu kā problēmu un ko grasās risināt jaunais mediju regulējums, saistīts ar to, ka drīzāk jānostiprina mediju brīvība, nosakot daudz skaidrākas brīvības un privilēģijas profesionāliem žurnālistiem un atšķirot postpadomju un instrumentālos medijus, kas būtībā piesārņo visu komunikācijas vidi ar savu divkosību un liekulību un arī neskaidriem profesionāliem principiem. Tādā ziņā mums ir ļoti novecojuši normatīvie akti.

Ko vajadzētu darīt, lai attīstītu mediju kritiku?

Vajadzētu skaidri nolemt jauku kolēģu redakcijās, ka līdzās laika ziņām, kaut vai horoskopiem un svarīgai informācijai par uzņēmējdarbību un sociālajiem jautājumiem, ir regulāri formāti, kuros ir iespēja runāt par medijiem nebaidoties. Esmu redzējusi, ka viens medijs baidās publicēt ko kritisku par otru. Tas ir vienkāršoti iztulkots Komerclikums, ka konkurenti viens otru neaizskar, bet mediju jomā, manuprāt, to nevar tā attiecināt.

Ir vajadzīgi resursi, un Mediju atbalsta fondam, kas strādā jau otro gadu, tam ir paredzēti resursi, taču ir pieteikts ļoti maz projektu. Tāpat kā pētnieciskā, analītiskā žurnālistika, šis izglītojošais, diskusijās balstītais saturs, nav viegli un ātri izveidojums.

 

Intervija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Komentāri (10)

J.šveiks 03.10.2018. 18.22

man mediji patīk , ari spiritista kantorī aiz kulisēm stāv medijs , jo kas tad runās izsauktā gara vietā , Šveika dēkās , Šveiks min piemēru saistītu ar dvēseļu pārvietošanos pēc nāves par vienu šadu zeansu : Ģenerāļa atraitne bija ieradusies uz spiritisma zeansu , lai izsauktu sava kritušā lauleņa garu , tāka bijis jau vēls , tad medijs bija jau nolicies slīpi , šo uzrāva uz zeansu stipri paģirainu , un uz atraitne jautājumu , kā tev mīļais klājas , medijs atbildējis ka viņa dvēsele iemiesojusies paša zirgā , un ka viņš jau esot iemanījies ēst auzas no kules un gulēt stāvus , bet vēl esot jāiemācās rikšojot nolaist nelabo gaisu. ..Tāds lūks stāsts par mediju , tādu pašu es stādos prikšā lembes skribentu mēdekli , cīņu. Labu jums vakaru!

+3
0
Atbildēt

0

Rmnvsks 07.10.2018. 15.50

Vai teikt – izstrādājums – ir “smalkāk” nekā -surogāts- kas ir pareizāk. Tieši tāpat kā krējuma izstrādājums ir surogāts u.tml.

+1
0
Atbildēt

0

Drosma 04.10.2018. 16.50

kas būtu būtiski – ka valsts apmaksātu pētniecisko žurnālistiku , nevis kaut ko bīdītu caur tumšo un aizdomīgo purvu VKKF ,bet tieši un konkrēti – tādiem un tādiem pētnieciskās žurnālistikas līderiem tādas un tādas summas maksātu

TAS IR JĀPRASA un pirmkārt, jau pašiem žurnālistiem

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu