Balti tērpts, diezgan piekusis, bet ar sirsnīgi ieinteresētu brūno acu pāri un precīzi formulētiem vēstījumiem — tāds šonedēļ Latvijā ieradās pāvests Francisks, svētījot trīs Baltijas valstis mūsu dibināšanas simtgadē. Pāvesta četras uzrunas ir perfekts piemērs publiskās runas mākslai, kas apvieno smalki izslīpētu diplomātiju un cilvēcīgu siltumu. Tiešām iesaku izlasīt!
Prezidenta pilī apsveicis latviešus ar spēju tautas sāpes pārvērst dziesmā, Francisks atgādināja, ka brīvība nav tikai dāvana, bet arī nopietns uzdevums.
Doma baznīcā, kuras lepnums ir vienas no Eiropas senākajām (un reiz pasaulē lielākajām!) ērģelēm, Francisks mudināja — neļaujiet savai identitātei pārvērsties muzeja eksponātā, palieciet sirdī īsti «vietējie», nevis patērējoši «tūristi».
Jēkaba katedrālē uzrunājot seniorus, Francisks pateicās viņiem par izturību un aicināja nekad neatmest cerību — būt par saknēm, no kurām koks spēj ziedēt tālāk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.