Dailes teātra izrāde Lulū — provokācijas vietā mietpilsonisks dekoratīvisms
Diez vai es Latvijā esmu vienīgā, kas aizvadītajās sezonās iedomājusies — kā tad īsti ir? Vai Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers nespēj iestudēt labas izrādes, vai arī viņš ciniski novērtējis savu skatītāju par mazprasīgu muļķīti un klusībā smīkņā, kad publika viņa kārtējo haltūru norij kā ogu. Franka Vēdekinda lugas Lulū iestudējums uz šo jautājumu atbild. Džilindžera fani izrādē nevilsies; pārējiem paveras jaunas dzīles viņa daiļrades vērtējumam.
Taču varēja būt arī citādi. Lulū šķiet Džilindžera reputācijai ļoti atbilstoša, intriģējoša izvēle. Režisors visu laiku kultivējis intelektuāla dumpinieka, teātra «sliktā zēna» tēlu, un tieši tāds ir arī Latvijā mazzināmais, bet Eiropas kultūrā fenomenāli nozīmīgais Franks Vēdekinds (1864—1918). 20. gs. sākumā slavu ieguvušā dramaturga ietekmē top vairāki modernisma virzieni, viņa darbi ir novatoriski un neikdienišķi sarežģīti. Bet ar Vēdekinda — anarhistiska skandālista — slavu kultūras vēsturē vispār var sacensties labi ja desmit mākslinieki. Savā laikā pret viņa darbiem protestēja, tos aizliedza, autoru apcietināja. Un ne bez iemesla, jo viņš nelaida garām nevienu iespēju iemest publikai sejā tās liekulību, nežēlību, samaitātību, turklāt darīja to nevis, skumji šausminoties, bet uz skatuves masturbējot.
Un tad vēl arī Lulū tēma. Sižets nav sarežģīts. Galvenā varone taisa sociālo karjeru caur gultu un, pakļaujoties savai nepiesātināmajai seksuālajai apetītei, izdzīvo dažādus attiecību modeļus — no maigas dievināšanas un kaisles neprāta līdz izmantošanai un perversijai, beigās kļūstot par maniakāla slepkavas intereses objektu. Taču sāls šajā gadījumā nav tajā, kas uz skatuves notiek, bet gan jautājumā, ko tas nozīmē.
Vēdekinda lugu var interpretēt dažādi. Tajā atrodama ekspresionistiska sabiedrības vivisekcija, līdz pretīgumam precīzi rādot tās liekulību, kad sieviete atsakās būt par beztiesisku objektu. Lulū var saistīt arī ar simbolisma estētiku, un tad stāsts drīzāk ir par sievišķību kā dabas spēku un Lulū par ko līdzīgu nāves dievietei, nepakļaujamai un nepielūdzamai, kas svētlaimi dāvā iznīcinot. Vai traktēt arī psihoanalītiski — kā neizbēgamu dzimumu konfliktu, erosa un tanatosa sadursmes attēlojumu. Jebkurā gadījumā iestudēt Lulū, protams, nozīmē zināmas pretenzijas — pateikt ko būtisku un teikt to skaļi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.