Svētā Krēsla nostādnes izklāsts jautājumā par dzimumu (2017. gada marts) • IR.lv

Svētā Krēsla nostādnes izklāsts jautājumā par dzimumu (2017. gada marts)

36
Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs (no labās) un Viņa Svētība pāvests Francisks tikšanās laikā Svētā Jēkaba katedrālē. Foto: Ieva Leiniša, LETA

Šopavasar ārsti Ilzi Aizsilnieci pārsteidza Latvijas katoļu baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča paziņojumi jautājumā par Stambulas konvenciju un dzimumu līdztiesību. Jāatgādina, ka Latvijas Romas katoļu baznīcas metropolīts Stankēvičs uzskatīja, ka konvencijas ieviešana jāatliek līdz brīdim, kamēr sabiedrībai pietiekami nav izskaidrota konvencijas būtība un precīzāk iztulkoti konvencijā ietvertie jēdzieni, kā piemēru minot jēdzienu “sociālais dzimums”. Tāpēc Aizsilniece aizrakstīja Svētajam Krēslam jeb Vatikānam, vaicājot, kāda tad īsti ir katoļu baznīcas nostāja.

Saņemto Vatikāna skaidrojumu latviski tulkoja Māra Sosāre, kura piezīmēs par interesanto un grūto darbu piebilda: “Tas bija interesants darbs, kaut arī ne viegls. Lieta tāda, ka (..) dihotomija “gender” un “sex” ne visai labi gulstas latviešu valodas “audumā”. Pašreizējais valodas stāvoklis tomēr ir tāds, ka mēs runājam par “dzimumu” gan attiecībā uz “sex”, gan “gender”, vārdu “sekss” atstājot kā apzīmējumu dzimumbaudas gūšanai un dzimumtieksmes apmierināšanai. Jebkuri citi vārdi un to lietojumi tad šajā gadījumā būtu mākslīgi  ieviešami (kā termini) un apstiprināmi (..) Manā uztverē, jebkuri strīdi par vārdiem, neprecizējot to nozīmi, ir neauglīgi.”

Pēc pāvesta Franciska vizītes Latvijā, liekas, ir brīdis atgriezties pie Vatikāna skaidrojuma Latvijā zemdegās vēl gruzdošajam un politiski neatrisinātajam Stambulas konvencijas jautājumam.

Publicējam pilnu Vatikāna skaidrojumu:

“Cilvēktiesību arhitektonika pamatojas uz katras cilvēciskas būtnes neatņemamas cieņas atzīšanu, kas nozīmē vienlīdzību pēc būtības visu cilvēku starpā bez jebkādām atšķirībām.

Svētais Krēsls nelokāmi atbalsta un veicina visas pūles, lai nodrošinātu cieņu pret sieviešu pamattiesībām un brīvībām, un viņu nozīmi visos līmeņos un sabiedrības jomās: „Jo lielāka ir sieviešu brīvība dalīties ar sabiedrību tajā, kas tām dots, un uzņemties vadošu lomu sabiedrībā, jo labākas izredzes visai cilvēku sabiedrībai smelties gudrību, panākt lielāku taisnīgumu un cieņpilnu dzīvi”.[1] Vēl jo vairāk, pāvests Jānis Pāvils II vērsās pie visiem cilvēkiem, aicinot tos iesaistīties lielajā darbā sieviešu atbalstam tā, lai viņas varētu pilnībā iesaistīties gan mazākos, gan lielākos mūsu dzīves izaicinājumos, un ar savu radošo garu piedalīties kultūras, sociālajā, politiskajā un ekonomiskajā dzīvē, vienlaikus spējot piekļūt visiem vajadzīgajiem līdzekļiem, arī juridiskajiem.[2] Līdzīgi pāvests Francisks bieži vien uzsver vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm cieņas ziņā[3] un to, ka nav stingri jānodala darbības, ko parasti konkrētāk piedēvē sievietēm vai vīriešiem.[4]

Tomēr, centienos veicināt reālu paritāti cieņas un tiesību ziņā starp vīriešiem un sievietēm, nevar noliegt atšķirību starp dzimumiem, kas atspoguļo ne vien dzimumu savstarpīgumu, bet arī to, ka vienu dzimumu nevar reducēt līdz otram [dzimumam-tulk.].[5]Ja tad vīrieši un sievietes spēj veikt funkciju sabiedrībā, kurā nav diskriminācijas – kaut arī līdz patiesas līdztiesības sasniegšanai vēl ir tālu –, tad gan vīriešiem, gan sievietēm jādod savs devums, ņemot vērā savu specifisko būtību.[6]­ Šajā ziņā pāvests Francisks jau iepriekš ir uzsvēris, cik bīstama ir tāda „emancipācija, kas, lai aizpildītu vīrietim atņemtās jomas, atsakās no sievišķā un visa, kas tajā ir vērtīgs”, kā arī otra galējība „reducēt mātes būtību līdz sociālai funkcijai, pienākumam, kas, kaut to uzskata par cēlu, faktiski nobīda sievieti un tās potenciālu malā, pilnā mērā nenovērtējot viņas vērtību sabiedrības struktūrā”.[7]

Atšķirība starp dzimumiem, kas pats par sevi ir primārs un nepārvarams dotums, vienmēr tiek piedzīvota kādā kultūras un vēstures vidē.[8] Savukārt kultūra nekad nav izolēta – tā ir vieta, kur notiek dzīvs dialogs, kas tiek risināts starp dažādām pasaules uztverēm. Tomēr tas nenozīmē, ka dzimuma identitāti var reducēt līdz subjektīvai un pēc indivīda iegribas viegli maināmai pieredzei. Vismazākais, pastāv pamata cilvēciska realitāte, caur kuru ir noteikta divu dzimumu specifiskā un komplementārā būtība un kuru nevar pēc savas gribas apmainīt vai izmainīt – pats „radīšanas” fakts, kuru katrs indivīds nes sevī. Patiešām, katrs cilvēks vienmēr un gluži radikālā veidā ir būtne, ko radījuši vīrietis un sieviete, pat pirms tam, kad [šī būtne – tulk.] ir spējīga radīt pati.

Labi izprotot to, ka fizisku un psiholoģisku cēloņu dēļ dažiem var rasties neskaidrība par savu seksuālo identitāti, Svētais Krēsls vēlreiz šai ziņā apliecina to, ka jāievēro katra indivīda neatņemama cieņa, proti, cilvēka personība visā tās veselumā, ieskaitot ķermeni.

Tomēr mēs nevaram pievienoties apgalvojumiem, ka „dzimuma identitāte” ir tikai un vienīgi kultūras un nejaušu faktoru rezultāts vai ka to pilnībā nosaka individuālā brīvība. Mēs arī nevaram pievienoties viedoklim, ka kultūrā dziļi iesakņojušās vērtības, kam ir nozīme seksuālās atšķirības interpretācijā, jāuztver tikai kā „dzimumstereotipi”, kuru pilnīga iznīcināšana vien spētu „atbrīvot” sievietes, jo īpaši no stāvokļa, kas tās apspiež.

Šajā kontekstā pāvests Francisks pauž bažas par tā saukto dzimumu [genderu – tulk.] ideoloģiju, „ kas noliedz vīrieša un sievietes atšķirību un savstarpīgumu būtībā un paredz sabiedrību bez atšķirībām starp dzimumiem, šādā veidā likvidējot ģimenes antropoloģisko pamatu. Šīs ideoloģijas rezultātā tiek radītas izglītības programmas un tiesību akti, kas veicina tādu personas identitāti un emocionālu tuvību, kas ir radikāli atdalīta no bioloģiskās atšķirības starp vīrieti un sievieti.”[9]

Sabiedrība pamatoti atbild ar spēcīgu reakciju, kad top redzama vēlme izglītības procesā uzspiest tādu dzimumu identitātes izpratni, kas ir atšķirīga no antropoloģiskās realitātes.

Visu šo iemeslu dēļ Svētais Krēsls brīdina par draudiem, ko rada plaši izplatīta terminu „sexual identity” un „equality between men and women” aizstāšana ar terminiem „gender identity” un „gender equality”, kas ir neviennozīmīgi un rada neskaidrību.

Ar „gender equality” Svētais Krēsls saprot līdztiesību starp vīrieti un sievieti (tāpat, kā šo terminu parasti tulko daudzās valodās). Ciktāl tas attiecas uz parasto un vispārpieņemto termina lietojumu starptautiskā līmenī, Svētais Krēsls līdzīgā kārtā atzīst definīciju Eiropas Padomes dzimumu līdztiesības stratēģijā 2014.-2017. gadam [arī “Eiropas Padomes “Gender”- vienlīdzības stratēģija 2014.-2017.gadam – tulk.], saskaņā ar kuru „ „gender equality” ir sieviešu un vīriešu vienlīdz liela redzamība, iespējošana, atbildība un līdzdalība visās sabiedriskās un privātās dzīves jomās”.

No otras puses, dažos gadījumos termina „gender” lietojums ir, maigi izsakoties, neviennozīmīgs. Tas attiecas, piemēram, uz Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju). Sarunu procesā par Konvenciju mūsu delegācija – līdztekus citām – pievērsa uzmanību jauninājumam 3.c panta definīcijā, saskaņā ar kuru „„gender” jāsaprot kā sociāli izveidotas loma, uzvedība, darbības un atribūti, kurus noteikta sabiedrība uzskata par sievietēm un vīriešiem piemērotiem”. Faktiski šī definīcija ir būtiski atšķirīga no tās, ko līdz šim izmantoja starptautiskajās tiesībās un kuru konkrēti atspoguļoja Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu 7. panta 3. punkts. Līdzīgā kārtā tā arī ir atšķirīga no definīcijas, ANO Pasaules Ceturtās sieviešu konferences ziņojumā (Pekina, 1995), uz kuru tā atsaucas un kurā vārdu „gender” lieto kā sinonīmu vārdam „ sex”.

Šī neviennozīmība ir vēl skaidrāk redzama citā Stambulas Konvencijā paustā atzinumā 4. panta 3. punktā, kur vārds „gender” gluži vienkārši parādās uzskaitījumā līdzās vārdam „sex” vienā un tajā pašā rindkopā; rezultātā tekstu var interpretēt tā, ka vārds „gender” nosaka individuālu identitāti, kas nav atkarīga no „sex”. Par šādu neviennozīmību var paust vēl lielāku nožēlu, ņemot vērā, ka Konvencijas turpinājumā izskan aicinājums pusēm atbalstīt „nestereotipiskas „gender” funkcijas” izglītībā, iesaistot šādā veidā bērnus (14. panta 1. punkts).

Šādas neviennozīmības radītās sekas acīmredzami var būt pretrunā tam, ko dalībvalstis ar pilnām tiesībām uzskata par būtiskiem savas kultūras un konstitucionālā mantojuma elementiem līdz pat vecāku tiesību pārkāpumam nodrošināt savu bērnu izglītošanu un skološanu saskaņā ar viņu reliģisko un filozofisko pārliecību, proti, tiesībām, ko jo īpaši garantē Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pirmā papildu protokola 2. pants.

Visbeidzot ir svarīgi uzsvērt, ka šādas kontroversālas termina „gender” definīcijas lietojums nenāk par labu Stambulas konvencijas mērķiem. Šāds lietojums vēl jo vairāk ir radījis šķērsli patiesai vienprātībai Konvencijas atbalstam. Turklāt tas ir palēninājis vienošanās procesu, un tā rezultātā dažas valstis ir nākušas klajā ar leģitīmām deklarācijām pievienošanās brīdī, deklarācijām, pret kurām tagad iebilst citas līgumslēdzējas puses valstis, uzskatot tās par vispārējām atrunām. Kopumā, panākts ir tikai tas, ka diskusija ir novirzīta šī kontroversālā termina virzienā.

Tas rada vēl lielāku nožēlu, ņemot vērā to, cik nopietna ir pret sievietēm vēstā vardarbība un sadzīves vardarbība, kas asi pieaug Eiropā un – neatkarīgi no stingrā un vienprātīgi paustā nosodījuma – prasa koordinēt pūliņus, kas aktīvāk ļautu novērst postošo ietekmi uz [cilvēkutulk.] dzīvēm un uzņemties rūpes par upuriem un viņu radiniekiem.

Nobeigumā jāsaka, ka Svētais Krēsls arī turpmāk iesaistīties visās iniciatīvās, kuras var patiesi uzlabot sieviešu stāvokli. Tomēr, ņemot vērā ar šo problēmu saistītos antropoloģiskos, socioloģiskos un sabiedrības jautājumus, kas likti uz spēles, Svētais Krēsls pauž dziļu nožēlu, ka diskusiju starp starptautiskajām autoritātēm izkropļo ļoti kontroversāls valodas [vārdu- tulk.] lietojums un teorijas, kas cita starpā draud negatīvi ietekmēt kritiski svarīgo lomu, kas ir laulībai un ģimenei mūsu sabiedrību kopējā labuma un stabilitātes nodrošināšanā.”

Vatikāna vēstuli oriģinālā varat lasīt šeit HS_Gender Equality Position Paper_2017_CoE[1].

 

[1] Svētā Krēsla uzruna. Skat. Pasaules Ceturtā sieviešu konference. Pekina, 1995. gada 5. septembris.

[2] Jānis Pāvils II. Vēstule Ģertrūdei Mongelai [Gertrude Mongella], ANO Pasaules Ceturtās sieviešu konferences ģenerālsekretārei. 1995. gada 26. maijs.

[3] Apustuliskā eksortācija Amoris Laetitia, 54.

[4] Turpat,286.

[5] Svētais Krēsls vēlreiz apliecina, ka šī objektīvā atšķirība ļauj nodrošināt patiesu komplementaritāti, dzīvības, bagātības un līdzsvara avotu. Kā rakstījis pāvests Francisks: „Pietiek ar atzinumu, ka mūsu ķermenis pats nostāda mūs tiešās attiecībās pret vidi un citām dzīvām būtnēm. Sava ķermeņa kā Dieva dotas dāvanas pieņemšana ir kritiski svarīga, lai sveiktu un pieņemtu visu pasauli kā tādu, ko devis mūsu Tēvs un kas ir mūsu kopējās mājas; turpretim domas par to, ka mums ir absolūta vara pašiem pār saviem ķermeņiem, – bieži vien nemanāmi – vedina mūs uz domām par absolūtu varu pār radīšanu. Mācīšanās pieņemt savu ķermeni, rūpēties par to un ar cieņu izturēties pret tā dziļāko jēgu ir būtisks elements jebkurā patiesā cilvēciskā ekoloģijā. Tāpat sava ķermeņa vērtības apzināšanās tā sievišķajā vai vīrišķajā būtībā ir vajadzīga, lai spētu sevi apzināties, satiekot kādu, kas ir atšķirīgs.” (Encikliskā vēstule Laudato Si’,155).

[6] Cilvēcisko būtņu ontoloģiskā vienlīdzība ir jo īpaši izteikta atšķirībā starp vīriešiem un sievietēm. Šī atšķirība ir unikāla divējādi. Pirmkārt, katrs indivīds no sava iesākuma līdz pat ģenētiskajam mantojumam ir pēc dzimuma noteikts kā vīrietis vai kā sieviete. Atšķirības starp dzimumiem raksturo cilvēkus visās to dimensijās – fiziski, psiholoģiski un garīgi. Otrkārt, katrs indivīds nes sevī tā vīrieša un sievietes, kas viņam vai viņai devuši dzīvību, ģenētisko mantojumu. Šādā veidā atšķirība starp dzimumiem ir saistīta ar radīšanu.

[7] Pāvests Francisks. Uzruna saistībā ar apustuliskās vēstules Mulieris Dignitatem divdesmit piekto gadadienu. 2013. gada 12. oktobris; arī apustuliskā eksortācija Amoris Laetitia 286.

[8] Pāvests Francisks, Amoris Laetitia, 286. „ Mēs arī nevaram ignorēt to, ka mūsu pašu vīrieša vai sievietes veidols nav vienkārši bioloģisku vai ģenētisku faktoru rezultāts, bet [ietver sevī] daudzus elementus, kas ir saistīti ar temperamentu, ģimenes vēsturi, kultūru, pieredzi, izglītību, draugu, ģimenes locekļu un cienītu cilvēku ietekmi, kā arī citām situācijām mūsu audzināšanā. Mēs patiešām nevaram atdalīt vīrišķo un sievišķo no Dieva radītā, kas stāv pirms visiem mūsu lēmumiem un pieredzes un kurā ir bioloģiski elementi, kurus nav iespējams ignorēt”.

[9] Turpat, 56

Komentāri (36)

Sskaisle 25.09.2018. 09.58

“Tomēr tas nenozīmē, ka dzimuma identitāti var reducēt līdz subjektīvai un pēc indivīda iegribas viegli maināmai pieredzei.” – piekrītu !
“Tomēr mēs nevaram pievienoties apgalvojumiem, ka „dzimuma identitāte” ir tikai un vienīgi kultūras un nejaušu faktoru rezultāts vai ka to pilnībā nosaka individuālā brīvība.” – piekrītu un atbalstu!
Pirmais, kas man patīk – ka tiek lietots vārds lidztiesība, nevis vienlīdzība.

Un vēl – es domāju, ka dzimumu, šo nacionaliāšu, reliģiju utt. atšķirību iznīcināšana – pie tam , apzināta ir bagāto un ļoti bagāto interesēs. Jo trulāka, vienlīdzīgi nabadzīgāka un manipulējamāka biomasa, jo varas elitei – jaunajiem dieviem, to vieglāk izmantot. Skan murgaini – jā, bet es patiešām tā domāju, ka uz to tiek virzīta pasaule.

9 vecs zēns esot izdarījis pašnāvību , jo viņu kauninājusi un izsmējuši par atzīšanos, ka viņš esot homoseksuāls – visi pasaules mediji šo ziņu centīgi tiražēja, bet elle un indija – vai 9 gadu vecs BĒRNS!!! – jau ir spējīgs spriest par savu seksualitāti? Kas notika šī zēna ģimenē, ka viņam tik intīma lieta , ko katrs pubertātes laikā pārdzīvo – jāstāsta draugiem , paziņām?

Katoļi , protams, ir liekuļi, bet vismaz šai ziņā es viņiem piekrītu , bet …. tūlīt iekopēšu vienu raidījumu – un tajā teiktajam es arī piekrītu – tā ir …

Par šo gan paldies, bija vērtīgi

+2
-1
Atbildēt

1

    Vahamurka > Dusma 25.09.2018. 12.15

    Nu nu,neaizraujies,citādi vēl kāds padomās,ka esi naciķe un tu vairs nepatiksi savam Zviedrijas nēģerim.

    +3
    -4
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > J.šveiks 25.09.2018. 12.10

    kamēr tu domā vai izlasīji – es izlasīju un man kauns , ka sādu murgu ir sarakstījusi izglītota sieviete
    es spēju tolerēt viņas uzskatus, bet nolaisties līdz saniknotas un aizkaitinātas kuces līmenim tomēr ir nožēlojami

    mana svēta pārliecība ir tā, ka olšūnu ziedošana jaunām nedzemdējušām sievietēm būtu jāaizliedz, jo īpaši tāpēc, ka nabadzības apstākļos tas jau ir un kļūs vēl izplatītāks naudas pelnīšanas veids , es šādu likumu par olšūnu ziedošanu atbalstītu tikai tai gadījumā, ka tas ietvertu pantus, kuri paredzētu, ka šādu izzagtu sieviešu ārstēšanā nedrīkst tikt izmantota valsts nodokļu maksātāju nauda.

    Es tiešām esmu pārliecināta, ka šo likumu par tiesībām ziedot =pārdot olšūnas , saeima pieņēma, tikai šā biznesa, nevis sieviešu interesēs.

    Jā un vēlreiz- šveik – žēl, ka nelasi vāciski – tad redzētu,cik milzīga ir atsķirība starp latvieti – un starp vācieti – cik pirmā truli,zemiski un otrā gudri pacietīgi – pauž savus viedokļus – abām esot sieviešu aizstāvēm

    nu un neticu veču naidam pret sievietēm, ticu nespējai saprast, ieklausīties, pašam tikt galā ar aizvainojumiem

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    Vahamurka > Dusma 25.09.2018. 12.18

    Mī un žē,štādi brīnumi,dusma jau gatavojas iestāties naciķos,ka aprej liberastu ikonas?

    +3
    -3
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Vahamurka 25.09.2018. 12.18

    stlbeni

    +1
    -3
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > J.šveiks 25.09.2018. 11.28

    tU PATS ŠO IZLASĪJI?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    J.šveiks > Dusma 25.09.2018. 14.08

    protams , tāpēc jau piespraudu

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > J.šveiks 25.09.2018. 15.20

    un ? Tavs viedoklis? neesi pamodies? ko čammāies?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    J.šveiks > Dusma 25.09.2018. 21.35

    man ticības jautājumos nav viedokļa , vienkārši gribēju uzsvērt komunikācijas zinātnieces attieksmi šaj jautājumā , milzīgi uzbrūkošs stils , vai nu vīrs iedevis bietē , vai iesūnojusi vecmeita , man nav konkrēti biogrāpijas dati.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > J.šveiks 25.09.2018. 13.17

    noteikti taču katrs pamanījis, ka medijos arvien biežāk ir par pamestiem bērniem un dzerošām mātēm
    vai par pārāk mīlošām, vai pārāk valdonīgām, vai … mātēm – es tikai tā skaidroju to , ko veinberga sauc par veču naidu pret sievietēm

    man bija jānodzīvo gari gari gadi, kamēr es piedevu , pieņēmu un vismaz domāju, ka sapratu savu tēvu – , protams, ka man bija un ir joprojām izvēle vainot un nīst un spārdīt visus vīriešus kā tādus

    kad redzu, ka sieviete sit bērnu , mana pirmā reakcija ir vēlēšanās tai mātītei pašai iesist –
    kad redzu vīrieti ar mazu bērnu – bieži iedomājos , bet ja nu pedofīls

    tā kā ….

    http://www.spiegel.de/plus/maenner-und-ihre-muetter-der-milf-komplex-a-40b6d23f-0677-4c9c-9e3a-3a43cab12d0d
    Der Milf-Komplex
    Exklusiv für Abonnenten
    Eine Pflegerin aus dem Hospiz berichtet mir, dass sich die letzten Worte sterbender Männer oft glichen. Mit dem letzten Atemzug rufen fast alle nach “Mutti” oder “Mama”. Warum ist das so? Von Hajo Schumacher

    +2
    -1
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Dusma 25.09.2018. 13.19

    kāda slimo kopēja saka, ka mirstošo vīriešu visbiežākie vārdi ir – mammīt, māmiņ …

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Jānis Lakijs 25.09.2018. 10.03

Beidzot skaidrs, kādas IR curikiem intereses Romas Katoļu baznīcā :)

+3
-3
Atbildēt

1

    Sskaisle > Jānis Lakijs 25.09.2018. 10.21

    konkrēti? jeb galva sāp un vairāk par vienu teikumu neesin spējīgs šorīt radīt?

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu