Zālīte: Dzirdam tikai - dodiet mums čekas maisus! • IR.lv

Zālīte: Dzirdam tikai – dodiet mums čekas maisus!

45
Indulis Zālīte. Foto: Edmunds Brencis
Māra Miķelsone

Bez pētnieku komentāriem bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publicēšana internetā, kā to vēlas daļa Saeimas deputātu, radīs viltus virtuālo realitāti, uzskata bijušais Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs, patlaban centra konsultants Indulis Zālīte. Katrs gadījums, kad cilvēks piekrita sadarbībai ar VDK, bija individuāls un pelnījis izpēti par iemesliem.

Saeima ceturtdien otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus par VDK aģentūras kartotēku publicēšanu internetā šogad. Par grozījumiem nobalsoja 63 deputāti no visām Saeimas frakcijām, neviens nebalsoja pret un neatturējās. Balsojumā nepiedalījās lielākā daļa no frakcijas Saskaņa deputātiem, tā paužot atbalstu biedrības Latvija pasaulē aicinājumam nepubliskot VDK dokumentus bez konkrētiem pierādījumiem katrā individuālā gadījumā. Aicinājumu parakstījuši 14 sabiedrībā pazīstami cilvēki, arī Indulis Zālīte. Taču Saeima līdz vēlēšanām grib grozījumus pieņemt galīgajā lasījumā, publicēšana paredzēta Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē. No 2019. gada 1. maija paredzēts publicēt vēl citus VDK dokumentus. Deputāti arī vienojušies, ka visi VDK dokumenti kā nedalāms kopums jānodod Nacionālajam arhīvam, kur tie būs pieejami pētniecībai.

Zālīte, šķiet, ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš vairāk nekā desmit darba gados TSDC ir sīki iepazinies ar VDK dokumentiem jeb čekas maisu saturu. Uz redakciju viņš atnesis neaizpildītu VDK aģenta anketu un kartīti, kā arī telefongrāmatu, kuras saturs tiks publicēts, ja tā izlems deputāti. Zālīte gan piebilst, ka telefongrāmata jau ir publicēta (grāmatā Čekisti un komunisti, tās otrā daļa klajā laista šonedēļ) un nekāds noslēpums nav. Citādi ir ar cilvēkiem, kuru vārdi kļūs zināmi no aģentu kartotēkām. (Kāda bija VDK aģenta anketa, iespējams, 80. gadu vidū, varat lasīt šeit KGB agenta anketa001)

 

Ja atskatāmies uz šo VDK dokumentu lietu un maisiem, kāpēc 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā nevarēja pieņemt jēdzīgu lēmumu par lustrāciju, par izlīgumu?

Latvijā tika mēģināts veidot lustrācijas likumu un tas diezgan ātri polarizēja sabiedrību un [runas] aizgāja uz publicēšanu.

Tāpat kā tagad.

Tāpat kā tagad. Iesāka ar kaut ko ļoti labu — nodot arhīvam, dot pieeju pētniekiem. Ja paši netiek galā, var piesaistīt ārvalstu pētniekus, piesaistīt projektu naudas, jo jaunāko laiku vēsture pasaulē ir topā. Tagad mēs pētīšanu aizvietojam ar, nezinu, kā to nosaukt.

Ko jūs domājat par kolaborāciju?

Sākot strādāt ar čekas dokumentiem, mēģinājām dabūt finansējumu pētniecībai. Tur vajadzēja piesaistīt sociologus, bija saruna ar [filozofu un sociologu] Pēteri Laķi, kā varētu būvēt socioloģiskās aptaujas, lai veiktu aptauju leģionāru un sarkanarmiešu vidē. Bet mēs tam nekādu atbalstu nedabūjām. Mēs nevaram arī salīdzināt franču kolaborāciju un Latvijas kolaborāciju. Kolaborācijai var būt dažādas motivācijas — tā ir izdzīvošana, tā ir ģimene. Piemērs no dzīves — cilvēks atnāk [uz TSCD], grib uzzināt, vai nav minēts aģentu kartotēkā un dabū atbildi, ka ir. Viņš skaidroja — piegājieni viņa vervēšanā bijuši trīs un visi saistīti ar to, ka viņam tēvs bija Anglijā. Lai tiktu uz ārzemēm, bija jāiet cauri specpārbaudei. VDK tad vai nu saka, ka nav iebildumu izbraukšanai, vai uzskata, ka tas ir neceļesoobrazno (nemērķtiecīgi — krievu val.). Pirmo reizi, kad tēvs bija slims un atnāca ielūgums, čeka pretī prasīja sadarbošanos. Viņš atteicās. Otrreiz arī atteicās, trešo reizi piekrita, bet, kamēr kārtoja papīrus, tēvs nomira. Viņš tad teica — kāpēc es nepiekritu pirmajā reizē? Te būs dažādi viedokļi — labi, ka palika ciets, bet būs arī otrs viedoklis — vai tas bija tā vērts. Vienmēr būs viedokļi, un būs tiesas procesi.

Kolaborācija var notikt, lai iegūtu sev labumu, statusu sabiedrībā, tāpēc jau arī radošajiem cilvēkiem [padomju laikā] zināmā mērā tika radīti siltumnīcas apstākļi, kurus, atkal iegūstot neatkarību, bija grūti pārvarēt. Pierasts pie tā, ka viss ir, bet piepeši tu esi iemests tirgū. Cik tūkstošiem eksemplāru drukāja dzejas grāmatas un vēl nepietika? Rindā stāvēja! Un bija honorāri! Bet tas viss nozīmēja iet caur sietu un uz kaut ko parakstīties.

Jūs esat viens no nedaudzajiem Latvijā, kurš labi zina, kas atrodas VDK aģentu kartotēkā.

(Rāda neaizpildītu aģenta kartīti un nokopētu lapu no aģentu reģistrācijas žurnāla) 1991. gadā VDK masveidā noņēma aģentus no uzskaites, nevis izslēdza no aģentūras, kā normāli tam vajadzētu būt. “Sņat c učota. Ļicnoje i rabočeje delo uņičtoženo po faktu.” (Noņemts no uzskaites. Personīgā un darba lieta faktiski iznīcināta — krievu val.) Masveidā. Tā ka mēs šos cilvēkus varam meklēt, cik gribam, viss ir iznīcināts. Tas, kas palika, bija atbilstoši perestroikas nostādnēm. Mana doma bija, ka [bijušais LPSR VDK vadītājs Edmunds] Johansons 90. gadu sākumā iedomājās, ka viņi varētu noderēt jaunajai valdībai.

Neaizpildīta VDK aģenta kartīte. Krieviski rakstīts – ļipa, proti, neīsta. Foto: Edmunds Brencis

Ko VDK nozīmē — noņemt no uzskaites? Vai šis cilvēks joprojām ir aģents?

Ko nozīmē ieraksts “sņat s učota”, neviens īsti nezina. Vai viņš noņemts no uzskaites tāpēc, ka ir nederīgs, jo ķibele 80. gadu beigās bija, ka masveidā atteicās no sadarbības ar VDK. Vairs nebija motivācijas, nebija respekta pret kantori.

Daudz runāts par radošo profesiju pārstāvju iespējamo sadarbību ar VDK. Kinorežisore Dzintra Geka apgalvoja, ka viņas kartīte ir ievietota 1991. gadā, pašai nezinot. Vai tā var būt?

Izstāstīšu citu piemēru no dzīves, kur bija tiesas process. Notika pašvaldību vēlēšanas, un vienā no Latgales mazpilsētām kandidēja viens cilvēks un stipri brīnījās [kad atklājās sadarbība ar VDK]. Viņš saka, ka tajā mazpilsētā nevienu čekistu vispār nav redzējis, tur čekas nodaļas nebija. Labi, ņemam kartīti un skatām datumus. Šis cilvēks bijis aktīvs savā vidē, aktīvs Tautas frontē. Viņš saka, ka tajā datumā bijusi kaut kāda gatavošanās dziesmusvētkiem: pienācis klāt cilvēks ar nelielu akcentu, uzdevies par emigrācijas pārstāvi. Viņš gribot kaut ko uzzināt un palīdzēt. Vārdu sakot, uzņēmuši kontaktu un tā viņi šad tad tikušies un pārrunājuši. Latvieši daudz atklātāki bija pret emigrācijas pārstāvjiem nekā pret saviem draugiem, jo [visu laiku] domāja – ka tikai nestučī. Un tas nospēlēja. Pēc tā apraksta un cilvēka vārda mēs noskaidrojām, kurš tas bija no VDK 5. daļas (ideoloģiskās) darbiniekiem.

Bija labs aktieris.

No tehnikas viedokļa tas saucās — verbovka pod čužim flagom — uzdodoties par citu personu vai citas iestādes darbiniekiem. Šad tad čekisti uzdevās par milicijas darbiniekiem, institūtu darbiniekiem, žurnālistiem. Latvijā ir grūti uzdoties, bet par emigrācijas pārstāvi tas bija ļoti efektīvi. Un cilvēks ticēja līdz galam. Bet tad tas [VDK darbinieks] pazuda. Ne galu un vairs nemeklē.

VDK bija grūtības vervēt aģentūru. To man intervijās ir apstiprinājuši vairāki VDK darbinieki. Jāņem vērā, ka situācija Latvijā un PSRS mainījās tik ātri, ka klasiskā vervēšanas sistēma bija par lēnu — cilvēku gadu, līdz pusgadam pārbaudīja pa visādiem reģistriem, caur citiem aģentiem, noskaidroja, vai viņš būtu noderīgs kā efektīvs informācijas avots. Jo neefektīvu nav ko vervēt — papīru darbs nav to vērts. Toreiz pēc pusgada situācija valstī jau bija cita, uzdevumi bija mainījušies, it sevišķi perestroikas laikā uzdevumi mainīijās vai katru dienu. Atkrita ideoloģiskās funkcijas, aģentus izslēdza, noņēma no uzskaites, lai samazinātu papīru daudzumu. Daudzi VDK darbinieki to ir apstiprinājuši un tajās nedaudzajās darba burtnīcās, kas ir palikušas no apspriedēm, ir atzīmēts, ka pastāvošā sistēma ir traucēklis operatīvajam darbam. Un sāka dibināt operatīvos kontaktus, lai gan pastāvošā kārtība nebija izmainījusies. VDK nodibināja kontaktu uz mēnesi. Mēneša laikā kā informācijas avots viņš der, pēc tam meklē kaut ko jaunu, jo situācija ir jau cita.

Atgriežoties pie Gekas kartītes — tātad 1991. gadā to varēja ielikt kartotēkā?

Nevis ielikt, bet noformēt. Varēja ar viņu runāt, arī zem citas identitātes. No otras puses, VDK vadība spieda. Ja ar Geku nodibināja kontaktu, satikās, dabūja viņas personas datus, tad varēja sataisīt papīrus kārtībā un darīt pavisam kaut ko citu. VDK darbinieks aiziet uz kādu publisku Tautas frontes sanāksmi, un viņam vairs nevajag ne Geku, ne Daini Īvānu, piemēra pēc. Nevajag vairs kontaktēt, jo ļoti daudz informācijas kļuva atklāti pieejama, ideoloģiskajā jomā vairs noslēpumu nebija.

Kāda jēga tad bija no tādu kartīšu veidošanas?

Tā ir otčotnostj — tev bija jāatskaitās, citādi slikti strādā. Un priekšniecība brauca arī tāpat virsū.

Arī 1991.gadā?

Prasīts noteikti tika, jo vajadzēja būt kaut kādiem uzdevumiem.

Vai tā varēja būt, ka cilvēks pats nezina, ka par viņu ir izveidota kartīte?
Lai es nebūtu liekvārdīgs, izvilkšu papīrus. Šeit ir 1983. gada pavēle par nolikumu par aģentūras kategorijām. Te ir 3. punkts (lasa kievu valodā) — savervēt var tiešā veidā, uzrunājot sadarboties, nostiprināt ar rakstisku apņemšanos, parakstu, tiek noteikta naudas atlīdzība un, parasti kopā ar aģentu tiek izvēlēts pseidonīms. Parasti tiek izvēlēts pseidonīms, bet tas nenozīmē, ka vienmēr.

Kāda tomēr bija VDK prakse — viens saka, ka nezināja par savu kartīti, cits — ka parakstīja baltu lapu?

Redziet, iespējas ir, gan parakstot, gan neparakstot, gan iesaistot, tās ir plašas. Darbs ar aģentu ir cilvēku attiecību bizness. Spektrs ir atkarīgs no operatīvā darbinieka personības un aģenta personības, kā viņi atrod kopējo ķīmiju. Citādi tas ir neefektīvi, laika tērēšana. Klasiskā veidā to parakstu tomēr prasīja, jo tas psiholoģiski nostiprina un piesaista. Tad vēl paprasa sastādīt kontaktu un draugu sarakstu. Radošām personībam un sportistiem tas bieži vien beidzās ar to, ka viņi tika psihiski traumēti — sāka dzert, vairs nevar pasportot. To man stāstīja viens no bijušajiem Latvijas olimpiskās [basketbola] komandas sportistiem. Bijis jauns, kāpēc ne, visa pasaule pie kājām! Kad paprasīja uzrakstīt sarakstu ar draugiem, tad gan apmulsis — vairs naktī nevarējis gulēt. Treneris Aleksandrs Gomeļskis prasījis — kas ar tevi notiek? Viņš kreņķi  izstāstījis — satikos un piekritu [sadarboties]. Gomeļskis gājis pie Viļa Lāča, toreizējā Ministru Padomes priekšsēdētāja, un teicis, lai beidz čempionus čakarēt. Pēc tam ar šo sportistu bijusi viena nelaipna saruna, bet tad viņu likuši mierā. To man pats cilvēks stāstīja. Viņš toreiz bija sporta ziedā, no viņa bija atkarīgi Latvijas sporta panākumi.

Man liekas, ka tieši šo iemeslu dēļ 80. gados VDK ieviesa to, ka arī bez paraksta var. Pretizlūkošanā un “cietākās” disciplīnās to praksi, ka jāpaņem paraksts, saglabāja. Toties radošās aprindās, pa 5. [ideoloģisko] līniju, zinātniski tehniskajā izlūkošanā praksi mīkstināja.

Tātad par Geku varam secināt, ka viņa varēja arī nezināt par savu kartīti…

Varēja zināt un varēja nezināt. To zina tikai divi cilvēki — Geka un operatīvais darbinieks, vairāk neviens.

Arī zinātniski tehniskajā izlūkošanā, kur Latvijas studenti brauca praksēs uz ārzemēm strādāt ar jaunām tehnoloģijām, kas bija svarīgas Padomju savienībai — nospert kādu elementu, uzzināt — , vervēšana nebija efektīva. Tāpēc 80. gados Zinātņu akadēmijā ieviesa piesegamatu ārējo sakaru daļā — priekšnieka vietnieks bija VDK virsnieks, bet skaitījās aktīvā rezervē. Plānojot ārzemju komandējumus vai sadarbības projektus, viņš ar studentu vai zinātnieku pārrunāja — redziet, jums te iznāk laba disertācija, bet tajā institūtā ir vēl viens zinātnieks un no latviešu emigrācijas — viņam ir gali IBM, parunājiet! Un šie cilvēki iet un ņem, kamēr nesit pa pirkstiem, jo viņus tas interesē — kāpēc ne! Lai noņemtu psiholoģisko diskomfortu, tiešu vervēšanu varēja neizmantot, avots tika izmantots “aizmuguriski”, vispirms izlūkošanā, tad ideoloģiskajā pretizlūkošanā.

Vai šādi virsnieki t.s. pirmajā daļā strādāja visos zinātnes institūtos?

Tas būtu par biezu. Ja mēs rēķinām, ka VDK 80. gadu beigās strādāja vairāk par 1000 štata un ārštata darbinieku, ap 600 operatīvo darbinieku. Katram operatīvajam darbiniekam 10 — 12 aģenti. Tā ir pilna darba diena un vēl pēc darba jāsēž un jāraksta papīri. Vairāk nevar, tā ir aritmētika. Ir 5000 — 7000 aģentu, viņu skaits laika gaitā mainās, jo vecos izslēdz.  70. gados parādījās etniskais tūrisms, kad vairāk ārzemnieku sāka braukt uz Latviju, pārsvarā etnisko latviešu. Tad VDK iedeva klāt kādu štata vietu, lai to varētu nosegt.

Nupat Saeima apstiprināja mandātu ZZS deputātam Arvīdam Ulmem, kuru TSDC atzīmējis kā čekas aģentu. Viņa brālis Facebook publicējis aizstāvības rakstu, ka Ulme nav sadarbojies ar VDK. Kā īsti ir?

To var pateikt tikai pats Ulme un operatīvais darbinieks.

Bet, ja Ulme ir 2003. gadā lūdzis prokuratūru izbeigt pārbaudes lietu par iespējamo sadarbību ar VDK, tas likuma izpratnē nozīmē, ka “persona atzīst sadarbības faktu”.

Manuprāt, gadījums ar Arvīdu Ulmi ir diezgan zīmīgs un pozitīvi vērtējams. Kādā ziņā? Tāpēc ka notika cilvēka vērtēšana. Nevis pēc vienas pazīmes — par viņu ir kartīte, bet pēc tā, ko viņš ir ieguldījis Latvijā, kādi ir bijuši viņa nopelni. (Saeimā par Ulmes mandāta apstiprināšanu bija debates, par nobalsoja 68, pret – 14 deputāti — red.)

Kas ir kristīgās kultūras viens no pamatpostulātiem — cilvēks var mainīties. Ja skatāmies juridiskās prakses vēsturē, mums liekas šausmīgi, ka viduslaikos bija inkvizīcija, bet pirms tam bija linča tiesa un tiesāja pēc vienas pazīmes — rudi mati — ugunī iekšā, ragana! Tagad ar Ulmi Saeimā notika vērtēšana caur balsošanu. Tas ir pozitīvs precedents plašākā kontekstā. Pēc okupācijas ar teroru un deportācijām nacionālā elite faktiski tika iznīcināta vai arī emigrēja. No 50. gadiem faktiski okupācijas apstākļos sāka atjaunoties Latvijas nacionālā elite, un šī elite noveda līdz Latvijas neatkarībai, līdz Atmodai. Mēs varam pārmest, bet es to skatu tā — Atmoda no gaisa nenokrita. Bija iespēja paņemt un paņēmām.

Vai varat pateikt, cik daudz inteliģences pārstāvju, Atmodas laika cilvēku ir kartotēkā?

Skaitu nepateikšu, bet TSDC paskaitījām — no 1994. līdz 2016. gadam privātpersonu individuālie pieprasījumi TSDC, vai viņa vārds nav atrodams čekas maisā, bija ap 2900. No tiem 1100 bija atbildes, ka mums ir ziņas, ka viņi ir sadarbojušies.

No tiem prokuratūra ierosinājusi 380 pārbaudes lietas. No tām 10 lietas ir beigušās ar tiesas atzinumu, ka ir konstatēta sadarbība, vēl viena lieta atrodas tiesā. 1995. gadā pieņemtais VDK likums nosaka, ka sadarbības fakta konstatācijai ir divas daļas — viena daļa konstatē sadarbības faktu, otra ir subjektīvā puse, vai cilvēks ir zinājis. Pierādīt abas vienlaicīgi ir gandrīz neiespējami.

Te mazliet jāatgriežas vēsturē pie kuratoru sistēmas VDK, kura īpaši tika izvērsta Andropova laikā no 1967. gada, kad faktiski katrai valsts iestādei tika piestiprināts tā saucamais kurators — Latvijas Universitātei, operai, teātriem, Rakstnieku un Komponistu savienībām. Tas ar laiku skaitījās gandrīz kā savējais cilvēks, nāca un gāja, ar visiem runājās, iedzēra konjaciņu. Viņi ganījās radošajās savienībās. Kuratoru tīkls bija izdevīgs ne tikai operatīvā ziņā — ātri un efektīvi varēja savākt informāciju. Otra puse sistēmai bija, ka VDK tā izveidoja savu pašapgādes sistēmu. Viens ir kurators 1. slimnīcā, cits — skaņuplašu firmā Melodija — un, ja Melodijā kādam vajag labu dakteri, viņš dabū 1. slimnīcas ārstu. Tas bija maiņas produkts patērētāju sabiedrībā. Pat specapgādi nevajadzēja.

Atbildot uz jautājumu par inteliģenci, divi gadījumi: ar Dzintru Geku — viņa saka, ka nesadarbojās, bet kartīte ir, un ar dzejnieku Jāni Rokpelni, kurš saka, ka bija, bet kartītes nav. Labi, Rokpelnis zināja savu segvārdu, un mēs [TSDC] sēžamies pie žurnāla un atrodam, kurā datumā [viņš ticies ar VDK kuratoru], viņš saka — jā, tas ir. Tad atrodam, ka 80. gadu beigās viņš ir izslēgts un lieta ir iznīcināta. Bet to operatīvais darbinieks Rokpelnim nav pateicis. Cits varbūt nekreņķētos, bet Rokpelnis pēc dabas ir ideālists un to pārdzīvo. Nevis par kartīti, bet par sadarbību. Te arī ir divas lielas atšķirības.

Tātad katrs gadījums ir stipri individuāls. Ja Saeima nolems publicēt VDK aģentu alfabētisko kartotēku, kas tur atradīsies?

Nebūs Rokpelnis, būs Geka. Viens būs, otrs nebūs. Tā mēs radām kādu virtuālo patiesību, kas neatbilst īstenībai.

Turklāt jāņem vērā vēl viens fakts — 1952. gadā jau kompartija nostiprināja padomju varas struktūru tādā veidā, ka partija ir galvenā, militāri rūpnieciskais komplekss un VDK vai valsts drošības orgāni darbojas kompartijas tiešā vadībā. Partija nostiprināja sev dominanto lomu. 1959. gada VDK nolikumā tas tika nostiprināts. No 1952. gada tika ierobežota partijas biedru vervēšana aģentūras aparātā, lai nedotu iespēju VDK iefiltrēties kompartijas sistēmā. No otras puses, kompartija nepārtraukti deleģēja savus pārstāvjus VDK vadībā, lai partija paturētu varu pār drošības orgāniem. Krjučkovs, Latvijā — Pugo un Johansons bija partijas darbinieki. Tikko aģents ieiet PSKP nomeklatūrā, VDK par aģentu bija jāiznīcina visa informācija.

Tā ka mēs varam domāt, ka Latvijas kompartijas spices un nomenklatūras pārstāvji arī varēja būt VDK aģenti.

Mēs varam domāt, bet zināt nevaram. Jādomā, ka informācijai jābūt Maskavā.

Mums Latvijā nav tādu ziņojumu, operatīvo lietu par ideoloģisko jomu, jo bija [toreizējā PSRS VDK vadītāja] Krjučkova pavēle, ka pa 5. līniju visa dokumentācija ir jāiznīcina. Ir [saglabājusies] viena Liepājas operatīvās daļas darbinieka darba burtnīca — tajā pierakstīts, ka dokumentus par 5. līniju iznīcināt mēneša laikā. Rakstīts 1990. gada novembrī, tātad līdz decembrim jāiznīcina. Runājot ar VDK darbiniekiem par dokumentu iznīcināšanu, atklājās cits aspekts — viņi paši bija ieinteresēti dokumentus iznīcināt, jo bija skaidrs, ka mainīsies vara. Kompartija vairs nav pie varas, un ko pirmo kārs — čekistu! Ja kāds, piemēram, ir sekojis LTF līderim Īvānam. Kuru kārs? Čekistu! Viņi patiešām bija nobijušies, ka sekos fiziska izrēķināšanās. Tāpēc svilināja arī VDK profilakses arhīvu.

Tātad VDK alfabētiskajā kartotēkā aģenti ir sakārtoti pēc alfabēta, bet kas atrodams otrajā — statistiskajā kartotēkā, kuru grib publiskot?

Tas pats. Alfabētiskajā kartotēkā aģenti ir sakārtoti pēc uzvārdiem, statistiskajā — pēc struktūrvienībām. Sakārtoti pēc segvārdiem, lai varētu atrast. Tas ir rokas dators, ja tā var teikt.

Kas atrodams VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēkā, kuru arī taisās publicēt?

Tur bija kādi 50 ārštata darbinieki. Piemēram, bija kaut kādi stratēģiski uzņēmumi, un šim darbiniekam bija tiešais sakars ar VDK. Viņam bija apliecība, viņš pat nebija konspiratīvs. Teiksim, uzņēmums Radiotehnika. Direktors vai viņa vietnieks bija tas ārštata darbinieks, ar kuru varēja veikt drošības pārbaudi, ja ierodas kāda ārzemju delegācija, utt.

Kartotēkā ir arī aģentu kartītes pastāvīgai glabāšanai, lai gan aģents jau bija miris.

1995. gadā, kad pieņēma likumu par VDK dokumentiem un sadarbību, skaidrs, ka TSDC vajadzēja sadarboties ar prokuratūru, kur tika izveidota atsevišķa reabilitācijas un specdienestu prokuratūra sadarbības fakta konstatācijām. Mums vajadzēja meklēt visu iespējamo informāciju no dokumentiem, ko prokuratūra varētu izmatot sadarbības fakta konstatācijai. Prokuratūrā tika izveidota totalitāro noziegumu izmeklēšanas nodaļa. TSDC tai meklēja pierādījumus pret personām, kuras savulaik bija piedalījušās masu deportācijās, izdevušas rīkojumus par to vai piedalījušās nacionālās pretošanās kustības iznīcināšanā. Dokumentu gandrīz nav — ir kaut kādi fragmenti, kas jāpin kopā, jāmeklē paraksti, jāidentificē. Rezultātā pret četriem VDK darbiniekiem bija ierosinātas krimināllietas. Alfons Noviks cietumā normira, kāds beidza dzīvi pašnāvībā, cits nomira tāpēc, ka bija vienkārši vecs. Galvenais vainīgais 1941. gada deportācijās Semjons Šustins jau bija Krievijā miris. Liela daļa šo cilvēku bija miruši.

Arhīva aģentūra ar atzīmi “pastāvīgai glabāšanai” — tas vairs nav aktīvs aģents, bet lieta atbilstoši nolikumam stāv plauktā. Ja savajagās, aģentu var aktivizēt, bet pēc pieciem gadiem pārskatīja, tad varēja arī atskaitīt [no aģentūras]. [Šīs kartītes saglabāja], ja aģents ir piedalījies vēsturiskos procesos, kurus VDK gribēja saglabāt, ja aģents bija kaut ko sasniedzis. Tad tas bija “dļa postojannovo hraņeņija” (pastāvīgai glabāšanai — krievu val.)

Cik tādu aģentu mums ir?

Ap 350 kartīšu.

Daudz!

Jā.

Vai varat pateikt, kas tie ir par cilvēkiem?

Es pie tā tūlīt nonākšu. Ņemot vērā, ka VDK dokumenti tika iznīcināti, kartotēkas tika tīrītas, man radās jautājums — kā tad piepeši tāda dāvana? Liela daļa no šiem cilvēkiem jau bija miruši, bet dokumenti ir ārkārtīgi vērtīgi pētniekiem. Kā tie ir saglabājušies? Es vairākkārt intervēju VDK arhīva daļas priekšnieku Leonu Gailišu. Viņš tagad jau ir miris. Gailišs teica, ka instrukcijā nebija norādīts, ka tie ir jāiznīcina. Zvanot uz Maskavu, atbilde sekojusi — rīkojieties pēc instrukcijas. Bet instrukcijā tas nebija teikts. [Gailišs teica] — es gaidu jaunu instrukciju, nedrīkstu uz savu galvu iznīcināt. Viņš bija knīpstanga — ar savu galvu atbildīgs par katru papīru.

TSDC tam pievērsām uzmanību un vienā intervijā 90. gadu sākumā izteicos, ka mums ir kartītes par 350 aģentiem kaujiniekiem (Pēc Otrā pasaules kara mežabrāļu jeb pretestības kustības vidē tika iefiltrēti speciāli apmācīti aģenti kaujinieki, kuru uzdevums bija izpētīt pretestības grupu dislokācijas vietas, lokalizēt ieroču un munīcijas noliktavas, apzināt atbalstītāju loku un grupas iznīcināšanas operācijās neitralizēt partizānu grupu vadību — red.). Pāris dienas pēc publikācijas pienāca anonīma vēstule: jūs, idioti, neko nesaprotat, negrābstieties, kur jums nav zināšanu! Aģenti kaujinieki bija 80. Paldies, tad mums tas ir citādāk jāņem, jo mēs nezinājām, kas šie cilvēki bijuši. Tad šķirojām citādāk, caur krimināllietām nebija tik perfekti anonimizēts. Bija zināmi kādi aģentu segvārdi atskaitēs, pierakstos, ko izņēma kratīšanās pie [bijušā VDK majora] Alberta Bunduļa un [VDK ģenerālmajora] Jāņa Lukašēvica, pie [aģenta] Marģera Vītoliņa. Lai arī Bundulis un Lukašēvics bija miruši, bija pieraksti, kas deva iespēju koncentrēties uz aģentiem kaujiniekiem. Tika sākts kriminālprocess un krimināllietas. Vienā gadījumā cilvēks, kuru prokuratūra paspēja nopratināt, pakārās, citā gadījumā cilvēks it kā nojuka prātā, savukārt Marģeris Vītoliņš nomira izmeklēšanas laikā. Tā ka nevienu no aģentiem kaujiniekiem nenotiesāja, lietas līdz tiesai nenonāca.

Ja šīs lietas pētītu, tās atklātu kādus atslēgas punktus mūsu vēsturē?
Jā. Jaunākie no aģentiem kaujiniekiem bija 20. gados dzimuši un diez vai kādu vairs dzīvu atradīs. Ja šie dokumenti būtu plašāk pieejami vēsturniekiem un viņiem būtu interese tos pētīt, jo līdz šim nav bijusi…

Vai VDK dokumentu izpētes komisija šos dokumentus nepētīja?

Nē. TSDC tos pētīja kā vēsturisku dokumentālu liecību, kur gali strauji aiziet smiltīs… Bija jāķer, ko var vēl saķert, un cilvēki, kuri ir izdarījuši noziegumus, bija jāsauc pie atbildības. Nav svarīgi, vai ieliek cietumā vai ne. Pats precedents, ka tas tiek izvērtēts likumā noteiktajā kārtībā, ka tā varētu būt vēsturiskās patiesības atjaunošana, bija svarīgs. Taču deputāts Kiršteins tagad vienā darba grupas sēdē pateica – mūs tas neinteresē, viņi visi ir miruši. Steidzamā kārtā mēs šīs kartītes nokopējām, bet tas nevienu neinteresē, jo šie cilvēki visi ir miruši.

Pirms nodošanas Nacionālajam arhīvam, kas notika šogad janvārī, SAB digitalizēja un anonimizēja VDK datu bāzi Delta.

TSDC saņēma mantojumā kopumā 200 lentes, datu nesējus. Pirmajā novērtējumā konstatējām, ka visi diski ir bojāti, no tiem nolasīt kaut ko nav iespējams, tāpēc ir skaidrs, kāpēc tie palika Latvijā. Pārējais tika aizvests. Kopā ar RTU speciālistiem mēģinājām dabūt informāciju no lentēm uz datora un nolasīt — spēle beidzās ar to, ka dabūjām kādu bekapu. Šajā kartotēkā uztaisījām meklēšanas sistēmu.

No VDK pārņemtie datu nesēji (disku paketes un lentas). I. Zālītes foto

Tā bija pretizlūkošanas datu bāze, kas tika nodota ekspluatācijā 1988. gadā. 1991. gadā datu bāze kļuva par lēnu, VDK struktūrvienības uz personāliem datoriem sāka veidot savas datu bāzes. Kopumā Delta Latvija nevar uzskatīt par pilnībā pabeigtu datu bāzi. Tur atrodas 7765 ziņojumu konspekti un nepilni 2000 signāli, kas vēl VDK bija jāpārbauda, bet tie bija ar lielu ticamību. Tātad kādi 10 000 informatīvo ziņojumu konspekti kopā. Tur ir personu reģistrs ar 35 655 personām, tām ir dots sistēmas kods. Redzam, ka ļoti daudzas identitātes ir izdzēstas, palikuši sistēmas kodi. Analizējot šo cilvēku loku, tajā neatradīsim Atmodas aktīvistus — viņi bija legāli ārā. Lielākā daļa ir personas, kas izbrauca uz dzīvi ārzemēs, jo viņām tika veikta specpārbaude. Citiem pat vairākas reizes, īpaši tas attiecas uz ebrejiem, kas divos viļņos izbrauca uz Izraēlu. Tieši ebreju emigrācija Deltā ir visvairāk pārstāvēta.

Datu bāze ir anonimizēta un jau pieejama pētniekiem. Tajā ir izcils meklēšanas rīks, tematiskās grupas, kāpēc cilvēks ir reģistrēts. Var veikt atlasi. Neesmu redzējis nevienu VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieku, kurš būtu datu bāzi izmantojis un veicis kādu statistisko analīzi. Pat ar statistiku tur daudz kas ir pateikts priekšā, bet [visiem] vajag uzvārdus!

Vai TSDC ir digitalizēta aģentu kartotēka?

Nav. Tam vajag naudu un resursus, štata vietu. Kopēšana un digitalizēšana nav viens un tas pats. Digitalizēšana nozīmē, ka dokuments ir aprakstīts un ir iespējama meklēšana.

Vai VDK aģentu kartītes ir ieskenētas?

Strādājam ar kartītēm, protams, ir izstrādāta meklēšanas tehnoloģija. Tas ir SAB īpašums, integrēts SAB sistēmā.

Ja SAB papīra kartītes sadeg, kas tad paliek?

Tad arī sadeg.

Citā formātā nav?

Tad jau redzēs.

Negribat atbildēt.

Protams, ka ir kaut kāds nodrošinājums. Tika izstrādāta tāme visam arhīvam. Dokumentēšanas centram būtu vajadzīgi kādi 125 tūkstoši eiro, lai gada laikā digitalizētu. Izrādījās, ka tas ir nepārvarams šķērslis. Tagad runā, ka vajag nokopēt un publiskot, un ne jau vairs uz 18. novembri, bet uz 4. oktobri.

Vai tas ir iespējams?

Es nezinu, kas to darīs. Tam vajag likumīgu pamatu. Bez likuma SAB neko nedarīs, tas būtu absurdi, ja SAB pārkāptu likumu.

Ja runā par deputāta Aleksandra Kiršteina (NA) jūlija sākumā iesniegtajiem priekšlikumiem likuma grozījumiem (tie piedāvā VDK dokumentus digitalizēt un šogad izvietot internetā ar zinātniskiem paskaidrojumojumiem — red.), atliek trīs mēneši diskusijai, tas ir ļoti ierobežoti. Sabiedriska diskusija nenotiek, notiek kampaņa. Vai jums bija izdevība izlasīt organizācijas Latvija pasaulē aicinājumu?

Jā, jūs to arī esat parakstījis.

Jā, tur bija minēti galvenie kolīziju punkti, nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē. Taču uzreiz metas virsū aicinājuma parakstītājiem — tas jau ir maisā, tas ir maisā. Tas ir čekists! Un nerunā par tekstu, kurā ir skaidri pateikts: lai veiktu izņēmumus datu aizsardzības likumā, ir vajadzīgs pamatojums. Tas, ka ir sabiedrības interese, nav pamatojums — tas ir virsraksts. Zem tā var būt cienīgs dzīves līmenis, sociālais nodrošinājums pensionāriem, var būt nacionālā drošība ar atšifrējumu, ko tas dos sabiedrībai. Šeit atšifrējuma nav. Ja vienu laiku runāja, ka jāatjauno vēsturiskais taisnīgums, tas arī īsti nav, jo tas radīs virtuālo realitāti —  kaut kas būs, kaut kas nebūs, un tas, kas būs, nav pārbaudāms.

2007. gadā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atgrieza publicēšanas priekšlikumu Saeimā otrreizējai caurskatīšanai, uzskatot, ka tik fragmentāra un nepilnīga informācija faktiski pārvēršas par dezinformāciju. Tātad šajos priekšlikumos nav formulēts, ko sabiedrība iegūs, nav veikta indivīda un sabiedrības ieguvumu analīze. Nav veikta sistēmiska analīze par dokumentiem, to ticamību. Tādu komentāru nav. Mans ir iespaids, ka VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisija burtiski izvairījās visus savas pastāvēšanas gadus no piekļūšanas šiem dokumentiem.

Viņi apgalvo pretējo — SAB nedeva piekļuvi.

Ja tiktu veikts kaut kāds audits komisijas darbībā un tiktu publiskota sarakste starp komisiju un valsts iestādēm, tad varētu kādu gaismu iegūt par to, ko viņi gribēja un ko negribēja. Labi, no sākuma komisija atteicās strādāt tāpēc, ka nebija piešķirta nauda. Man ir pieredze no padomju un vācu okupāciju zaudējumu izvērtēšanas komisijas darba, kuru nodibināja pie Ministru kabineta. Biju komisijā deleģēts no TSDC. Nerunājot par naudu, cilvēki sāka strādāt no pirmās dienas bez kādas atlīdzības, jo gribēja kaut ko izdarīt. Meklēja, kas varētu veikt metodoloģiskus pētījumus, sāka veidot bāzi, lai varētu strādāt ar statistiskiem datiem utt. Kad bija nauda, tad kaut ko apmaksāja. Sakarā ar 2008. gada ekonomisko krīzi komisijas darbība tika pārtraukta, tā pārveidojās par Okupācijas izpētes biedrību. Kad atjaunoja komisiju, darbs turpinājās, bet pa vidu situāciju izvilka sabiedriskā organizācija, lai nepazustu tēmas un pusratā atstātie darbi. Labi, tie bija citi laiki un citi cilvēki.

Vai var teikt, ka komisijas darbs būtībā ir izgāzies?

Patiesībā VDK dokumentu izpētes komisijas darbs visus šos gadus nav rezultējies ar nepieciešamo mērķi. Es teikšu diplomātiski — tajos sējumos pa pāris rakstiem ir tā vērts.

Skaidrības labad vajadzētu veikt kaut kādu auditu, vai darbs ir bijis mērķtiecīgs un ir sasniegti rezultāti. Jo citādi tas gruzdēs ļoti ilgi.

Saeima septembrī strauji dzen uz priekšu VDK dokumentu publiskošanu? Kāpēc?

Es nezinu, nevaru cita vietā izdomāt. Es pētu pašu priekšlikumu — pamatotību, atbilstību juridiskām normām un vēsturiskiem faktiem. Vai mēs veidojam virtālu vēsturi, vai mēģinām noskaidrot vēsturi. Un tad parasti šādos gadījumos ir jāmeklē cilvēks — jo atbildība ir individuāla, nevis kolektīva. Kolektīva atbildība ir faktiski stigmatizācija bez kaut kādām juridiskām sekām — Geka būs vienā sarakstā ar aģentu kaujinieku, un neviens nepateiks, kāda ir atšķirība. Rokpelnis nebūs un viņam būs kreņķkis, ka ir aizmirsts. Es, protams, ļauni jokoju. Nezinu, vai kādā reliģijā ir kolektīva grēksūdze. Kas notika pēc Rokpeļņa atzīšanās? Agresija sociālajos tīklos! Kad [Rakstnieku savienības priekšsēdis] Arno Jundze mēģināja viņu aizstāvēt, vērsās pret Rakstnieku savienību.

Jūsu bažas ir, ka sabiedrībā varētu būt agresīva reakcija? Vai tāpēc parakstījāt biedrības Latvija pasaulē aicinājumu?

Visam jābūt samērotam. Kā parasti dara, pieņemot lēmumu: papīra lapu pārdala uz pusēm — ko iegūstam, ko zaudējam. Tādas lapas nav. Tas ir sabiedrībai nozīmīgs lēmums. Aicinājām uz diskusiju, bet diskusijas nav.

Jūsu parakstīto aicinājumu caurvij doma pagaidām nepubliskot VDK dokumentus bez komentāriem, atlikt uz kādu laiku.

Jā. Starp dokumentu un lasītāju parasti pa vidu ir pētnieks, kuram ir prasme strādāt ar dokumentiem, ar informāciju, ar vēstures avotiem. Vai tas ir vēsturnieks, žurnālists vai sociologs — vienalga, kurš vērtē un meklē, kāda šai informācijai ir vieta kontekstā, it sevišķi padomju laika, jebkuras totalitāras iekārtas dokumentus, kuriem ir uzlikts kaut kāds bruņu ekrāns. Tad nodod publikai. Šie dokumenti ir jānodod arhīvā pētniekiem un jāļauj strādāt atbilstoši Latvijas likumiem.

Saeimas komisija arī apgalvo, ka ir par pētniecību un publiskošanu.

Nē, vienīgais ir — maisi, maisi!

Ko tad jūs iesakāt darīt ar čekas dokumentiem?

Pirmkārt, TSDC arhīvā esošos dokumentus digitalizēt, tam būs vajadzīgs apmēram gads. Otrkārt, dokumentu oriģinālus un vienu digitālo kopiju nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, lai tas ir pieejams vēstures pētniekiem atbilstoši Arhīvu likumam.

Valstij jāveicina jaunāko laiku vēstures izpēte, piesaistot starptautiskos ekspertus, jāatbalsta konkrēti projekti padomju represīvo iestāžu vēstures pētniecībā. Tai skaitā par kolaborāciju Latvijā nacistu un komunistu okupācijas laikā. Tas šobrīd ir centrālais jautājums, uz kuru sabiedrība meklē atbildi.

Saeimas Juridiskajam birojam bija iebildumi par trešajām personām, uz kurām attiecas datu aizsardzība, tiek prasīta anonimizēšana. Vai ir runa par cilvēkiem, kas ir pieminēti ziņojumos?
Jā, tie ir cilvēki, kuriem nav saistības ar aģentu. Teiksim, aģents ir ziņojis, ka sanākuši 15 cilvēki un klausījušies dzeju vai izteikušies. Ne viņi ir sadarbojušies, viņi ir tur trāpījušies un viņu tiesības — netikt pieminētiem bez viņu atļaujas.

Datu bāzes “Delta Latvija” ekrānuzņēmums (anonimizēts), kā tas izskatījās DOS operētājsistēmā. I. Zālītes foto

Anonimizācija būs garāks process. Piemēram, arī Austrumvācijas slepenā dienesta Stasi dokumenti ir pieejami, bet anonimizēti.

Jā, un ja kāds saka, ka Vācijā viss ir publicēts, tā nav patiesība. 90. gados kādā konferencē Vācijā sakarā ar Berlīnes sienas nojaukšanu uzstājos ar referātu. [Bijušais TSDC vadītājs un deputāts] Paulis Kļaviņš atrada iespēju man tikties ar vienu no Austrumvācijas disidentiem. Aizgāju pie viņa uz mājām. Viņam bija kādi padsmit sējumi ar kopijām no Stasi arhīva, kur viņš bija pētīts, izstrādāts. Atverot vaļā, tur ir viss vienās melnās svītrās, anonimizēts. Taču lasot ar visām melnajām svītrām, šis cilvēks no konteksta saprot, kurš ir kas bijis.

Līdzīgi kā TSDC, kad sniedz informāciju personai par to, vai ir kādas ziņas par viņu VDK lietās vai datu bāzēs. Mēs iedodam to ziņojuma konspektu, ja tāds ir atrodams elektroniskajā datu bāzē, un tur bez lielām grūtībām ir atšifrējams, kurš ir bijis aģents.  Piemēram, kāds bijis numismātu saietā Čehoslovākijā, arī Latvijas aģents tur ir bijis — cits jau neviens nebija! Vai cilvēks paskatās savos pierakstos: ar ko es toreiz tikos? Skaidrs, tas ir tas. Faktiski šie cilvēki TSDC palīdzēja aizpildīt robus [kartotēkā], lai tur nevar iebāzt kādu citu.

Kā vērtējat ierosinājumu no VDK likuma izslēgt pantu, kas liedz politiski represētajiem atklāt uzzināto par sava aģenta identitāti?

Viņi savus ziņotājus paši diezgan bieži izciparoja un nosauca. Tas nav aktuāli.

Tomēr viņi nenosauc vārdus.

Lidija Doroņina-Lasmane ir stāstījusi, ka viņai bijis kaimiņš, ar kuru abi pēc tam izrunājušies un izlīguši. Pēc tam gan, un to Lidija nav publiski stāstījusi, viņš diezgan neglīti izrīkojies — kad bijusi iespēja dabūt ierēdņa vietu, kurai bijis aizliegums vai ierobežojumi [bijušajiem aģentiem], lūdzis, vai viņa varētu neizdot informāciju, ka viņš ir “maisā”. Tas Lidiju satriecis vairāk nekā, kad noskaidrojies, kurš ir bijis aģents. Jo viņa domājusi par kādu citu [ka tas ir aģents]. Tā arī ir interesanta lieta, ka vienmēr aizdomas krīt uz kādu citu. Piemēram, vienubrīd TSDC atradās Šķūņu ielā kopā ar Nacionālo partizānu apvienību. Viņi šad tad sanāca, un viens vīrs visu laiku turējās savrup. Izrādās —  visi domāja, ka viņš partizānus ir iegāzis. Kad pētot VDK krimināllietas atradās aizķērusies atsauce uz to aģentu, kas iegāza partizānu grupu, un tas bija Jānis Klimkāns, cik šis cilvēks bija priecīgs un priecīgi bija pārējie, ka vairs nekrīt tā ēna. VDK izdarīja tā, lai domā uz citu, nevis īsto aģentu.

Tomēr, atceroties 80. gadus un LTF pirmsākumu, jāteic, ka visi it kā zināja, kuriem cilvēkiem varētu būt sakars ar VDK vai bija aizdomas par to. Vēlāk šīs aizdomas apstiprinājās.

Tikpat labi ķēdē varēja ielaist arī aplamu informāciju. Viens piemērs no LNNK (Zālīte pats darbojies LNNK padomē — red.). Vienā padomes sēdē pienāca anonīms raksts, ka tas, kurš protokolēja LNNK sēdes, vārdā Ozoliņš, ir aģents. Notika liela cīkstēšanās — Ozoliņš zvēr, ka nav. Bet pirms tam viena dāma tika pieķerta, padomes sēdes regulāri ierakstot diktofonā. Arī tad, kad sēdes bija slēgtas. Par šo dāmu Eduards Berklavs teica, lai uzmanās: viņa nāk runāties un savu rokassomiņu bāž zem deguna. Dāma kandidēja uz pašvaldību vēlēšanām no Jūrmalas. Kad nonācu TSDC, man šis gadījums bija interesants kā precedents — vai ir pareizi novērtēts. Ozoliņu reabilitēja. Tā ka šad tad nojauta ir, bet tā var aizvest uz maldīgu ceļu. Partizānu grupas iegāšanas gadījumā to kungu, uz kuru krita aizdomas, neizsūtīja, tāpēc grupas biedri viņu turēja aizdomās.

Kam vēl varētu būt nozīme šajā “čekas maisu” jautājumā — liekas, ka visa pagātnes pārvarēšana notiks brīnumainā veidā kā ar Laimes lāci — mēs pārdzimsim jaunā kvalitātē. Patiesībā Latvijas valsts ir veikusi diezgan lielu darbu okupācijas seku pārvarēšanā. Tas ir komplekss pasākums un kartotēkas publiskošana ir viens no punktiem. Ja saka, ka visur sēž aģenti, tad ir likumi, kas ierobežo aģentu atrašanos amatos. Savulaik bija kādi 14 likumi, tagad to skaits samazinājās, jo likums par valsts noslēpumu visu nosedza.

Ja saka, ka valsts būs drošībā ar [VDK dokumentu] publicēšanu, domāju, ka ķibele būs no otras puses — mēs saviem  oponentiem ļausim uzzināt, kas mums ir zināms. Tie paši 90. gados izslēgtie paliek aiz borta. Bet tas jau ir pavisam cits aspekts — ne vienmēr sabiedriskā doma nodrošina nacionālo drošību, tāpēc ir īpašas metodes, kā to veikt.

Jūs pieļaujat, ka ir cilvēki, kas ir izslēgti no VDK aģentūras un var radīt valstij apdraudējumu?

Mēs varam ģenerēt vairākas shēmas, kuras vai nu ir vai nav saistītas ar kartotēku, bet princips ir viens — skaidrs, ka tādi ir. No operatīvās drošības viedokļa — diez vai oponents izmantos tos, kuri mums ir zināmi vai par kuriem ir kaut kādi gali. Igaunijā nekādu galu nav, un tur visiem tiem, kuri iekrita par spiegošanu, padomju laikā bijuši sakari ar VDK. Ja igauņiem būtu bijusi kartotēka, viņiem būtu mazāk tādu precedentu. Skaļākais gadījums ir ar [bijušo Aizsardzības ministrijas amatpersonu Hermanu] Simsu. Arī Lietuvā nav kartotēkas un situācija nav vienkārša. Tomēr viņiem ir operatīvās izstrādes lietas. Savukārt mums nav lietu, kas interesētu — es runāju par ideoloģiju.

Taču kontrabandas lietas, narkotiku apkarošanas lietas Latvijā palika?

Palika. 1991. gadā daļa no arhīva tika atdota Iekšlietu ministrijai — organizētā noziedzība, narkotiku apkarošana. Prokuratūra lietas sadalīja. Mums lietas atdeva, kad tās vairs nebija aktuālas: no Stūra mājas, kad tur vēl atradās Valsts policija, uz TSDC atveda 4 — 5 maisus [ar lietām]. Tur kaut ko [pētnieki] var atrast — 1990. gadā VDK uzlika pienākumu apkarot organizēto noziedzību, jo tika atzīts, ka Padomju Savienībā pastāv organizētā noziedzība. Taču VDK nebija speciālistu, kas prastu strādāt kriminālā vidē, nebija ekonomikas speciālistu. Bet kaut ko viņi izdarīja, par degvielas kontrabandu “iesēdināja” LPSR Naftas un degvielas komitejas priekšnieku. Viņš sēdēja Stūra mājas pagrabā. Stūra mājas pagrabā sēdēja arī kriminālā autoritāte Abakumovs. Kad Abakumovu no izolatora atbrīvoja, viņu nošāva.

Vai šie aģenti, kas atšķetināja organizētās noziedzības lietas, vēl varētu būt dzīvi un justies apdraudēti pēc kartotēkas publiskošanas?

Jā, es varu pateikt vienu konkrētu piemēru. Asins pārliešanas stacija, kur notiek asins preparātu sagatavošana. VDK nāk uz pēdām, ka notiek asins preparātu kontrabanda — preparātus pārdod, lai gan slimnīcām nepietiek. Lai to ķēdi atšifrētu, VDK stājās sakaros ar vienu darbinieku un tas palīdzēja to ķēdi likvidēt. [VDK apsolīja, ka] neviens par viņu neuzzinās. [Pēc neatkarības atgūšanas] viņš bija nepilsonis, tas vēl bija laiks, kad bija noteikti ierobežojumi aģentiem ieņemt amatus ierēdniecībā. TSDC bija jāsniedz atzinums. Pēc tam šis cilvēks bija pārskaities uz TSDC, uz valsti un visu: viņš ir izdarījis derīgu darbu, bet viņu tagad atzīst par aģentu! Kartīte ir, un mēs nevaram īsti viņu nošķirt un pateikt [ko darīja katrs aģents], jo aģentu varēja savervēt vienā VDK daļā un pārvest uz citu. Par to var arī neatzīmēt kartītei otrā pusē. Tāpēc [katrā gadījumā vajadzētu] sākt no operatīvās izstrādes lietas (Latvijā nav nevienas aģenta personīgās vai darba lietas — red.), notikuma, meklēt iesaistītos un pārbaudīt kartotēku, salīdzināt ierakstus ar citiem notikumiem.

Vai identificēt šādus gadījumus vajadzēja VDK dokumentu izpētes komisijai?

Viņi saka, ka nav bijis tāda uzdevuma. Redziet, tas bija politisks projekts — piešķirt naudu tādam un tādam mērķim, kas akadēmiskā vidē ir diezgan neparasti. Parasti ir tēma, tāme un resursi. Taču komisija tika veidota no otra gala — iedod naudu un tad pētīsim.

Vai ir bijuši tādi gadījumi, kad TSDC esat palaiduši garām kādu deputāta kandidātu, kas ir “maisos”?

Nav. Darbinieki ir ļoti profesionāli. Kad biju centra vadītājs, varu atzīties, ka CVK iedevām ziņas par citu cilvēku. Bija tā — izrādījās, ka kartītē cilvēkam, kurš kandidē vēlēšanās, sakrita dzimšanas vieta, dzīvesvieta, ciemats, dzimšanas gads, datums, bet dzimšanas mēnesis bija ierakstīts — ijuņ, ijuļ — vienam jūnijs, otram — jūlijs. Vienā rokraksta burtā nokļūdījāmies. Mūs solīja sūdzēt tiesā, atvainojāmies.

Ko sakāt par to, ka zinātniskajās konferencēs VDK dokumentu izpētes komisijas dažs labs pētnieks dod diezgan skaidras norādes par iespējamiem aģentiem no savas pētniecības jomas? Piemēram, viens pētnieks minēja, ka aģentu vidū bijuši divi LTV raidījuma Labvakar vadītāji, pat viens no 1991. gada 20. janvārī bojāgājušajiem.

Es to nekomentēšu. Tā ir pētnieku lieta. Latvija ir tik maza, ar norādi pietiek. Tā ir pētnieka atbildība, kā pasniegt un interpretēt datus, kāda ir pievienotā vērtība. Vai no šīs informācijas var saprast, kādās jomās viņi strādājuši un kā bijuši saistīti? Man gribētos kontekstu. Saraksts nepalīdz noskaidrot apstākļus. Šajā gadījumā es pētītu Labvakar, ietu runāt ar cilvēkiem, kas strādāja citās studijās, savāktu informāciju. Tā būs informācija ar pievienoto vērtību.

Komentāri (45)

Atis Priedītis 21.09.2018. 18.38

Kāpēc nepiesakās un klusē čekas upuri? Un kā Jūs to iedomājaties. Vai šādi – piemēram, 1981.gada 17.jūnijā es nevarēdams vairāk izturēt VDK vajāšanas mēģināju izdarīt pašnāvību, bet mani izglāba un pēc tam ielika psihenē. Čekistu versija – aiz nelaimīgas mīlestība un nekāda čekas pirksta. Un ja turpina muldēt par čeku, tad lai paliek psihenē uz mūžu. Gadījums ir safantazēts, bet tādi bija arī patiesībā. Tie, kuri tika izglābti psihenē tika turēti līdz brīdim, kamēr piekrita versijai par “nelaimīgu mīlestību”. Tāda ir skumjā patiesība par 80.tajiem gadiem. Oficiāli gan čeka nodarbojās tikai ar “spiegu ķeršanu”.
Visnežēlīgās vajāšanas tika izvērstas pret tiem, kuriem no psihenes izdevās izkļūt. Čeka centās par katru cenu novest upuri līdz psihenei vēlreiz. Otreizējā nokļūšana psihenē jau bija ar invaliditātes piešķiršanu un no tā izrietošajām sekām. Šāds cilvēks patiesībā bija pilnīgi norakstīts. Otreizējās vajāšanas tiešām bija ļoti nežēlīgas un parasti beidzās ar upura nāvi vai nonākšanu psihiatru uzraudzībā uz mūžu.
Atbrīvoties no čekas piešķirtās psihiatriskās saslimšanas diagnozes patiesībā ir neiespējami. Un viss tālākais mūžs jādzīvo ar apziņu, ka upuris patiesībā ir psihs. Nesen to interneta publikācijā atzina arī kāda psihiatre. Pastāv psihiatru solidaritāte un viņi savus kolēģus nenodod. Un ja mēģina pierādīt, ka diagnoze ir bijusi kļūdaina, tad jārēķinās ar to, ka pārbaudītāji būs tieši tie paši, kuri šādas diagnozes okupācijas laikā piešķīra. Vienīgā izeja, to atklāti šī psihiatre pateica – ignorēt diagnozi un turpināt dzīvot kā parastam normālam cilvēkam.

+5
0
Atbildēt

5

    QAnon > Atis Priedītis 21.09.2018. 21.40

    Ko nozīmē čekas vajāšana? Kaut arī čeka bargi vērsās pret tiem, kurus uzskatīja par padumjās savienības ienaidniekiem, par mājās atrastu pretpadomju literatūru automātiski deva 2 gadus par “pretpadomju propagandu un aģitāciju”, taču cilvēki, kuri nekādas darbības neveica, čekas esamību pat neizjuta. Čekas funkcijas nebija tikai spiegu ķeršanu, bet arī cīņa ar valsts iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, kontrabandu, ievērojamiem ekonomiskiem noziegumiem, organizēto noziedzību un bandītismu, tomēr astoņdesmito gadu otrā pusē jau pilnībā pārtrauca cīnīties pret bandītiem un čekisti paši sāka aktīvi iekļauties organizētās noziedzības struktūrās.
    Mūsdienās FSBešņiks vairs ne ar ko neatšķiras no bandīta. Pietika tikai paskatīties uz purniem, kuri bija nolasījušies Šlesera un Zatļera iemīļotā “Jaunā vilnī”. Tipisks piemērs, Putina kucei Zatļeram pieliktais uzraugs, Vasjka Meļņiks. Krievijā organizētā noziedzība un kriminālie grupējumi strādā roku rokā, vai arī to vadības atšauj, kā bija ar Japončik (Ivaņko), Sabtaj Kalmanovič un daudziem citiem. Latvijas “smotrjaščijs”, Solncevas brigāžu barvedis Mihass ( Sergejs Mihailovs), par Latvijas bandītu un iekšlietu ministrijas vadības stingru turēšanu aiz pautiem, saņēma no Putina dāvanā pulksteni.
    Kad mani vervēja, acīmredzot ar nolūku piekļūt noteiktiem cilvēkiem un es atteicos, līdz pat nopietnām pārmaiņām valstī ap 1990. gadu, biju ļoti uzmanīgs, lai neuzrautos uz provokāciju, tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka čeka pat nemēģināja ar mani izrēķināties.

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > altinyildiz 22.09.2018. 13.54

    Esmu publicējis rakstu par dažām VDK lietotajām vajāšanas metodēm:
    https://ir.lv/2018/08/08/vdk-istenotas-cilveku-vajasanas-metodes-1980-gados

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 20.41

    Tu raudi, ka sabiedrība tevi ignorē, bet paskaties – Rokpeļņa Muzejs – tur ir par to,kā izzaga LNMM kolekciju un kā radošs cilvēks kļūst par čekas ziņotāju. Bet- ja tu neesi lasījis romānu, bet tikai par romānu – tad tu pat nenojautāsi, ka tajā ir skarta tik būtiska tēma. Pie tam – Rokpelnis vēl pirms atzīšanās saka – var teikt – kliedz – ka romāns ir daļēji autobiogrāfisks . Bet – !!!! neviens to negrib dzirdēt un negrib par to runāt.
    Tu saproti , kas par trakumiem ir – viss – čekisti savu ir panākuši – lasi kādus ciparus Zālītis te sauc – ziņotāju bija vairāk, kā tie, par kuriem ziņoja

    http://www.la.lv/tiem-kam-patik-ekskursijas-janis-rokpelnis-muzejs

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 21.09.2018. 20.49

    Esmu izdevis divas savas grāmatas par vajāšanām. Un man atklāti sakot ar to būtu jāpietiek. Bet lasot muļķības un melus par vajāšanām, kuru izrādās nav bijis, tomēr negribas klusēt. Plus citi komentāros es uzzinu faktus, kurus agrāk nebiju zinājis.

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 21.00

    Nu tad pildi savu svēto misiju un neklusē – es jau teicu, ka ar tevi draudzēšos. Varu izplatīt skrejlapiņas, ja pieteiksi kādu akciju – piemēram, ielas koncerut 14, jūn , – vai kā -es paturēšu nošu lapas – dziedāt nevaru – balss nav – nu vispār – visu , ko liksi

    bet ja nopietni – es Tavā vietā būtu runājusi ar topošo jauno saeimu – reku Jaunā Vienotība tiksies ar vēlētājiem, šodien man virsū Par skrēja – nebija laika, bet baigi būtu gribējusi parunāties- es gan par kultūru vispār, par tiesiskumu, par apsaimniekošanu un tad par čekas maisiem , ebt tik un tā

    +1
    -2
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 21.09.2018. 21.31

    Vispirms jau es cenšos pierādīt, ka neesmu sabrucis un turpinu rakstīt gan dziesma, gan dzejoļus un pat romānus. Un to visu izdodu. Gan par savu naudu mazās tirāžās. Jo arī lielās izdevniecības atsakās ar mani sadarboties. Esmu vērsies gandrīz pie visām ko atradu internetā. Lielākā daļa pat neatbild.
    Kaut kādas akcijas netaisīšu nekad. Pietiek jau ar to, ka es “vāros” pa internetu. Pēc 4.gadiem man paliks 70. Tad būšu paspējis izdot gandrīz visu ko 50 gadu radošā darba laikā esmu radījis . Nu tad varbūt par mani kaut ko arī kāds masu medijs uzrakstīs. Esmu optimists. Bet uz 80.gadu jubileju jau pavisam noteikti.

    +5
    -1
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 20.34

    un vēl – manuprāt, jau to rakstīju – raksti konkrēti – nosauc cilvēkus, notikumus utt
    ja Tu raksti vispārināti – tas ir apmēram tas pats, ka okupācija bija slikti un mēs to tāpat zinam –

    Noklausies velreiz interviju ar Valdi Atālu – tai ir pavisam ccits svars, jo tā nosauc konkrētus cilvēkus, izsaka konkrētas idejas, vērtējumus –

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 21.09.2018. 20.38

    Ja es nosaukšu konkrētus cilvēkus momentā tikšu iesūdzēts tiesā par apmelošanu. Tie bija ļoti augsta ranga cilvēki toreiz un arī tagad.

    +3
    -1
    Atbildēt

    2

    lindab456 > Atis Priedītis 22.09.2018. 23.54

    Stop, ja esat pārliecināts, tad varbūt lieta jānoved līdz galam. Bet tā ir katra iekšējā izvēle un lēmums. Tas ir nožēlojami un diagnoze mūsu laikam, ka ir jābaidās un tiek apšaubīta taisnīgas tiesas iespējamība. Skaidrs ir viens, ka tas būs precedents un, ka līdzīgi kā ar J. Rokpelni, troksni taisīs tā publikas daļa, kas pārstāv ieinteresēto pusi.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > lindab456 23.09.2018. 10.56

    Izstāstīt, atklāt, novelt no sevis šo pagātnes baiso slogu jeb dalīties – t.i. ceļš uz sevis atgūšanu, tas būtu tas, kas normālai/veselai sabiedrībai būtu jāatbalsta. Ja mērķis ir – lai tas nekad vairs neatkārtotos – tā ir cita motivācija. No viena cilvēka nevar gribēt neiespējamo, it īpaši, ja viņš ir izgājis cauri padomju psihiatrijas kambariem. Te valstij būtu jāpiedāvā sakārtota sistēma, kā to risināt, lai nerastos jautājumi un šaubas.

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > lindab456 23.09.2018. 21.23

    Liels Paldies! Skaidrs, ka kamēr tiks noliegtas 80.to gadu vajāšanas izmantojot psiholoģiskā terora metodes, uz neko labu nav ko cerēt. Latvijā šādu cilvēku kā es esot ap 30. Diemžēl, pārējie joprojām atrodas ļoti spēcīgas iedarbības medikamentu varā un ar liecību sniegšanu iet ļoti grūti. Un vēl jāņem vērā, ka paši psihiatri kareivīgi aizstāv viedokli, ka nekā tāda nav bijis. Es abas savas grāmatas par VDK vajāšanām esmu izdevis, par tām ir ļoti liela interese un vismaz daļa cilvēku uzzina arī pretējo viedokli. Vajāšanas bija un pie tam ļoti nežēlīgas.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 20.42

    nu tad tiesājies – prasi kompensāciju mocībām, ko pārdzīvoji – pievērs sev pasaules uzmanību – nu te kometāros neviens nav gatavs Tevi uzklausīt un Tev just līdzi

    +3
    -1
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 21.09.2018. 20.46

    Man ir laba pensija un tiesāties netaisos, jo zinu ka zaudēšu. Ja pretim stāv bijušais Saeimas deputāts, tad labāk pat nav ko mēģināt. Es vienkārši aprakstu notikumus. Un vispār jau šo to esmu panācis.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 20.56

    ja tev ir laba pensija, tad es tev piesakos par labāko draudzeni – jo man alga ir maza un nez vai pensija būs vispār –

    bet – citādi – tur jau tālieta – tāpēc jau to lustrāciju vajag vairāk kā ēst , jo bez tās mēs nosmaksim zem čekistu jūga

    tu paskaties, ko tie nelieši dara ar mūsu brīvību

    labi, tātad – es braucu tagad pie mammītes, bet kad atbraukšu – tad mēs parunāsim , kas un kā ir ar Tavu pensiju

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 20.49

    Rokpelņa Muzeja sakarā …lūk, JKP bija mans favorīts – pilnībā uzticos Bordānam un Beitnerei Gallai – es vispār domāju, ka Beitnere būtu izcila valsts prezidente.
    Bet – laikam tomēr nebalsošu , jo mans nepārkāpjamais slieksnis ir Eva Mārtuža – viņa Kontekstā – RS avīzē recenzēja Muzeju un par radošo cilvēku sadarbību ar čeku – to vispār ignorēja – tik grozās pa pasākumiem un tik skandina = latvieši latvieši un vēlreiz latvieši

    kamēr =- viena lieta tā vecā šmuce ar to Mārtuževu , kas man tik un tā nav pieņemama , bet tagad šitā lieta ar čekas maisu ignorēšanu – nu nē – negribu

    Tu Ati, uzdod jautājumu – kur radošo savienību komentāri par savu biedru pagātni – aizbildinās, ka nedrīkstot raganu medības būt – tad kā iznāk – noziegumi nedrīkst tikt sodīti ? Upuri lai klusē ?

    +2
    -1
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 21.09.2018. 20.53

    Es jau neklusēju. Savulaik visiem masu medijiem izsūtīju vēstuli ar priekšlikumu. Ja jau reiz tie čekas maisi ir tik bīstami, tad vienojamies par kompromisu. Sākam publicēt čekas upuru atmiņu stāstus, neminot konkrētu vajātāju vārdus. Jo upuriem ir ļoti svarīgi atvieglot savu psihi no smagajām atmiņām. Man pat neviens neatbildēja. Un tagad jau ir par vēlu. Raganu katls sāk vārīties,

    +2
    0
    Atbildēt

    2

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 21.02

    nu Tev jāsaprot, ka mediji ir lai pelnītu , nevis lai garlaikotu sabiedrību

    Vai esi ar Okupācijas muzeju runājis ? Barikāžu muzeju? Jeb tur visur priekšā kā saka sava mmafija?

    +1
    -2
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 21.09.2018. 21.23

    Esmu. Nosūtīju vēstuli un savu grāmatu. Domājat, ka man atbildēja? Es jau varētu visas savas e-pasta vēstules publiskot. To ir vesela čupa. Un pāris atbildes.

    +2
    0
    Atbildēt

    2

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 21.35

    es nesen tādu sievieti satiku – viņa dzivo Latvijā, bet intelektuāli – Anglijā, un visur citur pasaulē – par politiku, par sabiedrībā notiekošo, par valsti viņa ne tikai neinteresējas, viņa no tā sevi pilnībā norobežo

    Okupācijas muzejs ir privāts, vini var teikt dara ko grib un kā grib – viņi ir privatizējuši mūsu vēsturi – nu un ka valsts akreditēs, bet būtībā tā tas ir – gluži kā karā – uzvarētājs raksta vēsturi, tā īpašnieks nosaka muzeja saturu un politiku

    labi Ati, man jāsakārto fiksi soma u man nāk miegs – starp citu – visi sasodītie patriarhi ir sarosījušies, jo kremļa kalpi grib likt ceļu tautas vēlētām prezidentam – un ja ievelēs ušakovu – kā jau rīgā tauta ievelēja
    nu traki bet n u labi, pasūtu sev kaut ko foršu vismaz sapnim

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 21.28

    jā – lūk, jau nojautu – un tagad tu apliecini to, ko intervijā apgalvo Zālītis , ka lustrāciju negrib ne tikai čekisti, bet viss tas milzīgais čekas ziņotāju pulks

    un ievēro -šai numurā Kalpiņas grāmata tiek reklamēta – kāda ? – pareizi – par to salīdzinoši lielo latviešu daļu, kuri nestukačoja, bet klusi visu norija, nolieca galvas un klusēja , un turpina klusēt, apzināti sevi distancējot no varas

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    kolpants > Atis Priedītis 22.09.2018. 22.38

    Sākam publicēt čekas upuru atmiņu stāstus, neminot konkrētu vajātāju vārdus.

    Вы уж извините, что на языке чекистов отвечаю. Но – без конкретики это всего лишь будет создавать ощущение “человек просто позмазывается под популярную тему “и меня мучили чекисты”
    Сейчас вовсе не секрет, что многие не очень талантливые творческие люди свои неуспехи в советское время списывают на “ах, я боролся против власти, поэтому меня зажимали”.

    Поэтому, чтобы можно было отделить хоть немного объективно зерна от плевел, должна быть конкретика.

    +2
    -2
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > kolpants 23.09.2018. 04.33

    Saproties, ka man vēlēšanās atriebties. Nav vēlēšanās ar kādu tiesāties. Esmu izgājis caur tādām šausmām (arī caur klīnisko nāvi), lai saprastu dzīvības cenu. Viss pārējais ir patiesībā mazsvarīgs. Man izdevās palikt dzīvam, bet vairāk nekā 30 gadu klusēšana ir ļoti smags slogs psihei. Pagāju šā gada rudenī, kad sākās tracis ar čekas maisu atvēršanu, sapratu, ka ir pienācis laiks, sākt savas atmiņas publicēt. Jau tā īsti nebiju pārliecināts vai ir tas jādara. Bet turpināt klusēt bija daudz grūtāk. Un negribu nekādus tiesas procesus un skandālus. Jau esmu sastapies ar to, ka tiek noliegti jebkuri pat dokumentāli pierādījumi. Tāpēc uzvārdu publiskajā telpā nav un nebūs.
    Un par to talantu. Vairāk nekā 10 manas dziesmas ir godalgotas dažādos konkursos. Es 2000.gadā būtu kļuvis par dziesmu konkursa “Dziesma 2000” uzvarētāju. Bet pret manu dziesmu un mani tika izvērsta masu medijos nomelnošanas kampaņa (attiecīgās publikācijas ir saglabājušās) un paliku tikai 6.vietā. Dziesma “It kā klusa šūpļa dziesma”, kļuva par Radio SWH priekšnama aptaujas uzvarētāju – 2016.g.
    Šobrīd publicēju arī savus dzejoļus. Esmu pat izdevis pirmo autorgrāmatu “12 stāsti par mīlestību”. Lasītāju atsauksmes ir ļoti labas un notiek arī pirmās tikšanās ar viņiem. Un fakts, ka jau 1980.gadā Latvijas radio ierakstīju pret Latvijas okupāciju vērstu dziesmu “Izkapts ābelē” arī ir pierādāms. Dziesma tika atskaņota tikai vienu reizi un pēc tam nolikta plauktā, bet netika izdzēsta. Youtubē to var dzirdēt. Pēc šī ieraksta man līdz pat 1995.g tika aizliegts ierakstīt vēl kaut ko. Nākamie ieraksti ar ansambli “Dzeguzīte” tapa tikai 1995.gadā. Par ģēniju sevi neuzskatu, bet neesmu arī piedodiet “nekam
    nederīgs mēsls”.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Atis Priedītis 23.09.2018. 08.17

    Laboju kļūdu: Man NAV vēlēšanās atriebties!

    0
    0
    Atbildēt

    1

    QAnon > Atis Priedītis 23.09.2018. 20.53

    Nav runa par atriebību, bet tikai par taisnīgu atmaksu. Ja Vienotības/SC elks, latviešu grūtnieču dedzinātājs, NKVDešņiks Kononovs būtu notiesāts par noziegumiem pret cilvēci, staļiniskie izdzimteņi: Ždanoka, Korens, Gapoņeka un pārējie nebūtu izprovocēti uz aizvien jaunām nelietībām.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 20.30

    “Pastāv psihiatru solidaritāte un viņi savus kolēģus nenodod.” – Ati, visu pēc kārtas – es domāju, ka pastāv psihiatru profesionālā atbildība un … tā mēs komentāros varam diagnosticēt visu pēc kas nāk priekšā, bet psihiatri klusē – jo gudrāks un atbildīgāks cilvēks , jo viņš nesteigsies ar secinājumiem. Ticu, ka lika psihenēs, ka bija, kas nošpricēja beigtus utt, ka bija kas par naudu glāba no dienesta armijā utt. Bet tāpēc tomēr ir jāsauc konkrēti ārsti, konkrēti gadījumi , nevis visi psihiatri jāpasludina par čekas asinssuņiem. Ieliec saiti, kura psihiatre, kurā interneta publikācijā , ko ir atzinusi.
    Mans vēstures skolotājas bija zvērināts komunists – bet viens no gaišākajiem,taisnīgākajiem un godīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Un tāpat es domāju, ka bija ar jebkuras profesijas, nacionalitātes utt cilvēkiem. Jārunā ir konkrēti –

    +3
    -1
    Atbildēt

    2

    Atis Priedītis > Dusma 23.09.2018. 06.07

    Man izdevās atrast to rakstu, kurā pilnībā tiek noliegts fakts par psihiatrijas izmantošanu cilvēku vajāšanās. Un arī par to, ka noņemt diagnozi nav iespējams. Bet to, kur tas tika pateikts pilnīgi atklāti, diemžēl nav izdevies atrast.
    http://www.la.lv/traks-uz-muzu%e2%80%a9

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Atis Priedītis 24.09.2018. 21.15

    šito es jau biju lasījusi

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Atis Priedītis > Dusma 21.09.2018. 20.41

    Es diemžēl, nekad necenšos kaut kur piefiksēt katra internetā izlasītā raksta adresi. Protams, ka veltot tam pāris dienas laika, arī atrastu šo rakstu. Bet ko tas dos? Neko. Psihiatri šobrīd kategoriski atsakās runāt par okupācijas laika notikumiem. Vismaz es līdz šim neesmu par to lasījis nekur.

    +4
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Atis Priedītis 21.09.2018. 20.52

    nu Ati, es arī visu neatceros, bet Tavā gadījumā tas tomēr bija ļoti ļoti svarīgi

    Es piemēram, meklēju un nevaru atrast kur es jau esmu redzējusi iepriekš tādu Raiņa skulptūru kā Bikše tagad uztiasija LNB priekšā – es domāju, ka tas ir plaģiāts – man škiet , ka bija kaut kas ar Alisi , bet kamēr nevaru atrast – nevaru to apgalvot, bet to es uzskatu par visīstāko negoda izrādīšanu Rainim – nu tā ir -jāmeklē atsauces, vai jāklusē – es domāju, ka normāls ārsts tādas lietas bez oficiāliem pierādījumiem nesludinātu, bet pierādījumi – ai ai ai …. ne jau muļķi tur strādāja, un ne jau viennozīmīga iestāde tā bija

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 21.09.2018. 20.58

    Pierādījumi vajadzīgi tiesā, stipri šaubos vai interneta komentāri jāraksta kā juridiski korekti dokumenti. Neviens taču to nedara.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 26.09.2018. 09.51

ja vēl bija kādas šaubas par dzirdētām runām, ka sab un citi pie teikšanas esošie tirgojas ar čekas kartiņām – tad pēc šī paziņojuma – man nevajag nekādus pierādījumus

es ticu, ka daudzu maksātspējīgo ziņotāju kartiņas jau sen ir pārdotas un izņemtas – bet tas nenozīmē, ka es būtu pret maisu atvēršanu – tieši otrādi – ir jānotiek SAB , DP , MP , diplomātisko dienestu utt attīrīšana no čekistiem –

tas, ka Latvija tagad pati !!!! – atdosies kremlim – tas ir tieši šo organu darba rezultāts, sekas tam, ka čekisti no VDK pārgāja uz atjaunotās Latvijas drošības iestādēm.

Tas arī izkaidro to, kāpēc Latvijā netiek noķerti putina spiegi – kurš gan ies tur ķēpāties ar liekiem šoviem …

Cik gudri ir izdarījuši tie, kuri no šī čekistu valsts ir aizmukuši.

+2
-1
Atbildēt

0

Sskaisle 21.09.2018. 12.28

Pirmais, ko gribu teikt – ja netici tam Kungam Debesīs, tad kāp nost no kanceles baznīcā un nesprediķo. Patiesi !
Otrais – “Katrs gadījums, kad cilvēks piekrita sadarbībai ar VDK, bija individuāls un pelnījis izpēti par iemesliem.” – kas pētīs šos gadījumus – mai syudiju biedir, kuri paši sadarbojās? Kā Geka liecinaja – valsts !!!! drošības iestādes tirgos nevainību par naudu? Kāda valsts drošības iestāde vispār izmeklēja Geas Dzintras liecību par to, ka viņai sab vai dp – kurš tur džekiņš naudu piedāvāja?

Trešais. “Latvijā tika mēģināts veidot lustrācijas likumu un tas diezgan ātri polarizēja sabiedrību” – un tagad – bez lustrācijas – sabiedrība nav polarizēta? Un sociālais netaisnīgums, sabiedrības lumpenizēšanās, atsvešinātīa no valsts – t.i. čekistu varas nav palielinājusies? Vai būtu bijis iespejama oik – būtībā Latvijas iznīcināšanas afēra, ja būtu notikusi lustrācija. Ja čekas kalpi vismaz brīdinājuma signalus būtu saņēmuši?

Ceturtais. Tas ir nenormāli netaisnīgi, ko tagad te mums grib iestāstīt, ka visi bijām kolaboranti. Nē nav tiesa. Kamēr zālīte māra ar čekistiem amzierēdamās un lieliem čemodāniem mājās no bagātajiem rietumiem brauca – kā paldies par sadarbību ar čeku, manai mammai kā represēto meitai netika atļauts studēt medicīnu. Tas ko tagad jūs mauku bērni, gribiet izdarīt ir nosēdināt mau mammu uz viena sola ar zālīš māru –
izbeidziet ! Nemaz nerunājot par čekistu asisnupuriem !

Piektais – Atmodu vadīja un organizeja čekas kalpi – visi to zin, bet skaidri un gaiši to nesaka cik ilgi turpināsim padlaiku melu sistēmu?

Sestais. Atkal – čekistu aiz ausīm uz mūsu laikiem pārvilktā tradīcija – mums ir tikai viena čekas upure – Lidija Doroņina Lasmane. Viena i r – ar to mums jāpietiek. Drausmīgi – neticu, ka šo situāciju nediriģē kremlis ar galveno un mūžīgo čekistu priekšgalā. Tā zinamā mērā ir Doroņinas Lasmanes paņemšana ķīlnieku gūstā –

+3
-2
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu