Zudušo zvejnieku dzīve

Otomāra Kalpiņa atmiņu grāmata ir nenovērtējama liecība par Rīgas līča Kurzemes piekrastes zvejniecību pagājušajā gadsimtā

Tik reālistiski aprakstīta, ka lasot gandrīz fiziski var sajust jūras smaržu un reņģu zvīņas pie pirkstiem — tāda ir zvejnieka Otomāra Kalpiņa autobiogrāfija, kas publicistes Rudītes Kalpiņas redakcijā ieguvusi nosaukumu Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts. Dzīve Rīgas līča piekrastes ciemos 20.—21. gadsimtā. Otomārs bija viens no pēdējiem vīriem, kurš piedzīvoja zvejnieku dzīvi, kādas vairs nekad nebūs. Padomju laikos sāktā un līdz pat šai dienai turpinātā zvejniecība industriālos apmēros ir izskaudusi zvejošanu ar pašu austiem un lāpītiem tīkliem un pie reizes arī iztukšojusi Baltijas jūru.

Otomāra Kalpiņa atmiņas kalpo kā vērtīga liecība par Bigauņciema, Lapmežciema un Ragaciema zvejnieku dzīvesveidu, amatu un darbarīkiem pirms Otrā pasaules kara, kara laikā un arī padomju gados. Kā tapa šī grāmata, stāsta tās redaktore Rudīte Kalpiņa. Starp citu, Otomārs bija viņas onkulis.

Vai esi sapratusi, kāpēc Otomārs Kalpiņš pierakstīja savu dzīvi un arī pārdomas?
Otomārs pierakstos norāda, ka vēlas atstāt nākamajām paaudzēm «patiesības balsi», savu skatījumu par mūža laikā pieredzēto. It īpaši tāpēc, ka padomju okupācijas laikā pagātnes notikumus, kuru laikabiedrs viņš bija, nereti pārmālēja no balta par melnu un otrādi. Rakstīt viņš sāka 1986. gadā un beidza tūkstošgades sākumā. Tā pasaule, kurā viņš uzauga, mūža otrajā pusē jau bija zudusi. Viņš gribēja atstāt pēc sevis liecinājumu, kāda tā ir bijusi. Tā ir viena no manuskripta lielajām vērtībām.

Kantorgrāmatas Otomārs bija salicis vienuviet, viņa dēls pēc tēva nāves tās kartona kastē nolika mājas istabaugšā. Bez īpaša nodoma. Taču viss izkārtojās tā, ka kāds radinieks man par tām pastāstīja. Žēl, ka Otomārs nepiedzīvoja grāmatas iznākšanu. Nu jau pagājuši desmit gadi, kopš viņa vairs nav.