Inteliģenta popmūzika

The Sound Poets jaunais albums ir personiskākais līdera Jāņa Aišpura ieraksts

Cikls ir noslēdzies, tik skaļš un drosmīgs paziņojums izskanēja no grupas The Sound Poets līdera Jāņa Aišpura 2016. gadā, saņemot Zelta mikrofona statueti par gada labāko albumu Pulsē. Šie vārdi, protams, bija adresēti Prāta vētrai — grupai, kas daudzus gadus dominējusi Latvijas poproka lauciņā, taču pirms diviem gadiem kategorijā Labākais albums zaudēja tieši «poetiem». Visticamāk, Renārs Kaupers un kompānija zaudēs arī šajos «zelta mikrofonos», pavisam objektīvi — jelgavnieku jaunākais albums Par to zēnu, kas sit skārda bungas ir viens no vājākajiem grupas diskogrāfijā. Taču — vai tiešām līdz ar to Aišpura minētais cikls ir noslēdzies?

Prāta vētra ar šāgada turneju, noslēguma koncertā Mežaparkā pulcējot 60 000 skatītāju, visiem atgādināja, ka popularitātes ziņā ir tālu priekšā jebkuram citam ansamblim. Jā, arī The Sound Poets ir izziņojusi lielkoncertu Arēnā Rīga, taču papildkoncertus, visticamāk, negatavojas organizēt.

Runājot par «cikla noslēgšanos» no mūzikas kritiķa pozīcijām — atšķirībā no Prāta vētras, un jelgavnieki to neslēpj, savu darbību pielīdzinot lielveikalam, The Sound Poets nav ieslīguši rutīnā. Abi pirmie albumi un arī jaunais ieraksts Trīs apliecina, ka grupā valda radošs gars, vēlme sevi un arī klausītāju nedaudz izaicināt. Albuma emocionālais centrs Puse no sirds pārsniedz astoņas minūtes, kulminējot ar nepieradinātu saksofona solo. Citiem vārdiem sakot, lai kā «poeti» vēlētos sevi pozicionēt kā grupu, kas gāzusi no troņa Prāta vētru, ir jāapzinās, ka abi šie ansambļi darbojas pēc atšķirīgiem principiem un tiešā veidā nekonkurē. Jā, viena dziesma — Kalniem pāri — uz brīdi radīja sajūtu, ka Latvija ir sadevusies rokās un viss ir iespējams, taču kopumā grupas muzikālā estētika nav orientēta uz plaša patēriņa auditoriju.

To apliecina arī jaunais albums, kas ieskaņots divu nedēļu radošajās sesijās Clockwork studijā Tartu Igaunijā. Jā, te netrūkst lipīgu radio dziesmu (Ceļš, Mums ir, ko zaudēt), taču skanējums, arī kopējais saturiskais vēstījums pagriež starmešus no fasādes uz iekšpusi, proti, tas ir personiskākais Jāņa Aišpura ieraksts, kurā ir acīmredzamas norādes uz paša pārdzīvoto pēdējo pāris gadu laikā. Tas ir attiecību albums, kurā 38 gadus vecais Aišpurs sastopas gan ar savām bailēm, dēmoniem («Jau ilgi es svešinieks esmu, atspulgā pretī stāv kāds cits…»), gan atskatās uz pagātni («Kāds to jūt, bet ērti noklusē, kāds cits grib bēgt…», vai «prātoju jau ilgi, kā lai izkļūstu ārā no šī stūra, kurā sevi iedzinu»), gan dod mums mājienus, ka ir iespējams visu sākt no jauna («Nav par vēlu mums satikties», vai «pacieties… es jau drīz būšu klāt»). Caur personiskajiem pārdzīvojumiem Jānis šajās dziesmās runā par universālām sajūtām, ar kurām spēj identificēties katrs.