Pārbaudījums 19

Anna Žīgure. Foto — Gints Ivuškāns
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Tulkotāja un publiciste Anna Žīgure par to, kāpēc svarīgi iesaistīties valsts pilnveidošanā, sākot ar mazām, lokālām iniciatīvām un beidzot ar nacionālu mērogu

Pirms 12 gadiem Anna Žīgure kopā ar domubiedriem nodibināja Jūrmalas Aizsardzības biedrību, lai iesaistītos pašvaldības lēmumu pieņemšanā, rosinātu labas pārmaiņas pilsētā un protestētu pret nelikumībām. Lokālās aktivitātes Žīgure uzskata par labu veidu, kā katram ietekmēt valstī notiekošo. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, viņa aicina skatīties plašāk. Pēc Žīgures domām, katra balss ir izšķiroša, lai Latvija turpinātu eiropeisko attīstības ceļu, nepadotos prokremliskām un populistiskām manipulācijām.

Kā vērtējat priekšvēlēšanu diskusijas sabiedrībā — vai nav tā, ka mums nevis jāžēlojas, bet jāpriecājas par viedokļu sadursmēm un strīdiem, jo pirms dažām desmitgadēm par to varējām tikai sapņot?
Tas tiešām ir brīnišķīgi, ka katrs varam brīvi runāt, ka mums ir brīva valsts. Domāju, tas ir vidējās un vecākās paaudzes lielais sasniegums, par ko man ir gandarījums. Tā ir liela laime — dzīvot savā neatkarīgā valstī. Manas paaudzes cilvēkiem mūža lielāko daļu uz to nebija pat nekādu cerību. Tāpēc Latvijas neatkarību ārkārtīgi augstu vērtēju. Ir ļoti žēl, ja kāds to gatavs atdot par sīknaudu — pat ne tiešā, bet pārnestā nozīmē, par pašlabumu.

Es domāju, liela daļa sabiedrības aizvien neaptver, ko nozīmē izvēle. Varbūt pat būtu laimīgi, ja nekāda izvēle nebūtu jāizdara: nevajadzētu pašiem domāt, uzņemties atbildību, bet tiktu pateikts priekšā, kā jādomā un jārunā.

Demokrātiskais process prasa izglītotību, pilsonisku iesaisti. Gandrīz 30 gadus neesam rūpējušies, lai visām sabiedrības grupām būtu skaidrs, ko nozīmē būt atbildīgam par savu valsti. Ne tikai tiem, kurus ievēlējam, bet arī tiem, kas esam mēs paši — vēlētāji.

Vai zinām, kas valstī notiek? Vai iedziļināmies tajos dažos neatkarīgajos medijos, kas Latvijā ir? Vērojama apātija, nogurums. Daudzi funkcionē virsrakstu līmenī — uzklikšķina, izlasa dažus teikumus un met mieru. Tas nav pilsoniski atbildīgi.

Vai ar lielāku individuālo izglītotību un pilsonisku atbildības sajūtu būtu iespējams pārvarēt plaisu starp varu un sabiedrību?
Tā aiza, kas šķir, ir ne tikai ekonomiska rakstura. Mēs par maz reāli nākam kopā un sarunājamies. Feisbukā un tviterī jau runājam, bet tas ir attālināti.

Tas gan ir no citas operas, bet man ļoti simpātisks šķita Francijas valdības lēmums skolās mācību laikā aizliegt mobilo telefonu lietošanu. Lai bērni savā starpā reāli sarunājas, veido draugu loku. Tas attiecas arī uz pieaugušajiem —  vajag vairāk domubiedru platformu, forumu, kur atšķirīgi domājošajiem satikties un diskutēt aci pret aci. Šajā ziņā man ļoti simpātiska šķiet Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles iniciatīva — nākt kopā un runāt (Ziemele šogad uz publisku diskusiju par Latvijas nākotni aicināja žurnālistus un kultūras jomas līderus — red.).

Vēl cita lieta: bieži vien nenobriedinām idejas, iznesam tās publiskajā telpā zaļas. Es nezinu, cik nobriedināta bija, piemēram, pirms nedēļas Ministru kabinetā notikusī diskusija starp ekspremjeriem par Latvijas nākotni.

Billītēs, dārza darbus darīdama, klausījos radio. Manuprāt, tam nevajadzētu būt unikālam notikumam. Vecajās demokrātijās ekspremjeri pēc darba pienākumu beigšanas turpina strādāt valsts labā citos formātos. Tas ir normāls process. Mūsu ekspremjeri savu dzīvi ir labi iekārtojuši atšķirībā no daudziem sabiedrības locekļiem, par kuriem viņiem valdības vadīšanas laikā būtu bijis jārūpējas.

Salīdzinoši ilgu laiku ekspremjeri šajā diskusijā veltīja, lai apspriestu, ka atklātās valdības sēdes būtu jāpadara slēgtas. Klausoties es domāju, kāda ir kopā sanākušo redzējuma kvalitāte, ko viņi spēj piedāvāt, runājot par Latvijas nākotni. Vai mums politikā ir līderi ar spēcīgu redzējumu?
Ja nav ideju, tad tās nevar dot. Kur lai viņi tās ņemtu? Nav jau pat tik lielas garīgās kapacitātes, lai sapulcinātu idejām bagātus cilvēkus sev apkārt, lūgtu dalīties tajās. Domāju, ka problēma — jau atkal — ir izglītotībā. Ja augsta ranga politiķi var paziņot, ka gadiem nevienu grāmatu nav izlasījuši, tad kāda var būt kapacitāte? Nelasīt, nesekot līdzi procesiem un idejām mākslā un zinātnē politiķis mūsdienās, manuprāt, nedrīkst atļauties. Tā jau nav strādāšana sabiedrības labā.

Es no politiķiem gribētu sagaidīt to, ko droši vien vairums sabiedrības: idejas, kurp Latvijai virzīties savā attīstībā un kā šīs idejas realizēt — konkrētos soļos. Lūgt sabiedrību palīgā, veicināt kvalitatīvu diskusiju par idejām, veidot saliedētību caur iesaisti. Politiķiem visu laiku būtu jābūt kontaktā ar saviem vēlētājiem, lai tas ir dzīvs process. Pagaidām ir tā, ka pie vēlētājiem viņi aktīvi brauc un sarunājas tikai priekšvēlēšanu laikā. Neticiet tiem, kuri vienkārši sola palielināt pensijas, mediķiem algas, dāsnu atbalstu dažādām sabiedrības grupām! Prasiet uzreiz plānu, kā viņi to taisās paveikt!

Jūs iepriekš ieminējāties par pilsonisko atbildību: zināt, kas valstī notiek, ne tikai mēnesi pirms vēlēšanām painteresēties, bet sistemātiski sekot līdzi. Vai tas nav tiešā sasaistē ar sabiedrības spēju neuzķerties uz neizpildāmiem solījumiem, prasīt plānu?
Tas ir ļoti nopietns jautājums. Atrodamies ģeopolitiski tik jutīgā vietā, ka mums kā sabiedrībai nav laika būt politikā neizglītotiem, nezinošiem. Par to jau vēsurnieks Arnolds Spekke rakstījis — par nomaļo robežvalstu likteni. Mums katra diena ir pārbaude un arī cīņa: par katru mūsu cilvēku — kurā pusē viņš informatīvā kara apstākļos nostāsies. Mēs nevaram sēdēt un gaidīt skolu reformu, kā tā ietekmēs sabiedrības izglītotību un saliedētību. Mums jau šodien katram jārūpējas par to, lai ar savām zināšanām, aktīvu līdzdalību procesos mazinām apātiju un sašķeltību.

Jums ir pieredze — ilgus gadus darbojaties iedzīvotāju izveidotā Jūrmalas Aizsardzības biedrībā, vēršoties pret nelikumībām, ko pašvaldībā panāk naudas vara. Esat saliedēti?
Gadu gaitā esam pieredzējuši, cik ļoti grūti tas ir, it sevišķi Jūrmalas gadījumā, kur apritē ir tik milzīgi naudas līdzekļi. Pret mums bijusi ļoti liela [varas] pretestība, mēģināts cilvēkus iebaidīt. Cilvēki jau ir atkarīgi: no nodokļu atlaidēm, darbavietām pašvaldībā. Tomēr joprojām cīnāmies, lai arī ne tik lielā pulkā kā sākumā, kad izdevās savākt 7000 parakstu prasībai izvērtēt nelikumību (pret astoņu stāvu ēkas būvniecību Dzintaros — red.). Kad nekas nenotiek viegli un ātri, cilvēki viļas. Ir grūti sevi motivēt ilgtermiņā, ja redzi, ka brīnumi nenotiek. Taču neatlaisties ir mūsu pienākums.

Pagājušajā nedēļā biju Jelgavā — pilī notika Latvijas ainavas dārgumu seminārs. Tika rādīts un runāts par to, cik daudz ir labo darbu saliņu Zemgalē: atjaunotas pilis un muižas, apkopts kāds Daugavas posms un tā tālāk. Tāpēc gribu teikt: lai arī mums jāuzmanās no apātijas, lielajās pilsētās un lauku reģionos ir daudz gudru, aktīvu cilvēku, kuri strādā Latvijas labā, kuriem ir labas idejas un mērķi. Mums vajadzētu labus ceļus visā valstī, lai varam cits pie cita regulāri braukt, apmainīties domām, iedvesmoties.

Pateikšu vēl vienu piemēru: Salgalē, kur atrodas mūsu dzejnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes Billītes, izveidota Salgales Attīstības biedrība. Tā izdarījusi ļoti daudz mazu, bet svarīgu lietu: iztīrīts vecais pilskalns un nacionālo partizānu bunkurs, ierīkota peldvieta pie Lielupes. Jā, tā mums katram vajadzētu: aktīvi iesaistīties, sākot ar mazām, lokālām lietām un  beidzot ar lielām, valstiska mēroga!

Ar kādām bažām un cerībām 6. oktobrī iesit uz vēlēšanām?
Mēs redzam, ka latviskās partijas ir ārkārtīgi sašķeltas sīkās grupās, turklāt saķildojušās. To redzējām arī savulaik Jūrmalā pašvaldības līmenī, kad aicinājām partijas sadarboties kopējā sabiedrības labuma vārdā. Neko nepanācām, jo polittehnologi aprēķināja, ka nesadarbojoties katrs sev dabūs lielāku labumu.

Par to man tagad bažas, Latvijas mēroga vēlēšanas gaidot: mēs nespējam apvienot spēkus, izmantot resursus saliedēti. Vairākos sarakstos ir cilvēki, kurus es labprāt redzētu strādājam jaunajā Saeimā. Gaidu, ka spēki, kuri ir rietumnieciski un iestājas par tiesiskumu, pret korupciju un oligarhisku pārvaldi, savstarpēji sadarbosies, nevis ķildosies.

Mēs redzam, ka pretī ir ļoti saliedēts spēks ar labi mobilizētu elektorātu. Esmu dzirdējusi, ka arodbiedrības un baznīcas viņiem pat saka priekšā, par ko balsot, — tur nekādu ķildu nav. Mēs, kam svarīgas neatkarīgas un Eiropā integrētas Latvijas vērtības, esam nesaprātīgi — neredzam, kā sašķeltība mūs vājina un dod plusa punktus Saskaņai un vēl kādiem spēkiem, kuriem nav svarīgas minētās vērtības. Nebūs jau tā, ka, Saskaņai un KPV nākot pie varas, nākamajā dienā pamodīsimies Krievijai sadraudzīgo valstu grupā, tomēr tas būs liels solis tajā virzienā. Krievijai mūsu sašķeltība, nihilisms ir ļoti izdevīgs. Tā negrib, lai atgūstam uzticību savai valstij, tās institūcijām.

Kas rada sīkmanīgās ķildas un nespēju sadarboties?
Lielos brīžos jau spējam apvienoties. Man liekas, ka tieši tagad ir tāds brīdis.

Šogad iznākusi jūsu tulkotā somu vēsturnieka Sepo Zeterberga grāmata Igaunijas vēsture. Vai tulkojot domājāt par līdzīgo un atšķirīgo Latvijas vēsturē — kas mūs veidojis tādus, kādi esam?
Savulaik igauņi ļoti ilgi noturējās pret krustnešu iebrukumu. Igauņus beigās palīdzēja sagraut latviešu un lībiešu ciltis. Skatoties uz atjaunotās neatkarības laiku, manuprāt, atšķirība tāda, ka igauņiem ļoti daudz palīdzēja somi jau no pagājušā gadsimta 80. gadiem. Viņi to skaļi nereklamēja, jo Somija uzturēja labas attiecības ar PSRS — savas izdzīvošanas dēļ. Tomēr slepeni igauņiem palīdzēja finansiāli un ar izglītošanu. Atšķirībā no mums igauņi 90. gadu sākumā jau bija gatavi dzīvot tirgus ekonomikā. Bija personīgie kontakti ar somiem un kontakti starp abu valstu iestādēm, pašvaldībām. Arī privatizācija Igaunijā noritēja daudz veiksmīgāk nekā Latvijā — neviens neuzdrošinājās to darīt tik slepeni, sagrābjot labumu sev, pie varas tobrīd esošajiem un pietuvinātajiem. To nebūtu pieļāvusi Igaunijas prese un sabiedrība kopumā. Arī tiesu sistēma viņiem būvēta uz godīgākiem pamatiem, tie ielikti jau pašā sākumā, [pirmā atjaunotās valsts prezidenta] Lennarta Meri laikā.

Igauņi aizvien rīkojas tālredzīgi. Kāpēc tagad prezidente Kaljulaida [uz laiku] pārcēla savu biroju uz Narvu? Jo Igaunijā veiksmīgi attīstās pilsoniskā sabiedrība, ir aktīva dzīve, bet Narvas pusē salīdzinoši ir stagnācija. Prezidente turp devās, lai uzmundrinātu šo reģionu, vērstu uz to uzmanību.

Mēs Ziemeļeiropu aizvien uzskatām par labu piemēru, bet arī tur, kā daudzviet pasaulē šobrīd, ir bažas par populisma uzvaru. Vai uzskatāt to par risku?
Zviedrijā par to tagad lielas bažas, Somijā arī. Var jau būt, ka tāda ir vēstures gaita, bet atcerēsimies, ka šādas gaitas nekad tālākā perspektīvā nav novedušas pie labiem rezultātiem. Tieši otrādi, pie ļoti traģiskiem visā mūsu kontinentā.

Slikti ir tas, ka neatkarīgajos medijos pieejamā informācija un procesu analīze ir kā pretalkohola propaganda atturībniekiem: to patērē galvenokārt zinoši un atbildīgi cilvēki. Kā panākt, lai šādus izdevumus lasa un raidījumus skatās plašāks loks, lai cilvēki neuzķeras un tukšo solījumu makšķeres? Varbūt medijiem jādomā par vienkāršotākiem informācijas pasniegšanas veidiem.

Kāds būtu jūsu vēlējums Latvijas sabiedrībai uz vēlēšanām?
Mēs varam daudz, bet kopā ar citām valstīm, kas balstās Rietumu vērtībās.

Visbeidzot, ko jūs pati vienmēr paturat prātā kā lielāko Latvijas vērtību, ko esat guvusi kā intelektuālo mantojumu no vecvecākiem?
Edvartam Virzam, manam vectēvam, bija tādi uzskati, kas atbalstīja vienvadonību Latvijā. Ar viņu šos uzskatus nedalu. Esmu drīzāk kā vecmāmiņa Elza Stērste, kas savas saknes, domājot par Latviju, baroja no Francijas demokrātijas. Jā, esmu par demokrātiju un izglītotu sabiedrību! Tikai tā mēs varēsim tikt uz priekšu.

Piecas grāmatas asākam prātam un erudīcijai


Pēters Vollebens.
Koku slepenā dzīve.
Aizraujoši par to, par ko reti aizdomājamies: arī kokiem ir sava dzīve un nozīmīga loma — ne tikai kā koksnei.


Edvarts Virza.
Straumēni.
Šis darbs, kas tiek dēvēts par «latviešu Bībeli», pusi gadsimta bijis aizliegts un joprojām nav atradis savu īsto vietu tautas apziņā.


Juka Rislaki.
Maldināšana, Latvijas gadījums.
Reti skaidri pasaka, ko un kā mums atbildēt uz jautājumiem un netaisniem apvainojumiem par mazākumtautību stāvokli Latvijā, par dažādiem Latvijas vēstures jautājumiem.


Caryl Phillips.
The Nature of Blood.
Vēsturisks romāns, kas sākas ar geto nodibināšanu senajā Venēcijā un beidzas ar notikumiem Otrā pasaules kara laikā. Daudz vielas pārdomām.


Jānis Jaunsudrabiņš.
Piemini Latviju.
Liekas, ar asinīm uzrakstīts teksts, aicinājums mūsu bēgļiem neaizmirst dzimteni, vienalga, kur liktenis viņus aizvedīs no bēgļu nometnēm pēckara Vācijā. To vajadzētu izlasīt visiem, kuri pametuši atjaunoto Latviju.

CV

Dzimusi 1948. gada 25. augustā
1972. gadā absolvējusi Tartu Universitātes Filoloģijas fakultāti
No 1991. līdz 1998. gadam bijusi atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece Somijā, no 1992. gada — Latvijas vēstniece Igaunijā
Vairāk nekā 20 tulkojumu autore no igauņu, somu, ungāru valodas
2018. gadā izdevusi pētījumu Ziemeļzemes cēlā tauta par Somijas un somu atspoguļojumu Latvijas presē no 1822. gada līdz 1945. gadam
2018. gadā iztulkojusi Sepo Zeterberga grāmatu Igaunijas vēsture

Komentāri (19)

mooi 14.09.2018. 18.36

Un ko Žīgure domā par Zviedriju? Būtu interesanti uzzināt. Jo kā saka filozofs Stefan Molyneux, Zviedrija būs pirmā valsts Eiropā, kura cietīs krahu un beigs pastāvēt. Iemesls ir musulmaņu migranti, kuri uz šodienu jau sastāda 30 % no iedzīvotājiem un tas ir ļoti daudz.
Ja pārzinat angļu valoda paklausieties youtubē Truth about Sweden. Prepare yourself accordingly. Garš, bet labs video.

https://www.youtube.com/watch?v=VH3koxGaHaQ

+1
0
Atbildēt

1

    Drosma > mooi 14.09.2018. 20.51

    paši zviedri – izglītoti un gudri zviedri, saka, ka vini kā nācija izzudīs nākamo 30 -50 gadu laikā. Līdz ar viņiem arī zviedru sociālā valsts. Līdzīgi notiks ar daudzām Rietumeiropas nācijām. Gēteborgā un Malmē notiekošais – narkotikas, nabadziba – klanu kari – tā jau ir daļa no nākotnes šodienā
    Arī Latvijā meitenes izcīnijušas sev tiesības tirgoties ar savām olšūnām un nedzemdēt .

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > Dusma 15.09.2018. 12.01

    Viņām palīdzēja politiķi, kuri savu čekas saimnieku uzdevumā gribētu visām latvietēm pārgriezt olvadus, bet latviešus sakropļot par pederastiem.

    +1
    -3
    Atbildēt

    0

Drosma 14.09.2018. 08.27

es gan domāju citādi – ka valsts jau ir pārdota
Vasarā taču visi pabraukājāt pa zemēm – tās ir tukšas – cilvēku vienkārši nav , vienkārši nav – visi ir prom –

tiesu vara, mediju vara , izpildvara un likumdošanas vara mums ir pērkamas un maniulējamas – nu kāpēc nesauciet lietas vārdos – nu par kādu cerību tad vēl ir runa , vēl var būt runa

Latvija ir ļoti ļoti sakopta – tur kur ir cilvēki – bet tukša – tik daudz tukšas un pamestas ēkas es nekad iepriekš nebiju redzējusi un paskatieties , kas notiek Rīgā – vakarā -pastaigājieties pa pilsētu – jūs redzēsiet, cik daudzos, cik ļoti ļoti daudzos logos gaisma tā arī neiedegas

ko darīt nezinu – varbūt jāsāk ar to, ka goadīgi un atklāti jārunā ir inteliģencei, radošajiem cilvēkiem? Viņi ir un paliek sabiedrības galva – ja tā aizņemta vien ar rīšanu lai savu vēderu piepildītu – tad nu ir tā, ka stilbiņa kādam tiek visa gaļiņa, bet kādam tikai kauliņš …

+1
0
Atbildēt

0

vvilums 13.09.2018. 21.05

Vai iedziļināmies tajos dažos neatkarīgajos medijos, kas Latvijā ir?
Ja Latvijā ir palikuši tikai daži neatkarīgi mediji, kas ir mazāk kā Krievijā, tad jau ar mūsu demokrātiju pavisam bēdīgi, un nebūs nekas pārsteidzošs, ja nozombēta tauta noraks pati sevi.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu