Diena: 12. septembris, 2018

Un kuģis peld

Režisors Valters Sīlis savu vēstures pētniecības teātri saaudzējis ar liepājnieku īpašo stilu. Izrāde Liepāja — Latvijas galvaspilsēta ir stāsts par brīnumu, kas varēja arī nenotikt

Režisora Valtera Sīļa jaunā izrāde ir skaidrs turpinājums viņa sāktajai Latvijas vēstures pētniecībai, taču, sadarbojoties ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci un Liepājas teātra pagaidām vēl «jaunajiem aktieriem» (nu jau Klaipēdas Universitātē skolotajam kursam uz pēdām min nākamais, kas mācās turpat pilsētā), tā kļuvusi, gribētos teikt, maigāka un rotaļīgāka. Lai arī tāpat tiek skatīta caur katra atsevišķi ņemta cilvēka likteni un ir gana smaga un daudzšķautņaina.

Ar laikmeta garšu

Ka tā būs spēle bez nopietnības rievas pierē, liecina jau pats sākums: priekškars svinīgi atveras, desmit aktieri — Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Agnese Jēkabsone, Anete Berķe, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Ilze Trukšāne un Laura Jeruma — stāv ar skatienu pāri horizontam un labi nostādītās balsīs runā par tiem, kas brīvību atveda — Akuraters, Ulmanis, Skalbe, Otīlija Muceniece… Dziļi paklanās. Priekškars svinīgi aizveras.

Kad tas veras no jauna, viņi jau velk mugurā dāmu mēteļus un strādnieku kamzoļus (Ievas Kauliņas kostīmi) un cits caur citu piesauc vārdus, ko vēsturei saglabājušas tikai avīžu hronikas un sīkrakstiņi — nav šiem cilvēkiem cita pieminekļa. Ikviens pēc kārtas ieņem vietu skatuves malā, kur zem videoprojektora acs novieto te kādu senu fotogrāfiju, te izrādes maketu, un tad skatuves dziļumā uz ekrāna parādās iela vai ostas skats, vai istaba ar visām mēbelēm. Tāda ir Uģa Bērziņa scenogrāfija Mārtiņa Feldmaņa gaismās. Uz šā fona aktieri spēlē, kamēr «istabā» milzu roka, teiksim, burza kabatlakatiņu un ekrāna palielinājumā tas pārvēršas par kaislību bangotu palagu mīlaspāra gultā. Citkārt kamera notēmēta uz kādu seju, un tad raženais Sandis Pēcis, nometies ceļos Agneses Jēkabsones priekšā, uz ekrāna ir piecgadīgs puika, kura acīs ir bailes un bezcerība, aizvien no jauna mammas lūgumam pēc malkas pagales piebilstot iemācīto «lūdzu». Smagas ir tās 200 pāri dienas no 1918. gada 20. novembra, kad Liepājas laikrakstā parādās ziņa, ka Rīgā kādi censoņi nodibinājuši Latvijas valsti, līdz 1919. gada 27. jūnijam, kad no kuģa Saratova nokāpj Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība.

Tomēr ik pa laiciņam pie klavierēm piesēž tapieris Normunds Kalniņš un kāds vai kāda, balsi gramofona ieraksta āža tembrā tricinot, rociņas lauzot un dejā tipinot, dzied dziesmas brāļu Laivinieku stilā. Jo arī tās ir laikmeta zīmes, ko precīzi stilizējuši komponists Reinis Sējāns un horeogrāfe Kristīne Brīniņa.

Personība caursit formu

Viņi visi ir formas meistari — tā mācīti. Tagad, kad pagājuši gandrīz desmit gadi kopš «klaipēdiešu» ienākšanas Liepājas teātrī, aizvien skaidrāk kļūst redzams, kurš šajā formā iestidzis, kurš pratis tikt tālāk. Noslīpēt tiktāl, ka forma jau pati kļūst par saturu — tāds ir katrs Rolanda Beķera radītais tēls, vai tas būtu dziedātājs ar Čaplina gaitu un skumjo šarmu, vai tīfa pieveikts un slimības murgu apskaidrots dakteris. Aiz tēla noslēpties tik pilnīgi, ka nākas minēt, kas iemiesojies 106 gadus vecajā ostas sargā, kura acu priekšā tiek izzagta osta: Mārtiņu Kalitu izdodas tikai izskaitļot, ne pazīt. Un kurš — kā Agnese Jēkabsone — spēj precīzu formu piepildīt ar personības spēku un vēl kādu pār-saturu. Melns uzvalks, brillītes, čirkainie mati saņemti copītē, augums plivinās Liepājas vēja brāzmās, un tas patiešām ir Kārlis Skalbe, kurš pulkveža Kalpaka bērēs, svinīgo izvadītāju īsti pat neievērots, mulsdams lasa savu dzeju, un tur ir Latvija, kura tikai top, un viņas gaišāko prātu gara spēks. Tāpat kā Edgars Ozoliņš Kārļa Ulmaņa lomā pievelk tieši ar savu 21. gadsimta cilvēka personisko attieksmi: Ministru prezidents, sācis optimisma un pašapziņas pilnu runu, nokāpdams no Saratovas, to nobeidz ar rezignētu atzīšanos, ka pats vien iznīcinājis demokrātiju un gājis bojā.

Valtera Sīļa sāktajā vēstures šķetināšanā nemaz nav iespējams iztikt bez dziļi personiskas, pat intīmas attieksmes pret katru pavedienu vai samudžināšanos: tā Kārlis Krūmiņš spēlē viņa izrādēs Leģionāri un Andrievs Niedra, tā Nacionālā teātra aktieri eksistē Svina garšā. Šajā izrādē, manuprāt, tik augstu personiskās attieksmes  pakāpi tomēr neizdodas sasniegt. Tā pazūd gan parodijas priekā, «uzvedot» tālaika lugu ar Anetes Berķes Otīliju Muceniek’ centrā, gan kauju un kautiņu intensitātē un skaļumā.

Kuģis vārdā Latvijas valsts, sācis ceļu zem nelabvēlīgām zvaigznēm, ir trāpījis uz sēkļiem un strandējis svešos krastos, aizvien no jauna meklējis prasmīgus kapteiņus un zinošus ločus. Taču tas joprojām peld, un tam ir savs kurss. Valters Sīlis un viņa komanda raugās uz to bez ilūzijām, tomēr ar apbrīnu.

oooo

Liepāja — Latvijas galvaspilsēta. Nākamās izrādes 29. septembrī un 25. oktobrī. 6—18 eiro.

Raiņa cilvēki šodienā

Katrai paaudzei ir sava Baiba un Uldis — kaut kas vairāk nekā tikai senas lugas varoņi, varbūt tos varētu dēvēt par nācijas sievišķības un vīrišķības simboliem. Tagad Laurai Siliņai (29) un Jēkabam Reinim (30) ir laiks tapt par šiem ikoniskajiem Raiņa varoņiem. Abiem tās ir pirmās lielās lomas Nacionālajā teātrī

Jau mūsu tikšanās Nacionālā teātra priekštelpā ir zīmīga. Laura skraidā no kafejnīcas uz grimētavu un atpakaļ: Jēkabs pazudis, telefons ir, paša nav. Viņa tur rūpi par abiem. Un tad, Ulda garajiem goda svārkiem plandoties, skrien Jēkabs — aizkavējies pie šuvējām, jo kaut kas nav bijis kārtībā ar kostīmu.

Viņi šobrīd teātrī patiešām ir kopā un pieskata viens par otru, viņi pat runā, viens otru papildinot un teikumu pārķerot. Laura pasmejas, ka savu vīru aktieri Uldi Siliņu, kam tajā pašā laikā būs pirmizrāde Antiņa lomā Reiņa Suhanova iestudētajā izrādē Antiņš. Zirgs. Zelts, viņa gandrīz neredz, katrs braucot uz teātri atsevišķi un mēģinot dažādās zālēs.

Kas šajos jaunajos cilvēkos (bet ne jaunuļos! — katram jau ir savs nopietns dzīves gabals aiz muguras) ir no tā, kas nepieciešams, lai kļūtu par Raiņa varoņiem? Ko viņos meklējis un atradis režisors Elmārs Seņkovs?

«Lauru es pazinu jau studiju gados, un tad ieraudzīju izrādē Klūgu mūks,» saka režisors. «Viņa ir ļoti krietna, laba, godīga, mīloša. Tas viss viņai piemīt. Arī raksturs! Tu esi šodienas Baiba, — es viņai palaikam atgādinu, — tev nevajag neko īpašu spēlēt.

Jo tādu Baibiņu ir daudz. Arī šodien. Ir tik daudz latviešu, kuri klusi sēž mājās, klausās radio, skatās televīziju un dziļi pārdzīvo to, kas notiek Latvijā. Bet nedomā, ka spēj kaut ko ietekmēt, neiet aktīvā pozīcijā. Viņi godam dara savu darbu, bet neiesaistās politikā. Tie ir tie labie, krietni cilvēki, kuri neveido politiku. Tādu kā Uldis šodien ir vēl vairāk.»

Laura pirms četriem gadiem absolvēja Mihaila Gruzdova un Indras Rogas vadīto aktierkursu Latvijas Kultūras akadēmijā un… pazuda. Viena pēc otras piedzima divas meitiņas, un tikai pagājušajā sezonā Indra Roga atveda savu audzēkni atpakaļ uz teātri — izrādē Klūgu mūks viņai ir pavisam neliela lomiņa. «Bet pietiek viņai uznākt, paskatīties debesīs — un skatītāju zāle ir viņas rokās,» saka Indra Roga. «Viņa pilnīgi citādi domā — dziļi un talantīgi. Iestudējot mums bija etīde Lidojums. Cits kāpa uz ķeblīša un lēca gaisā. Laura atnesa vecu lūgšanu grāmatu un lasīja. Tas ir pavisam cits pasaules uztveres dziļums. Viņa domā paradoksāli, viņa patiešām ir lomas līdzautore. Un viņai ir jāļauj spīdēt pašai ar savu gaismu, nevis tā, kā liekas vajadzīgi man, režisorei. Es no Lauras sagaidu daudz.»

Jēkabs vēl studē, jo līdz aktierkursam strādājis citus darbus. Elmārs Seņkovs viņu nolūkojis, jo «viņš ir no tiem aktieriem, kam skola nav galvenais». «Viņam vajadzīga prakse, viņam jāredz, kā aktieris strādā. Vienīgais, ko viņš nemāk, ir tas, kā kontrolēt sevi, sadalīt uzmanību, un tās ir prakses lietas. Jēkabs ir brīnišķīgs raksturotājs, kas Ulda lomā gan nebūs redzams. Viņam ir spēcīga intuīcija un tāda informācija, ko viņš pats nevarētu būt uzzinājis. Tie, protams, ir gēni. (Jēkaba vecāki ir spožie aktieri Lāsma Kugrēna un Jānis Reinis — red.) Dots viņam ir daudz. Arī pamatīgums. Viņš uzmanīgi klausās, ātri visu uztver, bet ļoti uzticas arī savai intuīcijai.»

Un vēl Elmārs Seņkovs saka — esot noskatījies neskaitāmus Pūt,vējiņi! ierakstus, Gunāra Pieša filmu, kurai rakstītā Imanta Kalniņa mūzika skan izrādē un uz kuru esot arī tiešās atsauces. «Bet tad es to failu izgriezu, aizmirsu un strādāju tā, it kā tas būtu Raiņa lugas pirmais iestudējums pasaulē.»

Jēkab, tu vēl studē Latvijas Kultūras akadēmijas Leļļu teātra kursā, bet būtībā jau esi to pametis.
Jēkabs. Viss ir sakritis tā, kā sakritis. Šeit [Nacionālajā teātrī] laikam arī turpināšu strādāt.

Ar ko tad atšķiras tas, ko jums akadēmijā mācīja, no dzīves realitātes?
Laura. Akadēmijā mēs bijām «siltumnīcas» režīmā, kursa vadītāju paspārnē. Teātrī ir jābūt patstāvīgam. Studijas sniedz pamatu, taču to, ko pieprasa teātris, varam iegūt tikai praksē — mēģinot, kļūdoties, atkal mēģinot. Iemācīties strādāt uz lielās skatuves var, tikai esot uz skatuves, nevis klausoties, kā tas jādara.

J. Tehniskas lietas paņem laiku un enerģiju, ko varētu veltīt analīzei un domai. Lai tevi redz, dzird. Citi jau tam ir izgājuši cauri. Vajadzīga uzmanības sadalīšana: lai izdarītu un nepazaudētu domu. Citādi tu baigi domā, bet neviens tevi nedzird, vai visi dzird, bet nesaprot, par ko tu runā. (Smejas.)

L. Mācos filtrēt lielo informācijas daudzumu. Viedokļus. Ne vienmēr viss man der. Režisora viedoklis, protams, ir primārais. Klāt vēl nāk horeogrāfija, mūzika, teksts, telpa, sevis apzināšanās telpā. Informācijas ir tik daudz! Un manu smadzeņu kapacitāte tuvojas maksimumam. (Smejas.)

Šodien man bija brīnišķīgs gadījums. Pie manis pienāca filmas Baibiņa — Esmeralda Ermale, un pēc sarunas man bija tāda sajūta, it kā es būtu nomazgāta ar zeltainu ūdeni. Man vēl viņai jāpasaka paldies.

Pasaki!
L. Paldies, Esmeralda!

Jēkab, kāda ir sajūta, spēlējot pretī mammai?
J. Nekāda. Mēs esam tikai kolēģi. Es biju domājis, kā nu tagad būs, izrādās — nekā.

L. Ja nezinātu, ka Lāsma ir Jēkaba mamma, mēģinājumos pat neiedomātos par to. Abu starpā valda profesionālas attiecības.

J. Brīžiem es dzirdu pazīstamas intonācijas no bērnības — kad biju savārījis kādus podus. (Smejas.) Bet tas arī viss.

Vai luga nav novecojusi? Tie cilvēki nav pagājuši?
L. Mēs viņiem netiekam līdzi! Es uz Baibiņu skatos — kur ir viņa, un kur esmu es. Tā redzēt, tā domāt! Drosme, mīlestība, principi. Baibas cilvēkmīlestība ir tik fascinējoša uz šodienas notikumu fona!

Kur patlaban vari redzēt tādu Baibiņu, kas spēj pārkāpt pāri sev? Uldi — to jā. Kur tu meklē Baibu, ja dzīvē viņas nav?
L. Rokos sevī, tikai tā var sanākt godīgi. Meklēju sevī tās stīgas, kas Baibiņā ir stingri novilktas. Meklēju, vai manī tāda vispār ir. Kur nu vēl tikt līdz Baibas virsskaņai.

J. Tādi kā Uldis staigā pa ielu. Neteiktu, ka viņu ir ļoti daudz, bet ir. Jo Uldis mainās, izejot cauri materiālajai pasaulei un atrodot garīgo. Uldim šo kanālu atver Baibiņa. Mūsdienās to atvērt ir vieglāk — ir literatūra, garīgās prakses.

Uldim to atver mīlestība un zaudējums — tā simbioze izveido kaut ko jaunu, kam man vēl nav vārda. Viņi kopā pieredz apokalipsi. Tas jau nav nekas slikts. Apokalipse nozīmē kaut kā jauna sākumu, atklāsmi.

Kā pats saproti — vai pēc tam Uldis spēj dzīvot tālāk?
J. Man pašam tas ir skaidrs, bet es tev neteikšu. Lai skatītāji nāk un paši atklāj.

L. Man galvā ir vesels saraksts, ko vajadzētu izdarīt, lai varētu spēlēt Baibiņu. Tu jautāji, vai es redzu sev apkārt Baibiņas. Tādi cilvēki ir! Bet viņi ir klusi, nedzirdami. Mēs par viņiem neko nezinām. Bez Ulda Baiba ir neredzama. Vai tad viņa ikdienā tā runātu, rīkotos? Ulda izprovocēta, viņa atrod savu balsi un spēku. Kamēr Uldis ar Baibu nesatiekas…

Ticu, ka Latvijā ir Uldis un Baiba, bet viens dzīvo Daugavpilī, otrs Kuldīgā…

J. (Smejas.) Un Dziesmusvētkos satiekas un dzied kopā Pūt, vējiņi!

L. Bet varbūt sēž tālu viens no otra un tā arī nesaskatās! Lai notiktu eksplozija, tām diagonālēm ir jākrustojas.

Kāda ir sajūta, šodien runājot Raiņa vārdus?
J. Pagrūti, bet tas ir izdarāms, meklējot un domājot, domājot, domājot. Citādi var aiziet virspusējībā.

L. Grūti ir domāt viņa vārdiem, grūti iedarboties uz otru. Esmu uz sevi dusmojusies: kā var būt grūti sarunāties tautasdziesmā?! Tas taču ir mans, tavs, Jēkaba kods! Kāpēc ir tik grūti? Katram vārdam ir tik daudz apakšā. Nav neviena mēģinājuma, kad pilnīgi no jauna neatvērtos kāds vārds: ak, tas ir šitā! Tāda sajūta, ka mēs mācāmies runāt citā valodā.

J. Visu laiku mēs slēdzam vaļā to kodu.

L. Slēdzam vaļā pa vārdiņam. Ja atveras vesela aina, tas jau ir brīnums. Viegli tas nenāk.

J. Mēs esam Raiņa cilvēki mūsdienu cilvēku skatījumā.

Paskaidro!
J. Es cerēju, ka tu to neprasīsi! (Smejas.) Rainis prologā saka: šis ir stāsts par aizgājušiem laikiem un cilvēkiem. Vai tas ir par 1914. gadu, kad luga ir tapusi? Droši vien ir paralēles ar tā laika dzīvi. Bet epilogā viņš saka: un tautiets aiziet, gaismas apspīdēts, kļūdams par jaunu būtni. Uldis kļūst par jauno ideālistu, revolucionāru, jauno komunistu, kam jāizlaužas cauri līdz patiesībai. Tā mēs to analizējām.

L. Pat ja mēs runājam tautasdziesmās un valkājam tautastērpus, mēs domājam par tēmām, par kurām domā šodienas cilvēks. Jaunieti varētu mulsināt teksts, tas varētu pat atsvešināt, vai tieši otrādi — ieintriģēt… Bet, ja mēs runāsim jēdzieniski ļoti skaidri, tad var cerēt uz savstarpēju saprašanos.

Esmu diskutējusi ar Elmāru par to, kā uzrunāt šodienas jauniešus, runājot četrrindēs un reizēm pat lietojot nesaprotamus vārdus. Mēs daudziem vārdiem meklējam tulkojumu. «To jau māte man gribēja izkroģēt.» Kas ir speltes zutis? Tie ir tikai pirmie, kas ieskrien prātā.

J. Mēs meklējam tiem vārdiem jēgu, jo nevar jau runāt, nesaprotot jēgu.

L. Valoda ir tik brīnišķīga! Meitene atbild puisim tautasdziesmā. Viņš saka: «Nāc pie manis!» — «Tautas vilka zaļu zīdu apkārt manu istabiņu. Velkat zīdu vai sudrabu, es neiešu tautiņās.»

J. Un man uzreiz ir jautājums — «Teic, par ko?»

L. «Bail no tevis.»

J. «Kādas bailes?!» Lugā ir saistītais teksts, tautasdziesmas un vēl Raiņa teksts, lai savienotu abas tās daļas. Trīs dimensijas!

L. Kubiks — rubiks. Saskārāmies ar situāciju, kad mēģinām lasīt dialogu — neskan un neskan. Pēkšņi Elmārs saka: paskatieties — tā ir četrrinde! Jūs kopā runājat četrrindi. Četrrinde sadalīta diviem cilvēkiem. Un tad viss kļūst skaidrs.

Kāpēc jauni cilvēki šodien grib kļūt par aktieriem, kad profesijai vairs nav tāda prestiža, kāds bija kādreiz?
J. Man ir vienkārša atbilde. Es visu laiku bēgu no šīs profesijas, kamēr 25—26 gados sapratu — cik ilgi bēgsi? Kļūsti vecāks un uzdrošinies ieskatīties sevī. Daudz kas tika provēts, darīts, nebija piepildījuma. Man bija daudzas profesijas! (Smejas.) Nuja. Kad saproti, ka tas ir tavs kods, kas tevī ielikts — kā tautasdziesmā —, viss kļūst skaidrs. Katram ir savs aicinājums. Vai dzīves laikā līdz tam nonāc vai nenonāc. Es nonācu.

L. Es vadījos pēc intuīcijas. Nebija ne mazāko zīmju par šādas profesijas izvēli. Man ļoti patika lasīt grāmatas. Laba literatūra atslēdza iztēli, empātiju. Aizgāju uz iestājeksāmeniem kā uz piedzīvojumu. Kad vēl es varētu iziet tik jaudīgu cilvēku priekšā un viņiem būtu manī jāklausās vismaz tās 15 sekundes līdz «Ārā! Tev nav talanta!». Redzēšu Mihailu Gruzdovu un Indru Rogu — tos vārdus es zināju, jo uz teātri gāju —, un tad viss beigsies. Pirmajās kārtās tas bija tikai piedzīvojums, piektajā parādījās stress.

Tu četrus gadus netiki līdz teātrim. Vai bērni ir tev iemācījuši kaut ko vairāk?
L. Bērni paver jaunu pasauli! Mainies. Neatgriezeniski. Atklāj sevī neiedomājamas īpašības un spēka apjomus. Nekas nav beidzies — abpusējs macīšanās process notiek katru dienu.

Kam teātris vispār ir vajadzīgs? Kāpēc darīt darbu, kas prasa no tevis tik daudz?
L. Tie mazie momenti — kad sakrīt teksts, doma, partneris…

Un?
L. Un ir labi. Jūties stiprs, drošs, zini, ko darīt.

Dzīvē tā nav?
L. Dzīvē ir jāizvēlas — pareizi vai nepareizi. Teātrī ir Rainis, un tev ir iespēja domāt tādās kategorijās! Nevis par sadzīvi, veikaliem un mašīnu, bet par citu realitāti un citā intensitātē. Pēkšņi jūties tik spēcīgs. Raiņa teksts dod spēku.

J. Ļoti vienkārši. Ir kultūra — garīgā pasaule, un ir materiālā. Garīgā ir baterija. Ja baterija nav uzlādēta, nav līdzsvara. Atnākot uz teātri, uzlādē garīgās baterijas.

Tu Salomē esi viens no Hēroda zaldātiem, stāvi balkona ložā un skaties uz Salomi, Hērodu un Jāni Kristītāju no augšas. Par ko tajā brīdī domā?
J. Es skatos, kā viņi izdzīvo to dzīvi pirms 2000 gadiem. Ir izrādes, kad esmu tik dziļi iekšā, ka sajūtu vēju pār Hēroda pili, tuksnesi apkārt… Tā ir fantastiska sajūta: nekur nevajag braukt, es to jau esmu iztēlē izdzīvojis. (Smejas.)

Nāk pirmizrāde. No kā jums ir bail? Ja ir.
J. Man bailes ir katalizators, motivācija iziet no komforta zonas, tikt tur, kur es vairs nejūtos labi un ērti. Man izrādē ir bail no vienas četrrindes — es to deklamēju. Jo vairāk par to pirms tam domāju, jo vairāk iznāk deklamēšana. Tad labāk stundu domāt par to četrrindi, meklēt, prasīt režisoram, kolēģiem, saprast vārdu pa vārdam. Bet negribas jau!

L. Bailes… Man ir bail baidīties. Bet, ja tās bailes pārvar, var dabūt lielu spēku.

Anekdotes

Kāpēc gājputni rudeņos lido uz siltajām zemēm?
Tāpēc, ka aiziet kājām līdz turienei ir gandrīz neiespējami.

Egoistiska vista vairs nedēj olas, jo nolēmusi kādu laiku padzīvot tikai sev.

Kāds kaislīgs makšķernieks reiz kļuva par nozieguma aculiecinieku. Izsaucis policiju, viņš centās pārliecināt, ka likumpārkāpējs bijis trīsarpus metrus garš un svēris ap 300 kilogramiem.

Krastā sēž trīs makšķernieki, pēkšņi viņu priekšā parādās eņģelis.
Pirmais makšķernieks saka: «Es jau vairākus gadus mokos ar muguras sāpēm. Vai vari palīdzēt?» Eņģelis pieskaras vīrieša mugurai, un sāpes izzūd.
Otrs makšķernieks norāda uz savām brillēm: «Mana redze kļūst arvien sliktāka. Varbūt vari palīdzēt?» Eņģelis pieskaras vīrieša galvai, un viņš atgūst lielisku redzi.
To visu redzot, trešais makšķernieks sāk kliegt: «Neskaries man klāt, nelieti! Man ir ļoti liels darba nespējas pabalsts!»

Pieredzējis gaišreģis, kad iedzer, zvana savām nākotnes draudzenēm.

Spēlēju golfu ar kādu 78 gadus vecu kungu, kas visu laiku man deva dažādus dzīves padomus. Pēc spēles dodoties uz autostāvvietu, viņš man piekodināja: «Kad piebrauks mana sieva, tu ar mani nerunā! Viņa ir pārliecināta, ka es jau pirms pieciem gadiem zaudēju dzirdi!»

Angļu valodā vajag runāt tik pārliecinoši, lai visi angļi un amerikāņi sāktu šaubīties — vai tā valoda, ko pārvalda viņi, ir īstā.

Cilvēks, kam ir laba apetīte, sabiedriskajā transportā var atdot savu sēdvietu uzreiz divām večiņām.

Kā ieekonomēt restorānā?
Sāc ar frāzi: «Nu, resnulīt, izvēlies!»

Kā jau iepriekš uzzināt, ka jums tiks tikai puse steika?
Ja ieejot restorānā, jūsu draudzene saka: «Šodien es ēdīšu tikai salātiņus.»

Kāds trīs burtu vārds kļūst īsāks, ja tam pievieno vēl divus burtus?
Ja «īss» pārveido par «īsāks».

Ziņās visu laiku raksta: ja globālā sasilšana turpināsies, pēc 20 gadiem polārlāčus mēs redzēsim tikai zoodārzos. Vārdu sakot, nekas nebūs mainījies.

Kāpēc otrā badošanās diētas diena parasti ir vieglāka nekā pirmā?
Tāpēc, ka otrajā dienā jūs atkal ēdat, kā parasti.

Policijas iecirknī pienāk ziņojums no kādas patruļas. «Mums te ir interesants gadījums,» skan rācijā. «Kāda sieviete nodūrusi savu vīru, jo viņš sāka staigāt pa tikko izmazgātu, nenožuvušu grīdu.»
«Vai arestējāt?» jautā dežurants.
«Vēl ne. Gaidām, kad nožūs grīda.»

Kā senie latvieši dēvēja veģetāriešus?
«Slikts mednieks!»

Satriecošā brīvība

Vairāk nekā gadu Bērnu slimnīcā epilepsiju ārstē ķirurģiski, un nu jau deviņus bērnus vairs nepiemeklē smagās lēkmes. Latvijā līdz šim nebija pieejama metode, kas ļauj noteikt, kur tieši galvā mājo epilepsija

Kad Ralfam bija pieci gadi, viņš pēkšņi kļuva bāls un sāka domīgi skatīties vienā punktā. Atslēdzās. Zēna mamma Anita saprata, ka nav labi, un aizveda dēlu pie ārsta. Diagnoze — epilepsija. Ralfs sāka lieto zāles un turpināja to darīt 14 gadus. Tagad viņam ir pilni 20. Kad pirms dažiem gadiem skolā puisim uznāca smaga lēkme ar krišanu, viņa ārsts pieaicināja palīgos Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) neirologu Jurģi Strautmani, kurš pastāstīja par jauno iespēju epilepsiju novērst ķirurģiski.

Anita par to dzirdēja pirmoreiz. «Kad mums stāstīja, ka tiek izņemtas smadzeņu šūnas, man uzmetās zosāda. Līdzko tā nogāja, uznāca nākamā. Taču Ralfs gribēja uzlabot savu dzīvi, tāpēc piekrita riskantajai operācijai, kurā varēja zaudēt arī redzi,» stāsta Anita.

Ralfs vēlējās turpināt apgūt pavāra arodu, lēkmes laikā neuzkrītot ne uz nažiem, ne karstas plīts. «Tā bija iespēja,» Ralfs paskaidro, kāpēc piekrita operācijai. Pirms tās gan izlēma blociņā ierakstīt visas paroles un pinkodus, ja nu tomēr rodas kādi traucējumi ar atmiņu.

«Es tobrīd vienkārši raudāju,» atceras Anita.

Operācija 2017. gada 17. maijā bija veiksmīga. Palīgā bija atbraucis profesors Bertils Rīdenhags no Zviedrijas. Pēc operācijas visas paroles Ralfs atcerējās pats. Pēc pāris dienām staigāja, pēc nedēļas jau bija mājās. Zāles puisis vairs nelieto, un lēkmju nav. Nesāp galva, un ap sirdi priecīgi. «Es tagad dzīvoju viens. Agrāk visu laiku kādam bija jābūt man blakus, ja nu sākas lēkme. Bieži mani pavadīja vecmamma,» stāsta puisis. Diagnozes dēļ nevarēja sapņot par autovadītāja apliecību, tagad viņš gatavojas to iegūt. Ralfs patlaban strādā gaļas pārstrādes fabrikā un vēlas sapelnīt automašīnai. «Agrāk man bija jāsadzīvo ar slimību. Tagad es varu vienkārši dzīvot. Tā ir brīvība. Liels paldies ārstiem,» viņš saka.

Ralfs nebija pirmais pacients, kuram, lai ārstētu epilepsiju, BKUS tika veikta ķirurģiska operācija. Tas bija noticis dažus mēnešus pirms viņa — 2017. gada 4. janvārī. Nu arī trīsgadīgajai Vladai vairs nav lēkmju. Līdz šim brīdim slimnīcā veiktas 12 operācijas, un lielā mērā tās notikušas, pateicoties neirologa Jurģa Strautmaņa iniciatīvai. Saruna ar viņu notiek tikai tagad tāpēc, ka ir pagājis pietiekams laiks, lai konstatētu, ka pacienti jūtas labi. Arī skaļa publicitāte pēc pirmās veiksmīgās operācijas būtu lieka, jo radītu nevajadzīgu ažiotāžu.

Latvijā ir ap 2000 epilepsijas slimnieku, taču ne visas šīs slimības formas padodas ķirurģiskai ārstēšanai. Epilepsija ir galvas smadzeņu darbības traucējumi, kas cilvēkiem izraisa krampju, bezsamaņas vai cita veida lēkmes. Apmēram 30% epilepsijas pacientu tās saglabājas, arī lietojot speciālus medikamentus.

Novērot dienām

Ar Jurģi Strautmani tiekamies BKUS, kur viņš strādā par neirologu. Strautmanis ir arī Latvijas Bērnu neirologu biedrības vadītājs. Pieprasīts ārsts, pieraksts pie viņa jāgaida rindā aptuveni gadu. Tas saprotams, jo Strautmanis daudz laika velta, lai Latvijā attīstītu epilepsijas ķirurģisko ārstēšanu. Lai tas notiktu, bija vajadzīgi desmit gadi. Strautmanis atceras, kā piedalījies Starptautiskās pretepilepsijas līgas Baltijas jūras vasaras skolā 2007. gadā: «Man atvērās acis, ka dzīvojam akmens laikmetā.»  Jā, viņš tolaik jau zināja, ka epilepsiju var operēt, taču slimnīcā nebija tehniskā aprīkojuma un metodikas pirmsķirurģiskajai izmeklēšanai. Tieši neirologi ir tie, kuri ar dažādām metodēm nosaka epilepsijas perēkļa  atrašanās vietu, lai ķirurgs varētu darboties.

Viens no veidiem ir videoelektroencefalogramma — ierasti elektroencefalogrāfiju saprotam kā vadiņu, elektrodu salikšanu uz galvas, un procedūra ir aptuveni stundu gara, savukārt ar videonovērošanu šis process var ilgt pat vairākas dienas. Tas notiek speciāli aprīkotā telpā, kas no slimnīcas palātas atšķiras tikai ar to, ka pie griestiem ir pāris nelielas kameras. Šajā telpā vairākas dienas pacients mediķu uzraudzībā dzīvojas ar vecākiem.

«Lai mēs būtu pārliecināti, kur ir perēklis, ir jāvēro lēkme tieši aktivitātes brīdī. Piemēram, ja cilvēkam raustās labā roka, tad impulss rodas kreisās puslodes kustību zonā — tas nav nekas jauns, zināms kopš 19. gadsimta beigām. Ja pēc lēkmes cilvēks brauka degunu ar labo roku, tad zinām, ka tas ir specifiski labajai deniņu daivai,» stāsta Strautmanis.

Viņš vērojis visu 12 operēto bērnu videoierakstus un noteicis slimības atrašanās zonu. Videoelektroencefalogramma Latvijā pieejama kopš 2015. gada. Pirms tam Strautmanis bērnus sūtīja novērot uz klīniku Vācijā, pieprasot līdzekļus no Vese-lības ministrijas. «Kad bijām dažus aizsūtījuši, ministrija vaicāja, kāpēc izmeklējums maksā tik dārgi un vai to nevar darīt Rīgā. Atbildējām, ka labprāt, taču mums vajadzīgs ne tikai tehniskais aprīkojums, bet arī personāls. Labas encefalogrammas māsiņas ir deficīts. Viņas jāapmāca, kā rīkoties lēkmes brīdī.» Elektrodi jāsaliek ļoti precīzi, un māsiņu vajag daudz, jo viņām jāmainās — novērošana var ilgt līdz pat piecām diennaktīm. To stāstīdams, Strautmanis sāk saukt vārdus un uzvārdus, piebilzdams, ka viņas visas ir supermāsiņas.

Iegūtos videomateriālus neirologs ilgstoši vēro un mēģina saprast, kurā zonā lēkme sākas, kurā beidzas. Zonu noteikt nebūtu tas grūtākais, taču paša perēkļa vietu gan, jo ne vienmēr to var vizualizēt. «Arī atverot galvaskausu, nevar redzēt, jo perēklis izskatās tāpat kā veselas smadzenes,» skaidro ārsts.

Šajā brīdī mūsu sarunai pievienojas neiroķirurgs Basels Jakubs Vēbe, kurš tikko iznācis no neplānotas operācijas jaundzimušajam. «Mazs, divi kilīši. Galva tāda,» dakteris rāda dūri. Vēbes latviešu valoda ir izcila, viņš divus kilogramus sadzīviski nosauc par kilīšiem, taču ārsts dzimis Libānā un Rīgā ieradies, lai studētu medicīnu. Gandrīz desmit gadus viņš ir BKUS neiroķirurgs, specializējies galvas un muguras smadzeņu slimību ārstēšanā.

Kā izskatās epilepsijas perēklis? Ārsts stāsta, ka no skata tas neatšķiras no veselajiem audiem. «Pēc taustes var pateikt, jo audi ir cietāki. Taču tā nav pareiza prakse — atvērt galvaskausu un pataustīt ar pirkstu,» dakteris pasmaida. Audi ir cietāki tāpēc, ka sablīvējušies.

Strautmanis papildina, ka vesela cilvēka smadzenēs nepārtraukti notiek izlādes: viss, ko jūtam un domājam, ir elektriskas izlādes. Tas ir nepārtraukts process, milzīgos daudzumos un tempos. «Epilepsijas laikā notiek vēl vairāk šo izlāžu, tās ir pārmērīgas, gribai nepakļautas. Konkrētās nervu šūnas ir nepareizas uzbūves, nepareizi sakārtotas un nelietderīgas,» stāsta Strautmanis.

Lai epilepsija pazustu pavisam, ir būtiski izņemt visu perēkli un atrast robežzonu starp veselajiem un slimajiem audiem. Ja kādas cilvēkam būtiskas funkcijas ir tuvu perēklim, operāciju neveic, jo pastāv risks, ka pacients var zaudēt, piemēram, runas spējas vai rokas kustības.

Izgriezt smadzeņu šūnas

Vēbe ieslēdz telefonu un aicina apskatīt dažas fotogrāfijas no epilepsijas operācijām. Izskatās iespaidīgi. Galvaskausā ir apaļš caurums, kurā redzami sārti audi un asinsvadi. Kā ārsts var saprast, kur ir tas perēklis? Vēbe skaidro, ka zonu jau ir noteicis neirologs, un tālāk operācijas laikā liels palīgs ir neironavigācija — speciāla zondīte, kas palīdz ķirurgam orientēties un apzīmē robežas, kur varētu atrasties slimības perēklis.

«Kad esam atraduši perēkli, izgriežam to ārā bloka veidā. Jā, mēs izgriežam daļu smadzeņu un skatāmies zem mikroskopa. Mēs neko neliekam atpakaļ, jo šīs slimās šūnas tāpat bija bez funkcijas.» Vēbe stāsta, ka pacients to trūkumu turpmāk nejūt. Izņemtās šūnas ir pavisam niecīgs daudzums, pāris gramu.

Atceroties pirmo operāciju, Vēbe atzīstas, ka bija nedaudz satraucies. Lai arī gadu iepriekš piedalījās līdzīgās operā-cijās Gēteborgā, tik un tā satraukums. «Pirmais likums ir nedarīt pāri pacientam,» Vēbe atgādina. Tomēr viņam bija pārliecība, ka izdosies. To radīja daktera Strautmaņa iepriekš veiktie sagatavošanās darbi un operējošā komanda. Paciente bija tikai divus gadus veca. «Jo mazāku bērnu operē, jo labāk, jo epilepsijai nav bijis daudz iespēju darīt savu slikto darbu. Jo mazāks bērns, jo smadzenes plastiskākas,» piebilst Strautmanis. Turklāt divgadīgam bērnam vēl nav noformējies valodas centrs, un nav riska operācijā to aizskart. Pēc četras stundas garās operācijas kolēģi Vēbi aplēja ar aukstu ūdeni. «Un tad es, tāds slapjš, runāju ar pacienta vecākiem,» ārsts smejas.

Lēkmju vairs nav

«Rezultāti ir satriecoši. Visiem pacientiem ir lieli uzlabojumi,» vērtē Dāvis Ozoliņš, BKUS Neiroķirurģijas klīnikas vadītājs. Patlaban gandrīz visi operētie jūtas labi, lēkmju vairs nav. Vienam pacientam lēkmes atjaunojās. «Pasaules prakse rāda, ka desmit procentos gadījumu operācija jāveic atkārtoti,» skaidro Strautmanis.

Vēbe stāsta, ka saņem aizkustinošas īsziņas no pirmās pacientes mammas: meitenīte spēlējoties, runājot, dziedot un dejojot. Mamma uzskata, ka 2017. gada 4. janvāris ir meitas otrā dzimšanas diena. Pirms operācijas meitenei dienā bija desmit mazu lēkmju, patlaban — nevienas.

Ķirurģiskās iespējas epilepsijas samazināšanai nav tikai slimības perēkļa izņemšana. Tas iespējams, veicot klejotājnerva stimulācijas operāciju. Šogad tādas BKUS tika veiktas divas: piecus un 19 gadus veciem pacientiem. Klejotājnervs nodrošina kontroli pār lielāko daļu iekšējo orgānu. Implantācijas procedūras laikā pacienta zemādā ievieto elektrisku impulsu ģeneratoru, piestiprinot klejojošajam nervam, un caur tā atgriezeniskajām šķiedrām tiek veikta elektriska galvas smadzeņu stimulācija. Šāda operācija Baltijā tika veikta pirmoreiz. Viena elektrisko impulsu ģeneratora izmaksas ir ap 20 000 eiro, un tās sedza Bērnu slimnīcas fonds.

Statistika rāda, ka divām trešdaļām pacientu šāda operācija palīdz. Strautmanis stāsta, ka pēc operācijas implantu divas nedēļas neieslēdz — lai tas iedzīvojas. Pirmie impulsi ir vāji, ik pēc piecām minūtēm tiek radīta viegla stimulācija, un kakla apvidū var rasties nepatīkamas sajūtas. Vēlāk tās mazinās, un parametrus palielina. Pagaidām nav pagājis gana ilgs laiks, lai vērtētu operācijas efektivitāti un pacientu stāvokli. Tuvākās slimnīcas, kur epilepsija tiek ārstēta ķirurģiski, atrodas Lietuvā, Čehijā, Somijā un Zviedrijā. Tur operācijas veic arī pieaugušajiem.

Neirologs Strautmanis soļo uz priekšu. Prāto un plāno, kā varētu veikt pirmsķirurģiskos izmeklējumus vēl niansētāk un precīzāk. Piemēram, jau nākammēnes izmēģinās uzlikt mazus elektrodiņus uz smadzeņu virsmas: pacienta galvaskausā izurbs mazus caurumiņus un ar plānu adatiņu elektrodus ieliks smadzenēs. Viens vadiņš maksā no 200 līdz 1000 eiro, un tādi vajadzīgi no trīs līdz 15. Elektrodus sola pirkt Bērnu slimnīcas fonds. Ar šo metodi ārsti tiktu tuvāk smadzeņu audiem un nervu šūnu sakopojumiem — bazālajiem ganglijiem, kas ir kā tāda skaitļošanas stacija, jo regulē muskuļu tonusu un kustību koordinācijas precizitāti. Stacija, kurai Strautmanis un Vēbe mācās «skaitļot» līdzi un dara to ar prieku.

Latvijas skolēni izcīna četras bronzas medaļas Pasaules Informātikas olimpiādē

30. Pasaules informātikas olimpiādē Tsukubā, Japānā, bronzas medaļas ieguva četri Latvijas pārstāvji – Roberts Leonārs Svarinskis, Renāts Jurševskis, Eduards Gaņkins un Iļja Čaikovskis. Skolēnu informātikas olimpiādē piedalījās 335 dalībnieki no 87 valstīm. Medaļas izcīnīja visi Latvijas dalībnieki.

Šāds rezultāts, kad visi Latvijas dalībnieki izcīna medaļas, ir sasniegts pēc astoņu gadu pārtraukuma, informē LIKTA ģenerāldirektors Andris Melnūdris. Roberts Leonārs, Eduards un Iļja ar šiem panākumiem papildināja pavasarī Baltijas informātikas olimpiādē Stokholmā (Zviedrijā) izcīnītās bronzas medaļas.

Absolūtajā vērtējumā uzvaru izcīnīja Bendžamins Kui (Benjamin Qi) no ASV, kuram sekoja Maolongs Jangs (Maolong Yang) un Zentings Zu (Zhenting  Zhu) no Ķīnas. Kopumā tika piešķirtas 29 zelta, 55 sudraba un 83 bronzas medaļas. Igaunijas un Lietuvas komandas izcīnīja trīs medaļas katra. Pilnie sacensību rezultāti atrodami šeit – https://ranking.ioi18.net/Ranking.html.

“Liels gandarījums, ka pēc tik ilga pārtraukuma medaļas ir izcīnījuši visi Latvijas komandas dalībnieki. Vēlos izteikt pateicību visiem skolotājiem, kas sagatavoja savus audzēkņus sacensībām gan Latvijas, gan starptautiskajā mērogā. Tieši šo cilvēku milzīgais entuziasms un ieguldītais darbs ļauj priecāties par mūsu skolēnu panākumiem,” uzsver Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) prezidente Signe Bāliņa.

“Četras medaļas – tik daudz godalgu Latvijai pasaules informātikas olimpiādē ilgu laiku nav bijis. Sveicu mūsu jaunos programmētājus, skolotājus, trenerus ar šo lielisko panākumu! Ceru, ka laureāti neapstāsies pie sasniegtā un nākošgad mēs varēsim Latvijas komandu sveikt ar četrām vēl augstāka kaluma medaļām,” uzsver AS “Exigen Services Latvia” Finanšu un administratīvais direktors Pēteris Krastiņš.

Vispasaules informātikas olimpiādes notiek kopš 1989. gada. Pirmā olimpiāde notika Bulgārijas pilsētā Pravecā, kurā piedalījās 46 dalībnieki no 13 valstīm. Latvija Vispasaules informātikas olimpiādē debitēja 1992. gadā, un 24 gadu laikā mūsu komanda kopumā izcīnījusi 74 godalgas (septiņas zelta, 23 sudraba un 44 bronzas medaļas).

1997. gadā Dienvidāfrikā otro absolūti labāko rezultātu un Latvijai pirmo zelta medaļu izcīnīja Jānis Sermuliņš, panākumu atkārtojot arī pēc diviem gadiem Turcijā. 2002. gadā no Dienvidkorejas zeltu pārveda pat divi jaunie Latvijas programmētāji – Aleksandrs Belovs un Andrejs Ivanovs, 2011. gadā Taizemē zeltu izcīnīja Eduards Kaļiņičenko, 2015. gadā Aleksejs Zajakins, bet 2016. gadā – Aleksejs Popovs.

Latvijas PEN: Žurnālistu vajāšana ir drauds vārda brīvībai

Latvijas PEN organizācija 10. septembrī publiskoja atbalsta vēstuli Latvijas žurnālistiem, kurā pauž satraukumu par bīstamu tendenci, kas novērojama priekšvēlēšanu laikā Latvijā: sūdzību iesniegumus drošībsargājošajām iestādēm par žurnālistu publiskotu informāciju.

Pārpublicējam no portāla Satori.lv Latvijas PEN biedru vēstuli.

“Vairāku politisko spēku pārstāvji ir vērsušies drošībsargājošās iestādēs ar sūdzībām pret žurnālistiem, kas priekšvēlēšanu laikā veic savu darbu, vēršot sabiedrības uzmanību uz iespējamiem politiķu pārkāpumiem vai neētisku rīcību. Mūsuprāt, nemitīga sūdzību iesniegšana un krimināllietu uzsākšana tiek izmantota kā sistemātiska taktika ar mērķi traucēt žurnālistu darbu.

Sūdzības Drošības policijā un Valsts policijā par žurnālistēm no Re:Baltica iesnieguši Aldis Gobzems un Artuss Kaimiņš. Arī pilsētas mērs Nils Ušakovs ir uzsācis krimināllietu, iesniedzot divas sūdzības pēc žurnālistu Ingas Spriņģes un Sanitas Jembergas raksta “Ko Ušakovs tev nestāsta”.

Šī tendence ir bīstama un apdraud vārda brīvību Latvijā. Tā ir neadekvāta varas demonstrēšana, mēģinot norādīt cilvēkiem, kuru darba pienākums ir pētīt, analizēt un rakstīt, ka viņi var tikt apklusināti. Šādi tiek traucēts žurnālistu darbs un atņemts laiks, kuru varētu veltīt kvalitatīvas informācijas sagatavošanai. Mēģinājumi ierobežot vārda un izteiksmes brīvību kavē mūsu sabiedrības pieaugšanu un attīstību.

Latvijas PEN saskata, ka šāda iejaukšanās žurnālistu darbā notiek egoistisku mērķu vārdā. Uzņemties atbildību par savu rīcību ir ārkārtīgi grūti un mūsu sabiedrībā, kas orientēta uz veiksmīguma glorifikāciju, arī nepatīkami. Tomēr atbildības uzņemšanās, spēja atzīt savas kļūdas un izvērtēt, ko varētu darīt, lai turpmāk tās neatkārtotu, ilgtermiņā stiprinātu mūsu nāciju kā demokrātisku un līdzvērtīgu cilvēku sabiedrību.

Latvijas PEN aicina topošos un esošos politisko spēku pārstāvjus atteikties no vēlmes uzvarēt par katru cenu un spēt uzņemties atbildību, cienot vārda brīvību un žurnālistu darba autonomiju.”

Vēstuli parakstījuši:

Inga Gaile

Ilmārs Šlāpins

Andris Zeibots

Edvards Kuks

Dace Rukšāne

Iļja Marija Boļšakovs

Iveta Ratīnika

Raimonds Ķirķis

Ieva Lešinska

Lauris Veips

Solvita Zariņa

Maira Dobele

Dace Meiere

Ieva Melgalve

Alīse Nīgale

Dainis Deigelis

Elvīra Bloma

Gundega Repše

Henriks Eliass Zēgners

Alise Zariņa

Pauls Bankovskis

Gunta Paavola

Kārlis Vērdiņš

Aiva Birbele

Irina Cigaļskaja

Artis Ostups

Anna Belkovska

Aivars Madris

Raimonda Arāja

Kārlis Arājs

Lemberga kundzības spožums un posts

Ventspils pilsēta nereti tiek atzīta par labi pārvaldītu. Tās infrastruktūra un sakoptība nenoliedzami atstāj labu iespaidu, ostas pilsētā parādās jaunas ražotnes, ir atbalsts izglītībai, kultūrai un sportam. Tas priecē daudzus. Tiek izteikts ne viens vien atzinīgs vārds, arī pilsētas vadība nebeidz cildināt savu veikumu.

Un tomēr. Kas patiesībā notiek aiz šīs ārēji salīdzinoši pievilcīgās izkārtnes, salūtiem un ziedu paklājiem, ja Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs gadiem ilgi atrodas uz smagos noziegumos apsūdzēto sola, ir ticis izgaismots kā viens no Rīdzenē apspriestās valsts nozagšanas plānotājiem?!… Cik tiesiski, efektīvi, atklāti un sabiedrības interesēm atbilstoši tiek pārvaldīta pilsēta, ja tās vadītājs tiesai nav spējis uzrādīt pretargumentus, kas pīšļos ātri satriec pret viņu celtās apsūdzības!? Vai ir iespējams būt lieliskam pilsētas vadītājam, kas reizē ierauts ostas pilsētas saimnieciskajos un ietekmes skandālos? Galu galā, par kāda tipa menedžeri ir runa, ja Rīgas apgabaltiesai ir nācies Lembergam piemērot drošības līdzekli, aizliegumu ieņemt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amatu!

Pilsēta tiešām ir nozagta

Mana gadu ilgā opozīcijas jeb mazākuma deputāta pieredze Ventspils pilsētas domē ļauj apgalvot, ka iepriekš minēto Lemberga “menedžmenta sasniegumu” uzskaitījums ir nepilnīgs. Tam jāpievieno arī fakts, ka, apejot tiesas aizliegumu, viņš ir spējis prettiesiski sagrābt Ventspils mēra amatu. Tas ir iespējams vienīgi tad, ja tiesiskas valsts pārvaldes skatījumā, ostas pilsēta ir nozagta. Pašvaldības administrācija, darbinieki, pretēji cunftes godam, ir tikai paklausīgas marionetes autoritārā režīma rokās, bez ierunām pilda ikkatru Lemberga un viņa organizētās noziedzīgās Ventspils pilsētas domes vadības grupas norādi.

Ikviens mazākuma deputātu mēģinājums aizrādīt uz nepieciešamību respektēt demokrātiskas valsts tiesiskuma, taisnīguma vai labas pārvaldības principus sastopas ar vietvalža komentāru: “Te ir Ventspils! Te nav Rīga un te nav Brisele!”. Patoloģisks naids pret citādi domājošiem, prettiesiski preventīvi paņēmieni oponentu ierobežošanai tiek lietoti pret ikvienu, kas potenciāli varētu apdraudēt autoritārā pilsētas vadītāja trīsdesmit gadu ilgušo kundzību.

Režīma izgaismošanai talkā jāņem tiesa

Protams, A. Lembergs šādu režīmu nevar uzturēt viens. Ir nepieciešami atbalstītāji, grupa, kurā pilnībā iekļaujas pašvaldības administrācijas vadība. Tas gan neatbilst pat minimāliem tiesiskas, sevi cienošas ES un OECD valsts pārvaldes standartiem. Kā zināms, ierēdņiem valsts darbā savu interešu nav. Taču Ventspilī administrācijai interese ir. Tā ir pilsētas mēra amatu sagrābušā Aivara Lemberga interese saglabāt neierobežotu, autoritāru, neleģitīmu varu un ietekmi. Tas ir postošs process, kas degradē vispārcilvēcīgas vērtības un izpratni par varas ētiku un morāli.

Lai to pierādītu, ir jāvēršas tiesā.  Uz četru Ventspils pilsētas domes mazākuma deputātu – Ģirta Valda Kristovska, Daces Kornas, Aivja Landmaņa un Ivara Landmaņa pieteikumu pamata administratīvā tiesā pašreiz skata jau divas lietas, prasības atcelt un apturēt Ventspils pilsētas domes prettiesiskas darbības un lēmumus! Runa ir par ļaunprātību, par dienesta stāvokļa izmantošanu, tajā skaitā A. Lemberga meliem, par deputātu subjektīvo tiesību aizskārumu, tādejādi nodarot būtisku kaitējumu valsts pārvaldei! Minētajiem mazākuma deputātiem pašvaldības vadība ir prettiesiski liegusi iespēju piedalīties atsevišķās svarīgās pašvaldības darba institūcijās, liedz domes rīcībā esošu informāciju un citus likumā paredzētos, deputātu darbībai atvēlētos pašvaldības resursus. Tas tiek darīts ar mērķi maksimāli ierobežot konkrētu deputātu pilnvērtīgas darbības iespējas pašvaldībā.

Pretlikumīga pašvaldības pārvaldes organizācija

Darbs Ventspils pilsētas domē ir organizēts tā, lai autoritārā vadītāja merkantilos mērķus un iegribas varētu maksimāli droši sasniegt. To var patraucēt opozīcija, kuras uzdevums demokrātijā ir valdošā spēka darbības kontrole. Lai no tās izvairītos, mazākuma deputāti tiek izolēti, to darbībai tiek likti šķēršļi. Šim uzdevumam ir pakļauta Ventspils pilsētas pašvaldības darba organizācija. Tā neatbilst ne likuma “Par pašvaldībām” mērķiem, ne arī valsts pārvaldes likumā noteikto principu garam!

Likums nepārprotami nosaka ievēlēto deputātu proporcionālu, līdzvērtīgu pārstāvniecību pašvaldības komitejās, kuru nevar apiet. Tāpēc Ventspils pilsētas domē, lai nepieļautu mazākuma deputātu dalību lēmumu sagatavošanā, to detalizētā apspriešanā, pašvaldības darbības smagumcentrs ir pārnests uz pašvaldības 26 komisijām un pāris padomēm. To ietvaros, kā apgalvo A.Lembergs, var darīt, ko un kā vēlas. Ja viņa vadītās partijas “Latvijai un Ventspilij” vairākuma deputātiem katram vidēji ir atvēlētas 5 vietas komisijās un padomēs, tad nevienā no tām, ignorējot Satversmē noteikto mazākuma deputātu līdztiesības principu, nav iekļauti trīs mazākuma deputāti Ģirts Valdis Kristovskis, Aivis Landmanis un Ivars Landmanis.

Mazākuma deputātu neitralizācija

Atsevišķu deputātu selektīva neiekļaušana Ventspils pilsētas pašvaldības komisijās, padomēs, valdēs un darba grupās, ir ne tikai proporcionalitātes un labas pārvaldības principa pārkāpšana, bet arī Kristovska un brāļu Landmaņu subjektīvo deputātu tiesību aizskārums. To praktizējot pašvaldības vairākums prettiesiski nodrošina, ka pilsētas pārvaldei būtiskus lēmumus sagatavo bez minēto mazākuma deputātu līdzdalības.

Rezultātā Ventspils pilsētas domes vai komiteju sēdēs vairākuma deputāti jautājumus skata vairs tikai formāli, tehniski balsojot. Turpretī mazākuma deputātu centienus kaut ko precizēt, uzdot kādu jautājumu, pašvaldības politiskā un administratīvā vadība, partiju “Latvijai un Ventspilij” pārstāvošie vairākuma deputāti uzņem neiecietīgi, ar augstprātīgu aroganci, pārmetumiem opozīcijai par domes darbinieku dārgā laika tērēšanu, dažkārt pat Lemberga Rīdzenes sarunu tipa rupjību. Kā nu ne, ja A. Lemberga “organizētā grupa”, speciālisti, domes sēdēs apspriežamos jautājumus detalizēti jau ir apsprieduši savā lokā pašvaldības komisijās un padomēs, arī valdēs un darba grupās! Tas ir, prom no mazākuma deputātu acīm, ārpus to demokrātiskas kontroles iespējām.

Komisijas kā “tiešās demokrātijas” kroplība!

Ventspils pilsētas domes sēdēs un komitejās, kur būtu jāatrodas domes darba smaguma centram, pat finansiāli ietilpīgu un politiski jūtīgu jautājumu apspriešanai plāno tikai trīs minūtes. Interesanti, ka likumā “Par pašvaldībām” noteikto darba pamatinstitūciju – domes sēžu un komiteju maznozīmīgumu Ventspils pilsētas pašvaldības vērtību skalā var noteikt pēc deputātu darba samaksas. Par dalību šādās sēdēs deputātam pienākas nepilni divi eiro. Turpretī par darbu pašvaldības komisijā tās locekļa darbs finansiāli tiek atalgots pārdesmit reižu vairāk!

Un te nevajadzētu pārprast! Šā raksta mērķis nav žēlošanās par mazākuma deputātu  darba samaksu. Tomēr šie statistikas cienīgie fakti uzskatāmi izgaismo un raksturo Ventspils pilsētas domes vadības pārliecību, ka vērtīgs ir tieši komisiju, nevis komiteju darbs, tas ir, tieši pretēji, kā tas izriet no likuma “Par pašvaldībām”. Reizē tā ir “lēta un izdevīga” spēle ar sabiedrību. Pilsētas iedzīvotājiem un speciālistiem pašvaldības 26 komisijās un 2 padomēs ir atvēlēts vairāk nekā simts vietu. Šādu devību Ventspils pilsētas pašvaldība un tās Likumības komisija cildina kā izcilu “tiešās demokrātijas” paraugu! Taču šādi veidotu komisiju kropluma patiesais mērs ir darba liegšana tajās trīs mazākuma deputātiem, kas demokrātiskās vēlēšanās saņēmuši ventspilnieku trešdaļas balsu!…

Režīms savas izredzes balsta totalitārismā

Kāpēc Ventspils pilsētas politiskais vairākums piekopj šādu prettiesisku ačgārnību, kāpēc veido greizo spoguļu pašvaldību? Tā rokās ir demokrātisks un likumīgs vairākuma balsošanas instruments, kas atrisina ikviena, tajā skaitā strīdīga jautājuma izlemšanu! Turklāt mazākuma deputāti atbalsta visu saprātīgo, ventspilnieku interesēm atbilstošo lēmumu pieņemšanu! Ņemot vērā šos aspektus, valdošajam vairākumam nebūtu nepieciešams meistarot greizas pārvaldes konstrukcijas!

Atbilde rodama faktā, ka Lembergs ir autoritārs kombinators. Viņš ne tuvu nav valstsvīrs, kas savus mērķus sasniedz ar demokrātiskiem, atklātas un taisnīgas politiskās cīņas paņēmieniem. Viņš un līdzgaitnieki no partijas “Latvijai un Ventspilij” varas pozīciju noturēšanu saredz paņēmienos, kas autoritārā režīma prettiesiski neierobežotu ietekmes handikapu, informācijas monopolu un varas priekšrocības ir nodrošinājis jau trīsdesmit gadu garumā. Šajā laikā, jo īpaši privatizācijas gados, ir nostiprinājusies nesodāmības sajūta un tieksme Lemberga grupas kundzību, varas labumus baudīt un praktizēt pēc iespējas ilgāk.

VARAM bezdarbība

Tiesiskuma deficītam Ventspils pilsētas pašvaldībā būtu jābūt Vides aizsardzības un reģionālās aizsardzības ministrijas rūpju bērnam. Tās uzdevums ir uzraudzīt pašvaldību darbības tiesiskumu. Šā gada februārī, pēc mazākuma deputātu Ģ.V.Kristovska, D.Kornas, A.Landmaņa un I.Landmaņa uzrādīto pašvaldības ļaunprātību analīzes, VARAM atzina, ka Ventspils pilsētas domes pārvalde neatbilst likumā “Par pašvaldībām” noteiktajām normām. Ministrija par to pat bija aizrādījusi Ventspils pilsētas domes vadībai. Tomēr dīvainā kārtā bez mazākās ievērības VARAM atstāja tieši mazākuma deputātus diskriminējošo neiekļaušanu pašvaldības komisiju, padomju vai darba grupu darbā, kas bija četru Ventspils pilsētas mazākuma deputātu iesnieguma galvenais aspekts!

Diemžēl tādejādi pašvaldību darbības likumību kontrolējošā ministrija pielaidīgi izdabāja Ventspils pilsētas domei. Tā vietā, lai panāktu likumā noteikto normu, taisnīguma un labas pārvaldības ievērošanu, VARAM deklarēja, ka, lai arī notiekošais ostas pilsētas pašvaldībā neatbilst likuma normām, uz to tomēr varot pievērt acis, ja to pieņem kā pašvaldības paražu vai tradīciju.

Tā ir savdabīga un ciniska likumības interpretācija, kas reizē raksturo arī ministra Kaspara Gerharda (NA) bezzobainās politikas būtību. Vērts atgādināt, ka šā gada martā ministrs skaļi pieteica prasību izslēgt nedemokrātiskās normas no pašvaldību nolikumiem! Diemžēl tās izpilde pilnībā ir atstāta pašplūsmai. Mēs, mazākuma deputāti kā mutiski, tā arī rakstiski, esam vairākkārt ministru lūguši viņa paša iniciētajai nedemokrātisko normu “izravēšanai” precizēt saturu un uzlikt konkrētu termiņu. Taču tas netiek darīts. Pat vēl vairāk. Nesen apmeklējot Ventspils pilsētas domi, ministrs Kaspars Gerhards tikās ar pašvaldības vadību, paslavēja to, taču atteica tikšanos mazākuma deputātiem, kuru likuma garantētās subjektīvās tiesības ir aizskartas. Tas ir neticams ministra necienīgs vietējo tradīciju respektēšanas paraugs, patiesa iztapība autoritārā vietvalža Lemberga priekšā!

Pašvaldības deputāta tiesības

Līdz ar to rodas fundamentāls jautājums, kā pašvaldības pārkāpuma gadījumā rīkoties deputātam, ja VARAM ļaujas mērķtiecīgai bezdarbībai, iztop pārkāpuma veicējam?! Faktiski par tādu var uzskatīt pat VARAM 2017. gada rudenī ieteikto – griezties administratīvajā tiesā, zinot, ka šī tiesa pašvaldību pārkāpumus pret deputātiem neskata.

Neskatoties uz to, 2017. gada novembrī veicu pirmo mēģinājumu un vērsos Administratīvajā rajona tiesā ar lūgumu vērtēt Ventspils pilsētas pašvaldības atteikumu man izsniegt deputāta darbam nepieciešamo informāciju, liegumu izteikties pašvaldības oficiālajā interneta vietnē, tās apmaksātajos medijos, kas ekskluzīvi atļauts domes priekšsēdētāja amatu prettiesiski sagrābušajam A. Lembergam un viņa domubiedriem. Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu nams, uzskatot, ka deputāts ir valsts dienesta sastāvdaļa, manu prasību nepieņēma nevērtējot pārkāpumu pēc būtības. Tika apliecināts, ka deputātam, kuram sabiedrība deleģējusi konkrētas funkcijas valsts pārvaldē, nav iespēju, nepastāv efektīvs tiesisks mehānisms, kā risināt situācijas, kad prettiesiski tiek liegts pildīt deputāta pienākumus.

Norādot uz šo pretrunu, ar blakus sūdzību vērsos Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā. Augstākā tiesa blakus sūdzību atzina par pamatotu. Tā tika skatīta mutvārdu procesā šā gada 25. aprīlī. Tiesas sēdes laikā Ventspils pilsētas dome centās nevis attaisnot savus konkrētos pārkāpumus, bet gan pārliecināt tiesu, ka tai nav tiesību mazākuma deputāta Ģ.V.Kristovska prasību skatīt. Tā teikt, Lemberga kliķe un VARAM šo deputātu varētu arī turpmāk itin veiksmīgi pieskatīt!

Augstākās tiesas zālē nešķita, ka pašvaldība spēj tiesnešus pārliecināt. Taču uz tiesas lēmumu joprojām nākas gaidīt, jo lietas unikalitātes un nozīmīguma dēļ nolemts to pieņemt administratīvo tiesnešu kopsapulcē šā gada rudenī. Lēmums, visticamāk, pateiks, ka konkrētā pašvaldības pārkāpuma pret deputātu novēršana ir tiesas kompetencē… Dīvaini, ka mūsu valstī līdz šim šāds pārkāpumu novēršanas mehānisms bijis liegts! Drīz būs pagājis gads, kopš nācies cīnīties par šī valsts pārvaldes trūkuma novēršanu. Visu šo laiku Ventspils pilsētas dome ir pavadījusi zem tiesas zobena, tomēr savu ļaunprātību pret deputātu Ģirtu Valdi Kristovski tā nav pat mēģinājusi novērst.

Satversmes tiesas spriedums apliecina mazākuma deputātu prasību pamatotību

Šā gada 29. jūnijā Satversmes tiesa lietā par Salaspils novada domes pastāvīgo komiteju izveidi nāca klājā ar virkni atzinumu. Tika nepārprotami norādīts, ka pašvaldības iedzīvotāju interešu pārstāvība uzliek pašvaldības domei pienākumu nodrošināt visiem deputātiem vienlīdzīgas tiesības līdzdarboties domes darbā. Tika uzsvērts, ka pašvaldības domei ir pienākums ievērot proporcionalitātes principu, organizējot domes darbu komitejās un komisijās, ka atkāpes no proporcionalitātes nevar tikt attaisnotas ar politisku izšķiršanos.

Tātad Satversme tiesa pateica to, kas ir saprotams demokrātiskās, tiesiskās un labas pārvaldības kategorijās domājošiem ļaudīm, arī vadītājiem. Tā pārapstiprināja tos tiesiskos argumentus, kādus mēs, mazākuma deputāti, bijām desmitiem reižu daudzinājuši Ventspils pilsētas pašvaldības vadībai, partijas “Latvijai un Ventspilij” vairākuma deputātiem, to “kabatas” Likumības komisijai. Vairs nevarēja būt šaubu, ka Ventspils pilsētas domes ļaunprātībām pret mazākuma deputātiem strauji tuvojas gals. Turklāt Satversmes tiesa bija atzinusi, ka tiesiskas valsts princips un Satversmes 101. pants prasa pašvaldības aizskarto deputāta subjektīvo tiesību aizsardzības mehānismu, ka uz deputāta pieteikuma pamata to nodrošina administratīvā tiesa. Tas nozīmē, ka arī Augstākās tiesas administratīvo tiesnešu kopsapulcei iepriekš pieminētajā gadu ilgajā lietā vairs atliek tikai nodublēt Satversmes tiesas atzinumu.

Ventspils pilsētas dome ignorē Satversmes tiesas spriedumu

Atsaucoties uz Satversmes tiesas 29. jūnija spriedumu, jūlija vidū mazākuma deputāti vērsās pie Ventspils pilsētas domes lūdzot nekavējoties atcelt prettiesiskos lēmumus un iekļaut viņus Ventspils pilsētas pašvaldības komisijās un padomēs. Taču pašvaldības izpildirektors Aldis Ābele šā gada 30. jūlijā atsūtīja kārtējo satriecoši bezkaunīgo atbildi. Tika norādīts, ka esošais pašvaldības komisiju sastāvs jau nodrošina Ventspils pilsētas pašvaldības kvalitatīvu un caurskatāmu darbību. Komisijas locekļu sastāvs iesot noteikts, ievērojot normatīvajos aktos noteiktos pārvaldes principus, un tādejādi pašvaldība savā darbībā vadās saskaņā ar labas pārvaldības principu!

21. augusta iesniegums Administratīvajā tiesā

Pēc šādas Ventspils pilsētas domes atbildes saņemšanas mazākuma deputāti Ģ.V.Kristovskis, D.Korna, A.Landmanis un I.Landmanis rokas nenolaida. Sagatavoja pieteikumu Administratīvajai tiesai, lūdzot atcelt Ventspils pilsētas domes 2017. gada 29. septembra prettiesisko lēmumu par komisijām un padomēm. Augusta beigās Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu nams paziņoja par lietas ierosināšanu. Ņemot vērā Satversmes tiesas neseno atzinumu, ir sagaidāms, ka prettiesisko Ventspils pilsētas domes lēmumu par komisiju un padomju izveidi atcels. Tiks nostiprināti pierādījumi, ka Ventspils pilsētas pašvaldības vadība ir ļaunprātīgi izmantojusi dienesta stāvokli, nodarot būtisku kaitējumu valsts varai, pašvaldības pārvaldes kārtībai, mazākuma deputātu subjektīvām tiesībām.

Par šādiem pārkāpumiem iestājas atbildība. Kāda, to rādīs laiks. Tomēr jau pašreiz ir skaidrs, ka nedemokrātiska, prettiesiska un autoritāra vara ir neleģitīma. Tā ir A. Lemberga un viņa organizētās grupas kundzības patiesais pamats. Ventspils menedžera spožums un posts.

 

Autors ir Ventspils pilsētas domes deputāts