Diena: 12. septembris, 2018

Aina Pūliņa, gide Dundagas pilī

Pagaidiet, man tikai atslēgas jāpaņem. Parādīšu 13. gadsimtu, teiku izstāstīšu, kā tapusi pils. Un mums ir arī spoks, Zaļā jumprava. Jūs gan esat dienu nokavējuši. Zaļā jumprava šeit staigā pilnmēness naktīs, ceturtdienās. Vakar bija, vismaz viens tūrists tā apgalvoja. Arī rūķīši dzīvo mūsu mežos. Vai jūs šurpbraucot kādu redzējāt? Nē? Slikti! Tas nozīmē, ka ir ātrums pārsniegts. Mēs Dundagā ar radariem nekrāmējamies, mēs ar rūķīšiem mērām! Aina, tā runādama, dodas prom cienījamam 88 gadu vecumam neraksturīgā ātrumā. Padomju laikos bijusi sporta biedrības Vārpa izlasē vieglatlētikā, pēc tam pievērsusies garo distanču skrējieniem. 1990. gadā senioru mačos Budapeštā sava vecuma grupā kļuvusi par Eiropas čempioni. Pensionējoties no operāciju māsas darba Ventspilī, atgriezusies bērnības pilsētā Dundagā. Meita ierosinājusi nerimstošo enerģiju likt lietā, vedot viesus pa Slīteres rezervāta dabas takām un stāstīt Dundagas vēsturi.

Patiesībā jau Aina pati ir vēsture. Vācu valodu apguvusi bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara. «Pirmie vārdi, ko iemācījos, bija: Achtung, Achtung, die englisch-amerikanische Flugzeugbande kommt!» Aina piemin, kā Dortmundes apgabalā un Drēzdenē palikusi dzīva angļu un amerikāņu gaisa spēku uzlidojumos.

Sarunvalodu pusaudzes vecumā pieslīpējusi, strādādama frau Kastneres dārzeņu veikalā Hirschberg am See pilsētiņā Sudetijā, mūsdienu Čehijā. «Nezināju, ko nozīmē zagt. Vienīgais aizrādījums, ko saņēmu: karavīriem gan vajadzēja svērt tos nesmukākos ābolus un bērniem — skaistākos.» Ainas ģimenei neizdevās pārbēgt uz amerikāņu zonu. «Pēc kapitulācijas vāciešiem Čehijā bija jāstaigā ar baltu lenti uz rokas, viņi nedrīkstēja iet pa trotuāru, braukt ar tramvaju. Tā esmu nogājusi Vāclava laukumu visā garumā — karavīrs ar šauteni iet pa trotuāru, mēs pa ielu blakus. Nevarējām pierādīt, ka neesam vācieši, jo dokumentu nebija. Tad mūs kopā ar citām latviešu ģimenēm, arī mākslinieku Tillbergu ar kundzi, ielika lopu vagonā. Neviens neko nepaskaidroja, pārtikām tikai no tā, ko varēja pārdot. Latvijā atgriezāmies caur Donbasu. Vienu rītu atmostamies… Tallinā! Mums bija jādemonstrē, kā bēgļi atgriežas mājās — Latvijā kāpām ārā no skaista, tikko nokrāsota pasažieru vagona. Tas bija 1947. gads.»

Vācu tūristi esot pārsteigti par šo stāstu. Katru gadu ierodas arī kāds no pils pēdējo īpašnieku baronu fon Ostenzakenu senčiem. «Bet no Francijas atbrauca kungs, kurš teica: labdien, es ekskursijā neiešu, gribu tikt pie friziera. Rakstnieks Žans Pols Kaufmans grāmatā Kurzeme par Dundagu rakstīja, ka pirmoreiz atradis pilī frizētavu. Mums joprojām tāda ir. Friziere runā angliski, smējāmies — nu būs reklāma, no Parīzes brauks frizēties uz Dundagu,» Aina pajoko. «Tūristi ir brīnišķīga tauta, es viņiem vienmēr saku komplimentus. Krievu valodā ekskursijas vairāk grib lietuvieši. Bet ar Rīgas krieviem runājam latviski. Paziņoju — es runāšu lēnām un jūs, ja kaut ko nesaprotat, brīdiniet! Un, es jums pateikšu, visi līdz šim ir sapratuši.»

Radars Latvijā

Veselības ministrija paziņoja, ka aptuveni 30 000 cilvēku jaunajā veselības aprūpes sistēmā var palikt bez pilnā valsts apmaksāto pakalpojumu klāsta, jo par viņiem nebūs maksāts sociālais nodoklis. Šiem cilvēkiem vajadzēs sniegt sociālo atbalstu. Labklājības ministrija problēmu tur nesaskata un iesaka cilvēkiem sameklēt darbu.

Saeima pagājušajā nedēļā ar 82 balsīm «par» un tikai vienu «pret» konceptuāli atbalstīja Latvijas Satversmes grozījumus, kuri paredz Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātā balsojumā. Likumprojekts jāpieņem vēl divos lasījumos, un to šī Saeima var pagūt izdarīt līdz savu pilnvaru beigām, lai nākamā Saeima nākamo prezidentu ievēlē jau atklāti.

Latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina šogad ir pieteikta Nobela Miera prēmijai. To  izdarījusi Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA). Pieteikumu Nobela Miera prēmijas komitejai sagatavoja rakstniece Nora Ikstena. Lasmane-Doroņina ir viena no 320 kandidātēm uz Miera prēmiju, kuras ieguvējs tiks paziņots 5. oktobrī.

Aizdomās par krāpšanos ar degvielas kompensācijām turētais Saeimas deputāts Askolds Kļaviņš (ZZS) nolēma nolikt deputāta mandātu. LTV raidījums Aizliegtais paņēmiens arī atklāja, ka Kļaviņam piederošajā veikalā Gandrs tiek piedāvāta dubultā samaksas sistēma, kas rada aizdomas par aplokšņu algām, un tiek piedāvāts iegādāties preces, apejot PVN.

Saeima otrajā lasījumā atbalstīja tiesības žurnālistiem iepazīties ar daļu no materiāliem uz nereabilitējoša pamata pabeigtajās krimināllietās. Vienlaikus deputāti pirmajā lasījumā atbalstīja Krimināllikuma grozījumus, kuri paredz noteikt kriminālatbildību iepriekš par to brīdinātiem žurnālistiem saistībā ar nepublicējamu krimināllietu materiālu izplatīšanu.

Patēriņa cenas Latvijā augustā salīdzinājumā ar jūliju samazinājās par 0,1%, bet gada inflācija augustā salīdzinājumā ar 2017. gada augustu sasniedza 2,8%.

Mīkstinot kritērijus, IZM un sociālie partneri vienojās par pedagogu darba algu finansēšanas kārtību vidusskolās no 2020. gada 1. septembra. Darba samaksā tiks ņemts vērā vidējais obligāto centralizēto eksāmenu indekss, nevis zemākais, kā bija paredzējusi IZM. Zemākais eksāmenu indekss tiks ņemts vērā no 2023. gada, kad vidusskolēni kārtos pārbaudījumus pēc jaunā izglītības satura parauga. Otrdien valdība nolēma, ka no septembra pedagogu minimālā alga par likmi būs par 30 eiro lielāka, sasniedzot 710 eiro.

Prokuratūra pašvaldības uzņēmumu Rīgas Satiksme atzina par cietušo nanotehnoloģiju krimināllietā, taču nav pieteikta kaitējuma kompensācija. Par krāpšanu lielā apmērā un citiem noziegumiem apsūdzība patlaban uzrādīta četrām personām. Kopumā RS nodarīti zaudējumi par pirmo iepirkumu 482 060 eiro, par otro iepirkumu — 352 182 eiro.

Rīgas būvvalde domei pirmdien ierosināja ozolu aleju pie Nacionālā teātra nosaukt par Simtgades aleju. Par to vēl jālemj deputātiem.

Rīgas apgabaltiesa negrozīja Latgales priekšpilsētas tiesas lēmumu noraidīt 2009. gada Vecrīgas grautiņos notiesātā Anša Ataola Bērziņa lūgumu par pirmstermiņa atbrīvošanu.

Par vardarbīgu seksuālu izmantošanu kopā ar katoļu priesteri policija aizturējusi arī bijušo sociālās aprūpes centra Rīga filiāles aprūpētāju.

Prieks un bēdas

Par vispriecīgāko notikumu pēdējos desmit gados aptaujātie atzinuši latviešu basketbolista Kristapa Porziņģa iekļūšanu Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) līgā, bet par vislielāko sarūgtinājumu — Zolitūdes traģēdiju, liecina jaunākais Baltic International Bank Latvijas barometra pētījums.

Pēdējās desmitgades labākie notikumi

Kristaps Porziņģis NBA līgā 24%
Māra Štromberga zelts Pekinas spēlēs 23%
Pirmā sekmīgā aknu transplantācija Latvijā 15%

Pēdējās desmitgades sliktākie notikumi

Zolitūdes traģēdija 76%
Demogrāfiskā situācija 25%
Parex, Krājbankas, ABLV bankas likvidācija 22%

Nedēļas citāts

Radars pasaulē

Zviedru labējie priecājas par «zelta mandātu»

Parlamenta vēlēšanās Zviedrijā kreiso partiju bloks un opozīcijas centriski labējo bloks saņēma gandrīz vienādu balsu skaitu. Kreisos atbalstīja 40,6% vēlētāju, centriski labējos — 40,3%. Abas puses izteica vēlmi veidot valdību.

Līdzšinējā premjerministra Stefana Lēvena pārstāvētie sociāldemokrāti saņēmuši 28% balsu, kas ir tās sliktākais rezultāts 100 gadu laikā. Savukārt pret imigrantiem noskaņotie Zviedru demokrāti saņēma palielināja savu ietekmi līdz 17,6%, kas tomēr ir mazāk nekā aptaujās prognozētie 25—30%.

«Mēs esam nostiprinājuši savu «zelta mandāta» turētāju lomu. Mēs iegūsim īstu ietekmi Zviedrijas politikā,» vēlēšanu vakara svinībās atbalstītājiem sacīja Zviedru demokrātu līderis Džimijs Okesons.

Svētdien Krievijā notika plašākās opozīcijas organizētās demonstrācijas pret pensijas vecuma paaugstināšanu, protestos aizturēts gandrīz tūkstotis cilvēku. Policija ar protestētājiem izrēķinājās īpaši nesaudzīgi.

Lielbritānijas prokuratūra izvirzīja apsūdzības diviem Krievijas pilsoņiem un izlūkdienesta darbiniekiem Aleksandram Petrovam un Ruslanam Boširovam par šogad martā Solsberijā notikušo bijušā Krievijas izlūkdienesta virsnieka Skripaļa un viņa meitas Jūlijas saindēšanu ar nervus paralizējošo vielu Novičok. Britu premjerministre Terēza Meja paziņoja, ka tas nebija parasts noziegums un tam atļauju deva Kremlis. Arī Lielbritānijas drošības ministrs Bens Volless paziņoja, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir galvenais atbildīgais. Atbalstu šai pozīcijai pauda ASV, Francijas, Vācijas un Kanādas līderi.

Igaunijas tiesa apcietināja divus cilvēkus aizdomās par spiegošanu Krievijas labā. Apcietinātie ir tēvs Pjotrs Voļins un dēls, Igaunijas Aizsardzības spēku majors Deniss Metsavass. Abi vairāk nekā piecus gadus nodeva valsts noslēpumus un konfidenciālu informāciju Krievijas militārajam izlūkdienestam.

Krievijā otrdien sākās kopš 80. gadiem vērienīgākie militārie manevri Vostok-2018. Manevros piedalīsies aptuveni 300 000 karavīru un 1000 lidaparātu, 36 000 tanku, bruņutransportieru un citu mašīnu, līdz 80 kuģiem. Manevri notiks piecos poligonos, Japāņu, Beringa, kā arī Ohotskas jūras akvatorijās.

ASV slēgs Palestīniešu atbrīvošanas organizācijas (PAO) misiju Vašingtonā, apstiprināja ASV Valsts departaments, norādot, ka palestīnieši neatbalsta miera sarunas ar Izraēlu.

Spānijas armijas izmeklēšana secināja, ka virs Igaunijas spāņu iznīcinātāja nejauši palaistā raķete bijusi pilota kļūdas rezultāts.

Pēc 120 dienu badošanās Krievijas cietumā ieslodzītā ukraiņu režisora Oļega Sencova veselība ir cietusi neatgriezeniskus bojājumus. 42 gadus vecais Sencovs atsakās no ēdiena kopš 14. maija, pieprasot, lai Krievija atbrīvo visus ukraiņu politieslodzītos. Viņš pats tika aizturēts 2014.gada 11.maijā Krievijas okupētajā Krimā aizdomās par «teroraktu plānošanu», un 2015.gada augustā Krievijas tiesa viņam piesprieda 20 gadu cietumsodu.

Japāna pirmo reizi atzina, ka radiācijas dēļ miris kāds no Fukušimas AES darbiniekiem. Kodolkatastrofu AES 2011. gadā izraisīja zemestrīces radīts cunami.

Svētdienas naktī netālu no Krievijas kūrorta Sočiem autoavārijā gājis bojā pašpasludinātās Abhāzijas valdības vadītājs Genādijs Gagulija. Līdzīgā autoavārijā smagi savainots Moldovas prezidents Igors Dodons un nogādāts slimnīcā.

Venēcijas 75. kinofestivāla galveno balvu Zelta lauvu saņēma meksikāņu režisora Alfonso Kuarona filma Roma.

3 vīri laivā

Nākamajā Saeimā vairs nebūs lielas, spēcīgas, uz Rietumiem orientētas partijas ar skaidriem demokrātiskiem principiem. Atskats uz valdošās koalīcijas triju partiju darbību palīdz saprast, kāpēc tā noticis

Saeimas vēlēšanu iznākumu šoruden grūtāk prognozēt nekā jebkad kopš valsts atjaunošanas. Politiķi brīdina par smagām sekām Latvijai, ja taptu «prokremlisku partiju» valdība. Ar tām domāta pirmām kārtām Saskaņa, taču pēdējā laikā arvien vairāk arī KPV, kā arī, iespējams, ZZS «Ventspils gals».

Kā lielu risku politiķi min nākamās Saeimas «sadrumstalotību». Taču lielāks ievēlēto partiju skaits pats par sevi nav bīstams, bīstama ir partiju principu aptuvenība.

Premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS) gribētu, lai pašreizējā koalīcija būtu arī nākamās valdības kodols. Taču sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka šīm trim partijām var nepietikt balsu koalīcijas izveidošanai. Tāpēc vaicājām to līderiem, kādus koalīcijas partnerus tie vēl saredz.

It kā zaļi, turklāt zemnieki

Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās par ZZS balsojušo skaits pieauga par 58%, salīdzinot ar ārkārtas vēlēšanām 2011. gadā, un ZZS ieguva 21 mandātu, gandrīz atkārtojot savu visu laiku labāko rezultātu — 22 vietas 10. Saeimā.

Šo rezultātu ZZS prata izmantot. Apvienības pārstāvi Raimondu Vējoni 2015. gadā ievēlēja par Valsts prezidentu, bet 2016. gada februārī — pēc 11 gadu pārtraukuma — ZZS ieguva arī premjerministra posteni. Par to gan nekļuva smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs, kuru ZZS neilgi pirms vēlēšanām atkal bija nominējusi, liekot pārējiem ZZS politiķiem taisnoties par Krievijai labvēlīgajiem Lemberga paziņojumiem pēc Krimas aneksijas. Valdības priekšgalā stājās kādreizējais Tautas partijas politiķis, tagad Liepājas partijas pārstāvis Māris Kučinskis. Atšķirībā no iepriekšējā ZZS premjerministra Induļa Emša tikai deviņus mēnešus nostrādājušās valdības šī spējusi noturēties līdz pat Saeimas pilnvaru beigām.

ZZS pārziņā ir četras ministrijas, taču tikai aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim savējās vadīšana sekusies bez nopietniem skandāliem.

Valdības stabilitāti vissparīgāk tricinājusi finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņas piedāvātā nodokļu reforma jeb, kā pati to raksturo, «dāvana Latvijai simtgadē» izrādījās slikti sagatavota un gala rezultātā tika būtiski mainīta. 2016. gadā Kučinskis bija piedraudējis, ka valdība varētu mainīties, ja Vienotība neatbalstīs Valsts ieņēmumu dienesta vadībā finanšu ministres virzīto Ingu Koļegovu, kurai atklājušies nedeklarēti ienākumi vēlāk pārvērtās kriminālapsūdzībā. Valdība gan izraudzījās citu kandidāti Ilzi Cīruli, bet pēc viņas nāves šā gada martā vēl viens ministres virzīts kandidāts Māris Skujiņš arī neguva koalīcijas atbalstu un pats atsauca savu kandidatūru. Ministre atteicās no ieceres iecelt VID vadītāju šīs Saeimas pilnvaru laikā.

Toties sekmīgi strādāja ministres sabiedrisko attiecību speciālisti. 2016. gada decembrī ietekmīgais laikraksts Politico iekļāva viņu «Eiropas pārveidotāju» sarakstā, bet 2017. gada nogalē viņa kandidēja uz Eirogrupas prezidentes amatu, kaut gan ZZS bija kopā ar Saskaņu balsojusi pret eiro ieviešanu Latvijā.

Ar reformām smagi gājis arī veselības ministrei Andai Čakšai. Viņa ieguva amatu pēc tam, kad 2016. gada jūnijā atkāpās Guntis Belēvičs, kurš bija saņēmis medicīnisku pakalpojumu ārpus ierastās kārtības. Čakšai šogad maijā nācās izturēt opozīcijas ierosinātu Saeimas balsojumu par demisiju. Pērn rudenī, kad Saeima lēma par veselības aprūpes finansēšanas likumu, ministrija nezināja pateikt, vai pēc obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas ārpus aprūpes «pilnā groza» varētu palikt 30 vai 300 tūkstoši cilvēku Latvijā, un precīzs skaits nebija zināms līdz pat pēdējam laikam.

Zemkopības ministram Jānim Dūklavam nācās skaidroties par 15 «ļimončikiem» jeb miljoniem, ko viņš cerējis saņemt par zemes gabaliem, kuri Rīgas brīvostā reģistrēti «zem svešām famīlijām», kā viņš KNAB ierakstītajās «oligarhu sarunās» 2010. gadā teica Aināram Šleseram viesnīcā Rīdzene. Oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā ministrs pērn decembrī apgalvoja, ka nekādi īpašumi ostā viņam nepiederot un tā esot bijusi «tīra pafleitēšana». Arī KNAB pērn jūlijā sāktā pārbaude beidzās ar lēmumu nesākt kriminālprocesu.

Plašu sabiedrības ievērību izpelnījušās arī Dūklava metodes politikas pamatošanai. Kad 2016. gadā notika diskusijas par Dogo suņu barības iespējamo kaitīgumu, ministrs to aizstāvēja ar paziņojumu, ka esot barību devis savam sunim un tam viss kārtībā.

Bet šogad aprīlī Dūklavs, kam pieder daļas uzņēmumā Piebalgas alus, savus iebildumus pret taras depozītu sistēmas ieviešanu pamatoja arī ar novērojumu, ka pa sava kabineta logu «es neredzu neko, nevienu pudeli». Maijā KNAB bija sācis pārbaudi par Dūklava iespējamo interešu konfliktu, savukārt Satversmes aizsardzības birojs vērtēja publiski izskanējušo informāciju, ka Dūklava partneris ražotnē Piebalgas alus, Krievijas uzņēmējs Igors Šeheļevs, būvē kuģus Krievijas armijai. Pagājušā gada rudenī Dūklavs izpelnījās pārmetumus, ka Latgalē plūdos cietušajiem zemniekiem 15 miljoni kompensācijās izmaksāti bez pēckontroles. Šajās vēlēšanās Dūklavs kandidē ar pirmo numuru tieši Latgalē, nevis Vidzemē, kā vairākās iepriekšējās.

Ulda Auguļa vadītās Satiksmes ministrijas pārziņā ir visdārgākie transporta infrastruktūras investīciju projekti. Notiek jau trešais mēģinājums iepirkt elektrovilcienus Latvijas Dzelzceļam. Darījuma provizoriskā summa ir ap 200 miljoniem eiro. Vēl dārgāks ir dzelzceļa elektrifikācijas projekts, kura pirmā posma izmaksas pārsniedz 440 miljonus, taču ekonomiskā pamatotība tiek apšaubīta. Jūnijā Vienotība un Latvijas Reģionu apvienība pieprasīja izvērtēt Auguļa atbilstību amatam, jo viņa ģimene pirms diviem gadiem saņēmusi lietošanā 30 tūkstošus eiro vērtu automobili no uzņēmuma Euro Auto, kura izpilddirektors tobrīd bija Verners Lūsis — pašlaik Polijā par nodokļu krāpšanu aizdomās turētais bijušais valsts uzņēmuma LDz Loģistika valdes priekšsēdētājs.

ZZS vajājuši vēl citi skandāli. 2016. gada augustā ministri Augulis, Reizniece-Ozola un Dūklavs Rīgā tikās ar Krievijas premjerministra vietnieku Arkādiju Dvorkoviču, lai, kā paši stāstīja, noskaidrotu, vai Krievijas lēmumi par tranzītu un tirdzniecību ir politiski. Bet šobrīd KNAB izmeklē ZZS deputāta Askolda Kļaviņa transporta kompensāciju pamatotību. Ar to saistītas aizdomas, ka slepenā informācija par Kļaviņa kriminālprocesu  noplūdusi no KNAB vadības caur premjerministru — pats KNAB maijā bija ierakstījis telefonsarunu, kurā bijušais premjerministrs Emsis brīdināja Kļaviņu par nepatikšanām. Kļaviņš uz nākamo Saeimu vairs nekandidē.

Kandidātu sarakstos ZZS katrā vēlēšanu apgabalā priekšgalā liek sabiedrībā pazīstamākus uzvārdus, bet tālāk var atrast dažādu pašvaldību vai ar tām saistītu uzņēmumu pārstāvjus, kas liek domāt par vietējo administratīvo resursu izmantošanu.

ZZS nosauktās prioritātes liecina par vēlmi saglabāt esošo un prātīgi turpināt iesākto. Programmā ir solījumi «turpināt reformas» veselības aprūpē, «stimulēt» darbspējīgos iedzīvotājus strādāt, «pakāpeniski palielināt» pensijas, īstenot «pakāpenisku» izglītības reformu, «paplašināt» mājokļu īres tirgu, «turpināt» atbildīgu valsts budžeta politiku, «uzturēt un pilnveidot» transporta infrastruktūru, īstenot «sabalansētu» lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozaru attīstību, «stiprināt» Nacionālos bruņotos spēkus. Vienīgais virziens, kurā ZZS sola strādāt «aktīvi», — «lai panāktu taisnīgu Eiropas Savienības fondu sadali».

Vecā vai Jaunā Vienotība?

Vēlēšanās pirms četriem gadiem Vienotība palielināja savu pārstāvniecību Saeimā no 20 līdz 23 deputātiem. Valdību turpināja vadīt Laimdota Straujuma, kura bija nomainījusi kopš krīzes jau trīs kabinetus sastādījušo Valdi Dombrovski, kad viņš negaidīti demisionēja pēc Zolitūdes veikala Maxima traģēdijas.

Šajā Saeimā Vienotībai pastāvīgi samazinājusies politiskā ietekme un vēlētāju uzticēšanās. Lielākie skandāli partijā saistīti ar vēlēšanu pārkāpumiem (tajā skaitā balsu pirkšanu Latgalē par labu Dzintaram Zaķim) un deputātu «staigāšanu».

Pašā pirmajā 12. Saeimas sēdē no mandāta atteicās Jānis Junkurs, un viņa vietā to ieguva partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Viņa kandidēja ar pirmo numuru Kurzemē, taču izrādījās visvairāk svītrotā kandidāte un bija palikusi pirmā «aiz svītras». Deputātes mandāts un Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājas amats palika Vienotības vadītājas lielākie ieguvumi 12. Saeimā. Pēc izslēgšanas no partijas pagājušā gada novembrī Āboltiņa atgriezās darbā Ārlietu ministrijā, kur bija strādājusi 90. gados, bet jūlijā kļuva par vēstnieci Itālijā.

Lielākā Vienotības neveiksme šīs Saeimas laikā bija premjerministra amata zaudēšana. 2015. gada nogalē Straujuma paziņoja par atkāpšanos no amata. Tikai dažas dienas iepriekš viņa Latvijas Radio bija teikusi, ka saņēmusi informāciju no drošības iestādēm, ka pret viņu notiekot «milzīga kampaņa». Kā Straujumas pēctece neoficiāli bija minēta Āboltiņa, taču pati Straujuma par piemērotāku uzskatīja ministru Rihardu Kozlovski, bet prezidents Vējonis uzticēja valdības veidošanu Kučinskim no ZZS. Vienotībai tika ārlietu, iekšlietu, ekonomikas, izglītības un labklājības ministru amati.

2016. gadā partijas ārkārtas kongresā Āboltiņas vietā partijas vadībā tika ievēlēts bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs, taču viņam neizdevās sasniegt paša nosprausto mērķi — dubultot partijas reitingu. Oktobrī arī stājās spēkā tiesas lēmums, ar kuru Vienotība zaudēja valsts finansējumu (ap 140 tūkstošiem eiro gadā), jo atsevišķu deputātu individuālo kampaņu dēļ izrādījās pārsniegti vēlēšanu tēriņu griesti. Pērn jūlijā partijas vadība nomainījās vēlreiz — par līderi ievēlēja ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu, bet otrs pretendents uz amatu Edvards Smiltēns izstājās no partijas un vēlāk pievienojās Latvijas Reģionu apvienībai. Tāpat no Vienotības pērnvasar izstājās Saeimas deputāti Ilze Viņķele, Lolita Čigāne, Andrejs Judins, Ints Dālderis un Aleksejs Loskutovs, lai pievienotos jaundibinātajai partijai Par! Tomēr vēlāk Dālderis, Judins un Loskutovs pārdomāja un šajās vēlēšanās atkal ir Vienotības sarakstā, bet Čigāne vairs nekandidē vispār.

Vienotības dilšana turpinājusies arī pēdējā gada laikā. Pērn oktobrī izstājās bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss, kurš tagad kandidē Saskaņas sarakstā. Janvārī frakciju pameta deputāti Inesis Boķis un Viktors Valainis, kuri bija atturējušies balsojumā par Ingunas Sudrabas (No sirds Latvijai) atsaukšanu no «oligarhu lietas» parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Abi tagad kandidē ZZS sarakstā.

Vienotība šajās vēlēšanās startē kopā ar dažām reģionālām partijām kā Jaunā Vienotība, un apvienības vadītājs ir Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš ir arī partijas premjerministra amata kandidāts, kaut gan pats vēlēšanās nekandidē.

Vislielāko sabiedrības uzmanību no Vienotības ministru līdz šim darītā izpelnījusies izglītības ministra Kārļa Šadurska izglītības reforma un ekonomikas ministra Ašeradena mēģinājumi atrast veidu, kā atcelt OIK jeb elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti.

Partija sola veidot Latviju «kā nacionālu, eiropeisku, sociāli taisnīgu valsti» un uzreiz arī nosauc labklājības rādītāju — vidējās algas pieaugumu līdz 1500 eiro. Vēlēšanu programmā ir daudz arī citu konkrētu solījumu, piemēram, dubultot Altum kapitālu; bezmaksas ikgadēja veselības profilakse; publiskot VDK arhīvus; publiskot materiālus sabiedrībai nozīmīgos kriminālprocesos; lietas iztiesāt divos gados; aizliegt valsts un pašvaldību iestādēm prasīt iedzīvotājiem izziņas par to rīcībā jau esošu informāciju; Valsts prezidenta vēlēšanas Saeimā atklātā balsojumā; īstenot Rail Baltica projektu; palielināt aizsardzības budžetu līdz 2,5% no IKP; pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu. Un pat — «viena no Latvijas universitātēm starp 100 labākajām ES, vēl divas — prestižāko sarakstā». Solījumu dinamiskajam klāstam pāri gan vairs nepland korupcijas apkarošanas karogs, ar kuru Vienotība savulaik ielauzās dominēt Latvijas politikā.

Pilnīgi Nacionālā apvienība

Par Nacionālo apvienību iepriekšējās vēlēšanās balsoja 150 tūkstoši vēlētāju — vairāk nekā jebkad agrāk kopš 5. Saeimas, kad vēlēšanās vēl startēja divi atsevišķi — TB un LNNK — saraksti. Apvienībai šajā Saeimā ir 17 deputāti, bet valdībā trīs ministri — tieslietu, kultūras, vides un reģionālās attīstības.

Īpaša sabiedrības uzmanība arī šīs Saeimas laikā bijusi pievērsta NA nu jau tradicionāli pārraudzītajai tieslietu jomai, bet jo sevišķi maksātnespējas administrēšanai.

Drīz pēc vēlēšanām pašreizējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs intervijā Latvijas Radio apgalvoja, ka NA dēvējot par maksātnespējas administratoru partiju tikai inerces pēc, bet problēmas šajā jomā esot krietni pārspīlētas.

Taču aprīlī Valsts policija atkāroti aizturēja ietekmīgo maksātnespējas administratoru un savulaik NA sponsoru Māri Sprūdu, kurš pēc apcietināšanas pērn jūnijā bija pavadījis aiz restēm astoņus mēnešus, un vēl trīs personas, to skaitā Trasta komercbankas maksātnespējas administratoru Ilmāru Krūmu un arī bijušo NA ģenerālsekretāru un Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Aigaru Lūsi (kurš pagājušogad partijai ziedojis 13 tūkstošus eiro). Tieslietu padomes izveidotā ekspertu komisija, kura pārbaudīja žurnāla Ir izpētītās aizdomīgās maksātnespējas tiesu lietas, augustā konstatēja būtiskus pārkāpumus 12 procesos un atzina, ka trīs tiesneši pieļāvuši rupjas kļūdas vai rīkojušies negodprātīgi.

Ministrs Rasnačs ir saņēmis pārmetumus arī par to, ka 1988. gadā bija iestājies kompartijā. Viņš pats skaidro, ka tā esot bijusi latviešu «mobilizācija», lai «spiestu ārā Kremļa politiku». Rasnačs ir NA tieslietu ministra amata kandidāts arī šajās vēlēšanās, tiesa, sarakstā Rīgā viņam ir tikai piektais kārtas numurs.

Vēlēšanās kandidē ar kultūras ministre Dace Melbārde, kurai pirmais numurs Rīgā. Taču apvienības kandidātu sarakstos vairs nav pašreizējā vides un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda, kurš pats to skaidro ar «svarīgākiem darbiem». Ministram nācās uzklausīt pārmetumus par nevēlēšanos virzīt administratīvi teritoriālo reformu, cīnīties pret opozīcijas deputātu tiesību ierobežojumiem pašvaldībās un pret vietvaru izdotajiem «preses izstrādājumiem», kā arī par lielu vides projektu apšaubāmiem konkursiem.

Apvienībai pārmesta arī sadarbošanās ar Saskaņu «tradicionālo vērtību» un «tikumības» jomā. Visu Latvijai! līderis Raivis Dzintars, ko 2017. gadā NA ievēlēja par savu priekšsēdētāju, pēc Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī norādīja, ka Krievijas prezidents Putins radījis Krie-vijas sabiedrībā «nācijas pacēlumu», un aicināja arī Latvijas politiķus strādāt pie «nacionālas valsts ideoloģijas».

NA un Saeimas vairākums 2015. gada jūnijā atbalstīja Saskaņas deputātes Jūlijas Stepaņenko virzītos grozījumus Izglītības likumā, kas aizliedz izglītības iestādēs izplatīt un izmantot materiālus, kas var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību.

NA politiķiem regulāri nākas skaidroties par savas Rīgas mēra amata kandidātes Baibas Brokas draudzīgajām attiecībām ar Nila Ušakova ģimeni. Bet nupat septembrī par Starptautiskās Biatlona savienības prezidentu ievēlētais Ūle Dālins bija paziņojis, ka otro kandidāti uz amatu Broku atbalstot Krievija.

NA savas programmas preambulā paziņo, ka tās mērķis «vienmēr bijis un būs latviska Latvija». «Latvisks» un «nacionāls» tās programmā pieminēts biežāk nekā jebkuras citas partijas programmā vai pat visās kopā. Kā vienmēr, «mūsu vērtības: latviešu nācija, valoda un kultūra, tautas varoņu gods un piemiņa», «ģimene un laulība, cilvēka dzīvība, daba un Dievs», atgādina programmas autori un uzreiz arī apgalvo, ka esot sasnieguši «80% no mērķiem, kurus izvirzījām iepriekšējo vēlēšanu programmā». Arī programmā šīm vēlēšanām ir gan politiskas aktualitātes, gan brīdinājumi, ka partijai arī turpmāk būs tradicionālā politika: turpināsim pāreju uz mācībām valsts valodā visos izglītības līmeņos; nodrošināsim Satversmes vērtību ietveršanu jaunajā kompetenču izglītībā; nepieļausim bezatbildīgu imigrācijas politiku; veidosim Latviju kā kultūras lielvalsti, nepieļausim prokrievisko spēku nonākšanu valdībā; stiprināsim latviskos medijus; turpināsim modernizēt un attīstīt tieslietu un iekšlietu jomu; izveidosim taisnīgu nekustamā īpašuma nodokļa sistēmu; panāksim, ka Latvijā atgriežas vairāk pilsoņu, nekā aizbrauc.

Kāda būs valdība?

Premjerministrs Kučinskis ir paudis bažas par «ļoti lielu sadrumstalotību» nākamajā Saeimā, kurā būs grūti izveidot valdību, tomēr viņš cer, ka ZZS un NA varētu būtu «valdības kodols» ar Vienotību kā partneri. Par lielāko draudu viņš uzskata Saskaņas saiešanu kopā ar Artusa Kaimiņa vadīto KPV. Taču pašas ZZS iespējamā sadarbība ar Saskaņu joprojām ir viens no pēcvēlēšanu riskiem — lai gan premjerministrs un Saeimas frakcijas vadītājs to noraida, ZZS šajās vēlēšanās tomēr pasūtījusi sabiedriskās domas aptauju, kurā testē vēlētāju attieksmi pret šādu iespēju, bet Lembergs jau pirms 10. Saeimas vēlēšanām viesnīcā Rīdzene KNAB ierakstītajās sarunās ar Aināru Šleseru un Jāni Urbanoviču sprieda par kopējas valdības veidošanu (skat. atvērumu ar ZZS kandidātu atbildēm par sadarbību ar Saskaņu).

Atšķirībā no Kučinska, kurš runā par valdības vēlamo kodolu ZZS un NA, Saeimas frakcijas vadītājs Brigmanis uzskata, ka «premjeru būtu jāsāk meklēt tai latviskai partijai, kurai būs vairākums». Arī tad, ja tas būtu KPV premjerministra kandidāts Aldis Gobzems, — «lai viņš sāk veidot šādu valdību». ZZS šādās sarunās piedalītos, bet, ja tās nebūtu sekmīgas, uz sarunu pirmo kārtu aicinātu «visus labējos politiskos spēkus, kuri pārvarētu 5% barjeru».

Ne atklātu, ne netiešu Saskaņas «ieiešanu valdībā pa sētas durvīm» nepieļauj arī NA priekšsēdētājs Raivis Dzintars. «Varavīksnes» vai Saskaņas atbalstīta mazākuma valdība būtu «kājas ielikšana durvīs», un «ārā to vairs dabūt nevarētu». Ilgtermiņā tas nozīmētu Latvijas ģeopolitiskā kursa maiņu.

NA būšot gatava nolikt malā pirmsvēlēšanu ķildas un runāt ar visām «latviskajām partijām». Dzintars nevēlas pašlaik rindot iespējamos partnerus un samazināt «manevra iespēju». Tomēr primārie partneri esot pašreizējā koalīcijā, jo tos labi pazīstot. Kas attiecas uz pārējiem — ar Attīstībai/Par esot kopējas pozīcijas, piemēram, izglītības jautājumā, bet par JKP un KPV esot liela neskaidrība, jo «vienīgais, ko lielos vilcienos dzirdam, ir, ka visi vecie jāmet nost». Tāpēc sarunu process varētu būt smagāks nekā citkārt.

Viņa apvienības biedrs, NA ārlietu ministra kandidāts Rihards Kols pat pieļauj, ka valdības veidošanas process varētu beigties ar pirmstermiņa vēlēšanām, ja prezidents Raimonds Vējonis noraidītu divus kandidātus, kuri būtu gatavi veidot valdību ar Saskaņu. «Ja viņš ir prezidents, kas domā par nacionālajām interesēm un drošību ilgtermiņā, tad tas būtu racionāls iznākums.»

Kols uzsver, ka NA neesot nekādu «sarkano līniju» sadarbībai ar KPV, tomēr viņu darot bažīgu, ka Kaimiņš, pats to īsti varbūt neapzinādamies, varētu būt kļuvis par «marioneti dažu citu cilvēku rokās».

Toties «sarkano līniju» sadarbībai ne tikai ar Saskaņu, bet arī ar «populistiem» gatavs novilkt Vienotības nesenais priekšsēdētājs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Tiesa, tas esot viņa personiskais, nevis partijas viedoklis. «Ja saliekam kopā vienu prokremlisku un vienu populistisku partiju, varam radīt Molotova kokteili, un tādā situācijā valsts kurss var aiziet pilnīgi citā virzienā, nekā ir šobrīd,» viņš secina.

Vēlētāju atbalsts valdošajām partijām

Ir iesaka

No 15. septembra. IZSTĀDE. DAUDZSKANIS NACIONĀLĀ MĀKSLAS MUZEJA KUPOLA ZĀLĒ. Mākslinieku Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un komponista Kristapa Pētersona lielformāta skaņas skulptūras inspirācijas avots ir britu astrofiziķa Freda Hoila zinātniskās fantastikas romāns Melnais mākonis, kur uzmanības centrā ir jēdziens «saprašanās». Izstāde ir Purvīša balvas speciālprojekts. Lnmm.lv

15. septembris. KONCERTS. SEZONAS ATKLĀŠANAS KONCERTS KONCERTZĀLĒ LIELAIS DZINTARS. Sezonu orķestris atklās ar vērienīgu uzstāšanos, kurā, sadarbojoties Liepājas orķestra un Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra mūziķiem, izskanēs divi iespaidīgi skaņdarbi — Pētera Čaikovska Pirmais koncerts klavierēm un orķestrim un Gustava Mālera Pirmā simfonija. Diriģents Gintars Rinkevičs. Solists pianists Aleksandrs Palejs. Biļetes cena 7—18 €. Bilesuparadize.lv

16. septembris. IZRĀDE. VEIDENBAUMS UN VEIDENBAUMS. DIVI BRĀĻI MŪZIKAS NAMĀ DAILE. Stāsts par Eduardu Veidenbaumu un viņa brāli Kārli, par zemi, kurā viņi piedzima, par dzeju, ko abi rakstīja, par valdniekiem, kas pār viņiem valdīja, un laiku, kas visu saliek pa vietām. Izrādes autors Vilis Daudziņš, piedalās arī aktieris Mārtiņš Meiers un komponists Jēkabs Nīmanis. Biļetes cena 10—18 €. Bilesuparadize.lv

19. septembris. IZRĀDE. KAISLES VILCIENS DAILES TEĀTRA MAZAJĀ ZĀLĒ. Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaju iestudē Regnārs Vaivars. Blanšai nav iztikas līdzekļu, bet ir izsmalcināta gaume un bagatīga fantāzija. Savukārt Stenlijam ir vienkāršas intereses, un Blanšas sapņi viņu kaitina. Konflikts ir neizbēgams un nežēlīgs. Lomās Anete Krasovska, Ieva Florence, Gints Grāvelis un Kaspars Zāle. Biļetes cena 16—18 €. Bilesuparadize.lv

Pārbaudījums

Tulkotāja un publiciste Anna Žīgure par to, kāpēc svarīgi iesaistīties valsts pilnveidošanā, sākot ar mazām, lokālām iniciatīvām un beidzot ar nacionālu mērogu

Pirms 12 gadiem Anna Žīgure kopā ar domubiedriem nodibināja Jūrmalas Aizsardzības biedrību, lai iesaistītos pašvaldības lēmumu pieņemšanā, rosinātu labas pārmaiņas pilsētā un protestētu pret nelikumībām. Lokālās aktivitātes Žīgure uzskata par labu veidu, kā katram ietekmēt valstī notiekošo. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, viņa aicina skatīties plašāk. Pēc Žīgures domām, katra balss ir izšķiroša, lai Latvija turpinātu eiropeisko attīstības ceļu, nepadotos prokremliskām un populistiskām manipulācijām.

Kā vērtējat priekšvēlēšanu diskusijas sabiedrībā — vai nav tā, ka mums nevis jāžēlojas, bet jāpriecājas par viedokļu sadursmēm un strīdiem, jo pirms dažām desmitgadēm par to varējām tikai sapņot?
Tas tiešām ir brīnišķīgi, ka katrs varam brīvi runāt, ka mums ir brīva valsts. Domāju, tas ir vidējās un vecākās paaudzes lielais sasniegums, par ko man ir gandarījums. Tā ir liela laime — dzīvot savā neatkarīgā valstī. Manas paaudzes cilvēkiem mūža lielāko daļu uz to nebija pat nekādu cerību. Tāpēc Latvijas neatkarību ārkārtīgi augstu vērtēju. Ir ļoti žēl, ja kāds to gatavs atdot par sīknaudu — pat ne tiešā, bet pārnestā nozīmē, par pašlabumu.

Es domāju, liela daļa sabiedrības aizvien neaptver, ko nozīmē izvēle. Varbūt pat būtu laimīgi, ja nekāda izvēle nebūtu jāizdara: nevajadzētu pašiem domāt, uzņemties atbildību, bet tiktu pateikts priekšā, kā jādomā un jārunā.

Demokrātiskais process prasa izglītotību, pilsonisku iesaisti. Gandrīz 30 gadus neesam rūpējušies, lai visām sabiedrības grupām būtu skaidrs, ko nozīmē būt atbildīgam par savu valsti. Ne tikai tiem, kurus ievēlējam, bet arī tiem, kas esam mēs paši — vēlētāji.

Vai zinām, kas valstī notiek? Vai iedziļināmies tajos dažos neatkarīgajos medijos, kas Latvijā ir? Vērojama apātija, nogurums. Daudzi funkcionē virsrakstu līmenī — uzklikšķina, izlasa dažus teikumus un met mieru. Tas nav pilsoniski atbildīgi.

Vai ar lielāku individuālo izglītotību un pilsonisku atbildības sajūtu būtu iespējams pārvarēt plaisu starp varu un sabiedrību?
Tā aiza, kas šķir, ir ne tikai ekonomiska rakstura. Mēs par maz reāli nākam kopā un sarunājamies. Feisbukā un tviterī jau runājam, bet tas ir attālināti.

Tas gan ir no citas operas, bet man ļoti simpātisks šķita Francijas valdības lēmums skolās mācību laikā aizliegt mobilo telefonu lietošanu. Lai bērni savā starpā reāli sarunājas, veido draugu loku. Tas attiecas arī uz pieaugušajiem —  vajag vairāk domubiedru platformu, forumu, kur atšķirīgi domājošajiem satikties un diskutēt aci pret aci. Šajā ziņā man ļoti simpātiska šķiet Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles iniciatīva — nākt kopā un runāt (Ziemele šogad uz publisku diskusiju par Latvijas nākotni aicināja žurnālistus un kultūras jomas līderus — red.).

Vēl cita lieta: bieži vien nenobriedinām idejas, iznesam tās publiskajā telpā zaļas. Es nezinu, cik nobriedināta bija, piemēram, pirms nedēļas Ministru kabinetā notikusī diskusija starp ekspremjeriem par Latvijas nākotni.

Billītēs, dārza darbus darīdama, klausījos radio. Manuprāt, tam nevajadzētu būt unikālam notikumam. Vecajās demokrātijās ekspremjeri pēc darba pienākumu beigšanas turpina strādāt valsts labā citos formātos. Tas ir normāls process. Mūsu ekspremjeri savu dzīvi ir labi iekārtojuši atšķirībā no daudziem sabiedrības locekļiem, par kuriem viņiem valdības vadīšanas laikā būtu bijis jārūpējas.

Salīdzinoši ilgu laiku ekspremjeri šajā diskusijā veltīja, lai apspriestu, ka atklātās valdības sēdes būtu jāpadara slēgtas. Klausoties es domāju, kāda ir kopā sanākušo redzējuma kvalitāte, ko viņi spēj piedāvāt, runājot par Latvijas nākotni. Vai mums politikā ir līderi ar spēcīgu redzējumu?
Ja nav ideju, tad tās nevar dot. Kur lai viņi tās ņemtu? Nav jau pat tik lielas garīgās kapacitātes, lai sapulcinātu idejām bagātus cilvēkus sev apkārt, lūgtu dalīties tajās. Domāju, ka problēma — jau atkal — ir izglītotībā. Ja augsta ranga politiķi var paziņot, ka gadiem nevienu grāmatu nav izlasījuši, tad kāda var būt kapacitāte? Nelasīt, nesekot līdzi procesiem un idejām mākslā un zinātnē politiķis mūsdienās, manuprāt, nedrīkst atļauties. Tā jau nav strādāšana sabiedrības labā.

Es no politiķiem gribētu sagaidīt to, ko droši vien vairums sabiedrības: idejas, kurp Latvijai virzīties savā attīstībā un kā šīs idejas realizēt — konkrētos soļos. Lūgt sabiedrību palīgā, veicināt kvalitatīvu diskusiju par idejām, veidot saliedētību caur iesaisti. Politiķiem visu laiku būtu jābūt kontaktā ar saviem vēlētājiem, lai tas ir dzīvs process. Pagaidām ir tā, ka pie vēlētājiem viņi aktīvi brauc un sarunājas tikai priekšvēlēšanu laikā. Neticiet tiem, kuri vienkārši sola palielināt pensijas, mediķiem algas, dāsnu atbalstu dažādām sabiedrības grupām! Prasiet uzreiz plānu, kā viņi to taisās paveikt!

Jūs iepriekš ieminējāties par pilsonisko atbildību: zināt, kas valstī notiek, ne tikai mēnesi pirms vēlēšanām painteresēties, bet sistemātiski sekot līdzi. Vai tas nav tiešā sasaistē ar sabiedrības spēju neuzķerties uz neizpildāmiem solījumiem, prasīt plānu?
Tas ir ļoti nopietns jautājums. Atrodamies ģeopolitiski tik jutīgā vietā, ka mums kā sabiedrībai nav laika būt politikā neizglītotiem, nezinošiem. Par to jau vēsurnieks Arnolds Spekke rakstījis — par nomaļo robežvalstu likteni. Mums katra diena ir pārbaude un arī cīņa: par katru mūsu cilvēku — kurā pusē viņš informatīvā kara apstākļos nostāsies. Mēs nevaram sēdēt un gaidīt skolu reformu, kā tā ietekmēs sabiedrības izglītotību un saliedētību. Mums jau šodien katram jārūpējas par to, lai ar savām zināšanām, aktīvu līdzdalību procesos mazinām apātiju un sašķeltību.

Jums ir pieredze — ilgus gadus darbojaties iedzīvotāju izveidotā Jūrmalas Aizsardzības biedrībā, vēršoties pret nelikumībām, ko pašvaldībā panāk naudas vara. Esat saliedēti?
Gadu gaitā esam pieredzējuši, cik ļoti grūti tas ir, it sevišķi Jūrmalas gadījumā, kur apritē ir tik milzīgi naudas līdzekļi. Pret mums bijusi ļoti liela [varas] pretestība, mēģināts cilvēkus iebaidīt. Cilvēki jau ir atkarīgi: no nodokļu atlaidēm, darbavietām pašvaldībā. Tomēr joprojām cīnāmies, lai arī ne tik lielā pulkā kā sākumā, kad izdevās savākt 7000 parakstu prasībai izvērtēt nelikumību (pret astoņu stāvu ēkas būvniecību Dzintaros — red.). Kad nekas nenotiek viegli un ātri, cilvēki viļas. Ir grūti sevi motivēt ilgtermiņā, ja redzi, ka brīnumi nenotiek. Taču neatlaisties ir mūsu pienākums.

Pagājušajā nedēļā biju Jelgavā — pilī notika Latvijas ainavas dārgumu seminārs. Tika rādīts un runāts par to, cik daudz ir labo darbu saliņu Zemgalē: atjaunotas pilis un muižas, apkopts kāds Daugavas posms un tā tālāk. Tāpēc gribu teikt: lai arī mums jāuzmanās no apātijas, lielajās pilsētās un lauku reģionos ir daudz gudru, aktīvu cilvēku, kuri strādā Latvijas labā, kuriem ir labas idejas un mērķi. Mums vajadzētu labus ceļus visā valstī, lai varam cits pie cita regulāri braukt, apmainīties domām, iedvesmoties.

Pateikšu vēl vienu piemēru: Salgalē, kur atrodas mūsu dzejnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes Billītes, izveidota Salgales Attīstības biedrība. Tā izdarījusi ļoti daudz mazu, bet svarīgu lietu: iztīrīts vecais pilskalns un nacionālo partizānu bunkurs, ierīkota peldvieta pie Lielupes. Jā, tā mums katram vajadzētu: aktīvi iesaistīties, sākot ar mazām, lokālām lietām un  beidzot ar lielām, valstiska mēroga!

Ar kādām bažām un cerībām 6. oktobrī iesit uz vēlēšanām?
Mēs redzam, ka latviskās partijas ir ārkārtīgi sašķeltas sīkās grupās, turklāt saķildojušās. To redzējām arī savulaik Jūrmalā pašvaldības līmenī, kad aicinājām partijas sadarboties kopējā sabiedrības labuma vārdā. Neko nepanācām, jo polittehnologi aprēķināja, ka nesadarbojoties katrs sev dabūs lielāku labumu.

Par to man tagad bažas, Latvijas mēroga vēlēšanas gaidot: mēs nespējam apvienot spēkus, izmantot resursus saliedēti. Vairākos sarakstos ir cilvēki, kurus es labprāt redzētu strādājam jaunajā Saeimā. Gaidu, ka spēki, kuri ir rietumnieciski un iestājas par tiesiskumu, pret korupciju un oligarhisku pārvaldi, savstarpēji sadarbosies, nevis ķildosies.

Mēs redzam, ka pretī ir ļoti saliedēts spēks ar labi mobilizētu elektorātu. Esmu dzirdējusi, ka arodbiedrības un baznīcas viņiem pat saka priekšā, par ko balsot, — tur nekādu ķildu nav. Mēs, kam svarīgas neatkarīgas un Eiropā integrētas Latvijas vērtības, esam nesaprātīgi — neredzam, kā sašķeltība mūs vājina un dod plusa punktus Saskaņai un vēl kādiem spēkiem, kuriem nav svarīgas minētās vērtības. Nebūs jau tā, ka, Saskaņai un KPV nākot pie varas, nākamajā dienā pamodīsimies Krievijai sadraudzīgo valstu grupā, tomēr tas būs liels solis tajā virzienā. Krievijai mūsu sašķeltība, nihilisms ir ļoti izdevīgs. Tā negrib, lai atgūstam uzticību savai valstij, tās institūcijām.

Kas rada sīkmanīgās ķildas un nespēju sadarboties?
Lielos brīžos jau spējam apvienoties. Man liekas, ka tieši tagad ir tāds brīdis.

Šogad iznākusi jūsu tulkotā somu vēsturnieka Sepo Zeterberga grāmata Igaunijas vēsture. Vai tulkojot domājāt par līdzīgo un atšķirīgo Latvijas vēsturē — kas mūs veidojis tādus, kādi esam?
Savulaik igauņi ļoti ilgi noturējās pret krustnešu iebrukumu. Igauņus beigās palīdzēja sagraut latviešu un lībiešu ciltis. Skatoties uz atjaunotās neatkarības laiku, manuprāt, atšķirība tāda, ka igauņiem ļoti daudz palīdzēja somi jau no pagājušā gadsimta 80. gadiem. Viņi to skaļi nereklamēja, jo Somija uzturēja labas attiecības ar PSRS — savas izdzīvošanas dēļ. Tomēr slepeni igauņiem palīdzēja finansiāli un ar izglītošanu. Atšķirībā no mums igauņi 90. gadu sākumā jau bija gatavi dzīvot tirgus ekonomikā. Bija personīgie kontakti ar somiem un kontakti starp abu valstu iestādēm, pašvaldībām. Arī privatizācija Igaunijā noritēja daudz veiksmīgāk nekā Latvijā — neviens neuzdrošinājās to darīt tik slepeni, sagrābjot labumu sev, pie varas tobrīd esošajiem un pietuvinātajiem. To nebūtu pieļāvusi Igaunijas prese un sabiedrība kopumā. Arī tiesu sistēma viņiem būvēta uz godīgākiem pamatiem, tie ielikti jau pašā sākumā, [pirmā atjaunotās valsts prezidenta] Lennarta Meri laikā.

Igauņi aizvien rīkojas tālredzīgi. Kāpēc tagad prezidente Kaljulaida [uz laiku] pārcēla savu biroju uz Narvu? Jo Igaunijā veiksmīgi attīstās pilsoniskā sabiedrība, ir aktīva dzīve, bet Narvas pusē salīdzinoši ir stagnācija. Prezidente turp devās, lai uzmundrinātu šo reģionu, vērstu uz to uzmanību.

Mēs Ziemeļeiropu aizvien uzskatām par labu piemēru, bet arī tur, kā daudzviet pasaulē šobrīd, ir bažas par populisma uzvaru. Vai uzskatāt to par risku?
Zviedrijā par to tagad lielas bažas, Somijā arī. Var jau būt, ka tāda ir vēstures gaita, bet atcerēsimies, ka šādas gaitas nekad tālākā perspektīvā nav novedušas pie labiem rezultātiem. Tieši otrādi, pie ļoti traģiskiem visā mūsu kontinentā.

Slikti ir tas, ka neatkarīgajos medijos pieejamā informācija un procesu analīze ir kā pretalkohola propaganda atturībniekiem: to patērē galvenokārt zinoši un atbildīgi cilvēki. Kā panākt, lai šādus izdevumus lasa un raidījumus skatās plašāks loks, lai cilvēki neuzķeras un tukšo solījumu makšķeres? Varbūt medijiem jādomā par vienkāršotākiem informācijas pasniegšanas veidiem.

Kāds būtu jūsu vēlējums Latvijas sabiedrībai uz vēlēšanām?
Mēs varam daudz, bet kopā ar citām valstīm, kas balstās Rietumu vērtībās.

Visbeidzot, ko jūs pati vienmēr paturat prātā kā lielāko Latvijas vērtību, ko esat guvusi kā intelektuālo mantojumu no vecvecākiem?
Edvartam Virzam, manam vectēvam, bija tādi uzskati, kas atbalstīja vienvadonību Latvijā. Ar viņu šos uzskatus nedalu. Esmu drīzāk kā vecmāmiņa Elza Stērste, kas savas saknes, domājot par Latviju, baroja no Francijas demokrātijas. Jā, esmu par demokrātiju un izglītotu sabiedrību! Tikai tā mēs varēsim tikt uz priekšu.

Piecas grāmatas asākam prātam un erudīcijai


Pēters Vollebens.
Koku slepenā dzīve.
Aizraujoši par to, par ko reti aizdomājamies: arī kokiem ir sava dzīve un nozīmīga loma — ne tikai kā koksnei.


Edvarts Virza.
Straumēni.
Šis darbs, kas tiek dēvēts par «latviešu Bībeli», pusi gadsimta bijis aizliegts un joprojām nav atradis savu īsto vietu tautas apziņā.


Juka Rislaki.
Maldināšana, Latvijas gadījums.
Reti skaidri pasaka, ko un kā mums atbildēt uz jautājumiem un netaisniem apvainojumiem par mazākumtautību stāvokli Latvijā, par dažādiem Latvijas vēstures jautājumiem.


Caryl Phillips.
The Nature of Blood.
Vēsturisks romāns, kas sākas ar geto nodibināšanu senajā Venēcijā un beidzas ar notikumiem Otrā pasaules kara laikā. Daudz vielas pārdomām.


Jānis Jaunsudrabiņš.
Piemini Latviju.
Liekas, ar asinīm uzrakstīts teksts, aicinājums mūsu bēgļiem neaizmirst dzimteni, vienalga, kur liktenis viņus aizvedīs no bēgļu nometnēm pēckara Vācijā. To vajadzētu izlasīt visiem, kuri pametuši atjaunoto Latviju.

CV

Dzimusi 1948. gada 25. augustā
1972. gadā absolvējusi Tartu Universitātes Filoloģijas fakultāti
No 1991. līdz 1998. gadam bijusi atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece Somijā, no 1992. gada — Latvijas vēstniece Igaunijā
Vairāk nekā 20 tulkojumu autore no igauņu, somu, ungāru valodas
2018. gadā izdevusi pētījumu Ziemeļzemes cēlā tauta par Somijas un somu atspoguļojumu Latvijas presē no 1822. gada līdz 1945. gadam
2018. gadā iztulkojusi Sepo Zeterberga grāmatu Igaunijas vēsture

Desmitgades stils. 1920—1929

Nākamajās deviņās nedēļās — par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi. Pirmie desmit gadi brīvā Latvijā aizrit, būvējot jaunās valsts pamatus — 1922. gadā ievēl 1. Saeimu, kas tā paša gada nogalē par Latvijas prezidentu ieceļ Jāni Čaksti

Pirmie modernisti
Pēckara gadi radošai darbībai ir sarežģīti — trūkst materiālu, jaundibinātajā valstī vēl nav izveidojušās mākslinieku darbību atbalstošas institūcijas, toties ir trimdā gūti pasaules mākslas iespaidi un nepieciešamība paust savus uzskatus. Veidojas mākslinieku grupas. 20. gadu sākumā spilgtākās ir avangardā esošā Rīgas mākslinieku grupa un tradicionālākā Neatkarīgo mākslinieku vienība. Pirmie pulcējas Romana Sutas mātes izveidotajā veģetārajā restorānā Sukubs Merķeļa (tolaik Pauluči) ielā. 1920. gadā viņu sarīkotā izstāde Pilsētas mākslas muzejā uzskatāma par pirmo klasiskā modernisma ekspozīciju Latvijas mākslas vēsturē. Konservatīvā mākslinieku vide to nesagaida ar atplestām rokām, taču Edvarts Virza vēlāk raksta — ar šīs izstādes eksponātiem sākas mūsu īstā, nacionālā māksla.


Miglā asaro logs
Popularitātē nepārspēts 20. gadu Rīgā ir divdesmitgadnieks Aleksandrs Čadarainis. Pirmais no latviešu dzejniekiem, kurš tikpat bieži kā sievietēm dzejā atzīstas mīlestībā arī savai pilsētai. Čaka pirmais dzejoļu krājums Sirds uz trotuāra iznāk 1928. gadā, bet līdz 1930. gadam ir izdoti jau četri. 20. gadu nogalē dzejnieks strādā arī pie sava zināmākā krājuma Mana paradīze. Šajā grāmatā iekļauti dzejoļi, kuru rindas no galvas zina gandrīz katrs, — Atzīšanās, Meitenei tramvajā, Miglā asaro logs. Pēdējo dzejnieks vēl pirms publicēšanas paspēj uzdāvināt vairākām dāmām.

Pasta un telegrāfa virsvaldes darbnīcas galvenās darbnīcas ražots telefons

Hallo?
1920. gada 1. septembrī pirmoreiz no Latvijas var zvanīt uz ārzemēm — līnija savieno Liepāju un Klaipēdu. Telefona aparātus pie mums gan vēl neražo. Pirmie telefoni Pasta un telegrāfa virsvaldes darbnīcām, kas vēlāk kļūs par slaveno VEF, tiek pasūtīti tikai 1922. gadā. Pēc diviem gadiem darbnīcās sāk ražot arī radio.

Limbažu Saviesīgās biedrības futbola komanda pēc spēles ar Vitrupes komandu 1924. gadā

Katastrofa olimpiskajās spēlēs
Sporta karalis futbols valda arī Latvijā. Jau 1920. gada pavasarī sāk veidot pirmo neatkarīgās valsts sporta vadības organizāciju — Latvijas Futbola savienību. Pēc diviem gadiem tiek sarīkotas arī pirmās valsts meistarsacīkstes, kurās gandrīz desmit gadus dominē Rīgas klubs. Bet pēc Latvijas uzņemšanas Starptautiskajā Futbola savienībā FIFA seko starptautiskie mači. Pirmajās divās spēlēs jāsacenšas ar kaimiņiem igauņiem, bet trešais mačs 1924. gadā jau notiek olimpiskajās spēlēs Parīzē, uz kurieni futbolisti dodas kopā ar jaunizveidoto Latvijas Olimpisko komiteju, kas tajā gadā debitējusi pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs Šamonī. Futbolistu rezultāts ir katastrofāls — mūsējie piekāpjas frančiem ar 0:7.

Rīdziniece Matilde Tišheizers ar meitām Johannu un Mirdzu

Optimisma laiks modē
20. gadi pasaules modē ir optimisma un pārmaiņu laiks. 1925. gada Pasaules dekoratīvās mākslas un moderno tehnoloģiju izstādē Parīzē, kurā piedalās arī Latvija, pirmoreiz modisti godam nostājas blakus citiem dizaineriem, un apģērbs kļūst par pašizpausmes veidu. Frizūras un kleitas kļūst īsākas. Auduma daudzums, kas vajadzīgs dāmas apģērbam, no 17,5 metriem 1913. gadā sarūk līdz 6,5 metriem 1928. gadā. Ne tikai Parīzes izstāde, bet arī kino un Holivudas popularitāte stila tendences atpūš arī līdz Latvijai. Rīgā dāmas staigā ar īsi apgrieztām boba frizūrām un valkā viduklī pazeminātas kleitas nedaudz zem ceļa.

Madonas novada Lazdonas pagasta Ceplinieku māju saimnieka dēla Jāņa Liepiņa un Minnas Čariņas kāzu portrets ap 1921. gadu

 

Eduards Smiļģis 20. gados

Dailes ugunij rada
Joprojām Latvijas teātra galvenais apbalvojums — Spēlmaņu nakts balva — tiek pasniegta viņa dzimšanas dienā. Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis skatuves mākslā ienes līdz tam nepieredzētu vērienu. Pirmskara gados nospēlējis lielas lomas pie citiem režisoriem Rīgas teātros, arī pēc atgriešanās dzimtenē 1920. gadā Smiļģim noteikti atrastos vieta kādā teātrī, bet viņš grib veidot savu. Citādu. Teātra pastāvēšanas pirmajos gados nabadzība ir skaudra, izrādi var atcelt, jo uz skatuves ir tikai septiņi grādi. Bet ideāli augsti — tas ir laikmetīgs teātris, kurā pēc izrādes aktieri neiziet paklanīties, jo ar to skatītājs tiktu pārāk ātri izrauts no izrādes noskaņas.

Dievturu simbols — Māras krusts

Nacionālā reliģija
Pēc valstiskās neatkarības iegūšanas ir cilvēki, kuri uzskata — jāatjauno arī latviskā dzīvesziņa. Mākslinieks Ernests Brastiņš iesaka atjaunot latviešu seno dievestību, izveidojot latviešu folklorā un mitoloģijā balstītu kustību — dievturību. Kļūstot par dižvadoni, Brastiņš sagatavo arī latvju dainu izlases — Latvju Dieva dziesmas, Tikumu dziesmas un citas. Svarīgākā no tām — Cerokslis, kurā apkopoti dievturības principi.

Filmas Zem diviem karogiem plakāts

Kinobums
Arī pār Latviju veļas mēmā kino vilnis. 1923. gadā ar filmas Zem diviem karogiem seansu tiek atklāta Splendid Palace ēka — pirmā, kas būvēta speciāli kinovajadzībām. Desmitgades pirmajos trijos gados Rīgas ķinīšos filmas noskatījušies vairāk nekā pieci miljoni skatītāju, bet no 1924. līdz 1928. gadam tie ir jau 18 miljoni.

100 latu naudaszīme

Pūķis un rūķis
1922. gadā tiek apstiprināti «Noteikumi par naudu», kas noteic, ka Latvijas naudas sistēmas pamatā ir zelts un naudas vienība — lats. Bija izskanējuši arī priekšlikumi saukt lielāko naudas vienību par «ozolu», mazāko par «zīli» vai par «līgu» un «daiļu», «sauli» un «austru», pat par «pūķi» un «rūķi». Tomēr gala variants tiek atvasināts no vārda «Latvija». Vispirms tiek izlaista 10 latu pagaidu banknote — 500 Latvijas rubļu zīme ar Riharda Zariņa veidotu uzdruku «10 latu». Bet 1923. gadā apgrozībā nonāk pēc tā paša mākslinieka meta veidotā 100 latu naudaszīme.


Pirmā vietējā cukurfabrika
1926. gadā atklātā Jelgavas cukurfabrika starpkaru periodā saražoja līdz pat 500 tonnām cukura diennaktī un nodarbināja daudzus vietējos iedzīvotājus, kļūstot par nozīmīgu faktoru pilsētas attīstībā.

Neatņemamu aizokeāna Art Deco pazīmi — formu vertikālismu — var redzēt 1929. gadā uzceltajā Tautas namā Bruņinieku ielā 29/31, kur tagad mājo arodbiedrību savienība

Art Deco un funkcionālisms
Starpkaru arhitektūrā sadzīvoja gan dažādi historizējoši fenomeni, gan laikmeta jaunās parādības — Art Deco un funkcionālisms. 20. gadu sākumā būvniecība vēl tikai uzņem apgriezienus — tiek veiktas rekonstrukcijas, būvēti kioski un paviljoni. Šajā laikā top, piemēram, Kolonādes kiosks Brīvības bulvārī 26. Vēlākajos gados būtiski pieaug sabiedrisko ēku projekti. Viens no vērienīgākajiem pilsētvides objektiem ir Rīgas Centrāltirgus paviljoni, kas top no 1924. līdz 1930. gadam.

Lauku darbi Stāmerienā, 1924

Jaunsaimnieki
Latvijas lauku ainavu būtiski izmaina no 1920. gada līdz pat 1937. gadam realizētā agrārā reforma. Nacionalizējot muižas un to īpašumus, Valsts zemes fondā nonāk 52% no lauksaimniecībā izmantojamās teritorijas. Daļa agrāk lielsaimniecībām piederošo zemju nonāk sīkzemnieku rokās, un uzplaukst jauns sabiedrības slānis — jaunsaimnieki, kurus ar īpašiem nosacījumiem atbalsta valsts. Pēc reformas noslēguma jaunsaimniekiem pieder aptuveni ceturtā daļa no lauksaimniecības zemes valstī.

Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā 1926. gadā
50,7 — vīriešiem
56,7 — sievietēm

Strādnieki pie kravas mašīnas ar baļķiem
20. gados

Sociālās garantijas
Attīstoties atbilstošai likumdošanai, pamazām uzlabojas arī strādnieku dzīves apstākļi. Saskaņā ar 1922. gadā pieņemto «Likumu par darba laiku» visiem fiziska darba veicējiem dienā jāstrādā astoņas stundas, bet garīga darba veicējiem — sešas. Arī strādnieku algas daudz neatšķiras no ierēdņu atalgojuma, turklāt tiek ieviestas sociālās garantijas. Katram pienākas divu nedēļu atvaļinājums, bet fabriku strādniekiem arī obligātā veselības apdrošināšana. Valsts darbā strādājošie var saņemt pensiju, bet grūtnieces — četras nedēļas ilgu pirmsdzemdību un astoņas nedēļas garu pēcdzemdību atvaļinājumu.

Rīgas rūpnīcā Fēnikss 1925. gadā ražotais pasažieru vagons gan vietējai, gan starptautiskajai satiksmei

Rīga—Berlīne
20. gados valsts uzņēmuma Latvijas Dzelzceļi lielākā rūpe ir karā izpostītās infrastruktūras un ritošā sastāva atjaunošana. 1920. gadā uzņēmumā nodarbināti vairāk nekā septiņi tūkstoši darbinieku, tomēr vēl gandrīz tūkstotis trūkst, daudzi speciālisti ir emigrējuši vai gājuši bojā, jaunu mācīšanai vajadzīgs laiks. Tomēr 1921. gadā tika atklāta tiešā dzelzceļa līnija starp Rīgu un Berlīni. Vilciena vidējais ātrums bija 54 km/h. Bet no 1927. gada varēja sēsties vilcienā Rīga—Vladivostoka.

Nord-Express (Ziemeļu ekspresis) plakāts dzelzceļa satiksmei starp Londonu, Parīzi un Rīgu (1927)

 

Kaucmindes mājturības semināra audzēknes 1928. gadā

Mājturības ekspertes
1923. gada oktobrī mācības slavenajā Kaucmindes mājturības seminārā sāk pirmās 43 audzēknes, kuras izturējušas rūpīgu konkursu. Tā ir prestiža mācību iestāde. Atšķirībā no mājturības skolām, kas savām audzēknēm sniedz praktiskas zināšanas par dzīvi saimniecībās, Kaucmindes semināristes tiek gatavotas par mājturības ekspertēm, kas spējīgas izglītot citus, vadīt saimniecības un rīkoties saskaņā ar moderniem mājsaimniecības principiem. Mācības notiek Rīgas centrā, un par dalību seminārā ik gadu audzēknēm jāmaksā 120 latu.

Foto — LNB/Zudusī Latvija, LU Akadēmiskā bibliotēka, RMM un LNVM krājums

Jātrāpa nākotnē

Latvieši dārzos un parkos seko pasaules modes tendencēm, tāpēc stādaudzētājiem «jāvelk līdzi», stāsta Blīdenes stādaudzētavas saimnieki. Skaistajā biznesā ir daudz grūtību, tomēr uzņēmējiem esot bieza āda, tāpēc uzņēmums plaukst jau gandrīz 20 gadus

Gabaliņš Kurzemes. Tāda sajuta rodas Blīdenes stādaudzētavas filiālē Mārupē. Nelielā pagalmā podos kārtojas zaļi skujeņi. Virs cilvēka auguma tirdzniecības placī izstiepusies amizanta čūskegle — tās zari kā garas, skujām apaugušas pīnes nokarājas uz leju. Podiņos cita pie citas rindojas tūjas. Lai gan stādaudzētavas piedāvājumā ir vairāki tūkstoši dažādu augu, tūjas ir galvenās maizes pelnītājas, atklāj stādaudzētavas Blīdene saimnieki Rinalds Rullis un Solveiga Dzene.

Nelielā Blīdene, starp Bikstiem un Saldu, bija loģiska izvēle biznesa sākšanai, kad pirms 18 gadiem Rinalds Rullis tur nopirka zemi. Pats ir blīdenieks. Un zeme bija šosejas malā. Viņš tolaik darbojās apzaļumošanas firmā Jaunbērzi, un ideja par savu stādaudzētavu prātā virmoja jau kopš 90. gadu vidus. Pēc nesen kritušā dzelzs priekškara dārznieks nevarēja nopirkt stādus, lai apzaļumotu pasūtītāju īpašumus. Izvēle bija maza.

Turklāt lielākā daļa audzētāju stādus nav turējuši podos, un tos no zemes varēja izrakt tikai sezonas laikā — pavasarī vai rudenī. Ja vajadzēja kādu dobi sastādīt ap Jāņiem vai jūlijā, audzētavās uz šiltēm bija rakstīts: «Stādus sāksim tirgot no 20. augusta.»

Arī stādu ievešana no citām valstīm bijusi sarežģīta un dažādu birokrātisku slogu pilna — Latvija vēl nebija Eiropas Savienības dalībniece. No šīs problēmas radās ideja. Rinalds sapņoja par stādaudzētavu, uz kuru var atbraukt dārznieks un vienā vietā sapirkt visu nepieciešamo. 2000. gadā viņš nopirka lauku Blīdenē. Iepriekšējais saimnieks bija atstājis lielu krāvumu siena ruļļu. Tā ir vieta, kur šodien uzbūvēts Blīdenes stādaudzētavas birojs. Rinalds publicēja sludinājumu laikrakstā Lauku Avīze, meklēja vadītāju. Kādi četri agronomi atbrauca, bet ātri vien aizskrējuši prom. «Kur tā darbavieta būs?» viens prasījis. «Šeit!» Rinalds norādīja uz siena ruļļiem. «Viņi domāja, ka esmu jucis,» tagad pasmejas Rinalds.

Tad uz sludinājumu atsaucās Solveiga. «Esmu daiļdārzniece. Man ir vīzija par to, kas būs vēlāk — es to redzu. Varbūt ar to atšķīros no agronomiem,» viņa stāsta, kāpēc nenobijās. Klajajā laukā viņi zāģēja kokus, taisīja ceļus. Sastādīja tūju laukus, cēla siltumnīcas un 2001. gadā atvēra vārtus klientiem. Tirgoja ūdensaugus, ziemcietes un vasaras augus. Tolaik vēl darbojās kā Jaunbērzu filiāle, bet pāris gadus vēlāk atdalīja stādaudzētavu atsevišķā uzņēmumā.

Pēc dažiem gadiem, kad uzņēmuma tālaika līdzīpašnieks nolēma pārdot savas daļas, Solveiga kļuva par Rinalda kompanjoni. «Nu jau padsmit gadus strādājam kopā bez lielām domstarpībām,» abi smaida un pajoko, ka ikdienā plecu pie pleca nesēž — Solveigas robežas esot līdz Rīgai, bet galvaspilsētā saimnieko Rinalds.

Ziemcietes — latviešu lieta

Tolaik nebija ūdensrožu nelieliem dīķiem, audzētavas sākumu atceras saimnieki. Tās audzējamas īpašos siltos baseinos siltumnīcās. Blīdenē tie parādījās kā jaunums, un ūdensaugu nozarē blīdenieki esot līderi joprojām. Piedāvā arī dažādus peldošos augus, piemēram, ūdenssalātus un ūdenshiacintes. Tās esot ļoti noderīgas mazajos, saliekamajos piemājas baseinos, kādos mēdz veldzēties privātmāju saimnieki. Augi paņem sev visu fosforu un slāpekli, tāpēc baseinā nezaļo aļģes. Sanāk dabisks ūdens filtrs. Vienīgi peldošie skaistumaugi nav izturīgi pret aukstumu — neiztur temperatūru, kas zemāka par pieciem grādiem, tāpēc Rinalds tos ar smaidu dēvē par begemotu barību. Jo piemēroti tikai siltam laikam.

Tomēr ūdensaugi veido nelielu procentu no stādaudzētavas kopējiem ieņēmumiem. Pavasarī uzņēmumu «baro» tūjas, vasarā ziemcietes, bet ziemā — eglītes.  Lielā mīlestība pret ziemcietēm esot īpaši latviešiem raksturīga. «Braukājot pa pasauli apkārt, esmu sapratusi, ka tik lielas intereses citur nav,» smaida Solveiga, un Rinalds viņai piekrīt. Viņam esot zināmi pārdošanas apjomi daudzās Polijas stādaudzētavās, un, ja parēķinātu pārdoto stādu apjomu uz iedzīvotāju, viņš pārliecināts, ka Latvijā šis apjoms būtu daudzreiz lielāks. Kādus gadus desmit esot arī izteikts puķu «bums» pilsētās. «Vai Lietuvā ir tik daudz puķu pilsētu stabos?» Rinalds retoriski vaicā kolēģei. Sevišķi labvēlīgi esot vēlēšanu gadi, pasmejas Solveiga. Jo īpaši pašvaldību. «Tur uzreiz ir citi budžeti, un puķes «iet uz urrā». Mēs esam daļēji pakļauti politikai,» viņa pasmejas.

Viņi sadarbojas arī ar ceļu būves firmām, seko līdzi lielākiem pašvaldību iepirkumiem. Piemēram, šogad Liepājā bija nepieciešami 15 tūkstoši stādu. Ja rudenī šādam pasūtījumam nesāk gatavoties, pavasarī tādu apjomu nevar dabūt. Uzņēmēji seko līdzi konkursiem un mēģina paredzēt, pēc kādām puķēm vai kokiem varētu būt pieprasījums, mēģina tos sagādāt. «Varbūt noderēs, varbūt ne. Citreiz saražojam, bet tur jau cits paņemts. Konkurence ir,» biznesa ēnas pusi — nespēju paredzēt pieprasījumu — iezīmē Rinalds.

Īpaši sarežģīti esot ar dižstādiem — lieliem koku stādiem. Citur Eiropā dižstādus varot dabūt tikai oktobra otrajā pusē, jo tad tie jārok ārā no zemes. Ja zināms, ka būs pieprasījums, blīdenieki jau pavasarī  dižstādus sastāda podos, laista un kopj, lai tie būtu gatavi stādīšanai, kad vajadzēs būvniekiem.

Daba prasa nodokļus

Novembrī puķu biznesā iestājas klusums, tāpēc ziemas mēnešos uzņēmumam izdzīvot palīdz Ziemassvētku eglīšu tirgošana. Uz vieniem svētkiem tiek pārdoti kādi desmit tūkstoši kociņu. Pārdošanas vietas ir Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Blīdenē. Mārupes tirgotavā esot īsts svētku jampadracis. Vienlaikus strādājot četri eglīšu pakotāji. Un pie nelielās iebrauktuves rindā vienlaikus stājas pat 40 automašīnas.

Tomēr visienesīgākās esot tūjas. Lai tās izaugtu pusotra metra augstumā, Latvijā jāaudzē gadus piecus vai pat septiņus, un ienesīgums gadā esot kādi divi eiro no viena stāda. Tomēr Nīderlandē, kur klimats labvēlīgāks, tūjas izaug pa trim gadiem Tas ir iemesls, kāpēc stādaudzētāji tikpat kā neeksportē augus — nav iespējams konkurēt. «Šogad vispār esam priecīgi, ka tas, ko iestādījām, ir izaudzis,» Rinalds piebilst. Lauki ir lieli, sausums bijis kritisks, visu aplaistīt nebija iespējams. Tūju audzes aizņem kādus piecus hektārus no aptuveni 25 hektārus plašās saimniecības. «Mūsu biznesā ir valsts nodokļi un dabas nodokļi. Mēs neko nevaram paredzēt,» rūgti pasmaida Solveiga.

Viņa ir atklāta — tādam sausumam kā šovasar nebija gatavi. Dīķos izbeidzās ūdens. Pērnais rudens savukārt bija ļoti slapjš. Simtiem egļu, kas auga ieplakā, no-plūda un bija pagalam. «Mums tā āda ir bieza, tāpēc neķeram kreņķi,» uzņēmēji tomēr atrod spēku pajokot par nedienām. Un nebūšanu biznesā netrūkst. Piemēram, arī tas, ka vasaras sezonā vajadzīgi kādi 40 darbinieki, bet ziemā tikai desmit. Tāpēc katrs pavasaris sākas ar cilvēku ņemšanu darbā, bet rudens noslēdzas ar atlaišanu. Lai bizness pelnītu, jāstrādā smagi, neslēpj īpašnieki. Lai savilktu galus, abi aktīvi darbojas dažādos labiekārtošanas projektos. Konkurence kļūst arvien sīvāka, un stādu cenas krītas. Šobrīd esot zemākas nekā pirms desmit gadiem. Tomēr degunus biznesa partneri nenokar. «Nav tik traki!» Ar daudz lielāku pārdzīvojumu viņi atceras lielo krīzi pirms desmit gadiem, kad uz kakla gūlās arī pamatīgs kredītu slogs. «Tā ziema bija tāda, ka katru dienu domājām, kas būs pavasarī,» stāsta Solveiga. «Puķes jāpasūta. Cik daudz ņemsim? Ja nu būs jāmet ārā? Par to ik dienu runājām. Jo ziemā jau nav, ko darīt, tad jārunā,» viņa pajoko. Bet, kā par pārsteigumu, mazumtirdzniecība gāja labumā. «Cilvēki nevarēja atļauties braukāt pa Austrāliju un Āfriku, to laiku viņi veltīja dārziem. Mums bija milzīgs pieplūdums, bet apzaļumošanas kompānijas bruka nost,» atceras Rinalds.

Jāvelk līdzi baigi

«Nezinu, vai apģērbos tik liela mode,» Solveiga novelk, vaicāta, kā ar modi stādu izvēlē. Jāseko līdzi cītīgi. Ja nepaspēj noreaģēt uz pieprasījuma izmaiņām, vasarā var attapties ar kalnu neizpārdotu stādu un bez tādiem, kurus pircēji pieprasa. Lai būtu lietas kursā, uzņēmēji regulāri brauc uz lielajām izstādēm. Dienu pēc mūsu sarunas Rinalds laižas prom uz Vācijas pilsētu Nirnbergu, kur notiek liela dārzu izstāde. Vēl katru gadu viņi cenšas aizbraukt arī uz Eiropas ziedu galveno centru Holandi, apskatīt jaunākās tendences. Ziedu modē esot cikli. Peoniju cikls. Flokšu cikls. Graudzāļu cikls. Heihēru cikls. Hortenziju cikls. Vilcienā jāpaspēj ielēkt. «Un es teikšu, ka mums jāvelk līdzi baigi,» stāsta Signe. «Tiklīdz Amerikā vai Japānā kaut kas parādās, tā mums arī uzreiz vajag.»

Šogad stādaudzētāji sekojuši līdzi arī kādai citai tendencei — igauņu alkohola tūrismam Valkā. Pie alkohola «autleta» pavasarī atvēra stādu «autletu». «Kad iebrauc Valkā darbadienas vidū, pie alkohola veikala ir 40 igauņu un somu mašīnu. Kāpēc gan neizmantot, ka viņi ir te? Paprovējām, un tirdzniecība gāja teicami — tūjiņas, augļu koki, puķītes,» priecīgs ir Rinalds. Nākamgad braukšot atkal.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Ieeju pie klienta dārzā, sastādu skaistu puķu dobi. Viņš atnāk mājās, un ir — wow! Īsā laikā var dabūt labu rezultātu un emocijas.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kādreiz likās, ka varu visu — būvēt strūklaku, likt bruģi, ja kāds uzticētu, pat uzbūvētu kādu lielceļu. Tagad esmu sapratis, ka jābūt labam profesionālim tajā, ko dari, un citur līst nevajag.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Vajag ļoti izsvērt produkta konceptu, un jābūt lielai ticībai. Pirms gadiem desmit teicu — vajag tikai art. Tagad saku — vajag septiņreiz nomērīt. Biznesa sākumā ir līdzīgi kā bobslejā, stūmējam ir ļoti liela nozīme: cik iestums, tik ies.»

Ar lielo festivālu atblāzmām

Ko vērts noskatīties kinofestivālā Baltijas pērle no 19. līdz 25. septembrim

Vasara. Rež. Kirils Serebreņņikovs

Urķīgi funkcionāri 80. gados vētī populārā krievu mūziķa Viktora Coja un grupas Kino dziesmu tekstus, piedēvē sliktu ietekmi uz jaunatni. Drāma lūko pētīt gan laikmetu, gan tā underground un ikdienu, jo, galu galā, tieši tas iedvesmoja Coja mūziku. Režisora skats uz Kino pirmsākumiem ir jauneklīgs, ironisks un košs, noskaņas radīšanai izmantojot arī mūzikla elementus un animāciju.
19. septembrī Splendid Palace Lielajā zālē plkst. 18.30, 21. septembrī Splendid Palace Mazajā zālē plkst. 16.45 un 22. septembrī plkst. 12.45, 23. septembrī Splendid Palace Lielajā zālē plkst. 18.


Māja, ko uzcēla Džeks.
Rež. Larss fon Trīrs

No filmas dveš cinisks nihilisms, radot iespaidu, ka tās režisors, izcilais psiholoģisko drāmu autors Larss fon Trīrs šobrīd no jauna ir uz emocionālā sabrukuma robežas. Sākotnēji iecerēta kā daudzsēriju filma, viņa jaunākā kinolente ir baiss, Dantes Dievišķās komēdijas motīvu caurausts darbs — brutālas nežēlības «albums». Taču taisnības labad jāteic, ka fon Trīrs vairs nav uzdevumu augstumos: filmā anatomijas ir jūtami vairāk nekā prāta.
19. septembrī Splendid Palace Lielajā zālē plkst. 20.45 un 23. septembrī plkst. 20.15.


Aukstais karš.
Rež. Pāvels Pavļikovskis

Polija, pēckara gadi — ar varu uztiepts sociālisms un slēgtas robežas. Tieši tik nepielūdzamā vidē iemīlas poļu režisora Pāvela Pavļikovska (un godalgām bagātās 2013. gada filmas Ida autora) varoņi Zula un Viktors. Mīlestība — jau tā sarežģīta — šajos apstākļos kļūst gandrīz vai neiespējama, un režisors to portretē skaisti, bet ne uzskaistināti, godīgi un dažbrīd līdz asarām smeldzīgi. Galu galā, tas ir stāsts par viņa vecākiem. Zulu spēlējošā poļu aktrise Joannu Kuliga ir īsts atradums.
20. septembrī Splendid Palace Lielajā zālē plkst. 17 un 23. septembrī plkst. 16.


Dedzināšana.
Rež. Čandons Lī

Haruki Murakami īsstāstā Šķūņu dedzināšana daļēji balstītā filma un tās varoņu raksturi ir dzīvā atmiņā kopš šāgada Kannu kinofestivāla. Dienvidkorejiešu režisors Čandons Lī ir radījis noslēpumainu un iztēli dāsni barojošu darbu, kura nevainojami noslīpētajā stāstā savijas ilgas pēc mīlestības, sociālās nevienlīdzības elementi un iezīmējas altruis­ma robežas. Dedzināšana ir izcils piemērs tam, ka laba stāstniecība nenozīmē skatītājam visu izstāstīt, bet gan likt iztēloties.
21. septembrī Splendid Palace Mazajā zālē plkst. 20.30 un 24. septembrī plkst. 20.15.


Eva.
Rež. Benuā Žako

Drāma ar psiholoģiskā trillera ambīcijām, kuras centrālās tēmas ir identitāte, krāpšana un dubultā dzīve. Taču Benuā Žako, kā allaž, savos darbos lielāku uzsvaru liek uz «iepakojumu», proti, vizuālo veidolu, nevis psiholoģiskajām virāžām. Rezultātā stāstam par kāda jauna rakstnieka (Gaspārs Uliels) apsēstību ar vecāku eskorta sievieti (Izabella Ipēra)  piemīt gluži vai B kategorijas žanra veidols.
20. septembrī Splendid Palace Mazajā zālē plkst. 21. un 23. septembrī plkst. 20.35.


Māksla būt draugiem.
Rež. Stenlijs Tuči

Rotaļīga biogrāfiskā drāma par šveiciešu māk­slinieku un skulptoru Alberto Džakometi jeb, precīzāk, viņa nebeidzamo darbu pie amerikāņu kritiķa Džeimsa Lorda portreta. Aktiera Stenlija Tuči veidotā filma, lai arī vietumis šabloniska un uzspēlēta, ir jestrs mākslinieka portretējums, kurā Džakometi lomu ekspresīvi nospēlē austrāliešu aktieris Džefrijs Rašs. Kvalitatīva kultūrizklaide.
21. septembrī Splendid Palace Lielajā zālē plkst. 19.15 un 24. septembrī plkst. 18.40.


Mežonīgā dzīve.
Rež. Pols Dano

Izrādīta Kannu kinofestivāla apakšprogrammā, tālu no galvenā konkursa lielās kņadas, amerikāņu aktiera Pola Dano režisētā drāma par 60. gadiem ir apveltīta ar klusu spēku. Dano un viņa dzīvesbiedres Zojas Kazanas kopīgi veidotais scenārijs ir stingrs mugurkauls introvertai ģimenes drāmai par mīlestības trauslumu, zudušā neatgriešanos un gluži vai traģikomiski prozaisku ikdienas lietu milzīgo ietekmi uz tik cildenu lietu kā divu cilvēku attiecības. Vienu no lieliskākajām mūža lomām filmā nospēlē britu aktrise Kerija Maligana.
20. septembrī Splendid Palace Lielajā zālē plkst. 18.40.


Dzīve kā pasaka.
Rež. Pernilla Fišere Kristensena

Īpatns filmas nosaukuma (angliski — Becoming Astrid) latviskojums, jo jaunas, gudras un ambiciozas sievietes — pazīstamās zviedru bērnu rakstnieces Astridas Lindgrēnes — dzīve dzimtajā miestiņā Vimerbijā 20. gadsimta pirmajā pusē ne tuvu nelīdzinājās pasakai. Vidē, kur visi visu zina, sava ceļa iešana un atkāpe no tā laika sociālajām normām atspēlējas sāpīgi, taču, par laimi, nesalauž — rakstnieces garīgo spēku filmā spoži nospēlē jaunā zviedru aktrise Alba Augusta.
3. septembrī Splendid Palace Mazajā zālē plkst. 18.15.


Kukaiņi.
Rež. Jans Švankmaijers

Čehu klasiķa, pašpasludinātā sirreālista Jana Švankmaijera «atvadu» filma — viņš paziņojis par aiziešanu no kinematogrāfa. Kukaiņi ir krāšņa, formā neordināra komēdija, kuras pamatā ir Karela un Jozefa Čapeku absurda luga No kukaiņu dzīves: filmas varoņi ir aktieri, kas sapulcējušies uz šī iestudējuma mēģinājumu. Aktieri apzināti izvēlēti līdzīgi personāžiem, ko viņi spēlē, un tas ir tikai laika jautājums, kad notiks Kafkas romāna cienīgas metamorfozes.
22. septembrī Splendid Palace Mazajā zālē plkst. 15.