Jātrāpa nākotnē

Solveiga Dzene un Rinalds Rullis, stādaudzētavas Blīdene līdzīpašnieki. Foto — Edmunds Brencis
Ieva Jakone
Print Friendly, PDF & Email

Latvieši dārzos un parkos seko pasaules modes tendencēm, tāpēc stādaudzētājiem «jāvelk līdzi», stāsta Blīdenes stādaudzētavas saimnieki. Skaistajā biznesā ir daudz grūtību, tomēr uzņēmējiem esot bieza āda, tāpēc uzņēmums plaukst jau gandrīz 20 gadus

Gabaliņš Kurzemes. Tāda sajuta rodas Blīdenes stādaudzētavas filiālē Mārupē. Nelielā pagalmā podos kārtojas zaļi skujeņi. Virs cilvēka auguma tirdzniecības placī izstiepusies amizanta čūskegle — tās zari kā garas, skujām apaugušas pīnes nokarājas uz leju. Podiņos cita pie citas rindojas tūjas. Lai gan stādaudzētavas piedāvājumā ir vairāki tūkstoši dažādu augu, tūjas ir galvenās maizes pelnītājas, atklāj stādaudzētavas Blīdene saimnieki Rinalds Rullis un Solveiga Dzene.

Nelielā Blīdene, starp Bikstiem un Saldu, bija loģiska izvēle biznesa sākšanai, kad pirms 18 gadiem Rinalds Rullis tur nopirka zemi. Pats ir blīdenieks. Un zeme bija šosejas malā. Viņš tolaik darbojās apzaļumošanas firmā Jaunbērzi, un ideja par savu stādaudzētavu prātā virmoja jau kopš 90. gadu vidus. Pēc nesen kritušā dzelzs priekškara dārznieks nevarēja nopirkt stādus, lai apzaļumotu pasūtītāju īpašumus. Izvēle bija maza.

Turklāt lielākā daļa audzētāju stādus nav turējuši podos, un tos no zemes varēja izrakt tikai sezonas laikā — pavasarī vai rudenī. Ja vajadzēja kādu dobi sastādīt ap Jāņiem vai jūlijā, audzētavās uz šiltēm bija rakstīts: «Stādus sāksim tirgot no 20. augusta.»

Arī stādu ievešana no citām valstīm bijusi sarežģīta un dažādu birokrātisku slogu pilna — Latvija vēl nebija Eiropas Savienības dalībniece. No šīs problēmas radās ideja. Rinalds sapņoja par stādaudzētavu, uz kuru var atbraukt dārznieks un vienā vietā sapirkt visu nepieciešamo. 2000. gadā viņš nopirka lauku Blīdenē. Iepriekšējais saimnieks bija atstājis lielu krāvumu siena ruļļu. Tā ir vieta, kur šodien uzbūvēts Blīdenes stādaudzētavas birojs. Rinalds publicēja sludinājumu laikrakstā Lauku Avīze, meklēja vadītāju. Kādi četri agronomi atbrauca, bet ātri vien aizskrējuši prom. «Kur tā darbavieta būs?» viens prasījis. «Šeit!» Rinalds norādīja uz siena ruļļiem. «Viņi domāja, ka esmu jucis,» tagad pasmejas Rinalds.

Tad uz sludinājumu atsaucās Solveiga. «Esmu daiļdārzniece. Man ir vīzija par to, kas būs vēlāk — es to redzu. Varbūt ar to atšķīros no agronomiem,» viņa stāsta, kāpēc nenobijās. Klajajā laukā viņi zāģēja kokus, taisīja ceļus. Sastādīja tūju laukus, cēla siltumnīcas un 2001. gadā atvēra vārtus klientiem. Tirgoja ūdensaugus, ziemcietes un vasaras augus. Tolaik vēl darbojās kā Jaunbērzu filiāle, bet pāris gadus vēlāk atdalīja stādaudzētavu atsevišķā uzņēmumā.

Pēc dažiem gadiem, kad uzņēmuma tālaika līdzīpašnieks nolēma pārdot savas daļas, Solveiga kļuva par Rinalda kompanjoni. «Nu jau padsmit gadus strādājam kopā bez lielām domstarpībām,» abi smaida un pajoko, ka ikdienā plecu pie pleca nesēž — Solveigas robežas esot līdz Rīgai, bet galvaspilsētā saimnieko Rinalds.

Ziemcietes — latviešu lieta

Tolaik nebija ūdensrožu nelieliem dīķiem, audzētavas sākumu atceras saimnieki. Tās audzējamas īpašos siltos baseinos siltumnīcās. Blīdenē tie parādījās kā jaunums, un ūdensaugu nozarē blīdenieki esot līderi joprojām. Piedāvā arī dažādus peldošos augus, piemēram, ūdenssalātus un ūdenshiacintes. Tās esot ļoti noderīgas mazajos, saliekamajos piemājas baseinos, kādos mēdz veldzēties privātmāju saimnieki. Augi paņem sev visu fosforu un slāpekli, tāpēc baseinā nezaļo aļģes. Sanāk dabisks ūdens filtrs. Vienīgi peldošie skaistumaugi nav izturīgi pret aukstumu — neiztur temperatūru, kas zemāka par pieciem grādiem, tāpēc Rinalds tos ar smaidu dēvē par begemotu barību. Jo piemēroti tikai siltam laikam.

Tomēr ūdensaugi veido nelielu procentu no stādaudzētavas kopējiem ieņēmumiem. Pavasarī uzņēmumu «baro» tūjas, vasarā ziemcietes, bet ziemā — eglītes.  Lielā mīlestība pret ziemcietēm esot īpaši latviešiem raksturīga. «Braukājot pa pasauli apkārt, esmu sapratusi, ka tik lielas intereses citur nav,» smaida Solveiga, un Rinalds viņai piekrīt. Viņam esot zināmi pārdošanas apjomi daudzās Polijas stādaudzētavās, un, ja parēķinātu pārdoto stādu apjomu uz iedzīvotāju, viņš pārliecināts, ka Latvijā šis apjoms būtu daudzreiz lielāks. Kādus gadus desmit esot arī izteikts puķu «bums» pilsētās. «Vai Lietuvā ir tik daudz puķu pilsētu stabos?» Rinalds retoriski vaicā kolēģei. Sevišķi labvēlīgi esot vēlēšanu gadi, pasmejas Solveiga. Jo īpaši pašvaldību. «Tur uzreiz ir citi budžeti, un puķes «iet uz urrā». Mēs esam daļēji pakļauti politikai,» viņa pasmejas.

Viņi sadarbojas arī ar ceļu būves firmām, seko līdzi lielākiem pašvaldību iepirkumiem. Piemēram, šogad Liepājā bija nepieciešami 15 tūkstoši stādu. Ja rudenī šādam pasūtījumam nesāk gatavoties, pavasarī tādu apjomu nevar dabūt. Uzņēmēji seko līdzi konkursiem un mēģina paredzēt, pēc kādām puķēm vai kokiem varētu būt pieprasījums, mēģina tos sagādāt. «Varbūt noderēs, varbūt ne. Citreiz saražojam, bet tur jau cits paņemts. Konkurence ir,» biznesa ēnas pusi — nespēju paredzēt pieprasījumu — iezīmē Rinalds.

Īpaši sarežģīti esot ar dižstādiem — lieliem koku stādiem. Citur Eiropā dižstādus varot dabūt tikai oktobra otrajā pusē, jo tad tie jārok ārā no zemes. Ja zināms, ka būs pieprasījums, blīdenieki jau pavasarī  dižstādus sastāda podos, laista un kopj, lai tie būtu gatavi stādīšanai, kad vajadzēs būvniekiem.

Daba prasa nodokļus

Novembrī puķu biznesā iestājas klusums, tāpēc ziemas mēnešos uzņēmumam izdzīvot palīdz Ziemassvētku eglīšu tirgošana. Uz vieniem svētkiem tiek pārdoti kādi desmit tūkstoši kociņu. Pārdošanas vietas ir Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Blīdenē. Mārupes tirgotavā esot īsts svētku jampadracis. Vienlaikus strādājot četri eglīšu pakotāji. Un pie nelielās iebrauktuves rindā vienlaikus stājas pat 40 automašīnas.

Tomēr visienesīgākās esot tūjas. Lai tās izaugtu pusotra metra augstumā, Latvijā jāaudzē gadus piecus vai pat septiņus, un ienesīgums gadā esot kādi divi eiro no viena stāda. Tomēr Nīderlandē, kur klimats labvēlīgāks, tūjas izaug pa trim gadiem Tas ir iemesls, kāpēc stādaudzētāji tikpat kā neeksportē augus — nav iespējams konkurēt. «Šogad vispār esam priecīgi, ka tas, ko iestādījām, ir izaudzis,» Rinalds piebilst. Lauki ir lieli, sausums bijis kritisks, visu aplaistīt nebija iespējams. Tūju audzes aizņem kādus piecus hektārus no aptuveni 25 hektārus plašās saimniecības. «Mūsu biznesā ir valsts nodokļi un dabas nodokļi. Mēs neko nevaram paredzēt,» rūgti pasmaida Solveiga.

Viņa ir atklāta — tādam sausumam kā šovasar nebija gatavi. Dīķos izbeidzās ūdens. Pērnais rudens savukārt bija ļoti slapjš. Simtiem egļu, kas auga ieplakā, no-plūda un bija pagalam. «Mums tā āda ir bieza, tāpēc neķeram kreņķi,» uzņēmēji tomēr atrod spēku pajokot par nedienām. Un nebūšanu biznesā netrūkst. Piemēram, arī tas, ka vasaras sezonā vajadzīgi kādi 40 darbinieki, bet ziemā tikai desmit. Tāpēc katrs pavasaris sākas ar cilvēku ņemšanu darbā, bet rudens noslēdzas ar atlaišanu. Lai bizness pelnītu, jāstrādā smagi, neslēpj īpašnieki. Lai savilktu galus, abi aktīvi darbojas dažādos labiekārtošanas projektos. Konkurence kļūst arvien sīvāka, un stādu cenas krītas. Šobrīd esot zemākas nekā pirms desmit gadiem. Tomēr degunus biznesa partneri nenokar. «Nav tik traki!» Ar daudz lielāku pārdzīvojumu viņi atceras lielo krīzi pirms desmit gadiem, kad uz kakla gūlās arī pamatīgs kredītu slogs. «Tā ziema bija tāda, ka katru dienu domājām, kas būs pavasarī,» stāsta Solveiga. «Puķes jāpasūta. Cik daudz ņemsim? Ja nu būs jāmet ārā? Par to ik dienu runājām. Jo ziemā jau nav, ko darīt, tad jārunā,» viņa pajoko. Bet, kā par pārsteigumu, mazumtirdzniecība gāja labumā. «Cilvēki nevarēja atļauties braukāt pa Austrāliju un Āfriku, to laiku viņi veltīja dārziem. Mums bija milzīgs pieplūdums, bet apzaļumošanas kompānijas bruka nost,» atceras Rinalds.

Jāvelk līdzi baigi

«Nezinu, vai apģērbos tik liela mode,» Solveiga novelk, vaicāta, kā ar modi stādu izvēlē. Jāseko līdzi cītīgi. Ja nepaspēj noreaģēt uz pieprasījuma izmaiņām, vasarā var attapties ar kalnu neizpārdotu stādu un bez tādiem, kurus pircēji pieprasa. Lai būtu lietas kursā, uzņēmēji regulāri brauc uz lielajām izstādēm. Dienu pēc mūsu sarunas Rinalds laižas prom uz Vācijas pilsētu Nirnbergu, kur notiek liela dārzu izstāde. Vēl katru gadu viņi cenšas aizbraukt arī uz Eiropas ziedu galveno centru Holandi, apskatīt jaunākās tendences. Ziedu modē esot cikli. Peoniju cikls. Flokšu cikls. Graudzāļu cikls. Heihēru cikls. Hortenziju cikls. Vilcienā jāpaspēj ielēkt. «Un es teikšu, ka mums jāvelk līdzi baigi,» stāsta Signe. «Tiklīdz Amerikā vai Japānā kaut kas parādās, tā mums arī uzreiz vajag.»

Šogad stādaudzētāji sekojuši līdzi arī kādai citai tendencei — igauņu alkohola tūrismam Valkā. Pie alkohola «autleta» pavasarī atvēra stādu «autletu». «Kad iebrauc Valkā darbadienas vidū, pie alkohola veikala ir 40 igauņu un somu mašīnu. Kāpēc gan neizmantot, ka viņi ir te? Paprovējām, un tirdzniecība gāja teicami — tūjiņas, augļu koki, puķītes,» priecīgs ir Rinalds. Nākamgad braukšot atkal.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Ieeju pie klienta dārzā, sastādu skaistu puķu dobi. Viņš atnāk mājās, un ir — wow! Īsā laikā var dabūt labu rezultātu un emocijas.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kādreiz likās, ka varu visu — būvēt strūklaku, likt bruģi, ja kāds uzticētu, pat uzbūvētu kādu lielceļu. Tagad esmu sapratis, ka jābūt labam profesionālim tajā, ko dari, un citur līst nevajag.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Vajag ļoti izsvērt produkta konceptu, un jābūt lielai ticībai. Pirms gadiem desmit teicu — vajag tikai art. Tagad saku — vajag septiņreiz nomērīt. Biznesa sākumā ir līdzīgi kā bobslejā, stūmējam ir ļoti liela nozīme: cik iestums, tik ies.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu