3 vīri laivā 1

Ilustrācija — Shutterstock
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Nākamajā Saeimā vairs nebūs lielas, spēcīgas, uz Rietumiem orientētas partijas ar skaidriem demokrātiskiem principiem. Atskats uz valdošās koalīcijas triju partiju darbību palīdz saprast, kāpēc tā noticis

Saeimas vēlēšanu iznākumu šoruden grūtāk prognozēt nekā jebkad kopš valsts atjaunošanas. Politiķi brīdina par smagām sekām Latvijai, ja taptu «prokremlisku partiju» valdība. Ar tām domāta pirmām kārtām Saskaņa, taču pēdējā laikā arvien vairāk arī KPV, kā arī, iespējams, ZZS «Ventspils gals».

Kā lielu risku politiķi min nākamās Saeimas «sadrumstalotību». Taču lielāks ievēlēto partiju skaits pats par sevi nav bīstams, bīstama ir partiju principu aptuvenība.

Premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS) gribētu, lai pašreizējā koalīcija būtu arī nākamās valdības kodols. Taču sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka šīm trim partijām var nepietikt balsu koalīcijas izveidošanai. Tāpēc vaicājām to līderiem, kādus koalīcijas partnerus tie vēl saredz.

It kā zaļi, turklāt zemnieki

Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās par ZZS balsojušo skaits pieauga par 58%, salīdzinot ar ārkārtas vēlēšanām 2011. gadā, un ZZS ieguva 21 mandātu, gandrīz atkārtojot savu visu laiku labāko rezultātu — 22 vietas 10. Saeimā.

Šo rezultātu ZZS prata izmantot. Apvienības pārstāvi Raimondu Vējoni 2015. gadā ievēlēja par Valsts prezidentu, bet 2016. gada februārī — pēc 11 gadu pārtraukuma — ZZS ieguva arī premjerministra posteni. Par to gan nekļuva smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs, kuru ZZS neilgi pirms vēlēšanām atkal bija nominējusi, liekot pārējiem ZZS politiķiem taisnoties par Krievijai labvēlīgajiem Lemberga paziņojumiem pēc Krimas aneksijas. Valdības priekšgalā stājās kādreizējais Tautas partijas politiķis, tagad Liepājas partijas pārstāvis Māris Kučinskis. Atšķirībā no iepriekšējā ZZS premjerministra Induļa Emša tikai deviņus mēnešus nostrādājušās valdības šī spējusi noturēties līdz pat Saeimas pilnvaru beigām.

ZZS pārziņā ir četras ministrijas, taču tikai aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim savējās vadīšana sekusies bez nopietniem skandāliem.

Valdības stabilitāti vissparīgāk tricinājusi finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņas piedāvātā nodokļu reforma jeb, kā pati to raksturo, «dāvana Latvijai simtgadē» izrādījās slikti sagatavota un gala rezultātā tika būtiski mainīta. 2016. gadā Kučinskis bija piedraudējis, ka valdība varētu mainīties, ja Vienotība neatbalstīs Valsts ieņēmumu dienesta vadībā finanšu ministres virzīto Ingu Koļegovu, kurai atklājušies nedeklarēti ienākumi vēlāk pārvērtās kriminālapsūdzībā. Valdība gan izraudzījās citu kandidāti Ilzi Cīruli, bet pēc viņas nāves šā gada martā vēl viens ministres virzīts kandidāts Māris Skujiņš arī neguva koalīcijas atbalstu un pats atsauca savu kandidatūru. Ministre atteicās no ieceres iecelt VID vadītāju šīs Saeimas pilnvaru laikā.

Toties sekmīgi strādāja ministres sabiedrisko attiecību speciālisti. 2016. gada decembrī ietekmīgais laikraksts Politico iekļāva viņu «Eiropas pārveidotāju» sarakstā, bet 2017. gada nogalē viņa kandidēja uz Eirogrupas prezidentes amatu, kaut gan ZZS bija kopā ar Saskaņu balsojusi pret eiro ieviešanu Latvijā.

Ar reformām smagi gājis arī veselības ministrei Andai Čakšai. Viņa ieguva amatu pēc tam, kad 2016. gada jūnijā atkāpās Guntis Belēvičs, kurš bija saņēmis medicīnisku pakalpojumu ārpus ierastās kārtības. Čakšai šogad maijā nācās izturēt opozīcijas ierosinātu Saeimas balsojumu par demisiju. Pērn rudenī, kad Saeima lēma par veselības aprūpes finansēšanas likumu, ministrija nezināja pateikt, vai pēc obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas ārpus aprūpes «pilnā groza» varētu palikt 30 vai 300 tūkstoši cilvēku Latvijā, un precīzs skaits nebija zināms līdz pat pēdējam laikam.

Zemkopības ministram Jānim Dūklavam nācās skaidroties par 15 «ļimončikiem» jeb miljoniem, ko viņš cerējis saņemt par zemes gabaliem, kuri Rīgas brīvostā reģistrēti «zem svešām famīlijām», kā viņš KNAB ierakstītajās «oligarhu sarunās» 2010. gadā teica Aināram Šleseram viesnīcā Rīdzene. Oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā ministrs pērn decembrī apgalvoja, ka nekādi īpašumi ostā viņam nepiederot un tā esot bijusi «tīra pafleitēšana». Arī KNAB pērn jūlijā sāktā pārbaude beidzās ar lēmumu nesākt kriminālprocesu.

Plašu sabiedrības ievērību izpelnījušās arī Dūklava metodes politikas pamatošanai. Kad 2016. gadā notika diskusijas par Dogo suņu barības iespējamo kaitīgumu, ministrs to aizstāvēja ar paziņojumu, ka esot barību devis savam sunim un tam viss kārtībā.

Bet šogad aprīlī Dūklavs, kam pieder daļas uzņēmumā Piebalgas alus, savus iebildumus pret taras depozītu sistēmas ieviešanu pamatoja arī ar novērojumu, ka pa sava kabineta logu «es neredzu neko, nevienu pudeli». Maijā KNAB bija sācis pārbaudi par Dūklava iespējamo interešu konfliktu, savukārt Satversmes aizsardzības birojs vērtēja publiski izskanējušo informāciju, ka Dūklava partneris ražotnē Piebalgas alus, Krievijas uzņēmējs Igors Šeheļevs, būvē kuģus Krievijas armijai. Pagājušā gada rudenī Dūklavs izpelnījās pārmetumus, ka Latgalē plūdos cietušajiem zemniekiem 15 miljoni kompensācijās izmaksāti bez pēckontroles. Šajās vēlēšanās Dūklavs kandidē ar pirmo numuru tieši Latgalē, nevis Vidzemē, kā vairākās iepriekšējās.

Ulda Auguļa vadītās Satiksmes ministrijas pārziņā ir visdārgākie transporta infrastruktūras investīciju projekti. Notiek jau trešais mēģinājums iepirkt elektrovilcienus Latvijas Dzelzceļam. Darījuma provizoriskā summa ir ap 200 miljoniem eiro. Vēl dārgāks ir dzelzceļa elektrifikācijas projekts, kura pirmā posma izmaksas pārsniedz 440 miljonus, taču ekonomiskā pamatotība tiek apšaubīta. Jūnijā Vienotība un Latvijas Reģionu apvienība pieprasīja izvērtēt Auguļa atbilstību amatam, jo viņa ģimene pirms diviem gadiem saņēmusi lietošanā 30 tūkstošus eiro vērtu automobili no uzņēmuma Euro Auto, kura izpilddirektors tobrīd bija Verners Lūsis — pašlaik Polijā par nodokļu krāpšanu aizdomās turētais bijušais valsts uzņēmuma LDz Loģistika valdes priekšsēdētājs.

ZZS vajājuši vēl citi skandāli. 2016. gada augustā ministri Augulis, Reizniece-Ozola un Dūklavs Rīgā tikās ar Krievijas premjerministra vietnieku Arkādiju Dvorkoviču, lai, kā paši stāstīja, noskaidrotu, vai Krievijas lēmumi par tranzītu un tirdzniecību ir politiski. Bet šobrīd KNAB izmeklē ZZS deputāta Askolda Kļaviņa transporta kompensāciju pamatotību. Ar to saistītas aizdomas, ka slepenā informācija par Kļaviņa kriminālprocesu  noplūdusi no KNAB vadības caur premjerministru — pats KNAB maijā bija ierakstījis telefonsarunu, kurā bijušais premjerministrs Emsis brīdināja Kļaviņu par nepatikšanām. Kļaviņš uz nākamo Saeimu vairs nekandidē.

Kandidātu sarakstos ZZS katrā vēlēšanu apgabalā priekšgalā liek sabiedrībā pazīstamākus uzvārdus, bet tālāk var atrast dažādu pašvaldību vai ar tām saistītu uzņēmumu pārstāvjus, kas liek domāt par vietējo administratīvo resursu izmantošanu.

ZZS nosauktās prioritātes liecina par vēlmi saglabāt esošo un prātīgi turpināt iesākto. Programmā ir solījumi «turpināt reformas» veselības aprūpē, «stimulēt» darbspējīgos iedzīvotājus strādāt, «pakāpeniski palielināt» pensijas, īstenot «pakāpenisku» izglītības reformu, «paplašināt» mājokļu īres tirgu, «turpināt» atbildīgu valsts budžeta politiku, «uzturēt un pilnveidot» transporta infrastruktūru, īstenot «sabalansētu» lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozaru attīstību, «stiprināt» Nacionālos bruņotos spēkus. Vienīgais virziens, kurā ZZS sola strādāt «aktīvi», — «lai panāktu taisnīgu Eiropas Savienības fondu sadali».

Vecā vai Jaunā Vienotība?

Vēlēšanās pirms četriem gadiem Vienotība palielināja savu pārstāvniecību Saeimā no 20 līdz 23 deputātiem. Valdību turpināja vadīt Laimdota Straujuma, kura bija nomainījusi kopš krīzes jau trīs kabinetus sastādījušo Valdi Dombrovski, kad viņš negaidīti demisionēja pēc Zolitūdes veikala Maxima traģēdijas.

Šajā Saeimā Vienotībai pastāvīgi samazinājusies politiskā ietekme un vēlētāju uzticēšanās. Lielākie skandāli partijā saistīti ar vēlēšanu pārkāpumiem (tajā skaitā balsu pirkšanu Latgalē par labu Dzintaram Zaķim) un deputātu «staigāšanu».

Pašā pirmajā 12. Saeimas sēdē no mandāta atteicās Jānis Junkurs, un viņa vietā to ieguva partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Viņa kandidēja ar pirmo numuru Kurzemē, taču izrādījās visvairāk svītrotā kandidāte un bija palikusi pirmā «aiz svītras». Deputātes mandāts un Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājas amats palika Vienotības vadītājas lielākie ieguvumi 12. Saeimā. Pēc izslēgšanas no partijas pagājušā gada novembrī Āboltiņa atgriezās darbā Ārlietu ministrijā, kur bija strādājusi 90. gados, bet jūlijā kļuva par vēstnieci Itālijā.

Lielākā Vienotības neveiksme šīs Saeimas laikā bija premjerministra amata zaudēšana. 2015. gada nogalē Straujuma paziņoja par atkāpšanos no amata. Tikai dažas dienas iepriekš viņa Latvijas Radio bija teikusi, ka saņēmusi informāciju no drošības iestādēm, ka pret viņu notiekot «milzīga kampaņa». Kā Straujumas pēctece neoficiāli bija minēta Āboltiņa, taču pati Straujuma par piemērotāku uzskatīja ministru Rihardu Kozlovski, bet prezidents Vējonis uzticēja valdības veidošanu Kučinskim no ZZS. Vienotībai tika ārlietu, iekšlietu, ekonomikas, izglītības un labklājības ministru amati.

2016. gadā partijas ārkārtas kongresā Āboltiņas vietā partijas vadībā tika ievēlēts bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs, taču viņam neizdevās sasniegt paša nosprausto mērķi — dubultot partijas reitingu. Oktobrī arī stājās spēkā tiesas lēmums, ar kuru Vienotība zaudēja valsts finansējumu (ap 140 tūkstošiem eiro gadā), jo atsevišķu deputātu individuālo kampaņu dēļ izrādījās pārsniegti vēlēšanu tēriņu griesti. Pērn jūlijā partijas vadība nomainījās vēlreiz — par līderi ievēlēja ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu, bet otrs pretendents uz amatu Edvards Smiltēns izstājās no partijas un vēlāk pievienojās Latvijas Reģionu apvienībai. Tāpat no Vienotības pērnvasar izstājās Saeimas deputāti Ilze Viņķele, Lolita Čigāne, Andrejs Judins, Ints Dālderis un Aleksejs Loskutovs, lai pievienotos jaundibinātajai partijai Par! Tomēr vēlāk Dālderis, Judins un Loskutovs pārdomāja un šajās vēlēšanās atkal ir Vienotības sarakstā, bet Čigāne vairs nekandidē vispār.

Vienotības dilšana turpinājusies arī pēdējā gada laikā. Pērn oktobrī izstājās bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss, kurš tagad kandidē Saskaņas sarakstā. Janvārī frakciju pameta deputāti Inesis Boķis un Viktors Valainis, kuri bija atturējušies balsojumā par Ingunas Sudrabas (No sirds Latvijai) atsaukšanu no «oligarhu lietas» parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Abi tagad kandidē ZZS sarakstā.

Vienotība šajās vēlēšanās startē kopā ar dažām reģionālām partijām kā Jaunā Vienotība, un apvienības vadītājs ir Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš ir arī partijas premjerministra amata kandidāts, kaut gan pats vēlēšanās nekandidē.

Vislielāko sabiedrības uzmanību no Vienotības ministru līdz šim darītā izpelnījusies izglītības ministra Kārļa Šadurska izglītības reforma un ekonomikas ministra Ašeradena mēģinājumi atrast veidu, kā atcelt OIK jeb elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti.

Partija sola veidot Latviju «kā nacionālu, eiropeisku, sociāli taisnīgu valsti» un uzreiz arī nosauc labklājības rādītāju — vidējās algas pieaugumu līdz 1500 eiro. Vēlēšanu programmā ir daudz arī citu konkrētu solījumu, piemēram, dubultot Altum kapitālu; bezmaksas ikgadēja veselības profilakse; publiskot VDK arhīvus; publiskot materiālus sabiedrībai nozīmīgos kriminālprocesos; lietas iztiesāt divos gados; aizliegt valsts un pašvaldību iestādēm prasīt iedzīvotājiem izziņas par to rīcībā jau esošu informāciju; Valsts prezidenta vēlēšanas Saeimā atklātā balsojumā; īstenot Rail Baltica projektu; palielināt aizsardzības budžetu līdz 2,5% no IKP; pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu. Un pat — «viena no Latvijas universitātēm starp 100 labākajām ES, vēl divas — prestižāko sarakstā». Solījumu dinamiskajam klāstam pāri gan vairs nepland korupcijas apkarošanas karogs, ar kuru Vienotība savulaik ielauzās dominēt Latvijas politikā.

Pilnīgi Nacionālā apvienība

Par Nacionālo apvienību iepriekšējās vēlēšanās balsoja 150 tūkstoši vēlētāju — vairāk nekā jebkad agrāk kopš 5. Saeimas, kad vēlēšanās vēl startēja divi atsevišķi — TB un LNNK — saraksti. Apvienībai šajā Saeimā ir 17 deputāti, bet valdībā trīs ministri — tieslietu, kultūras, vides un reģionālās attīstības.

Īpaša sabiedrības uzmanība arī šīs Saeimas laikā bijusi pievērsta NA nu jau tradicionāli pārraudzītajai tieslietu jomai, bet jo sevišķi maksātnespējas administrēšanai.

Drīz pēc vēlēšanām pašreizējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs intervijā Latvijas Radio apgalvoja, ka NA dēvējot par maksātnespējas administratoru partiju tikai inerces pēc, bet problēmas šajā jomā esot krietni pārspīlētas.

Taču aprīlī Valsts policija atkāroti aizturēja ietekmīgo maksātnespējas administratoru un savulaik NA sponsoru Māri Sprūdu, kurš pēc apcietināšanas pērn jūnijā bija pavadījis aiz restēm astoņus mēnešus, un vēl trīs personas, to skaitā Trasta komercbankas maksātnespējas administratoru Ilmāru Krūmu un arī bijušo NA ģenerālsekretāru un Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Aigaru Lūsi (kurš pagājušogad partijai ziedojis 13 tūkstošus eiro). Tieslietu padomes izveidotā ekspertu komisija, kura pārbaudīja žurnāla Ir izpētītās aizdomīgās maksātnespējas tiesu lietas, augustā konstatēja būtiskus pārkāpumus 12 procesos un atzina, ka trīs tiesneši pieļāvuši rupjas kļūdas vai rīkojušies negodprātīgi.

Ministrs Rasnačs ir saņēmis pārmetumus arī par to, ka 1988. gadā bija iestājies kompartijā. Viņš pats skaidro, ka tā esot bijusi latviešu «mobilizācija», lai «spiestu ārā Kremļa politiku». Rasnačs ir NA tieslietu ministra amata kandidāts arī šajās vēlēšanās, tiesa, sarakstā Rīgā viņam ir tikai piektais kārtas numurs.

Vēlēšanās kandidē ar kultūras ministre Dace Melbārde, kurai pirmais numurs Rīgā. Taču apvienības kandidātu sarakstos vairs nav pašreizējā vides un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda, kurš pats to skaidro ar «svarīgākiem darbiem». Ministram nācās uzklausīt pārmetumus par nevēlēšanos virzīt administratīvi teritoriālo reformu, cīnīties pret opozīcijas deputātu tiesību ierobežojumiem pašvaldībās un pret vietvaru izdotajiem «preses izstrādājumiem», kā arī par lielu vides projektu apšaubāmiem konkursiem.

Apvienībai pārmesta arī sadarbošanās ar Saskaņu «tradicionālo vērtību» un «tikumības» jomā. Visu Latvijai! līderis Raivis Dzintars, ko 2017. gadā NA ievēlēja par savu priekšsēdētāju, pēc Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī norādīja, ka Krievijas prezidents Putins radījis Krie-vijas sabiedrībā «nācijas pacēlumu», un aicināja arī Latvijas politiķus strādāt pie «nacionālas valsts ideoloģijas».

NA un Saeimas vairākums 2015. gada jūnijā atbalstīja Saskaņas deputātes Jūlijas Stepaņenko virzītos grozījumus Izglītības likumā, kas aizliedz izglītības iestādēs izplatīt un izmantot materiālus, kas var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību.

NA politiķiem regulāri nākas skaidroties par savas Rīgas mēra amata kandidātes Baibas Brokas draudzīgajām attiecībām ar Nila Ušakova ģimeni. Bet nupat septembrī par Starptautiskās Biatlona savienības prezidentu ievēlētais Ūle Dālins bija paziņojis, ka otro kandidāti uz amatu Broku atbalstot Krievija.

NA savas programmas preambulā paziņo, ka tās mērķis «vienmēr bijis un būs latviska Latvija». «Latvisks» un «nacionāls» tās programmā pieminēts biežāk nekā jebkuras citas partijas programmā vai pat visās kopā. Kā vienmēr, «mūsu vērtības: latviešu nācija, valoda un kultūra, tautas varoņu gods un piemiņa», «ģimene un laulība, cilvēka dzīvība, daba un Dievs», atgādina programmas autori un uzreiz arī apgalvo, ka esot sasnieguši «80% no mērķiem, kurus izvirzījām iepriekšējo vēlēšanu programmā». Arī programmā šīm vēlēšanām ir gan politiskas aktualitātes, gan brīdinājumi, ka partijai arī turpmāk būs tradicionālā politika: turpināsim pāreju uz mācībām valsts valodā visos izglītības līmeņos; nodrošināsim Satversmes vērtību ietveršanu jaunajā kompetenču izglītībā; nepieļausim bezatbildīgu imigrācijas politiku; veidosim Latviju kā kultūras lielvalsti, nepieļausim prokrievisko spēku nonākšanu valdībā; stiprināsim latviskos medijus; turpināsim modernizēt un attīstīt tieslietu un iekšlietu jomu; izveidosim taisnīgu nekustamā īpašuma nodokļa sistēmu; panāksim, ka Latvijā atgriežas vairāk pilsoņu, nekā aizbrauc.

Kāda būs valdība?

Premjerministrs Kučinskis ir paudis bažas par «ļoti lielu sadrumstalotību» nākamajā Saeimā, kurā būs grūti izveidot valdību, tomēr viņš cer, ka ZZS un NA varētu būtu «valdības kodols» ar Vienotību kā partneri. Par lielāko draudu viņš uzskata Saskaņas saiešanu kopā ar Artusa Kaimiņa vadīto KPV. Taču pašas ZZS iespējamā sadarbība ar Saskaņu joprojām ir viens no pēcvēlēšanu riskiem — lai gan premjerministrs un Saeimas frakcijas vadītājs to noraida, ZZS šajās vēlēšanās tomēr pasūtījusi sabiedriskās domas aptauju, kurā testē vēlētāju attieksmi pret šādu iespēju, bet Lembergs jau pirms 10. Saeimas vēlēšanām viesnīcā Rīdzene KNAB ierakstītajās sarunās ar Aināru Šleseru un Jāni Urbanoviču sprieda par kopējas valdības veidošanu (skat. atvērumu ar ZZS kandidātu atbildēm par sadarbību ar Saskaņu).

Atšķirībā no Kučinska, kurš runā par valdības vēlamo kodolu ZZS un NA, Saeimas frakcijas vadītājs Brigmanis uzskata, ka «premjeru būtu jāsāk meklēt tai latviskai partijai, kurai būs vairākums». Arī tad, ja tas būtu KPV premjerministra kandidāts Aldis Gobzems, — «lai viņš sāk veidot šādu valdību». ZZS šādās sarunās piedalītos, bet, ja tās nebūtu sekmīgas, uz sarunu pirmo kārtu aicinātu «visus labējos politiskos spēkus, kuri pārvarētu 5% barjeru».

Ne atklātu, ne netiešu Saskaņas «ieiešanu valdībā pa sētas durvīm» nepieļauj arī NA priekšsēdētājs Raivis Dzintars. «Varavīksnes» vai Saskaņas atbalstīta mazākuma valdība būtu «kājas ielikšana durvīs», un «ārā to vairs dabūt nevarētu». Ilgtermiņā tas nozīmētu Latvijas ģeopolitiskā kursa maiņu.

NA būšot gatava nolikt malā pirmsvēlēšanu ķildas un runāt ar visām «latviskajām partijām». Dzintars nevēlas pašlaik rindot iespējamos partnerus un samazināt «manevra iespēju». Tomēr primārie partneri esot pašreizējā koalīcijā, jo tos labi pazīstot. Kas attiecas uz pārējiem — ar Attīstībai/Par esot kopējas pozīcijas, piemēram, izglītības jautājumā, bet par JKP un KPV esot liela neskaidrība, jo «vienīgais, ko lielos vilcienos dzirdam, ir, ka visi vecie jāmet nost». Tāpēc sarunu process varētu būt smagāks nekā citkārt.

Viņa apvienības biedrs, NA ārlietu ministra kandidāts Rihards Kols pat pieļauj, ka valdības veidošanas process varētu beigties ar pirmstermiņa vēlēšanām, ja prezidents Raimonds Vējonis noraidītu divus kandidātus, kuri būtu gatavi veidot valdību ar Saskaņu. «Ja viņš ir prezidents, kas domā par nacionālajām interesēm un drošību ilgtermiņā, tad tas būtu racionāls iznākums.»

Kols uzsver, ka NA neesot nekādu «sarkano līniju» sadarbībai ar KPV, tomēr viņu darot bažīgu, ka Kaimiņš, pats to īsti varbūt neapzinādamies, varētu būt kļuvis par «marioneti dažu citu cilvēku rokās».

Toties «sarkano līniju» sadarbībai ne tikai ar Saskaņu, bet arī ar «populistiem» gatavs novilkt Vienotības nesenais priekšsēdētājs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Tiesa, tas esot viņa personiskais, nevis partijas viedoklis. «Ja saliekam kopā vienu prokremlisku un vienu populistisku partiju, varam radīt Molotova kokteili, un tādā situācijā valsts kurss var aiziet pilnīgi citā virzienā, nekā ir šobrīd,» viņš secina.

Vēlētāju atbalsts valdošajām partijām

Komentāri (1)

Aivars B. 15.09.2018. 18.17

Citas aptaujas prognozē ZZS stipri mazākus % kā šeit pievienotā SKDS aptauja. Piemēram klubs.factum.lv aptaujā ZZS 9%, tāpat arī Norstat aptaujā. Gandrīz droši ZZS vairs nebūs valdošā partija. Šie tagad vēl izmisīgi rāda Reiznieci – Ozolu visās pārraidēs, bet liekas, ka nepalīdz – viņa tautai nu jau asociējas ar visāda veida ekonomikas čakarēšanu.

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu