Diena: 12. septembris, 2018

Angļu mierā

Kamēr Latvijā pirms vēlēšanām uzkarst bažas, vai pie varas nenonāks Kremlim izdevīga valdība, Skotlendjards vēsā angļu mierā atšifrējis Krievijas specdienestu atentātu Solsberijā.

Atcerieties, martā mīklainos apstākļos tika saindēts bijušais krievu spiegs Sergejs Skripaļs ar meitu. Izmeklēšana drīz atklāja, ka uzbrukums veikts ar Novičok — Krievijā radītu retu nervus paralizējošu vielu. Tagad īpaša «superatpazinēju» vienība atradusi adatu siena kaudzē! Izanalizējot tūkstošiem stundu videoierakstu, briti identificējuši atentāta īstenotājus — divus pretizlūkošanas dienesta GRU virsniekus, kuri nāvējošo vielu ieveda viltotā Nina Ricci smaržu pudelītē. Tieši šī detaļa vēlāk izrādījās liktenīga kādai britu mājsaimniecei — pēc uzbrukuma krievi pudelīti ar indi bija izmetuši ziedoto mantu vākšanas konteinerā. Šo «ziedojumu» kāds vietējais uzdāvināja sievai — šī bija pēdējā dāvana viņas mūžā, jo sieviete dažu dienu laikā nomira mokošā nāvē.

Kad Solsberijas atentāts nāca gaismā, likās neticami, ka vainīgos izdosies atklāt. Taču britiem tas izdevies — ar vērīgumu, piepūli un neatlaidību. Tas ir ļoti svarīgi, jo atmaskota ne tikai krievu specdienesta operācija, bet arī Kremļa meli, noliedzot saistību ar šo neģēlīgo noziegumu.

Manuprāt, šis angļu piemērs var noderēt arī latviešiem. Nevajag bažīties, vajag domāt ar galvu un iet balsot. Neuzķerties uz jaukas smaržu pudelītes kārdinājuma, ja par tās izcelsmi un saturu nav ne jausmas. Piepūlēties, rūpīgi izejot cauri kandidātu sarakstiem un programmām — nav taču jābūt «superatpazinējam», lai atšķirotu graudus no pelavām.

Trūkst gaismas!

Elektrības trūkums Rīgā rada sadzīviskas problēmas un kašķus, bet varas iestādes māca kārtībniekus rakstīt

Vācu okupācijas vara administratīvi bija sadalījusi Latviju, ierobežojot arī iedzīvotāju pārvietošanos. Septembra sākumā pastiprināja vilcienu pasažieru kontroli starp Ķemeriem un Sloku — uz Kurzemes un Vidzemes robežas. Braucējiem bija jāuzrāda atļauja robežas pārbraukšanai. Turklāt no Kurzemes braucošajiem atņēma līdzi vesto pārtiku, ja vien nevarēja uzrādīt speciālas atļaujas.

Ap 10. septembri varas iestādes pievērsās policijas stiprināšanai, jo kārtībnieku sevišķi trūka lauku apvidos. Dienestam nepieciešamos cilvēkus ap 10. septembri sāka vervēt arī Rīgā. Jaunajiem kārtībniekiem solīja mēnešalgu, bezmaksas uzturu, dzīvokli un apkuri. Vismazāk policijas dienestā pieteicās latvieši, bet aktīvi esot bijuši Rīgas lietuvieši. Kārtībnieku mācībām bija izveidota Policijas skola, kas atradās Annas ielā 2. Tur gatavoja policistus visai Baltijai. Septembra otrajā nedēļa noslēgumam tuvojās pirmo 62 jauno kārtībnieku mācības un bija uzņemti 130 jauni mācāmie.

Skolā sevišķu vērību pievērsa rakstu darbiem, lai «turpmāk nebūtu vairs tādu policijas kārtībnieku, kas neprastu uzrakstīt savas domas». Jaunie policisti vēl nēsāja privātu apģērbu, kā atšķirības zīmi izmantojot piedurknes lenti, bet formastērpi jau tika pasūtīti.

Rīgā policijas kārtībniekiem bija plānots ieviest formastērpu, kas sastāv no ziliem svārkiem ar sarkanbaltsarkaniem uzplečiem, kas esot Vidzemes krāsas; melnām biksēm un zilu cepuri ar Rīgas ģerboni kokardē. Kārtībnieka bruņojumam bija izvēlēts revolveris un īsais zobens.

13. septembrī kāds dusmīgs žurnālists presē publicēja aicinājumu rīdziniekiem Taupat elektrību! Īpaši asu un negatīvu kritiku viņš veltīja Aleksandra (tagad Brīvības) ielas krogu un veikalu īpašniekiem, kā arī kinoteātru saimniekiem, kuri skatlogus izgreznojuši ar elektrisko lampiņu virtenēm. Par to taču nākoties maksāt klientiem, jo cenās ir ierēķināta arī apuguņošana. «Cik tūkstošu sveču gaismas katru vakaru netiek veltīgi izšķērdēts acu baudai. Mums, skolu jaunatnei, parastajiem darbiniekiem un amatniekiem jābadojas ar gaismu, bet uz ielas to nelietderīgi tērē.» Šis sašutums sasaucās ar problēmu, ko aktualizēja arī citi. Arvien agrāk vakaros satumstot, skolēniem radās grūtības pildīt mājasdarbus apgaismojuma trūkuma dēļ.

Vietām atļāva skolas bērniem pulcēties kādā no klasēm, kurai nodrošināja elektrisko apgaismojumu. Taču ne visi skolēni dzīvoja pietiekami tuvu skolai, lai turp dotos divas reizes dienā. Vēl viens risinājums, ko mēģināja ieviest, bija vecāku vienošanās par vietu, kur pietiekami plašās telpās vakaros varētu pulcēties bērni un tur nodrošināt elektrisko apgaismojumu.

Septembra vidus. Elektrības ražošanai arvien vairāk pievērsās arī ārpus lielākajām pilsētām. Piemēram, septembra vidū savu spēkstaciju ar jaunām mašīnām bija paplašinājis arī Slokas kinoteātra īpašnieks Jānis Ziemelis. Lai nodrošinātu tā darbu, viņš saņēma varas iestāžu atļauju iegādāties naftu, ogles un eļļu.

Papildu jauda ļāva piedāvāt elektrisko apgaismojumu arī vietējiem iedzīvotājiem. Jau esot pieteikušies vairāk nekā 100 abonentu. Gaisma tikšot padota no plkst. 5 rītā līdz dienas gaismai un no krēslas līdz 11 vakarā.

Ideālā partija

Tāda eksistē tikai manā galvā, tāpēc vēlēšanās izmantošu lielisku rīku — pildspalvu!

Ja jums ir sajūta, ka sēžat mazmājiņā un lasāt paaudžu atstāto dzēlību mantojumu, visticamāk, jūs esat kādu laiku pavadījis sociālajos tīklos, lasot vēlētāju, partiju biedru un topošo kandidātu komentārus. Varbūt arī jums strīdu karstumā ir sajukušas visas burtu kombinācijas — JKP un KPV, SKDS un IKP (labi, ka ne KKK).

Pirms četriem gadiem tā tiešām nebija vai nebija tik primitīvi, vai arī mana paaudze un draugi neiesaistījās politikā, un es nelasīju Delfu komentārus. Tad es vēl nezināju, kā ekspertu komisijas Saeimā pieņem lēmumus, kādu buļļa plāceni no tribīnes laiž deputāts Kalnozols, kā deputāte Stepaņenko gara acīm redz autobusus, kuri it kā uz Saeimu saveduši piketētājus, ka pat deputāte Rībena, visa iekš balta kā tautumeita, var būt tik rupja kā piedzēries tēvainis attiecībā pret vēlētājiem pie Saeimas. Krogā Juglas priedes vai Pļavnieku ēdnīcā Trīs pelmeņi to varētu sagaidīt, bet deputātiem tā nepiedienas. Tas gan nenozīmē, ka visi deputāti mums ir vienādi un Latvija, jo īpaši simtgadē, — neizdevies projekts, visi aizbraukuši, sēž maza čupiņa nelaimīgu Cibiņu, tik vien kā Kaimiņu ar Gobzemu atstājuši izslēgt gaismu.

Kā teica Hamleta draugi, «Dāņu karalistē kaut kas ir satrunējis». Kaut kas — nevis viss un visi. Horācija draugam Mar-ce-lam gan bija gatava atbilde: «Par labu visu vērsīs Dievs.» Ja ņem vērā, cik viegli Dievs atrisinājis Tuvo Austrumu konfliktu un kā palīdzējis visām iesaistītajām pusēm Otrajā pasaules karā, viņu mēs tiešām varētu likt mierā.

Ja politiskā un kultūras elite ir atrāvusies no tautas, es arī šaubos, vai maz vēlams šajās pārdomās iestarpināt Šekspīra atsauces. Jebkurš aicinājums izteikties par vēlēšanām rada vēlmi kā pravietim Jonam ielēkt jūrā un laiku līdz 6. oktobrim pavadīt Lielās Zivs vēderā. Jo būs taču dzīve pēc vēlēšanām, un nāksies sastrādāties arī ar tiem līdzcilvēkiem, ar kuriem esi balsojis stipri atšķirīgi, vai vēl ļaunāk — par kādu no divām «vienīgajām» īsteni liberālajām partijām.

Es vēl neesmu izlēmusi, par ko balsot. Ja kāds apsolītu vienu man svarīgu lietu, piemēram, piešķirt līdzekļus, lai Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs nepieciešamības gadījumā strādātu arī brīvdienās un izvarotajām sievietēm nebūtu jāgaida no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam nemazgājoties, es laikam pat neprasītu, no kurienes šie līdzekļi tiks ņemti. Mums katram ir savs aklais punkts.

Ideālā partija, kura solītu Rīgā stādīt koku alejas, ratificēt Stambulas konvenciju, ieviestu  Kopdzīves likumu, sapulcinātu deputātus, kuri nemētātos ar homofobiskiem, antisemītiskiem un rasistiskiem izteicieniem, neuzskatītu visus musulmaņus par teroristiem un mācētu programmā salikt komatus, — tāda dzīvo tikai manā galvā. Vai arī nepārkāps 5% slieksni.

Izraēlā reiz vēlēšanās bija lielisks protesta balsojums, kurš vismaz sākumā pat šķita konstruktīvs — Pensionāru un invalīdu partija. Toreiz vīlušos un politisko konfliktu nogurdinātos jaunos vēlētājus iedvesmoja solījums cīnīties par to, lai vismaz mūža nogalē cilvēki saņem cienīgu pensiju un medicīnisko palīdzību. Pēc 2006. gada vēlēšanām septiņi pensionāri apjukuši neveikli uzkāpa uz skatuves — bija skaidrs, ka tādu rezultātu neviens nebija paredzējis.

Atšķirībā no Izraēlas mūsu rokās ir lielisks līdzeklis — pildspalva! Mēs varam svītrot netīkamos deputātus, arī pēdējam bārenim sarakstā likt plusu, tā veidojot puslīdz pieņemamu sarakstu. Jo ideālas partijas ar perfektu sarakstu vienkārši nebūs nekad.

Tātad — kādi ir mani izvēles kritēriji?

Es balsošu par tiem, kuri ir darījuši sakarīgas lietas sabiedrības labā arī krietni pirms iesaistīšanās politikā.

Saeimas deputāti pārstāv Latviju arī Eiropā un pasaulē, būtu tikai jēdzīgi, ja viņi spētu komunicēt svešvalodās.

Balsošu par jaunajām sejām politikā — šeit es nedomāju tikai gados jaunus un no vaiga daiļus jauniešus, drīzāk jau tos, kas ir pasniedzēji, kultūras cilvēki, arī juristi vai ekonomisti, kuri saprot, ka līdzdalība pilsoniskajā sabiedrībā mūs pasargā no populisma. Latvija ir maza valsts, un ir viegli saprast, kurš deputāta kandidāts ir nozares lepnums un kurš spēj tikai skaļi kritizēt kolēģus un konkurentus, piedāvājot vietā populārus, bet tukšus lozungus.

Latvija nav bēdu stāsts, es 90. gados dzīvoju Latgalē, tāpēc novērtēju to deputātu darbu, kuri veidojuši sazobi ar Eiropas izglītības un kultūras projektiem. Piemēram, beidzot ir pabeigta Rundāles pils! Mēs nevaram visi balsot par Lancmaņa kungu, bet mums ir citi lieliski kultūras cilvēki, kuri to ir paveikuši.

Tā noteikti būs kāda no partijām, kura nebaidījās iet praidā un izteikt savu atbalstu LGBT tiesībām Latvijā.

Un gribētos, lai šīs partijas deputāti mīlētu kokus arī pilsētvidē, lai cīņā «koku alejas pret četrām autojoslām» reizēm uzvarētu oši, ozoli un liepas. Lai Valdemāra ielā varētu elpot.

Mani joprojām satrauc 5% barjera, tāpēc nāksies vien galējo lēmumu pieņemt, graužot nagus un skatoties Panorāmu pēdējā pirmsvēlēšanu nedēļā. Iespējams, dzerot alu Rudais grēks.

Zviedru miers

Vēlēšanas parāda Eiropai raksturīgo tradicionālo partiju ietekmes sarukšanu

Bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts pēc svētdien notikušajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām secināja: «Savelkot kopā, Zviedrija ir parasta Eiropas valsts: sadrumstalota politiskā ainava, kurā galējiem iet labāk, ieskaitot labēju populistu partiju.» Tomēr «valsts paliek pamatos tāda pati».

Zviedrijas vēlēšanām šoreiz bija pievērsta pastiprināta starptautiska uzmanība. Spriežot pēc dažiem ziņu virsrakstiem, stabilitātes, politiskās mērenības un sociāli atbildīgas demokrātijas paraugvalstī draudēja gandrīz vai nacistu apvērsums. Bet Kremļa propagandas kanāli kopā ar galēji labējiem Zviedrijā spekulēja par «sveksitu» — Zviedrijas izstāšanos no Eiropas Savienības —, kaut gan atbalsts ES tur ir augstāks nekā jebkad. Vēlēšanu iznākums varētu likt vilties arī labējo radikāļu līdzjutējiem citās valstīs, to skaitā Latvijā.

Partija Zviedru demokrāti (SD), kurai aptaujas prognozēja atbalsta pieaugumu pat par 12% — līdz 25% visu balsu —, ieguva 17,6% vēlētāju balsu, par 4,7% vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās, un palielināja pārstāvniecību parlamentā no 42 līdz 63 deputātiem. (Zviedrijas Riksdagā ir 349 vietas, var atgādināt tiem, kuriem šķiet, ka Latvijas Saeimā ir par daudz deputātu.) Tas ir vērā ņemams pieaugums, taču noteikti nav apvērsums. Un šīs partijas, kuru moderāts Bilts zviedriski politkorekti dēvē par «labēji populistisku», kaut gan to var droši raksturot kā neonacistisku, nebūs valdībā. Vai valdību turpinās vadīt sociāldemokrāts (ja arī cits pašreizējā premjerministra Stefana Lēvena vietā), vai pārņems moderāts, abas partijas ir novilkušas «sarkano līniju» valdības veidošanai ar SD.

Zviedrijai iekšpolitiski daudz svarīgāki par vienas radikālas partijas ieguvumiem ir divu tradicionālo lielo partiju zaudējumi. Arī tie pirmajā acu uzmetienā neizskatās dramatiski — sociāldemokrāti, kuri pašlaik vada valdības koalīciju, un opozīcijā esošā Moderātu partija kopā zaudēja 6,5%. Kreiso partiju blokam parlamentā būs 144 vietas, tikai par divām vairāk nekā centriski labējo partiju blokam, un ne vieniem, ne otriem nav vairākuma. Taču šāds rezultāts sola strupceļu. Pareizāk, zinot zviedru tradīciju atrast kompromisu, smagas un piņķerīgas sarunas par valdību, kad un ja Lēvens atkāpsies no amata vai, iespējams, zaudēs amatu neuzticības balsojumā jau 24. septembrī, kad notiks jaunā parlamenta pirmā sēde.

Bet tās ir zviedru problēmas. Kas mums par to?

Biltam diemžēl taisnība, ka Zviedrijā notiekošais ir raksturīgs visai Eiropai. Un satraucošākais šajā tendencē ir nevis galēji labējo relatīvie panākumi virknē Eiropas valstu pēdējos gados, bet gan tradicionālo lielo partiju ietekmes pastāvīga samazināšanās.

Populisti un radikāļi dabiski aizpilda izbrīvēto vietu, uzdodot parasti vienu sabiedrībai tobrīd aktuālu jautājumu. (Populistiem Zviedrijā tā ir imigrācija, protams, jo Zviedrija ir uzņēmusi ļoti daudz bēgļu.) Taču tiem nav ilgtermiņa politikas piedāvājuma citās, visiem svarīgās jomās (zviedru vēlētājiem vissvarīgākie temati šajās vēlēšanās bija veselības aprūpe un izglītības sistēma), līdz ar to arī ilgtspējīgas politiskās nākotnes.

Tomēr politiskā spektra fragmentēšanās Eiropā nozīmē sarežģītākas un trauslākas, tāpēc mazāk lemt spējīgas valdības koalīcijas, kuru politiķiem pastāvīgi jāatskatās uz elektorāta mainīgo noskaņojumu. (Pēcvēlēšanu aptaujā Zviedrijā 41% vēlētāju atzina, ka balsojuši par citu partiju nekā iepriekšējās vēlēšanās 2014. gadā.) Pareizinot to ar 28 ES valstīm, kurām katrai ir arī savas intereses, iegūstam ļoti sarežģītu lēmumu pieņemšanas mašīnu, kas ne vienmēr var pagūt reaģēt, piemēram, uz drošības krīzēm Eiropas austrumos.

Galējs Eiropas politikas fragmentēšanās paraugs ir Nīderlande, kur vēlēšanās pagājušogad piedalījās 28 partijas, un 13 no tām iekļuva parlamentā. Uz šāda fona Zviedrija izskatās pat cienījami stabila — jaunajā parlamentā būs tās pašas astoņas partijas, kuras bija iepriekšējā. Turklāt, kaut arī valdošajiem sociāldemokrātiem vēsturiski vissliktākais rezultāts, viņiem joprojām būs lielākā frakcija.

Pirms Saeimas vēlēšanām varam secināt, ka Latvija diemžēl nav izņēmums Eiropas politiskajā ainavā. Varbūt, salīdzinot ar citām valstīm, šeit ir mazāk iemeslu gausties par politikas «fragmentēšanos», taču mūsmāju populisti, kuri, tāpat kā Zviedrijā un citur, ir gatavi varas labad biedroties ar jebkuru, kopā ar prokremliskajiem spēkiem var pat pavērst valsti austrumu virzienā. Tas nebūtu kā Zviedrijā, valsts nepaliktu tāda pati.

Toties, tāpat kā Zviedrijā, nav arī vienkāršu recepšu, ko iesākt pret populistiem. Ieteikums nebalsot par viena temata partijām parasti nesasniedz tos, kuri balso par banānu vai kotleti. Diemžēl arī ieteikums «tradicionālo» partiju politiķiem ieklausīties, ko īsti viņiem pārmet politiskie «zaļknābji» un «iznireļi» (kuri vienkārši pārņem daļas sabiedrības pārmetumus «vecajiem krabjiem») parasti atduras pret garlaicīgu «turpināsim pilnveidot», nevis, piemēram, «vairs neshēmosim un nezagsim», ko vairākums vēlētāju noteikti atbalstītu.

Komentārs 140 zīmēs

Muitas kino. Austrijā patvērušos par kukuļdošanu apsūdzēto Vaškeviču mēģinās tiesāt videokonferences režīmā.

Pie Mūžīgās pilsētas drupām. Latvijas jaunā vēstniece Itālijā Solvita Āboltiņa iesniegusi akreditācijas vēstuli Itālijas prezidentam.

Austrumos virziens nemainīgs. Krievijā tauta protestē pret pensijas vecuma pacelšanu, bet vara rīko lielākos militāros manevrus kopš aukstā kara.

Konti ar laika degli

Vai Saskaņa un KPV ievedīs Latviju naudas atmazgātāju pelēkajā sarakstā?

Kopš neatkarības atjaunošanas regulāri esam priecājušies par iestāšanos jaunos, arvien ekskluzīvākos klubos. ANO, Eiropas Padome, ES, NATO, eirozona… Likās, ka ar pievienošanos OECD 2016. gadā šie meklējumi ir beigušies, jo nevienu prestižu, Latvijai pieejamu klubu vairs īsti nav. Tomēr, kad reiz uzņemts ātrums, inerci ir grūti apturēt. Sevišķi atlasītu valstu grupu meklējumi, kurām pievienoties, acīmredzot turpinās.

Trinidāda un Tobāgo, Tunisija, Jemena, Etiopija, Šrilanka, Serbija, Pakistāna, Sīrija, Irāna, Ziemeļkoreja… un pēc gada arī Latvija?

Klubiņš tiešām mazs un īpašs, tomēr jāšaubās, vai kāds lepotos ar pieskaitīšanu grupai, kuras dalībnieces starptautiskajā naudas atmazgāšanas organizācija FATF (Financial Action Task Force jeb Finanšu rīcības darba grupa) nozīmējusi par valstīm ar stratēģiskiem trūkumiem naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas apkarošanā.

Diemžēl iespēja tur nonākt ir gana liela. Augusta beigās FATF ietvaros Eiropas austrumu gala valstis pārraugošā organizācija Moneyval publiskoja ziņojumu par Latviju, kurā norādīja uz daudzām problēmām naudas atmazgāšanas kontroles sistēmā un noteica Latvijai pastiprinātu uzraudzības režīmu. Ja gada laikā trūkumi netiks novērsti, Latviju ierakstīs «pelēkajā sarakstā».

Sekas būtu krietni nopietnākas nekā vienkārši neliela kauna sajūta, ka esam nonākuši kādā antitopā. Kā intervijā Ir norādīja Moneyval priekšsēdētājs Daniels Telesklafs, citu valstu bankas vai nu atteiktos, vai ļoti ierobežotu darījumus ar Latvijas bankām. Tas nestu smagus zaudējumus ne tikai Latvijas finanšu sektoram, kuram rastos nozīmīgas grūtības veidot sadarbību ar bankām citās valstīs, bet skartu arī daudz plašāku sabiedrības daļu. Eksportētājiem būtu apgrūtināta samaksas saņemšana par ārzemēs pārdotām precēm. Latvijas iedzīvotājiem kļūtu sarežģītāk un dārgāk saņemt pārskaitījumus no radiem ārzemēs.

Moneyval secinājumi nebija pārsteigums, un jau kopš ASV Finanšu ministrijas iznīcinošā ziņojuma par ABLV banku valdība kopā ar lielākajām bankām strādājusi Finanšu sektora attīstības padomē, lai veidotu plānu X stundas novēršanai. Vienlaikus šleseriskais Dienas Bizness nerimstošā histērijā uzbrūk valdībai par šiem centieniem.

Tomēr, par spīti tam, ka jau pēc gada gaidāmais Moneyval verdikts varētu būt nopietns drauds Latvijas ekonomiskajai attīstībai, priekšvēlēšanu kampaņā cīņa pret naudas atmazgāšanu faktiski nav parādījusies ne politiķu programmās, ne daudzajās jau notikušajās diskusijās un debatēs. Tāpēc Ir nolēma noskaidrot astoņu partiju, kurām šobrīd SKDS aptaujās atbalsts ir virs 2,5%, attieksmi pret naudas atmazgāšanas apkarošanu, plānus Moneyval rekomendāciju izpildīšanai un līdz šim valdības izdarītā vērtējumu.

Uz premjerministru kandidātiem nosūtītajiem jautājumiem seši sniedza atbildes, kuras pilnībā lasāmas portālā Irir.lv. Lai gan tikai Jaunā Vienotība konkrēti piemin naudas atmazgāšanas apkarošanu savā priekšvēlēšanu programmā, visi seši deklarē, ka tā ir viņu partijas prioritāte. Visātrāk atbildēja premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS), kuram nebija sarežģīti formulēt attieksmi — jāturpina sāktais. Roberts Zīle (NA) atgādina, ka jau vairākus gadus brīdinājis par nerezidentu noguldījumu radītajiem riskiem, taču tagad aicina nepārspīlēt Moneyval atzinuma radītos draudus — mērķtiecīgs darbs nodrošināšot iespēju novērst nokļūšanu pelēkajā sarakstā. Artis Pabriks (A/P!) uzsver nepieciešamību piešķirt papildu līdzekļus kontrolējošajiem dienestiem. Jānis Bordāns (JKP) pasvītro tiesu lomu naudas atmazgāšanas un korupcijas apkarošanā, taču vienlaikus nedaudz pārsteidzoši arī apcer iespēju panākt ASV Finanšu ministrijas lēmuma par sankciju piemērošanu ABLV atcelšanu, lai gan formāli tas pat vēl nav pieņemts, ir tikai publiskots priekšlikums. Krišjānis Kariņš (JV) atgādina, ka Eiropas Parlamentā izstrādājis direktīvas pret naudas atmazgāšanu, bet Edvards Smiltēns (LRA) aicina skaidri pateikt, ka nerezidentu banku bizness Latvijā ir beidzies. Atbildēs redzama politiska sāncensība un atšķirības dažādās niansēs, tomēr kopējā nostāja šķiet skaidra.

Savukārt divas partijas uz jautājumiem neatsūtīja atbildes — Saskaņa un KPV. Varbūt tās izteiksies citur, varbūt vēlāk nāks klajā ar savu naudas atmazgāšanas apkarošanas programmu, tomēr šobrīd viņu klusēšana nešķiet nejaušība. Saskaņas premjerministra amata kandidāts ir Vjačeslavs Dombrovskis, kura pēdējos gadus vadīto domnīcu Certus finansēja ABLV un kurš ļoti kritiski izteicies par plāniem ierobežot nerezidentu banku biznesu, bet viņa partijas programma sola «labvēlīgu regulāciju» finanšu pakalpojumiem un kriptovalūtām. Savukārt nerezidentu bankas spalgi aizstāvošais Dienas Bizness ir starp KPV lielākajiem faniem un atbalstītājiem.

Pēdējos mēnešos bieži runāts par iespējamo Saskaņas un KPV koalīciju. Starp visiem citiem tāda veidojuma radītajiem riskiem viens no tuvākajā nākotnē konkrēti kaitīgākajiem būtu Latvijas nonākšana naudas atmazgātāju pelēkajā sarakstā blakus Ziemeļkorejai un Irānai.

Komentārs 140 zīmēs

Nauda šodien, rezultāts rīt? Valdība paaugstināja pedagogu minimālo algu līdz 710 eiro, vienlaikus nosakot viņu darba kvalitātes kritērijus.

Vēlētājiem ir tiesības zināt. Saeima pirmajā lasījumā pieņēma Satversmes grozījumus, kas paredz atklātu balsojumu par prezidentu.

Nevairās saukt vārdā. Britu drošības ministrs Volless paziņojis, ka Putins ir atbildīgs par bijušā spiega Skripaļa saindēšanu.

Izraisītais pieprasījums

Nav velostāvvietu, ietves atdotas mašīnām — Pilsēta cilvēkiem aktīvists Oto Ozols uztraucas par procesiem Rīgas galvenajā «artērijā» Brīvības ielā. Pagājušonedēļ viņu tur aizturēja policija

Uz tikšanos darbdienas rītā pie Dailes teātra Oto Ozols ierodas ar Bakfiets kravas velosipēdu, Dānijā tādi esot ap 25% ģimeņu. Priekšā koka kaste, kur var novietot pirkumus vai pasažieri. Iesprādzēts stiprinājumos, pirmos ceļojumus pa Rīgu tā veicis viņa dēls. Tagad piecgadnieks uz bērnudārzu kopā ar kādu no vecākiem pats izbrauc caur parku ar savu ritenīti.

Oto piedāvā man iesēsties kastē. Izbrīnītu gājēju skatienu pavadīts, pa trotuāru ved Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas virzienā. Tur, Brīvības un Tallinas ielas stūrī, 5. septembrī viņu apturēja policija. Ozols tajā dienā ar parastu riteni uz kādu tikšanos devās nevis pa ietvi, tā potenciāli radot sadursmju risku gājējiem, bet pa brauktuves otro joslu virzienā ārā no centra. Pirmā josla šajā vietā paredzēta sabiedriskajam transportam, viņš pamato. Riteņbraucēji pēc Ceļu satiksmes noteikumu 92. punkta drīkst izmantot tikai otro joslu, turoties iespējami tuvu tās labajai malai. Taču valsts policijai šāda uzvedība likusies aizdomīga. Ozols saņēmis pārmetumus par ķiveres un atstarojošās vestes nevalkāšanu (noteikumi to nepaģēr), ritenis atņemts, pats nogādāts uz apreibinošo vielu pārbaudi Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā Tvaika ielā.

Arhitekts, viens no kustības Pilsēta cilvēkiem aktīvistiem, kas cītīgi monitorē nebūšanas Rīgā un komunicē ar varas iestādēm, šajā aizturēšanā gan nesaskata atriebības motīvus. Policijas ekipāža garām braukusi nejauši, drīzāk tās rīcība liecinot par zināšanu trūkumu un zemu profesionālo ētiku. Pats galvenais — tas akcentējis problēmu, ka Brīvības ielas attīstība iet dīvainā virzienā. «Nav velostāvvietu, ietves atdotas mašīnām. Tas ir pretēji pilsētas attīstības plāniem, kuri nosaka, ka uz ietvēm nevajadzētu veidot autostāvvietas,» Oto rāda ar bruģakmeņiem glīti iezīmētās auto platības uz trotuāra Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī. Tad sparīgi sāk mīt pedāļus prom no centra. «Saskaiti, cik riteņbraucēju ir šajā krustojumā vien —  seši! Vienkārši nevar nepamanīt, cik viņu ir daudz! Viena meitene tikko aizbrauca pa sabiedriskā transporta joslu, pārkāpa noteikumus. Autovadītāji ir neapmierināti, bet Rīgā infrastruktūra tiek plānota tā, ka ar riteni droši nevar braukt, nepārkāpjot noteikumus,» viņš sūkstās. «Otrajā joslā nevar braukt 10 cm no baltās līnijas, jo lielie autobusi vienkārši var «nonest». Protams, autovadītāji ir neapmierināti — riteņbraucējs brauc pa ielas vidu! Bet tas ir domāšanas veids — viņi uzskata, ka šī ir iela, pa kuru var «lidot» un neviens cits te nedrīkst atrasties.»

Brīvības iela pēc nesenā remonta pakārtota privātajam transportam. Līdz šim ārā no centra veda divas brauktuves joslas, viena privātajam, otra — sabiedriskajam transportam, bet šobrīd ir divas joslas privātajam, viena — sabiedriskajam. Virzienā uz centru — divas joslas, nenodalot atsevišķi sabiedrisko transportu. «Satiksmes ābecē ir termins «izraisītais pieprasījums» — satiksmes telpa nekad nepaliek tukša, autovadītāji pārorientēsies un to aizpildīs. Bet velobraucēji brauc pa ietvēm, traucē gājēju dzīvi. Brīvības iela ir pārvērsta par Čaka ielu nr. 2 — pelēka, trokšņaina. Pirmo stāvu uzņēmējdarbība, kas turas tieši uz gājēju, velobraucēju un sabiedriskā transporta lietotāju apmeklējumu, stagnē. Jo ielas draudzīgākas gājējiem un riteņbraucējiem, jo labāk attīstās mazie biznesi,» secina Ozols.

Teikto labi ilustrē rīta kafejnīcu trūkums. Bruņinieku un Brīvības ielas stūrī, kur satikāmies, plkst. 9 vaļā ir Cadets de Gascogne un Mārtiņa beķereja, pretim Dailes teātrim laipni aicina nakts uzdzīvotāju glābiņš, bistro Lauvas nams.  Bet no mirstošā Vidzemes tirgus līdz Tallinas ielai valda klusums.

Kreisajā pusē aiz Matīsa ielas uz brandmūra nozib politiskā reklāma, Nila Ušakova un Vjačeslava Dombrovska fotogrāfijas, lozungs «Atbalsti pārmaiņas!» «Jā, pārmaiņas tika solītas arī Brīvības ielā, tomēr Rīgas domes Satiksmes depertamentam aktīvas vēlmes sakārtot velo un gājēju infrastruktūru nav. Re, arī Toms Bricis mierīgi aizbrauca pa sabiedriskā transporta joslu, pārkāpa noteikumus, viņu par to var sodīt,» Oto sarkastiski iesmejas, rādot uz garāmbraucēju. «Ja notiks ceļu satiksmes negadījums ar taksi vai autobusu, Toms varēs maksāt par zaudējumiem, viņš būs vainīgs. Tas ir absurds!»

Kā pārvietoties velosipēdistam? Tajā pašā nedēļā, kad policija aizturēja Oto, šajā Brīvības ielas posmā reģistrēts vēl nepatīkamāks  incidents — kāds BMW šoferis sāka fizisku izrēķināšanos ar riteņbraucēju, kas atbilstoši noteikumiem minās otrajā joslā.

Pabraukuši garām spēļu zālei un naktsklubam, Brīvības ielā 103 tomēr atrodam ēstuvi, kur padzert kafiju. Mednieku bāra skatlogu un iekštelpas rotā izbāzti dzīvnieki, tas atvērts visu diennakti. Brokastu piedāvājuma vietā  bārmene piesola paģiru soļanku, tad tomēr sagrabina «aukstos uzgriežamos». Televizorā skaļi smejas no padomju laikiem pazīstamas Krievijas humora programmas varoņi, galdiņa virsmā inkrustētas monētas ar Ļeņina attēlu.

Sēžot pie atvertām durvīm, atkal vērojam nepārtraukto velobraucēju plūsmu. «Ja cilvēkiem vajag nokļūt kādā no šī kvartāla ēkām, viņi nebrauks cauri Barona ielai, kur ir veloceliņš. Brīvības un Cēsu ielas krustojumā ir IT birojs, vairāki simti darbavietu. Barona kvartālā arī tūkstošiem darbavietu. Simtiem dzīvokļu, biroju, veikalu, dažādu iestāžu… Daudzi tagad lieto elektroskūterus — transportlīdzekļus, kas attīsta 20 km/h un vairāk, bet nav tiesīgi izmantot brauktuvi. Ātrums ir bīstams gājējiem uz ietvēm. Veloinfrastruktūras attīstība stagnē, bet cilvēku paradumi ir divus soļus priekšā.»

Sastrēgumi, gaisa piesārņojums un troksnis ir iemesls, kāpēc iedzīvotāji pamet Rīgu, tā vairs nav ģimenēm draudzīga, noraizējies ir aktīvists. Pēdējo 20 gadu laikā pilsēta esot zaudējusi 76 tūkstošus cilvēku, daudzas centra ēkas ir tukšas. Pirms 20 gadiem Rīgā un Stokholmā iedzīvotāju skaits bija vienāds, pēdējos 15 gados Stokholmā tas pieaudzis par 15%, bet Rīgā samazinājies par 11%. «Cilvēki pārvācas uz Pierīgu, kur ir zaļāks, mierīgāks, vide piemērotāka ģimenēm. Atgriežas, visticamāk, ar automašīnām, un tā veidojas sastrēgumi. Rīgas transporta attīstība joprojām tiek veidota kā 60. gados — ar jaunām automaģistrālēm, vairāk joslām transportam, ignorējot velobraucējus. Kaut gan nevar nepamanīt, ka katru gadu to kļūst vairāk. Velostatīvi ir pārpildīti.» Zaļās iniciatīvas Rīgā diemžēl balstās nevis uz politisko gribu, bet uz aktīvismu, saka Oto.

Pilsēta cilvēkiem iniciējusi gan velostāvvietas pie Latvijas Pasta nodaļām, gan augstos velostatīvus pie veikaliem Maxima. «Iepriekš tur bija «šķīvju žāvētāji», kur tikai priekšējo ratu var pieslēgt.» Avotu ielā uzliktās zīmes virzienā, kur brauc sabiedriskais transports, pēc aktīvistu spiediena tagad ļauj doties arī ar velosipēdiem. Slīpie borti vārtrūmju iebrauktuvēs liek pārvarēt barjeru automašīnām, nevis gājējiem. Arī brūkošajām Vanšu tilta kāpnēm uzmanību šopavasar pievērsa kāds Pilsēta cilvēkiem lapas sekotājs. «Tas ir mūsu mērķis — likt domāt, problēmām pievērst uzmanību jebkuram rīdziniekam. Katru dienu atnāk vēstule ar kādu ideju, cilvēki mums uzticas. Sabiedrības domāšanas veids mainās. Tas jau ir pats vērtīgākais!»

Ēdienkarte

Vistas rulete ar maizi
Divas baltas kafijas
Apelsīnu sula

Skolas soma atvērta

Beidzot ir sācies simtgades vērienīgākais pasākums — Skolas soma. Diemžēl lauku skolās uzskata, ka viņiem tā nav tik labi pieejama kā rīdziniekiem. Kāpēc tā?

Kaut arī atklāta ar grandiozu koncertu Arēnā Rīga, kurā 6000 Latvijas skolēniem un pedagogiem uzstājās pat Raimonds Pauls, 13 miljonus eiro vērtā simtgades programma Skolas soma vēl daudziem iesaistītajiem tomēr ir mīkla. Skolām par katram bērnu jau ir pārskaitīti septiņi eiro, bet skolotāji vēl nezina, kā tos izmantot.

Vērienīgais pasākums arēnā 6. septembrī izskatījās gandrīz kā skolas starpbrīdis, kur trokšņaini bērni cits caur citu sarunājas, grauž ābolu vai garlaikoti skatās telefona ekrānā. Būtiskākā atšķirība — gaiteņos skolēni veidoja arī garas rindas, lai iepazītos ar Skolas somā piedāvātajām aktivitātēm: smilšu kino, muzeju, fotomākslas, animācijas un daudzām citām darbnīcām. Daudziem šī bija pirmā iespēja uzzināt, kādi pasākumi iekļauti Skolas somā. Šī 13 miljonus vērtā iniciatīva, kas paredzēta skolēnu kultūras izglītībai, atvēlētās naudas ziņā ir simtgades apjomīgākā programma.

Ielūgumi uz atklāšanas pasākumu bija sadalīti tā, lai piedalītos bērni no pilnīgi visiem novadiem proporcionāli tajos dzīvojošo skolēnu skaitam. No nepilniem 204 tūkstošiem Latvijas skolēnu gandrīz trešdaļa mācās Rīgā, tāpēc 1800 atklāšanas pasākuma dalībnieku bija rīdzinieki, bet no Vārkavas, Alsungas vai Rucavas atbrauca pa trim un četriem skolēniem. Rīgas pašvaldība arī sedza pusi no pasākuma izmaksām, kas kopumā sasniedza 300 tūkstošus eiro.

«Rīdziniekiem ir daudz priekšrocību,» secina Linda Astrauska no Grobiņas sākumskolas. Lielākā daļa no vērtīgākajiem 2000 pasākumiem, kas pašlaik Kultūras ministrijas mājaslapā tiek piedāvāti Skolas somā, notiek nacionālajos teātros, muzejos un koncertzālēs Rīgā. Piemēram, no 170 teātra un mūzikas notikumiem, kas paredzēti 5.—9. klašu skolēniem, 92 ir Rīgā. Taču par naudu, kas pārskaitīta skolām, jāspēj apmaksāt gan pasākuma biļetes, gan ceļš, tāpēc galvaspilsētas bērniem ir lielākas izredzes nekā vienaudžiem reģionos tikt pie kārotā. «Kaut kas nav līdz galam izdomāts,» secina Astrauska kopā ar kolēģi Aldu Cinkus no Grobiņas ģimnāzijas.

Skolas somas rīkotāji kopš paša sākuma zināja, ka visiem skolēniem tiks piešķirta vienāda summa. Šajā pusgadā tie ir septiņi eiro, nākamajos gados līdz pat 2021. gadam — 14 eiro gadā. «Tomēr nenoteicām nekādus attāluma koeficientus. Tas būtu mulsinoši, jo ne tikai Rīgā, visā Latvijā notiek vērtīgi pasākumi,» saka Skolas somas vadītāja Aija Tūna. Viņa iesaka skolotājiem izvēlēties sasniedzamus pasākumus, piemēram, Vidzemes bērnus vest uz notikumiem koncertzālē Cēsīs un teātra izrādēm Valmierā. Nav viss jāpaspēj tieši šajā semestrī — uz Rīgu varēs aizbraukt arī nākamajos, Tūna mierina.

Viņai zināms, ka daudzos novados Skolas somai tiek dots pašvaldību līdzfinansējums ceļa izdevumu segšanai. Rīkotāji gan esot izlēmuši to neizvirzīt kā obligātu nosacījumu Skolas somas finansējuma saņemšanai, lai bērni nepaliktu bešā tajos novados, kur dome nedod naudu transportam.

Kopš gada sākuma, kad tika jau konstatēts, ka 5.—9. klašu skolēniem kultūras pasākumu piedāvājums ir niecīgs, situācija ir uzlabojusies. Kultūras ministrijas mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka notikumu klāsts mazo, vidējo un vecāko klašu skolēniem mērāms vairākos desmitos. No 2000 kultūras norisēm skaitliski visvairāk — apmēram pusi —  veido muzeju un arhīvu piedāvātās nodarbības. «Diezgan tradicionālas,» atzīst Tūna. Taču piedāvājums turpmākajos gados nepārtraukti tikšot papildināts un atjaunināts.

Viņa arī atgādina, ka daudzus pasākumus — koncertus, teātra izrādes, filmu demonstrācijas, nodarbības — var organizēt uz vietas skolās, kas ļaus ietaupīt ceļa izdevumus. Tūna aicina skolas kooperēties, lai kopīgi apmaksātu dārgākus, bet augstvērtīgākus pasākumus. Turklāt ar skolai piešķirto var apmaksāt arī tādus kultūras un mākslas notikumus, kas nav iekļauti Skolas somas sarakstā, jo tas jāuztver tikai kā ieteikums. «Piemēram, ja Alūksnē uzstājas Vestards Šimkus, tam pilnīgi noteikti var izmantot Skolas somas naudu,» saka Tūna.

Kā ideju vērtē skolotāji?


Sanita Kārkliņa
, Kalvenes pamatskola
Mūsu skolā ir tikai 69 bērni, līdz ar to Skolas somai pārskaitītā nauda nesasniedz pat 500 eiro. Ideja ir fantastiska, bet mums daudzi pasākumi ir par dārgu. Tikai tad, ja pašvaldība izrādīs pretimnākšanu un segs transporta izdevumus, mums šis projekts kļūs interesants. Savā Aizputes novadā apspriedām arī iespēju skolām kooperēties, lai sarīkotu kādu pasākumu, piemēram, visām novada 5. klasēm. Bet šobrīd vēl taustāmies. Jau maijā rezervējām biļetes, lai novembrī Nacionālajā teātrī piedzīvotu izrādi Tikšanās vieta — Rīgas pilsētas II teātris par to, kā tika dibināta Latvijas valsts. Biļete skolēnam izmaksā piecus eiro.


Linda Astrauska
, Grobiņas sākumskola
Lauku bērniem daudz nopietnāk jārēķinās ar ceļa izdevumiem. Rīgā ir ļoti labi nacionālo muzeju piedāvājumi un tātad lielākas priekšrocības septiņu eiro izmantojumā, jo rīdziniekiem nekur nav jābrauc. Kad sākumā uzzinājām par Skolas somu, sapratām, ka mums būs iespēja no Grobiņas aizbraukt uz citiem Latvijas novadiem, piemēram, uz koncertzāli Gors Rēzeknē, uz Daugavpils cietoksni. Bet, ja katram skolēnam ir tikai septiņi eiro, mums nav tādu iespēju. Ja Skolas somas mērķis bija ļaut skolēniem iepazīt Latviju, tad kaut kas nav līdz galam izdomāts. Liepājas Lielā dzintara koncertus arī bez Skolas somas esam apmeklējuši atkal un atkal. Gribējām par Skolas somas naudu piedzīvot ko tādu, kas līdz šim par savu naudu nebija iespējams. Skolas soma laikam tomēr ir paredzēta, lai mācīšanās procesu padarītu interesantāku un bagātāku. Tā ka mums vēl nopietni jāsagatavo plāns, kā izmantot naudu.


Lāsma Volāne
, Siguldas pilsētas vidusskola
Mūsu skolā mācās gandrīz 800 skolēnu, atrodamies tuvu Rīgai, tāpēc man Skolas somas piedāvājums šķiet ļoti interesants. Vēl nav bijusi iespēja tajā iedziļināties, bet no redzētā patika Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodarbības un filmu studijas Animācijas brigāde darbnīcas piedāvājums. Esmu audzinātāja 7. klases bērniem un ļoti gribētu viņus aizvest uz kādu izrādi Rīgā. Ir daudz izrāžu mazajiem, savukārt vidusskolēni var iet uz pieaugušajiem domātām izrādēm, turpretim pusaudžiem ir grūti sameklēt kaut ko piemērotu.

Ar Skolas somas pasākumu klāstu var iepazīties Kultūras ministrijas mājaslapā

Nē, nē, nē!

Starp ZZS sarakstu līderiem neviens nepieļauj valdību ar Saskaņu, tomēr daži izvairās no atbildes

Vai jūs 13. Saeimā varētu atbalstīt valdību ar Saskaņu — kopēju koalīciju vai citu sadarbības formu? Šādu jautājumu Ir nolēma uzdot visiem ZZS ministriem, atkārtoti kandidējošiem Saeimas deputātiem un visu apgabalu sarakstu pirmajam piecniekam. Iemesls ir fakts, ka apvienības līderi oficiāli noliedz šādu iespēju, taču vienlaikus Ir noskaidroja, ka ZZS veic sabiedriskās domas aptauju Kurzemes apgabalā, cenšoties izzondēt, kāda būtu vēlētāju attieksme pret ZZS sadarbību ar Saskaņu.


Māris
Kučinskis, Ministru prezidents
«Nē, nē, nē!»


Raimonds
Bergmanis, aizsardzības ministrs
«Nē, nē!»


Artūrs Graudiņš,
Zemnieku savienības ģenerālsekretārs
«Skaidri un gaiši — nē!»


Dana
Reizniece-Ozola, finanšu ministre
«Nē, es pilnībā izslēdzu šādu iespēju.»


Anda
Čakša, veselības ministre
«Es domāju, ka ne.»


Līga
Kozlovska, Saeimas deputāte
«Nē, nē, nē!»


Valters
Dambe, Saeimas deputāts
«Nē!»


Uldis
Augulis, satiksmes ministrs
«Nē, ZZS jau sen ir to pateikusi, it sevišķi Latvijas Zemnieku savienība — mēs nesastrādāsimies ar Saskaņu


Guntis
Kalniņš, Saeimas deputāts
«Pašreiz es neesmu gatavs atbalstīt valdību kopā ar Saskaņu, un diezin vai tās domas varētu pamainīties.»


Ainārs
Mežulis, Saeimas deputāts
«Nē, es personīgi esmu kategoriski pret jebkurā formā.»


Jānis
Klaužs, Saeimas deputāts
«Godātā žurnāliste, kad es būšu nākamajā Saeimā, tad par to arī domāšu!»


Andris
Bērziņš, Saeimas deputāts
«Nē!»


Armands
Krauze, Saeimas deputāts
«Es personīgi ne.»


Edgars
Putra, Saeimas deputāts
«Nē, nekādā gadījumā. Ja kaut kas tāds notiktu, tad es kļūtu par neatkarīgu deputātu.»


Jānis
Dūklavs, zemkopibas ministrs
«Līdz šim esam savu viedokli pauduši — šobrīd mēs to nevarēsim atbalstīt. Ja man privāti jāsaka, tad šobrīd, kamēr Saskaņā nav pieņemti būtiski lēmumi attiecībā par valodām un visi šie konkrētie jautājumi, tikmēr nevarētu to darīt. Ja nostāja būtu būtiski mainījusies šajos pamatvalstiski svarīgajos jautājumos, tad varbūt mēs varētu apspriest šo jautājumu.»


Jānis
Vucāns, Saeimas deputāts
«Šī brīža situācijā, kad ZZS premjera amata kandidāts ir Māris Kučinskis, kurš paudis negatīvu attieksmi pret šādu sadarbību, tad — nē. Ja būs cita situācija, tad arī runāsim. Saskaņa arī mainās, mēs jau nezinām, ko ievēlēs. Manas domas par Saskaņu ir atkarīgas no tā, kā viņi ne tikai vārdos, bet arī darbos maina attieksmi pret latviešu valodu, tas ir visizšķirošākais — ka Latvijā vienīgā valsts valoda ne tikai de iure, bet arī de facto ir latviešu valoda.»


Valdis
Kalnozols, Saeimas deputāts
«Esmu par tiem cilvēkiem, kam ir kopīgs mērķis. Mans uzskats, ka sadalīt Latviju politiskās partijās ir «skaldi un valdi», tā ir nepareiza rīcība. Tā ir mana atbilde — ne jā, ne nē.»


Gundars
Daudze, Saeimas deputāts
«Esmu komandas cilvēks, es pilnīgi piekrītu ZZS viedoklim — mēs šobrīd neizskatām un neatbalstām nekādas koalīcijas vai sadarbības iespējas ar Saskaņu valdībā. Es pateicu to, par ko visi tagad cepas [par atbalstu sadarbībai ar Saskaņu intervijā Rīga TV24], bet es to neesmu teicis par valdību. Sadarbība parlamentā notiek visu laiku. Nevajag izraut no teksta, johaidīarārā, to, ko es neesmu teicis!»


Artis
Rasmanis, Saeimas deputāts
«Partijas vadība vairāk vai mazāk ir novilkusi sarkano līniju un pateikusi, ka nav gatava strādāt ar Saskaņu. Tas man liek domāt, ka mēs no saviem uzstādījumiem neatkāpsimies. Personiskais viedoklis ir tāds pats.»


Augusts
Brigmanis, Saeimas frakcijas vadītājs
«Nē, nekādos variantos. Es pat pateiktu vairāk — ja kaut kādā abstraktā veidā, kam es nedodu pat procentu iespējamības, ZZS varētu piekrist iet [kopā ar Saskaņu], tad es personīgi izstātos no ZZS.»


Jānis
Trupovnieks, Saeimas deputāts
«Šobrīd pietiekami skaidri mūsu attieksmi par iespējamo sadarbību ar Saskaņu ir pateicis frakcijas vadītājs Brigmaņa kungs — nē! Mēs neredzam tādu iespēju, un mūsu vēlētāji būs vīlušies, ja mēs to darīsim.»


Janīna Jalinska,
Daugavpils novada domes priekšsēdētāja
«Nē.»


Jānis Kļaviņš,
uzņēmējs
«Noteikti ne!»


Kārlis
Seržants, Saeimas deputāts
«Es nevaru atbildēt par 13. Saeimu, nezinot, kāds būs tās sastāvs, bet mans personiskais viedoklis ir kategorisks «nē» jebkādai sadarbībai ar Saskaņu valdības līmenī.»


Valdis
Skujiņš, Saeimas deputāts
«Personiski — nē! Liepājas partijai nav tāda uzstādījuma.»


Inese
Aizstrauta, Saeimas deputāte
«Šinī gadījumā personiskais viedoklis ir frakcijas viedoklis — mēs neatbalstām sadarbību ar Saskaņu


Juris
Vectirāns, Saeimas deputāts
«Kad ievēlēs, tad arī skatīsimies! Mēs ievērojam frakcijas viedokli, turklāt tas ir viennozīmīgs visu lēmums.»


Aija 
Barča, Saeimas deputāte
«Liepājas partija un arī ZZS lēmumu nav mainījusi un valdību ar Saskaņu negatavojas atbalstīt. Tas ir tas, ko es zinu.»


Edgars
Tavars, Zaļās partijas valdes priekšsēdis
«Es kā partijas priekšsēdētājs neredzu iespēju, kā ZZS, it īpaši Latvijas Zaļā partija, varētu veidot valdību kopā ar Saskaņu, atbalstīt tās nonākšanu koalīcijā.»


Jānis
Lediņš, Jūrmalas domes deputāts
«Nē, ir Zaļās partijas valdes lēmums, ka mēs ar Saskaņu nesadarbojamies.»

Foto — LETA un Facebook

Lai atrastu adatu, vispirms sakrāva siena kaudzi

Divus krievu aģentus, kurus tagad apsūdz par bijušā spiega Sergeja Skripaļa indēšanas mēģinājumu Lielbritānijā, atšifrēt palīdzēja cilvēki ar unikālu redzes atmiņu — viņus sauc par «superatpazinējiem»

Šā gada martā, kad britu detektīvi sāka bijušā krievu spiega Sergeja Skripaļa indēšanas izmeklēšanu, viņu rīcībā bija maz pierādījumu, izņemot ievērojamu apjomu novērošanas kameru ierakstu. Salīkuši pie datoru ekrāniem, viņi ķērās pie nogurdinoša uzdevuma — pētīt videoierakstus, tādā veidā cenšoties pamanīt slepkavas.

Lielbritānija ir viena no visintensīvāk uzraudzītajām zemēm pasaulē — tiek lēsts, ka valstī uz katriem 11 iedzīvotājiem ir vismaz viena novērošanas kamera. Daudzas no tām ir saslēgtas vienotā sistēmā ar modernu tehnoloģiju, kas palīdz vizuāli identificēt agrāk tiesātus likumpārkāpējus. Kameru modrās acis spēj pamanīt gan datubāzē reģistrētus tetovējumus, gan arī tādus sīkumus kā, piemēram, gredzenu uz rokas mazā pirkstiņa. Tomēr īpaša loma šajā visā ir dabas apdāvinātiem cilvēkiem, kurus dēvē par «superatpazinējiem».

Pagājušajā trešdienā, 5. septembrī, britu varas iestādes paziņoja, ka masīvā izmeklēšanas operācija ir devusi rezultātus: diviem krievu izlūkdienesta virsniekiem ir izvirzīta apsūdzība par slepkavības mēģinājumu. Nākot klajā ar šīm apsūdzībām, izmeklētāji vienlaikus publiskoja arī drošības kameru ierakstu ekrānuzņēmumus, kur abu vīriešu gaitas fiksētas no brīža, kad viņi ar Aeroflot lidmašīnu ieradās Londonā, līdz pat viņu izlidošanai atpakaļ uz dzimteni divas dienas vēlāk. Tika publicēts arī attēls ar viltotu smaržu pudelīti, kurā uz uzbrukuma vietu Solsberijas pilsētiņā tika atvesta nervu inde Novičok.

«Šajā valstī noslēpties ir gandrīz neiespējami. Gandrīz neiespējami,» uzsver Džons Beiliss, kas līdz aiziešanai pensijā 2010. gadā strādāja Lielbritānijas elektroniskajā izlūkdienestā, kas formāli tiek dēvēts par Valdības komunikāciju biroju. «Tagad biroja rīcībā ir vēl modernāka programmatūra, kura spēj identificēt personas pēc gaitas, pat pēc rokaspulksteņa.»

Skripaļa un viņa meitas indēšanas izmeklēšanu, kas tika nodēvēta par operāciju Wedana, var uzskatīt par pirmo augsta līmeņa izmēģinājumu izsekošanas metodei, kuru izstrādājuši tieši briti — savākt pēc iespējas vairāk vizuālo datu un pēc tam tos pamatīgi izsijāt, meklējot pierādījumus.

Pierādījumu piltuve

Pirmajās dienās pēc Skripaļa indēšanas izmeklētāji savāca kopumā aptuveni 11 000 stundu ilgus videoierakstus: no stacijām, ostām, ielu krustojumiem, dzelzceļa līnijām, veikalu skatlogiem, pat privātu automašīnu videoreģistratoriem. Pirms sākt meklēt adatu, mēs vispirms izveidojām savu siena kaudzi — tā joko lietā iesaistītie izmeklētāji.

Pēc tam palīgā tika aicināta Superatpazinēju vienība — viena no Londonas policijas galvenā biroja jeb Skotlendjarda lielākajām vērtībām. Tajā strādā cilvēki, kuriem piemīt īpaša spēja atcerēties sejas. Turklāt «viņi nekoncentrējas uz tādām acīmredzamām pazīmēm kā sirmi mati, ūsas vai brilles», skaidro vienības izveidotājs Miks Nevils. «Viņi spēj atcerēties acis, mutes formu, ausis — ķermeņa pazīmes, kas nemainās. Un viņi spēj atpazīt seju pat tad, ja redzama tikai daļa no tās.»

Tādā lielā izmeklēšanā kā Skripaļa lieta vispirms tika apkopots plašs aizdomās turēto personu loks — supernovērotāji pamanīja vairākus cilvēkus, kuru sejas atkārtojas vairākkārt un kuru uzvedība šķita aizdomīga.

Pieaicinot vietējos policistus, tika atsijāti «nejauši garāmgājēji», piemēram, sīki narkotirgoņi ielās, kuru uzvedība supernovērotājiem izskatījās aizdomīga.

Nākamajā atsijāšanas kārtā tika salīdzinātas videoierakstos pamanītās personas ar cilvēkiem, kuri nākamajās dienās pēc Skripaļa indēšanas atstāja Lielbritāniju, izmantojot Krievijā izsniegtas pases. Aizdomās turēto loks krietni saruka. Pēc tam policija sāka izmeklēt aizdomās turēto personu gaitas, piemēram, pārbaudot viņu mobilo tālruņu lokāciju un kredītkaršu lietošanas vietas.

«Es to nosauktu par tādu kā piltuvi. Iekšā tiek ieliets diezgan liels informācijas apjoms, bet laukā iztek koncentrēta strūkla,» skaidro bijušais elektroniskā izlūkdienesta darbinieks Beiliss.

Kāpēc uzmanību pievērsa tieši Krievijas pasēm? Tāpēc, ka Lielbritānijas Aizsardzības ministrijas zinātniskā laboratorija jau dažas dienas pēc indēšanas secināja: uzbrukumā izmantota «ļoti reta» inde, kuras sastāvs sakrīt ar nervu indēm no Novičok «ģimenes», kas izstrādātas bijušajā Padomju Savienībā 80. gados.

Lielu pakalpojumu izmeklētājiem izdarīja laika apstākļi: nedēļas nogalē, kad notika Skripaļu indēšana, uzsniga Lielbritānijā reti redzamais sniegs, un tas ievērojami samazināja cilvēku skaitu ielās.

Nākamais svarīgais atklājums notika gandrīz divus mēnešus pēc Skripaļu indēšanas, kad policija ieradās pārmeklēt City Stay viesnīcu Londonas austrumos — tur abi aizdomās turētie vīrieši pavadīja divas naktis pirms uzbrukuma. Izmeklētāji paņēma vairākus paraugus un nosūtīja uz laboratoriju. Divas analīzes bija pozitīvas — tajās tika atklātas nervu indes paliekas.

Maskava protestē

Kad pagājušajā trešdienā Skotlendjarda Pretterorisma nodaļas priekšnieks Nīls Basu pēkšņi sasauca preses konferenci, uz to sanākušajiem žurnālistiem nācās rēķināties ar vēl nebijušu drošības pasākumu — viņiem tika atņemti mobilie tālruņi un citas elektroniskās saziņas ierīces, lai paziņojums par izmeklēšanas rezultātiem nenoplūstu publiskajā telpā ātrāk par aresta ordera izsniegšanu abiem aizdomās turētajiem krieviem Aleksandram Petrovam un Ruslanam Boširovam. Divas stundas vēlāk britu premjere Terēza Meja paziņoja, ka viņas valsts izlūkdienesti abus vīriešus uzskata par Krievijas militārās pretizlūkošanas dienesta GRU virsniekiem.

Maskavas pretreakcija bija strauja — Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja kategorisku noraidījumu.

«Es nevaru ignorēt faktu, ka britu un arī amerikāņu kolēģi rīkojas pēc vienas un tās pašas shēmas: nepiedāvājot nekādus pierādījumus, viņi izplata kaut kādu «krievu aģentu» sarakstu, lai attaisnotu savas Londonā un Vašingtonā veiktās raganu medības,» deklarēja Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova.

Tomēr pati Zaharova ignorējusi diezgan pārliecinošus faktus par Petrova un Boširova īso vizīti Lielbritānijā.

Video nemelo

2. martā termometra stabiņš Šeremetjevas lidostā Maskavā rādīja mīnus 10 grādus. Todien sniga arī Anglijā. Izkāpjot no Aeroflot reisa SU2588 Getvikas lidostā, abi aptuveni 40 gadus vecie vīrieši bija ģērbušies džinsos, vilnas svīteros un krosenēs. Pāri pleciem nevērīgi pārmestas somas. Tieši tādi viņi fiksēti lidostas novērošanas kamerās drīz pēc četras stundas garā lidojuma. Britu izmeklētāji ir pārliecināti, ka vienā no somām ir paslēpta viltota Nina Ricci smaržu Premier Jour pudelīte. Tās bronzas iepakojumu rotā zīmētas puķītes un norāde Made in France. Smaržu vietā tajā bija ielieta nervus paralizējošā inde, pudelītei bija uzlabots hermētiskums un nomainīts šķidruma pulverizators, pieskaņojot to plānotajam uzbrukumam. 

No lidostas abi vīrieši ar vilcienu aizbrauca līdz Viktorijas stacijai un pārsēdās metro uz Londonas austrumiem, nokļūstot līdz City Stay viesnīcai. Tā ir necila viesu naktsmītne. Sarkanu ķieģeļu Viktorijas laiku ēka, kuras fasāde appūsta ar grafiti. Blakus atrodas Barclay bankas filiāle, populāra dzelzceļa līnija, bet ielas pretējā pusē — evakuēto automašīnu stāvlaukums un Texaco degvielas uzpildes stacija.

Nākamajā dienā Petrovs un Boširovs uzvedās klasiskā spiegu manierē, proti, viņi devās izlūkos. 3. martā ar vilcienu aizbrauca līdz Solsberijai, lai izpētītu Skripaļa mājvietas apkaimi. Vilciens no Voterlū stacijas Londonā pienāca 14.25. Nākamās pāris stundas viņi staigāja pa mazpilsētu un atceļā uz galvaspilsētu devās 16.10. Novērošanas kameras ierakstā redzams, kā Boširovs pēta vilcienu atiešanas sarakstu, rokās turot melnus cimdus.

Uzbrukuma dienā, apgalvo izmeklētāji, abi vīrieši atkal sēdās vilcienā — 8.05 iekāpuši Voterlū stacijā, viņi Solsberiju sasniedza 11.48. Smaržu pudelīte ar indi, visticamāk, bija paslēpta pelēkā mugursomā, ko nesa Petrovs. Tālāk devās kājām. No Solsberijas stacijas līdz Skripaļa mājoklim — rindu mājai — Christie Miller Road ielā ir aptuveni pusotrs kilometrs.

Kameras fiksējušas viņu pārvietošanos pa Wilton Road ceļu, ejot gandrīz soli solī. Tas ir dažu minūšu attālumā no Skripaļa mājas. Tad viņi pagāja garām degvielas uzpildes stacijas kamerai. Pēc tam, visticamāk, pagriezās pa labi, izejot cauri nelielam parciņam, un ar Novichok indi appūta Skripaļa mājas ārdurvju rokturi, uzskata izmeklētāji.

Šo brīdi kameras nav fiksējušas, taču izmeklētāji videoierakstos atraduši citus pavedienus. Pulksten 13.05 viņi redzami kamerā Fisherton ielā atceļā uz staciju. Abu vīriešu ķermeņu valoda ir relaksētāka. Petrova sejā ir smīns. Atlikuši vēl divi uzdevumi: tikt vaļā no smaržu pudelītes un izbraukt no valsts.

Tagad noskaidrots, ka pudelīte galu galā tika iemesta ziedoto mantu vākšanas konteinerā. Tas izrādījās liktenīgs fakts diviem britiem: 30. jūnijā «ziedotās» smaržas nonāca pie Solsberijas piepilsētā dzīvojošā Čārlija Roulija (45) un viņš tās uzdāvināja savai dzīvesbiedrei Donai Stērdžesai (44). Sievietei esot palicis slikti aptuveni 15 minūtes pēc «eļļainā» šķidruma uzsmidzināšanas uz plaukstas locītavas, vēlāk atstāstīja Roulijs. Sieviete nomira slimnīcā pēc 10 dienām, bet dzīvesbiedrs atveseļojās, jo neesot nonācis tiešā saskarsmē ar indīgo šķidrumu.

Pulksten 13.50 Petrovs un Boširovs redzami iekāpjam vilcienā uz Londonu. Aptuveni ap to pašu laiku no savām mājam bija izgājis bijušais krievu spiegs Sergejs Skripaļs (67) un viņa ciemos atbraukusī meita Jūlija, lai dotos pusdienās uz pilsētas centru. Divas stundas vēlāk garāmgājēji viņus pamanīja bezsamaņā sagumušus uz soliņa Solsberijas parkā.

Petrovs un Boširovs atkal fiksēti videokamerās 4. marta vakarā, pulksten 19.28 ejot cauri drošības pārbaudei Hītrovas lidostā. Petrovs iet pirmais, aiz sevis velkot mazu melnu somu ar ritenīšiem. Labajā rokā ir koši sarkans priekšmets — Krievijas pase. Britu policija uzskata, ka pase ir īsta, bet vīrieša un viņa sabiedrotā vārdi, visticamāk, ir izdomāti. «Citiem vārdiem sakot, tā ir smalki izplānota spiegošanas operācija, kuru atbalstījusi valsts vai atsevišķas valstiskas iestādes,» secina Londonas laikraksts The Guardian.

Īstā angļu manierē

Bijušais britu elektroniskā izlūkdienesta darbinieks Beiliss uzskata, ka aizdomās turētos diez vai jelkad izdosies arestēt un tiesāt par Lielbritānijā veikto uzbrukumu. Lai gan šobrīd ir izsniegts aresta orderis un viņu vārdi reģistrēti Interpola meklēto personu sarakstā, nav šaubu, ka Krievija viņus aizsargās.

«Daudzi cilvēki noplāta rokas un saka — kāda tam visam jēga?» turpina Beiliss. «Jā, viņi ir Krievijā. Taču tas nozīmē arī to, ka viņi vairs nekad nevarēs atgriezties Lielbritānijā.» Papildus tam, protams, ir «gandarījums, ka patiesība beidzot ir nākusi gaismā. Mēs varam pierādīt pasaulei, ka uzbrukumā ir vainojami tieši krievi.»

Izmeklētāju 5. septembra paziņojums ar atvieglojuma sajūtu sagaidīts arī Solsberijā. Pilsētas padomes vadītājs un krodziņa Duke of York īpašnieks Metjū Dīns pauž cerību, ka beidzot tiks pielikts punkts dažādām sazvērestības teorijām, kas klejo jau kopš marta. «Varam aizvērt šīs durvis.»

Solsberijas vietējā radio izpilddirektors Serī Harfords-Džonss paslavējis izmeklētājus par «apbrīnojamu prasmi tikt skaidrībā par notikušo un noskaidrot vainīgos». Varbūt pārāk skaļi būtu teikt, ka tas viss līdzinās aizraujošai piedzīvojumu filmai, taču izmeklētāju paveiktais nenoliedzami ir uzslavu vērts, uzskata Harfords-Džonss. «Es runāju par metodisko pieeju, skrupulozo urķēšanos. Bet, jūs jau paši saprotat, ka tas ir vienīgais veids, kā ar šādām lietām tikt galā. Tādā īstā angļu stilā.»