Diena: 11. septembris, 2018

Ar kuru partiju tev ir pa ceļam, noskaidro “IR Politiskajā tinderī”

No 11. septembra ar digitālā rīka Tinderis.lv palīdzību ikviens vēlētājs var ērti un viegli noskaidrot, ar kuru no politiskajiem spēkiem saskan uzskati 24 būtiskos jautājumos. Līdzīgi kā populārajā iepazīšanās lietotnē, atbildot ar «jā» vai «nē», iespējams atrast partiju, ar kuru uzskatu ziņā ir pa ceļam.

Vai pieeja veselības aprūpei ir tieši jāsaista ar nodokļu nomaksu; vai visās vidusskolās mācībām jānotiek latviešu valodā; vai jāatlaiž tiesneši, kuru lēmumi atzīti par likumam neatbilstošiem, — šos un citus jautājumus IR Politiskā tindera veidotāji uzdevuši sarakstu līderiem no septiņām partijām, kuras SKDS aptaujās ieguvušas vismaz 2% atbalstu un tām ir cerības iekļūt 13. Saeimā. Tās ir: Jaunā konservatīvā partija, Nacionālā apvienība, Saskaņa, Attīstībai/Par!, Jaunā Vienotība, KPV LV, Zaļo un Zemnieku savienība.

«Izvēlēties kandidātu sarakstu, protams, ir vienkāršāk, nekā atrast savu otro pusīti, taču šoruden daudzi jūtas tiešām apmulsuši partiju piedāvājumā. IR Politiskais tinderis palīdzēs gan tiem, kas balsos pirmo reizi, gan pieredzējušiem vēlētājiem — ar 24 klikšķiem varat ātri nonākt pie atbildes un tad izlemt, vai ar to pietiek, vai arī gribat uzzināt vairāk,» saka žurnāla Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele.

Uz jautājumiem politiķi tika lūgti atbildēt īsi un skaidri — ar «jā» vai «nē». Vairākums tika ar šo uzdevumu galā, taču daļa nespēja formulēt kodolīgas atbildes. Šajos gadījumos IR Politiskā tindera veidotāji «jā»/«nē» izvēli loģiski secināja no politiķu izvērstajām atbildēm, ar kurām pilnībā var iepazīties www.irir.lv/politiskaistinderis.

Vietnē Tinderis.lv sev tīkamāko politisko spēku var noteikt, arī vērtējot politiķus pēc izskata ar «patīk» vai «nepatīk» kā populārajā iepazīšanās platformā — šī ir iespēja salīdzināt rezultātu, ja izvēli izdara pēc politiķu skata vai pēc uzskatiem. IR Politiskā tindera veidotāji ar rīka palīdzību aicina pirms balsošanas pieņemt izsvērtu lēmumu, kam uzticēt turpmākos četrus gadus vadīt mūsu valsti.

Digitālā rīka IR Politiskais tinderis nolūks ir īpaši pievērst vēlēšanām jauniešu uzmanību. Kā liecina šovasar veiktā SKDS aptauja, tikai 25,5% jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem apstiprina, ka noteikti piedalīsies 13. Saeimas vēlēšanās.

Digitālo rīku izveidojis žurnāls Ir ar reklāmas aģentūras McCann Riga atbalstu.

Krievijā sākas kopš Aukstā kara vērienīgākie militārie manevri

Krievijā otrdien sākās kopš 80.gadiem vērienīgākie militārie manevri “Vostok-2018”, pavēstīja Krievijas Aizsardzības ministrija. “Krievijas Tālajos Austrumos sākušies karaspēka manevri “Vostok-2018″,” teikts ministrijas paziņojumā. Manevrus vada aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu.

Manevros piedalīsies aptuveni 300 000 karavīru un 1000 lidaparātu, 36 000 tanku, bruņutransportieru un citu mašīnu, līdz 80 kuģiem, teikts ministrijas paziņojumā. Manevri notiks piecos poligonos, Japāņu, Beringa, kā arī Ohotskas jūras akvatorijās. Manevrus “Vostok-2018”, kas ilgs līdz 17.septembrim, nosodījusi NATO, tos dēvējot par “vērienīga konflikta” izmēģinājumu. Manevros piedalīsies arī Ķīnas un Mongolijas armijas, vēsta LETA/AFP/Interfax.

Sagaidāms, ka manevrus apmeklēs arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins, pēc tam kad Krievijas Tālo Austrumu pilsētā Vladivostokā būs piedalījies ekonomikas forumā, kur viens no viesiem būs arī Ķīnas prezidents Sji Dziņpins.

“Tā būs “Zapad-81″ atkārtošana, bet savā ziņā tie būs pat lielāki,” pagājušajā mēnesī sacīja Šoigu, atgādinot par 1981.gada manevriem Austrumeiropā.

Manevros piedalīsies Austrumu un Centrālā kara apgabalu vadības struktūras un karaspēks, Klusā okeāna un Ziemeļu flotes, pilnā apjomā tiks iesaistīti desanta spēki. Manevri būs maksimāli pietuvināti kaujas apstākļiem, norādīja ministrs.

Šoigu pieminētie PSRS manevri “Zapad-81” notika Baltkrievijā, Ukrainā un okupētajās Baltijas valstīs. Tūkstošiem padomju karavīru to gaitā cita starpā gatavojās karaspēka ievešanai Polijā, kur tobrīd notika opozīcijas arodkustības “Solidaritāte” aizsāktie protesti.

Trīs mēnešus pēc šiem manevriem Polijā tika ieviests karastāvoklis. Valdības vadītāja amatā stājās aizsardzības ministrs Voicehs Jaruzeļskis. Vēlāk viņš skaidroja, ka, pateicoties Nacionālās glābšanas padomes izveidošanai 1981.gada 13.decembrī, novērsta PSRS karaspēka ievešana Polijā.

Atbilstoši Maskavas sniegtajai informācijai, pērn manevros “Zapad-2017”, kas notika Krievijā un Baltkrievijā, piedalījās 12 700 karavīri. Tomēr NATO norādījusi, ka Krievijas oficiāli izziņotajā informācijā manevru mērogs samazināts, bet dažas alianses austrumu dalībvalstis pieļāva, ka manevros piedalījušies vairāk nekā 100 000 karavīru.

Aptauja: 65% skolu trūkst pedagogu

Skolu direktori atzīst, ka 65% skolu trūkst dažādu priekšmetu pedagogu, liecina Neatkarīgās izglītības biedrības veiktā aptauja. Tikai 35% skolu direktoru atzinuši, ka patlaban ar pedagogu trūkumu nesaskaras. Aptauja tika īstenota, lai atspoguļotu pedagogu trūkuma problēmu virknē skolu, kā vienu no situācijas iemesliem minot arī zemo pedagogu profesijas prestižu.

Aptaujas ietvaros skolu direktoriem tika lūgts norādīt, kādu mācību priekšmetu pedagogu trūkst visvairāk. Pirmajā vietā ierindojās fizikas skolotāji, viņiem sekoja pirmsskolas pedagogi, pedagogu palīgi, matemātikas un ķīmijas skolotāji. Analizējot skolu direktoru sniegtās atbildes, var secināt, ka vismazāk trūkst sporta, sociālo zinību un vēstures skolotāju.

24% no aptaujātajiem skolu direktoriem pārstāv kādu no Rīgas skolām, 18% – Pierīgas skolas, bet 58% – reģionu skolas, arī citu republikas pilsētu skolas.

Neatkarīgās izglītības biedrības vadītāja Zane Ozola skaidro: “Dažādos pētījumos varam lasīt, ka skolotāju profesijai Latvijā ir zems prestižs. Mēs, Neatkarīgā izglītības biedrība, kas apvieno skolās un augstskolās strādājošus profesionāļus, uzskatām, ka pašreizējais skolotāju trūkums lielā mērā saistīts ar profesijas zemo prestižu.”

Biedrības vadītāja uzsver, ka prestižu nosaka ne jau tikai atalgojuma līmenis, bet arī konkrētās profesijas iespējas ietekmēt procesus sabiedrībā. Tikpat būtiska ir arī cieņa un autoritāte, kā arī vispārēja sabiedrības attieksme. Tas, ka 65% skolu ir grūtības atrast vairāku priekšmetu skolotājus, norāda uz samilzušu problēmu.

Pēc viņas domām, politikas veidotāji ilgstoši ir paļāvušies, ka, samazinoties bērnu skaitam, nebūs nepieciešams tik daudz skolotāju kā līdz šim un ka dabiskā veidā saglabāsies vajadzīgā skolēnu – skolotāju proporcija. Taču skolu vadītāji un pētnieki pēdējos gados ir norādījuši uz pedagogu novecošanos un nepietiekamu jauno skolotāju ienākšanu skolā. Ir zināms, ka Latvijas augstskolās un universitātēs top jauna pieeja skolotāju izglītības programmām. Taču jauno studentu atlase un programmu kvalitāte ir tikai daļa no nepieciešamajām izmaiņām. Profesijas prestižu veido arī augstāko amatpersonu attieksme, norāda Ozola. “Ja valdība nespēj vienoties par jau iepriekš apstiprināta algu paaugstināšanas grafika realizēšanu, tad šāda attieksme parāda, ka politiķi neizprot savas rīcības negatīvo ietekmi uz skolotāja profesijas prestižu. Šoreiz svarīgāka par pašu algas paaugstināšanu ir valdības attieksme. Valdībai ir jāpauž konkrēts atbalsts skolotāju profesijai, pildot apņemšanos par algu paaugstināšanu, pretējā gadījumā skolotāju trūkumu izjutīsim vēl vairāk.”

Aptauja norisinājās interneta vidē no 24. augusta līdz 5. septembrim, aptaujājot gandrīz 200 respondentus.

Otrdien valdība lems par pedagpgu algu paaugstināšanu.

VIDEO: Virtuāla ekskursija pa topošo Jauno Rīgas teātri

Teātra mīļotāji un visi interesenti līdz 30. septembrim var apmeklēt virtuālās realitātes ekskursiju pa topošo Jauno Rīgas teātri un redzēt to tādu, kādu to ir iecerējuši projekta autori, informē VNĪ valdes locekle Kitija Gruškevica.

Virtuālā ekskursija pieejama septembrī pašreizējās JRT telpās Miera ielā 58a, “Tabakas fabrikas” 4. stāva vestibilā iepretim garderobēm pirms katras izrādes un tās pārtraukumā, ja izrādē tāds ir paredzēts.

“Teātris Lāčplēša ielā durvis vērs 2021. gadā, tāpēc tikmēr aicinām izmantot iespēju un uzzināt, kāds tad pēc pārbūves izskatīsies viens no Eiropā modernākajiem teātriem – virtuāli izstaigāt gan pagalmu, gan vestibilus, gan skatītāju zāles, kā arī ielūkoties telpās, kuras ikdienā apmeklētājiem nebūs pieejamas. Piemēram, apskatīt pazemes darbnīcas vai ieraudzīt Smiļģa zāli aktieru acīm, stāvot uz skatuves,” pastāstīja Gruškevica.

Projekta autori ir pilnsabiedrība “Zaigas Gailes birojs un partneri”. Atbilstoši iecerēm JRT izmantoto telpu apjoms gandrīz divkāršosies – no 5146 m2 līdz 9767,1 m2, turklāt papildus plānota pagalma labiekārtošana 649,2 m2 platībā. Savukārt kopējais skatītāju vietu skaits sasniegs 840 atšķirībā no līdzšinējām 400. Paredzētas trīs skatītāju zāles: lielās Smiļģa zāles partera daļā būs 325 skatītāju vietas, bet balkonā – 175, lielajā “Black-box” zālē – 240, mazajā “Black-box” zālē būs 100 sēdvietu.

Ir paredzēta vieta teātra kafejnīcai un bērnu istabai. Papildus jaunajā apjomā ir paredzētas trīs mēģinājumu zāles – lielā mēģinājumu zāle 282 m2 platībā un divas mazās mēģinājumu zāles attiecīgi 163 m2 un 126 m2 platībā. Otrais stāvs, kas ieguvis nosaukumu “Radošais stāvs”, tiks pilnībā atvēlēts aktieriem un citiem teātra darbiniekiem – tas būs ar plašu virtuvi kopīgai tējas tasei, lugu lasījumiem vai jaunu ideju radīšanai. Savukārt pagraba stāvā paredzēta moderna darbnīca.

JRT projekta budžets ir 31 miljons eiro, no tā būvniecības budžets ir 21 miljons eiro, bet pārējos izdevumus veido būvuzraudzība, tehnoloģijas un aprīkojums, kā arī ārvalstu ekspertu darbs.

Ieskatu virtuālajā tūrē var gūt šeit:

Pieci iemesli, kādēļ komercīpašumu segments pašlaik ir uz viļņa

Šogad aktivitāte komercīpašumu tirgū darījumu skaita ziņā ir sasniegusi pēdējo gadu laikā neredzētus augstumus. Notiek daudzi darījumi ar biroju telpām, tirdzniecības platībām, noliktavu ēkām, ražošanas telpām, viesnīcām un citiem komercobjektiem, kas ģenerē naudas plūsmu. Ir atdzīvojies arī zemes tirgus, kas parasti ir vispasīvākā komercīpašumu niša. Līdz ar to varam droši teikt, ka komercobjektu sektors ir uz viļņa! Tam pamatā ir daudzu apstākļu sakritība, bet šajā rakstā vēlos izcelt piecus, manuprāt, būtiskākos.

  1. Tirgū pašlaik ir daudz brīvas naudas. Lielajiem uzņēmumiem un investīciju fondiem ir uzkrāts kapitāls, ko tie grib ieguldīt. Redzam, ka darījumos pircēji nāk ar ievērojamu sava kapitāla līdzdalību – daudz augstāku, nekā tas bija pirmskrīzes posmā (jaunā tirdzniecības centra Akropole darījumā tie bija 40%, citos darījumos pat 50% un vairāk).
  2. Aizdevumu procentu likmes joprojām ir ļoti zemas. Tas veicina investoru interesi ieguldīt komercīpašumos, jo tie spēj nest lielāku ienesīgumu salīdzinājumā ar depozītu vai obligācijām. Taču jāpatur prātā, ka neviens nav atcēlis investīciju jomas pamatlikumu: lai iegūtu lielāku ienesīgumu, ir jāuzņemas lielāks risks.
  3. Lielie spēlētāji ir ‘izgājuši medībās’. Īpaši aktīvi ir investīciju fondi – igauņu Eften, lietuviešu Lords LB, skandināvu East Capital un Northern Horizon, kā arī vietējie fondi, piemēram, SG Capital. Starp citu, priecājos beidzot arī komercīpašumu segmentā redzēt, ka Latvijas ekonomikā tiek ieguldīts Latvijas iedzīvotāju uzkrātais pensiju 2. līmeņa kapitāls.
  4. Latvijā joprojām ir zems hipotekāro kredītu apjoms pret iekšzemes kopproduktu. Vienlaikus pieaug pirktspēja un padomju laiku dzīvojamais fonds vairs nespēj apmierināt cilvēku prasības pēc dzīves kvalitātes. Tādēļ attīstītāji Rīgā saredz augstu potenciālu dzīvojamās apbūves attīstīšanai. Vienlaikus ir jautājums – vai tiek būvēti projekti, kas ir pieejami vietējiem pircējiem? Cik daudz Latvijā ir cilvēku, kas var atļauties dzīvokli par 2500 eiro kvadrātmetrā? Rīgā vidējā alga ir gandrīz 1100 eiro – šī ir aptuvenā summa, ko vidējais rīdzinieks var atļauties maksāt par kvadrātmetru.
  5. Būvniecības sektors ir atguvis (un jau izsmēlis!) savu kapacitāti. Pirms diviem gadiem, kad būvkompānijas ziņoja par apgrozījuma kritumu 25-50% apmērā, situācija bija depresīva. Taču pērn un šogad nozare ir attīstījusies lēcienveidīgi +30% 2017. gadā un vēl +30% šā gada pirmajā pusē. Redzam lielus projektus – būvējas jauni tirdzniecības centri Akropolis, IKEA, paplašinās esošie – Origo, Alfa, Spice.

Ir investori, kas naktī vēlas gulēt mierīgi, tādēļ iegulda zema riska projektos, bet ir tādi, kas gribēs ieguldīt arī augstāka riska aktīvos. Tas pats ir arī nekustamā īpašuma projektiem. Piemēram, var finansēt jau gatavu biroju ēku ar drošu ilgtermiņa nomas līgumu starptautiskai kompānijai, un var iedot naudu jauna ofisa būvniecībai, kur nav zināms vai vispār kādam būs interese telpas īrēt. Pirmajā gadījumā procentu likme būs ap 3%, otrā – ap 5%. Bankas labprātāk izvēlēsies pirmo darījumu.

Ekonomista un filozofa Ādama Smita teorija saka, ka tirgus ir pašregulējošs. Ja ir brīva niša, kāds to aizņems. Tāpēc ir gana liela izvēle arī no alternatīvajiem finansējuma avotiem. Augstāka riska projektos finansējumu var piesaistīt, izlaižot obligācijas, kur procentu likme būs 5-10% gadā, izmantojot pūļa finansējumu (crowdfunding) ar likmēm no 10-15%, vai pie privātajiem investoriem, kas sagaidīs 20-30% atdevi.

Šeit nonākam pie svarīga jautājuma: kāda ir banku atbildība šajos apstākļos? Bankas ar savu kreditēšanas politiku spēj veicināt kāda ekonomikas sektora uzkaršanu vai pat pārkaršanu – esam jau guvuši sāpīgas un dārgas mācības iepriekšējās krīzes laikā. Tāpēc banku uzdevums ir šajā karstajā laikā saglabāt vēsu galvu, piemēram, nefinansējot pārvērtētus aktīvus un izvairoties no projektiem, kur trūkst klienta līdzdalības ar finansējumu vai klientam nav pieredzes konkrētajā jomā.

Pieņemot kredītlēmumu par komercīpašuma finansēšanu, bankai ir divi svarīgākie jautājumi: kam mēs aizdodam naudu (kas ir uzņēmuma īpašnieki, kāda ir viņu kapitāla izcelsme, kāda ir viņu pieredze un reputācija), un kā mēs naudu saņemsim atpakaļ? Banku pieredze pēc krīzes rāda, ka dabūt naudu atpakaļ no nelikvīdiem aktīviem, piemēram, zemes gabaliem, viesu namiem, nepabeigtām būvēm, ir ļoti dārgi, ilgi un sarežģīti.

 

Autors ir SEB bankas valdes loceklis, lielo uzņēmumu apkalpošanas biznesa vadītājs

Ikdiena Latvijas sportā – izdzīvošanas čempionāts

Latvijā strādājošo treneru skaits strauji sarūk, jauniešu skaits treniņu grupās ir pārāk liels un, piemēram, vieglatlētikai akūti trūkst šim sporta veidam piemērotas infrastruktūras. Tādēļ jau tagad jomā strādā lielākoties tikai dedzīgākie entuziasti, kuriem trenera darbs ir aicinājums un kuri, ignorējot visas grūtības, ir gatavi veltīt tam savu dzīvi. Vai ar treneru entuziasmu pietiek, lai Latvijas sportisti nākotnē sasniegtu regulārus, augstus rezultātus pasaules mērogā? Baidos, ka kādā brīdī ar to var izrādīties par maz, jo fanātisko treneru skaits turpina samazināties.

Sportistu sniegums sacensībās ir atkarīgs ne tikai no pašu talanta, bet arī no trenera profesionalitātes, spējas motivēt savus sportistus un pašizaugsmes, kas ilgtermiņā ietekmē treniņprocesa kvalitāti. Trenera darbs, tāpat kā sportista aicinājums, ir dzīvesveids. Tas prasa neatslābstošu interesi par savu sporta veidu, nepārtrauktu mācīšanos un profesionālo pilnveidošanos, individualizētu pieeju katram sportistam.

Latvijā patlaban izcilu treneru ir maz, un viņu skaits strauji sarūk. Lai kļūtu par treneri, jābūt ļoti spēcīgai personībai ar spējām otru cilvēku attīstīt, virzīt uz priekšu, atbalstīt šaubu brīžos.

Protams, nozīme ir uzkrātajai pieredzei, taču esmu saticis gan trenerus ar 50 gadu stāžu, kuri strādā ķeksīša pēc, gan tādus, kas pēc pieciem darba gadiem to dara daudz labāk par saviem vecākajiem kolēģiem. Tā ir problēma ne tikai sportā: ir grūti atrast labu angļu valodas skolotāju, labu mūzikas speciālistu vai zinošu profesionāli jebkurā jomā. Labu sporta treneru un skolotāju ir maz, likumsakarīgi trenēties gribētāju skaits grupās – neadekvāti liels. Ar cik daudziem augstu sasniegumu sportistiem viens treneris var strādāt? Vai grupā, kur trenējas 20 bērnu, ir iespējams katram veltīt viņam vajadzīgo uzmanību, izcelt spējas, “piedzīt” vājās vietas? Uzskatu, ka tas ir neauglīgi. Savā sporta skolā strādāju ar diviem, trim, augstākais, četriem sportistiem, un tad ir iespējams kaut ko panākt. Pie manis atnāk audzēkņi no parastas sporta skolas, kas trenējušies sešus gadus, bet viņi neko nemāk, pat elementārus sprinta vingrinājumus, kur nu vēl ko specifisku augstlēkšanā, barjerskriešanā vai tāllēkšanā. Bērni nav vainīgi, un arī treneris nē – ko viņš var iemācīt 20 bērniem vienlaikus? Pat redzot šāda darba apšaubāmo vērtību, trenerim īsti nav izvēles – labu kolēģu kļūst aizvien mazāk, bet slodze uz palikušo pleciem – aizvien lielāka.

Un te mēs nonākam pie viena no iemesliem, kas izraisījis šo  neapskaužamo situāciju –  treneru atalgojums ir mazs, un arī sistēma nemotivē sasniegumiem. Finansējums tiek dalīts bez izpratnes, cik daudz un kā treneri strādā.

Tiek lēsts, ka Latvijā esot 360 vieglatlētikas treneri! Realitātē redzu varbūt kādus piecdesmit. Protams, Izglītības un zinātnes ministrija, kas šobrīd pārvalda sporta nozari, nevar kontrolēt vieglatlētikas, basketbola vai jebkura cita sporta veida treniņu procesu un sadzīvi. Kā lai viņi zina, kā strādā Pēteris vai Jānis? Tieši tāpēc finansējuma shēma būtu jāveido tā, lai finansējumu treneru atalgojumam piešķirtu institūcijas, piemēram, sporta veidu savienības vai federācijas, kas diendienā seko līdzi norisēm konkrētajā sporta veidā. Tai jābūt piramīdai, kuras apakšā iesācējs Pēteris redz, ka Jānis, kurš strādā izcili, nonāk virsotnē un tiek arī atbilstoši atalgots. Tad arī Pēteris būs motivēts censties, mācīties, attīstīties kopā ar saviem audzēkņiem. Ir jābūt noteiktiem kritērijiem treneru vērtēšanā, ir jāzina, cik bērni piedalās viņu stundās, ko šajās stundās dara un kādi ir rezultāti.

Tiesa, es neko negribu pārmest saviem kolēģiem, drīzāk uzslavēt, jo šajā jomā lielākoties strādā fanātiķi. Neviens nedara šo darbu naudas dēļ. Tajā pašā laikā, kamēr būs šādi trakie, valstiskā līmenī nebūs sajūtas, ka kaut kas sistēmā ir jāmaina, jo “sportā taču viss ir kārtībā” – kāpēc būtu nepieciešams darīt kaut ko vairāk un savādāk, ja rezultātus sasniedzam tik un tā? Tikai retais apzinās, ka šos rezultātus sasniedzam uz milzīga entuziasma un lielas pārslodzes rēķina. Īsti savas lietas fanātiķi savā sporta veidā vienmēr gribēs panākt maksimālo.

Man tā ir vieglatlētika – cik vien ir manos spēkos, attīstu vieglatlētiku un palīdzu citiem sporta veidiem ar vieglatlētikas pamatiem, un no valsts nesaņemu nevienu centu. Papildus darbam ar bērniem un jauniešiem strādāju, pelnu naudu citā nozarē. Trenēt sportistus ir hobijs, un papildu darbs palīdz atrisināt mana hobija sasāpējušos finanšu jautājumus. Pie manis vieglatlētikas grupā trenējas daudz bērnu, kuru vecāku rocība ir ierobežota, un dažbrīd sanāk ne tikai trenēt par brīvu, bet arī apmaksāt šādu audzēkņu nometņu apmeklējumu. Līdzīgi kā citi treneri, arī es ieguldu savus līdzekļus vieglatlētikā, jo ticu, ka tas ir mans pilsoņa pienākums, bet vai tas ir pareizi – balstīt vesela sporta veida attīstību teju tikai uz šādu entuziastu dedzību? Ne visi mani kolēģi ir veiksmīgi biznesā. Labu treneru neadekvātais atalgojums noved pie tā, ka talantīgi cilvēki vai nu izvēlas citu nodarbošanos, vai arī “izdeg” no pārpūles, trenējot desmitiem reižu vairāk audzēkņu, nekā tas būtu pieļaujams. Rezultāts ir viens – nozare zaudē talantīgus profesionāļus, trenēties gribētājiem trūkst vērtīgu padomdevēju, un vidējais rezultātu rādītājs nepielūdzami slīd uz leju.

Protams, kopējos sportistu sasniegumus diemžēl ietekmē arī neatbilstoša sporta infrastruktūra. Vieglatlētikā tā ir īpaši sāpīga tēma, jo Rīgā nav neviena normāla vieglatlētikas stadiona.

Mani sportisti trenējas 20×40 m manēžā. Tajā pašā laikā paralēli tiek būvēti jauni stadioni, bet tie neatbilst šī sporta veida prasībām, apliecinot projektu plānotāju nekompetenci. Domājot par sporta infrastruktūru, tās ilgtermiņa attīstības stratēģijas trūkums ir vairāk nekā redzams. Kas pie esošajiem apstākļiem mūs sagaida nākotnē? Pa kādai medaļai sacensībās noteikti nopelnīsim, bet tās tiks gūtas, pateicoties sporta fanātiķiem un atsevišķu cilvēku aizrautībai. Lai Latvijas sportisti varētu izmantot visu savu spēju un talantu potenciālu, valsts attieksmes maiņa ir vitāli nepieciešama, gan atbalstot to sabiedrības daļu, kas nevar atļauties papildu izdevumus sporta treniņiem, gan trenerus, kuri tāpat kā es “deg” par savu sporta veidu, kā arī sportistus, kuriem jānodrošina atbilstoši treniņu apstākļi. Tikai tā mēs varam cerēt uz augstvērtīgiem sasniegumiem nākotnē.

 

Autors ir vieglatlēts, fiziskās sagatavotības treneris