Skaidru skatu 13

Inga Spriņģe. Foto — Jānis Pipars
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica izveidotāja Inga Spriņģe par to, kā pirms vēlēšanām neiekrist sociālo tīklu lamatās

Pieredzot, kā ASV prezidenta vēlēšanās sociālie tīkli tika izmantoti manipulācijai, žurnāliste Inga Spriņģe nolēma — pirms Saeimas vēlēšanām jācenšas vākt un analizēt datus par to, kā politiķi uzrunā Latvijas vēlētājus Facebook. Šajā sociālajā tīklā patlaban ir vairāk nekā 700 tūkstoši Latvijai piederīgo. Pielietojot speciālus rīkus, kas «ķer» politisko reklāmu, pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica ik nedēļu līdz vēlēšanām apkopo šo informāciju. Spriņģei tas šķiet svarīgi, jo ļauj ieraudzīt kopainu, «pārdurt» informatīvo burbuli, kurā katrs cilvēks feisbukā dzīvo, jo saskaņā ar algoritmu saņem tikai tās reklāmas, kas atbilst viņa interesēm.

Teksasas Universitātes pētnieki nesen konstatēja — saskaroties ar jēdzienu «fake news» jeb viltus ziņa, cilvēki mazāk koncentrējas uz faktu izpēti, jo šo vārdu savienojumu žurnālisti, politiķi un viedokļu līderi tik bieži lieto vietā un nevietā, ka tas zaudējis sākotnējo nozīmi. Kā tomēr mudināt cilvēkus būt uzmanīgiem, iedziļināties?
Te ir divas problēmas. Viena, kā tiek lietots jēdziens «viltus ziņas», un otra — ko cilvēki vispār lasa un uztver. Neuzticība medijiem nav sākusies ar «viltus ziņu» problēmu, mēs jau ilgstoši saskaramies ar viedokli sabiedrībā, ka «žurnālistiem nevar uzticēties», «neviens nav objektīvs», «visiem ir savas intereses un īpašnieku pasūtījumi».

Uzskats «viss ir fake news, nevienam nevar ticēt!» ir pilnīgas muļķības. Ceru, ka mans tēvs neapvainosies, minēšu viņu kā piemēru. Sēžam laukos uz soliņa un viņš stāsta: piedod, Incīt, bet neko nelasu — man mediji nepatīk, tie raksta muļķības! Tad runājam par politiku, un tētis zina visu — ko mūsu valdība lēmusi slēgtā sēdē, ko Putins darījis. Prasu — tēti, no kurienes tu visu zini? No feisbuka! Tas viņam ir galvenais informācijas avots. Tad ir jautājums: vai tu vispār zini, kurš feisbukā rakstījis tās ziņas? Ja tu nepatērē profesionālus medijus un nepārbaudi faktus, tu jau neatšķir viltus ziņas no patiesajām. Tas ir tāpat kā ar ēdienu: mēs varam rūpīgi to izvēlēties, lai nekaitētu savai veselībai, un varam ātri ieskriet veikalā, nopirkt neveselīgu pārtiku un dabūt kuņģa iekaisumu, sliktu pašsajūtu, lieko svaru.

Kas ir lielākā problēma ar feisbukā izplatītajām ziņām?
Feisbuks ir lielākais slazds objektīvas informācijas meklējumos. Mēs sekojam saviem draugiem un domājam — ja draugs ar to dalījās, tātad tas ir uzticami! Patiesībā drauga «nošērotās» ziņas avots var būt kāds «kaķu kantoris» (kas krāj klikšķus ar muļķīgiem video un saturā tendenciozi mēdz iepludināt arī politiku — red.).

Otra problēma ir izteiciens «fake news». Eksperti jau kādu laiku iesaka atturēties no tā, jo ļoti daudz kas tiek saputrots. Pašu viltus ziņu ir maz. Tādas bija, piemēram, apcietinātā Nika Endziņa portālos — [pilnīgi izdomājumi] par lielveikala sabrukšanu, autobusa apgāšanos. Taču pārsvarā ziņās ir patiesības elements, kas tiek pārspīlēts vai samaisīts ar izdomājumiem, lai cilvēki uz tām reaģētu.

Cilvēki arī to, kas viņiem nepatīk, mēdz saukt par viltus ziņām.
Tas ir klasiskais Donalds Tramps: ja žurnālisti viņu kritizē, tās ir viltus ziņas. Ja Re:Baltica par kādu partiju raksta, objektīvi pārbaudot vēlēšanu reklāmas un pasakot faktus, kas tām nepatīk, tad tās ir viltus ziņas.

Nesen tviterī diskutēju ar [NA politiķi] Jāni Iesalnieku. Viņš teica, ka BuzzFeed, kur publicējām vienu no Re:Baltica jaunākajiem pētījumiem, ir kreisi liberāls medijs. Atbildēju — katram medijam ir vērtības, ko tas aizstāv. Problēma ir tad, ja medijs nepasaka savas vērtības. Piemēram, ja avīze pieder Aivaram Lembergam, bet to slēpj. Mediju patērētājam jābūt tiesībām zināt un izvēlēties.

Tikko lasīju Umberto Eko grāmatu Pilotnumurs, tās varoņi ir viltus medija izdevēji. Kādā sarunā viņi spriež, kā nomelnot vienu tiesnesi. Aizsūta žurnālistu viņu novērot, un žurnālists atgriežas ar stāstu: tiesnesis dienas laikā ilgi sēdējis parkā, smēķējis un novērojis mazus bērnus. Nav pateikts tieši, ka pedofils, bet dots mājiens. Tā tas strādā: ja uz kādu visu laiku met sūdus un stāsta, ka ir angažēts, sūdi pielīp. Pat kritiski domājoši cilvēki sāk šaubīties. Jo vairāk ar mēsliem mētājamies, jo vairāk tie pielīp.

Priekšvēlēšanu laikā neatkarīgi mediji šādus uzbrukumus piedzīvo vairāk, bet kā tos efektīvi atspēkot?
Mani šajā priekšvēlēšanu laikā ļoti pārsteidz, ka arī izglītoti cilvēki nonivelē spriedumus par mediju darbu līdz līmenim «visi žurnālisti ir slikti». Nesen diskutēju feisbukā ar dziedātāju Lindu Leen un rakstnieci Noru Ikstenu. Abas izteicās, ka Latvijā nav labu žurnālistu. Man par to ļoti sāp, jo godprātīgi daru savu darbu un zinu virkni kolēģu, kuri arī tā strādā. Tas, ka šādi cilvēki nāk un iespļauj tev sejā, ir vēl lielāks ļaunums nekā politiķu un viņu PR spļāvieni. Lindai Leen un Norai Ikstenai ir autoritāte. Pat ja ir noguruma sajūta — valstī daudz kas nav labi —, tu nedrīksti teikt, ka žurnālisti nav rakstījuši un cīnījušies. Ja tā saki, tad pētnieciskos medijus neesi lasījis, skatījies, klausījies. Viņi ir rakstījuši. Tikai tu neesi sekojis.

Ja Linda Leen un Nora Ikstena tā vietā teiktu — jā, ir nogurums, bet šobrīd LTV ir laba priekšvēlēšanu diskusija, paskatieties! —, būtu pavisam cits stāsts. Līderiem ir atbildība par to, ko viņi saka. Teikt, ka Latvijā nav kvalitatīvas žurnālistikas, ir tāpat kā teikt, ka nav kvalitatīvas mūzikas vai literatūras. Ieeju Tallinā grāmatnīcā un redzu Noras Ikstenas Mātes pienu. Stāstu par to igauņu draugiem, lepojos. Es gaidu, ka līdzīgā veidā rakstnieki un mūziķi leposies ar mūsu darbu, kurā ieguldām ļoti daudz laika un spēka. Tā vietā viņi gaida lielo, balto tēlu politikā, kas visu sakārtos. Bet tā ir utopija! Visi ir cilvēki ar vājībām. Varas struktūrās vienmēr būs korupcijas skandāli, tuvredzīgi lēmumi. Bet ir arī labais. Es nepiekrītu uzsaukumiem par «simt stulbajām Saeimas galvām». Nav tā. Varu runāt par tēmām, pie kurām strādāju, piemēram, par izglītību — Saeimā ir cilvēki, kuriem šī joma patiešām rūp, viņi cīnīsies. Tāpēc nevajag vispārināt. Kad saki «viss ir slikti!», rodas jautājums — ko tu lasi, vai esi iedziļinājies? Ja cilvēki tiešām lasītu Re:Baltica pētījumus, tad Aldim Gobzemam vairs nebūtu tik vienkārši viņiem iestāstīt, ka esmu nopirkts sorosīts.

Ļoti gaidu, kad mums pienāks brīdis kā ASV pēc Trampa ievēlēšanas: cilvēki sāka vairāk novērtēt medijus, pieauga abonentu skaits The New Yorker, The New York Times, Washington Post un citiem labiem medijiem. Oskara balvas pasniegšanas ceremonijā aktrise Merila Strīpa aicināja cilvēkus atbalstīt kvalitatīvus medijus. Pie sevis domāju — kur ir mūsu, latviešu, Merila Strīpa?

Aizvien vairāk kvalitatīvās informācijas būs par maksu, jo medijiem, aiz kuriem nestāv netīrā nauda, no kaut kā jādzīvo. Ir risks, ka cilvēki, kuri nenovērtē kvalitatīvu saturu, aizvien vairāk dzīvos informācijas drazā. Veidosies sabiedrības daļa, kas seko skaļiem, manipulējošiem uzsaukumiem, jo neorientējas notiekošajā.

Kāpēc tev bija svarīgi Latvijas feisbukā pirms vēlēšanām ieviest daudzās valstīs jau funkcionējošo reklāmu ķērāju Ad Collector, ko izveidojis pētnieciskās žurnālistikas centrs Propublica?
Tas ir stāsts ar atkāpi. Pagājušogad aizbraucu mācīties uz Kolumbijas Universitāti Ņujorkā. Uzskatu, ka esmu laba žurnāliste, bet man ļoti trūkst zināšanu biznesā, lai attīstītu savu mediju tālāk. To redzu arī citās valstīs, kas reiz bijušas PSRS, — mums ir liels entuziasms darīt žurnālista darbu, bet trūkst zināšanu, kā attīstīt mediju tieši kā uzņēmumu. Šī maģistra programma bija izcilā līmenī, daudz ieguvu.

ASV nokļuvu pēc prezidenta vēlēšanām. Aizvien vairāk parādījās informācija par Krievijas iejaukšanos, arī par Internet Research Agency, caur kuru Krievija bija pirkusi reklāmas sociālajos tīklos. Es domāju — kāpēc Eiropa, arī Latvija, no feisbuka nepieprasa atbildību, līdzīgi kā ASV Kongress? Mēs esam tieši blakus Krievijai, tai ir politiskās intereses Latvijā. Kāpēc lai mēs būtu tik naivi un domātu, ka te nekas līdzīgs nenotiek? Biju pētījusi «tikumības» stāstus — konspirācijas teorijas un dīvainās vecāku grupas, kuru saknes atradām Krievijā. Man radās lielas šaubas, ka šīs idejas dzimušas vienkārši dažu vecāku galvās, šķita — kāds lielāks spēks tam palīdzējis. Tāpēc gribēju saprast, kas Latvijas feisbukā notiek ar priekšvēlēšanu reklāmām. Turklāt šī gada sākumā veicām pētījumu par Ušakova aktivitātēm feisbukā. Novērojām, cik milzīgs spēks ir šai informācijai. Tajā pašā laikā no malas to nav iespējams izkontrolēt: feisbuks ir milzīgs, tu vari nomērķēt vēstījumu konkrētai auditorijai, un es savā informācijas burbulī nemaz nezināšu, kādas reklāmas nonāk atšķirīgas mērķauditorijas ziņu lentē. Ad Collector palīdz ieraudzīt šīs reklāmas: ja cilvēks rīku iestatījis savā feisbuka lapā, mēs varam reklāmas «savākt» un izanalizēt.

Kādi ir svarīgākie secinājumi?
Visbagātākā reklāmu izvietotāja ir Saskaņa: tai ir ap 70—80 apmaksātu reklāmu nedēļā, ļoti profesionāli nostrādātas. Pārējām partijām — ap 15. Visprecīzāk uz auditoriju strādā Progresīvie: vides jautājumi, sieviešu tiesības. Visas partijas reklāmu pieskaņo konkrētiem vēlētāju apgabaliem. Visefektīvākie ir KPV, kuri ar maziem līdzekļiem uzrunā auditoriju live videoformātā un dabū atgriezenisko saiti — vairākus tūkstošus skatījumu, simtiem interakciju. Vispār populāri ir izmantot video, lai vienkāršotā veidā skaidrotu programmu vai runātu par konkurentiem — šo paņēmienu visskaļāk izmantojusi Attīstībai/Par!, stāstot par KPV saitēm ar Aināru Šleseru.

Varbūt varam formulēt, kāda ir atšķirība, kurš izstāsta faktus, jo daļai sabiedrības šķiet — vai nav vienalga, kurš pasaka patiesību, žurnālisti, blogeri vai politiķi!
Uz žurnālistiem attiecas konkrēti likumi. Pirmkārt, jāpavaicā viedoklis visām iesaistītajām pusēm. Jāpārbauda fakti. Uz blogeriem tas neattiecas. Ja viņi kaut ko zina, tad pasaka. Blogeris nepiezvanīs pretējai pusei, neparādīs visus viedokļus un, visticamāk, neraksies cauri dokumentu kalniem, pārbaudot faktus. Līdzīgi ar politiķiem — viņi pauž to, ko uzskata par pareizu un saviem mērķiem izdevīgu.

Cilvēkiem saku: uzmanieties no politiķu video, vērtējiet kritiski! Ir ļoti vienkārši vienam pašam runāt, plēst kreklu, kādus varoņdarbus darīsi, jo pretī nav profesionāla žurnālista, kurš izpētījis tēmu un var uzdot pamatotus jautājumus. Nils Ušakovs feisbukā var taisīt atbildes uz «iedzīvotāju jautājumiem», tāpat kā to dara Andris Ameriks Radio SWH — viņi runā, ko vēlas.

Feisbuks ir milzīgs okeāns, kurā peld ļoti daudz zivju jeb vēstījumu. Ad Collector mani personīgi dara mierīgāku, jo zinu, kādas zivis tad šeit peld, redzu kopainu. Protams, mēs nevaram izkontrolēt, kas par to maksā, bet ceru, ka KNAB to var.

Mums ir otrs rīks Crowd Tangle, kas ļauj analizēt, kas ir populārākie ieraksti, uz kuriem cilvēki reaģējuši. To izmantojam, lai ķertu populārākās anonīmās lapas feisbukā, kas regulāri publicē mēmes — slavina kādu partiju vai noķengā visas partijas, izņemot kādu vienu.

Jūs «ķerat» arī lapas, kurās starp sportu, dabu, jokiem ieplūst politiskais saturs.
Šeit var izcelt mārketinga speciālistu Albertu Jodi, kurš izplata Aivara Lemberga idejas un viedokli. Viņš zem Nacionālās mediju grupas «jumta» izveidojis interneta portālu tīklu, ko reklamē feisbukā. Jodis administrē 57 lapas. Lielākajām kā Mūsu Rīga, Mūsu Latvijai, Latvijas produkts ir vairāk nekā 200 tūkstoši sekotāju.

Kādas ir tavas lielākās bažas saistībā ar vēlētāju prātu ietekmēšanu sociālajos tīklos?
Kremļa faktors — tas, kā politiķi ar to manipulē. Krievija ir kaimiņš, no kura mums neatslābstoši jāuzmanās. Taču politiskajās cīņās šis arguments bieži tiek izmantots nožēlojami. Visklajākais piemērs ir Raivja Dzintara atbildes video Jurim Jurašam, apvainojot viņu un Jutu Strīķi sadarbībā ar Kremli pēc tam, kad Jurašs bija paziņojis — Dzintars ņēmis naudu no [maksātnespējas administratora Māra] Sprūda. Nesaku, ka Jurašs ir ideāls, taču iesaistīt šajā politiskajā cīņā aizdomas par sadarbību ar Kremli bija nožēlojami.

Turklāt Latvijas krievvalodīgo integrācijai tas nepalīdz, viņi vēl vairāk norobežojas, redzot šādas cīņas.

Vai redzi daudz tieši šķeltniecisku cīņu?
Piemēram, saistībā ar izglītības reformu — Šadurskis aizklapē krievu vidusskolas, bet nevar pateikt, kur ņems latviešu valodas skolotājus krievu bērniem. Mēs Re:Baltica tagad taisām pētījumu par krievu skolām Rīgā, vasaras sākumā tās apbraukāju. Viņi [vecāki un pedagogi] sevi pat neasociē ar šo valsti — «tā ir jūsu valdība».

Krievu vecāki uzskata, ka latvieši apzināti pieņēma reformu, ka krievu valodas vidusskolās vairs nebūs, lai pazeminātu krievu bērnu konkurētspēju. Neredzot, ka latviešu partijās viņus kāds pārstāvētu, viņi vēršas pie Ždanokas un Gapoņenko.

Tikos ar vienu progresīvu krievu skolas direktoru, kurš pārzina pasaules izglītības tendences, bet viņš man saka: «Gapoņenko atbalsta mūsu intereses, un, rekā, Latvija viņu arestē!» Iebildu — Gapoņenko stāsta, ka latvieši Skonto stadionā taisīs koncentrācijas nometni krieviem! Viņš par to nemaz nebija dzirdējis, jo krievu mediji par to neraksta, tie raksta, kā Gapoņenko aizstāv krievu skolas.

Tavs ieteikums uz vēlēšanām — ko likt pretī «feisbuka kompetencei»?
Skatīties profesionālu žurnālistu veidotās diskusijas un pētnieciskos raidījumus sabiedriskajos medijos, lasīt analīzi neatkarīgos medijos. Mums ir, no kā izvēlēties: Re:Baltica, Ir, LTV De facto un Vēlēšanas 2018, TV3 Nekā personīga, Jāņa Dombura diskusijas ar politiķiem Delfos.

Pagājušajā nedēļā biju savās bērnības mājās Rūjienā un divas dienas strādāju no bibliotēkas. Kad gāju prom un pateicos bibliotekārēm, viņas vaicāja, vai pēc vēlēšanām būs labāk. Prasīju — vai tagad jums ir slikti? Viena saka: nē, nekad nav bijusi tik laba alga kā šobrīd. Bet kādiem citiem, kuri ir nabadzīgi, nebūs labāk. Viņiem varētu būt labāk tikai tad, ja paaugstinātu pabalstus, jo nav prasmju, ko šobrīd vajag darba tirgū. Ja neko no jauna neiemācīsies, kāpēc lai viņiem maksātu vairāk? Varbūt viņi redz savu cerību Artusā Kaimiņā vai Aldī Gobzemā, bet viņi neiedos šiem cilvēkiem labāku dzīvi. Protams, gribas kaut kam ticēt, bet, ja neiesi mācīties un neapgūsi neko jaunu, brīnumi nenotiks — labāk tev nebūs. Kopumā Latvijā jau ejam uz augšu, mums jau ir labāk.

Pirms gadiem piecpadsmit teici, ka tavs sapnis ir rakstīt kā The New Yorker. Tagad tavu jaunāko pētījumu par Kremļa finansētiem medijiem Baltijā ieteikusi pasaulē pazīstamā pētniece Anne Aplbauma. Pati savam darbam redzi vērtību?
Ik pa laikam man ir pārdomas, vai jāpaliek žurnālistikā, jo rakstu un rakstu, bet izmaiņas nāk lēni un grūti. Pēdējais iekritiens bija, kad Saeimas komisija lēma pret izglītības reformu. Tajā brīdī nebiju Latvijā, bet kolēģi man ziņoja: tikko Saskaņa nobalsoja pret, tikko Aizstrauta no ZZS nobalsoja pret. Trīs gadus es biju raksījusi par šo tēmu, redzējusi skolotājus, kas cenšas, mēģina uzlabot sistēmu, bet viņi Saeimā vienkārši nobalso pret — sava personīgā labuma, siltās vietas, kaut kādu partijas interešu vārdā. Man likās, ka no miesas rauj ārā gabalus ar katru šo «pret». Rakstīju e-pastu paziņai, ka laikam slikti esmu darījusi savu darbu, ja reiz tāds balsojums. Viņa man atbildēja: paskaties no citas puses — piketā par šo reformu aizgāja daudz cilvēku, daļa no viņiem varbūt bija lasījuši tavus rakstus, tāpēc zināja, ka tas ir svarīgi. Kopējā vaimanu sentimentā es negribu piedalīties. Izmaiņas Latvijā ir lēnas, bet tās notiek. Ir svarīgi turpināt!

Pieci ieteikumi, kā labāk orientēties sociālajos tīklos

Pirms dalies ar informāciju feisbukā, apskaties, kas ir tās avots. Draugs, kurš ar informāciju dalījies, automātiski nav tās avots!

Ja redzi, ka draugs dalījies ar dīvainu vai viltus informāciju, ieraksti to komentārā.

Nejauc viltus ziņas ar ziņām, kas vienkārši nepatīk.

Žurnālists un blogeris nav viens un tas pats. Žurnālistu darbību regulē likumi un ētikas normas, bet blogeriem nav šādu prasību.

Izmanto Re:Baltica jauno faktu pārbaudes spēli Faktiem.lv, kas izklaidējošā veidā ļauj mācīties un pārbaudīt reāli publicētu informāciju.

CV

Dzimusi 1979. gada 9. novembrī
Absolvējusi LU Sociālo zinātņu fakultātes maģistrantūru
No 2003. līdz 2009. gadam laikrakstā Diena rakstījusi par organizēto noziedzību, korupciju, kontrabandu
2011. gadā izveidojusi pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica
2011. gadā kā Fulbraita stipendiāte studējusi žurnālistiku Merilendas Universitātē ASV, praktizējoties The Washington Post un pētnieciskās žurnālistikas organizācijā The Center for Public Integrity
2014. gadā nosaukta kā viena no 100 Centrāleiropas un Austrumpeiropas jaunajiem inovatoriem projektā NewEurope, ko organizēja Financial Times un Google

Komentāri (13)

J.šveiks 06.09.2018. 08.43

laikam tādēļ ka man nav diplomatiskas izglītibas , es tomēr māku atšķirt graudus no pelavām , nekad neņemu par pillu ko drukā lembes kabatas atejas slaukāmais materiāls , bet šajā medijā es atrodu graudus , ielukojos ari ienaidnieka zemes medijos , jo ir jābūt lietas kursā uz ko ienaidnieks tēmē , protams par pillu to neņemot, bet ja par dzintarēnu , nu klajš marionetes un pērkama plānā galdiņa piemērs , atceros sen atpakaļ tieši lembes lapā bija viens gidri izteicies , ka šis kadrs ar laiku nonāks prezidenta godā , tas būtu ši krēsla apsmiekls.

+6
-1
Atbildēt

0

andazandberga_inbox_lv 07.09.2018. 11.57

Inga Sprinģe, paldies par pētnieciskajiem rakstiem! Mēs novērtējam!

+6
-1
Atbildēt

0

Urga 08.09.2018. 20.57

Ja žurnālistiem var ko pārmest, tad tikai to, ka par maz pievērsušies kultūrai. Jau sen kultūrkorupcija “šiverē” finanšu plūsmās.
Sabiedrība diez vai pamanīja ziņu par Jaunajiem trīs brāļiem:
Valdība otrdien piešķīra Kultūras ministrijai (KM) 139 130 eiro no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, lai tā atbilstoši tiesas spriedumam varētu samaksāt pirms teju desmit gadiem reorganizētās valsts aģentūras “Jaunie trīs brāļi” nomas parādu par telpām Dzirnavu ielā 13.

Un vēl, nav iespējams nosaukt vārdā visus, bet vai A.Ozoliņš, N.Ločmele, P.Raudseps, I.Sprance, I.Jaunalksne, J.Krēvics, J.Zvērs, I.Šņore, I.Leitāns, G.Bojārs, J.Geste…., vai tie ir tie sliktie?

+3
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu