Par pašcieņu 1

Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks
Print Friendly, PDF & Email

Laiks pievērsties tam seriālam, kas var izmainīt visu mūsu dzīvi

Vēlēšanas iemieso demokrātijas spēku un vājumu. Šķietamā izvēles brīvība liek pieņemt, ka tautas vairākuma griba nosaka valsts virzību un pārvaldi. Tieši tā domāja Atēnu demokrātijas tēvs Perikls pirms 2500 gadiem, taču jau tad demokrātijas jēdzienam tika pretstatīts stiprā, harismātiskā līdera tēls, bet aristokrāti un oligarhi iemanījās pārliecināt vai uzpirkt vēlētājus. Kopš tā laika nekas daudz nav mainījies, vienīgi atsevišķo tautas tribūnu vietā nākušas partijas, kuru vidū ir grūti atšķirt reālos cilvēkus un starp kurām jāizdara izvēle, ņemot pretī visu raibo saimi.

Šobrīd, kad politiskās virtuves izgarojumi Latvijā kļūst aizvien smacējošāki, kad polittehnologi ar viņiem piemītošo nicinājumu pret cilvēkiem liek partijām un kandidātiem galēji pavairot solījumu saldumu, kad kandidātu pareizi nofotografētās sejas uz plakātiem un videoklipos kļūst aizvien apgarotākas un labestīgākas, bet uzbrukumi konkurentiem jo niknāki, cilvēki, kas izceļas ar jūtīgumu un nepatiku pret iestāstīšanu un sevis apstrādāšanu, vēlas no visa norobežoties un gatavojas uz vēlēšanām neiet.

Tā ir saprotama attieksme, un būs daudz cilvēku, kas jau izšķīrušies par šķietami cēlo un principiālo novēršanos no netīkamā. Taču diemžēl demokrātija ik pa laikam uzliek nopietnus pienākumus, turklāt ne tikai pret valsti un nāciju, bet arī katram pret savu personību, savu pašcieņu un savu spēju pieņemt loģiskus lēmumus. Demokrātija kļūst šķietama, ja vēlēšanās piedalās tikai puse balsstiesīgo, toties, ja notiktu brīnums un balsotu pilnīgi visi, rezultāts būtu objektīvāks, spētu precīzāk atspoguļot tautas gribu, un nākamie četri gadi nebūtu jāpavada, sūkstoties par sliktu parlamentu un sliktiem ministriem. Grūti iedomāties ļaunāku dāvanu Latvijas 100. gadadienā, kā 18. novembri sagaidīt politiska jūkļa un vispārējas neapmierinātības apstākļos.

Lai pēc 6. oktobra nebūtu sev jāpārmet egoisms, slinkums vai neprasme vērtēt lietas, jāievēro tikai daži secīgi vērtēšanas soļi. Vispirms jāpiespiež sevi izlasīt visas 16 partiju programmas, pie tam tās salīdzinot pa punktiem, nevis tūlīt iesaucoties, ka viss ir muļķības. To vislabāk darīt uz papīra, atzīmējot labo un slikto, līdzīgo un atšķirīgo, izdalot neiespējamo, nepārliecinošo, trūkstošo vai melīgo.

Tad jāizslēdz tās partijas, kuras ir pilnīgi nepieņemamas pēc programmas vai kandidātu sastāva, savukārt pēc tam jāizsvītro tās, kas Saeimā tā kā tā neiekļūs — nedrīkst izmest savu balsi vējā!

Pāri palikušās jāturpina vērtēt pēc loģikas principiem, taču cenšoties notvert, ciktāl rakstītais un solītais atbilst veselajam saprātam un godaprātam. Nepieciešams uzmanīties no lozungiem un labi skanošiem partiju nosaukumiem, turklāt šajā procesā nevajag uzskatīt, ka sava līdzšinējā mīļpartija vai mīļkandidāti nebūtu vētāmi un sverami.

Jāiziet cauri kandidātu sarakstiem, kas jo vieglāk tāpēc, ka dažādu veidu dosjē tagad bez grūtībām atrodami internetā, tomēr atbildīgi izsverot avotu ticamību. Šis process, redzot cilvēka dzīves ceļu un viņa devumu valstij vai šī devuma trūkumu, parādīs ne tikai lozungus un programmatiskos solījumus, bet galveno — kandidāta varēšanu un viņa godīgumu, bez kā nekam nav nozīmes.

Godīgums ir svarīgākais tests, kurā ietilpst arī nepieciešamība televīzijā uzmanīgi noskatīties partiju uzstāšanos, ieskatīties kandidātu sejās, kas ir un paliek dvēseles spogulis, lai kā arī politiķi būtu mācījušies slēpt savas patiesās domas un vēlmes. Nedrīkst aizmirst svītrošanas iespēju, kas izvēlētās partijas ietvaros tomēr ļauj vērtēt personības un neņemt automātiski pretī visu kompāniju.

Un beigu beigās, ja nu patiesi visas partijas kādam šķiet galīgi neciešamas, var vēl veikt pēdējo testu, nosakot, kurš ir mazākais no ļaunumiem. Un tomēr iet nobalsot!

Laiku, kas tiek pavadīts, vakarā tālraidē laiski vērojot kādu kriminālseriālu, var iztērēt daudz lietderīgāk un audzinošāk, pievēršoties tiem dzīves seriāliem un priekšā stāvošajiem notikumiem, kas var izmainīt visu mūsu dzīvi. Jā, iznāk, ka nepieciešams kļūt par analītiķi, detektīvu, psihologu un politologu, cenšoties kaut ko saprast gan no ekonomikas un politikas, gan kultūras, par kuru, starp citu, vairākām partijām ir maza interese. Taču, ja tas nav darīts līdz šim, vēl ir laiks saņemties un saprast, ka priekšā redzamais nav tikai televīzijas šovs, par ko pierasts izmest kaut ko nicīgu.

Nu tā ir pati dzīve, jo mēs esam izšķiroša brīža priekšā, ar Saeimas vēlēšanām ievadot nākamo valsts simtgadi. Bet svarīgs ir ne tikai šis notikums, atbildīga attieksme pret apkārt notiekošo vienlaikus ir laba dzīves mācība ikkatram cilvēkam. Netikt apvestam ap stūri, netikt izmantotam politiskās spēlēs — tas noderēs ne tikai vēlēšanās, bet dzīvē vispār, lai saprastu savu vietu mūsdienu sabiedrībā, tās nosacītību un lamatu vidū. Šī pieredze kalpos arī turpmāk un vienmēr, ne tikai 2018. gada veļu mēneša sestajā dienā.

Komentāri (1)

Silvi 06.09.2018. 10.43

Visu cieņu Imantam Lancmanim. Lai gaišs prāts vēl ilgus gadus!

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu