Diena: 5. septembris, 2018

Nesūdzēties, bet darīt!

Kā mazā, vecāku izveidotā Ikšķiles Brīvā skola panāca, ka tagad bērni visās Latvijas skolās var ēst arī veģetāru ēdienu, jautājām skolas vadītājai Kristīnei Libertai

Divas nedēļas pirms jaunā mācību gada valdība vienojās par noteikumiem, kas var fundamentāli mainīt skolu ēdienkartes un ļaut bērniem uz visiem laikiem aizmirst porcijas, kur makaronus ar maltās gaļas mērci vai kartupeļus ar atdzisušu sardeli rotā sarīvētu kāpostu čupiņa. Tagad bērnudārzos, skolās, arī sociālās aprūpes namos un slimnīcās jāpalielina dārzeņu un augļu daudzums, turklāt beidzot atļauts ēst veģetāri. Dīvainajai prasībai obligāti ik dienu bērnus ēdināt ar gaļu, kas līdz 1. septembrim bija spēkā, uzmanību pievērsa Ikšķiles Brīvā skola. Tā pirms diviem gadiem sāka tiesāties ar Pārtikas un veterināro dienestu, kas kontrolē valdības noteikto uztura normu ievērošanu dažādās iestādēs. Tiesāšanās vēl nav beigusies, bet tagad paši valdības noteikumi ir mainīti un skaidri pasaka — bērni var ēst veģetāru ēdienu. Kā mazai skolai izdevās to panākt, pusdienu intervijā stāsta Kristīne Liberta.

Šī nu ir reize, kad būtu vajadzējis pusdienot Ikšķiles Brīvās skolas ēstuvē. Tajā pavārs un viņa palīgs jau gadiem gatavo tikai veģetāras maltītes, izmantojot skolas dārzā izaudzētos dārzeņus, augļus un garšaugus. Ikšķiles Brīvā skola ir Latvijā vienīgais sertificētais bioloģiskais sabiedriskais ēdinātājs. Iedomājos, ka šīm maltītēm tiešām jābūt garšīgām. «Ļoti,» apstiprina Kristīne. Taču mūsu tikšanās dienā skola un arī tās virtuve vēl darbu nav sākušas, tāpēc runājam Rīgā, Bruņinieku ielas vegānu kafejnīcā Terapija.

Ikšķiles Brīvajā skolā veģetārs ēdiens ir kopš 2011. gada, kad tajā tika izveidota sava virtuve un noalgoti pavāri. Bet, jau dibinot skolu 2010. gadā, vecākiem bijis skaidrs — bērni ēdīs veģetāri. Tāpēc ka rūpes par dabu ir viens no vecāku izveidotās skolas filozofijas stūrakmeņiem un 88 skolēnu ikdiena. Praktiski tas izpaužas dārza darbos, kuros iesaistīti bērni, vecāki un skolotāji no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim. Hektāru lielajā bioloģiski sertificētajā dārzā augot gandrīz viss: ķirbji, bietes, burkāni, pupiņas, kartupeļi, garšaugi. Bērni ēd arī pašu izaudzētos ābolus, zemenes un ērkšķogas, krūmmellenes, dzērvenes un brūklenes. Vasarās ģimenes pamīšus strādā dārzā, lai ražu novāktu un noglabātu skolas pagrabā vai saldētavās. «Dabaszinībās varam savā dārzā apgūt, cik dažādi ir lapu un ziedu veidi. Un ne tikai to — bērni zina, kā no sēkliņas izaudzēt, piemēram, burkānu,» stāsta Kristīne. Bērni arī iemācoties, kā augsni bagātināt ar dabisko, nevis mākslīgo mēslojumu, kas zemi ātri noplicina. Kad Kristīne savā dārzā stādīja tomātus, viņas bērni esot gājuši pārliecināties, vai zemē salikti zirgāboli.

Veģetāru uzturu vecāki izvēlējās, jo tas ir veselīgs. Pētījumos pierādīts, ka tajā ir maz piesātināto tauku un līdz ar to nav paaugstināta holesterīna riska. Pēdējos gados kardiologi pat ir vienojušies, ka iknedēļas ēdienkartē gaļai nevajadzētu būt biežāk kā divreiz nedēļā.

Taču Ikšķiles Brīvās skolas veidotāji atgādina arī par milzīgajām mežu platībām, kas pasaulē tiek izcirstas, lai palielinātu ganības liellopiem. Koksnes un gaļas ražošana ienes milzīgu peļņu, bet ilgtermiņā rada postu, samazinot bioloģiski daudzveidīgo mežu, pļavu un ūdenskrātuvju platības. Tāpēc vecāki vienojās — mājās katrs ēdīs, kā grib, bet skolā būs veģetāras maltītes. Lēmuma īstenošana nekad nav sagādājusi praktiskas grūtības, jo skolā vienmēr strādājuši lieliski pavāri, kas prot gatavot daudzveidīgi, sātīgi un garšīgi. «Dārza kompostam ēdienu atliekas daudz pāri nepaliek, jo bērni apēd gandrīz visu,» saka Kristīne.

Kā vecāku izvēle ietekmējusi bērnus? «Viņi saprot, ka viss ir mūsu rokās. Vajadzīgas tikai dažas iemaņas, lai izaudzētu sev ēdienu un radītu vidi sev apkārt. Mēs esam saimnieki,» Kristīne atbild bez patosa. Nebūt ne visi skolas bērni un vecāki ikdienā iztiek bez gaļas. Skolas veģetāro pusdienu mērķis ir samazināt gaļas patēriņu, bet ne piespiest atteikties no tās vispār. Arī Libertu ģimenē, kur aug četri bērni, ēdienkarte ik pa laikam mainās. Pašlaik tikai Kristīne ēd veģetāri, pārējie ģimenes locekļi ik pa laikam nobauda gaļu, kas iegādāta tiešajā pirkšanā no bioloģiskajām zemnieku saimniecībām.

Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori, pēc Kristīnes stāstītā, zināja par Ikšķiles Brīvās skolas principiem un līdz pat 2016. gadam neiebilda pret veģetārajām pusdienām. Taču pēc tam, kad dienests bija saņēmis dažu privātskolu vecāku sūdzības, ka tur piedāvātais veģetārais ēdiens no uzturvērtības viedokļa ir nabadzīgs, dienesta vadība nolēma — visām skolām jāsāk ievērot valdības noteikumi par uztura normām, kas tobrīd prasīja bērniem dot gaļu. Kristīne ar patiesu līdzjūtību atceras inspektori, kura nelaimīga rakstījusi skolai brīdinājumu ar prasību 30 dienu laikā novērst «konstatētos pārkāpumus». Atzinusies, ka pati neēd gaļu un lieliski saprot vecāku nostāju. «Mēs, protams, nenovērsām «pārkāpumu», jo tas neatbilst mūsu pārliecībai,» atceras Kristīne. Dienests 2016. gada janvārī lika skolai samaksāt administratīvo sodu — 50 eiro. Tad arī skola nolēma vērsties administratīvajā tiesā un prasīt soda atcelšanu, vienlaikus arī pievēršot mediju uzmanību šiem valdības noteikumiem, kas aizliedz tik vienkāršu lietu kā veselīgu un videi draudzīgu ēdienu. «Tā ir daļa no mūsu cilvēktiesībām!» pārliecināta Kristīne.

Skolas intereses tiesā pārstāvēja viens no vecākiem jurists Ēriks Mežalis. Tiesas sēdē 2016. gada novembrī piedalījās arī 14 skolas bērni. «Tā bija ļoti interesanta sociālo zinību stunda, kurā redzēt, kā notiek tiesas sēde,» Kristīne uzsver, ka visi to uztvēruši mierīgi, kā dzīves mācību stundu. Toreiz tiesa nolēma, ka nav pamatota valdības prasība katru nedēļu skolas pusdienu ēdienkartē iekļaut 200 gramu liesas gaļas vai zivs — tā nav samērīga ar mērķi nodrošināt bērniem veselīgu uzturu. Dienests šo spriedumu pārsūdzēja, un šā gada martā Administratīvā apgabaltiesa savukārt nolēma, ka sods bijis pamatots. Apelācijas tiesa uzskatīja, ka bērni var ēst veģetāri tikai pēc ārstu norādījumiem. «Pārsūdzējām šo tiesas spriedumu, jo ārsti jau sen ir atzinuši, ka veģetāru ēdienkarti neizvēlas slimības dēļ,» komentē Kristīne. Nākamās tiesas sēdes datums vēl nav zināms. Taču nu tai būs jārēķinās, ka tiesāšanās laikā ir mainīti valdības noteikumi.

«Tas arī bija mūsu tiesāšanās mērķis,» Kristīne priecājas par grozījumiem, kurus Veselības ministrija izstrādāja bez īpaša aicinājuma to darīt. Grozījumu anotācijā nolasāms, ka 2012. gadā pieņemtie noteikumi par uztura normām bija novecojuši. Tagad diētas ārsti un uztura speciālisti atzīst, ka pārdomāta un pilnvērtīga veģetāra ēdienkarte var nodrošināt gan ar nepieciešamajām olbaltumvielām, gan vitamīniem un minerālvielām. Pēc šo noteikumu maiņas vienīgais, kas vecākiem jādara, lai viņu bērni skolā tiktu pie veģetāra ēdiena — jāuzraksta iesniegums skolai. «Tas nav milzīgs apgrūtinājums,» saka Kristīne. Viņai gan ir bažas, ka skolu ēdināšanas uzņēmumi var atteikties gatavot veģetāri, ja nav norādes to darīt obligāti. «Bet gatavot un ēdināt bērnus veģetāri ir likumīgi. Tas vien jau ir lieliski!» smejas Kristīne.

Pieredzētais pierādījis, ka jebkuras nepilnības kopējiem spēkiem ir novēršamas. «Es gribētu iedrošināt arī citus, pamanot kaut ko uzlabojamu, nesūdzēties kaimiņiem un nebubināt zem deguna,» saka Kristīne. «Izdarīsim paši! Nevis sūdzēšanās mūs padara labākus, bet darbi. Jo vairāk darīsim, jo vairāk izdarīsim. Un būs prieks.»

Ēdienkarte

Divas šķelto zirņu zupas ar pašceptu maizi
Rīsi ar seitana bumbiņām tomātu un bazilika mērcē

Ātruma ierobežojumi

Cerības uz vērienīgu budžeta tēriņu pieaugumu nākamgad var nepiepildīties

Viss iet tik labi, tik labi. Vidējā bruto alga pirmo reizi Latvijas vēsturē pārsniegusi četrciparu skaitli — gada otrajā ceturksnī vidējais atalgojums «uz papīra» bija 1004 eiro. Izaugsmes tempi arī iespaidīgi — gada laikā algas pieaugušas par 8,4%. Savukārt bezdarba līmenis otrajā ceturksnī — 7,7% — ir zemākais kopš 2008. gada beigām. «Makro» datu cienītājus iepriecina iekšzemes kopprodukta izaugsme, kas pārsniegusi maģisko 5% slieksni — gada otrajā ceturksnī tā bija 5,3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Un par spīti joņojošajai augšupejai, inflācija nav sākusi trakot un pieklājīgi turas zem 3% gadā.

Kā savulaik laimīgi skandināja pavārs Mārtiņš Rītiņš — kas var būt labāks par šo?

Bet varbūt mums tiek pasniegta nevis sātīga maltīte, bet gan pēdējie kūkas gabali pirms ilgstoša gavēņa?

Par budžetu atbildīgie sāk kļūt gaužām piesardzīgi. Jau augusta vidū finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola dalījās ar priekšvēlēšanu retorikai visai netipiskām atziņām — nākamā gada budžetā varētu nepietikt naudas solītajam algu pieaugumam ārstiem, skolotājiem un tiesnešiem.

Tagad septembra sākumā Nekā personīga laiž tautās vēl trakāku ziņu: «Valdībai nākamgad budžets būs jāsamazina par 300 miljoniem eiro.» Kas tas? Ekonomika aug rūkdama, nodokļu ieņēmumi pirmajā pusgadā par gandrīz 10% pārsniedz iepriekšējo gadu, budžeta pārpalikums pirmajā pusgadā ir 478 miljoni eiro jeb par 247 vairāk nekā pirms gada — un te pēkšņi izdevumi būs jāsamazina?

Viegli pārprotamais virsraksts patiesībā vēsta par kaut ko nedaudz citu. Ir sākušās cīņas par nākamā gada budžetu, un viena no svarīgākajām pusēm šajā sarežģītajā, daudzās frontēs notiekošajā sadursmē par naudu ir Eiropas Komisija, kura uzrauga Latvijas fiskālās politikas atbilstību ES noteikumiem. Nedrīkst ne deficīts būt pārāk liels, ne izdevumu pieaugums pārāk straujš. Vārdu sakot, lai kāda dalībvalsts nesāk gāzēt grīdā, EK nosaka ātruma ierobežojumus.

Tāpat kā uz īstiem ceļiem, arī fiskālajā ģeogrāfijā atļautais ātrums nav visur un vienmēr vienāds — dažviet atļauts braukt straujāk, citviet gaita jāpalēnina. Taču ir viena liela atšķirība. Šoferim nav grūti saprast, kurā brīdī viņš iebrauc apdzīvotā vietā un ātrums jāsamazina. Budžeta veidotāji var tikai minēt, pa kādu ceļu viņi brauks nākamgad, jo neviens nevar nekļūdīgi paredzēt, kas atrodas aiz rītdienas līkuma. Vai tas būs taisns un līdzens stabilas izaugsmes autobāns? Vai arī šaurs un līkumains ceļš lejā pa kalnu, kur visbiežāk jāizmanto bremzes?

Latvijas valdības ieskatos 2019.gadā ceļš ļaus uzņemt ātrumu. Savās šobrīd spēkā esošajās prognozēs tā ierakstījusi, ka nākamgad budžeta izdevumi varēs pieaugt par 483 miljoniem eiro. Citi par to šaubās. Jau pavasara ziņojumā par Latvijas budžeta politiku Eiropas Komisija izteica šaubas, vai šī prognoze neizrādīsies pārgalvīga. Nesen Latvijas Fiskālās disciplīnas padomes sekretāre Dace Kalsone publicēja rakstu Delfi, kurā centās konkrētāk aprēķināt atšķirības starp Latvijas valdības un EK prognozēm. Summa bija iespaidīga — 300 miljoni. Tomēr, kā Ir apstiprināja gan Kalsone, gan EK pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomnieks Mārtiņš Zemītis, runa ir nevis par esošo tēriņu samazināšanu, bet gan par izdevumu mazāku pieaugumu nākamgad. Netieši to pašu apstiprinājis arī premjerministrs Kučinskis, kurš pagājušajā nedēļā intervijā Ir atzina, ka izdevumu pieaugums nākamgad varētu būt starp 150 un 200 miljoniem eiro, tātad par tiem pašiem 300 miljoniem mazāk, nekā valdība agrāk prognozēja.

Tas ir daudz, un neapšaubāmi rada bažas, vai nākamgad būs iespējams izpildīt visus mediķiem un pedagogiem dotos solījumus. Taču vēl ir par agru pateikt, tieši par kādu ātruma ierobežojumu EK lems. Latvija šobrīd cenšas Briseli pārliecināt, ka tā piemēro Latvijai neatbilstošu metodoloģiju, un jebkurā gadījumā gala aprēķinus noteiks jaunākie dati par izaugsmi un nodokļu ieņēmumiem, kuri būs pieejami tikai oktobrī. Viss vēl plūst un mainās, un «šobrīd skaitļus mēs zīmējam upē», Ir saka Zemītis.

Tomēr diez vai nākamā valdība varēs cerēt uz tik plašu atvēzienu, kādu bija ieplānojis Kučinska kabinets. Bažas vēl vairāk pastiprina dažas brīdinājuma gaismas uz paneļa, kuras mirguļo dzeltenā krāsā. Kā tviterī pirmdien atzīmēja bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš, apstrādes rūpniecība šogad aug divas reizes lēnāk nekā pērn, un investīcijas pirmajā pusgadā samazinājušās par 8%, bet tikmēr algas pieaug par 10% — «šis nav ilgtspējīgs kokteilis».

Ekonomistiem tā ir gandrīz goda lieta svārstīties starp piesardzību un pesimismu. Ne velti ekonomikas pētniecībai jau 19. gadsimtā angļu rakstnieks Tomass Kārlails deva vēl aizvien bieži izmantoto iesauku — drūmā zinātne. Par laimi, šobrīd Latvijas ekonomikā nav priekšnoteikumu smagiem kritumiem vai krīzēm. (No negaidītiem ārējiem satricinājumiem gan neviens nav pasargāts.) Tomēr pierast pie šī brīža tautsaimniecības uzņemtā ātruma arī nevajadzētu. Mūžīgs tas nebūs.

Komentārs 140 zīmēs

Ne jau tikai Latvijā. Caur Danske Bank Igaunijas filiāli viena gada laikā «izskaloti» 30 miljardi dolāru no Krievijas.

Arī Latvijā. Policija aizturējusi katoļu priesteri un vēl divus cilvēkus par garīgi atpalikuša vīrieša seksuālu izmantošanu.

Nākamā Argentīna ir — Argentīna. Krīzes skartā Buenosairesa lūgusi SVF pēc iespējas ātri piešķirt aizdevumu un ievieš stingru taupības režīmu.

Saindētā kotlete

Partija KPV LV skaidri pozicionējas kā Saskaņas partnere

Rakstīt par Artusu Kaimiņu un viņa pašreizējo partiju KPV LV ir kā mēģināt sākt sarunu piektdienas vakarā ļaužu pārpildītā krogā. Turklāt žurnāla Ir lasītāji diezin vai sēž pie Kaimiņa īsteni ticīgo Facebook galda, pie kura saklupušajiem pamata arguments diskusijā ar jums būs: «Artuss ir marionete (blēdis, avantūrists, āksts, utt.)? Bet kurš tad nav marionete (blēdis, avantūrists, āksts utt.)?» Visus uzvārdus Aldis Gobzems nosaukšot rīt.

Tomēr nav gluži tā, kā partijas «premjerministra kandidāts» Gobzems saka Kaimiņam LTV raidījuma De facto rīcībā nonākušajās Kaimiņa paša ierakstītajās telefonsarunās: «Viņiem vienīgais sestdien ir piedzerties un ka viņiem ir kotlete. Vairāk viņiem neko nevajag.»

Kotlešu partijas intelektuālajā galā (to pārstāv tādi domātāji kā Atis Zakatistovs un Andris Kivičs) varat cerēt iesaistīties arī biezāka galdiņa urbšanas diskusijā: «Nevienam nevar ticēt, visi ir nopirkti, jūs arī melojat, bet paskaidrojiet man, ko tieši Artuss dara nepareizi?» Šiem varētu piekrist, ka Artuss dara pareizi gandrīz visu, kas jādara populistam.

Atstājot citam galdam jautājumu, vai to tiešām dara Kaimiņš, vai tomēr tie, kuriem viņš ir tikai iespēja, jāsecina, ka Latvija tādā ziņā nav unikāla — līdzīgi dara visi līdzīgu politisku veidojumu darboņi citur Eiropā un Amerikā. Viņiem vēlētāju daļas piekusums no «elišu politikas» ir laba iespēja pašiem iekļūt «elitē».

Tehnoloģijas visiem līdzīgas, taču viens centrālais jautājums katram var būt cits. Valstīs, kuras skārusi imigrācija, populisti ir, saprotams, pret imigrāciju. Daudziem komplektā nāk būšana pret Eiropas Savienību jeb «Briseli» un vairāk vai mazāk autoritāru, palaikam pat neslēpti fašistisku vai nacistisku ideju buķete.

Jo tālāk uz dienvidiem Eiropā, jo šādām partijām neslēptākas simpātijas pret Krievijas vadoni Putinu. Taču ne Baltijā. Šeit sabiedriskajā apziņā un politiķu diskusijās Krievijas apdraudējums ir pastāvīgi svarīgs. Tomēr tieši par šo Latvijā vienmēr aktuālo tematu Kaimiņa partija centīgi izvairās no skaidras nostājas.

Visiem populistiem kopīgais ir prasme nosaukt sabiedrību satraucošas problēmas un nespēja piedāvāt to risinājumus. Ja tā, tad varētu secināt, ka Latvijai bija paveicies ar Kaimiņu, kurš, ietapis Saeimā, bija labi sajutis, ka neviena no partijām īsti vairs nerāvās apkarot korupciju. Citu politiķu blēdīgums un pērkamība bija deputāta Kaimiņa temats gandrīz vai līdz viņa paša aizturēšanai šā gada jūnijā lietā par, iespējams, nelikumīgu finansējumu viņa partijai.

Jau 2016. gada rudenī Kaimiņš debatēs par demisijas pieprasījumu finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai paziņoja, ka viņa kalpojot «pilnīgi un absolūti smagos noziegumos apsūdzētajam Aivaram Lembergam». Gadu vēlāk Saeimas debatēs par valsts budžetu viņš vērsās pie premjerministra Māra Kučinska: «Lūdzu, apcietiniet to cilvēku beidzot! (..) Manuprāt, šis cilvēks ir lielākā Latvijas nelaime!»

Taču tagad KPV LV vēlēšanu programmā korupcija vispār nav pieminēta. Lielākā Latvijas nelaime partijai nu ir demogrāfija jeb «tautas izmiršana». Piedāvātais risinājums gan ir tas pats — nomainīt «esošos varas politiķus». Ir arī vietējs pēcokupācijas akcents — nomaināmie esot «komunistiskās partijas nomenklatūras darbinieki» un, lai tādi iznāk esam visi pie varas esošie, arī «viņu tradīciju pārmantotāji».

Diezin vai šādi programmatiski kūleņi mulsina Kaimiņa kotlešu ēdājus, kuru prāta spējas Gobzems arvien vērtē skeptiski, kā var secināt no viņa paziņojuma pēc De facto raidījuma: «Tuvākajās dienās tiks sagatavots un tiesā iesniegts pieteikums par: 1. Ka sarunu fragmenti tika publiskoti (..) 5. Ka netika publiskots viss.» Starp 1. un 5. punktu laikam jābūt pudelei.

Bet tiem, kuriem piedzerties sestdienā nav vienīgais dzīves mērķis, daudz svarīgāka varētu šķist Gobzema, Zakatistova un Kaimiņa uzstājīgā izvairīšanās vilkt «sarkanās līnijas» sadarbībai pēc vēlēšanām ar Saskaņu. Lai arī cik populāri tas būtu, nu, nespēj viņi to novilkt, vai prasītu Jānis Domburs Delfos vai Velta Puriņa TV24. Tieši otrādi, Zakatistovs ir paziņojis: «Mēs atbalstām Saskaņas seju, kura ir leģitīms pārstāvis apmēram 25% Latvijas iedzīvotāju.»

Pirms četriem gadiem, kad Kaimiņš bija iekļuvis Saeimā un Gobzems viņam mācīja «sastrādāties arī ar blēžiem», jaunizceptais deputāts šim atbildēja: «Vienīgais blēdis, ar ko es esmu sastrādājies, esi tu.» Asprātīgi un pat godīgi, taču, ak, vai, cik sen tas bija!

Tagad saraksts krietni garāks, spoguli ieskaitot. Spriežot pēc KPV LV vadoņu pošanās kļūt par Saskaņas piedēkli, naudas devēju sarakstā varētu būt ne tikai «Lemberga oponents» advokāts Rūdolfs Meroni, bet arī faktiski ikviens, kam politisks haoss un Saskaņas valdība vislabāk derētu cieši saistītajām vietējā politbiznesa un Kremļa ģeopolitiskajām interesēm.

Labākās zāles pret populisma vīrusu ir laiks. Lai nav tālu jāmeklē piemēri — Inguna Sudraba devās pa politikas skuju taku, līdzko iekļuva Saeimā un sāka «strādāt». Taču Kaimiņa kotletes Ušakova mutes bļodā būtu tik indīgs ēdiens, ka Latvijai to būtu bīstami pagaršot cerībā iegūt imunitāti vai tikt cauri ar vemšanu vien.

Komentārs 140 zīmēs

Ždanoka nekandidēs. Administratīvā apgabaltiesa atstājusi spēkā CVK lēmumu svītrot Krievu savienības līderi no vēlēšanu saraksta.

Gerharda taisnīgums. Rīgas pašvaldībā daudz «konsultantu», toties Vides ministrija atradusi fiktīvās nodarbinātības sakni — sētnieku Baldonē.

Neatgriezenisks posts. Brazīlijā nodegusi Nacionālā muzeja ēka, kurā glabājās viena no lielākajām antropoloģijas kolekcijām Dienvidamerikā.

Par pašcieņu

Laiks pievērsties tam seriālam, kas var izmainīt visu mūsu dzīvi

Vēlēšanas iemieso demokrātijas spēku un vājumu. Šķietamā izvēles brīvība liek pieņemt, ka tautas vairākuma griba nosaka valsts virzību un pārvaldi. Tieši tā domāja Atēnu demokrātijas tēvs Perikls pirms 2500 gadiem, taču jau tad demokrātijas jēdzienam tika pretstatīts stiprā, harismātiskā līdera tēls, bet aristokrāti un oligarhi iemanījās pārliecināt vai uzpirkt vēlētājus. Kopš tā laika nekas daudz nav mainījies, vienīgi atsevišķo tautas tribūnu vietā nākušas partijas, kuru vidū ir grūti atšķirt reālos cilvēkus un starp kurām jāizdara izvēle, ņemot pretī visu raibo saimi.

Šobrīd, kad politiskās virtuves izgarojumi Latvijā kļūst aizvien smacējošāki, kad polittehnologi ar viņiem piemītošo nicinājumu pret cilvēkiem liek partijām un kandidātiem galēji pavairot solījumu saldumu, kad kandidātu pareizi nofotografētās sejas uz plakātiem un videoklipos kļūst aizvien apgarotākas un labestīgākas, bet uzbrukumi konkurentiem jo niknāki, cilvēki, kas izceļas ar jūtīgumu un nepatiku pret iestāstīšanu un sevis apstrādāšanu, vēlas no visa norobežoties un gatavojas uz vēlēšanām neiet.

Tā ir saprotama attieksme, un būs daudz cilvēku, kas jau izšķīrušies par šķietami cēlo un principiālo novēršanos no netīkamā. Taču diemžēl demokrātija ik pa laikam uzliek nopietnus pienākumus, turklāt ne tikai pret valsti un nāciju, bet arī katram pret savu personību, savu pašcieņu un savu spēju pieņemt loģiskus lēmumus. Demokrātija kļūst šķietama, ja vēlēšanās piedalās tikai puse balsstiesīgo, toties, ja notiktu brīnums un balsotu pilnīgi visi, rezultāts būtu objektīvāks, spētu precīzāk atspoguļot tautas gribu, un nākamie četri gadi nebūtu jāpavada, sūkstoties par sliktu parlamentu un sliktiem ministriem. Grūti iedomāties ļaunāku dāvanu Latvijas 100. gadadienā, kā 18. novembri sagaidīt politiska jūkļa un vispārējas neapmierinātības apstākļos.

Lai pēc 6. oktobra nebūtu sev jāpārmet egoisms, slinkums vai neprasme vērtēt lietas, jāievēro tikai daži secīgi vērtēšanas soļi. Vispirms jāpiespiež sevi izlasīt visas 16 partiju programmas, pie tam tās salīdzinot pa punktiem, nevis tūlīt iesaucoties, ka viss ir muļķības. To vislabāk darīt uz papīra, atzīmējot labo un slikto, līdzīgo un atšķirīgo, izdalot neiespējamo, nepārliecinošo, trūkstošo vai melīgo.

Tad jāizslēdz tās partijas, kuras ir pilnīgi nepieņemamas pēc programmas vai kandidātu sastāva, savukārt pēc tam jāizsvītro tās, kas Saeimā tā kā tā neiekļūs — nedrīkst izmest savu balsi vējā!

Pāri palikušās jāturpina vērtēt pēc loģikas principiem, taču cenšoties notvert, ciktāl rakstītais un solītais atbilst veselajam saprātam un godaprātam. Nepieciešams uzmanīties no lozungiem un labi skanošiem partiju nosaukumiem, turklāt šajā procesā nevajag uzskatīt, ka sava līdzšinējā mīļpartija vai mīļkandidāti nebūtu vētāmi un sverami.

Jāiziet cauri kandidātu sarakstiem, kas jo vieglāk tāpēc, ka dažādu veidu dosjē tagad bez grūtībām atrodami internetā, tomēr atbildīgi izsverot avotu ticamību. Šis process, redzot cilvēka dzīves ceļu un viņa devumu valstij vai šī devuma trūkumu, parādīs ne tikai lozungus un programmatiskos solījumus, bet galveno — kandidāta varēšanu un viņa godīgumu, bez kā nekam nav nozīmes.

Godīgums ir svarīgākais tests, kurā ietilpst arī nepieciešamība televīzijā uzmanīgi noskatīties partiju uzstāšanos, ieskatīties kandidātu sejās, kas ir un paliek dvēseles spogulis, lai kā arī politiķi būtu mācījušies slēpt savas patiesās domas un vēlmes. Nedrīkst aizmirst svītrošanas iespēju, kas izvēlētās partijas ietvaros tomēr ļauj vērtēt personības un neņemt automātiski pretī visu kompāniju.

Un beigu beigās, ja nu patiesi visas partijas kādam šķiet galīgi neciešamas, var vēl veikt pēdējo testu, nosakot, kurš ir mazākais no ļaunumiem. Un tomēr iet nobalsot!

Laiku, kas tiek pavadīts, vakarā tālraidē laiski vērojot kādu kriminālseriālu, var iztērēt daudz lietderīgāk un audzinošāk, pievēršoties tiem dzīves seriāliem un priekšā stāvošajiem notikumiem, kas var izmainīt visu mūsu dzīvi. Jā, iznāk, ka nepieciešams kļūt par analītiķi, detektīvu, psihologu un politologu, cenšoties kaut ko saprast gan no ekonomikas un politikas, gan kultūras, par kuru, starp citu, vairākām partijām ir maza interese. Taču, ja tas nav darīts līdz šim, vēl ir laiks saņemties un saprast, ka priekšā redzamais nav tikai televīzijas šovs, par ko pierasts izmest kaut ko nicīgu.

Nu tā ir pati dzīve, jo mēs esam izšķiroša brīža priekšā, ar Saeimas vēlēšanām ievadot nākamo valsts simtgadi. Bet svarīgs ir ne tikai šis notikums, atbildīga attieksme pret apkārt notiekošo vienlaikus ir laba dzīves mācība ikkatram cilvēkam. Netikt apvestam ap stūri, netikt izmantotam politiskās spēlēs — tas noderēs ne tikai vēlēšanās, bet dzīvē vispār, lai saprastu savu vietu mūsdienu sabiedrībā, tās nosacītību un lamatu vidū. Šī pieredze kalpos arī turpmāk un vienmēr, ne tikai 2018. gada veļu mēneša sestajā dienā.

Svētku laiks

Rīgā okupācijas iestādes plaši svin vācu karaspēka ienākšanas gadadienu, citviet — bērnu svētki ar pasakām un laimes ratu

Valkas pilsētas parkā 1. septembrī norisinājās Bērnu svētki. Pasākuma organizatori bija solījuši pārsteigumus lieliem un maziem, jauniem un veciem: pasaku tētiņš atvedīšot daudz skaistu pasaciņu par Sarkangalvīti, par briesmīgo pūķi un princesi, kura apburta guļ stikla kalnā, par gudro Ansi un Velnu un vēl daudzas citas; katrs varēšot izmēģināt roku veidošanā un zīmēšanā, piedalīties rotaļās, meklēt veiksmi pie laimes rata un loterijā. Pasākumā skanēja mūzika, sasildīties palīdzēja karsta tējas vai kafijas glāze ar labu sviestmaizi.

2. septembris Par godu Rīgas ieņemšanas gadadienai vācu okupācijas varas iestādes organizēja svētkus divu dienu garumā. Skaidrojot rīdziniekiem, kāpēc jāsvin, presē minēti dažādi argumenti. Starp tiem — vācu karaspēka ienākšana Rīgā novērsusi lielinieku nākšanu pie varas pilsētā pēc oktobra apvērsuma Krievijā. 2. septembra vakarā ap plkst. 20.30 sākās lāpu gājiens no Guberņas valdes nama (tagad — Augstākās tiesas ēka). Tajā piedalījās vācu vīriešu dziedātāju biedrības un brīvprātīgie ugunsdzēsēji. Gājiens sākās un noslēdzās ar runām un brīvdabas koncertiem. Runātāji solīja «nesatricināmu uzticību un padevību» varas iestādēm.

3. septembrī pasākumi sākās jau 7.30 no rīta ar svinīgu karaspēka parādi pie Guberņas valdes nama. Tam sekoja dievkalpojumi vairākās baznīcās un korāļu skandēšana no baznīcu torņiem. Plkst. 11 sākās parāde Esplanādē, pēc tam plkst. 13 visi atkal pulcējās pie Guberņas valdes nama uz pieminekļa atklāšanas svinībām. Pieminekļa tēls raksturots kā simbols vācu karavīra varonībai. Tas «ar savu skatienu uz dienvidu-rietumiem — savu dzimteni — liecina, ka stāv par viņas drošu sargu austrumos, ka vācu zaldāts izturēs līdz galam, līdz ienaidnieka satriekšanai». Divas stundas vēlāk sākās svinīgs gājiens pa Rīgas ielām ar mūziku un karogiem. Gājienā piedalījās vācu biedrības, cunftes, studentu korporācijas, ugunsdzēsēju biedrības, skolu audzēkņi un patversmju bērnu pulciņi. Savukārt plkst. 16 atskanēja tauru skaņas Vērmanes parkā — sākās dārza svētki, kuros dažādi vācu karaspēka orķestri un vācu dziedātāju biedrību kori atskaņoja «labāko vācu komponistu mūziku». Uzstājās arī runātāji, kuri slavināja Vāciju un visu vācisko.

7. septembrī provāciskās Rīgas pilsētas domes sēdē vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, ar kuru aicināja Vācijas valdību pievienot Baltijas valstij Latgali jeb «poļu Vidzemi», kas sastāvot no Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas apriņķiem, kā arī latviešu apdzīvotajiem Ostravas un Drisas apgabaliem. Kā pamatojums minēts, piemēram, fakts, ka Latgale agrāk «piederējusi pie Baltijas ordeņa valsts». Arī ekonomiski šāda pievienošana būšot izdevīga, sevišķi Rīgas tirdzniecībai. Rezolūcijas noslēgumā teikts: «Latviešu apdzīvotās Latgales pievienošana pie Baltijas valsts ir latviešu tautas nacionāla prasība, kuras izpildīšana noderētu Baltijas zemes vispārējai apmierināšanai un jaundibinātās kārtības stiprināšanai, kamēr latviešu tautas sadalīšana starp Krieviju un Baltijas valsti radītu pastāvīgu aģitāciju un sarežģījumu avotu.»

Mierīgi

Briesmīga politiskā sadrumstalotība un Krievijas ietekmes pieaugums Latvijas politikā — šie divi riski pirms Saeimas vēlēšanām šoruden ir lielākie pēdējo 20 gadu laikā. Tāpēc svarīgi emocijas atstāt citām izklaidēm un pret balsošanu izturēties racionāli. Bez rozā brillēm vai uzmestas lūpas, ka politiskā ainava neatbilst mūsu iedomām. Ja pat sērkociņu ir grūti uzraut ar satrauktu roku, tad rakstāmais vēlēšanu kabīnē noteikti jātur mierīgi, ar pašcieņu.

Šajā numurā sākam un nākamajās nedēļās turpināsim sijāt politiskās izvēles. Ēters ir jau pilns ar politiķu viedokļiem, tāpēc Ir neatkārtos tos pašus jautājumus, bet pievērsīsies analīzei: kādi darbi Latvijā ir jāpaveic, un kāda ir politiķu gatavība tos darīt? Kam uzticēt valsts vadību — tā ir galvenā izvēle, jo jebkura balsojuma «sausais atlikums» ir par noteiktu koalīcijas modeli, pat ja katrs vēlētājs tā gluži nedomā un vadās pēc citiem kritērijiem.

Mēs balsosim piecos apgabalos, taču šoruden pilnā mērā izjutīsim «virtuālās Latvijas» ietekmi, kuras pavalstnieki jau pārsniedz 700 tūkstošus. Facebook un citi sociālie tīkli ļauj politiķiem ieslīdēt «draugu» ziņu plūsmās, pieskaņot savu vēsti mūsu interesēm, izvairīties no profesionāliem žurnālistu jautājumiem. Kā pasargāt sevi no manipulācijas un informatīvas drazas — to jautājām Ingai Spriņģei, kas kopā ar Re:Baltica kolēģiem monitorē politiskos vēstījumus internetā.

Vecais princips — tu esi tas, ko tu lasi — sociālo tīklu laikmetā iegūst jaunu svaru, jo ar vienkāršu Share klikšķi mēs katrs kļūstam par mediju jeb informācijas izplatītāju. Ko mēs vairojam — mēslus vai patiesību?

Vaškeviča kukuļdošanas lietu mēģinās skatīt videokonferences režīmā ar Austriju

Vairāk nekā septiņus gadus pēc aizturēšanas un vēlākās atbrīvošanas pret 85 tūkstošu eiro lielu drošības naudu, tad pārcelšanās uz Austriju Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa šogad 24. septembrī plkst. 11 videokonferences režīmā atsāks skatīt korupcijā apsūdzētā bijušā Muitas kriminālpārvaldes vadītāja Vladimira Vaškeviča krimināllietu, aģentūrai LETA pavēstīja tiesas pārstāve Una Zīraka.

Tiesas sēdes nozīmētas uz 24. septembri, 26. oktobri, 30. novembri un nākamā gada 16. janvāri. Lietas izskatīšana šajos datumos paredzēta videokonferences režīmā ar Austrijas kompetento iestādi, lai nodrošinātu apsūdzētā Vaškeviča piedalīšanos tiesas sēdē, ja tā būs iespējama.

Kukuļdošanas lietā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) aizturētais Vaškevičs tika apcietināts jau 2011. gada ziemā, taču vēlāk viņu atbrīvoja pret 85 372 eiro drošības naudu.

Papildus Vaškevičam tika piemēroti arī trīs citi drošības līdzekļi – aizliegums tuvoties konkrētām personām un vietai, aizliegums izbraukt no valsts, kā arī noteiktas nodarbošanās aizliegums.

Pēc atbrīvošanas Vaškevičs ar tiesas atļauju devās uz Austriju, kur toreiz, pēc viņa advokātes Jeļenas Kvjatkovskas teiktā, spēji pasliktinājās viņa veselības stāvoklis, tādēļ bija nepieciešama akūta operācija un pēc tam – ārstēšanās. Tiesā viņa krimināllietā par kukuļošanu tiesvedība tika apturēta.

Pērn Austrijas prokuratūra paziņoja, ka Vaškeviča izdošana uz Latviju nav iespējama, jo viņa veselības stāvoklis izslēdz jebkāda veida transportēšanu. TV3 raidījums “Nekā personīga” gan tika vēstījis, ka apgalvojumi par Vaškeviča it kā slikto veselības stāvokli varētu būt meli, jo bijušā likumsarga aizstāvībai paredzētās filmas “Neērtais Vaškevičs. Uzbrukums valstij” veidotāji fiksējuši, ka viņš tēlo.

“Nekā personīga” savulaik vēstīja, ka Vaškeviča aizstāvībai tapušās filmas “melnie” materiāli rāda, ka liela daļa ekspertu runā no priekšā uzrakstītiem tekstiem un Austrijas ārsts Davids Visoki patiesībā ir Vaškeviča ģimenes draugs. Piemēram, melnajos materiālos ir kadri, kā Vaškeviča dzīvesbiedre Ināra Vilkaste palīdz Vaškevičam iekārtoties ratiņkrēslā. Vaškevičs nerunā, bet sazinās ar zīmēm, savukārt fonā dzirdama filmēšanas grupa, kas liek epizodi vairākkārt pārfilmēt, jo Vaškevičs kustas pārāk ātri un pārāk patstāvīgi. Kādā epizodē Vaškevičs brīvi pieceļas no ratiņkrēsla, lai aizvērtu durvis, lai arī iepriekš viņam it kā bijusi vajadzīga palīdzība, lai iesēstos krēslā.

Latvijas prokuratūrā pēc “Nekā personīga” sižeta paziņoja, ka sižetā minēto ņems vērā kā situāciju raksturojošu papildu informāciju, taču jau iepriekš prokuratūra bija ieguvusi pierādījumus tam, ka Vaškevičs kavējis kriminālprocesa virzību, arī atrodoties vēl Latvijā.

Latvijas Finanšu ministrija (FM) paziņoja – kamēr nav saņemts tiesas gala spriedums, Vaškevičs ir atstādināts no amata pienākumu pildīšanas FM, nesaglabājot atalgojumu, kā arī viņam liegts tuvoties FM. Vaškevičs apgalvo, ka viņš Latvijā tiekot politiski vajāts.

Sociālais tīkls – darbinieku lojalitāti veicinošas kultūras pamatā

Uzņēmuma iekšējā komunikācija ir būtisks instruments ne tikai uzņēmuma vai organizācijas tēla veidošanā, bet arī nozīmīgs faktors kopējās attīstības un izaugsmes stiprināšanā. Ikkatrs lielāks uzņēmums ir saskāries ar “intraneta” ieviešanas projektu un zina, kas strādās vai gluži otrādi – nestrādās, darot to ar Sharepoint, Confluence, Jive vai, nedod Dievs, taisot pašiem savu superrīku.

Patiesībā iekšējā komunikācija ir ļoti interesanta. Pirmā doma – tas jau būtiski tikai lielajiem un starptautiskajiem uzņēmumiem, kas globalizācijas iespaidā kļuvuši starptautiski. Šim apgalvojumam var piekrist, taču tajā pašā laikā nereti dzirdēts, ka arī starp darbiniekiem,  kas atrodas vienā pilsētā, stāvā vai pat kabinetā, komunikācija ir visai saraustīta. Iemesli ir dažādi – rakstura iezīmes, darba specifika u.c., taču tam nevajadzētu būt par šķērsli. Iedomājieties kuplu ģimenes dinastiju vairākās paaudzēs! Visa dzīvība, kas notiek, piemēram, Pierīgas dzīvoklī vai lauku sētā, tur arī paliktu. Taču tehnoloģija palīdz, konkrēti bildes – dalīšanās ar fotogrāfijām albumā vai mūsdienās – sociālajos tīklos. Lielākos vai mazākos, ātrākos vai lēnākos, bet princips saglabājas – vizuāls un pašu radīts saturs ir atslēga.

Pašu radīts saturs

Ja vien tas nav kāds start-up kolektīvs vai draugu grupa ar kopīgu interesi, tad darba vidē radīt platformu ar augstu iesaistes līmeni ir liels izaicinājums. Vienkāršos vārdos runājot – darbinieki nāk, dara savus pienākumus un saņem par to atalgojumu. Svarīgi saprast, kā radīt darbiniekā vēlmi sevi saistīt ar uzņēmumu, nodrošināt pastāvīgu interesi un iesaisti, turklāt vēl noturēt augstā līmenī. Procesam jānotiek dabiski, jo piespiest “runāties” un “interesēties” nevar.

Skaidrs, ka pilnīgi visus nevar ievilkt un iekustināt, tajā pašā laikā jāspēj katram piedāvāt “odziņu”. Mūsdienās darba vide ir ļoti dinamiska un pilnīgi intraverts vairs nevar būt – šā vai tā, bet ir jākomunicē ar kolēģiem vai klientiem. Arī tikai lasīt, būt informētam par notiekošo uzņēmumā (vai nozarē) jau ir iesaiste. Protams, uzņēmuma interesēs lielāka interese ir veidot apstākļus, lai vairāk darbinieku piedalītos informācijas radīšanā. Sācies jauns projekts – neliela bilde no notikuma vietas, pirmā kopīgā sapulce vai ārpus darba aktivitāte – click & share. Redzēt iespējami “dzīvu”, pašu radītu saturu nevis reizi nedēļā vai mēnesī marketinga nodaļas sagatavotu oficiālu ziņojumu. Uzņēmumi grib, lai darbinieki uzņemtos risku, nebaidītos kļūdīties, bet ievieš sistēmas, kur tevis rakstīto caurskatīs un apstiprinās (vai arī nē) publicēšanai.

Nav jāizdomā ritenis no jauna

Pārstāvot tehnoloģiju uzņēmumu, pilnīgi normāla ir vēlme radīt kaut ko savu. Arī mēs esam tam gājuši cauri. Mūsu nesenākajā pieredzē veiksmīgi nostrādāja tieši esoša platforma – Facebook Workplace (ražotājs tas pats un nosaukums līdzīgs, tomēr tas ir no publiskā Facebook nodalīts rīks). Tā vai citādāk, bet lielākā daļa jau ir pazīstami ar Facebook, līdz ar to tā darbības principi nav sveši, un darbiniekiem izveidojusies jau sava komforta zona.

Platforma der sociālajām sarunām, tātad arī darba vajadzībām vai neformālām sarunām darba vidē. Tikko uzņemto bildi vai uzrakstīto domu kopīgot ar kolēģiem ir tikpat viegli kā ierastajā Facebook platformā. Vēl aizvien dzirdams apgalvojums par to, ka sarunas smēķētavā vai pie “ūdens aparāta” ir galvenais socializēšanās avots darba vietā. Kāpēc gan platforma nevarētu būt digitāla? Var! Turklāt bez lielām investīcijām vai ieguldījumiem darbinieku iesaistes aktivitātēs. Un pirmo reizi vēsturē varam iegūt izmērāmu iesaistes “mēru” iekšējā komunikācijā.

Iespējams izmērīt “darbinieku iesaistes” līmeni

Efektīva iekšējā komunikācija nav iedomājama bez datos balstītiem lēmumiem vai biznesa inteliģences, tāpēc viens no būtiskākajiem bonusiem ir iespēja salīdzinoši vienkāršo platformu papildināt ar citām atbalsta tehnoloģijām, piemēram, mašīnmācīšanos. Tas sniedz iespēju izmērīt darbinieku iesaisti uzņēmuma aktivitātēs, turklāt rezultāts būs balstīts nevis uz sajūtām, bet datos!

Šāda datos balstīta platforma rada jaunas iespējas – prognozēt vienu vai otru ar personālvadību saistītu procesu, piemēram, darbinieka sajūtu mērīšana. Apskatot iesaisti viņa aktivitātēs, iespējams noteikt, vai nav iestājusies rutīna vai vēlme mainīt darba vidi. Šādā gadījumā, ievērojot “simptomus”, ir iespēja preventīvi novērst darbinieka iespējamo aiziešanu vai komandas izdegšanu. Brīdis, kad lēmums jau iekšēji pieņemts, teju vienmēr ir par vēlu.

 

Autors ir “Exigen Services Latvia” klientu partneris

Uzņēmējdarbība reģionā – misijas apziņa vai reāla biznesa iespēja?

Pēdējos gados daudz runāts par Latvijas reģionu iznīkšanu un darba spēka trūkumu, tomēr tieši Latvijas reģionos rodamas attīstības perspektīvas ražojošiem uzņēmumiem. Un tas nav tikai sentiments vai misijas apziņa bez racionāla seguma, jo tieši uzņēmējdarbības attīstībai Latvijas reģionos ir virkne priekšrocību. To pierādījuši tādi Latvijas eksporta čempioni, piemēram, Dobeles Dzirnavnieks, Tenax, Valmieras stikla šķiedra un arī mēs, Arbo Windows.

Vispirms – tā ir darbaroku pieejamība. Ja Rīgā koncentrējas intelektuālais potenciāls, tad reģionos – darba rokas. Daudz lielāka iespēja lielu skaitu amatniecības darbu veicēju ir atrast tieši ārpus Rīgas. Jāņem vērā arī tas, ka Rīgā un Pierīgā patlaban vērojams daudz lielāks darbaspēka trūkums un konkurence par katru darbinieku kļūst arvien sīvāka. Turklāt reģionos krietni attīstītāks ir  arodskolu un tehnikumu tīkls, kas nākamos darbiniekus sagatavo darba dzīvei. Amatniecības kvalitāte reģionos ir pat labāka! Un labi amatnieki ir nemainīgi pieprasīti vairākās ražošanas nozarēs.

Pie mums strādāt nāk ļoti dažādi cilvēki – gan tikko no skolas sola – bez zināšanām un pieredzes, gan darba dzīvē jau apbružājušies, pieredzi uzkrājuši amata pratēji. Tomēr to, vai cilvēks spēs strādāt ilgstoši, nosaka viņa personisko īpašību kopums un iekšējā motivācija kaut ko iemācīties, darīt.

Tāpat, attīstot ražošanas biznesu Latvijas reģionos, redzam, kā uzņēmums varam sniegt reālu pienesumu reemigrācijas veicināšanai. Piemēram, aptuveni pirms diviem gadiem apmaksājām atgriešanos atpakaļ uz Latviju ģimenei, kurā tagad gan sieva, gan vīrs strādā pie mums. Tas ir brīdis, kad varam būt lepni, ka ne tikai spējam piedāvāt pievilcīgu darbu un Eiropas līmeņa darba apstākļus, bet arī praktiski palīdzēt cilvēkiem atgriezties savā dzimtajā vietā un nodrošināt labu dzīvi tepat mājās.

Vēl viena reģionu priekšrocība – infrastruktūras pieejamība. Arī mūsu uzņēmums darbību Ventspilī sāka tieši tāpēc, ka līdzās idejai par koka logu un durvju ražošanu, šeit bija pieejamas praktiski pilnībā nokomplektētas ražošanas telpas, kas bija nozīmīgs atspēriena punkts biznesa uzsākšanai.

Ražošanai piemērotu objektu Latvijas reģionos ir daudz, un tieši pēdējos gados redzam, ka uzņēmējdarbība tajos ir aktivizējusies, veiksmīgi izmantojot to, kas jau ir, un kombinējot klāt jaunas idejas un biznesa pieeju.

Un visbeidzot – nozīmīga priekšrocība ir reģionu pašvaldību pretimnākšana ražojošiem uzņēmumiem gan biznesa uzsākšanas stadijā, gan attīstības posmos. Piemēram, vairākos Latvijas reģionu centros ir speciālās ekonomiskās zonas, kas piedāvā virkni priekšrocību, piemēram, nodokļu atvieglojuma formā līdz pat 80%, un uzņēmuma uzturēšanu šeit padara pat ļoti pievilcīgu un konkurētspējīgu salīdzinājumā ar lielpilsētu. Redzu, ka mūsu uzņēmuma sadarbības partneriem, kuri savu darbību izvērsuši Pierīgā, tagad ir daudz lielākas izmaksas gan darbaspēka, gan ražošanas infrastruktūras uzturēšanas ziņā. Tikmēr mēs, ražojot reģionā, izmaksu ziņā iegūstam daudz lielāku konkurētspēju.

Kopumā Latvijas reģioni tieši  pēdējos gados uzsākuši pārtapšanu par ražošanas centriem – lielo pilsētu pašvaldības ap sevi būvē iespēju tīklu, ko atbalsta arī piemērota infrastruktūra.

Kā labu piemēru varu minēt gan Ventspili, gan, piemēram, Rēzeknes pilsētu, kura izveidojusi īpašu ekonomisko zonu, piedāvājot virkni atvieglojumu, ko novērtē ne tikai vietējie uzņēmumi, bet arī starptautiskas korporācijas, kas sāk izvietot dalīto pakalpojumu centrus.

Biznesa attīstība reģionos ir ne tikai veids, kā pilnvērtīgi izmantot visu Latvijas teritoriju un veicināt vienmērīgu apdzīvotību, bet arī iespēja radīt un visai pasaulei piedāvāt kvalitatīvu un konkurētspējīgu produktu.

 

Autore ir “Arbo Windows” administratīvā direktore