Diena: 5. septembris, 2018

Māksla zirgu stallī

Festivāls Survival Kit desmito jubilejas gadu sāk Rīgas cirkā

Nedēļas nogalē ar vērienīgu programmu tiks atklāts laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit. Festivāla organizatore, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) pārstāve Marta Krivade stāsta — šī ir prelūdija festivāla otrajai daļai, kas iecerēta 2019. gada maija beigās.

Ārpuszemes mākslinieki

Jubilejas gadā festivāls pēta jēdzienu outlands jeb ārpuszemes, apšaubot tradicionālo ģeopolitisko un kultūrtelpas dalījumu centrā un perifērijā. Identitāšu veidošanās, globālā migrācija — šos un citus tēmā iekļautos jautājumus Survival Kit palīdz vētīt festivāla partneris Gētes Institūts Rīgā. Sadarbības procesā arī veidojies septembra izstādes nosaukums Leer/Stelle. Tukšā telpa. Tas savā veidā turpina festivāla tradīciju iedzīvināt Rīgas tukšās ēkas, pievēršot uzmanību to nākotnes potenciālam. Šoreiz izvēlēts Rīgas cirks, kura jaunā komanda, atsakoties no iesīkstējušās tradīcijas izmantot priekšnesumos savvaļas dzīvniekus, cenšas pārveidot Merķeļa ielas ēku par inovatīvu laikmetīgā cirka mākslas centru.

Izstādes veidošanā Solvita Krese un Inga Lāce no LLMC pieaicinājušas arī kuratorus Sumešu Šarmu (Sumesh Sharma) no Bombejas un Barselonā un Berlīnē strādājošo Anželsu Miraldu (Àngels Miralda). Pie ekspozīcijas tēmas visi iesaistītie nonākuši, vērtējot Rīgas ģeopolitisko situāciju — tā ir centrālais punkts valsts mērogā, bet Eiropas kontekstā joprojām piederīga maz apzinātajai Austrumeiropai.

Savu interpetāciju par perifērā un centrālā pretnostatījumu gan ģeopolitiski, gan sabiedrībā izstādē sniedz 12 mākslinieki no dažādām «ārpuszemēm». Viņu vidū arī sudānietis Kasiuss Fadlabi (Cassius Fadlabi), kas izveidojis sienas gleznojumu cirka pagalmā, un igauniete Krisa Lemsalu (Kris Lemsalu) ar instalāciju cirka ziloņu mītnē, kas gatavota no keramikas suņu galvām un guļammaisiem. Latviju izstādē pārstāv Zīles Ziemeles gleznu sērija par čigānu leģendām.

Atklāšanas programmas pieturpunkti

Sibeljes Kavalji-Baštusas performance Sonjas Kālekalonas produkti labākai dzīvei, to stāsta jaunumi no retro-nākotnes
6. septembrī plkst.18.30 un 8. septembrī plkst 19.
Berlīnē dzīvojošā māksliniece no Brazīlijas performancē izspēlē viesnīcas īpašnieci Sonju Kālekalonu, kas nokļūst uz Zemes pēc atomuzlidojuma. Neredzot iespējas doties prom, viņa nolemj izveidot viesnīcu impēriju. Vērojot, kā māksliniece iemieso te pavāres, te viesnīcas menedžeres lomu, skatītāji tiek rosināti domāt par sievietes daudzpusīgajām spējām, identitātes šķautnēm.

Crazy Clowns’ Disco!
6. septembrī plkst. 21.
Dūmi, lāzeri un pašmāju diskotēkas leģendas aicina izkustināt kājas cirka arēnā. Savu interpretāciju par labāko deju mūziku sniegs zināmu kulta statusu Rīgas ballīšu aprindās ieguvušais Golden Trio — Marta Trektere, Labais Dāma, Kaspars Groševs, kā arī Elīna Sproģe, Rojs Rodžers, Jeļena Glazova, Sandra Mētra un Rīgas cirka radošais direktors, savulaik populārās muzikālās pasākumu sērijas Casablanca 2000 rīkotājs Mārtiņš Ķibers.

Slavs and Tatars, lekcija performance Transliteratīvā ķircināšana
7. septembrī  plkst. 18.
Slāvi un tatāri (Slavs and Tatars) ir mākslinieku kolektīvs, kura darbība veltīta Eirāzijai. Šī ir jaunākā lekcija ciklā Transliteratīvā ķircināšana, kas koncentrējas uz bijušās Padomju Savienības tjurku valodām. Tiks runāts par identitātes politiku, koloniālismu un ticību.

Jogeša Barves veidota filmu programma Sociālā korespondence ar kustīgiem attēliem
8. septembrī plkst. 19.30.
Mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts laikā festivāls aicina uz indiešu mākslinieka Jogeša Barves atlasīto kinoprogrammu. Filmas, kuru autori ir indiešu mākslinieki Viržils Frēss, Rani Khanna, Parašars Naiks, Amols K. Patils, kā arī pats Barve, aplūko Indijas marginalizētākās kopienas un joprojām pastāvošo kastu sistēmu. Seanss notiks cirka zirgu stallī, kurā par īpašu atmosfēru gādās mākslinieka Jāņa Novika no otrreizējās pārstrādes kokmateriāliem veidotie cirka interjera elementi.

Festivāls Survival Kit 10

6.—30. septembris. Rīgas cirks, Merķeļa iela 4 (ieeja no A. Kalniņa ielas). Biļetes cena 1—5 €, nopērkamas norises vietā. Lcca.lv

Bez bailēm

Ar Treisija Letsa komēdiju Linda Vista Jaunais Rīgas teātris pārkāpj kādu svarīgu slieksni un iesmej pats par sevi

Alvis Hermanis neko nedara bez nolūka. Pirms gada, atklājot JRT pie Dzemdību nama, viņš iestudēja Marķīzi de Sadu — uzvedumam vajadzēja ar neprātīgo greznību «uzspridzināt» bijušās Tabakas fabrikas mūru industriālo brutalitāti. Neizdevās, jo mūru vairs nebija, un ko tur spridzināt rīģipsi.

Toties šogad 1. septembrī pirmizrādītā Treisija Letsa luga Linda Vista ir precīzs trāpījums. Kam? Gribētos teikt — režisoram pašam, viņa vadītajam teātrim «pārejas vecumā», par ko tik daudz ir runāts, un tādiem pašiem uzticamajiem skatītājiem. Neatceros neko kopš Džeroma Trīs vīriem laivā, ko tik ļoti gribētos citēt gabaliem vien. Kas tad tik traks ir tajā pārejas vecumā? Kā saka galvenā varoņa koledžas laiku draugs (citēju pēc atmiņas), «tev gribas būt jaunam, bet zini, ka būsi vecs, un neesi ne viens, ne otrs».

Linda Vista ir stipri melna komēdija (lielisks Ievas Lešinskas tulkojums!) ar sižetu, triviālu kā pati dzīve. Galvenais varonis, Andra Keiša tēlotais Vīlers, 50 gadi, labo no apgrozības izgājušus fotoaparātus nūģa un seksmaniaka Maikla (Gundars Āboliņš) darbnīcā, svaigi šķīries un, lai nebūtu jāguļ sievas garāžā, pārvācies uz diezgan šaubīgu rajonu Linda Vista — skaistie skati. Precēto koledžas draugu Pola (Jānis Skutelis) un Mārgaretas (Elita Kļaviņa) mudināts, iepazīstas ar drusku jaunāko Žilu (Baiba Broka), starp citu, dzīves «kouču» ar maģistra grādu par pētījumu, kas veltīts laimes definīcijai, un sāk romānu. Tad viņa dzīvoklī parādās kaimiņiene Minnija (Grieta Aminata Diarra) — divdesmit plus, vardarbīgs boifrends, padzīta no iepriekšējās gultasvietas. Vai vērts turpināt? Situācija ir pati sev «spoileris».

Šo sižetu Hermanis risina ar nenoslēpjamu baudu un mierīgi «nomirst aktierī». Nekādas režijas akrobātikas, toties kopā ar aktieriem precīzi «izķidāta» katra situācija, psiholoģiskā nianse, paredzēts ikviens savienojums, pāreja vai pauze. Un tad viņi palaisti, lai spēlējas. Jo aktieri, protams, spēlējas, nevis iemiesojas, un Andris Keišs var mierīgi pamirkšķināt kādam zālē. Ceturtās sienas nav, mēs visi esam «laipni lūgti šajā pasaulē», kā saka Vīlera darba biedrene Anete (Sandra Kļaviņa) pēc stāsta par kārtējo trāpījumu ar pieri sienā. Varbūt vienīgais režijas triks ir darbības vietu maiņa, kas notiek kā teātra studentu kursa darbos: katrs aktieris paņem paredzēto rekvizītu vai krēslu, līdz sekundei izskaitļoti un samēģināti noliek to vajadzīgajā vietā un pazūd. Tieši tā izrādes sākumā Vīlers un Pols piepilda skatuvi ar nepieciešamajiem mēbeļu gabaliem un vēl šo to. Loģiski — Pols taču palīdz Vīleram iekārtoties jaunajā mājvietā, tikai, veikuši šo studentu darbiņu, aizelsušies viņi ir pa īstam. Citi gadi, ziniet.

Tālākais ir aktieru šarms, spēlēšanās un izjūtu patiesība. Luga ir uzrakstīta kā savdabīga «stāvkomēdiju» mozaīka. Gandrīz katram no varoņiem ir savējā: minimāla darbība, daudz teksta, kamēr pārējie klausīties jau klausās, bet patiesībā risina paši savas problēmas. Uz šīs monologu mozaīkas — ļoti smieklīgas — fona jo skarošāki ir tie brīži, kad varoņi patiešām ir kopā. Kā Baibas Brokas vienlaikus iebiedētā un drosmīgā Žila «aklā randiņa» laikā mēģina ievilkt sarunā Andra Keiša mizantropu Vīleru, kā viņš burkšķ, purpina, nīgrojas, un tad pēkšņi viņi dzied — viss notiek karaoke bārā — un izrādās, jau sen sarunājas un pēc tam dejo, un happy end ir tepat deguna galā. Un kāds viņiem pēc tam ir sekss! Vai kā Jāņa Skuteļa padevīgi mulstošais Pols un Elitas Kļaviņas saspringtā kā stiegra, kas tūlīt pārtrūks, Mārgareta tajā pašā bārā dzied grupas Radiohead dziesmu Creep — «tu esi eņģelis, bet es esmu kroplis, un kāpēc man vispār te jābūt» — un šajās pāris minūtēs (no kurām daļu laika viņi «dzied» klusējot) nospēlē bezcerīgas laulības ārprātu. Vai kā Sandras Kļaviņas Anete, pati sev izlēmīgi izsitusi pamatu zem kājām, ierauga pret viņu pavērsto Vīlera fotoaparātu un caur asarām saņemas, un sāk izlikties bezbēdīga, un kļūst tāda, un viņi abi smiedamies aiziet. Skan Forever Young, un tu skatītāju zālē sēdi un mēģini sev atbildēt, vai tiešām «mūžīgi jauns» ir tavs sapnis.

Jaunais Rīgas teātris nevēlas būt mūžīgi jauns. Paradoksālā kārtā tieši šī šķietami tik nepretenciozā komēdija ir izrādījusies Alvja Hermaņa un JRT caurlaide uz kādu citu dimensiju — briedumu.

ooooo

Linda vista. Nākamās izrādes 14., 15. un 16. septembrī.

Skaidru skatu

Pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica izveidotāja Inga Spriņģe par to, kā pirms vēlēšanām neiekrist sociālo tīklu lamatās

Pieredzot, kā ASV prezidenta vēlēšanās sociālie tīkli tika izmantoti manipulācijai, žurnāliste Inga Spriņģe nolēma — pirms Saeimas vēlēšanām jācenšas vākt un analizēt datus par to, kā politiķi uzrunā Latvijas vēlētājus Facebook. Šajā sociālajā tīklā patlaban ir vairāk nekā 700 tūkstoši Latvijai piederīgo. Pielietojot speciālus rīkus, kas «ķer» politisko reklāmu, pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica ik nedēļu līdz vēlēšanām apkopo šo informāciju. Spriņģei tas šķiet svarīgi, jo ļauj ieraudzīt kopainu, «pārdurt» informatīvo burbuli, kurā katrs cilvēks feisbukā dzīvo, jo saskaņā ar algoritmu saņem tikai tās reklāmas, kas atbilst viņa interesēm.

Teksasas Universitātes pētnieki nesen konstatēja — saskaroties ar jēdzienu «fake news» jeb viltus ziņa, cilvēki mazāk koncentrējas uz faktu izpēti, jo šo vārdu savienojumu žurnālisti, politiķi un viedokļu līderi tik bieži lieto vietā un nevietā, ka tas zaudējis sākotnējo nozīmi. Kā tomēr mudināt cilvēkus būt uzmanīgiem, iedziļināties?
Te ir divas problēmas. Viena, kā tiek lietots jēdziens «viltus ziņas», un otra — ko cilvēki vispār lasa un uztver. Neuzticība medijiem nav sākusies ar «viltus ziņu» problēmu, mēs jau ilgstoši saskaramies ar viedokli sabiedrībā, ka «žurnālistiem nevar uzticēties», «neviens nav objektīvs», «visiem ir savas intereses un īpašnieku pasūtījumi».

Uzskats «viss ir fake news, nevienam nevar ticēt!» ir pilnīgas muļķības. Ceru, ka mans tēvs neapvainosies, minēšu viņu kā piemēru. Sēžam laukos uz soliņa un viņš stāsta: piedod, Incīt, bet neko nelasu — man mediji nepatīk, tie raksta muļķības! Tad runājam par politiku, un tētis zina visu — ko mūsu valdība lēmusi slēgtā sēdē, ko Putins darījis. Prasu — tēti, no kurienes tu visu zini? No feisbuka! Tas viņam ir galvenais informācijas avots. Tad ir jautājums: vai tu vispār zini, kurš feisbukā rakstījis tās ziņas? Ja tu nepatērē profesionālus medijus un nepārbaudi faktus, tu jau neatšķir viltus ziņas no patiesajām. Tas ir tāpat kā ar ēdienu: mēs varam rūpīgi to izvēlēties, lai nekaitētu savai veselībai, un varam ātri ieskriet veikalā, nopirkt neveselīgu pārtiku un dabūt kuņģa iekaisumu, sliktu pašsajūtu, lieko svaru.

Kas ir lielākā problēma ar feisbukā izplatītajām ziņām?
Feisbuks ir lielākais slazds objektīvas informācijas meklējumos. Mēs sekojam saviem draugiem un domājam — ja draugs ar to dalījās, tātad tas ir uzticami! Patiesībā drauga «nošērotās» ziņas avots var būt kāds «kaķu kantoris» (kas krāj klikšķus ar muļķīgiem video un saturā tendenciozi mēdz iepludināt arī politiku — red.).

Otra problēma ir izteiciens «fake news». Eksperti jau kādu laiku iesaka atturēties no tā, jo ļoti daudz kas tiek saputrots. Pašu viltus ziņu ir maz. Tādas bija, piemēram, apcietinātā Nika Endziņa portālos — [pilnīgi izdomājumi] par lielveikala sabrukšanu, autobusa apgāšanos. Taču pārsvarā ziņās ir patiesības elements, kas tiek pārspīlēts vai samaisīts ar izdomājumiem, lai cilvēki uz tām reaģētu.

Cilvēki arī to, kas viņiem nepatīk, mēdz saukt par viltus ziņām.
Tas ir klasiskais Donalds Tramps: ja žurnālisti viņu kritizē, tās ir viltus ziņas. Ja Re:Baltica par kādu partiju raksta, objektīvi pārbaudot vēlēšanu reklāmas un pasakot faktus, kas tām nepatīk, tad tās ir viltus ziņas.

Nesen tviterī diskutēju ar [NA politiķi] Jāni Iesalnieku. Viņš teica, ka BuzzFeed, kur publicējām vienu no Re:Baltica jaunākajiem pētījumiem, ir kreisi liberāls medijs. Atbildēju — katram medijam ir vērtības, ko tas aizstāv. Problēma ir tad, ja medijs nepasaka savas vērtības. Piemēram, ja avīze pieder Aivaram Lembergam, bet to slēpj. Mediju patērētājam jābūt tiesībām zināt un izvēlēties.

Tikko lasīju Umberto Eko grāmatu Pilotnumurs, tās varoņi ir viltus medija izdevēji. Kādā sarunā viņi spriež, kā nomelnot vienu tiesnesi. Aizsūta žurnālistu viņu novērot, un žurnālists atgriežas ar stāstu: tiesnesis dienas laikā ilgi sēdējis parkā, smēķējis un novērojis mazus bērnus. Nav pateikts tieši, ka pedofils, bet dots mājiens. Tā tas strādā: ja uz kādu visu laiku met sūdus un stāsta, ka ir angažēts, sūdi pielīp. Pat kritiski domājoši cilvēki sāk šaubīties. Jo vairāk ar mēsliem mētājamies, jo vairāk tie pielīp.

Priekšvēlēšanu laikā neatkarīgi mediji šādus uzbrukumus piedzīvo vairāk, bet kā tos efektīvi atspēkot?
Mani šajā priekšvēlēšanu laikā ļoti pārsteidz, ka arī izglītoti cilvēki nonivelē spriedumus par mediju darbu līdz līmenim «visi žurnālisti ir slikti». Nesen diskutēju feisbukā ar dziedātāju Lindu Leen un rakstnieci Noru Ikstenu. Abas izteicās, ka Latvijā nav labu žurnālistu. Man par to ļoti sāp, jo godprātīgi daru savu darbu un zinu virkni kolēģu, kuri arī tā strādā. Tas, ka šādi cilvēki nāk un iespļauj tev sejā, ir vēl lielāks ļaunums nekā politiķu un viņu PR spļāvieni. Lindai Leen un Norai Ikstenai ir autoritāte. Pat ja ir noguruma sajūta — valstī daudz kas nav labi —, tu nedrīksti teikt, ka žurnālisti nav rakstījuši un cīnījušies. Ja tā saki, tad pētnieciskos medijus neesi lasījis, skatījies, klausījies. Viņi ir rakstījuši. Tikai tu neesi sekojis.

Ja Linda Leen un Nora Ikstena tā vietā teiktu — jā, ir nogurums, bet šobrīd LTV ir laba priekšvēlēšanu diskusija, paskatieties! —, būtu pavisam cits stāsts. Līderiem ir atbildība par to, ko viņi saka. Teikt, ka Latvijā nav kvalitatīvas žurnālistikas, ir tāpat kā teikt, ka nav kvalitatīvas mūzikas vai literatūras. Ieeju Tallinā grāmatnīcā un redzu Noras Ikstenas Mātes pienu. Stāstu par to igauņu draugiem, lepojos. Es gaidu, ka līdzīgā veidā rakstnieki un mūziķi leposies ar mūsu darbu, kurā ieguldām ļoti daudz laika un spēka. Tā vietā viņi gaida lielo, balto tēlu politikā, kas visu sakārtos. Bet tā ir utopija! Visi ir cilvēki ar vājībām. Varas struktūrās vienmēr būs korupcijas skandāli, tuvredzīgi lēmumi. Bet ir arī labais. Es nepiekrītu uzsaukumiem par «simt stulbajām Saeimas galvām». Nav tā. Varu runāt par tēmām, pie kurām strādāju, piemēram, par izglītību — Saeimā ir cilvēki, kuriem šī joma patiešām rūp, viņi cīnīsies. Tāpēc nevajag vispārināt. Kad saki «viss ir slikti!», rodas jautājums — ko tu lasi, vai esi iedziļinājies? Ja cilvēki tiešām lasītu Re:Baltica pētījumus, tad Aldim Gobzemam vairs nebūtu tik vienkārši viņiem iestāstīt, ka esmu nopirkts sorosīts.

Ļoti gaidu, kad mums pienāks brīdis kā ASV pēc Trampa ievēlēšanas: cilvēki sāka vairāk novērtēt medijus, pieauga abonentu skaits The New Yorker, The New York Times, Washington Post un citiem labiem medijiem. Oskara balvas pasniegšanas ceremonijā aktrise Merila Strīpa aicināja cilvēkus atbalstīt kvalitatīvus medijus. Pie sevis domāju — kur ir mūsu, latviešu, Merila Strīpa?

Aizvien vairāk kvalitatīvās informācijas būs par maksu, jo medijiem, aiz kuriem nestāv netīrā nauda, no kaut kā jādzīvo. Ir risks, ka cilvēki, kuri nenovērtē kvalitatīvu saturu, aizvien vairāk dzīvos informācijas drazā. Veidosies sabiedrības daļa, kas seko skaļiem, manipulējošiem uzsaukumiem, jo neorientējas notiekošajā.

Kāpēc tev bija svarīgi Latvijas feisbukā pirms vēlēšanām ieviest daudzās valstīs jau funkcionējošo reklāmu ķērāju Ad Collector, ko izveidojis pētnieciskās žurnālistikas centrs Propublica?
Tas ir stāsts ar atkāpi. Pagājušogad aizbraucu mācīties uz Kolumbijas Universitāti Ņujorkā. Uzskatu, ka esmu laba žurnāliste, bet man ļoti trūkst zināšanu biznesā, lai attīstītu savu mediju tālāk. To redzu arī citās valstīs, kas reiz bijušas PSRS, — mums ir liels entuziasms darīt žurnālista darbu, bet trūkst zināšanu, kā attīstīt mediju tieši kā uzņēmumu. Šī maģistra programma bija izcilā līmenī, daudz ieguvu.

ASV nokļuvu pēc prezidenta vēlēšanām. Aizvien vairāk parādījās informācija par Krievijas iejaukšanos, arī par Internet Research Agency, caur kuru Krievija bija pirkusi reklāmas sociālajos tīklos. Es domāju — kāpēc Eiropa, arī Latvija, no feisbuka nepieprasa atbildību, līdzīgi kā ASV Kongress? Mēs esam tieši blakus Krievijai, tai ir politiskās intereses Latvijā. Kāpēc lai mēs būtu tik naivi un domātu, ka te nekas līdzīgs nenotiek? Biju pētījusi «tikumības» stāstus — konspirācijas teorijas un dīvainās vecāku grupas, kuru saknes atradām Krievijā. Man radās lielas šaubas, ka šīs idejas dzimušas vienkārši dažu vecāku galvās, šķita — kāds lielāks spēks tam palīdzējis. Tāpēc gribēju saprast, kas Latvijas feisbukā notiek ar priekšvēlēšanu reklāmām. Turklāt šī gada sākumā veicām pētījumu par Ušakova aktivitātēm feisbukā. Novērojām, cik milzīgs spēks ir šai informācijai. Tajā pašā laikā no malas to nav iespējams izkontrolēt: feisbuks ir milzīgs, tu vari nomērķēt vēstījumu konkrētai auditorijai, un es savā informācijas burbulī nemaz nezināšu, kādas reklāmas nonāk atšķirīgas mērķauditorijas ziņu lentē. Ad Collector palīdz ieraudzīt šīs reklāmas: ja cilvēks rīku iestatījis savā feisbuka lapā, mēs varam reklāmas «savākt» un izanalizēt.

Kādi ir svarīgākie secinājumi?
Visbagātākā reklāmu izvietotāja ir Saskaņa: tai ir ap 70—80 apmaksātu reklāmu nedēļā, ļoti profesionāli nostrādātas. Pārējām partijām — ap 15. Visprecīzāk uz auditoriju strādā Progresīvie: vides jautājumi, sieviešu tiesības. Visas partijas reklāmu pieskaņo konkrētiem vēlētāju apgabaliem. Visefektīvākie ir KPV, kuri ar maziem līdzekļiem uzrunā auditoriju live videoformātā un dabū atgriezenisko saiti — vairākus tūkstošus skatījumu, simtiem interakciju. Vispār populāri ir izmantot video, lai vienkāršotā veidā skaidrotu programmu vai runātu par konkurentiem — šo paņēmienu visskaļāk izmantojusi Attīstībai/Par!, stāstot par KPV saitēm ar Aināru Šleseru.

Varbūt varam formulēt, kāda ir atšķirība, kurš izstāsta faktus, jo daļai sabiedrības šķiet — vai nav vienalga, kurš pasaka patiesību, žurnālisti, blogeri vai politiķi!
Uz žurnālistiem attiecas konkrēti likumi. Pirmkārt, jāpavaicā viedoklis visām iesaistītajām pusēm. Jāpārbauda fakti. Uz blogeriem tas neattiecas. Ja viņi kaut ko zina, tad pasaka. Blogeris nepiezvanīs pretējai pusei, neparādīs visus viedokļus un, visticamāk, neraksies cauri dokumentu kalniem, pārbaudot faktus. Līdzīgi ar politiķiem — viņi pauž to, ko uzskata par pareizu un saviem mērķiem izdevīgu.

Cilvēkiem saku: uzmanieties no politiķu video, vērtējiet kritiski! Ir ļoti vienkārši vienam pašam runāt, plēst kreklu, kādus varoņdarbus darīsi, jo pretī nav profesionāla žurnālista, kurš izpētījis tēmu un var uzdot pamatotus jautājumus. Nils Ušakovs feisbukā var taisīt atbildes uz «iedzīvotāju jautājumiem», tāpat kā to dara Andris Ameriks Radio SWH — viņi runā, ko vēlas.

Feisbuks ir milzīgs okeāns, kurā peld ļoti daudz zivju jeb vēstījumu. Ad Collector mani personīgi dara mierīgāku, jo zinu, kādas zivis tad šeit peld, redzu kopainu. Protams, mēs nevaram izkontrolēt, kas par to maksā, bet ceru, ka KNAB to var.

Mums ir otrs rīks Crowd Tangle, kas ļauj analizēt, kas ir populārākie ieraksti, uz kuriem cilvēki reaģējuši. To izmantojam, lai ķertu populārākās anonīmās lapas feisbukā, kas regulāri publicē mēmes — slavina kādu partiju vai noķengā visas partijas, izņemot kādu vienu.

Jūs «ķerat» arī lapas, kurās starp sportu, dabu, jokiem ieplūst politiskais saturs.
Šeit var izcelt mārketinga speciālistu Albertu Jodi, kurš izplata Aivara Lemberga idejas un viedokli. Viņš zem Nacionālās mediju grupas «jumta» izveidojis interneta portālu tīklu, ko reklamē feisbukā. Jodis administrē 57 lapas. Lielākajām kā Mūsu Rīga, Mūsu Latvijai, Latvijas produkts ir vairāk nekā 200 tūkstoši sekotāju.

Kādas ir tavas lielākās bažas saistībā ar vēlētāju prātu ietekmēšanu sociālajos tīklos?
Kremļa faktors — tas, kā politiķi ar to manipulē. Krievija ir kaimiņš, no kura mums neatslābstoši jāuzmanās. Taču politiskajās cīņās šis arguments bieži tiek izmantots nožēlojami. Visklajākais piemērs ir Raivja Dzintara atbildes video Jurim Jurašam, apvainojot viņu un Jutu Strīķi sadarbībā ar Kremli pēc tam, kad Jurašs bija paziņojis — Dzintars ņēmis naudu no [maksātnespējas administratora Māra] Sprūda. Nesaku, ka Jurašs ir ideāls, taču iesaistīt šajā politiskajā cīņā aizdomas par sadarbību ar Kremli bija nožēlojami.

Turklāt Latvijas krievvalodīgo integrācijai tas nepalīdz, viņi vēl vairāk norobežojas, redzot šādas cīņas.

Vai redzi daudz tieši šķeltniecisku cīņu?
Piemēram, saistībā ar izglītības reformu — Šadurskis aizklapē krievu vidusskolas, bet nevar pateikt, kur ņems latviešu valodas skolotājus krievu bērniem. Mēs Re:Baltica tagad taisām pētījumu par krievu skolām Rīgā, vasaras sākumā tās apbraukāju. Viņi [vecāki un pedagogi] sevi pat neasociē ar šo valsti — «tā ir jūsu valdība».

Krievu vecāki uzskata, ka latvieši apzināti pieņēma reformu, ka krievu valodas vidusskolās vairs nebūs, lai pazeminātu krievu bērnu konkurētspēju. Neredzot, ka latviešu partijās viņus kāds pārstāvētu, viņi vēršas pie Ždanokas un Gapoņenko.

Tikos ar vienu progresīvu krievu skolas direktoru, kurš pārzina pasaules izglītības tendences, bet viņš man saka: «Gapoņenko atbalsta mūsu intereses, un, rekā, Latvija viņu arestē!» Iebildu — Gapoņenko stāsta, ka latvieši Skonto stadionā taisīs koncentrācijas nometni krieviem! Viņš par to nemaz nebija dzirdējis, jo krievu mediji par to neraksta, tie raksta, kā Gapoņenko aizstāv krievu skolas.

Tavs ieteikums uz vēlēšanām — ko likt pretī «feisbuka kompetencei»?
Skatīties profesionālu žurnālistu veidotās diskusijas un pētnieciskos raidījumus sabiedriskajos medijos, lasīt analīzi neatkarīgos medijos. Mums ir, no kā izvēlēties: Re:Baltica, Ir, LTV De facto un Vēlēšanas 2018, TV3 Nekā personīga, Jāņa Dombura diskusijas ar politiķiem Delfos.

Pagājušajā nedēļā biju savās bērnības mājās Rūjienā un divas dienas strādāju no bibliotēkas. Kad gāju prom un pateicos bibliotekārēm, viņas vaicāja, vai pēc vēlēšanām būs labāk. Prasīju — vai tagad jums ir slikti? Viena saka: nē, nekad nav bijusi tik laba alga kā šobrīd. Bet kādiem citiem, kuri ir nabadzīgi, nebūs labāk. Viņiem varētu būt labāk tikai tad, ja paaugstinātu pabalstus, jo nav prasmju, ko šobrīd vajag darba tirgū. Ja neko no jauna neiemācīsies, kāpēc lai viņiem maksātu vairāk? Varbūt viņi redz savu cerību Artusā Kaimiņā vai Aldī Gobzemā, bet viņi neiedos šiem cilvēkiem labāku dzīvi. Protams, gribas kaut kam ticēt, bet, ja neiesi mācīties un neapgūsi neko jaunu, brīnumi nenotiks — labāk tev nebūs. Kopumā Latvijā jau ejam uz augšu, mums jau ir labāk.

Pirms gadiem piecpadsmit teici, ka tavs sapnis ir rakstīt kā The New Yorker. Tagad tavu jaunāko pētījumu par Kremļa finansētiem medijiem Baltijā ieteikusi pasaulē pazīstamā pētniece Anne Aplbauma. Pati savam darbam redzi vērtību?
Ik pa laikam man ir pārdomas, vai jāpaliek žurnālistikā, jo rakstu un rakstu, bet izmaiņas nāk lēni un grūti. Pēdējais iekritiens bija, kad Saeimas komisija lēma pret izglītības reformu. Tajā brīdī nebiju Latvijā, bet kolēģi man ziņoja: tikko Saskaņa nobalsoja pret, tikko Aizstrauta no ZZS nobalsoja pret. Trīs gadus es biju raksījusi par šo tēmu, redzējusi skolotājus, kas cenšas, mēģina uzlabot sistēmu, bet viņi Saeimā vienkārši nobalso pret — sava personīgā labuma, siltās vietas, kaut kādu partijas interešu vārdā. Man likās, ka no miesas rauj ārā gabalus ar katru šo «pret». Rakstīju e-pastu paziņai, ka laikam slikti esmu darījusi savu darbu, ja reiz tāds balsojums. Viņa man atbildēja: paskaties no citas puses — piketā par šo reformu aizgāja daudz cilvēku, daļa no viņiem varbūt bija lasījuši tavus rakstus, tāpēc zināja, ka tas ir svarīgi. Kopējā vaimanu sentimentā es negribu piedalīties. Izmaiņas Latvijā ir lēnas, bet tās notiek. Ir svarīgi turpināt!

Pieci ieteikumi, kā labāk orientēties sociālajos tīklos

Pirms dalies ar informāciju feisbukā, apskaties, kas ir tās avots. Draugs, kurš ar informāciju dalījies, automātiski nav tās avots!

Ja redzi, ka draugs dalījies ar dīvainu vai viltus informāciju, ieraksti to komentārā.

Nejauc viltus ziņas ar ziņām, kas vienkārši nepatīk.

Žurnālists un blogeris nav viens un tas pats. Žurnālistu darbību regulē likumi un ētikas normas, bet blogeriem nav šādu prasību.

Izmanto Re:Baltica jauno faktu pārbaudes spēli Faktiem.lv, kas izklaidējošā veidā ļauj mācīties un pārbaudīt reāli publicētu informāciju.

CV

Dzimusi 1979. gada 9. novembrī
Absolvējusi LU Sociālo zinātņu fakultātes maģistrantūru
No 2003. līdz 2009. gadam laikrakstā Diena rakstījusi par organizēto noziedzību, korupciju, kontrabandu
2011. gadā izveidojusi pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica
2011. gadā kā Fulbraita stipendiāte studējusi žurnālistiku Merilendas Universitātē ASV, praktizējoties The Washington Post un pētnieciskās žurnālistikas organizācijā The Center for Public Integrity
2014. gadā nosaukta kā viena no 100 Centrāleiropas un Austrumpeiropas jaunajiem inovatoriem projektā NewEurope, ko organizēja Financial Times un Google

Radars pasaulē

Par mēģinājumu atklāt valsts noslēpumu, vācot materiālus par rohindžu slaktiņiem, Mjanmas tiesa pirmdien diviem ziņu aģentūras Reuters žurnālistiem piesprieda septiņu gadu cietumsodu. Tiesas spriedums izraisīja starptautisku sašutumu — ANO cilvēktiesību padomes jaunā vadītāja aicināja Mjanmu nekavējoties atbrīvot abus žurnālistus, jo viņu darbs bija sabiedrības interesēs.

Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās kustības izpētes centrs sācis publiskot dokumentus par sarkanās armijas noziegumiem Lietuvā. Dokumenti par okupācijas režīma represīvajām un vardarbīgajām darbībām no 1944. līdz 1953. gadam tiks publiskoti Kgbveikla.lt.

Lietuvas valdība pirmdien pārsūdzēja ECT spriedumu, kas atzina Lietuvas līdzdalību ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes slepeno cietumu programmā.

Pirmdienas naktī Brazīlijā ugunsgrēks nopostīja Portugāles karaļa Žuana VI 1818. gadā dibināto Nacionālo muzeju, kurā glabājās viena no lielākajām antropoloģijas kolekcijām Dienvidamerikā. Brazīlijas varas iestādes pieņēma lēmumu atjaunot nodegušo muzeju. Šim mērķim jau piešķirti 10 miljoni reālu jeb apmēram divarpus miljoni dolāru.

Krievijas prezidents Putins pagājušajā nedēļā TV uzrunā paziņoja par gaidāmās pensiju reformas mīkstināšanu. Viņš ierosināja sieviešu pensionēšanās vecumu paaugstināt tikai līdz 60, nevis līdz 63 gadiem, kā gribēja valdība. Pensijas vecumu vīriešiem paredzēts paaugstināt līdz 65 gadiem. Iecere palielināt pensijas vecumu iedragāja Putina reitingus, kas kopš marta nokritās no 80 līdz 64%.

ES augstā ārlietu pārstāve Federika Mogerīni pagājušajā nedēļā neatbalstīja Itālijas aicinājumu Francijai un Spānijai atvērt savas ostas pa Vidusjūru kuģojošo migrantu uzņemšanai. Migrācijas jautājumu ceturtdien skatīja ES aizsardzības ministru sanāksmē Vīnē. Itālijas valdība atteicās uzņemt kuģus ar migrantiem, ja tos neuzņems arī citas ES valstis. Itālijas nostāja apdraud ES operāciju Sophia cīņai ar cilvēku kontrabandu Lībijas piekrastē.

Vairāk nekā 80% respondentu plašā ES pilsoņu aptaujā bija par atteikšanos no pārejas uz vasaras un ziemas laiku.

Lielbritānijas robežsargi Īri-jas piekrastē ceturtdien aizturēja četru valstu pilsoņus, tajā skaitā Latvijas, par aptuveni tonnas kokaīna kontrabandu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa otrdien atzina, ka Slovēnija pārkāpusi par bankas aplaupīšanu notiesāta lietuvieša tiesības, nenodrošinot viņam tulku lietuviešu, bet tikai krievu valodā.

Austrumukrainas pašpasludinātās Doņeckas republikas līderis Aleksandrs Zaharčenko piektdien zaudēja dzīvību bumbas sprādzienā kafejnīcā Doņeckas centrā.

80 gadu vecumā Maskavā miris Latvijas «melnajā sarakstā» iekļautais Krievijas dziedātājs Josifs Kobzons.

Pārsvarā uz augšu

Ir apritējuši desmit gadi kopš globālās finanšu krīzes kritiskākā perioda — amerikāņu investīciju bankas Lehman Brothers kraha 2008. gada 15. septembrī. Kas noticis ar atsevišķu valstu ekonomikām?

Radars Latvijā

Latvijas IKP šā gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar tādu pašu laikposmu pērn, palielinājās par 5,3%.

Šā gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar attiecīgo laikposmu pērn, mēneša vidējā bruto darba samaksa Latvijā pieauga par 8,4% jeb 78 eiro un sasniedza 1004 eiro par pilnas slodzes darbu. Gada laikā gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā vidējā samaksa auga līdzīgi — attiecīgi par 8,4 un 8,5%.

Skolas gaitas 1. klasē Latvijā sāka 18 443 bērni, bet kopumā šajā mācību gadā izglītojamo Latvijas skolās būs par 1230 mazāk nekā pērn — 203 883 skolēni. Pirmklasnieku skaits šogad sarucis par 742 bērniem.

Pagājušajā nedēļā Stopiņu novadā simtiem cilvēku piedalījās Zviedrijas mājas preču veikala IKEA atklāšanā. 

Valsts policija aizdomās par cilvēktirdzniecību un seksuālu vardarbību pagājušajā nedēļā aizturēja Latvijas Romas katoļu baznīcas garīdznieku no Rēzeknes-Aglonas diecēzes un vēl divus cilvēkus. Portāla Delfi rīcībā esošā informācija liecina, ka apcietinājums piemērots katoļu baznīcas mariāņu kongregācijas mūkam un priesterim Pāvelam Zeiļam.

Par četriem iesniegumiem Latvijas Zvērinātu advokātu padome ierosināja disciplinārlietu pret advokātu un Saeimas deputāta kandidātu Aldi Gobzemu. Ar lūgumu izslēgt Gobzemu no advokatūras padomē vērsās arī nogalinātā maksātnespējas administratora un advokāta Mārtiņa Bunkus ģimene. Tā kā Gobzems uz sēdi jau otrreiz neieradās, jautājumu izskatīja bez viņa klātbūtnes. Disciplinārlietu komisija lems par Gobzemam piemērojamo sodu.

Administratīvā apgabaltiesa spriedumā par Krievu savienības līderei Tatjanai Ždanokai CVK piemēroto aizliegumu kandidēt 13. Saeimas vēlēšanās secināja, ka Ždanoka ar savu rīcību rada apdraudējumu Latvijas ne-atkarībai un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem. Tam pamatojumu tiesa guvusi sēdes slēgtajā daļā, iepazīstoties ar Drošības policijas informāciju. Ždanoka gatavojas tiesas spriedumu pārsūdzēt ECT.

Vērienīgākās militārās mācības Namejs 2018 rādīja, ka NBS spēj ļoti labi sadarboties ar Valsts policiju un Valsts robežsardzi, sestdien teica NBS komandieris Leonīds Kalniņš. Mācības beidzās svētdien, un to mērķis bija pārbaudīt un pilnveidot NBS gatavību valsts aizsardzības uzdevumu izpildei. Tajās piedalījās vairāk nekā 10 000 dalībnieku.

Veselības ministrija obligātās veselības apdrošināšanas pamatgrozā nav iekļāvusi Eiropas veselības apdrošināšanas karti. Ministre Anda Čakša nespēja atbildēt, kāpēc karte nav iekļauta pamatgrozā. Lai no nākamā gada 1. janvāra saņemtu visus valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, sociālā nodokļa nemaksātājiem jāveic 206,40 eiro iemaksa.

Rigvir pārstāvji atsauca pret ārstu Andri Skridi celto prasību. Skride bija apšaubījis Rig-vir zāļu efektivitāti, jo tā nav zinātniski pierādīta. Rigvir būs jāsedz Skrides advokāta izdevumi.

2. Londonas Dizaina biennāles galveno balvu par labāko dizainu saņēma Latvija. Mūsu valsts dizaina biennālē piedalījās ar mākslinieka Artūra Analta un starpdisciplinārā dizaina uzņēmuma Variant Studio no dabīgiem materiāliem veidoto instalāciju Matter to Matter.

Latvija ikgadējai ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars kategorijā Labākā ārzemju filma nolēma pieteikt režisora Ivara Selecka dokumentālo filmu Turpinājums.

Kas kaitina kolēģos?

Viskaitinošākais darba kolēģos lielākajai daļai no portāla CVMarket.lv aptaujātajiem šķiet savstarpējās intrigas un divkosība. Savukārt 15% respondentu nevar sadzīvot ar darba kolēģu slinkošanu un neizdarību.

Kādi kolēģu ieradumi jums šķiet viskaitinošākie?

Intrigas un divkosība 42%
Slinkošana un neizdarība 15%
Tenkošana un aprunāšana  11%
Melošana  8%
Sūdzēšanās un gaušanās par dzīvi  8%
Kārtības neuzturēšana 5%
Darba kavēšana  3%
Nākšana uz darbu slimam 2%

Nedēļas citāts

Narvas iekarošana

Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida uz laiku pārcēlusies strādāt Narvā — pierobežas pilsētā, kur milzīgā pārsvarā dzīvo krievi. Tā viņa vēlas uzsvērt: te ir Igaunija!

Iepriekšējā reize, kad Narva piesaistīja tik lielu mediju uzmanību, bija 2015. gadā — toreiz, neilgi pēc Krimas aneksijas, valsts vadītāji nolēma tieši šeit sarīkot Neatkarības dienas parādi. Taču prezidentes pārcelšanās ir kaut kas pilnīgi nepieredzēts. Šķiet, paši vietējie vēl nav īsti to sagremojuši. Par to pārliecinājos otrajā dienā pēc Kaljulaidas ierašanās, kad viņa uzstājās laikraksta Postimees rīkotajā diskusijā ar provokatīvu nosaukumu Vai mēs, cilvēki, kļūstam gudrāki vai stulbāki? Zāle bija pilna ar vietējām prominencēm, taču neviens nepiecēlās kājās, prezidentei ienākot — tikai daži no Tallinas atbraukušie žurnālisti, kuru piemēram pārējie sekoja ar mulsu novēlošanos. Vēlāk, kad satiku prezidenti pie garderobes, viņa tikai noplātīja rokas — ir atbraucis prezidents, vai tiešām neviens nevar piecelties?

Kamēr daļa Narvas iedzīvotāju pārmaiņās jūtas kā izmēģinājuma trusīši, ar kuriem citi tikai eksperimentē, Kaljulaidas solim ir liels atbalsts Igaunijas sabiedrībā. Daži to dēvē pat par robežpilsētas sociālu iekarošanu, jo nav nekāds noslēpums, ka Narvai ir ciešas saites ar Krieviju. Ilgu laiku šī Igaunijas trešā lielākā pilsēta izskatījās piemirsta, bet nu beidzot nonākusi starmešu gaismā.

Kritiķi gan aizrāda, kā šādu «kultūras desantu» Narvā nevajadzētu aprobežot tikai ar prezidentes ierašanos, bet ieplānot arī citu valsts institūciju pārvākšanos. Turklāt tas būtu nepieciešams ne tikai Narvā, bet arī citās šķietami aizmirstās provinces vietās.

Mājīga vieta

Lai gan viņu nav daudz, Narvā sastopu cilvēkus, kas prezidentes ierašanos sagaidījuši ar ovācijām. Savukārt Kaljulaida nekavējoties ķērās pie maigās varas paņēmieniem. Jau pirmajā dienā devās pastaigā pa nesen renovēto pilsētas promenādi un uzrunāja nejaušus garāmgājējus, iztaujājot par ikdienu un personīgo labklājību. Daži drosmīgāki vīrieši uzdeva līdzīgus pretjautājumus un pat izteica komplimentus: «Mēs jūs esam redzējuši tikai televizorā, taču ir daudz patīkamāk satikties aci pret aci.»

Prezidente ar apmēram duci darbinieku pagājušās nedēļas otrdienā apmetās viesu mājā Elektra pilsētas centrā. Interneta rezervācijas portālā Booking.com tā raksturota kā «mājīga vieta». Augstās vieses numuriņā, kas maksā 77 eiro, ir sava virtuve, ledusskapis, televizors un vannasistaba. Portālā reklamēts, ka šajā viesu namā parasti ir gardas brokastis. Kopumā prezidentes biroja darbinieku izmitināšana Narvā izmaksās aptuveni 4000 eiro. Prezidentes uzturēšanās sadalīta trijos posmos — no 28. augusta līdz 6. septembrim, pēc tam no 12. līdz 15. septembrim un visbeidzot no 26. novembra līdz 1. decembrim.

Kaljulaidas birojam izvēlētas vairākas telpas vietējā mācību iestādē — Tartu Universitātes Narvas koledžā. Tieši tur viņa pavadīs lielāko daļu darba laika, parakstot likumus, kā arī uzņemot dažādas delegācijas. Otrdien, 4. septembrī, svinīgā ceremonijā Narvas pilsētas laukumā viņai savas akreditācijas vēstules iesniedza jaunie vēstnieki no Īrijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas.

Prezidentes darba grafiks Narvā ir blīvs. Paredzētas gan tikšanās ar vietējiem uzņēmējiem un politiķiem, kā arī patērzēšana ar skolēniem un viņu vecākiem. Ieplānota arī laivošana pa Narvas upi — dabisko robežšķirtni starp Igauniju un Krieviju.

Kaljulaidai patīk aktīva atpūta. Tāpēc nav jābrīnās, sastapot viņu uz velosipēda Narvas ielās. Miesassargi seko viņas piemēram. Jaunajai kārtībai ātri pieskaņojušies arī vietējie autovadītāji — redzot prezidentes svītu uz velosipēdiem, piestāj un palaiž minējus garām.

Fabrikas atdzimšana

Kultūras cilvēku aprindās prāto, ka Narva varētu kļūt par nākamo Kalamaju — tas ir populārs hipsteru rajons Tallinā. Turklāt te būtu sava eksotika, austrumu pilsētas vēsturiskais krievu mantojums. Narva ir pieteikta 2024. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas titulam, un prezidentes viesošanās, protams, tai pievērš lielāku uzmanību. Ja Narva tiešām šo statusu iegūs, tas nestu līdzi tūristu pieplūdumu, investīcijas un veicinātu ekonomisko attīstību.

Patlaban Narvas galvenā problēma ir lēnais attīstības temps. It īpaši pilsētvides ziņā. Narvā ir maz kultūras un vēstures objektu. Vietējās amatpersonas, protams, cenšas — soli pa solītim. Piesaistot naudu no ES fondiem, tagad notiek Krīnholmas rūpnieciskās zonas pārveidošana. 19. gadsimta otrajā pusē Narva bija slavena ar audumu ražošanu Krīnholmas fabrikā, kas tolaik bija viena no lielākajām un modernākajām ražotnēm visā Eiropā. Ziedu laikos tā bija vislielākā tekstilfabrika Krievijas impērijā un nodarbināja 10 000 cilvēku. Tagad vecā industriālā ēka stāv tukša.

Pirmais lielais kultūras pasākums Krīn-holmā tika sarīkots šovasar, kad Tartu Jaunais teātris izrādīja iestudējumu par padomju laiku estrādes zvaigzni Jāku Joalu, piedāvājot ieskatīties Padomju Savienības mūzikas industrijas nepievilcīgajās aizkulisēs. Uzvedums kļuva par īstu hitu. Skatītāji sabrauca no dažādām Igaunijas malām. Pēc izrādes pilsētā nebija iespējams atrast taksometrus — Narva agrāk nebija piedzīvojusi tik lielu cilvēku pieplūdumu. Iestudējums ir tikai viens pieturas punkts iespaidīgā kultūras programmā ar nolūku bijušo fabrikas rajonu pārvērst par jaunu kultūras centru. Investori šobrīd apsver idejas par jaunu dzīvokļu un muzeja celtniecību.

Pagrimusī «galvaspilsēta»

Lai apjaustu prezidentes vizītes nozīmīgumu, vērts atskatīties pagātnē. Narva kopā ar citām Viru apriņķa pilsētiņām ir viens no nabadzīgākajiem Igaunijas reģioniem. Turklāt pēc neatkarības atgūšanas Narva kļuva par tādu kā melno avi. No 58 tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju tikai 3000 ir igauņi, bet vairāk nekā 50 tūkstoši ir etniskie krievi. Liela daļa no viņiem 90. gadu sākumā pauda skaļas autonomijas un separātisma prasības.

Šo problēmu sakne meklējama jau Otrā pasaules kara gados. Vēl 1944. gadā Narvas iedzīvotāju lielākais vairākums bija igauņi. Taču, kad pilsētai tuvojās sarkanā armija, vācu okupācijas spēki visus evakuēja. Uzbrukuma laikā liela pilsētas daļa, ieskaitot barokālo vecpilsētu, tika iznīcināta. Pēc padomju uzvaras jaunais okupācijas režīms neļāva evakuētajiem iedzīvotājiem atgriezties iepriekšējās dzīvesvietās. Padomju vara arī atmeta ideju par daļēji cietušo vai pilnībā sagrauto ēku atjaunošanu, kā tas, piemēram, notika Tallinā, Varšavā un citās austrumu frontes skartajās pilsētās. Rezultātā Narva tika pie pilnīgi jauna izskata un pilnīgi jauniem iemītniekiem — tā tika vardarbīgi izdzēsta pilsētas kolektīvā atmiņa par savu vēsturi.

Igaunijai par laimi, vietējā separātisma un autonomijas kustības, kas parādījās pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā, bija vājas un pamazām izplēnēja. Pēc tam Tallina šai austrumu pilsētai veltīja arvien mazāk uzmanības, kas noveda pie jaunām problēmām.

Pazūdot lielajam Austrumu tirgum, nācās slēgt rūpnīcas, un pieauga bezdarbs. Arī tagad bezdarba līmenis Viru apriņķī ir divreiz augstāks par vidējo rādītāju (5,1%) valstī. Tas veicinājis jauno cilvēku aizplūšanu. 1989. gadā Narvā bija vairāk nekā 80 tūkstoši iedzīvotāju, tagad viņu skaits sarucis līdz 58 tūkstošiem. Paralēli tam Narva ieguvusi arī citu bēdīgu slavu — kā Igaunijas noziedzības un HIV/AIDS lielākās izplatības galvaspilsēta.

Var teikt, ka otro atklāšanu Narva piedzīvoja 2014. gadā pēc Krimas aneksijas un krievu spēku slepenajām operācijām Ukrainas austrumos. Daudzi cilvēki Tallinā un citviet Igaunijā sāka bažīties, vai ar Narvu nevar atgadīties kas līdzīgs — vai neparādīsies aktīvisti, kas aģitēs par pievienošanos Krievijai? Tomēr narvieši nav muļķi. Viņi labi saprot, ka dzīves apstākļi ES dalībvalstī Igaunijā ir daudz labāki nekā Krievijā.

Lai atbrīvotos no negatīvā tēla, arī līdz šim ticis domāts par Narvas atdzimšanas stimulēšanu. Pirms kāda laika parādījās ideja pārcelt uz Narvu Igaunijas Drošības zinātņu akadēmiju. Taču ātri vien sarosījās kritiķi, kuri norādīja uz pārāk tuvo atrašanos blakus Krievijai, kas pats par sevi jau būtu drošības risks. Turklāt pārcelšanās izmaksātu ļoti dārgi, un diez vai izdotos nokomplektēt pilnu lektoru štatu. Idejas autori padevās. Narvas iedzīvotāji nopūtās.

Tieši tāpēc tagad daudzi Narvas iedzīvotāji, it īpaši vecāka gadagājuma ļaudis, ar skepsi vēro prezidentes rīcību un salīdzina to ar Potjomkina sādžu — jā, pašlaik Narva ir uzmanības centrā, bet kas notiks pēc tam? Pat ideja par Eiropas kultūras galvaspilsētu viņiem šķiet smieklīga. Viņi saka: politiķi daudz runā, bet maz dara.

Tomēr vairāki jauni projekti parādījušies pie apvāršņa, tāpēc optimisti cer — agri vai vēlu Narva atgūs košākas krāsas, aizmēžot pagātnē pašreizējo pelēcību.

Kā turpināt?

Aizejošais parlaments un valdība atstāj daudzus iesāktus, bet nepabeigtus darbus 13. Saeimai

Tālajā 2014. gadā priekšvēlēšanu kampaņa notika pēc Krimas okupācijas un kara sākšanās Donbasā. Tolaik Latvija dzīvoja bailēs, ka krievu tanki var braukt pa mūsu ielām. Šogad visi nervozē, ka lielais kaimiņš ielīdīs mūsu pagalmā caur suņu būdu.

Agresīvo populistu KPV reitingi aug, un viņi uzkrītoši izvairās izslēgt iespējamu sadarbību ar Saskaņu. Tas padarījis Saskaņas jau gadiem loloto sapni — piedalīšanos valdībā — par galveno sarunu un satraukuma tēmu vēlēšanu priekšvakarā. Valdība ar labvēlīgu attieksmi pret Krieviju būtu liels politisks un psiholoģisks šoks daudziem Latvijā.

Tas arī būtu trieciens politologu iecienītajai teorijai, ka tautsaimniecības labajos gados — kādi pēdējie četri nepārprotami ir bijuši —, vēlētāji sliecas atbalstīt pie varas esošos, kas viņiem šo labklājību sagādājuši.

Tomēr neatkarīgi no nākamās valdības sastāva 13. Saeimai būs ne tikai jādomā par jauniem un skaistiem plāniem, kā arī negaidītiem izaicinājumiem, bet jārēķinās ar 12. Saeimas atstāto mantojumu, kurš veidojas diezgan apjomīgs.

Viens no galvenajiem 12. Saeimas sasniegumiem ir aizsardzības budžeta pieaugums līdz 2% no IKP. Jau iestājoties NATO 2004. gadā, Latvija bija apņēmusies nodrošināt šādu tēriņu līmeni, taču treknajos gados neviens to neņēma nopietni, savukārt dižķibeles laikā aizsardzības budžetu zāģēja bez žēlastības un tas vienubrīd samazinājās līdz 0,89% no IKP. To visu izmainīja Krievijas agresija pret Ukrainu. Latvijas politiķi pēkšņi saprata, ka joki mazi, un sāka darīt visu, lai stiprinātu NATO klātbūtni. Bez atbilstošiem pašu ieguldījumiem tas nebūtu iespējams, un tā Latvija šogad pirmo reizi sasniedz svarīgo 2% atskaites punktu.

Šīs Saeimas seja — Māra Kučinska valdība — arī atstās pēc sevis nozīmīgi pārveidotu nodokļu sistēmu. Kopš 90. gadu sākuma par bubuli un tabu uzskatītais progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis 2017. gadā pēkšņi izrādījās gan vēlams, gan iespējams. Vienlaikus tika nojaukta visa agrākā uzņēmumu ienākuma nodokļa uzbūve, un tā vietā likts 0% nodoklis par reinvestēto peļņu. Kādas būs šo izmaiņu ilgtermiņa sekas, neviens vēl nezina, taču grūti iedomāties, ka cita valdība varētu šo jauno struktūru atkal drīz būtiski mainīt. Tiesa, nodokļu jomā tā arī palicis daudz neizdarītu mājasdarbu, to skaitā apņemšanās nodokļos iekasēt trešo daļu no IKP, kā arī pārlikt nodokļu slogu no ienākumiem uz patēriņu, kapitālu un nekustamo īpašumu, tāpēc diezin vai 13. Saeima šo jautājumu atstās bez ievērības.

Līdztekus līdz galam izdarītajiem darbiem tomēr ir liels skaits iesākto un nepabeigto, par kuru virzību būs jālemj nākamajai Saeimai un valdībai. Pieredze rāda, ka jauna Saeima bieži vien neatzīst par saistošiem vecās solījumus — pat it kā stingri likumos ierakstītas apņemšanās pēc vēlēšanām pārtop par neobligātiem vēlējumiem, kurus var atcelt vai vienkārši aizfutbolēt vēl vienu Saeimu tālāk.

Plašākās reformas, kuras sāka 12. Saeima, bet kuru novešana līdz galam atstāta nākamajai, ir izglītības un veselības aprūpes jomās.

Medicīnā šobrīd sperti platāki soļi, bet tie lielā mērā saistīti ar lielām papildu izmaksām, kas iepludinātas esošajā sistēmā. Daudziem ārstiem un medmāsām algas nozīmīgi pieaugušas, rindas vietām būtiski samazinājušās. Tomēr tie ir tikai pirmie soļi triju gadu plānā, kurš ietver arī mediķu algu pieaugumu par 20% gadā. Vai šī plāna izpilde būs arī nākamās valdības prioritāte un vai tam vispār pietiks naudas, paliek atvērts jautājums. Tāpat ar «veselības apdrošināšanu» jeb pakalpojumu piesaistīšanu sociālā nodokļa maksājumiem. Šai sistēmai jāstājas spēkā no janvāra, bet dažām partijām tās atcelšana kļuvusi par svarīgu priekšvēlēšanu lozungu — pēdējās nedēļas, kad izmaiņu konkrētās aprises sāk kļūt skaidrākas plašākai sabiedrībai, var just augošu neapmierinātību arī vēlētāju vidū.

Savukārt izmaiņas pamata un vidējā izglītībā vēl aizvien ir tikai plānošanas stadijā. Saeima šogad apstiprināja gan pāreju uz latviešu valodu vidusskolās, gan jaunās, kompetencēs balstītās izglītības programmas ieviešanu, tomēr tas viss būs reāli jāizdara nākamās Saeimas laikā, un Saskaņas nepatika pret visiem šiem ierosinājumiem ir labi zināma. Arī izšķērdīgais skolu tīkls, kas nespēj nodrošināt izglītības kvalitāti, netiek optimizēts tik ātri, kā bija cerēts. Vai nākamā valdība būs gatava ieviest pašvaldību apkarotos noteikumus par vidusskolu klašu lielumu?

Trešais ļoti svarīgais nepabeigtais darbs ir naudas atmazgāšanas apkarošana. ASV iznīcinošais ziņojums par ABLV banku februārī pamodināja valdību no snaudas, tagad tā pa galvu, pa kaklu cenšas izdarīt, ko tik var, lai Latvija netiktu oficiāli atzīta par valsti, kura nespēj kontrolēt netīrās naudas plūsmas. Šāda sprieduma sekas varētu būt dramatiskas (skat. šajā numurā publicēto interviju ar Moneyval priekšsēdētāju). Taču gala lēmums par Latvijas iekļaušanu «pelēkajā sarakstā» tiks pieņemts pēc gada, un Saskaņas premjerministra kandidāts, agrākais ABLV finansētās domnīcas Certus vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis ir bijis viens no redzamākajiem pret naudas atmazgāšanu vērstās politikas kritiķiem.

Tad vēl paliek dārgo OIK elektrības piemaksu likvidēšana, ko konceptuāli atbalstījusi valdība, bet pret kuru cīnās spēcīgs enerģijas ražotāju lobijs. Pagājušajā gadā Latvijas sabiedrību satricināja vairāku mediju, to skaitā Ir, ziņotais par «sistēmas bērniem», un labklājības ministrs paziņojis, ka bērnunami jālikvidē līdz 2021. gadam. Te der atcerēties, ka ideja pa šo iestāžu slēgšanu diskutēta vismaz kopš Einara Repšes valdības laikiem 2003. gadā.

Aizgājušajos četros gadus arī ļoti daudz runāts par kroplībām un skandaloziem likumpārkāpumiem maksātnespējas administratoru darbībā. Esošā valdība nākusi ar izmaiņām šajā sistēmā, bet pat premjerministrs Kučinskis nevar stingri apgalvot, ka tās reāli ļaus izķert haizivis, kuras peld duļķainajos ūdeņos.

Nākamajai Saeimai arī atstāta virkne hronisko kaišu, kuru ārstēšanai 12. Saeimā trūcis vai nu gribas, vai prasmes. Korupcijas apkarotāji vēl aizvien nespēj panākt notiesājošo spriedumu pret kādu no «lielajām zivīm». Gan nevienlīdzība, gan ēnu ekonomika saglabājas augstā līmenī. Demogrāfija un emigrācija turpina satraukt prātus un vairot pesimismu. Augstskolu ir par daudz, bet zinātnisko pētījumu par maz. Nekas nav darīts, lai ierobežotu pašvaldību patvaļu.

Taču viss šis uzdevumu smagums, visticamāk, neliks nobīties kandidātiem uz ministru amatiem. Valdības darbam ir arī savi bonusi, to skaitā iespējas lemt par tādiem milzīgi dārgiem projektiem kā Rail Baltica, dzelzceļa elektrifikācija un citiem.

Latvijā sen nav bijušas «miera laika» vēlēšanas. Pēdējos gados valsti vai nu tricinājusi ekonomiska krīze, vai apdraudējuši ārēji ienaidnieki. Oktobrī beidzot iesim uz vēlēšanu iecirkņiem laikā, kad ekonomika stabili aug un starptautiskā situācija ir tikai nedaudz nervoza. Tādos apstākļos neitrāls vērotājs droši vien gaidītu zināmu pēctecību un sākto darbu turpināšanu. Vai tā notiks — tas ir Latvijas dažkārt grūti prognozējamo vēlētāju rokās.

Hroniskas kaites. Ārstēšanu atstāj 13. Saeimai

Korupcijas apkarošana
12. Saeimas laikā Lemberga prāva svinēja devīto jubileju. Pēdējos četros gados aizturētas dažādas prominences — Magonis, Sprūds, Rimšēvičs —, bet notiesājošu spriedumu kā nav, tā nav.

Nevienlīdzība
Par spīti straujai ekonomikas izaugsmei, nevienlīdzība vēl aizvien ir augsta. 2014. gadā Džini indekss Latvijā bija 35,5, līdz 2017. gadam tas tikai nedaudz samazinājās — līdz 34,5.

Reģionālā reforma
Latvijā ir 119 pašvaldību. Straujumas valdība noraidīja novadu apvienošanos, Kučinska kabinets nav skatījis pat sadarbības teritoriju izveidi.

Demogrāfija
Iedzīvotāju skaits 12. Saeimas vēlēšanu mēnesī, 2014. gada oktobrī, bija 1,99 miljoni, bet 2018. gada jūlijā — 1,93 miljoni

Aplokšņu algas
Ēnu ekonomika veidoja 23,5% IKP 2014. gadā. 2017. gadā tās līmenis bija tikai nedaudz zemāks — 22%.

Augstskolu skaits
2014. gadā Latvijā bija 60 augstskolu, 2018. gadā — 54. Izglītības ministrs Šadurskis atzinis, ka lielais augstskolu skaits ir absurds.

Zinātne un pētniecība
Pēc jaunākajiem Eurostat datiem, Latvijas ieguldījums pētījumos un attīstībā vēl aizvien ir zemākais ES — mazāk par 0,5% IKP.

12. Saeimas laikā sākts, 13. Saeimas laikā jāpabeidz

Izglītība

Sākts
Saeima akceptējusi izglītības satura reformu un likumu par vidējo izglītību latviešu valodā.
Izglītības iestāžu skaits četros gados samazināts no 768 līdz 719.
Pedagogu minimālā alga četros gados paaugstināta no 420 līdz 710 eiro (premjerministra solījums, vēl jāapstiprina valdībai.)

Jāizdara
No 2020. gada jāsāk ieviest jaunais saturs skolās.
2021. gadā jānoslēdzas pārejai uz mācībām latviešu valodā visās vidusskolās.
Līdz 2022. gadam pedagogu minimālā alga jāpaaugstina līdz 900 eiro.

Veselības aprūpe

Sākts
Rindas uz izmeklējumiem kopš 2017. gada sarukušas vidēji par 33%.
2018. gadā mediķu algas vidēji paceltas par 30%.
Pieņemts likums, kas piekļuvi veselības aprūpei saista ar sociālā nodokļa maksājumiem.
Budžeta finansējums veselībai izaudzis no 3% līdz 3,6% no IKP.

Jāizdara
Jāsamazina gaidīšanas laiks visiem izmeklējumiem — ne ilgāk par 60 dienām.
Jāturpina atalgojumu celt par 20% gadā, lai 2021. gadā ārsts pelnītu divas vidējās algas, medmāsa — 60% no ārsta algas.
No 2019. gada jāstājas spēkā «veselības apdrošināšanas» sistēmai.
Līdz 2020. gadam budžeta finansējumam veselības aprūpei jāsasniedz 4% no IKP.

OIK

Sākts
Ministru kabinets konceptuāli atbalstījis OIK atcelšanu.
Līdz 2018. gada augusta beigām atceltas OIK atļaujas 26 elektrostacijām.

Jāizdara
Līdz 2021. gadam pilnībā jāatceļ OIK maksājumi.

Naudas atmazgāšana

Sākts
Likvidēti čaulu kompāniju konti.
Iecelta jauna vadība Kontroles dienestam.

Jāizdara
Lai nenonāktu starptautiskajā «pelēkajā sarakstā», līdz 2019. gada rudenim Latvijai jāpierāda reāla cīņa pret naudas atmazgāšanu, virzot apsūdzības tiesā.

Sistēmas bērni

Sākts
Palielināts finansiālais atbalsts audžuģimenēm, piemēram, pabalsts par bērnu līdz 7 gadu vecumam 2018. gadā pieaudzis no 95 līdz 215 eiro.
Samazinājies bērnu skaits iestādēs — 2016. gadā bija 1216, šogad augustā 924.

Jāizdara
Līdz 2021. gadam jāpanāk, lai bērnunamos nav vairs bērnu.

Nākamajai valdībai būs jālemj par milzīgām investīcijām

Rail Baltica – 5,8 miljardi eiro*
Elektrotīklu desinhronizācija no Krievijas – 1 miljards eiro*
Dzelzceļa elektrifikācija – 441 miljons eiro
Stradiņa slimnīcas A korpusa 2. kārta – 91 miljons eiro

* visās Baltijas valstīs

Avoti: CSB, Eurostat, EM, FM, LM, VM, Ir, LETA, DW, LSM, PSKUS, Sauka un Putniņš Ēnu ekonomikas indekss

Simpātiju procenti

Vai priekšvēlēšanu reitingi ir uzticami, un kā pareizi tos tulkot?

Vairāk nekā simt izlases punktos visā Latvijā aptuveni 80 intervētāju ik mēnesi dodas uz nejauši izvēlētām adresēm. Piemēram, katras trešās mājas 1., 4., vai 9. dzīvokli. Viņi klauvē pie durvīm un aicina piedalīties aptaujās. Puse atsaka, nav sasniedzami, ir slimi vai alkohola reibumā, bet tie, kas piekrīt sarunai, veido priekšstatu par visas sabiedrības noskaņojumu, arī prognozētajām izvēlēm 13. Saeimas vēlēšanās. Šis ir veids, kā top socioloģisko pētījumu kompānijas SKDS politisko partiju reitingi.

«Tā ir lielo skaitļu alķīmija,» vaicāta, kā tūkstotis aptaujāto var rādīt ainu par diviem miljoniem iedzīvotāju, skaidro SKDS projektu direktore Ieva Strode. Ja šāds pats cilvēku skaits tiktu uzrunāts vienā Rimi veikalā, dati nespētu radīt priekšstatu par iedzīvotāju noskaņojumu visā valstī. Knifs slēpjas aptaujāto izlasē. Tai jābūt nejaušai, turklāt uzrunātajiem cilvēkiem galu galā jābūt proporcionāli atbilstošiem Latvijas iedzīvotāju sastāvam — ne tikai dzimumu un vecumu grupās, bet arī pēc dzīvesvietām, skaidro Ieva Strode. Kā piemēru viņa atver Raosoft aptaujas izlases kalkulatoru un kā spēlējoties raksta tajā skaitļus. Ja pieņem, ka Latvijā dzīvo divi miljoni cilvēku un aptaujas rezultātiem ar 95% varbūtību pieļaujama 3% kļūda, jāaptaujā 1067 iedzīvotāji. Lai iegūtu šādu pašu ainu par Lielbritāniju, kur dzīvo 60 miljoni, būtu jāaptaujā tikai par vienu cilvēku vairāk. Savukārt, lai gūtu priekšstatu par grupu, kuru veido 2000 cilvēku, būtu jāuzrunā gandrīz katrs trešais. Šie skaitļi tiek rēķināti pēc statistikas zinātnē lietotām formulām.

Jutīgais reitingu jautājums

«Pirms vēlēšanām klejo daudz baumu. Ik pa laikam Twitter vai citos sociālajos tīklos parādās kaut kādi partiju reitingi, un nav skaidrs, no kurienes tie nāk un cik ticami ir,» novērojusi politoloģe Iveta Kažoka, biedrības Providus direktore. Arī Ieva Strode apstiprina — pirms jūlija reitingu publiskošanas paklīdušas baumas par it kā SKDS veiktiem mērījumiem. «Pat man to rezultātu nebija, tas nevarēja būt. Kas tie bija par datiem? Kas tos izplatīja?» Viņa tā arī nav guvusi atbildes.

«Greizas aptaujas var visdažādākajos veidos ietekmēt cilvēku rīcību atkarībā no tā, kāda mērķa dēļ tās izplatītas,» uz bīstamību norāda Kažoka. Turklāt manipulācijās var izmantot pat reālu aptauju datus. «Tām partijām, kuru popularitāte ir tuvu 5% robežai, reitingu jautājums ir ļoti jutīgs. Nebūtu jābrīnās, ja kādai no tām rodas kārdinājums ar reitingu tēmu paspēlēties,» norāda Providus direktore.

Šogad vēlēšanās startē 16 saraksti. Ja ņem vērā statistiskās kļūdas iespējamību, tikai trijiem nav pamata lielām bažām par 5% barjeras pārvarēšanu, bet daudzi mīņājas ap šo liktenīgo robežu. «Es nebūtu pārsteigta, ja vēlēšanu rezultātā mēs redzētu Saeimā četras vai pat deviņas partijas, jo pēc reitingiem šobrīd skaidras tendences nav,» norāda Kažoka. Turklāt reitingi ir svarīgs kritērijs medijiem, aicinot politiķus uz priekšvēlēšanu diskusijām, tāpēc arī šādā veidā tie ietekmē partiju iespējas tikt sadzirdētām un iebalsotām.

Līdz šim bijuši vairāki gadījumi, kad reitingi rādījuši kļūdainu priekšstatu, kas būtiski atšķiras no vēlēšanu rezultātiem. Pērn pašvaldību vēlēšanās Rīgā «jauno» partiju popularitāte reitingos strauji pieauga pēdējā brīdī, tomēr tik un tā atpalika no reālajiem rezultātiem. SKDS aptaujas maijā Jaunajai konservatīvajai partijai rādīja 2,9% lielu atbalstu, bet Reģionu apvienības un Latvijas Attīstībai sarakstam — 3%, taču vēlēšanās jūnija sākumā tās ieguva attiecīgi 13,4% un 13,7% balsu.

Savukārt 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijas faktu aptauja vēl nedēļu pirms vēlēšanām Vienotībai rādīja 14,6% popularitāti, bet reāli tā ieguva 46% balsu. Nacionālajai apvienībai reitingi solīja 6%, bet rezultāts bija 14%, Krievu savienībai — attiecīgi 1% reitingos un 6,4% vēlēšanās. «Tur nav jautājums par statistisko kļūdu vai neizlēmušajiem vēlētājiem. Tur ir dziļš jautājums, kā tika organizēta šī aptauja,» bažīga ir Iveta Kažoka. Jāpiebilst, ka Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis 2016. gadā kļuva par premjera Māra Kučinska (ZZS) ārštata padomnieku.

Viss vēl var mainīties

SKDS aptaujās iedzīvotāju dzīvesvietās, kurās tiek noskaidrotas arī politiskās simpātijas, netiek aptaujāti cilvēki, kas vecāki par 74 gadiem. «Līdz ar to neprecizitāte ir ieprogrammēta,» atzīst Ieva Strode. Tāpat netiek aptaujāti ārzemēs dzīvojošie vēlētāji.

Atšķirības atbildēs redzamas arī dažādos aptauju veidos. Telefonaptaujās cilvēki retāk izvēlas mazāk populārās partijas, jo cilvēkam pašam jānosauc tā viena, kuru viņš atceras un izvēlas. Klātienes intervijā vai interneta aptaujās visu partiju nosaukumi ir acu priekšā, taču te ir nākamais āķis — intervētāja klātbūtnē cilvēks var kautrēties paust savas patiesās domas. Internetā vari būt atklātāks, bet šīs aptaujas uzliek citu acīmredzamu šķērsli — piedalīties var tikai interneta lietotāji. Pat ja izdodas izpildīt visu demogrāfisko pārstāvniecību, jautājums paliek, vai vecākie aptaujas dalībnieki ir tipiski savai vecuma grupai, skaidro Ieva Strode.

Interesantu piemēru nesen tviterī publicēja SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, demonstrējot, kā augustā atšķīrušies partiju reitingi, kas iegūti klātienes un interneta aptaujā. Internetā 33% iedzīvotāju atklājuši, ka nezina, par ko balsot, bet klātienē — tikai 23%. Par Saskaņu klātienē solījuši balsot 21,5%, bet internetā tikai 14,3%, savukārt par KPV — klātienē 7,5%, bet internetā — 10,3%.

Seši procenti vēlētāju galīgo lēmumu pieņem vēlēšanu dienā — tā pēc pagājušajām Saeimas vēlēšanām aptaujā noskaidroja SKDS. Katrs desmitais — tikai trīs dienas pirms vēlēšanām. Tāpēc svarīgi vērtēt, kad aptauja ir veikta. Vērā ņemamas izmaiņas reitingos parādās, sākoties aktīvai reklāmas kampaņai, tāpēc Ieva Strode pieļauj, ka arī pašreizējie partiju reitingi līdz vēlēšanām var būtiski mainīties. Jūnijā SKDS iedzīvotājiem pavaicāja, cik pārliecināti viņi ir, ka balsos par aptaujā nosaukto partiju. Mazāk nekā puse teica, ka ir pilnīgi pārliecināti par izvēli.

Vispārliecinātākie bija Saskaņas un Krievu savienības atbalstītāji — abām partijām 63%. Arī Nacionālajai apvienībai stabili — 57%, bet, piemēram, par Jauno Vienotību pārliecināti bija tikai 29% tās tobrīdējo atbalstītāju, ZZS — 41%, KPV — 42%, par Jauno konservatīvo partiju — 39%, Attīstībai/Par — 24%.

Sekss ir, zināšanu nav

Trešdaļa pusaudžu atzīst, ka viņiem ir seksuālas attiecības, taču par ķermeni un veselību viņi zina pārsteidzoši maz. Kā to mainīt?

Visjaunākajai grūtniecei, kas pabijusi Bērnu slimnīcas ginekoloģes Lāsmas Līdakas kabinetā, bija tikai 12 gadu. Tas notika pirms nepilniem diviem gadiem. Meitene dzemdēja bērnu, par kuru rūpes uzņēmās viņas mamma, bet jau pēc četriem mēnešiem viņai atkal bija jauns draugs un ginekoloģei nācās skaidrot par kontracepciju. Kāda cita 15 gadus veca meitene šopavasar sāka lietot mammas apmaksāto hormonālo implantu — pēc tam, kad bija dzemdējusi otro bērnu.

Šie ir divi īpaši gadījumi, taču pirmās dzemdības vai abortu jau pusaudža vecumā Latvijā ik gadu piedzīvo vairāk nekā divi simti meiteņu. Un viņas visas nav no tā dēvētajām sociālā riska grupām. «Neviena meitene, kas bijusi jaunāka par 16 gadiem un kurai esmu konstatējusi grūtniecību, nav nākusi no nelabvēlīgas ģimenes,» saka Latvijas Ginekologu asociācijas viceprezidente Dace Matule.

Iemesls ir aizvien vājākas pusaudžu zināšanas par savu ķermeni un seksualitāti, skaidro ginekologi. To apliecina vēl kāds bīstams fakts: aizvien biežāk pusaudžiem atklāj hlamīdijas, vienu no visvairāk izplatītajām seksuāli transmisīvajām slimībām. Situācijai par labu nav nākuši pirms trim gadiem veiktie grozījumi Izglītības likumā, kas pieprasa «tikumisko audzināšanu», jo skolās tie radījuši apmulsumu — vai un kā pārrunāt ar bērniem pat mācību programmās iekļautās tēmas par seksualitāti?

Vairs nemēra zināšanas

Pēdējais diagnostikas darbs, kurā pārbaudītas bērnu zināšanas par veselību, notika 2013. gadā. Tajā piedalījās gandrīz visi 5. un 9. klašu skolēni. Rezultāti nebija viendabīgi. Piemēram, 88% bērnu zināja, ka dzimumkontaktā var saķert seksuāli transmisīvās infekcijas, bet tikai trešdaļa — ka meitene, kurai ir menstruācijas, var kļūt par māti. 61% pusaudžu bija pārliecināti, ka pirmajā seksa reizē nevar palikt stāvoklī.

Pēdējos piecos gados šādu atsevišķu diagnostiku par veselības tēmām vairs neveic. Valsts izglītības un satura centrā gan uzskata, ka jauniešu zināšanas tiek pārbaudītas, piemēram, medijpratības vai bioloģijas eksāmenos, taču Ir pārliecinājās — tajos ir jautājumi par drošību internetā vai olšūnu veidošanos, bet ne par seksuālo veselību.

Priekšstatu par jauniešu zināšanām var gūt organizācijas Papardes zieds aptaujā, kurā šogad piedalījās 500 jauniešu vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Tikai 39% uzskata, ka skolā dotās zināšanas par ķermeni un veselību ir pietiekamas.

«Ar skolā doto noteikti nepietiek,» jauniešiem piekrīt arī ginekoloģe Līdaka, kad darba dienas vakarā tiekos ar viņu kabinetā, no kura izgājusi pēdējā paciente ar mammu. «Vecāki domā, ka visu izstāstīs skolā, bet skolotāji uzskata, ka par tik personiskām lietām nav jārunā stundās, un pusaudzis paliek, zināšanu neskarts.»

Par lielāko problēmu ārste uzskata to, «ka neskatāmies acīs realitātei» — izliekamies, ka pusaudžu seksuālā dzīve neeksistē. Vairākos pētījumos konstatēts, ka vidējais dzimumdzīves sākšanas vecums Latvijā ir 17 gadi. Papardes zieda aptaujā trešdaļa pusaudžu atzinuši, ka viņiem ir bijis sekss. «Vecāki nevar piespiest bērnu pat cepuri ziemā uzvilkt — kā viņi piespiedīs nenodarboties ar seksu?» retoriski vaicā Līdaka.

Izplatās hlamīdijas

Nevēloties atzīt pusaudžu seksualitāti, ar viņiem par maz tiek runāts arī par seksuāli transmisīvajām slimībām. Papardes zieda aptaujā piektā daļa aptaujāto atzina — par to nezina neko. Viena no visvairāk izplatītajām slimībām ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā ir hlamīdijas. Slimībai nav īpašu simptomu, tāpēc tā var palikt neārstēta un vēlāk radīt komplikācijas, arī neauglību. «Visām meitenēm, kuras ir atzinušas, ka viņām bijušas dzimumattiecības bez izsargāšanās, nosūtu uztriepes pārbaudei. Katrai piektajai atklāj hlamīdijas,» stāsta Līdaka.

Oficiālā statistika ir maldinoši pozitīva zēniem, piemēram, pērn hlamīdijas atklātas 65 pusaudzēm un tikai trim puišiem. Ārste ir pārliecināta, ka inficēšanas netiek atklātas: «Meitenēm ir savs ginekologs, pie kura viņas agri vai vēlu aiziet, bet zēniem nav sava ārsta.»

Ginekoloģe ir pārliecināta, ka arī pusaudžu grūtniecība liecina par zināšanu trūkumu — to varētu samazināt, ja Latvijā darbotos jauniešiem paredzēti veselības centri un būtu pieejama bezmaksas kontracepcija. «Būtu arī labi, ja skolotāji nebaidītos no bērnu jautājumiem un smiekliem,» saka Līdaka.

Tikumības sargu iebiedēti

Vai prezervatīvs siltumā var sabojāties? Ko darīt, ja aizkavējas mēnešreizes? Cik bieži var nodarboties ar seksu? Šie ir tikai daži jautājumi, kurus skolās dzird īpaši sagatavoti jauniešu konsultanti no biedrības Papardes zieds. Kopš darbības sākuma 1994. gadā organizācijas mērķis ir rūpēties par seksuālo un reproduktīvo veselību. Taču tās vadītāja Iveta Ķelle nonākusi pie skarba secinājuma — līdz šim skolēniem nav bijušas tik virspusējas zināšanas par seksualitāti kā tagad. «Deviņdesmitie gadi bija pasakains laiks,» Ķelle atgādina, ka tolaik Latvijā darbojās 11 jauniešu centri, bija izstrādāta izglītības programma Seksualitāte un visus veselības mācības skolotājus nodarbībām sagatavoja psihologi.

Taču kopš 2005. gada veselības mācība vairs nav skolu programmā — visas ar veselību un arī seksualitāti saistītās tēmas ir integrētas dabaszinību un sociālo zinību stundās. Arī skolotāji vairs netiekot gatavoti runāt par tēmām, kas saistītas ar intīmo dzīvi.

«Ir pieņēmums, ka visi skolotāji spēj šīs tēmas par seksualitāti integrēt savās stundās un neviens no viņiem nemulst,» stāsta Ķelle. Papardes zieda rīkotajos kursos par to, kā runāt par seksualitāti skolā, pēdējos piecos gados ir piedalījušies 793 skolu darbinieki. Tātad nepilni 3% no visiem 29 tūkstošiem pedagogu.   

«Līdz nesenai pagātnei ik reizi, kad skolotāji netika galā — bija apsaukāšanās, ķiķināšana, krāniņu zīmēšana uz sienas —, viņi sauca palīgā Papardes ziedu,» stāsta Ķelle. Taču «tikumības grozījumi» Izglītības likumā situāciju vērsuši ļaunāku. Pēc tam, kad Priekuļu vidusskola bija saņēmusi biedrības Vecāku alianse rakstisku aizrādījumu, ka Papardes zieda nodarbības ir pretrunā ar jaunajām Izglītības likuma normām, vairākas skolas atteikušās no sadarbības. «Grozījumi likumā ir tik plaši interpretējami, ka raisa šaubas, ko un kā varam skolā runāt,» atzīst Ķekavas vidusskolas direktore Sandra Pugovka. Šai skolai gadiem bijusi laba sadarbība ar Papardes ziedu, taču nu esot bažas — ja nodarbībās tiks pieminēta homoseksualitāte, tas var izraisīt kādu vecāku iebildumus. Sociālo zinību mācību programma gan paredz, ka 7. klasē ar bērniem jāizrunā seksuālo orientāciju daudzveidība. «Ceram, ka ar skolotāju teikto nebūs neapmierinātības,» saka direktore. Lai pievērstu Saeimas deputātu uzmanību tam, kā «tikumības grozījumi» ietekmējuši skolēnu zināšanas par seksualitāti, Papardes zieds 6. septembrī pie Saeimas rīko akciju Latvijas nezināšanu diena.

«Mācās» no porno?

«Tā nevajadzētu būt,» saka Sandra Falka, izdzirdot, ka «tikumības grozījumu» dēļ skolotājiem bail runāt par tēmām, kuras ir mācību programmās. Valsts izglītības satura centrā viņa atbild par sociālajām zinībām un uzskata — skolotāji ir labi sagatavoti, un skolēniem ir labas zināšanas par seksualitāti. Taču Falkai nav faktu, ar ko pamatot šo pārliecību.

Tikmēr Papardes zieda aptauja uzrāda bīstamu tendenci — lai gan vairumam jauniešu pašiem vēl nav seksuālās pieredzes, daudzi priekšstatu par to ir guvuši no pornogrāfijas. «Paretam» vai pat regulāri pornogrāfiju skatās trešdaļa pusaudžu. Tas var traumēt personību — it sevišķi, ja pornofilmās redzamo jaunieši uztver kā īstenību un pēc šāda parauga cenšas veidot savas attiecības.

Lai kompensētu nepietiekamās zināšanas, virkne pašvaldību meklē papildu iespējas jauniešu izglītībai. Piemēram, 24 mazākas Latvijas pašvaldības projektā, ko līdzfinansē Eiropas struktūrfondi, piedāvā īpašas nodarbības par seksuālo un reproduktīvo veselību 5.—7. un 10.—12. klašu skolēniem.

Jaunajā izglītības saturā, kurš tiks ieviests no 2020. gada, tāpat kā līdz šim, reproduktīvās veselības tēmas plānots izrunāt dabas un sociālo zinību, kā arī bioloģijas stundās. Taču projekta Skola 2030 darba grupa, kas izstrādā jauno saturu, ņēmusi vērā Papardes zieda ieteikumu izstrādāt mācību stundu paraugus, kā runāt par seksualitāti. Skolas tos varēs izmantot pēc saviem ieskatiem. Obligāti tie nebūs — tātad nebūs arī garantiju, ka visi jaunieši skolā saņems zināšanas par savu fizisko pieaugšanu.

«Tā ir ilūzija — ka spēsim izdomāt ko tādu, kā rezultātā pusaudžiem vairs nebūs grūtniecības un seksuāli transmisīvo slimību. Tā nebūs!» ginekoloģe Līdaka aicina neslēpties no realitātes. «Tā vietā mums jāpanāk, ka pusaudži pieņem zināšanās balstītus lēmumus.»

15—18 gadus vecu pusaudžu aptauja

Mēs gaidām apsūdzības

Moneyval vadītājs: ja Latvija nonāks pelēkajā sarakstā, cietīs ne tikai bankas, bet visa sabiedrība

Jau kopš gada sākuma par Latvijas finanšu sektoru atbildīgie darbinieki sarunās nervozi piesauca organizāciju ar neparastu nosaukumu Moneyval, kuras vērtējums par Latviju varētu būt vēl lielāks trieciens finanšu sektoram un ekonomikai nekā ASV ziņojums par ABLV banku.

Kas ir šī mazpazīstamā organizācija ar tik lielu ietekmi? Moneyval ir Eiropas Padomes izveidota ekspertu komiteja — daļa no visu pasauli aptverošās naudas atmazgāšanas apkarošanas organizācijas FATF (Financial Action Task Force jeb Finanšu rīcības darba grupa). Moneyval regulāri izvērtē, cik efektīvi dalībvalstis apkaro naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu. Augusta beigās noslēdzās Latvijas izvērtēšanas process, un Moneyval komitejas priekšsēdētājs Daniels Telesklafs (Daniel Thelesklaf) Rīgā tikās ar valdības pārstāvjiem un finanšu sektora uzraugiem. Ir devās viņu intervēt, lai saprastu — ko Moneyval atklājis, un cik smagas varētu būt ziņojuma sekas?

Kādi ir svarīgākie Moneyval ziņojuma secinājumi?
Latvija ir reģionāls finanšu centrs, patiesību sakot, diezgan liels. Galvenās bažas ir par nozīmīgām naudas summām, kas tiek pārskaitītas caur Latvijas bankām, ienākot un drīz pēc tam izejot, — par kontroles trūkumu pār šo naudu. Nav aizliegts būt finanšu centram, bet līdz šim nav bijušas nozīmīgas investīcijas ar to saistīto risku pārvaldībā. Dažām institūcijām bija laba izpratne par šiem riskiem, citām ne.

Kurām tieši?
Banku pārraugam (FKTK) bija laba izpratne. Taču mēs neredzējām konkrētu rīcību — sodi, izmeklēšanas, apsūdzību celšana. Ja biznesa apjoms ir tik liels, tad vienmēr ir kādi pārkāpumi, bet uz tiem nebija reakcijas. Tas kopumā ir galvenais secinājums ziņojumā — daļēji izpratnes trūkums, bet noteikti visās institūcijās reakcijas trūkums uz iespējamiem pārkāpumiem.

Kas Latvijai būs jādara saistībā ar šo ziņojumu?
Latvijai ir dots gads, lai tiktu ar šiem jautājumiem galā. Tas ir ļoti smags process, ir jānodrošina rezultāti. Valdības pirmā reakcija vienmēr ir mainīt likumus, tas ir labi, bet jādara vairāk. Mums jāredz, ka visi tagad spertie soļi faktiski dos rezultātu — notiks izmeklēšanas, tiks piemēroti sodi un samazināti riski, kas saistīti ar augsta riska klientiem banku un citās sistēmās. Tiks vērtēti taustāmi rezultāti. Pēc gada Latvijai būs jānoliek ļoti smags eksāmens, kura rezultātā tiks pieņemts lēmums, vai Latvija tiek ierakstīta to valstu sarakstā, kas tiek publiski identificētas kā valstis ar stratēģiskiem trūkumiem [naudas atmazgāšanas novēršanā].

Tā sauktais pelēkais saraksts.
Ja reiz valsts tur nonāk, izkļūšana no saraksta prasa daudzus gadus, un tam būs milzīga ietekme uz ekonomisko attīstību. Ārzemju investīcijas samazināsies, jo investori nevēlas ieguldīt naudu valstī ar apšaubāmu reputāciju. Latvijai ir labas izredzes izvairīties no šāda rezultāta, bet tas prasīs ļoti lielus resursus, patiesu politisku apņēmību, likumu izmaiņas, izmeklēšanas un kontroles dienestu rīcību.

Latvijas tiesas bieži vien strādā lēni. Vai pietiktu ar to, ka notikušas izmeklēšanas, pat ja nav notiesājoša sprieduma? Vai arī būs nepieciešami notiesājoši spriedumi?
Ir jābūt reālistiem un jāsaprot, ko var sasniegt viena gada laikā. Tiesiskā valstī apsūdzības izskatīšana prasa zināmu laiku. Mēs gaidām, ka notiks izmeklēšanas un tiks celtas apsūdzības. Šīm lietām ir jānonāk tiesā, un jācer, ka būs arī pirmie rezultāti. Ja rezultāti nav apmierinoši, piemēram, tiesu piespriestie sodi ir pārāk maigi, tad var atgriezties pie valdības un teikt — būtu jāmaina likums. Mēs noteikti gaidām, ka naudas atmazgāšana tiks uzskatīta par prioritāti. To neesam redzējuši. Tiesībsargājošajās iestādēs tā bija viena no daudziem noziegumiem, neredzējām specializētas vienības tās izmeklēšanai, neredzējām apkarošanas stratēģiju.

Kā vērtējat Latvijas izdarīto kopš gada sākuma, reaģējot uz ASV ziņojumu par ABLV?
Nepārprotami valdības augstākajā līmenī daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta šai problēmai, politiska apņemšanās ir demonstrēta. Vai ar to pietiek? Nē. Vai Latvija dodas pareizā virzienā? Jā.

Cik lielā mērā šā gada darbi tika ņemti vērā, gatavojot Moneyval ziņojumu?
Katrā procesā mums ir beigu termiņš, šajā gadījumā tas bija novembris. Tehniski [kopš tam izdarītais] nav pilnībā ņemts vērā, bet, pat ja tas būtu ņemts vērā, rezultāti nebūtu daudz labāki. Ir vajadzīgi nevis jauni likumi, bet to ievērošana. Tāpēc, godīgi sakot, pat jaunie likumi nebūtu neko daudz mainījuši.

Pat ne čaulas kompāniju kontu skaita samazināšana, kas bijusi viena no galvenajām prioritātēm?
Mēs redzam kontu skaita samazinājumu. Taču nezinām, cik naudas atrodas kontos vai — vēl svarīgāk — cik naudas caur tiem pārskaita. Ja rezultātā būtiski saruks bīstamu darījumu skaits, to ļoti atzinīgi vērtēsim. Taču šobrīd vēl nezinām rezultātu.

Kādas valstis jau ir pelēkajā sarakstā?
Eiropā šobrīd sarakstā ir Serbija, tātad tikai viena Moneyval dalībvalsts. Pasaulē ir apmēram desmit vai divpadsmit, un skaits pieaug. Ir jauna metode, kā valstis tiek vērtētas. Agrāk tikai skatījāmies uz likumiem, un lielākajai daļai valstu ir labi likumi. Tagad skatāmies, kā šie likumi tiek piemēroti, vai tas ir efektīvi. Šis process sākās pirms četriem gadiem, saraksts kļūst garāks.

Valdības preses relīzē par Moneyval ziņojumu teikts, ka Ukraina jau ir izgājusi šo procesu. Tātad Ukrainas nav pelēkajā sarakstā?
Tas ir kā eksāmenā — jābūt noteiktai vidējai atzīmei, lai nokļūtu nākamajā klasē. Ukraina bija nedaudz virs šī līmeņa, Latvija nedaudz zem.

Cik valstu ir sevišķās uzraudzības režīmā kā Latvija?
Latvija ir ceturtā valsts, kurai piemērots sevišķās uzraudzības režīms.

Kuras ir pārējās trīs?
Nezinu, vai drīkstu teikt. Līdz brīdim, kad valsts tiek ievietota pelēkajā sarakstā, tas nav mūsu lēmums, [vai šo statusu publiskot]. Serbijai bija noteikts sevišķās uzraudzības režīms, tagad tā ir pelēkajā sarakstā.

Vai varat pastāstīt plašāk par pelēkā saraksta ekonomiskajām sekām?
Pirmie, kurus tas skartu, ir bankas un finanšu sektors. Viņiem būs grūtības sadarboties ar citām bankām, kuras teiks, ka jūs radāt riskus un regulatori mums uzliks ierobežojumus vai sodīs. ASV dolāru tirgus tiks slēgts, sekos citas ārzemju valūtas. Latvijas eksportētāji ir atkarīgi no pieejas citu valstu bankām. Ja tādas nebūs, klienti nevarēs viņiem samaksāt par precēm. Tāpēc eksportētāji [cietīs] nākamie. Tad tūrisma industrija.

Diezgan ātri radīsies situācija, kurā plašāka sabiedrība sāk ciest, piemēram, nebūs pieejama kredītkaršu norēķinu sistēma. Ārzemju investori izvairīsies [no Latvijas]. Pat tad, kad valsts tiek svītrota no saraksta, efekts ir ļoti ilgstošs — dažkārt desmit gadi vai vairāk, jo saglabāsies iespaids, ka tur lietas varbūt vēl aizvien nav īsti kārtībā.

Cik lielā mērā ASV lēmums par ABLV ir ietekmējis ziņojumu?
Tas apstiprināja mūsu sākotnējos secinājumus. Mūsu process prasa vienu gadu, tātad sākām vērtēšanu pirms [ASV ziņojuma] publiskošanas. Tas nebija liels pārsteigums — viens gadījums, kas apstiprināja mūsu priekšstatus. Tas ir šim jautājumam piesaistījis lielāku sabiedrības uzmanību un noteikti arī pastiprinājis uzmanību politiskajā līmenī.

Lēmums ļaut ABLV pašlikvidēties bija diezgan strīdīgs. Vai jums par to ir kāds komentārs?
Valstij ir atļauts šādu procesu piemērot. Taču tā ir milzīga iespēja. Ja ir tik ārkārtīgi lielas bažas par līdzekļu izcelsmi, mēs gaidām, ka to izmeklēs. Ja ir jebkādas šaubas par [bankā glabāto] līdzekļu likumību, par to jāziņo pārraugošajām institūcijām. Ja [tādu uzraudzību] var nodrošināt, tad man nav iebildumu. Tomēr jāredz, vai tā tiešām būs. Bažas ir par to, ka likvidācijas gaitā drīzāk notiks centieni apmierināt bankas klientus.

Valstij ir jābūt ārkārtīgi ieinteresētai, tā ir iespējai Latvijai — pierādīt, kā šādi gadījumi tiek nopietni pārraudzīti.

Vai valdībai ir apņēmība šo jautājumu risināt?
Fakts, ka valdība piedalās sarunās, ir labs signāls. Finanšu sektoram ir svarīga loma valsts ekonomikā. Visā Eiropā tautsaimniecības ir viegli ievainojamā stāvoklī, tāpēc šis ir nopietns jautājums valdībai. Ja valdība var apņemšanos pārvērst rīcībā, piemēram, piešķirot resursus [naudas atmazgāšanas] Kontroles dienestam, FKTK, policijai un prokuratūrai, tad Latvijai ir labas izredzes [neiekļūt pelēkajā sarakstā].