Acis spīd, asaras birst

Edmunds Verners Zazerskis, SIA UBS valdes priekšsēdētājs. Foto — Edmunds Brencis
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Visus lielākos un skaļākos koncertus Latvijā apskaņo uzņēmums Universālā Baltijas skaņa, taču koncerttūrēs skaņu meistari brauc pa visu pasauli. Šogad arī uz Austrāliju un tepat uz Aglonu skaņāku darīt Romas pāvesta vēsti

Pēc koncerta Mežaparkā pie Edmunda Vernera Zazerska pienāca Raimonds Pauls, kurš bija uzstājies ar Prāta vētru. «Kā tev tas ļembasts?» Pauls smēja sev raksturīgajā manierē. UBS jeb Universālās Baltijas skaņas vadītājs Zazerskis atbildēja, ka patika. Teica, ka šogad bijuši trīs nāciju vienojoši pasākumi: Dziesmusvētki, Prāta vētras koncerts un Maestro kā tā dalībnieks. «Es tas pats galvenais,» Pauls atjokoja. Abos koncertos Mežaparka estrādē bija aptuveni 60 000 klausītāju, un abus apskaņoja UBS. «Tie vadi ūdenī bija manējie,» smejas Edmunds, atceroties Dziesmusvētku skatuvi, kuras būvniecībā nebija paredzēts, kā novadīt lietusūdeni no vadu izvietojuma vietām. Neko tādu UBS darbības 30 gados viņš nebija redzējis, bet nepārdzīvo, jo vadi necieta.

Es to gribu!

UBS birojs Pārdaugavā ir kluss. Lielākā daļa darbinieku ir Prāta vētras tūres pieturpunktā Kijevā, vēl daļa Dzintaru koncertzālē un Arēnā Rīga «aleluja pasākumā», Edmunds skaidro, kā ar kolēģiem dēvē kristīgos pasākumus, ko apskaņo, un to nav maz.

«Runājot par «aleluja», mēs apskaņojam arī dalailamas vizītes. Kad viņš man deva roku, tiešām dzirksteles nogāja.» Septembrī apskaņos arī ceremoniju Aglonā, kad Latvijā viesosies Romas pāvests Francisks.

Birojā ierodas kolēģis, kurš vaicā, vai decembrī Edmunds lidos uz Austrāliju, kur būs Prāta vētras koncerts un UBS vīri to apskaņos. «Nedomāju, ka lidošu. Es jau pie pults pats nesēžu. Ar Prāta vētru strādājam no pirmsākumiem, esam ekskluzīvie apskaņotāji. Viņiem pie mums ir savs stūrītis,» Edmunds rāda noliktavā uz skandu kastēm ar Prāta vētras nosaukumu. Stūrītī ir arī pa kādai personīgai mantai un valšķīgs plakāts ar sievietes attēlu. Noliktava ir iespaidīga: skandas, pultis, vadu kastes. Tās visas pieder UBS. «Plika skaņa,» — tā galveno uzņēmuma pakalpojumu īsumā dēvē Zazerskis, stāstot, ka var apskaņot pasākumu no A līdz Z ar pašu tehniku un var arī lidot uz Austrāliju un strādāt ar īrētu.

No 5. klases dzimtajos Līvānos viņš skolas ballēs spēlēja klarneti un saksofonu un mājās ķimerēja skandas, taču skaņu tā fatāli iemīlēja 1973. gadā Raimonda Paula koncertā filharmonijā. Klikšķis bija pāris minūtes pirms koncerta sākuma. «Zālē satumsa, visa pults bija gaismās. Skaņu režisors apsēdās pie pults, un koncerts sākās. Tobrīd sapratu — es to gribu! Tas ir mans.» Tolaik Edmunds studēja fizmatos Rīgā un spēlēja ansamblī. Padzirdēja, ka grupa Ergo meklē skaņinieku saviem koncertiem. «Apsēdos pie tādas pults pirmoreiz un mācījos. Nebija viegli. Apjautu, kā skan lielā tumba, kā mazā. Kā abas. Dažos mēnešos izdevās apgūt, kā skan viss kopā,» atceras Edmunds.

Pāris gadus vēlāk, apskaņojot Auces pilsētas svētkus, pienāca dziedātāja Mirdza Zīvere un vaicāja, vai vēlas nākt skaņot Modo. Protams, Zazerskis to gribēja, jo grupa Modo tolaik bija populārākā Latvijā. «Izbraukājām visur, kur ļāva. Ja varētu tālāk, būtu palicis ārzemēs,» dzelzs priekškara laikus atceras Edmunds. Pēc Modo viņš sāka skaņot Jumpravu un braukāja tūrēs.

Tas bija 90. gadu sākums, kad kopā ar draugu Aivaru Jermičuku tapa sava apskaņošanas firma, ko nosauca par Audio AE. «Pēc desmit gadu kopēja darba draudzīgi sadalījām ceļus. Viņam ir tā pati firma Audio AE, ļoti laba,» komentē Edmunds. Viņš izveidoja savu UBS, lielā mērā pateicoties Aivaram, no kura iemācījies daudzas lietas. «Viņam ir uzņēmēja gēns atšķirībā no manis. Es esmu mākslinieks.»

Divmetrīgas un smagas pultis — Edmunds atceras apskaņošanas tehniku pirms 40 gadiem. Tehnika bija dārgs prieks: viens mikrofons maksāja 1200 rubļu. Salīdzinājumam — inženiera alga tolaik bija 170 rubļu. «Mikrofoni bija nenormāla vērtība, tāpēc glabāju tos atsevišķā koferī aiz atslēgas.» Reiz tādu koferi viņš aizmirsis Rīgā, tāpēc no koncertvietas pie Bauskas skrējis atpakaļ uz galvaspilsētu ar filharmonijas autobusu. Publika stundu gaidīja koncerta sākumu. «Pilna zāle, nekādas neapmierinātības. Es uzeju saspraust mikrofonus, un man aplaudē.»

Par kļūdām Zazerskis runā labprāt, jo tās daudz iemācījušas. Piemēram, kādos Dziesmusvētkos. Starplaikā, kad mainās kori, paredzēts, ka uz skatuves defilē pūtēji. Skaidrs, ka viņus kaut kā vajadzētu apskaņot. Zazerskis piedāvāja diriģentam, kurš iet pa priekšu, aiz apkakles piestiprināt radiomikrofonu. Saņēma atteikumu — skanēšot tāpat, jo orķestris taču esot skaļš! Edmunds apelēja pie tā, ka mēģinājumā tikai tā šķiet, bet koncertā skaņu slāpēs publikas klātbūtne, un dzirdamība būs vājāka. Tomēr Edmundam neizdevās arī režisoru pārliecināt. Tobrīd arī viņa pieredze ar Dziesmusvētkiem bija maza. Noslēguma koncertā, kad jānāk orķestrim, režisors prasa — kāpēc nav pūtēju? Edmunds rāda, ka ir gan, tikai nevar dzirdēt.

Tehniski sarežģīti

Tā ir liela kļūda, ja mikrofons griezīgi iesvilpojas? Zazerskis atmet ar roku: «Sīkums. Es skaņu vērtēju citādi. Lielāka kļūda būtu vāja skaņas koncepcija koncertam.» Tikai viens no desmit koncertiem esot tāds, ka Edmunds aizmirstas un nevērtē tehnisko izpildījumu. Procesu viņš salīdzina ar ceļu, kas tikko uzbūvēts: būvniekam tas būs labākais, taču šoferim nepatiks, ka brauciena laikā sejā spīd saule un satiksme ir agresīva, jo ar ceļu saprot braucienu. «Nure, man skaņa ir abi: gan tas brauciens, gan ceļš.» Un Zazerskim patīk, ka brauciens ir kā improvizācija. Patlaban gan koncerti esot «sapogāti» tā, ka, palaižot datorā programmu, gaismas, multimediju klipi un skaņa aiziet automātiski. «Man šķiet, ka tajā drusku pazūd mirkļa radīšana. Jo dzīvs ir dzīvs. Dators to visu padara drusku paredzamāku.»

Zazerskis stāsta, ka šo 30 gadu laikā prasības koncerta skaņai krasi mainījušās. Agrāk bija ierakstu skaņu režisori studijās un skaņu režisori koncertos, bet šobrīd šis jēdziens ir saplūdis, jo visi koncerti kļūst tehniski sarežģīti. «Tagad ir uzstādījums panākt, lai dzīvajā koncertā skan kā ierakstā. Perfekti. Līdz ar to nedaudz pazūd emocionālā saite ar mākslinieku. Protams, ir mākslinieki, kuri tiek tam pāri ar savu harismu,» Edmunds kā piemēru min Renāru Kauperu.

Vaicāts, kā mainījušies klausītāji 30 gadu laikā, Edmunds pieticīgi atbild, ka neņemas spriest. Tas izklausīšoties pārsteidzīgi un vienpusēji, taču viņš varot pateikt, kas personiski patīk vai nepatīk. «Pilsētu svētki ir degradējuši koncertu kultūru. Tie ir par brīvu, un cilvēki neklausās. Stāv un pļāpā. Pat Kongresu namā džeza koncertā par maksu man bija grūti atrast vietu, kur var klausīties un baudīt. Visapkārt pļāpā.» Zazerskim pašam patīk džezs un klasika. «Un klusums,» viņš smaida.

Finanšu datos redzams kritums 2016. gadā. Tas skaidrojams vienkārši: nebija Dziesmusvētku, un arī Prāta vētras tūres. Nu jau 11 gadus stabils partneris ir Positivus festivāls, kur UBS apskaņo lielākās skatuves un pasaules līmeņa dziedātājus. Arī pirmajā festivālā neatkarīgajā Latvijā Rock Summer 1996. gadā, kur uzstājās Bjorka un East 17, klāt bija UBS. Pašam sirdij tuv-s ir bijis B. B. Kings koncerts Rīgā. «Viņam tik silta, mīksta roka un tāda harisma!» Zazerskis daudz skaņojis Allas Pugačovas un Filipa Kirkorova koncertus, katram no dziedātājiem tūrē to bijis ap 60. Daļu no tiem arī Vācijā.

Ar ko UBS nestrādā? «Ar tiem, kuri gadiem nemaksā. Tas neattiecas uz Allu, tur viss kārtībā. Mans matemātiskais modelis ir tāds: es nevaru vienlaikus piedāvāt labu servisu, zemu cenu un vēl kukuli, jo man ir morāli ētiskie principi. Neesmu darījis un nedarīšu.»

Vaicāts, kā motivē darbiniekus, Zazerskis atbild, ka nekā īpaši, jo visiem skaņa ir darbs un hobijs vienlaikus. Tie, kurus skaņa neaizrauj, nemaz nestrādā UBS. To, cik ļoti augstu darbinieki vērtē dzīvo izpildījumu, parāda kāds atgadījums pēc Jaunā viļņa. Kā zināms, daļai priekšnesumu ir fonogrammas, taču tiek pieprasīta visa aparatūra kā dzīvajam koncertam. Puiši svētdienas vakarā no pārdzīvojuma bija uztaisījuši sev noliktavā diseni un svinējuši līdz rītam.

Emocionāli spēcīgākais muzikālais brīdis Edmundam ir Dziesmusvētki Mežaparkā šovasar.  Prieks, ka viņa skaņas konceptu akceptēja un tas izdevās. Paldies Edmunds saka režisoram Uģim Brikmanim, kurš neilgi pēc svētkiem aizgāja mūžībā. Par to runājot, skaņu meistars pieklust, un acīs saskrien asaras. Ideja bija kopkori nevis pastiprināt, bet panākt, lai no katras skandas, kas ir skatītājos, izklausītos, ka dzied cits koris, nevis kopkoris. Izdevās ienest kori publikā un padarīt par publisku kora  turpinājumu — lai arī skatītāji dzied. Edmunds daudz staigājis pa publiku un vērtējis skaņu. «Viss strādāja. Publika dziedāja līdzi. Acis spīd, asaras birst. Izdevās.» Pie sevis Edmunds jau domāja, ko citādi un labāk varētu izdarīt pēc pieciem  gadiem nākamajos Dziesmusvētkos. Un ideja radās. Plāns jau ir. «Tas, ka izdodas kas jauns, man dod stimulu tālāk. Tā ir kultūras misija — darīt cilvēkus labākus, darīt laimīgākus.» 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Šogad Dziesmusvētkos sēdēju, klausījos un domāju — diez, ko pēc pieciem gadiem varētu izdarīt vēl labāk. Un radās ideja. Tā mani jau dzen uz priekšu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Uzticēties nepazīstamiem un jauniem klientiem, kuriem raksturīgi nemaksāt, atrunājoties, ka savukārt viņiem nemaksā apakšuzņēmējs.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Atrast to, kas ir īstais aicinājums, ticēt tam un urbt ilgi izvēlētajā virzienā.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu