Diena: 5. septembris, 2018

Igaunijā apcietināti divi aizdomās turamie par spiegošanu Krievijas labā

Igaunijas Harju apriņķa tiesa otrdien noteikusi drošības līdzekli apcietinājumu diviem aizdomās turamajiem par spiegošanu Krievijas labā, paziņojusi Igaunijas ģenerālprokuratūra. Aizdomās turamie ir 1980.gadā dzimušais Deniss Metsavass, kurš līdz šim dienējis Igaunijas Aizsardzības spēkos, un viņa 1953.gadā dzimušais tēvs Pjotrs Voļins. Abi ir Igaunijas pilsoņi, ziņo LETA/BNS.

Pēc ģenerālprokuratūras sniegtās informācijas, abi aizdomās turamie vairāk nekā piecus gadus nodevuši valsts noslēpumus un konfidenciālu informāciju Krievijas militārajam izlūkdienestam – bruņoto spēku ģenerālštāba Galvenajai pārvaldei, kas agrāk bija pazīstama ar nosaukumu Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU).

Metsavass, kuram ir majora dienesta pakāpe, sācis dienestu artilērijā valsts ziemeļaustrumos, bet vēlāk dienējis Ģenerālštābā, kur līdz šim bijis štāba virsnieks kaujas atbalsta departamentā. No pirmdienas viņam bija paredzēts sākt dienestu zemessardzē “Kaitseliit”.

Aizsardzības spēku komandieris ģenerālis Riho Terrass žurnālistiem teica, ka Metsavass tika uzskatīts par kompetenntu un apzinīgu virsnieku. “Tomēr viņš ir nodevējs,” uzsvēra Terrass.

Viņš sacīja, ka valsts aizsardzība guvusi būtisku ievainojumu, bet Aizsardzības spēku personālsastāvs – emocionālu triecienu.

Pēc aizsardzības ministra Jiri Luika rīkojuma izveidota komisija, kas izanalizēs notikušo.

Rīgas koncertzāles biedrības memorands: Par atbalstu akustiskās koncertzāles celtniecībai Rīgā

Rīgai ir nepieciešama moderna, profesionāliem kritērijiem atbilstoša akustiskā koncertzāle. Mākslinieki, kas pārstāv Latviju pasaulē, ar savu talantu padarījuši Latviju par klasiskās mūzikas lielvalsti. Mūsu mākslinieciskie kolektīvi kļūst starptautiski arvien atpazīstamāki. Ziemeļvalstu reģionā Rīgai ir visas iespējas nostiprināties kā klasiskās mūzikas galvaspilsētai.

Tomēr pašlaik Rīgā nav koncertzāles, kurā var rīkot profesionāliem standartiem atbilstošus koncertus, kas kļūtu par magnētu starptautiski atzītiem māksliniekiem un ik gadu piesaistītu Rīgai vairākus tūkstošus tūristu.

Pēdējos piecos gados Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā uzceltās akustiskās koncertzāles ievērojami uzlabojušas vidi un padarījušas to cilvēkiem pievilcīgāku, tās sniedz būtisku ieguldījumu reģionālās ekonomikas attīstībā un līdz ar cilvēku piesaisti sekmē arī demogrāfiskā jautājuma risināšanu. Šajos projektos izšķirīga nozīme bija pašvaldības vēlmei īstenot šos projektus.

Nacionālā koncertzāle Rīgā būs vērtīga un moderna profesionālās darbības vide, arguments jauno mūziķu palikšanai Latvijā, lokāli un starptautiski nozīmīgs kultūras centrs un pieprasīts tūrisma objekts.

Zem šī memoranda parakstījušās personības un organizācijas izprot Latvijas sabiedrības ieguvumus no akustiskās koncertzāles projekta galvaspilsētā un, zinot, ka projekta apspriešana un analīze bijusi pašreizējās valdības aktīvā redzeslokā pēdējos trīs gadus, lūdz Latvijas Republikas valdību un Rīgas domi iespējami drīz pieņemt izšķirošo lēmumu par Nacionālās akustiskās koncertzāles projekta apstiprināšanu un tālāku virzību.

Latvijas simtgadē Nacionālās koncertzāles projekta apstiprināšana būs vēstījums miljoniem kultūras cienītāju visā pasaulē. Nacionālā koncertzāle būs ielūgums apmeklēt Latviju, un tas saglabās aktualitāti arī tad, kad svinēsim mūsu valsts nākamās jubilejas.

 

Memorandu parakstījuši:

Mariss Jansons, diriģents

Pēteris Vasks, komponists

Ēriks Ešenvalds, komponists

Arturs Maskats, komponists

Indra Lūkina, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore

Andris Poga, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs

Vestards Šimkus, pianists

Andrejs Osokins, pianists

Georgijs Osokins, pianists

Sergejs Osokins, pianists

Marina Rebeka, operdziedātāja

Juris Žagars, Vidzemes koncertzāles Cēsis direktors

Ints Dālderis, Saeimas deputāts

Gunda Vaivode, muzikoloģe, LR3 Klasika direktore

Guntars Ķirsis, VSIA Latvijas koncerti direktors

Sigvards Kļava, Latvijas Radio kora makslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents

Normunds Šnē, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga vadītājs

Māris Sirmais, Valsts Akadēmiskā kora Latvija mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents

Māris Ošlejs, Valsts Akadēmiskā kora Latvija direktors

Jānis Jenzis, Latvijas Restorānu biedrība

Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists

Aldis Grunde, Latvijas profesionālo orķestru mūziķu arodbiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs

Nacionālā Kultūras padome

Latvijas Komponistu savienība

Latvijas Rakstnieku savienība

Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra fonds

 

Memorands 5.septembrī iesniegts Ministru kabinetam, Kultūras ministrijai un Rīgas domei, kā arī informatīvi Valsts prezidenta kancelejai un Saeimas prezidijam.

Anekdotes

Kad es palīdzu saviem bērniem pildīt mājasdarbus, es sēžu kā politiķis — neko nejēdzu, bet sejas izteiksme gudra.

Viņa nevarēja iemigt. Sāka skaitīt aitas. Parādījās pievilcīgs aitu gans. Un tad viss tikai sākās!

«Kāpēc nolēmi, ka tev vajag lielu suni?»
«Lai vēlu vakarā nebūtu bail staigāt tumsā pa parku.»
«Kāpēc tev vēlu vakarā tumsā pa parku jāstaigā?»
«Kā — kāpēc? Suni izvest vajag! Vai tad tas nav skaidrs?»

Nekad neēdiet pēdējo kotletīti, kas palikusi uz pannas! Ar vienu kotleti nepaēdīsi, bet pannu mazgāt vajadzēs!

Pēc zinātniskas lekcijas par Visumu kāda padzīvojusi kundze pienāk pie lektora un jautā: «Kāpēc jūs nepastāstījāt pašu galveno?»
«Kas, jūsuprāt, ir galvenais?»
«Jūs ļoti labi runājāt par planētām, par zvaigznēm, bet neko nepateicāt par to, ka tas viss stāv uz bruņurupuča.»
Lektors smīnot uzdod jautājumu: «Un uz kā, jūsuprāt, stāv bruņurupucis?»
«Uz cita bruņurupuča.»
«Un uz kā stāv otrs bruņurupucis?»
«Uz tāda paša bruņurupuča!»
Šo jautājumu lektors atkārtoja vēl vairākas reizes, līdz kundze saprata, uz kurieni šī saruna virzās: «Jūs mani neapmuļķosit! Es labi zinu, ka bruņurupuči stāv līdz pašai apakšai!»

«Es sastrīdējos ar savu meiteni, un galu galā viņa atzina, ka man tomēr taisnība. Ko lai tagad daru? Līdz šim neesmu nonācis šādā situācijā.»
«Atvainojies viņai! Pasaki, ka negribēji, lai taisnība būtu tev.»

Katru reizi, izejot no vīriešu frizētavas, mani nomoka viens un tas pats jautājums — kāpēc man vispār prasīja, kādu griezumu vēlos!?

Sieva: «Kā mēs to pateiksim? Tas salauzīs viņa sirdi…»
Vīrs: «Es kaut ko izdomāšu.»
Tēvs ieiet bērnudārzā, dēlēns sēž pie galdiņa un kaut ko zīmē.
«Sveiks, tēti!»
«Sveiks! Ko šodien zīmē?»
«Visu mūsu ģimeni.»
«Kāmīti izdzēs!»

Kāds sirmgalvis vēlas iestāties augstskolā. Viņam jautā: «Vai apzināties, ka pēc augstskolas beigšanas jums būs jau 80?»
«Meitiņ, man 80 gadu būs jebkurā gadījumā!»

«Atvainojiet, vai pie jums vēl strādā tas oficiants, kuram es pasūtīju zupu?»

Vīrs, vakariņās apēdis ceptus kartupeļus ar vistu un salātiem, bet pēc tam notiesājis arī saldās pankūkas, paziņoja savai sievai: «Ja tu reiz nolemsi  šķirties un aiziesi pie cita vīrieša, es tik un tā iešu pie jums vakariņās!»

«Lūdzu, īsumā pastāstiet par sevi!»
«Pēdējos 10 gadus plānoju sākt jaunu dzīvi.»

«Kā jūs ārstējat depresiju?»
«Hmm… viņa neslimo.»

Draugs zvana draugam: «Mani pameta sieva! Es esot panikas cēlājs un paranoiķis!… Ā, nē, bija izgājusi uz veikalu.»

Jānis un Ilze Šipkovi, upē atrastā fotoaparāta īpašnieki

Jānis 24. augustā mierīgi pļāva dārza mauriņu, kad draugi un paziņas cits pēc cita sāka sūtīt īsziņas, ka Facebook izlikta bilde ar Šipkoviem un kāds meklē tajā redzamos cilvēkus. Kad Jānis un Ilze fotogrāfiju apskatīja, uzreiz bija skaidrs, ka tā ir no fotoaparāta, kas pirms astoņiem gadiem nejauši iemests un nogrimis Mēmelē. Kāds aparātu bija atradis.

«Tas bija tā apaudzis ar ūdensaugiem, ka sākumā nevarēju saprast, kas tas vispār ir. Kad apjautu, ka fotoaparāts, sapriecājos. Draugi teica, ka Mēmelē neko vairāk par pazaudētam saulesbrillēm neatradīšu. Bet te — fotoaparāts!» atceras kameras atradējs Jānis Priedītis. Viņš, tāpat kā Šipkovi, ir rīdzinieks, bet augustā atvaļinājumu pavadīja radu mājās Skaistkalnē pie Mēmeles. Tieši šovasar viņš sāka trenēties niršanā. Vietā, kur viņš uzgāja fotoaparātu, Mēmele ir trīs, vietumis pat četrus metrus dziļa. Pamanīt fotokameru izdevās tikai tāpēc, ka upei ir dzidri, tīri ūdeņi.

Nokasot no aparāta ūdensaugus, bija skaidrs — nestrādās. Bet TV raidījumos Jānis bija redzējis, ka arī no sabeigtiem fotorīkiem ir atgūstama atmiņas karte. Ar drauga palīdzību viņš pie tās tika un atklāja, ka labi saglabājušās aptuveni 50 fotogrāfijas. Vairumā no tām bija fiksēts tas pats laivu brauciens, kurā acīmredzot bija nogrimis fotoaparāts. Vienu no bildēm, kurā bija redzams visvairāk cilvēku, Jāņa radiniece Ivita Stroganova ievietoja feisbukā ar aicinājumu palīdzēt atrast kādu no attēlā redzamajiem cilvēkiem.

«Fantastiski!» saka Jānis Šipkovs, izstāstījis, ka no brīža, kad foto parādījās sociālajā tīklā, līdz viņš un Ilze tās ieraudzīja, pagāja tikai divas stundas. «Vienlaikus biedējoši!» piebilst Ilze un norāda, cik viegli ar sociālo tīklu palīdzību esam sameklējami. Tomēr visspēcīgākās emocijas ir lielais prieks par fotoaparāta un bilžu atgūšanu. Jāņa un Ilzes dēliem, kuri fotogrāfijās redzami deviņu un sešu gadu vecumā, tagad jau ir 17 un 14 gadi. Olympus ūdensizturīgais fotoaparāts ģimenei bijis īpaši mīļš. Jānis Šipkovs laiku pa laikam tam ieslēdzis filmēšanas režīmu un iemetis baseina vai dīķa ūdenī, lai redzētu, cik skaisti safilmēta ūdens burbuļošana un viļņošanās. Taču toreiz, 2010. gada augustā, fotoaparāts ūdenī iekrita nejauši. «Ķer!» viņš uzsauca Ilzei un meta to uz laivas otru galu. Olympus atsitās pret sievas roku un iekrita Mēmeles ūdeņos. Jānis metās pakaļ, bet ātri bija spiests mest mieru — straume aparātu aiznesa dziļumā.

Kopš tās reizes Šipkovi ikvasaras laivu braucienā vienmēr parūpējas, lai vērtīgākās mantas nenogrimst: dokumentus un naudu ieliek ūdensizturīgās somās, telefoni tiek noglabāti sviestmaižu kastītēs, jaunais Olympus piesiets pie Jāņa gumijas čības. Bet, lai atgūtu veco, mīļo Olympus, abiem Jāņiem vēl jāieplāno tikšanās.

Desmitgades stils. 1910-1919

Nākamajās desmit nedēļās — par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi

Sociāli aktīvi un ekonomiski uzņēmīgi — tādi Latvijas iedzīvotāji iesāk valsts dibināšanas desmitgadi. Noslēdz jau citādi — pēc Pirmā pasaules kara un asiņainajām brīvības cīņām iedzīvotāju skaits samazinājies gandrīz uz pusi un no zemes virsas pazudusi desmitā daļa ēku. Bet ir dzimusi neatkarīga Latvija.

Purvīša pavasaris
Kopš 1909. gada par Rīgas pilsētas mākslas skolas direktoru strādā Vilhelms Purvītis. Pievērsies akadēmiskajam un administratīvajam darbam, meistars mazāk laika var veltīt gleznošanai dabā. Taču, tieši pateicoties šai pārmaiņai, viņa ainavu gleznojumi iegūst tik raksturīgo vispārinājumu, kas ļaus tās uztvert par Latvijas dabas vizītkartēm. 1910. gadā tapušais darbs Pavasara ūdeņi ir viena no viņa pirmajām estetizētajām, konstruētajām Latvijas ainavām. Atrodas LNMM kolekcijā.

Kārlis Ulmanis studiju laikā Leipcigā

Kopmoderniecības
Sevišķi populāras sāk kļūt piensaimnieku sabiedrības jeb kopmoderniecības, kurās apvienojas sīkzemnieki. 1909. gadā pirmo pienotavu atver Spārē, bet līdz karam Latvijā jau darbojas 88 kopmoderniecības. Strādāt kopīgi mudina arī Kārlis Ulmanis, kurš tolaik tikko beidzis lauksaimniecības studijas Nebraskas Universitātē ASV. «Kopdarbība īsti sāk uzplaukt tikai kopā ar vispārīgas izglītības pacelšanu,» viņš 1910. gadā raksta iknedēļas izdevumā Zemkopis. Apvienošanās ļauj nozarei strauji uzplaukt un ļauj Latvijai vēlāk kļūt par sviesta eksporta lielvalsti.


Laiks atpūtai
Svētdienā, 1911. gada 1. maijā, pie lasītājiem nonāk pirmais Atpūtas numurs. Literāri zinātniskajā žurnālā ir dzeja par mīlestību («kas par nāvi rūgtāka…»), recenzēti kultūras notikumi un parādītas labākās modes. Taču viens no autoriem profesors Rozenbahs pievērsies kādai būtiskai problēmai — sifilisa un citu venerisko slimību iespējamajai saistībai ar gara kaitēm. Antona Benjamiņa veidotais žurnāls ātri kļūst iemīļots, tomēr pirmajā piegājienā iznāk tikai nedaudz ilgāk par gadu. 1924. gadā Atpūta tiek atjaunota kā iknedēļas žurnāls.


Smēķēšana
Jau pirms kara Rīgā darbojas vairākas tabakas fabrikas, vēlāk papirosi lielā daudzumā tiek sūtīti uz fronti, un smēķēt bija sākušas arī mājās palikušās dāmas. Tomēr pamazām tiek celta trauksme — smēķēšana, tāpat kā jau izsenis pastāvošā žūpošana, var nopietni kaitēt veselībai. «Kas attiecas uz alkoholu, tad viņa kaitīgais iespaids uz cilvēka organismu noprotams gandrīz katram. Citādi tas ir ar smēķēšanu jeb saģiftēšanos ar nikotīnu,» izvērsts raksts par šo problēmu publicēts izdevumā Zemkopis.


Baltās puķes diena
1912. gadā Rīgā tika sarīkota pirmā Baltās puķes diena, lai vāktu līdzekļus tuberkulozes apkarošanai — ideja tika noskatīta citās valstīs. Baltās puķes dienā katrs ziedotājs piesprauž sev šo simbolu vai arī grezno auto, pajūgus un skatlogus. Pirmajā parādē piedalījās trīsdesmit kariešu un automobiļu.


Ķuzes saldumi
Šokolādes karalis Vilhelms Ķuze savu impēriju sāka ar nelielu konditoreju Avotu ielas sākumā. Jau cietis neveiksmi kā vienkāršs veikalnieks, viņš tomēr nevēlējās strādāt par grāmatvedi svešas fabrikas kantorī. Tāpēc pievērsās tēva ierādītajam maiznieka amatam. Kad biznesā sāka veikties, viņš 1912. gadā iegādājās namu Krāsotāju ielā un uzbūvēja konfekšu darbnīcu un nelielu ražotni, kurā tika iedarbināta pirmā šokolādes mašīna.

Nikolaja II vizītes laikā galvenais notikums bija Pētera I pieminekļa atklāšana vietā, kur tagad atrodas Brīvības piemineklis

Pirmā filma
Aleksandra Stankes uzņemtā kinohronika, kurā fiksēta Krievijas impērijas pēdējā cara Nikolaja II vizīte Rīgā 1910. gadā, tiek uzskatīta par pirmo latviešu filmu, lai gan tās garums ir nedaudz vairāk par piecām minūtēm. Mūsdienās vēsturiskos kadrus var aplūkot Latvijas Nacionālā arhīva digitālajā krātuvē. Bet pirmā latviešu aktierfilma Es karā aiziedams iznāk desmit gadus vēlāk.

Aktrise Tija Banga. Ap 1913. gadu

Teātra dīva
20. gadsimta otrajā desmitgadē latviešiem patīk teātri gan skatīties, gan spēlēt pašiem. Rīgas inteliģences ceļi ved uz namu Lāčplēša (tolaik Romanova) ielā 25. No 1908. līdz 1915. gadam tur darbojas Jaunais Rīgas teātris, kurā pirmoreiz tiek iestudētas nozīmīgākās Raiņa lugas. Mākslinieciskā vēriena dēļ to inscenēšana teātrim ir liels izaicinājums. Pirms 1911. gadā plānotā Uguns un nakts pirmiestudējuma režisors pat dodas apciemot Raini trimdā, lai vienotos par izrādes koncepciju. Spīdolas lomā viena no pirmskara populārākajām aktrisēm Tija Banga. Pēc gada viņa ir titulvarone Indulī un Ārijā, bet 1914. gadā neilgi pirms teātra evakuācijas uz Petrogradu — pirmā Zane, kuras saderētais Uldis izvēlas tiklo Baibiņu lugā Pūt, vējiņi!

Veģetārisms
«Starp daudz un dažādām citām mūsu sabiedrības tagadējā iekārtā pastāvošām nepareizībām gaļas lietošana, bez šaubām, ir viena no tām,» 1919. gadā izdevumā Grauds raksta kāds J. Torfs. Gaļas ēšana nav pieņemama ne kārtīgam kristietim, kas vairās nokaut, ne sociālistam, kurš grib izvairīties no nevienlīdzības. Kara laika nevienmērīgā pārtikas apgāde veicinājusi veģetārisma uzplaukumu. Daudzu saimnieču virtuves plauktos jau guļ Praktiska veģetāriska pavāru grāmata.


Lēcu bifsteks
250 g lēcu nomazgā un liek pa nakti tik lielā ūdenī mirkt, ka tās ir labi pārklātas, nākamā dienā vāra apmēram 2 stundas un izlaiž kopā ar vienu sīpolu caur gaļas mašīnu. Pieliek klāt 160 g rīvmaizes, 1 ēdamkaroti kukurūzas miltu, ⅛ litra krējuma un sāli pēc garšas, un labi sajauc. No masas veido apaļas plāksnītes un cep ar cik vien maz sviesta vai margarīna iespējams. Mērci pagatavo no sakņu ūdens, vai arī no ūdens, kurā vārīti nomizoti kartupeļi; ūdeni liek katliņā uz uguns un pieliek iepriekš aukstā ūdenī izjauktus smalkos kviešu miltus; mērcei pieliek drusku krējuma, sviesta, sāli pēc garšas, un pārlej pāri bifstekam. Kas panes brūni apceptas sīpolu šķēlītes, var ar tām aplikt bifsteku.

Latvijas iedzīvotāju skaits, miljoni
Pirms Pirmā pasaules kara – 2,55
1920 – 1,60
1925 (pēc bēgļu atgriešanās) – 1,85

Pirmais pasaules karš (1914—1918) latviešiem bija otrā lielākā demogrāfiskā katastrofa pēc Lielā mēra (1709—1711)

Foto — LNB/Zudusī Latvija, no LRMM krājuma (fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš), Latvijas Kara muzejs

Bez sviedriem

Rīga pēkšņi kā piebirusi elektroskūteriem. Lai gan pareizāk latviski tos būtu saukt par skrejriteņiem, šo ierīču saimnieki kājas cilā minimāli — skrien tikai riepas. Kas motivējis tikt pie laikmetīgā rīka, jautājam dažiem braucējiem

Ēdiens atripo zibenīgi

Ar 800 eiro vērto Joyor X5 Toms Vītols brauc jau vairāk nekā gadu, esot kā saaudzis ar to. Doma, ka vajadzētu kaut ko «elektrisku», radusies brīdī, kad no mājām Mārupē regulāri vajadzēja nokļūt birojā pie t/c Domina. «Ar mašīnu no rītiem nenormāli sastrēgumi, ar sabiedrisko transportu arī nav baigi ērti. Viens variants ir velosipēds, bet gribējās kaut ko ātrāku. Ienāca prātā elektriskais skrejritenis,» viņš atceras.

Latvijā pagājušogad tikai sākuši parādīties pirmie pieaugušo elektroskūteri, veikalos pārsvarā tirgoti bērnu modeļi ar pieticīgu bateriju, kas ļauj pavizināties pa parku. «Tik ilgi meklēju, kamēr atradu. Gribēju tādu, ar kuru var veselu dienu braukt pa pilsētu un nebeidzas baterija. Lielai daļai šādu riteņu ātrums ir 16—20 km stundā, šim — 35, reāli — 45. Ar vienu baterijas uzlādi pietiek 70 km. Vienu reizi, pārbaudot bateriju, aizbraucu līdz Jūrmalai un tad vēl līdz Tukumam. Pa ceļam gan bija pauze kafejnīcā, uzlādēju.»

Trīs ātrumi, gāze, gaisma un skaņas signāls, Toms izrāda «saimniecību». Ātrumu, nobraukumu un baterijas stāvokli ērti vērot pie stūres piestiprinātā displejā.

Viņš pa Rīgu pārvietojas patiešām daudz. Gan mārketinga speciālista darbā dodas pie klientiem, gan vakaros piepelnās ēdienu piegādes firmā Wolt. Vairāk nekā par stilīgo transportu, ar ko ieradies ēdiens, cilvēki priecājoties par piegādes ātrumu. «Zināt, kā ir, kad gribas ēst?» iesmejas Toms. «Sastrēgumu laikā noteikti aizbraucu ātrāk par mašīnu. Super alternatīva, videi draudzīga. Braucu pat novembrī un decembrī, kamēr nav sniega.»

Protams, šī klusā un ātrā braucamā lietotājam transporta plūsmā jābūt uzmanīgam. «Valdemāra ielas veloceliņa krustojums ar Briāna ielu,» Toms min vienu no karstajiem punktiem. «Mašīnas, kas pa labi griežas, var tevi nepamanīt. Tur man ir bijis negadījums. Jāuzmanās pie durvīm un vārtrūmēm. Pieturās. Pa ielas braucamo daļu pārvietoties vispār ir reāli bīstami. Dažas mašīnas vienkārši pīpina. Lai arī turos pie pašas maliņas, acīmredzot uzskata, ka traucēju. Vienam «kolēģim», kas brauca pa Barona ielas veloceliņu, mašīna, kas tur bija apstājusies, priekšā pēkšņi atvēra durvis.»

Tomēr strauji augošais elektroskūteru skaits ir neapgāžams pierādījums — plusu noteikti ir vairāk par mīnusiem. «Pirms nedēļas redzēju kundzi sirmiem matiem, kas tādu riteni no Vācijas bija pasūtījusi ar visu sēžamo krēslu. Laida, ka prieks,» stāsta Toms.

Aleksandrs Blūms.
Foto — Gints Ivuškāns

Tik stilīgi!

Jauns darbs, jauns dzīvoklis un jauns ritenis — laimīgi paziņo Aleksandrs Blūms. Tikko atgriezies no sociālās politikas studijām Londonas Ekonomikas augstskolā, uzvarējis konkursā uz ierēdņa vietu Izglītības un zinātnes ministrijā, viņš žigli «apseglojis» arī jauno tehnoloģiju brīnumu. «Ievēroju, ka pa ceļam starp manu dzīvokli Kazarmu ielā un darbu Vecrīgā ir riteņbraukšanas taka. Redzēju, ka pa Rīgu uzvalkos «skūterē» apkārt vairāki cilvēki. Domāju — o, būtu interesanti nopirkt šādu!» puisis atceras.

Patiesībā pirmo «e-baiku» Rīgā esot ievērojis jau pirms nepilniem diviem gadiem ziemā Saktas puķu tirdziņā. «Viens, varbūt kāds režisors no Dailes teātra lielā melnā mētelī ar kaklasaiti, piebrauca ar savu skūterīti, nopirka milzīgu rožu pušķi un aizbrauca. Nodomāju — tas gan izskatās baigi stilīgi!»

Par pārsteigumu Aleksim, ekscentriskās ierīces cena nav rakstāma ar četriem cipariem. Balto XIAOMI M365 RD Electronics veikalā viņš pirms mēneša nopircis par 430 eiro. Gribējis melnu, bet šis bija palicis pēdējais. Divreiz nedēļā jāmazgā, jo ātri nosmērējas. Toties pats Aleksandrs vasaras tveicē darbā ieradies svaigs un tīrs. «Priekšnieks atminas ar velosipēdu nosvīdis, pārģērbjas. Es varu uzreiz «ieripot». Pat tad, kad ārā līst, varu vilkt smukās kurpes, tās nekad nepaliek dubļainas,» plusus uzskaita īpašnieks. Protams, fiziskās piepūles nav. «Londonā staigājot mierīgi sasniedzu 15 000 soļu dienā, šodien esmu nogājis tikai 4600,» Aleksandrs ieskatās viedpulkstenī uz rokas. «Ja pērk šo braucamo, tad vienīgi komplektā ar sporta zāles abonementu!» viņš smejas, tad atkal sarunā pāriet pie jaunās rotaļlietas priekšrocībām.

Izrādās, elektroskūtera ieslēgšanas poga nav tikai iztālēm līdzīga ar datoru. Ritenītis patiešām ir vieds. «Ar viedtelefonu varu pieslēgties tam caur Bluetooth, apskatīties baterijas uzlādi. Viena uzlāde der 30 km, vēl nekad visu neesmu iztērējis.» Braucis gan cītīgi. «Re, te var redzēt, ka mēneša laikā esmu to lādējis 35 reizes,» viņš rāda telefona ekrānā. «Ja uz stūres būtu stendiņš, kur to uzlikt, es varētu redzēt savu ātrumu kā spidometrā,» viņš piezīmē. Kamēr nav sākušās rudens lietavas, Aleksandrs kādu brīvdienu gribētu balto bērīti izdzīt, cik iespējams. «Vidusskolas laikā es jau sen būtu visas «fīčas» izmēģinājis, bet tagad tam nav laika,» aizņemtais profesionālis nopūšas, steigdamies atpakaļ uz biroju.

Antra Dzērve.
Foto — Gints Ivuškāns

Garām tramvajiem

Arī Antras Dzērves skrejritenis, katru rītu aizvizinādams saimnieci uz darbu, pēdējos metrus mēro pa Vecrīgas bruģi. Viņa ir Centrālās finanšu līgumu aģentūras vadošā eksperte projektu atlases nodaļā, pārrauga Eiropas Savienības fondu projektus. Uz biroju brauc no Juglas. «35—40 minūtes, aptuveni tāpat kā ar tramvaju,» viņa lietišķi secina. «Es arī ietaupu laiku, neejot kājām no tramvaja pieturas līdz manai iestādei. Mājās braucot sastrēgumu laikā, sanāk pat apdzīt tramvajus.»

Elektrisko «aparātu» Antra lieto divus mēnešus. «Kursabiedrs tādu bija iegādājies, vienkārši uz nedēļas nogali aizņēmos pabraukāt. Āķis lūpā!»

Viņas Segway Ninebot elektroskrejritenis, kura cena atkarībā no veikala un modifikācijas varot svārstīties 300—500 eiro robežās, pēc novērojumiem, ir viens no populārākajiem Rīgas ielās. Bet tam esot pavisam loģisks iemesls — šo iekārtu uz nomaksu sācis piedāvāt LMT. Ritenim ir tāds pats lādētājs kā datoram, tas ir ekonomiskāks nekā Rīgas sabiedriskais transports. Lai atpelnītu maksājumus, Antrai mēnesī esot jānobrauc tikai 6—7 darbadienas.

Izvēlētā modeļa mīnuss ir ierobežotā uzlāde, baterija «velk» 20—23 km, no viņas mājas līdz darbam ir aptuveni 10 km. «Iztērēju pusi baterijas un darbā trīs stundu laikā katram gadījumam uzlādēju līdz pilnai. Vakarā mierīgi varu braukt mājās. Vienreiz tomēr baterija izbeidzās, tad vienkārši atspēros un tiku mājās kā ar parastu skrejriteni. Kam negadās!»

Pie riteņa plusiem uzreiz tiek minēta sviedru aiztaupīšana, kas būtiska arī Antras «biroja higiēnā». «Un dāmām ar kleitām un svārkiem ar šo noteikti ir ērtāk braukt nekā ar velosipēdiem,» viņa piefiksē vēl vienu aspektu. «Tik labi no malas izskatās, kad brauc ar garākiem svārkiem!» Tikšanās dienas klasiskā kleitiņa un sportiskie legingi raksturo Antras stilu — «pa vidu starp oficiālo un vecumam atbilstošo». Mantas — mazā mugursomiņā vai auduma maisiņā uz pleca. Viņa pārsvarā slīd pa veloceliņu, taču dažubrīd nākas uzbraukt arī uz ietves. «Tad iet daudz lēnāk — protams, ņem vērā gājējus.»

Diemžēl skrejriteņa ražotāji nav padomājuši, kā dāmām šo ātri saliekamo, tomēr 11,3 kg smago verķi droši pieslēgt, piemēram, pie veikaliem. Tāpēc iepirkties Antrai visbiežāk sanākot ikdienas maršrutā esošajā lielveikalā Alfa. «Paņemu lielos ratus un viņu tur ielieku,» īpašniece runā gluži kā par dzīvu būtni.

Dizaina Olimpā

Uz Londonas dizaina biennāli dizainers Artūrs Analts (27) aizveda interaktīvu instalāciju Matter to Matter, kas raisa asociācijas ar Latvijas mežu un mitro piejūras klimatu, un uz tās zaļās un miklās virsmas jebkurš var kaut ko uzzīmēt. Šis «darbs par emocijām» biennālē saņēma zelta medaļu par labāko dizainu

Žūrijā tādas personības kā Ričards Rodžers — pasaules topa arhitekts, kas projektējis arī Pompidū centru Parīzē. Tūdaļ pēc balvas saņemšanas — žurnālistu uzmanības lavīna, telefonsarunā atklāj Artūrs Analts. Raidsabiedrība BBC, lielākais dizaina žurnāls internetā Dezeen, The New York Times…

Pirmoreiz esam runājuši pagājušās nedēļas vidū, kad Artūrs ar Latvijā radīto instalāciju azotē lidoja uz Angliju. Vēl svētdien vēsturiskajā Somerseta namā Londonā pabeigdams montēt septiņus  metrus garu un 2,60 metrus augstu stikla sienu, viņš mākslinieka perfekcionismā esot sevi šaustījis, apsvēris, kas varēja būt labāk. Taču pirmdien Analta un starpdisciplinārā dizaina uzņēmuma Variant Studio darbs Matter to Matter izrādījās viens no četriem zelta medaļas ieguvējiem 2. Londonas dizaina biennālē, kas risināsies līdz 23. septembrim. Latvietis saņēma balvu tieši par labāko dizainu. Otrdien fotogrāfija ar viņa veikumu tika publicēta The New York Times starptautiskā izdevuma dizaina sadaļas 1. lappusē — Artūrs tam nespēja noticēt, kamēr nepārliecinājās.

«Zelta medaļa disciplīnā, kas ir kā olimpiskais 100 m skrējiens! Tam kvalificējas tikai sportisti no valstīm ar tradīcijām, kādu mums nemaz nav!» notikušā mērogu raksturo Latvijas Republikas Simtgades starptautiskās programmas vadītāja Leonarda Ķestere. «Absolūti talantīgs, ļoti mērķtiecīgs, detaļās precīzs, ambiciozs,» viņa iezīmē dizainera personību. 

Finansiāli ietilpīgo projektu, kura izstādīšanas noteikumi biennāles organizatoru dēļ vairākkārt mainījušies, ļāvusi realizēt valstisko un nevalstisko institūciju sadarbība, arī atbalsts Latvijas jubilejas kultūras aktivitātēm ārzemēs. Taču  Londonas Centrālās Senmārtina Mākslas un dizaina koledžas absolventam Analtam, kas dalībai biennālē izturēja gan Latvijas, gan starptautiskās žūrijas «sietu», uzvaru neapšaubāmi sagādāja daudzpusīgais talants. Tas 40 valstu konkurencē ir nebijis panākums ne tikai viņam, bet arī Latvijai, kuras pārstāvji līdz šim nav plūkuši laurus ne mākslas, ne arhitektūras, ne dizaina biennālēs, uzsver arī projekta kuratore, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska. «Analta darbs Londonā trāpīja ar lakonismu,» viņa saka.

Zaļa stikla panelis dabīgā veidā kondensējas, kļūst mitrs, tek. Kā stikls duškabīnē vai tramvaja logs ziemā. Apmeklētājs uz aizsvīdušā stikla, kura tumšzaļais mirdzums atgādina pielijušu piejūras mežu, var uzzīmēt sejiņu, uzrakstīt kādu vēstījumu.

«Biennālei ir vienots koncepts, šogad — emotional states, emocionālie stāvokļi, bet to var tulkot arī kā «emocionālās valstis». Jā, mans darbs ir par emocijām,» stāsta pats Artūrs. «Tā ir interaktīva platforma, atsauce uz mūsdienu tehnoloģijām, skārienjutīgajiem ekrāniem, bet tur nav nekā digitāla, viss ir dabīgs. Veidojas saruna par globālo sasilšanu, klimata pārmaiņām, par to, ko mēs darām ar dabu, kā ar to dzīvojam. Bet bērniem tā vienkārši ir ļoti jautra tāfele… Zīmē, pazūd, zīmē, pazūd…» Paralēli zaļajai sienai novietots sols, kura gatavošanā izmantota koksne no 13 galvenajām koku sugām, kas aug Latvijā. Statistiski precīzi, atbilstoši katras sugas procentuālajai pārstāvniecībai. «Uzraksti savu vēstījumu, apsēdies, un tas tavu acu priekšā lēnām notek un izgaist.»

Kā ar kolēģiem  panācāt kondensāta veidošanos parastā telpā?
Atradu Latvijā meistarus, kas taisa un labo ledusskapjus. Izstrādājām know-how tehnoloģiju. Pastāstīju domu — tu atnāc, atstāj nospiedumu uz nosvīduša stikla. Viņi saka: «Jā, sapratām, neuztraucies, uztaisīsim vēl labāk, ka stikls nemaz nesvīst!» Jo viņu specifika ir taisīt tā, lai tu veikalā cauri stiklam redzētu, ka tur ir, piemēram, jogurti. Saku — nē, nē, man tieši vajag, lai tas svīst!

Tas nebūt nav vienkārši, pusotru gadu taisījām. Neviens vēl neko tādu nav realizējis. Tas ir mans primārais uzdevums — parādīt, ka Latvijā var radīt kaut ko, kā pasaulē vēl nav bijis, un var radīt augstā kvalitātē. Parādīt citu skatpunktu, raisīt emocijas, vēlams, pozitīvas.

Ar dizainu vienmēr gribu tās pozitīvās emocijas ieslēgt. Jau Rīgā testējām — tur tās ir un ļoti interesantas!

Smējies, ka Rīgas draugi domājot, ka tu dzīvo Londonā, Londonas draugi — ka Rīgā. Tava dizaina studija Variant Studio ir te?
Jā, Latvijas uzņēmums. Bet tas atrodas tur, kur es esmu. Man ir arī maza telpa Londonā. Darba specifika atšķiras — Londonā vairāk domāšana un izstrāde, Rīgā — tehniskais, fiziskais darbs. Arī šis projekts… Esmu mākslinieks, dizainers un idejas autors, bet tas viss nestrādātu bez tehniķiem un palīgiem, tie visi ir Latvijā. Var teikt, ka tas ir Latvijas dizains.

Londonā pabeidzi labi zināmo Centrālo Senmārtina Mākslas un dizaina koledžu. Vai par dizainera darbu esi sapņojis no bērnības?
Es vienmēr esmu zīmējis. Diezgan labi zīmējis. Biju arī peldētājs. Kādā brīdī bija jāizvēlas — sports vai māksla. Parādījās jauni draugi, kas mācījās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, pēc 9. klases aizgāju tur. Iestājos tēlniekos, tagad to virzienu sauc par formas dizainu. Labi apguvu tehniskās zināšanas, sapratu, ka jādodas kaut kur tālāk, mērķis bija Londona. Tur es arī tiku produktu dizaina kursā. 2011. gadā sāku, 2014. gadā pabeidzu.

Kokurss bija liels, bet par to ļoti nedomāju, zināju, ka tikšu, idejiski. Kāpēc gan ne? Tā arī bija vienīgā skola, uz kuru pieteicos. Varbūt nospēlēja tas, ka nopietni pieeju lietai, bet man arī portfolio bija labs. Pirmajā mēnesī vairāki pasniedzēji prasīja, ko es šeit vispār daru. Teica, ka man jāiet nevis uz bakalaura, bet maģistra studijām.

Vai tas liecina par tavu talantu, vai arī — ka mūsu mākslas izglītība ir spēcīga?
Jā, dizaina izglītība Latvijā tiešām ir ļoti laba, spēcīgas tehniskās zināšanas. Biju pat tehniski zinošāks nekā pasniedzēji daudzās jomās, jo biju beidzis tēlniekus, tēlniecība tomēr ir tehnoloģisks process. Bet Londona man iemācīja domāt, tas ir pats svarīgākais.

Starp citu, ar savu [Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas] nodaļas vadītāju Ivaru Drulli tagad esam kopā vienā darbā, abi strādājam Latvijas Bankā.

Taisāt monētas?
Jā, es vinnēju konkursā, uztaisīju Medus monētu. Cilvēki to izpirka divās stundās, joprojām prasa. Tad banka mani uzaicināja komisijā, kas vērtē darbus un domā, kā tālāk strādāt monētu dizaina ziņā. Es, protams, piekritu. Patīk viņu attieksme pret niansēm un kvalitāti. Komisijā ir, piemēram, māksliniece Sandra Krastiņa, Kristaps Ģelzis, valodniece Janīna Kursīte, akadēmiķis Jānis Stradiņš, 20 gadus bija Imants Lancmanis. Lietpratēji no visādām jomām, ļoti interesantas diskusijas. Es padziļināti nevaru runāt par valodu, latviešu mentalitāti vai tradīcijām, bet varu runāt par tehnoloģisko, vizuālo, par domāšanu. Otrs jaunpienācējs ir Ivars Drulle. Pasniedzējs un students tagad strīdas!

Ko studijas Londonā mainīja domāšanā?
Es pat nezinu, vai tās bija studijas vai es pats, bet man liekas, tagad man ir tāds pasaulīgs redzējums, kāda varbūt citiem dizaineriem Latvijā nav. Viņi bieži vien neraugās globāli, skatās īstermiņā. Es uz dizaina jautājumiem skatos ilgtermiņā. Ne tikai uz dizainu kā ilgtspējīgu objektu, bet arī emocionāli — kā uzlabot vidi. Krasās atšķirības starp Rīgu un Londonu ir jūtamas.

Sadzīves dizainā? Dizaina domāšanā?
Vienkārši domāšanā. Dizains jau nav kaut kas cits, atsevišķs. Tā ir pati dzīve. Tā pati glāzīte, pulkstenis, drēbes, kaut vai tas, kā plāno savu laiku, — tas arī ir dizains. Kādu ūdeni dzer? Sporto trenažieru zālē vai uz ielas? Dizainam kaut kādā veidā ir jāuzlabo tava dzīves kvalitāte.

Es abas pilsētas jūtu labi. Tāpēc Londonas dizaina biennālei piedāvāju Latvijas mežu. Londonā nav meža; lai to dabūtu, jābrauc trīs četras stundas. Mums — izbrauc 20 minūtes, un ir mežs. Mežu Londonā rādu viņiem saprotamā veidā. Latviešiem savukārt varbūt cita veida dizainu parādu, sanāk tāds mikss.

Esi taisījis Latvijas arhitektūras gada balvu.
Jā, manuprāt, veiksmīgs projekts. Šai balvai vēsturiskais simbols ir ananass, sākumā īsts ananass, tad — no bronzas, bet mēs izdomājām to uztaisīt kā Rubika kubu. Kustīgu, saliekamu. Arhitektiem, lai radītu māju, ir jāatrisina visādi uzdevumi. Arhitekts dabū balvu par to, vai ne?

Ko dizainā vislabāk jūti, kas tev vislabāk padodas?
Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Raisīt cilvēkos pārdomas, emocijas, lai viņi netiešā veidā, pat nesatiekot mani, no maniem darbiem kaut ko iegūst. Vai zaudē.

Lai uzrunātu cilvēkus, darbiem jābūt interaktīviem?
Kāpēc? Teiksim, taisīju pudeli Rižskij samogon. Ne tikai pudeli, arī rūpnīcu, pat palīdzēju uztaisīt recepti.

Tas ir jauns uzņēmums, kas ražo kandžu, bet kandžai ir slikta konotācija. Šī ir citāda, ļoti augstas kvalitātes kandža, destilāts, radīts tikai un vienīgi no medus. Esam atteikušies no cukura un graudiem.

Kad sākām testēt rūpnīcu, redzējām, ka strādnieki vienkārši ieber mucā divus divdesmitkilogramīgos maisus ar cukuru. Saku — kā, mēs te mēģināsim parādīt, ka mums ir kvalitatīvs, tīrs, dabīgs produkts, bet cukuru tik daudz izmantojam! Varbūt varam vairāk medu likt?

Nākamajā dienā uzņēmums nopirka 120 kg īsta, dabīga medus, notestēja. Pavisam cits produkts! Pasaulē ir tik daudz alkohola, kā var konkurēt ar to? Esam ieguvuši jaunu nišu, kaut ko unikālu. Savā ziņā radītu, pateicoties man, jo es biju tas, kas pateica — es cukuru nelietoju. Mēģinām iziet uz eksporta tirgu, oktobrī brauksim uz izstādi Berlīnē.

Laimas šokolādes, kāda tā bija, vairs nav, Rīgas Melnais balzams ir visur un arī ir zaudējis savu raksturu. Šis ir labs suvenīrs, dzēriens, ar ko var lepoties, kas pārsteidz. Liela, masīva, stilīga pudele. Dizains, kas rada cieņu. Es esmu to «ieslēdzis»!

Vai esi kādreiz atteicies veidot dizainu ētisku vai citu iemeslu dēļ?
Jā. Ja es redzu, ka produktam nav potenciāla, ka klients no tā neiegūs. Pasaku — manuprāt, šis projekts vienkārši neaizies tirgū, jo ir 101 alternatīva. Kāpēc būt vēl vienam, kas taisa to pašu? Paies pusgads un bankrotēs. Un vaina jau būs manī.

Esmu atteicies arī no labas naudas ētisku apsvērumu dēļ. Pēc šī kandžas projekta, protams, uzreiz visādas pudeles jātaisa, jo visiem liekas, ka ir uzradies foršs pudeļu dizainers.

Manu palīdzību ir lūgušas lielas šņabja kompānijas. Bet tad esmu uzzinājis, ka šņabi, ko taisa, viņi paši nedzer. Ja pats ražotājs netic savam produktam, grib iesmērēt to cilvēkiem, tikai lai nopenītu!

Vai ir dizains, kuru tu nelieto pārliecības dēļ?
Jā, nekad neesmu smēķējis, neesmu ievilcis nevienu dūmu. Tas arī ir dizains.

Bet, 2. kursā studējot Londonā, bija Eiropas konkurss, kurā dabūju pirmo vietu — par miskastēm, kur nodzēst cigaretes pilsētvidē. Radīju miskasti, kas tika izstādīta Milānas dizaina muzejā. Pelnutrauks bija vizuāli līdzīgs trijstūra ceļazīmei, uz tās bija uzzīmēta cigarete. Vari nodzēst un iemest iekšā.

Tiem, kas pīpē, pēc idejas, ir 18 gadi. Viņi zina noteikumus, var braukt ar auto. Doma bija ceļu satiksmes noteikumus pārvērst cigarešu noteikumos. Ja redzi ceļazīmi, kas saka — šeit cigarete jāmet ārā —, zemapziņā baidies neizmest, jo tas būs pārkāpums.

Ko no Latvijas dizaina vērtībām esi gatavs izcelt? Tagad mums visās malās uzradušies dizaina veikaliņi.
Ir daudz amatnieku, bet industriālā dizaina īsti nav. Jo tirgus ir tāds, kāds tas ir. Un varbūt pat, ja dizains būtu, cilvēki to nepirktu. Jo domāšana ir tāda: kāpēc pirkt latviešu dizainu, nevis, piemēram, itāļu? Itāļu ir stilīgāks, foršāks!

Bet arī Latvijā ir radīti daudzi piemēri, par kuriem plaši vienkārši nezinām. Dzintara diegs — kaut kas fantastisks! Inženieri ir radījuši jaunus, inovatīvus materiālus, kas tālāk neaiziet. Jo nav finansējuma, nav intereses no sponsoru puses.

Tomēr Latvijā ir milzīgas iespējas augt! Darbaspēks nosacīti ir lēts, kvalitāte ir augsta, pilna Rīga ar brīvām telpām! Laba vieta, kur radīt biznesu, bet — vērstu uz eksportu.

Kāpēc uzturi darba telpu arī Londonā? Vai tev tur ir klienti, iestrādes?
Svarīgi, ka man ir tā vieta. Ja atnāk kāds klients vai galerists, varu parādīt savus darbus.

Un man patīk šī pilsēta. Patīk cita enerģija. Cilvēki brīvāk skatās uz dizainu, vairāk saprot. Esot Londonā, tiešām gribas strādāt. Man bieži ir problēmas ar miegu. Rīgā es šo «darba momentu» varu mākslīgi radīt, bet nav tās veselīgās konkurences, kas ir Londonā.

Cerams, ka dizaina biennālē mani pamanīs. Bet, kur būšu nākotnē, tomēr nezinu. Dizains atšķirībā no mākslas, ilustrācijām ir komandas darbs. Viens neko daudz nevari. Iesaistītas rūpnīcas, inženieri, mārketinga cilvēki.

To pašu kandžas pudeli, par ko daudz runāju, taisījām trīs gadus. Katru otro nedēļu — kaut kādas izmaiņas. Kādā brīdī varbūt pazūd interese, tad atkal vajag dabūt iedvesmu. Tas ir ilgs process. Svarīgi, lai nezūd sākotnējā ideja. Ir viegli nolaist rokas un pateikt: būs jau labi! Bet nevajag padoties, ir jācīnās.

Acis spīd, asaras birst

Visus lielākos un skaļākos koncertus Latvijā apskaņo uzņēmums Universālā Baltijas skaņa, taču koncerttūrēs skaņu meistari brauc pa visu pasauli. Šogad arī uz Austrāliju un tepat uz Aglonu skaņāku darīt Romas pāvesta vēsti

Pēc koncerta Mežaparkā pie Edmunda Vernera Zazerska pienāca Raimonds Pauls, kurš bija uzstājies ar Prāta vētru. «Kā tev tas ļembasts?» Pauls smēja sev raksturīgajā manierē. UBS jeb Universālās Baltijas skaņas vadītājs Zazerskis atbildēja, ka patika. Teica, ka šogad bijuši trīs nāciju vienojoši pasākumi: Dziesmusvētki, Prāta vētras koncerts un Maestro kā tā dalībnieks. «Es tas pats galvenais,» Pauls atjokoja. Abos koncertos Mežaparka estrādē bija aptuveni 60 000 klausītāju, un abus apskaņoja UBS. «Tie vadi ūdenī bija manējie,» smejas Edmunds, atceroties Dziesmusvētku skatuvi, kuras būvniecībā nebija paredzēts, kā novadīt lietusūdeni no vadu izvietojuma vietām. Neko tādu UBS darbības 30 gados viņš nebija redzējis, bet nepārdzīvo, jo vadi necieta.

Es to gribu!

UBS birojs Pārdaugavā ir kluss. Lielākā daļa darbinieku ir Prāta vētras tūres pieturpunktā Kijevā, vēl daļa Dzintaru koncertzālē un Arēnā Rīga «aleluja pasākumā», Edmunds skaidro, kā ar kolēģiem dēvē kristīgos pasākumus, ko apskaņo, un to nav maz.

«Runājot par «aleluja», mēs apskaņojam arī dalailamas vizītes. Kad viņš man deva roku, tiešām dzirksteles nogāja.» Septembrī apskaņos arī ceremoniju Aglonā, kad Latvijā viesosies Romas pāvests Francisks.

Birojā ierodas kolēģis, kurš vaicā, vai decembrī Edmunds lidos uz Austrāliju, kur būs Prāta vētras koncerts un UBS vīri to apskaņos. «Nedomāju, ka lidošu. Es jau pie pults pats nesēžu. Ar Prāta vētru strādājam no pirmsākumiem, esam ekskluzīvie apskaņotāji. Viņiem pie mums ir savs stūrītis,» Edmunds rāda noliktavā uz skandu kastēm ar Prāta vētras nosaukumu. Stūrītī ir arī pa kādai personīgai mantai un valšķīgs plakāts ar sievietes attēlu. Noliktava ir iespaidīga: skandas, pultis, vadu kastes. Tās visas pieder UBS. «Plika skaņa,» — tā galveno uzņēmuma pakalpojumu īsumā dēvē Zazerskis, stāstot, ka var apskaņot pasākumu no A līdz Z ar pašu tehniku un var arī lidot uz Austrāliju un strādāt ar īrētu.

No 5. klases dzimtajos Līvānos viņš skolas ballēs spēlēja klarneti un saksofonu un mājās ķimerēja skandas, taču skaņu tā fatāli iemīlēja 1973. gadā Raimonda Paula koncertā filharmonijā. Klikšķis bija pāris minūtes pirms koncerta sākuma. «Zālē satumsa, visa pults bija gaismās. Skaņu režisors apsēdās pie pults, un koncerts sākās. Tobrīd sapratu — es to gribu! Tas ir mans.» Tolaik Edmunds studēja fizmatos Rīgā un spēlēja ansamblī. Padzirdēja, ka grupa Ergo meklē skaņinieku saviem koncertiem. «Apsēdos pie tādas pults pirmoreiz un mācījos. Nebija viegli. Apjautu, kā skan lielā tumba, kā mazā. Kā abas. Dažos mēnešos izdevās apgūt, kā skan viss kopā,» atceras Edmunds.

Pāris gadus vēlāk, apskaņojot Auces pilsētas svētkus, pienāca dziedātāja Mirdza Zīvere un vaicāja, vai vēlas nākt skaņot Modo. Protams, Zazerskis to gribēja, jo grupa Modo tolaik bija populārākā Latvijā. «Izbraukājām visur, kur ļāva. Ja varētu tālāk, būtu palicis ārzemēs,» dzelzs priekškara laikus atceras Edmunds. Pēc Modo viņš sāka skaņot Jumpravu un braukāja tūrēs.

Tas bija 90. gadu sākums, kad kopā ar draugu Aivaru Jermičuku tapa sava apskaņošanas firma, ko nosauca par Audio AE. «Pēc desmit gadu kopēja darba draudzīgi sadalījām ceļus. Viņam ir tā pati firma Audio AE, ļoti laba,» komentē Edmunds. Viņš izveidoja savu UBS, lielā mērā pateicoties Aivaram, no kura iemācījies daudzas lietas. «Viņam ir uzņēmēja gēns atšķirībā no manis. Es esmu mākslinieks.»

Divmetrīgas un smagas pultis — Edmunds atceras apskaņošanas tehniku pirms 40 gadiem. Tehnika bija dārgs prieks: viens mikrofons maksāja 1200 rubļu. Salīdzinājumam — inženiera alga tolaik bija 170 rubļu. «Mikrofoni bija nenormāla vērtība, tāpēc glabāju tos atsevišķā koferī aiz atslēgas.» Reiz tādu koferi viņš aizmirsis Rīgā, tāpēc no koncertvietas pie Bauskas skrējis atpakaļ uz galvaspilsētu ar filharmonijas autobusu. Publika stundu gaidīja koncerta sākumu. «Pilna zāle, nekādas neapmierinātības. Es uzeju saspraust mikrofonus, un man aplaudē.»

Par kļūdām Zazerskis runā labprāt, jo tās daudz iemācījušas. Piemēram, kādos Dziesmusvētkos. Starplaikā, kad mainās kori, paredzēts, ka uz skatuves defilē pūtēji. Skaidrs, ka viņus kaut kā vajadzētu apskaņot. Zazerskis piedāvāja diriģentam, kurš iet pa priekšu, aiz apkakles piestiprināt radiomikrofonu. Saņēma atteikumu — skanēšot tāpat, jo orķestris taču esot skaļš! Edmunds apelēja pie tā, ka mēģinājumā tikai tā šķiet, bet koncertā skaņu slāpēs publikas klātbūtne, un dzirdamība būs vājāka. Tomēr Edmundam neizdevās arī režisoru pārliecināt. Tobrīd arī viņa pieredze ar Dziesmusvētkiem bija maza. Noslēguma koncertā, kad jānāk orķestrim, režisors prasa — kāpēc nav pūtēju? Edmunds rāda, ka ir gan, tikai nevar dzirdēt.

Tehniski sarežģīti

Tā ir liela kļūda, ja mikrofons griezīgi iesvilpojas? Zazerskis atmet ar roku: «Sīkums. Es skaņu vērtēju citādi. Lielāka kļūda būtu vāja skaņas koncepcija koncertam.» Tikai viens no desmit koncertiem esot tāds, ka Edmunds aizmirstas un nevērtē tehnisko izpildījumu. Procesu viņš salīdzina ar ceļu, kas tikko uzbūvēts: būvniekam tas būs labākais, taču šoferim nepatiks, ka brauciena laikā sejā spīd saule un satiksme ir agresīva, jo ar ceļu saprot braucienu. «Nure, man skaņa ir abi: gan tas brauciens, gan ceļš.» Un Zazerskim patīk, ka brauciens ir kā improvizācija. Patlaban gan koncerti esot «sapogāti» tā, ka, palaižot datorā programmu, gaismas, multimediju klipi un skaņa aiziet automātiski. «Man šķiet, ka tajā drusku pazūd mirkļa radīšana. Jo dzīvs ir dzīvs. Dators to visu padara drusku paredzamāku.»

Zazerskis stāsta, ka šo 30 gadu laikā prasības koncerta skaņai krasi mainījušās. Agrāk bija ierakstu skaņu režisori studijās un skaņu režisori koncertos, bet šobrīd šis jēdziens ir saplūdis, jo visi koncerti kļūst tehniski sarežģīti. «Tagad ir uzstādījums panākt, lai dzīvajā koncertā skan kā ierakstā. Perfekti. Līdz ar to nedaudz pazūd emocionālā saite ar mākslinieku. Protams, ir mākslinieki, kuri tiek tam pāri ar savu harismu,» Edmunds kā piemēru min Renāru Kauperu.

Vaicāts, kā mainījušies klausītāji 30 gadu laikā, Edmunds pieticīgi atbild, ka neņemas spriest. Tas izklausīšoties pārsteidzīgi un vienpusēji, taču viņš varot pateikt, kas personiski patīk vai nepatīk. «Pilsētu svētki ir degradējuši koncertu kultūru. Tie ir par brīvu, un cilvēki neklausās. Stāv un pļāpā. Pat Kongresu namā džeza koncertā par maksu man bija grūti atrast vietu, kur var klausīties un baudīt. Visapkārt pļāpā.» Zazerskim pašam patīk džezs un klasika. «Un klusums,» viņš smaida.

Finanšu datos redzams kritums 2016. gadā. Tas skaidrojams vienkārši: nebija Dziesmusvētku, un arī Prāta vētras tūres. Nu jau 11 gadus stabils partneris ir Positivus festivāls, kur UBS apskaņo lielākās skatuves un pasaules līmeņa dziedātājus. Arī pirmajā festivālā neatkarīgajā Latvijā Rock Summer 1996. gadā, kur uzstājās Bjorka un East 17, klāt bija UBS. Pašam sirdij tuv-s ir bijis B. B. Kings koncerts Rīgā. «Viņam tik silta, mīksta roka un tāda harisma!» Zazerskis daudz skaņojis Allas Pugačovas un Filipa Kirkorova koncertus, katram no dziedātājiem tūrē to bijis ap 60. Daļu no tiem arī Vācijā.

Ar ko UBS nestrādā? «Ar tiem, kuri gadiem nemaksā. Tas neattiecas uz Allu, tur viss kārtībā. Mans matemātiskais modelis ir tāds: es nevaru vienlaikus piedāvāt labu servisu, zemu cenu un vēl kukuli, jo man ir morāli ētiskie principi. Neesmu darījis un nedarīšu.»

Vaicāts, kā motivē darbiniekus, Zazerskis atbild, ka nekā īpaši, jo visiem skaņa ir darbs un hobijs vienlaikus. Tie, kurus skaņa neaizrauj, nemaz nestrādā UBS. To, cik ļoti augstu darbinieki vērtē dzīvo izpildījumu, parāda kāds atgadījums pēc Jaunā viļņa. Kā zināms, daļai priekšnesumu ir fonogrammas, taču tiek pieprasīta visa aparatūra kā dzīvajam koncertam. Puiši svētdienas vakarā no pārdzīvojuma bija uztaisījuši sev noliktavā diseni un svinējuši līdz rītam.

Emocionāli spēcīgākais muzikālais brīdis Edmundam ir Dziesmusvētki Mežaparkā šovasar.  Prieks, ka viņa skaņas konceptu akceptēja un tas izdevās. Paldies Edmunds saka režisoram Uģim Brikmanim, kurš neilgi pēc svētkiem aizgāja mūžībā. Par to runājot, skaņu meistars pieklust, un acīs saskrien asaras. Ideja bija kopkori nevis pastiprināt, bet panākt, lai no katras skandas, kas ir skatītājos, izklausītos, ka dzied cits koris, nevis kopkoris. Izdevās ienest kori publikā un padarīt par publisku kora  turpinājumu — lai arī skatītāji dzied. Edmunds daudz staigājis pa publiku un vērtējis skaņu. «Viss strādāja. Publika dziedāja līdzi. Acis spīd, asaras birst. Izdevās.» Pie sevis Edmunds jau domāja, ko citādi un labāk varētu izdarīt pēc pieciem  gadiem nākamajos Dziesmusvētkos. Un ideja radās. Plāns jau ir. «Tas, ka izdodas kas jauns, man dod stimulu tālāk. Tā ir kultūras misija — darīt cilvēkus labākus, darīt laimīgākus.» 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Šogad Dziesmusvētkos sēdēju, klausījos un domāju — diez, ko pēc pieciem gadiem varētu izdarīt vēl labāk. Un radās ideja. Tā mani jau dzen uz priekšu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Uzticēties nepazīstamiem un jauniem klientiem, kuriem raksturīgi nemaksāt, atrunājoties, ka savukārt viņiem nemaksā apakšuzņēmējs.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Atrast to, kas ir īstais aicinājums, ticēt tam un urbt ilgi izvēlētajā virzienā.»

Ir iesaka

8. septembris. IZRĀDE. LIEPĀJA — LATVIJAS GALVASPILSĒTA LIEPĀJAS TEĀTRĪ. Stāsti par liepājniekiem — gan Latvijas kultūras vēsturē zināmām personībām, gan vienkāršajiem pilsētniekiem —, kas dzīvoja Liepājā 1919. gadā, kad šeit atradās Latvijas pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Režisors Valters Sīlis. Biļetes cena 6—18 €. Bilesuparadize.lv

8. septembris. FESTIVĀLS. BALTĀ NAKTS DAŽĀDĀS RĪGAS VIETĀS. Naktī uz 9. septembri jau 13. reizi galvaspilsētā notiks mūsdienu kultūras forums, kurā iekļauts ap 40 dažādu pasākumu, koncertu, performanču. Tajās piedalīsies gan pašmāju, gan ārzemju mākslinieki. Galvenās norises vietas — Vecrīga, Pārdaugava, VEF kvartāls, Miera un Tallinas ielu apkaime un citas vietas. Baltanakts.lv

9. septembris. IZRĀDE. LATVIEŠU LAUPĪTĀJI. JAUNAJĀ RĪGAS TEĀTRĪ. Stāsts par aktieriem, kas mēģina iestudēt Šillera Laupītājus. Citējot izrādes režisoru Gecu Leinevebēru — Šillers jautāja, kā cilvēkam tikt galā ar netaisnīgumu valstī un ģimenē, taču aktieri iet tālāk, mēģinot noskaidrot, kas vieno latviešus. Piedalās Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš un citi. Biļetes cena 10—25 €. Jrt.lv

No 8. septembra. IZSTĀDE. RĪGAS PIERAKSTS DZEJĀ RĪGAS MĀKSLAS TELPAS INTRO ZĀLĒ. Asociatīvs ceļojums pilsētai veltītās dzejas vēsturē. Dzejnieku darbos Rīga atklājas kā teritorija ar sarežģītu pagātni un plašu kultūrvēsturisku kontekstu. Vēstures līkloči, dzejnieku likteņi un attiecības ar laikabiedriem kļūst par daļu no galvaspilsētas, Latvijas kultūras dzīves centra, motīvu. Makslastelpa.lv

Kinojaunumi

oooo Frīdas vasara / Summer 1993. Kataloniešu režisores Karlas Simonas autobiogrāfiskais stāsts par vasaru laukos pēc mātes nāves ir iejūtīgs skats uz bērna pasauli — pieaugšanu, līdz galam nesaprotama zaudējuma pārdzīvošanu un attiecībām ar apkārtējiem. Delikāts bērnības portretējums, kas valdzina ar glezniecisku pasauli un sirsnību. Kino Bize no 7. septembra.

ooo Islandes amazone / Woman at War. Kā cīnīties pret dabas piesārņojumu? Islandiešu režisors Benedikts Erlingsons savā komēdijā piedāvā radikālu veidu — nodarīt bojājumus augstsprieguma līnijai, tādējādi apturot kaitniecīgas rūpnīcas darbu. Filmas pamatā ir spēcīga ideja ar aktuālām atsaucēm uz Rietumu pasaulē daudz apspriestām tēmām, piemēram, zaļāku dzīvesveidu un industriālo korporāciju lobiju. Taču, salīdzinot ar režisora spožo debiju — izcilo melno komēdiju Par zirgiem un cilvēkiem —, šis darbs ir vairāk pieķemmēts un balstās uz ikdienišķiem gegiem, nevis noslīpētu humoru. Splendid Palace no 7. septembra.

oooo Laika tilti / Bridges of Time. Režisoru tandēma Kristīnes Briedes un pazīstamā lietuviešu autora Audrjus Stoņa kopdarbā tapusī filma ir veltījums Baltijas poētiskā dokumentālisma skolas režisoriem. Rimta un 60. gados dzimušo kinostrāvojumu plaši aptveroša, filma līdzinās meditatīvam ceļojumam, kam izdodas raisīt pārdomas par pārpasaulīgiem jēdzieniem — dzīvību, nāvi un mākslas darba radīšanu — tēmām, ko savulaik kino iemūžinājuši poētiskā dokumentālisma autori. No 5. septembra.

Vmajakovskis. «Skatījums uz vēsturi caur tagadnes prizmu,» filmu piesaka tās veidotāji. Krievu režisora Aleksandra Šeina veidotā drāma ir veltījums 20. gadsimta sākuma zīmīgajam krievu dzejniekam un avangardistam Vladimiram Majakovskim, viņa darbam, aptverot tā laika mākslas pasauli un politiskos notikumus. Neesmu redzējusi. Splendid Palace no 7. septembra.