Diena: 4. septembris, 2018

Latvijas dizaineri iegūst galveno balvu Londonas Dizaina biennālē

Pirmdien otrās Londonas Dizaina biennāles galveno balvu par labāko dizainu saņēma Latvija. Tā ir mākslinieka Artūra Analta un starpdisciplinārā dizaina uzņēmuma Variant Studio interaktīvā instalācija Matter to Matter.

Šajā prestižajā pasaules dizaina festivālā Latvija piedalās pirmoreiz.

Matter to Matter ir instalācija, kurā izmantoti dabīgi materiāli (koks, ūdens) un atspoguļota dabas loma Latvijas kultūrā un ikdienā. Mākslas objekta autors Analts iedvesmojies no savas dzimtās pilsētas Rīgas un tās apkārtnes mežiem, kurus ietekmē Baltijas jūras tuvums, veidojot unikālu gaisotni un klimatu. Eksponētajā darbā to iemieso zaļā stikla siena, kas ar eksperimentālu tehnoloģiju starpniecību nodrošina dabīgu ūdens agregātstāvokļa pārejas procesu no gāzes līdz šķidrumam. Vizuāli vienkāršā stikla pamatne ar “maģisku” efektu pārtop par interaktīvu platformu komunikācijai, kas rekonstruē visiem zināmu fizikālu parādību – kondensāciju. Biennāles apmeklētāji tiek aicināti uz stikla virsmas atstāt pašiem savu vēstījumu, gluži kā bērnībā, kad tika zīmēts uz norasojuša loga.

Instalācijas sastāvdaļa ir “Statistikas sols”, uz kura katrs var piesēst, lai izbaudītu zaļās rasojošās sienas meditatīvo burvību. Kokmateriāli ir Latvijas lielākais eksports; funkcionālais sols reizē arī izglīto skatītājus par Latvijas mežiem un valsts ekonomiku: tas izgatavots no 13 Latvijā augošo mežaudžu sugu koksnēm atbilstoši to procentuālai platībai. Izstādi papildina speciāls unikāls pases formāta izdevums, kas stāsta par Latvijas vēsturi, Latvijas dizainu un konkrēto projektu.

Analts (1991) ir latviešu dizainers un mākslinieks. Pēc tēlniecības studijām Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (2011) viņš absolvēja Centrālo Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžu Londonā (Central Saint Martins College of Art And Design, University of the Arts, 2014), kur specializējies produktu dizainā. 2013. gadā Analts kopā ar Rūdolfu Strēli nodibināja internacionālu un starpdisciplināru dizaina studiju Variant, kas darbojas gan Rīgā, gan Londonā.

Otrajā Londonas Dizaina biennālē piedalās 40 valstis no pieciem kontinentiem. Izstāde apmeklētājiem durvis vēra 4. septembrī un turpināsies līdz 23. septembrim. Īpaša Latvijai veltīta diena biennālē gaidāma 18. septembrī.

Analta interaktīvās instalācijas Matter to Matter reklāmas video var apskatīt šeit.

 

Pētījums: Katrs ceturtais bērns nobažījies par vecāku rīcību sociālajos tīklos

Katrs ceturtais bērns ir nobažījies, ka vecāki sociālajos tīklos viņu varētu nostādīt neērtā situācijā, liecina Tele2 ar pētījumu aģentūru Norstat veiktais Latvijā pirmais pētījums. Vienlaikus gandrīz 80% priecājas, ka viņu vecāki lieto sociālos medijus.

Bērnu un viņu draugu ierakstu nepiemērota komentēšana, dalīšanās ar viltus ziņām, pārlieku bieža ierakstu veikšana jeb tā saucamā “spamošana” – tās ir dažas lietas, kā vecāki var, paši neapzinoties, likt bērnam justies neērti vai nostādīt viņu nepatīkamā situācijā draugu priekšā. Pētījums atklāj, katrs piektais bērns pats ir bijis liecinieks situācijai, kurā sociālajos tīklos kādu viņam zināmu cilvēku vecāki vai vecvecāki nostādījuši neērtā situācijā. Katrs desmitais bērns atzīstas – tas noticis ar viņu pašu. Arī puse aptaujāto vecāku atklāj – viņi ir domājuši un nedaudz satraucas, ka ar savu uzvedību sociālajos tīklos bērniem varētu radīt nepatīkamas emocijas vai situācijas.

Iespējamais neuzticēšanās iemesls ir abu paaudžu nesarunāšanās. 60% bērnu atzīst, ka nav vecākiem skaidrojuši sociālo tīklu uzvedības etiķeti, bet katrs otrais vecāks saka – nav arī to saviem bērniem lūdzis.

Ģimenes psiholoģijas centra Līna psiholoģe Aiga Ukstiņa skaidro, ka sociālajos tīklos būtu jāievēro līdzīgi principi kā reālajā dzīvē. “Piemēram, mēs neiejaucamies sava bērna sarunās ar draugiem, nekomentējam tās no malas un to nevajadzētu darīt arī sociālajos tīklos. Tāpat bērniem būtu svarīgi apzināties sarunāšanās nozīmi ar vecākiem klātienē, lai vecākiem nav jāsāk meklēt atbildes uz saviem jautājumiem sava bērna sociālajos tīklos, radot iespaidu, ka viņu mēģina izspiegot,” norāda psiholoģe.

Belašu tirdzniecība stacijā, saulespuķu sēklas ik uz stūra – Latvija pirms 25 gadiem un tagad

„Apmaiņas gads Latvijā atstājis milzīgu ietekmi uz visu atlikušo dzīvi,” tā vienbalsīgi saka bijušie ārvalstu apmaiņas programmas dalībnieki, kas savu 1992./1993. mācību apmaiņas gadu pavadījuši Latvijā. Pie šādas atziņas bijušie „AFS Latvijas” Starpkutūru programmas apmaiņas dalībnieki nonākuši, kopīgi apciemojot Latviju un tiekoties nelielā salidojumā.

Bijušie viesskolēni Latvijā mācību programmu sāka 1992. gadā. Tajā gadā kopumā Latvijā mācījās 34 AFS skolēni – pārsvarā no ASV un Rietumeiropas valstīm. Šovasar apciemot Latviju bija ieradusies Sabīne Horlemana (Sabine Horlemann) no Vācijas, Fins Halvorsruds (Finn Halvorsrud) no Norvēģijas, Korijs Blumhs (Cory Blumh), Keits Teilors (Keith Taylor), Kristofers Allens (Christopher Allen) un Karmena Garibaldi (Charman Garibaldi) no ASV. Dalībnieki viesojās „AFS Latvja” birojā, lai tiktos ar organizācijas pārstāvjiem un atminētos laiku pirms vairāk nekā 25 gadiem.

Tikšanās laikā bijušie skolēni uzsvēra, ka par spīti tam, ka pagājis tik ilgs laiks, ir sajūta, kā atgriežoties 25 gadus senos notikumos, jo apmaiņas dalībnieku piedzīvotais Latvijā ir palicis ļoti spilgtā atmiņā.

„Šie dalībnieki apmaiņas programmai bija pieteikušies uz toreizējo PSRS. Tas bija juku laiks, kad politisko notikumu dēļ nebija skaidrības, vai vispār tiks uzņemti apmaiņas programmā, taču gala rezultātā skolēniem tika piedāvāta iespēja doties apmaiņas programmā nevis uz PSRS, bet jau uz neatkarīgu valsti – Latviju. Jaunieši šo iespēju toreiz arī pieņēma, īsti nezinot, kas viņus sagaida. Šogad viņi pirmo reizi Latvijā satikās tik lielā grupā un dažiem no viņiem tā bija pirmā atkalredzēšanās pēc 25 gadiem, kas tikšanos padarīja smieklu un jautrības pilnu, ar „dzīvām” un sirsnīgām atmiņām,” stāsta „AFS Latvija” atbalsta koordinatore Vineta Līduma.

Jautāti par iemesliem, kāpēc tajā laikā jaunieši izvēlējušies doties apmaiņas programmā tieši uz Latviju, katram bijuši savi iemesli. Cits izvēlējies ziemeļu valsti, lai iepazītu šīs valsts īpatnības, cits savukārt Latviju izvēlējies tīri ekonomisku apstākļu dēļ – bijis uzskats, ka dzīvošana Latvijā tajā laikā bija ļoti lēta.

Kontakts ar Latviju nav pārtrūcis

Katram no sešiem atbraukušajiem AFS pārstāvjiem ar Latviju saistās kāds īpašs stāsts. Fins no Norvēģijas apmaiņas gadā Latvijā saticis savu tagadējo sievu, kura arī bijusi Latvijā apmaiņas gadā no Norvēģijas. Abiem ir labas atmiņas par Latvijā pavadīto laiku un nu jau saviem bērniem kopā ir iemācījuši arī pāris latviešu vārdus. „Paldies un saldējums ir vieni no mūsu bērnu mīļākajiem latviešu vārdiem. Tāpat esam arī kopīgi vairākkārt jau atgriezušies Latvijā, lai atpūstos, baudītu kultūru un tradīcijas,” stāsta Fins.

Karmena no ASV jau neilgi pēc sava apmaiņas gada atgriezās Latvijā. Šeit strādāja par angļu valodas skolotāju Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Pašlaik gan Karmena dzīvo Norvēģijā, jo ir precējusies ar norvēģi, kura saknes, kā izrādās, arī meklējamas Latvijā.

Kristofers un Korijs no ASV Latvijā ir atgriezušies vairākkārt un joprojām uztur ciešus sakarus ar savām tā laika viesģimenēm Latvijā. Kristofers uzsver, ka Latviju uzskata par savām otrajām mājām un arī viņa sieva nu jau ir iemīlējusi Latviju.

Arī Sabīne no Vācijas Latvijā ir atgriezusies vairākkārt – ne tikai tāpēc, ka šeit saista atmiņas par apmaiņas gadu, bet arī tāpēc, ka Sabīnes labākā draudzene no Vācijas ir pārcēlusies uz Latviju, līdz ar to saikne ar valsti kļuvusi vēl ciešāka.

Cita Latvija

Pēc bijušo skolēnu domām Latvija ir ļoti izmainījusies salīdzinājumā ar zemi, kad viņi bija šeit. Toreiz tikai retais runāja angliski, tagad teju ikviens var sarunāties angļu valodā. Arī AFS programmas ir ļoti mainījušās, kļuvušas strukturētākas, pārdomātākas, vide jauniešiem ir drošāka – vairāk nometņu, valodu apmācības, saziņa ar jaunieti no brīvprātīgo puses un biroja, jaunietim ir kontaktpersona. Toreiz AFS programmas Latvijā bija tik tikko izveidotas – 1991. gadā.

Kavējoties atmiņās par laiku pirms 25 gadiem, skolēni norāda, ka atrašanās Latvijā toreiz bija samērā nedroša. Tāpat atceras valūtas veikalus, karstā ūdens padevi divas reizes nedēļā, tālsarunu pieteikšanu pasta nodaļās, vēstuļu rakstīšanu, belašu tirdzniecību stacijas laukumā, saulespuķu sēkliņas ik uz stūra. „Tās tiešām bija lietas, kas tik ļoti pārsteidza mūs, jauniešus no citām valstīm. Tagad gan jāsaka, ka vairs nejūtu atšķirību starp sadzīvi, piemēram, ASV un šeit, Latvijā,” tā Kristofers.

Bijušie skolēni arī atzīst, ka telefonu trūkums tajā laikā palīdzēja vairāk komunicēt ar jauniešiem, cilvēki bija daudz viesmīlīgāki, gatavi atvērt durvis svešiniekam, pat pilnīgi nepazīstamam. Dalībnieki arī atminas tā laika Latvijas nabadzību lielākajā daļā sabiedrības, taču ārkārtīgi novērtēja to, cik liela ir cilvēku vēlme dalīties arī ar pašu mazumiņu, kas cilvēkiem ir bijis. Visi dalībnieki bija vienisprāti, ka tik labi, cik Latvijā iedzīvotāji dzīvo pašlaik, tik labi iepriekš vēl nav dzīvojuši, līdz ar to vērtīgi ir ikvienam apdomāt, kas ir būtiskākais kultūru apmaiņas kontekstā, ar ko patiesībā var dalīties katrs.

Toreizējie skolēni arī atzīst, ka apmaiņas programma ļoti manīja viņu dzīves – gan sajūtu ziņā par pārdzīvoto, gan emocionāli, iegūstot otro ģimeni uz mūžu. Latvijā dalībniekiem gribas atgriezties vēl un vēl.

 

Raksta autors – “AFS Latvija”

Atmest vai aizstāt?

Lai gan smēķēšanas ierobežošanas pasākumi kļūst arvien stingrāki, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju turpina smēķēt. Draudīgie attēli un brīdinājumi par smēķēšanas kaitīgumu uz cigarešu paciņām nespēj apturēt ne kaislīgus pīpmaņus, ne nedrošus iesācējus. Arī nesmēķētāji bieži nonāk situācijās, kad spiesti kļūt par pasīviem smēķētājiem. Piesmēķētas kāpņu telpas un cigarešu dūmi, kas no kaimiņu dzīvokļa pa ventilācijas  lūkām vai logiem ieplūst dzīvoklī, vēl joprojām nav kļuvuši par drūmās pagātnes liecībām. Vai katram ir mērķis un pa spēkam atteikties no smēķēšanas? Bioķīmiskie mehānismi, kas uztur atkarību no nikotīna uzņemšanas katram indivīdam darbojas citādāk. Ir “brīvdienu smēķētāji”, kas gadiem ilgi var uzvilkt dūmu saviesīgā kompānijā un pēc tam par cigaretēm aizmirst mēnešiem, un ir cilvēki ar nopietnu atkarību, kas izsmēķē vairākas cigaretes stundā.

Lai uzzinātu par smēķēšanas paradumiem un Latvijas smēķētāju attieksmi pret alternatīviem tabakas izstrādājumiem, uz apmēram pusotru stundu ilgām fokusgrupu diskusijām tika uzaicināti pilngadīgi smēķētāji, kas pieder pie dažādām dzimuma un vecuma grupām: vīrieši 25-40 gadu vecumā, vīrieši vecumā virs 40 gadiem, sievietes smēķētājas.

Smēķēšanas paradumu pētījumos ir secināts, ka smēķēšana nav tikai atkarība, kas saistīta ar fiziskām izpausmēm (spiedoša vajadzība uzsmēķēt, grūtības koncentrēties, bezmiegs, svara pieaugums pēc smēķēšanas atmešanas utt.).

Tā ir saistīta arī ar sociālo saišu uzturēšanu un sociāliem rituāliem (smēķēšanas uzsākšana kā savdabīgs iniciācijas rituāls jauniešiem, situācijas, kurās tiek smēķēts utt.), tā ir arī emocionāls un fizisks baudījums.

Latvijas smēķētāju pieredze apstiprina šīs atziņas. Par situācijām, kad visbiežāk tiek smēķēts, kāda sieviete stāsta: “Visbiežāk tā ir spriedze. Bet dažkārt tā ir socializēšanās. Es tikko, piemēram, izpīpēju cigareti un, tad man kolēģe iet pīpēt. Es esmu gatava aiziet vēlreiz uzpīpēt kompānijas pēc, jo zinu, ka varēšu parunāties. Es pati tādu gandrīz fizisku vēlmi neesmu izjutusi, tad jau tā situācija drīzāk ir kaut kāds spriedzes, emocionāls brīdis, bet tādu fizisku vēlmi es neesmu izjutusi.”

Sabiedrībā gan smēķētāji, gan nesmēķētāji ir samērā labi informēti par smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz veselību, smēķētājiem nav ilūziju par to, ka smēķēšana varētu būt savienojama ar veselīgu dzīvesveidu. Daudziem smēķētājiem ir pietiekami daudz motīvu atmest vai vismaz ierobežot smēķēšanu. Visbiežāk tie ir saistīti ar veselības apsvērumiem, ģimenes plānošanu, arī vēlmi saglabāt labu ārējo izskatu.

Fokusgrupās iegūtā informācija par smēķētāju subjektīvo pieredzi liecina, ka smēķētāji saskaras ne tikai ar aizliegumiem smēķēt darbavietās un publiskajā telpā, bet arī ar to, ka paši izjūt diskomfortu, ko rada apkārtējo neiecietība pret smēķēšanu. Sabiedrībā pieaug nelabvēlīga attieksme pret smēķēšanu ne tikai darbavietās un publiskajā telpā, bet arī privātajā telpā. Arī smēķētāji arvien vairāk apzinās cigarešu smēķēšanas negatīvās blakusparādības – ož elpa, drēbes. Daudzi smēķētāji izjūt sabiedrības nosodošo attieksmi, izvairās smēķēt bērnu klātbūtnē. Bieži arī partneri, kas paši nesmēķē, ir neapmierināti ar smēķēšanu.

Atturēšanos no smēķēšanas apgrūtina ne tikai tas, ka tiek ierobežota vai pārtraukta  nikotīna uzņemšana, bet arī tas, ka jāatsakās no dažādiem rituāliem, kas saistīti ar smēķēšanas procesu. Smēķētāju vidū atzinīgi tiek uzņemtas iespējas saglabāt sociālās un baudas funkcijas, vienlaikus ierobežojot cigarešu dūmu kaitīgo ietekmi gan uz pašu smēķētāju, gan uz apkārtējiem.

Nikotīnu saturošas tabletes un plāksteri, kas nodrošina nikotīna uzņemšanu, ir diskrēti lietošanā, savukārt e-cigarešu un karsējamās tabakas lietošana ļauj saglabāt sociālos rituālus, kas saistīti ar tabakas lietošanu, kā arī garšas baudas un dažādu aksesuāru lietošanu, padarot produktus bez cigarešu dūmiem mazāk kaitīgus apkārtējiem, vienlaikus aizstājot tabakas lietošanas sociālos un hedoniskos aspektus.

Arī fokusgrupās fiksētie viedokļi apstiprina, ka bieži vien smēķētājam rituāls ir svarīgāks par nikotīna uzņemšanu. Kāda diskusijas dalībniece stāsta par saviesīgā pasākumā satiktu vīrieti, kas visu vakaru turējis rokās neaizdegtu cigareti: “Viņam visu laiku tā cigarete rokās, un es neizturēju un pajautāju: “Kāpēc tev ir cigarete rokā, un tu viņu neaizpīpē?” Viņš: “Ai, es mēģinu atmest. Un tad, kad esmu saviesīgos pasākumos, man ir tā kā komforta sajūta, ka kaut kas ir rokās”.  Un, jā, viņš viņu nekad neaizsvilināja, visu laiku viņš viņu turēja rokā.”

Kāds vīrietis vecumā virs četrdesmit par savām izjūtām smēķējot stāstīja: “Ir izmēģināts viss, ko pīpēt… Ir cigarellas pīpētas, ir pīpe pīpēta, veips ir pamēģināts. Ir pat tas, kas skaitās nedegošās cigaretes, kuras lidmašīnā iespējams pīpēt un visādi tādi brīnumi, bet viņas neaizstāj to pašu procesu, kad tu aizej, ka tev šķiltavas jāatrod, ka aizej pastāvēt maliņā vienkārši uzvilkt dūmu.”

Mūsdienās smēķētājiem tiek piedāvāti dažādi alternatīvi produkti cigaretēm – piemēram, bezdūmu tabakas un nikotīnu saturoši produkti e-cigaretes un karsējamā tabaka. Tā kā bezdūmu produktu lietošana neietver degšanas procesu un netiek radīti dūmi, šie produkti bieži vien tiek piedāvāti kā veidi, kā samazināt kaitīgo ietekmi uz pašiem smēķētājiem, vidi un apkārtējiem.

Par bezdūmu produktu ietekmi uz pašu lietotāju viedokļi atšķiras. No vienas puses, jebkura nikotīna lietošana nav bez riska. No otras puses, bez degšanas nerodas daudzas kancerogēnas vielas, pēc dūmiem neož elpa, drēbes, telpas. Un bezdūmu produkti novērš pasīvās smēķēšanas risku – tie dod iespēju lietotājam uzņemt nikotīnu, samazinot negatīvo ietekmi uz apkārtējiem.

Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju turpina smēķēt cigaretes – jo vairāk no viņiem tās aizstās ar bezdūmu produktiem, jo mazāks būs pasīvās smēķēšanas risks sabiedrībai.

Arī Latvijas smēķētāju vidū ir interese par bezdūmu produktiem. Daudzi šīs alternatīvas uzskata par veidu, kā mazināt vai pilnībā atmest smēķēšanu. Lai gan izmēģināto bezdūmu produktu lietošana lielas daļas fokusgrupu dalībnieku skatījumā vēl nespēj pilnībā aizvietot ierastos individuālos un tradicionālos sociālos cigarešu smēķēšanas rituālus, šie produkti var būt reāla alternatīva cigaretēm, jo tie nerada tiešu ietekmi  uz apkārtējiem – nav dūmu smakas, nav pasīvās smēķēšanas riska. Šie produkti novērš lielu daļu no tiem faktoriem, kas padara smēķēšanu kaitīgu un neciešamu apkārtējiem.

Visbeidzot, pētījumos par smēķēšanas ierobežošanu daudzkārt secināts, ka smēķēšanas atmešana ir daudz grūtāk īstenojama par atturēšanu no tās uzsākšanas. Lielākā daļa diskusiju dalībnieku sāka smēķēt jauni. Atceroties, kā savulaik sācis smēķēt, vīrietis virs četrdesmit  stāsta: “…man sencītis stāstīja, ka viņš pamatskolā sāka smēķēt. Tad, kad zirgi vēl bija. Es arī, vot, braucu uz sacensībām un arī, nu, aizmetu činčiku. Un tad 7. klasē viņš man pateica, lai pīpē vecāku klātbūtnē nevis pa stūriem. Un, tā arī māte sāka man ar brāli dienā paciņu pirkt. Mums tur pirka uz pusēm vienu paciņu, tā arī aizgāja. Man 13 gadi tad bija.”

Pusaudžu vecumā smēķēšana var šķist pievilcīga, īpaši tad, ja daudzi vienaudži no tuvāko paziņu loka smēķē. Ejot gadiem, cilvēki kļūst patstāvīgāki, viņus mazāk ietekmē apkārtējo paradumi. Tādēļ ir svarīgi pusaudžiem piedāvāt tādas iespējas apliecināt sevi, veidot attiecības ar saviem vienaudžiem, kas nav saistītas ar atkarību izraisošu vielu lietošanu.

Un diskusiju dalībnieki jau pamanījuši šīs pārmaiņas Latvijas sabiedrībā. Tā sieviete ap trīsdesmit stāsta: “…es domāju, kad mums bija 15-16 gadi, tad smēķēšana bija stilīga. Nu, savā ziņā viss sākās ar tīneidžera vecumu. Bet tagad ir stilīgi būt veselīgam, ēst dārzeņus. … Iet uz zāli, skriet pa parku, fočēt kedas. Noskrien 10 kilometrus, nofočē un ieliek feisbukā. Nu tā, un tad jau tie smēķētāji ir bišķi, bišķi mazāk…”

 

Autore ir LU socioloģijas profesore

Profesionālajam autosportam Latvijā draud klīniskā nāve

Pēdējās dienās lielu rezonansi masu medijos, sporta profesionāļu, entuziastu un arī politikas veidotāju vidū radījusi iniciatīva “Es atbalstu sportu!”, kas aktualizējusi virkni problēmjautājumu sporta nozarē, tai skaitā drastisko ziedojumu apjoma samazinājumu un tā iespējamās postošās sekas nākotnē. Jāteic, ka autosportā nebūt nav jāgaida 2019. gads, lai varētu teikt, ka šā sporta veida pastāvēšanai profesionālā līmenī Latvijā pienācis gals. Nodokļu reformas nestās izmaiņas tam jau tagad pārvilkušas pāri treknu svītru, jo bez privātā sektora ziedojumiem šim sporta veidam pavisam drīz iestāsies klīniskā nāve.

Ar ko gan autosports tik īpašs? Autosports, kas nav olimpiskais sporta veids, Latvijā galvenokārt tiek finansēts no individuālajiem resursiem, valsts atbalsts tam ir niecīgs. Līdz šim gan tas nav traucējis pašmāju sportistiem kaldināt panākumus augsta ranga sacensībās, jo finansējumu varēja diezgan veiksmīgi piesaistīt no privātā sektora – uzņēmēji apmaiņā pret valsts nodrošinātajām nodokļu atlaidēm labprāt finansiāli atbalstīja autosportu. Pateicoties šāda veida ziedotājiem, sportisti varēja gan atbilstoši sagatavoties sacensībām, gan piedalīties pasaules mēroga autosporta čempionātos.

Līdz ar jauno nodokļu reformu, situācija ir krasi mainījusies. Lai kā gribētos ticēt līdzšinējo ziedotāju – uzņēmēju labajai gribai un nesavtībai, kopš netiek piemērotas nodokļu atlaides, ziedojumu skaits ir krietni sarucis un atbalstītāju loks kļūst arvien mazāks. Nodokļu reformas sāpīgās blaknes autosportā var just jau tagad – līdzekļu trūkuma dēļ aktīvo sportistu skaits autosportā, rallijā, autokrosā, rallijkrosā  šogad ir ievērojami sarucis. Lūkojoties uz šī brīža situāciju jāteic – ja nekas nemainīsies, gada beigās atbalstītāju skaits būs samazinājies vismaz par divām trešdaļām.

Latvijas autosportam līdzīgi kā citiem tehniskajiem sporta veidiem tik straujš finansējuma zudums diemžēl nozīmēs beigas – tātad varēsim aizmirst par augstiem sasniegumiem un pasaules mēroga sacensību norisi tepat – Latvijā.

Protams, var teikt, ka sportā finansējumu var piesaistīt, izmantojot sportistus kā reklāmas sejas. To Latvijas sportisti arī dara, bet diemžēl reklāmas tirgus Latvijā ir mazs, reklāmas budžeti – salīdzinoši nelieli, bet konkurence sportistu vidū – milzīga. Līdz ar to šāda finansējuma piesaiste īsti nav alternatīva un nevar aizstāt līdzšinējo privātā sektora atbalstu. Olimpiskajiem sporta veidiem klājas vieglāk, jo valsts piešķirtais finansējums ir krietni lielāks un sedz lielāko daļu no saistītajām izmaksām, bet tādām jomām kā tehniskie un pārējie neolimpiskie sporta veidi Latvijā nākotne rādās drūmās krāsās. Te mēs nerunājam tikai par finanšu trūkumu sportistu sagatavošanai, tehniskajam nodrošinājumam un dalībai sacensībās, bet arī par sporta veida eksistenci – federācijām, kas nodrošina tiesnešu apmācību, metodiku, licencēšanu, pasākumu uzraudzīšanu, nelicencētu pasākumu apsekošanu uc. Skaidrs, ka iepriekšējo nodokļu sistēmu atgriezt nav iespējams, jo reforma ir stājusies spēkā un sistēma darbojas ar pilnu jaudu, tomēr, ja gribam ko glābt, risinājums ir jāmeklē nekavējoties.

Vērtējot pieejamos instrumentus, ar kuru palīdzību politikas veidotāji varētu visu vērst uz labu, jāteic, ka tādu nav daudz. Piešķirt nepieciešamo finansējumu visiem sporta veidiem, kuriem tas vajadzīgs, no valsts budžeta nav iespējams. Arī motivēt privāto sektoru atsākt ziedošanu sportam vairs nav tik vienkārši, piemēram, labi zināmās nodokļu atlaides nevar piemērot nedz pašvaldību nodokļiem, nedz ienākumu, sociālajam, akcīzes vai pievienotās vērtības nodoklim. Var jau teikt, ka velosipēds nav jāizgudro no jauna un jau pastāv mehānismi, kas motivē ziedot, teiksim, iespēja ziedot no dividendēm, bruto algas vai peļņas, bet tie nav pārdomāti un uzņēmējiem pievilcīgi. Šo iemeslu dēļ ka valdības vīriem kopā ar sporta jomas pārzinātājiem ir jāatrod veids, kā panākt, lai Latvijā sports varētu izdzīvot arī jaunajos apstākļos.

Ir acīmredzams, ka jāpārskata likumdošana un nodokļu politika un jārod iespēja sniegt sporta nozarei tik nepieciešamo atbalstu – ja ne finansiālā veidā, tad vismaz izveidojot atbalstošu likumdošanu, līdzvērtīgu tai, kas pastāvēja līdz šā gada janvārim. Dažs labs jaunās kārtības atbalstītājs teic, ka līdz šim iespēja saņemt nodokļu atlaides, ziedojot sabiedriskā labuma organizācijām, negodprātīgiem darboņiem ļāvusi krāpties.

Tātad, lai neuzkāptu uz tā paša grābekļa, vajadzētu pārskatīt un kritiski izvērtēt to organizāciju sarakstu, kuras ieguvušas sabiedriskā labuma organizācijas statusu, šaubīgās no tā izslēdzot. Savulaik šis statuss vieglprātīgi tika dalīts pa labi un pa kreisi.

Nu būtu pēdējais laiks veikt šo organizāciju pār akreditāciju, lai atsijātu tās, kas ziedojumus izmantoja neatbilstošiem mērķiem. Samazinot šādu organizāciju skaitu iespējas saņemt ziedojumus palielinātos tiem, kuriem tie ir patiesi nepieciešami – reāli eksistējošas labdarības, kultūras un sporta organizācijas.

Tomēr, kas notiks, ja nekas nemainīsies un valdības vīriem sportistu runas arvien šķitīs tikai kārtējā gaušanās? Ir skaidrs, ka virkne profesionālo sporta veidu Latvijā iznīks – autosports būs viens no tiem. Protams, būs pāris sportisti, kuriem ģimenes rocība un entuziasms ļaus nodarboties ar šo sporta veidu, bet par daudzskaitlīgiem un ievērojamiem panākumiem Latvija varēs aizmirst. Ar šiem sporta veidiem Latvijā varēsim rēķināties tikai amatieru un hobija līmenī. Var jau būt, ka Latvijas politiķi vienojušies par stratēģiju, kas nosaka, ka profesionālais sports ir otršķirīgs un svarīgāks ir tautas sports? Varbūt turpmāk Latvija ir izvēlējusies attīstīt tikai pāris sporta veidus, kas varētu nodrošināt nelielu Olimpisko vienību trīs, četros sporta veidos, bet pārējos resursus novirzīt tautas sporta attīstībai un tautas veselības uzlabošanai? Vai šāds lēmums ir pieņemts, par to klusē gan vēsture, gan šī brīža realitāte – šādai teorijai apstiprinošas aktivitātes no politikas veidotāju puses nav manītas – pat skolu programmās joprojām ir tikai divas sporta stundas.

Tajā pašā laikā atļaušos apgalvot, ka ikviens no šobrīd Latvijā eksistējošajiem sporta veidiem, kurā uzrādīti pasaules līmeņa sasniegumi, mūsu valstij ir vitāli nepieciešams. Uzvaras starptautiskās sacensībās iedvesmo mūsu sabiedrību, vairo patriotismu un sev līdzi nes iespēju organizēt starptautiskus sporta pasākumus tepat – Latvijā. Tas savukārt sniedz savu pienesumu Latvijas ekonomikai – citu valstu sportisti atved sev līdzi savus līdzjutējus, kas sacensību laikā Latvijā uzturas, iepērkas. Ja Latvijai tas nav vajadzīgs, būtu pēdējais laiks sabiedrībai darīt zināmu, kāds ir jaunais rīcības plāns, kā, Latvijas sportam iznīkstot, politiķi plāno šo iepriekšminēto pienesumu kompensēt.

 

Autors ir autosportists, godalgotā autosportista Reiņa Nitiša tēvs un menedžeris

Problēma neeksistē, ja par to nerunā?

Mācību satura nepilnību dēļ skolēnu zināšanas par savu ķermeni kļūst sliktākas

Lai gan daļa jauniešu mūsdienās par savu ķermeni un pilnvērtīgu attiecību veidošanu zina daudz, tikpat lielai daļai zināšanu līmenis par cilvēku seksuālo un reproduktīvo veselību ir satraucoši zems. Īstā vieta, kur zināšanu robus aizpildīt ar uzticamu un pareizu informāciju, būtu skola, taču pašreizējā izglītības sistēmā šiem svarīgajiem jautājumiem nav atvēlēts pietiekami daudz laika, negatīvi ietekmējot jauniešu veselību un spēju veidot cieņpilnas savstarpējās attiecības.

Kam jārunā ar jauniešiem par svarīgiem jautājumiem?

Ikdienā bieži neaizdomājamies par to, cik patiesībā kritiski svarīgi ir izglītot jauniešus par viņu seksuālo un reproduktīvo veselību. Laikā, kad lielas pārmaiņas ik dienu skar gan jaunā cilvēka ķermeni, gan viņa emocionālo pasauli, turklāt veidojas vērtību sistēma, kas lielā mērā ietekmēs viņu izvēlēto dzīves ceļu, ir nepiedodami nerunāt par tādām tēmām kā higiēna, pubertāte, seksualitāte, kontracepcija vai seksuāli transmisīvās infekcijas.

Politiķi uzskata, ka zināšanas par savu ķermeni, higiēnu un reproduktīvo veselību jauniešiem ir jārod ģimenē. Protams, ģimenei ir milzīga loma pusaudžu izglītošanā, taču ne visi vecāki ir atvērti vai pietiekami kompetenti tik jūtīgu tēmu apspriešanai. Turklāt bieži mūsdienu vecākiem pat pašiem nav visu atbilžu par cilvēku seksuālo un reproduktīvo veselību, kas nepieciešamas īstā skatupunkta radīšanai, un laika trūkums tiek minēts kā attaisnojums nerunāšanai ar bērnu. Tādēļ nav pareizi visu atbildību uzvelt vecākiem. Realitātē jaunieši lielāko daļu sava laika pavada skolā. Mācību iestādes ir lieliska vieta, kur jauniešiem mērķtiecīgi organizēt nodarbības, lai radītu padziļinātu izpratni par cilvēka seksuālo un reproduktīvo veselību, bet tas diemžēl nenotiek vai notiek  kampaņveidīgi.

Jo mazāk laika skolotājiem, jo sliktākas zināšanas skolēniem

Skolotāji ik dienu cīnās ar katastrofālu laika trūkumu, kas neļauj atbildēt uz visiem jautājumiem, kas skolēniem rodas. Tādējādi rodas liels informācijas iztrūkums, jo tā netiek nodrošināta nedz mājās, nedz skolā. Tā kā interese par seksualitātes tēmām ir liela, jaunieši atbildes meklē internetā, kur sniegtā informācija bieži neatbilst patiesībai un tiek kultivēti muļķīgi mīti un aizspriedumi. Savukārt nepietiekama un nepareiza informācija par cilvēku seksuālo un reproduktīvo veselību var būtiski ietekmēt jaunieša nākotni. Pastāv daudz maldīgu priekšstatu par stāšanos seksuālās attiecībās. Puiši un meitenes izdara neapdomīgas izvēles tikai tāpēc, ka nav atbilstošu zināšanu un viņi nav piemēroti tam sagatavojušies. Piemēram, jaunieši uzskata, ka dzimumakts bez izsargāšanās var izraisīt  tikai nevēlamu grūtniecību, nepadomājot, ka ir iespēja inficēties ar seksuāli transmisīvajām infekcijām, tai skaitā HIV/AIDS.

Skolēnu nepietiekamais zināšanu līmenis nojaušams no viņu uzdotajiem jautājumiem. Piemēram, pat 6. klases meitenes mēdz nezināt, ka menstruācijas nav vienreizējs pasākums un turpmāk būs katru mēnesi, savukārt, mācoties par menstruālo ciklu, skolēniem ir liels pārsteigums, ka grūtniecība var iestāties jebkurā mēneša dienā. Bieži nākas kliedēt mītu, ka ar seksuāli transmisīvu slimību inficējies cilvēks arī izskatās slims, tādēļ par inficēšanos nav jāuztraucas, kamēr vien ārēji nekas nemainās. Daudziem jauniešiem arī nav skaidrības, kas ir hepatīts un kā ar to var inficēties.

Pilnvērtīga izglītība – sabiedrības labklājības pamats

Mācību stundu skaits patlaban ne tuvu nav pietiekams, lai skolu pedagogi spētu organiski piemeklēt atbilstošas metodes, ar kādām radīt atvērtu un drošu vidi, lai jaunietis justos brīvs apspriest sev interesējošas tēmas. Turklāt Izglītības likuma 10. pantā veiktie grozījumi liedz veidot izvērstu diskusiju ar skolēniem arī tiem skolotājiem, kas to vēlētos vai spētu atrast papildu laiku. Lai neriskētu ar savu karjeru un darba vietu, pedagogi izvēlas par jūtīgām tēmām nerunāt, liedzot jauniešiem iespēju saņemt pilnvērtīgas zināšanas par savu veselību un savstarpējām attiecībām.

Sabiedrības labklājības un ilgtspējas interesēs ir izglītoti cilvēki. Bērnam ir vajadzīga droša vide, kur veidot izpratni par savu ķermeni. Dzīvojot laikmetā, kad visapkārt ir ārkārtīgi daudz informācijas avotu, vecāki tiek mudināti palīdzēt jauniešiem saprast, kas no uzzinātā atbilst patiesībai un kas ir tikai nepatiess izdomājums. Tomēr ne visas ģimenes var vai vēlas parūpēties par to, lai informācijas trūkums nebūtu galvenais iemesls neplānotām bērnu grūtniecībām vai smagām saslimšanām, tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš jauniešu izglītošanai skolās. Traģisks un nepieļaujams ir valstī un valdībā bieži sastopamais uzskats, ka “problēma neeksistē, ja par to nerunā” jautājumos, kas skar cilvēka seksuālo un reproduktīvo veselību.

 

Autore ir Rīgas Teikas vidusskolas bioloģijas skolotāja