Mēnesis: 2018. gada septembris

Latvijas Radio sola: priekšvēlēšanu raidījums ar Bendiku kā vadītāju būs neitrāls

No pirmdienas, 24. septembra, līdz 4. oktobrim Latvijas Radio 2 raidīs jaunu priekšvēlēšanu radio šovu Vēlēšanu grābeklis, kuru vadīs politologs Ivars Ījabs un bijušā premjerministra Andra Šķēles padomnieks, konsultants, sabiedrisko attiecību speciālists un arī Šķēles tuvs sabiedrotais Mārcis Bendiks. Latvijas Radio, kas ir sabiedriskais medijs un savu pastāvēšanu balsta uz nodokļu maksātāju finansējumu, Ir atbildēja, ka “raidījumu vadītāju izvēle ir korekta”, “raidījumu vadītāji ir kolorītas personības”, tas nekādā veidā nevarēs ietekmēt raidījuma neitralitāti, par ko esot parūpējies radio.

Raidījums Vēlēšanu grābeklis ēterā būs ik darbdienu plkst. 15. Kā Ir skaidro LR Komunikācijas daļas vadītāja Ieva Aile, raidījumu ciklam ir divi pamatuzdevumi – mudināt Latvijas iedzīvotājus pildīt savu pilsonisko pienākumu, dodoties uz vēlēšanām, kā arī veicināt kritisko domāšanu izsvērtas un atbildīgas izvēles veikšanai. Raidījums tiešraidē būs klausāms Latvijas Radio 2 ēterā un multimediāli skatāms sabiedrisko mediju portālā LSM.lv. Vēlēšanu grābeklis tiks raidīts no Latvijas Radio jaunās Multimediju studijas.

Aile norāda, ka šā raidījuma formāts būšot “ironiski kritisks, vienlaikus konstruktīvi analītisks komentārs”, un tas ir apzināti veidots tieši Latvijas Radio 2 un tā lojāliem klausītājiem, kuri iecienījuši latviešu populāro mūziku. “Latvijas Radio 2 kā populārākajai radiostacijai Latvijā ar 517 tūkstošiem klausītāju nedēļā,” raksta Aile un piebilst, ka LR tradicionālo pirmsvēlēšanu diskusiju un analīzes formātu īsteno Latvijas Radio 1 un Latvijas Radio 4.

Uz Ir jautājumu, kas izvēlējās raidījuma vadītājus, skaidru atbildi redakcija nesaņēma. LR pārstāve apgalvoja, ka “jautājums ir diskutēts Latvijas Radio Programmu direktoru padomē un Satura padomē, nesaņemot konceptuālus iebildumus pret plānoto formātu un izvēlētajiem raidījuma vadītājiem vai alternatīvus ierosinājumus raidījuma vadītāju izvēlei”.  Aile arī piebilst, ka Vēlēšanu grābeklis nav unikāls vai pirmreizējs projekts, jo līdzīga formāta raidījums Latvijas Radio 2 skanējis pirms 12. Saeimas vēlēšanām – raidījumu cikls Vakars uz Ezera. To arī vadīja Ījabs un Bendiks. “Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi – raidījumu kvalitāti, formāta atbilstību Latvijas Radio 2 auditorijai, kā arī klausītāju atsauksmes –, tika lemts raidījumu atjaunot arī pirms 13. Saeimas vēlēšanām,” raksta Aile.

Interesējoties, vai par raidījuma vadītāju izvēloties vienu no savulaik premjerministra Šķēles “asiņainajiem punduriem”, kā tautā dēvēja Bendiku un Jurģi Liepnieku – Šķēles bijušos padomniekus un uzticības personas -, LR spēs nodrošināt raidījuma neitralitāti tieši pēdējās divās nedēļās pirms Saeimas vēlēšanām, LR atbildēja, ka “izvēlētie raidījuma vadītāji ir rakstveidā apliecinājuši, ka nav iesaistīti nevienā politiskajā partijā un nav uzņēmušies saistības (piemēram, sniedzot konsultācijas vai citus pakalpojumus) ar nevienu no partijām vai to kandidātiem”.

LR arī esot instruējis raidījuma vadītājus par raidījuma formātu, tai skaitā, ka atbalsts vai noraidījums kādam konkrētam politiskajam spēkam nav pieļaujams. Tas, ko drīkst darīt raidījuma vadītāji, ir – “kritizēt, komentēt un ironizēt par konkrētām situācijām, faktiem u.c. informāciju, kas vēlēšanu kontekstā parādās mediju dienaskārtībā”. Latvijas Radio uzskata, ka darījis visu nepieciešamo neitralitātes nodrošināšanai.

Arī Latvijas Universitātes asociētais profesors Ījabs LR preses relīzē, kas izsūtīta medijiem, sola: “Mēs nevienu nereklamēsim un nemudināsim balsot: mēs vienkārši piedāvāsim uzmest ironiski kritisku aci procesam, kurš noslēgsies 6. oktobrī.”

FOTO: Pāvesta Franciska vizīte Latvijā

Pirmdienas rītā pēc divu dienu viesošanās Lietuvā vizītē Latvijā ieradās katoļu pāvests Francisks, ziņo LETA.

Pāvestu Rīgas lidostā sagaidīja Latvijas prezidents Raimonds Vējonis, Latvijas katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un citas personas, vēlāk vērienīgāka pāvesta sagaidīšanas ceremonija notika Pils laukumā pie Rīgas pils. Rīgas pils laukumā, pretī pilij, bija sektors, kur cilvēki varēja klātienē sveikt pāvestu.

Pēc tam pāvests tiksies ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, Latvijas augstākajām amatpersonām un sabiedrības pārstāvjiem. Valsts prezidenta kancelejā norāda, ka Rīgas pilī plānota arī Vējoņa un viņa ģimenes un pāvesta Franciska divpusējā tikšanās, kas ir ierasta prakse, pāvestam tiekoties ar valsts augstākajām amatpersonām.

Latvijas oficiālā dāvana pāvestam Franciskam būs īpašs Indriķa Hronikas sējums. Tas ir īpašs 1993.gada Indriķa Hronikas izdevums, kas izdots laikā pēc neatkarības atjaunošanas un skaidro mūsu tautas vēsturi – latviešu saknes. Vējonis pāvestam Franciskam ir sarūpējis arī privātu dāvanu. Zinot to, ka pāvests jaunībā bija iemīļojis komponista Sergeja Prokofjeva mūziku, Valsts prezidents pāvestam pasniegs ierakstu CD formātā ar latviešu diriģenta Marisa Jansona interpretāciju par Prokofjeva daiļradi.

Priekšpusdienā plānots ekumēnisks dievkalpojums Rīgas Domā, kur paredzēta arī pāvesta Franciska uzruna. Plkst. 11.40 pāvests Francisks “papamobilī” dosies uz Sv.Jēkaba katedrāli maršrutā Rīgas Doms – Jēkaba iela – Klostera iela.

Vēlāk pāvests dosies uz Rīgas ostu, no kuras tālāk ar helikopteru dosies uz Aglonu. Ierašanās Aglonā paredzēta plkst.16. Līdz 19. augustam bija paredzēta reģistrēšanās uz Aglonā plānoto dievkalpojumu. Līdz attiecīgajam datumam reģistrējās 32 000 interesentu, taču, redzot, ka attiecīgajā vietā iespējams pulcēties daudz lielākam skaitam cilvēku, uz Aglonu tiek aicināts ikviens, kam ir vēlēšanās, tajā skaitā tie, kuriem nav ielūgumu. Plkst.16.30 Aglonas bazilikā norisināsies svētā mise, kurā plānota Franciska homīlija.

Viņa Svētības pāvesta Franciska vizīte Baltijas valstīs norisinās no 22. septembra līdz 25. septembrim, kuras laikā viņš apmeklēja arī Viļņu un Kauņu Lietuvā un otrdien apmeklēs Tallinu Igaunijā.

Latvijas vēsturē pirmais gadījums, kad valsti apmeklēja pāvests, bija 1993. gada 8. septembris, kad Latvijā ieradās Jānis Pāvils II. Līdz ar to, šogad aprit 25 gadi kopš pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes Latvijā.

Pirms vizītes Baltijas valstīs pāvests Francisks videouzrunā vēlēja Baltijas valstīm veidot taisnīgas un vienotas sabiedrības.

Pāvests atgādina, ka viņa vizīte sakrīt ar Baltijas valstu neatkarības simtgadi. “Vēlos pagodināt visus tos, kuru pagātnes upuri ir darījuši iespējamas pašreizējās brīvības. Brīvība, kā zinām, ir dārgums, kas nemitīgi jāglabā un kā neizmērojams mantojums jānodod tālāk jaunajām paaudzēm.”

“Tumsības, vardarbības un vajāšanu laikos brīvības liesma nenodziest, bet iekvēlina cerību nākotnei, kurā tiks respektēta katram cilvēkam Dieva dotā cieņa un kurā visi jutīsimies aicināti līdzdarboties taisnīgas un brālīgas sabiedrības veidošanā,” uzrunā uzsvēris pāvests.

Pāvests Francisks uzsvēris, ka šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīga solidaritāte un kalpošana kopējam labumam. “Novēlu, lai mana vizīte kļūtu par iedrošinājuma avotu visiem labas gribas cilvēkiem, kuri (…) strādā, lai atvieglotu ciešanas brāļiem un māsām, kas dzīvo trūkumā, un lai visos līmeņos veicinātu vienotību un harmoniju sabiedrībā,” aicina pāvests.

“Lai arī nāku kā katoliskās baznīcas gans, vēlos apskaut visus un sniegt miera, labas gribas un nākotnes cerības vēsti,” teikts pāvesta uzrunā, “visiem jums apliecinu savu tuvību lūgšanās, un sūtu savu svētību. (…) Lai Dievs jūs svētī!”

VIDEO: BMX riteņbraucēja Vineta Pētersone: “Šeit var – tikai jāgrib un jādara”

“Es nevaru iedomāties, ka darītu kaut ko citu. Turklāt pēc pāris gadiem būs olimpiskās spēles. Parādīt, ka meitene no Latvijas var braukt pasaules līmenī – tas man patīk,” saka  BMX riteņbraucēja Vineta Pētersone no Amatas novada.

“Latvija ir labs sākumpunkts. Te var izmēģināt daudzas lietas. Ja ambīcijas ir pietiekami lielas, arī šeit var izveidot ļoti labu dzīvi. Mums ir divkārtējs olimpiskais BMX čempions. Tas ir lielisks paraugs, ka arī šeit var – tikai jāgrib un jādara,” ir pārliecināta Vineta.

“Man patīk ceļošana un pasaules iepazīšana. Lai arī kā man patiktu braukt kur citur, vēl vairāk man patīk atgriezties mājās. Es varu vairākus mēnešus pavadīt ārpus Latvijas, bet kad atgriežos mājās, ir citādāk,” stāsta Vineta.

“Latvijai ir jādod laiks. Nav viegli, bet nav arī neiespējami. Ja ir kāds mērķis, tad uz to ir jāiet. Varbūt mums nav tas vieglākais ceļš, bet sasniegt savu mērķi caur grūtībām ir daudz patīkamāk.”

Latvijas simtgades projekts TUESI.LV rada video stāstus par jauniem un iedvesmojošiem cilvēkiem dažādās Latvijas vietās, kuri ar savu darbu un piemēru veido labāku Latviju. Projekta īstenotāju iecere ir uzdāvināt Latvijai 100.dzimšanas dienā 100 iedvesmas stāstus par jauniem cilvēkiem Latvijas reģionos. Projektu TUESI.LV īsteno biedrība “NEXT” sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju.

Darbaspēka deficīta apstākļos ir jāinvestē darbiniekos

Lielākais gaļas pārstrādes uzņēmums Latvijā “Forevers” pērn investējis aptuveni 80 000 eiro darbinieku apmācību programmās, un no tiem vairāk nekā ceturtā daļa ir apgūti no Eiropas Savienības fondiem. Lai celtu uzņēmuma konkurētspēju un rastu risinājumu pieaugošajam darbinieku deficītam, šā brīža svarīgākais uzdevums ir novirzīt investīcijas cilvēkresursos.

Darbaspēka jautājums būs viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskarsies ikviens uzņēmums Latvijā turpmākajos gados. Darbaspējīgo iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās. Tāpat Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka pēdējo septiņu gadu laikā (no 2011. līdz 2017. gadam) no Latvijas izbraukuši vairāk nekā 150 000 iedzīvotāji. Lai arī katru gadu palielinās to cilvēku skaits, kuri atgriežas, joprojām šī proporcija ir ar mīnusa zīmi. Tai pat laikā CSP dati liecina, ka šā gada nogalē bezdarbs Latvijā tuvosies 7%, bet nākamgad tas būs vēl mazāks.

No vienas puses, ziņa par bezdarba līmeņa samazināšanos ir laba. No otras – jau šobrīd gandrīz katrs Latvijā strādājošs uzņēmējs ikdienā risina darbinieku deficīta problēmu, turklāt vēl viena negatīva tendence, ar kuru jārēķinās, ir, ka lielākā daļa pašreizējo  bezdarbnieku dažādu iemeslu dēļ pastāvīgu darbu nemaz nemeklē.

Ir vairāki veidi, kā risināt darbaspēka problēmu. Piemēram, ar biznesa efektivitātes uzlabošanu, ražošanā automatizējot ražošanas procesus. Tomēr tikpat svarīgas ir investīcijas darbiniekos.

Šodien kā vēl nekad iepriekš ir jāsaprot, ka galvenā uzņēmuma vērtība ir cilvēks. Mani kā “Forevers” vadītāju patiesi iepriecina fakts, ka visaptverošā darbinieku deficīta situācijā mūsu uzņēmumā kadru mainība ir salīdzinoši zema, jo darbinieki uzņēmuma ilgtspējas plānos ir izvirzīti priekšplānā. Mums ir būtiska ne tika darbinieka iegūtā izglītība, bet arī kvalifikācija, zināšanas atbilstoši nozarei un darbības specifikai, konkrētā cilvēka talantu un spēju attīstība. Tāpēc ar īpašu rūpību pievēršam uzmanību, lai darbiniekam būtu iespējas sevi realizēt, būt radošam un iesaistīties uzņēmuma izaugsmes procesos. Šis pasākumu kopums nozīmē nemitīgu cilvēkkapitāla vērtības celšanu.

Vērtējot “Forevers” pieredzi, jāatzīst, ka ieguldījumi personālā attiecas uz dažāda līmeņa darbiniekiem. Lai sekotu līdzi tirgus un pasaules tendencēm, uzņēmums strādā pie LEAN sistēmas ieviešanas, kas orientējas uz ražošanas efektivitātes uzlabošanu un resursu optimizāciju. Liela daļa apmācību bijušas par pārdošanu, mārketingu, zīmolvedību, tai skaitā ražošanas darbiniekiem, lai visi vienādi izprastu zīmola un mārketinga vērtību uzņēmumā. Tāpat būtiska sadaļa attiecas uz pieredzes apmaiņu ar citiem tirdzniecības un ražošanas uzņēmumiem gan Latvijā, gan ārpus tās. Papildu uzņēmums regulāri piedalās dažādās starptautiskās izstādes un forumos. Darbinieku zināšanas nepārtraukti tiek pilnveidotas arī klientu servisa jomā.

Jāatzīst, ka būtiski ir arī nostiprināt jauno speciālistu zināšanas un ieguldījumi viņu apmācībās ir ne tikai uzņēmuma komandas stiprināšanas un biznesa ambīciju jautājums, bet arī reāla nepieciešamība. Prakse rāda, ka diemžēl patlaban profesionālās izglītības iestādes Latvijā nespēj pilnvērtīgi sagatavot jaunos speciālistus darbam ražošanas industrijā. Tieši tāpēc ieguldījumi darbinieku praktiskajā apmācībā bieži vien ir jāuzņemas pašam ražotājam.

Lai arī jauno speciālistu teorētiskās zināšanas ir vērtējamas kā augstas, ir skaidrs, ka viens no izglītības iestāžu un ražošanas industrijas mājas darbiem, ir stiprināt savstarpējo sadarbību un mijiedarbību. Tas ļautu izvairīties arī no situācijām, kad vairākiem ražošanas arodiem, piemēram, kā miesnieks vai gaļas kūpinātājs, iegūt atbilstošu izglītību Latvijā nemaz nav iespējams.

Darbinieku apmācības neatkarīgi no tā, vai ieliktas no pašiem pamatiem, vai pilnveidotas laika gaitā kvalifikācijas celšanas nolūkos, jebkurā gadījumā ir vērtīgākais biznesa resurss un vērā ņemams priekšnoteikums uzņēmuma dzīvotspējai augsta darbaspēka deficīta apstākļos.

 

Autors ir “Forevers” valdes loceklis

Zālīte: Dzirdam tikai – dodiet mums čekas maisus!

Bez pētnieku komentāriem bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publicēšana internetā, kā to vēlas daļa Saeimas deputātu, radīs viltus virtuālo realitāti, uzskata bijušais Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs, patlaban centra konsultants Indulis Zālīte. Katrs gadījums, kad cilvēks piekrita sadarbībai ar VDK, bija individuāls un pelnījis izpēti par iemesliem.

Saeima ceturtdien otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus par VDK aģentūras kartotēku publicēšanu internetā šogad. Par grozījumiem nobalsoja 63 deputāti no visām Saeimas frakcijām, neviens nebalsoja pret un neatturējās. Balsojumā nepiedalījās lielākā daļa no frakcijas Saskaņa deputātiem, tā paužot atbalstu biedrības Latvija pasaulē aicinājumam nepubliskot VDK dokumentus bez konkrētiem pierādījumiem katrā individuālā gadījumā. Aicinājumu parakstījuši 14 sabiedrībā pazīstami cilvēki, arī Indulis Zālīte. Taču Saeima līdz vēlēšanām grib grozījumus pieņemt galīgajā lasījumā, publicēšana paredzēta Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē. No 2019. gada 1. maija paredzēts publicēt vēl citus VDK dokumentus. Deputāti arī vienojušies, ka visi VDK dokumenti kā nedalāms kopums jānodod Nacionālajam arhīvam, kur tie būs pieejami pētniecībai.

Zālīte, šķiet, ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš vairāk nekā desmit darba gados TSDC ir sīki iepazinies ar VDK dokumentiem jeb čekas maisu saturu. Uz redakciju viņš atnesis neaizpildītu VDK aģenta anketu un kartīti, kā arī telefongrāmatu, kuras saturs tiks publicēts, ja tā izlems deputāti. Zālīte gan piebilst, ka telefongrāmata jau ir publicēta (grāmatā Čekisti un komunisti, tās otrā daļa klajā laista šonedēļ) un nekāds noslēpums nav. Citādi ir ar cilvēkiem, kuru vārdi kļūs zināmi no aģentu kartotēkām. (Kāda bija VDK aģenta anketa, iespējams, 80. gadu vidū, varat lasīt šeit KGB agenta anketa001)

 

Ja atskatāmies uz šo VDK dokumentu lietu un maisiem, kāpēc 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā nevarēja pieņemt jēdzīgu lēmumu par lustrāciju, par izlīgumu?

Latvijā tika mēģināts veidot lustrācijas likumu un tas diezgan ātri polarizēja sabiedrību un [runas] aizgāja uz publicēšanu.

Tāpat kā tagad.

Tāpat kā tagad. Iesāka ar kaut ko ļoti labu — nodot arhīvam, dot pieeju pētniekiem. Ja paši netiek galā, var piesaistīt ārvalstu pētniekus, piesaistīt projektu naudas, jo jaunāko laiku vēsture pasaulē ir topā. Tagad mēs pētīšanu aizvietojam ar, nezinu, kā to nosaukt.

Ko jūs domājat par kolaborāciju?

Sākot strādāt ar čekas dokumentiem, mēģinājām dabūt finansējumu pētniecībai. Tur vajadzēja piesaistīt sociologus, bija saruna ar [filozofu un sociologu] Pēteri Laķi, kā varētu būvēt socioloģiskās aptaujas, lai veiktu aptauju leģionāru un sarkanarmiešu vidē. Bet mēs tam nekādu atbalstu nedabūjām. Mēs nevaram arī salīdzināt franču kolaborāciju un Latvijas kolaborāciju. Kolaborācijai var būt dažādas motivācijas — tā ir izdzīvošana, tā ir ģimene. Piemērs no dzīves — cilvēks atnāk [uz TSCD], grib uzzināt, vai nav minēts aģentu kartotēkā un dabū atbildi, ka ir. Viņš skaidroja — piegājieni viņa vervēšanā bijuši trīs un visi saistīti ar to, ka viņam tēvs bija Anglijā. Lai tiktu uz ārzemēm, bija jāiet cauri specpārbaudei. VDK tad vai nu saka, ka nav iebildumu izbraukšanai, vai uzskata, ka tas ir neceļesoobrazno (nemērķtiecīgi — krievu val.). Pirmo reizi, kad tēvs bija slims un atnāca ielūgums, čeka pretī prasīja sadarbošanos. Viņš atteicās. Otrreiz arī atteicās, trešo reizi piekrita, bet, kamēr kārtoja papīrus, tēvs nomira. Viņš tad teica — kāpēc es nepiekritu pirmajā reizē? Te būs dažādi viedokļi — labi, ka palika ciets, bet būs arī otrs viedoklis — vai tas bija tā vērts. Vienmēr būs viedokļi, un būs tiesas procesi.

Kolaborācija var notikt, lai iegūtu sev labumu, statusu sabiedrībā, tāpēc jau arī radošajiem cilvēkiem [padomju laikā] zināmā mērā tika radīti siltumnīcas apstākļi, kurus, atkal iegūstot neatkarību, bija grūti pārvarēt. Pierasts pie tā, ka viss ir, bet piepeši tu esi iemests tirgū. Cik tūkstošiem eksemplāru drukāja dzejas grāmatas un vēl nepietika? Rindā stāvēja! Un bija honorāri! Bet tas viss nozīmēja iet caur sietu un uz kaut ko parakstīties.

Jūs esat viens no nedaudzajiem Latvijā, kurš labi zina, kas atrodas VDK aģentu kartotēkā.

(Rāda neaizpildītu aģenta kartīti un nokopētu lapu no aģentu reģistrācijas žurnāla) 1991. gadā VDK masveidā noņēma aģentus no uzskaites, nevis izslēdza no aģentūras, kā normāli tam vajadzētu būt. “Sņat c učota. Ļicnoje i rabočeje delo uņičtoženo po faktu.” (Noņemts no uzskaites. Personīgā un darba lieta faktiski iznīcināta — krievu val.) Masveidā. Tā ka mēs šos cilvēkus varam meklēt, cik gribam, viss ir iznīcināts. Tas, kas palika, bija atbilstoši perestroikas nostādnēm. Mana doma bija, ka [bijušais LPSR VDK vadītājs Edmunds] Johansons 90. gadu sākumā iedomājās, ka viņi varētu noderēt jaunajai valdībai.

Neaizpildīta VDK aģenta kartīte. Krieviski rakstīts – ļipa, proti, neīsta. Foto: Edmunds Brencis

Ko VDK nozīmē — noņemt no uzskaites? Vai šis cilvēks joprojām ir aģents?

Ko nozīmē ieraksts “sņat s učota”, neviens īsti nezina. Vai viņš noņemts no uzskaites tāpēc, ka ir nederīgs, jo ķibele 80. gadu beigās bija, ka masveidā atteicās no sadarbības ar VDK. Vairs nebija motivācijas, nebija respekta pret kantori.

Daudz runāts par radošo profesiju pārstāvju iespējamo sadarbību ar VDK. Kinorežisore Dzintra Geka apgalvoja, ka viņas kartīte ir ievietota 1991. gadā, pašai nezinot. Vai tā var būt?

Izstāstīšu citu piemēru no dzīves, kur bija tiesas process. Notika pašvaldību vēlēšanas, un vienā no Latgales mazpilsētām kandidēja viens cilvēks un stipri brīnījās [kad atklājās sadarbība ar VDK]. Viņš saka, ka tajā mazpilsētā nevienu čekistu vispār nav redzējis, tur čekas nodaļas nebija. Labi, ņemam kartīti un skatām datumus. Šis cilvēks bijis aktīvs savā vidē, aktīvs Tautas frontē. Viņš saka, ka tajā datumā bijusi kaut kāda gatavošanās dziesmusvētkiem: pienācis klāt cilvēks ar nelielu akcentu, uzdevies par emigrācijas pārstāvi. Viņš gribot kaut ko uzzināt un palīdzēt. Vārdu sakot, uzņēmuši kontaktu un tā viņi šad tad tikušies un pārrunājuši. Latvieši daudz atklātāki bija pret emigrācijas pārstāvjiem nekā pret saviem draugiem, jo [visu laiku] domāja – ka tikai nestučī. Un tas nospēlēja. Pēc tā apraksta un cilvēka vārda mēs noskaidrojām, kurš tas bija no VDK 5. daļas (ideoloģiskās) darbiniekiem.

Bija labs aktieris.

No tehnikas viedokļa tas saucās — verbovka pod čužim flagom — uzdodoties par citu personu vai citas iestādes darbiniekiem. Šad tad čekisti uzdevās par milicijas darbiniekiem, institūtu darbiniekiem, žurnālistiem. Latvijā ir grūti uzdoties, bet par emigrācijas pārstāvi tas bija ļoti efektīvi. Un cilvēks ticēja līdz galam. Bet tad tas [VDK darbinieks] pazuda. Ne galu un vairs nemeklē.

VDK bija grūtības vervēt aģentūru. To man intervijās ir apstiprinājuši vairāki VDK darbinieki. Jāņem vērā, ka situācija Latvijā un PSRS mainījās tik ātri, ka klasiskā vervēšanas sistēma bija par lēnu — cilvēku gadu, līdz pusgadam pārbaudīja pa visādiem reģistriem, caur citiem aģentiem, noskaidroja, vai viņš būtu noderīgs kā efektīvs informācijas avots. Jo neefektīvu nav ko vervēt — papīru darbs nav to vērts. Toreiz pēc pusgada situācija valstī jau bija cita, uzdevumi bija mainījušies, it sevišķi perestroikas laikā uzdevumi mainīijās vai katru dienu. Atkrita ideoloģiskās funkcijas, aģentus izslēdza, noņēma no uzskaites, lai samazinātu papīru daudzumu. Daudzi VDK darbinieki to ir apstiprinājuši un tajās nedaudzajās darba burtnīcās, kas ir palikušas no apspriedēm, ir atzīmēts, ka pastāvošā sistēma ir traucēklis operatīvajam darbam. Un sāka dibināt operatīvos kontaktus, lai gan pastāvošā kārtība nebija izmainījusies. VDK nodibināja kontaktu uz mēnesi. Mēneša laikā kā informācijas avots viņš der, pēc tam meklē kaut ko jaunu, jo situācija ir jau cita.

Atgriežoties pie Gekas kartītes — tātad 1991. gadā to varēja ielikt kartotēkā?

Nevis ielikt, bet noformēt. Varēja ar viņu runāt, arī zem citas identitātes. No otras puses, VDK vadība spieda. Ja ar Geku nodibināja kontaktu, satikās, dabūja viņas personas datus, tad varēja sataisīt papīrus kārtībā un darīt pavisam kaut ko citu. VDK darbinieks aiziet uz kādu publisku Tautas frontes sanāksmi, un viņam vairs nevajag ne Geku, ne Daini Īvānu, piemēra pēc. Nevajag vairs kontaktēt, jo ļoti daudz informācijas kļuva atklāti pieejama, ideoloģiskajā jomā vairs noslēpumu nebija.

Kāda jēga tad bija no tādu kartīšu veidošanas?

Tā ir otčotnostj — tev bija jāatskaitās, citādi slikti strādā. Un priekšniecība brauca arī tāpat virsū.

Arī 1991.gadā?

Prasīts noteikti tika, jo vajadzēja būt kaut kādiem uzdevumiem.

Vai tā varēja būt, ka cilvēks pats nezina, ka par viņu ir izveidota kartīte?
Lai es nebūtu liekvārdīgs, izvilkšu papīrus. Šeit ir 1983. gada pavēle par nolikumu par aģentūras kategorijām. Te ir 3. punkts (lasa kievu valodā) — savervēt var tiešā veidā, uzrunājot sadarboties, nostiprināt ar rakstisku apņemšanos, parakstu, tiek noteikta naudas atlīdzība un, parasti kopā ar aģentu tiek izvēlēts pseidonīms. Parasti tiek izvēlēts pseidonīms, bet tas nenozīmē, ka vienmēr.

Kāda tomēr bija VDK prakse — viens saka, ka nezināja par savu kartīti, cits — ka parakstīja baltu lapu?

Redziet, iespējas ir, gan parakstot, gan neparakstot, gan iesaistot, tās ir plašas. Darbs ar aģentu ir cilvēku attiecību bizness. Spektrs ir atkarīgs no operatīvā darbinieka personības un aģenta personības, kā viņi atrod kopējo ķīmiju. Citādi tas ir neefektīvi, laika tērēšana. Klasiskā veidā to parakstu tomēr prasīja, jo tas psiholoģiski nostiprina un piesaista. Tad vēl paprasa sastādīt kontaktu un draugu sarakstu. Radošām personībam un sportistiem tas bieži vien beidzās ar to, ka viņi tika psihiski traumēti — sāka dzert, vairs nevar pasportot. To man stāstīja viens no bijušajiem Latvijas olimpiskās [basketbola] komandas sportistiem. Bijis jauns, kāpēc ne, visa pasaule pie kājām! Kad paprasīja uzrakstīt sarakstu ar draugiem, tad gan apmulsis — vairs naktī nevarējis gulēt. Treneris Aleksandrs Gomeļskis prasījis — kas ar tevi notiek? Viņš kreņķi  izstāstījis — satikos un piekritu [sadarboties]. Gomeļskis gājis pie Viļa Lāča, toreizējā Ministru Padomes priekšsēdētāja, un teicis, lai beidz čempionus čakarēt. Pēc tam ar šo sportistu bijusi viena nelaipna saruna, bet tad viņu likuši mierā. To man pats cilvēks stāstīja. Viņš toreiz bija sporta ziedā, no viņa bija atkarīgi Latvijas sporta panākumi.

Man liekas, ka tieši šo iemeslu dēļ 80. gados VDK ieviesa to, ka arī bez paraksta var. Pretizlūkošanā un “cietākās” disciplīnās to praksi, ka jāpaņem paraksts, saglabāja. Toties radošās aprindās, pa 5. [ideoloģisko] līniju, zinātniski tehniskajā izlūkošanā praksi mīkstināja.

Tātad par Geku varam secināt, ka viņa varēja arī nezināt par savu kartīti…

Varēja zināt un varēja nezināt. To zina tikai divi cilvēki — Geka un operatīvais darbinieks, vairāk neviens.

Arī zinātniski tehniskajā izlūkošanā, kur Latvijas studenti brauca praksēs uz ārzemēm strādāt ar jaunām tehnoloģijām, kas bija svarīgas Padomju savienībai — nospert kādu elementu, uzzināt — , vervēšana nebija efektīva. Tāpēc 80. gados Zinātņu akadēmijā ieviesa piesegamatu ārējo sakaru daļā — priekšnieka vietnieks bija VDK virsnieks, bet skaitījās aktīvā rezervē. Plānojot ārzemju komandējumus vai sadarbības projektus, viņš ar studentu vai zinātnieku pārrunāja — redziet, jums te iznāk laba disertācija, bet tajā institūtā ir vēl viens zinātnieks un no latviešu emigrācijas — viņam ir gali IBM, parunājiet! Un šie cilvēki iet un ņem, kamēr nesit pa pirkstiem, jo viņus tas interesē — kāpēc ne! Lai noņemtu psiholoģisko diskomfortu, tiešu vervēšanu varēja neizmantot, avots tika izmantots “aizmuguriski”, vispirms izlūkošanā, tad ideoloģiskajā pretizlūkošanā.

Vai šādi virsnieki t.s. pirmajā daļā strādāja visos zinātnes institūtos?

Tas būtu par biezu. Ja mēs rēķinām, ka VDK 80. gadu beigās strādāja vairāk par 1000 štata un ārštata darbinieku, ap 600 operatīvo darbinieku. Katram operatīvajam darbiniekam 10 — 12 aģenti. Tā ir pilna darba diena un vēl pēc darba jāsēž un jāraksta papīri. Vairāk nevar, tā ir aritmētika. Ir 5000 — 7000 aģentu, viņu skaits laika gaitā mainās, jo vecos izslēdz.  70. gados parādījās etniskais tūrisms, kad vairāk ārzemnieku sāka braukt uz Latviju, pārsvarā etnisko latviešu. Tad VDK iedeva klāt kādu štata vietu, lai to varētu nosegt.

Nupat Saeima apstiprināja mandātu ZZS deputātam Arvīdam Ulmem, kuru TSDC atzīmējis kā čekas aģentu. Viņa brālis Facebook publicējis aizstāvības rakstu, ka Ulme nav sadarbojies ar VDK. Kā īsti ir?

To var pateikt tikai pats Ulme un operatīvais darbinieks.

Bet, ja Ulme ir 2003. gadā lūdzis prokuratūru izbeigt pārbaudes lietu par iespējamo sadarbību ar VDK, tas likuma izpratnē nozīmē, ka “persona atzīst sadarbības faktu”.

Manuprāt, gadījums ar Arvīdu Ulmi ir diezgan zīmīgs un pozitīvi vērtējams. Kādā ziņā? Tāpēc ka notika cilvēka vērtēšana. Nevis pēc vienas pazīmes — par viņu ir kartīte, bet pēc tā, ko viņš ir ieguldījis Latvijā, kādi ir bijuši viņa nopelni. (Saeimā par Ulmes mandāta apstiprināšanu bija debates, par nobalsoja 68, pret – 14 deputāti — red.)

Kas ir kristīgās kultūras viens no pamatpostulātiem — cilvēks var mainīties. Ja skatāmies juridiskās prakses vēsturē, mums liekas šausmīgi, ka viduslaikos bija inkvizīcija, bet pirms tam bija linča tiesa un tiesāja pēc vienas pazīmes — rudi mati — ugunī iekšā, ragana! Tagad ar Ulmi Saeimā notika vērtēšana caur balsošanu. Tas ir pozitīvs precedents plašākā kontekstā. Pēc okupācijas ar teroru un deportācijām nacionālā elite faktiski tika iznīcināta vai arī emigrēja. No 50. gadiem faktiski okupācijas apstākļos sāka atjaunoties Latvijas nacionālā elite, un šī elite noveda līdz Latvijas neatkarībai, līdz Atmodai. Mēs varam pārmest, bet es to skatu tā — Atmoda no gaisa nenokrita. Bija iespēja paņemt un paņēmām.

Vai varat pateikt, cik daudz inteliģences pārstāvju, Atmodas laika cilvēku ir kartotēkā?

Skaitu nepateikšu, bet TSDC paskaitījām — no 1994. līdz 2016. gadam privātpersonu individuālie pieprasījumi TSDC, vai viņa vārds nav atrodams čekas maisā, bija ap 2900. No tiem 1100 bija atbildes, ka mums ir ziņas, ka viņi ir sadarbojušies.

No tiem prokuratūra ierosinājusi 380 pārbaudes lietas. No tām 10 lietas ir beigušās ar tiesas atzinumu, ka ir konstatēta sadarbība, vēl viena lieta atrodas tiesā. 1995. gadā pieņemtais VDK likums nosaka, ka sadarbības fakta konstatācijai ir divas daļas — viena daļa konstatē sadarbības faktu, otra ir subjektīvā puse, vai cilvēks ir zinājis. Pierādīt abas vienlaicīgi ir gandrīz neiespējami.

Te mazliet jāatgriežas vēsturē pie kuratoru sistēmas VDK, kura īpaši tika izvērsta Andropova laikā no 1967. gada, kad faktiski katrai valsts iestādei tika piestiprināts tā saucamais kurators — Latvijas Universitātei, operai, teātriem, Rakstnieku un Komponistu savienībām. Tas ar laiku skaitījās gandrīz kā savējais cilvēks, nāca un gāja, ar visiem runājās, iedzēra konjaciņu. Viņi ganījās radošajās savienībās. Kuratoru tīkls bija izdevīgs ne tikai operatīvā ziņā — ātri un efektīvi varēja savākt informāciju. Otra puse sistēmai bija, ka VDK tā izveidoja savu pašapgādes sistēmu. Viens ir kurators 1. slimnīcā, cits — skaņuplašu firmā Melodija — un, ja Melodijā kādam vajag labu dakteri, viņš dabū 1. slimnīcas ārstu. Tas bija maiņas produkts patērētāju sabiedrībā. Pat specapgādi nevajadzēja.

Atbildot uz jautājumu par inteliģenci, divi gadījumi: ar Dzintru Geku — viņa saka, ka nesadarbojās, bet kartīte ir, un ar dzejnieku Jāni Rokpelni, kurš saka, ka bija, bet kartītes nav. Labi, Rokpelnis zināja savu segvārdu, un mēs [TSDC] sēžamies pie žurnāla un atrodam, kurā datumā [viņš ticies ar VDK kuratoru], viņš saka — jā, tas ir. Tad atrodam, ka 80. gadu beigās viņš ir izslēgts un lieta ir iznīcināta. Bet to operatīvais darbinieks Rokpelnim nav pateicis. Cits varbūt nekreņķētos, bet Rokpelnis pēc dabas ir ideālists un to pārdzīvo. Nevis par kartīti, bet par sadarbību. Te arī ir divas lielas atšķirības.

Tātad katrs gadījums ir stipri individuāls. Ja Saeima nolems publicēt VDK aģentu alfabētisko kartotēku, kas tur atradīsies?

Nebūs Rokpelnis, būs Geka. Viens būs, otrs nebūs. Tā mēs radām kādu virtuālo patiesību, kas neatbilst īstenībai.

Turklāt jāņem vērā vēl viens fakts — 1952. gadā jau kompartija nostiprināja padomju varas struktūru tādā veidā, ka partija ir galvenā, militāri rūpnieciskais komplekss un VDK vai valsts drošības orgāni darbojas kompartijas tiešā vadībā. Partija nostiprināja sev dominanto lomu. 1959. gada VDK nolikumā tas tika nostiprināts. No 1952. gada tika ierobežota partijas biedru vervēšana aģentūras aparātā, lai nedotu iespēju VDK iefiltrēties kompartijas sistēmā. No otras puses, kompartija nepārtraukti deleģēja savus pārstāvjus VDK vadībā, lai partija paturētu varu pār drošības orgāniem. Krjučkovs, Latvijā — Pugo un Johansons bija partijas darbinieki. Tikko aģents ieiet PSKP nomeklatūrā, VDK par aģentu bija jāiznīcina visa informācija.

Tā ka mēs varam domāt, ka Latvijas kompartijas spices un nomenklatūras pārstāvji arī varēja būt VDK aģenti.

Mēs varam domāt, bet zināt nevaram. Jādomā, ka informācijai jābūt Maskavā.

Mums Latvijā nav tādu ziņojumu, operatīvo lietu par ideoloģisko jomu, jo bija [toreizējā PSRS VDK vadītāja] Krjučkova pavēle, ka pa 5. līniju visa dokumentācija ir jāiznīcina. Ir [saglabājusies] viena Liepājas operatīvās daļas darbinieka darba burtnīca — tajā pierakstīts, ka dokumentus par 5. līniju iznīcināt mēneša laikā. Rakstīts 1990. gada novembrī, tātad līdz decembrim jāiznīcina. Runājot ar VDK darbiniekiem par dokumentu iznīcināšanu, atklājās cits aspekts — viņi paši bija ieinteresēti dokumentus iznīcināt, jo bija skaidrs, ka mainīsies vara. Kompartija vairs nav pie varas, un ko pirmo kārs — čekistu! Ja kāds, piemēram, ir sekojis LTF līderim Īvānam. Kuru kārs? Čekistu! Viņi patiešām bija nobijušies, ka sekos fiziska izrēķināšanās. Tāpēc svilināja arī VDK profilakses arhīvu.

Tātad VDK alfabētiskajā kartotēkā aģenti ir sakārtoti pēc alfabēta, bet kas atrodams otrajā — statistiskajā kartotēkā, kuru grib publiskot?

Tas pats. Alfabētiskajā kartotēkā aģenti ir sakārtoti pēc uzvārdiem, statistiskajā — pēc struktūrvienībām. Sakārtoti pēc segvārdiem, lai varētu atrast. Tas ir rokas dators, ja tā var teikt.

Kas atrodams VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēkā, kuru arī taisās publicēt?

Tur bija kādi 50 ārštata darbinieki. Piemēram, bija kaut kādi stratēģiski uzņēmumi, un šim darbiniekam bija tiešais sakars ar VDK. Viņam bija apliecība, viņš pat nebija konspiratīvs. Teiksim, uzņēmums Radiotehnika. Direktors vai viņa vietnieks bija tas ārštata darbinieks, ar kuru varēja veikt drošības pārbaudi, ja ierodas kāda ārzemju delegācija, utt.

Kartotēkā ir arī aģentu kartītes pastāvīgai glabāšanai, lai gan aģents jau bija miris.

1995. gadā, kad pieņēma likumu par VDK dokumentiem un sadarbību, skaidrs, ka TSDC vajadzēja sadarboties ar prokuratūru, kur tika izveidota atsevišķa reabilitācijas un specdienestu prokuratūra sadarbības fakta konstatācijām. Mums vajadzēja meklēt visu iespējamo informāciju no dokumentiem, ko prokuratūra varētu izmatot sadarbības fakta konstatācijai. Prokuratūrā tika izveidota totalitāro noziegumu izmeklēšanas nodaļa. TSDC tai meklēja pierādījumus pret personām, kuras savulaik bija piedalījušās masu deportācijās, izdevušas rīkojumus par to vai piedalījušās nacionālās pretošanās kustības iznīcināšanā. Dokumentu gandrīz nav — ir kaut kādi fragmenti, kas jāpin kopā, jāmeklē paraksti, jāidentificē. Rezultātā pret četriem VDK darbiniekiem bija ierosinātas krimināllietas. Alfons Noviks cietumā normira, kāds beidza dzīvi pašnāvībā, cits nomira tāpēc, ka bija vienkārši vecs. Galvenais vainīgais 1941. gada deportācijās Semjons Šustins jau bija Krievijā miris. Liela daļa šo cilvēku bija miruši.

Arhīva aģentūra ar atzīmi “pastāvīgai glabāšanai” — tas vairs nav aktīvs aģents, bet lieta atbilstoši nolikumam stāv plauktā. Ja savajagās, aģentu var aktivizēt, bet pēc pieciem gadiem pārskatīja, tad varēja arī atskaitīt [no aģentūras]. [Šīs kartītes saglabāja], ja aģents ir piedalījies vēsturiskos procesos, kurus VDK gribēja saglabāt, ja aģents bija kaut ko sasniedzis. Tad tas bija “dļa postojannovo hraņeņija” (pastāvīgai glabāšanai — krievu val.)

Cik tādu aģentu mums ir?

Ap 350 kartīšu.

Daudz!

Jā.

Vai varat pateikt, kas tie ir par cilvēkiem?

Es pie tā tūlīt nonākšu. Ņemot vērā, ka VDK dokumenti tika iznīcināti, kartotēkas tika tīrītas, man radās jautājums — kā tad piepeši tāda dāvana? Liela daļa no šiem cilvēkiem jau bija miruši, bet dokumenti ir ārkārtīgi vērtīgi pētniekiem. Kā tie ir saglabājušies? Es vairākkārt intervēju VDK arhīva daļas priekšnieku Leonu Gailišu. Viņš tagad jau ir miris. Gailišs teica, ka instrukcijā nebija norādīts, ka tie ir jāiznīcina. Zvanot uz Maskavu, atbilde sekojusi — rīkojieties pēc instrukcijas. Bet instrukcijā tas nebija teikts. [Gailišs teica] — es gaidu jaunu instrukciju, nedrīkstu uz savu galvu iznīcināt. Viņš bija knīpstanga — ar savu galvu atbildīgs par katru papīru.

TSDC tam pievērsām uzmanību un vienā intervijā 90. gadu sākumā izteicos, ka mums ir kartītes par 350 aģentiem kaujiniekiem (Pēc Otrā pasaules kara mežabrāļu jeb pretestības kustības vidē tika iefiltrēti speciāli apmācīti aģenti kaujinieki, kuru uzdevums bija izpētīt pretestības grupu dislokācijas vietas, lokalizēt ieroču un munīcijas noliktavas, apzināt atbalstītāju loku un grupas iznīcināšanas operācijās neitralizēt partizānu grupu vadību — red.). Pāris dienas pēc publikācijas pienāca anonīma vēstule: jūs, idioti, neko nesaprotat, negrābstieties, kur jums nav zināšanu! Aģenti kaujinieki bija 80. Paldies, tad mums tas ir citādāk jāņem, jo mēs nezinājām, kas šie cilvēki bijuši. Tad šķirojām citādāk, caur krimināllietām nebija tik perfekti anonimizēts. Bija zināmi kādi aģentu segvārdi atskaitēs, pierakstos, ko izņēma kratīšanās pie [bijušā VDK majora] Alberta Bunduļa un [VDK ģenerālmajora] Jāņa Lukašēvica, pie [aģenta] Marģera Vītoliņa. Lai arī Bundulis un Lukašēvics bija miruši, bija pieraksti, kas deva iespēju koncentrēties uz aģentiem kaujiniekiem. Tika sākts kriminālprocess un krimināllietas. Vienā gadījumā cilvēks, kuru prokuratūra paspēja nopratināt, pakārās, citā gadījumā cilvēks it kā nojuka prātā, savukārt Marģeris Vītoliņš nomira izmeklēšanas laikā. Tā ka nevienu no aģentiem kaujiniekiem nenotiesāja, lietas līdz tiesai nenonāca.

Ja šīs lietas pētītu, tās atklātu kādus atslēgas punktus mūsu vēsturē?
Jā. Jaunākie no aģentiem kaujiniekiem bija 20. gados dzimuši un diez vai kādu vairs dzīvu atradīs. Ja šie dokumenti būtu plašāk pieejami vēsturniekiem un viņiem būtu interese tos pētīt, jo līdz šim nav bijusi…

Vai VDK dokumentu izpētes komisija šos dokumentus nepētīja?

Nē. TSDC tos pētīja kā vēsturisku dokumentālu liecību, kur gali strauji aiziet smiltīs… Bija jāķer, ko var vēl saķert, un cilvēki, kuri ir izdarījuši noziegumus, bija jāsauc pie atbildības. Nav svarīgi, vai ieliek cietumā vai ne. Pats precedents, ka tas tiek izvērtēts likumā noteiktajā kārtībā, ka tā varētu būt vēsturiskās patiesības atjaunošana, bija svarīgs. Taču deputāts Kiršteins tagad vienā darba grupas sēdē pateica – mūs tas neinteresē, viņi visi ir miruši. Steidzamā kārtā mēs šīs kartītes nokopējām, bet tas nevienu neinteresē, jo šie cilvēki visi ir miruši.

Pirms nodošanas Nacionālajam arhīvam, kas notika šogad janvārī, SAB digitalizēja un anonimizēja VDK datu bāzi Delta.

TSDC saņēma mantojumā kopumā 200 lentes, datu nesējus. Pirmajā novērtējumā konstatējām, ka visi diski ir bojāti, no tiem nolasīt kaut ko nav iespējams, tāpēc ir skaidrs, kāpēc tie palika Latvijā. Pārējais tika aizvests. Kopā ar RTU speciālistiem mēģinājām dabūt informāciju no lentēm uz datora un nolasīt — spēle beidzās ar to, ka dabūjām kādu bekapu. Šajā kartotēkā uztaisījām meklēšanas sistēmu.

No VDK pārņemtie datu nesēji (disku paketes un lentas). I. Zālītes foto

Tā bija pretizlūkošanas datu bāze, kas tika nodota ekspluatācijā 1988. gadā. 1991. gadā datu bāze kļuva par lēnu, VDK struktūrvienības uz personāliem datoriem sāka veidot savas datu bāzes. Kopumā Delta Latvija nevar uzskatīt par pilnībā pabeigtu datu bāzi. Tur atrodas 7765 ziņojumu konspekti un nepilni 2000 signāli, kas vēl VDK bija jāpārbauda, bet tie bija ar lielu ticamību. Tātad kādi 10 000 informatīvo ziņojumu konspekti kopā. Tur ir personu reģistrs ar 35 655 personām, tām ir dots sistēmas kods. Redzam, ka ļoti daudzas identitātes ir izdzēstas, palikuši sistēmas kodi. Analizējot šo cilvēku loku, tajā neatradīsim Atmodas aktīvistus — viņi bija legāli ārā. Lielākā daļa ir personas, kas izbrauca uz dzīvi ārzemēs, jo viņām tika veikta specpārbaude. Citiem pat vairākas reizes, īpaši tas attiecas uz ebrejiem, kas divos viļņos izbrauca uz Izraēlu. Tieši ebreju emigrācija Deltā ir visvairāk pārstāvēta.

Datu bāze ir anonimizēta un jau pieejama pētniekiem. Tajā ir izcils meklēšanas rīks, tematiskās grupas, kāpēc cilvēks ir reģistrēts. Var veikt atlasi. Neesmu redzējis nevienu VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieku, kurš būtu datu bāzi izmantojis un veicis kādu statistisko analīzi. Pat ar statistiku tur daudz kas ir pateikts priekšā, bet [visiem] vajag uzvārdus!

Vai TSDC ir digitalizēta aģentu kartotēka?

Nav. Tam vajag naudu un resursus, štata vietu. Kopēšana un digitalizēšana nav viens un tas pats. Digitalizēšana nozīmē, ka dokuments ir aprakstīts un ir iespējama meklēšana.

Vai VDK aģentu kartītes ir ieskenētas?

Strādājam ar kartītēm, protams, ir izstrādāta meklēšanas tehnoloģija. Tas ir SAB īpašums, integrēts SAB sistēmā.

Ja SAB papīra kartītes sadeg, kas tad paliek?

Tad arī sadeg.

Citā formātā nav?

Tad jau redzēs.

Negribat atbildēt.

Protams, ka ir kaut kāds nodrošinājums. Tika izstrādāta tāme visam arhīvam. Dokumentēšanas centram būtu vajadzīgi kādi 125 tūkstoši eiro, lai gada laikā digitalizētu. Izrādījās, ka tas ir nepārvarams šķērslis. Tagad runā, ka vajag nokopēt un publiskot, un ne jau vairs uz 18. novembri, bet uz 4. oktobri.

Vai tas ir iespējams?

Es nezinu, kas to darīs. Tam vajag likumīgu pamatu. Bez likuma SAB neko nedarīs, tas būtu absurdi, ja SAB pārkāptu likumu.

Ja runā par deputāta Aleksandra Kiršteina (NA) jūlija sākumā iesniegtajiem priekšlikumiem likuma grozījumiem (tie piedāvā VDK dokumentus digitalizēt un šogad izvietot internetā ar zinātniskiem paskaidrojumojumiem — red.), atliek trīs mēneši diskusijai, tas ir ļoti ierobežoti. Sabiedriska diskusija nenotiek, notiek kampaņa. Vai jums bija izdevība izlasīt organizācijas Latvija pasaulē aicinājumu?

Jā, jūs to arī esat parakstījis.

Jā, tur bija minēti galvenie kolīziju punkti, nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē. Taču uzreiz metas virsū aicinājuma parakstītājiem — tas jau ir maisā, tas ir maisā. Tas ir čekists! Un nerunā par tekstu, kurā ir skaidri pateikts: lai veiktu izņēmumus datu aizsardzības likumā, ir vajadzīgs pamatojums. Tas, ka ir sabiedrības interese, nav pamatojums — tas ir virsraksts. Zem tā var būt cienīgs dzīves līmenis, sociālais nodrošinājums pensionāriem, var būt nacionālā drošība ar atšifrējumu, ko tas dos sabiedrībai. Šeit atšifrējuma nav. Ja vienu laiku runāja, ka jāatjauno vēsturiskais taisnīgums, tas arī īsti nav, jo tas radīs virtuālo realitāti —  kaut kas būs, kaut kas nebūs, un tas, kas būs, nav pārbaudāms.

2007. gadā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atgrieza publicēšanas priekšlikumu Saeimā otrreizējai caurskatīšanai, uzskatot, ka tik fragmentāra un nepilnīga informācija faktiski pārvēršas par dezinformāciju. Tātad šajos priekšlikumos nav formulēts, ko sabiedrība iegūs, nav veikta indivīda un sabiedrības ieguvumu analīze. Nav veikta sistēmiska analīze par dokumentiem, to ticamību. Tādu komentāru nav. Mans ir iespaids, ka VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisija burtiski izvairījās visus savas pastāvēšanas gadus no piekļūšanas šiem dokumentiem.

Viņi apgalvo pretējo — SAB nedeva piekļuvi.

Ja tiktu veikts kaut kāds audits komisijas darbībā un tiktu publiskota sarakste starp komisiju un valsts iestādēm, tad varētu kādu gaismu iegūt par to, ko viņi gribēja un ko negribēja. Labi, no sākuma komisija atteicās strādāt tāpēc, ka nebija piešķirta nauda. Man ir pieredze no padomju un vācu okupāciju zaudējumu izvērtēšanas komisijas darba, kuru nodibināja pie Ministru kabineta. Biju komisijā deleģēts no TSDC. Nerunājot par naudu, cilvēki sāka strādāt no pirmās dienas bez kādas atlīdzības, jo gribēja kaut ko izdarīt. Meklēja, kas varētu veikt metodoloģiskus pētījumus, sāka veidot bāzi, lai varētu strādāt ar statistiskiem datiem utt. Kad bija nauda, tad kaut ko apmaksāja. Sakarā ar 2008. gada ekonomisko krīzi komisijas darbība tika pārtraukta, tā pārveidojās par Okupācijas izpētes biedrību. Kad atjaunoja komisiju, darbs turpinājās, bet pa vidu situāciju izvilka sabiedriskā organizācija, lai nepazustu tēmas un pusratā atstātie darbi. Labi, tie bija citi laiki un citi cilvēki.

Vai var teikt, ka komisijas darbs būtībā ir izgāzies?

Patiesībā VDK dokumentu izpētes komisijas darbs visus šos gadus nav rezultējies ar nepieciešamo mērķi. Es teikšu diplomātiski — tajos sējumos pa pāris rakstiem ir tā vērts.

Skaidrības labad vajadzētu veikt kaut kādu auditu, vai darbs ir bijis mērķtiecīgs un ir sasniegti rezultāti. Jo citādi tas gruzdēs ļoti ilgi.

Saeima septembrī strauji dzen uz priekšu VDK dokumentu publiskošanu? Kāpēc?

Es nezinu, nevaru cita vietā izdomāt. Es pētu pašu priekšlikumu — pamatotību, atbilstību juridiskām normām un vēsturiskiem faktiem. Vai mēs veidojam virtālu vēsturi, vai mēģinām noskaidrot vēsturi. Un tad parasti šādos gadījumos ir jāmeklē cilvēks — jo atbildība ir individuāla, nevis kolektīva. Kolektīva atbildība ir faktiski stigmatizācija bez kaut kādām juridiskām sekām — Geka būs vienā sarakstā ar aģentu kaujinieku, un neviens nepateiks, kāda ir atšķirība. Rokpelnis nebūs un viņam būs kreņķkis, ka ir aizmirsts. Es, protams, ļauni jokoju. Nezinu, vai kādā reliģijā ir kolektīva grēksūdze. Kas notika pēc Rokpeļņa atzīšanās? Agresija sociālajos tīklos! Kad [Rakstnieku savienības priekšsēdis] Arno Jundze mēģināja viņu aizstāvēt, vērsās pret Rakstnieku savienību.

Jūsu bažas ir, ka sabiedrībā varētu būt agresīva reakcija? Vai tāpēc parakstījāt biedrības Latvija pasaulē aicinājumu?

Visam jābūt samērotam. Kā parasti dara, pieņemot lēmumu: papīra lapu pārdala uz pusēm — ko iegūstam, ko zaudējam. Tādas lapas nav. Tas ir sabiedrībai nozīmīgs lēmums. Aicinājām uz diskusiju, bet diskusijas nav.

Jūsu parakstīto aicinājumu caurvij doma pagaidām nepubliskot VDK dokumentus bez komentāriem, atlikt uz kādu laiku.

Jā. Starp dokumentu un lasītāju parasti pa vidu ir pētnieks, kuram ir prasme strādāt ar dokumentiem, ar informāciju, ar vēstures avotiem. Vai tas ir vēsturnieks, žurnālists vai sociologs — vienalga, kurš vērtē un meklē, kāda šai informācijai ir vieta kontekstā, it sevišķi padomju laika, jebkuras totalitāras iekārtas dokumentus, kuriem ir uzlikts kaut kāds bruņu ekrāns. Tad nodod publikai. Šie dokumenti ir jānodod arhīvā pētniekiem un jāļauj strādāt atbilstoši Latvijas likumiem.

Saeimas komisija arī apgalvo, ka ir par pētniecību un publiskošanu.

Nē, vienīgais ir — maisi, maisi!

Ko tad jūs iesakāt darīt ar čekas dokumentiem?

Pirmkārt, TSDC arhīvā esošos dokumentus digitalizēt, tam būs vajadzīgs apmēram gads. Otrkārt, dokumentu oriģinālus un vienu digitālo kopiju nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, lai tas ir pieejams vēstures pētniekiem atbilstoši Arhīvu likumam.

Valstij jāveicina jaunāko laiku vēstures izpēte, piesaistot starptautiskos ekspertus, jāatbalsta konkrēti projekti padomju represīvo iestāžu vēstures pētniecībā. Tai skaitā par kolaborāciju Latvijā nacistu un komunistu okupācijas laikā. Tas šobrīd ir centrālais jautājums, uz kuru sabiedrība meklē atbildi.

Saeimas Juridiskajam birojam bija iebildumi par trešajām personām, uz kurām attiecas datu aizsardzība, tiek prasīta anonimizēšana. Vai ir runa par cilvēkiem, kas ir pieminēti ziņojumos?
Jā, tie ir cilvēki, kuriem nav saistības ar aģentu. Teiksim, aģents ir ziņojis, ka sanākuši 15 cilvēki un klausījušies dzeju vai izteikušies. Ne viņi ir sadarbojušies, viņi ir tur trāpījušies un viņu tiesības — netikt pieminētiem bez viņu atļaujas.

Datu bāzes “Delta Latvija” ekrānuzņēmums (anonimizēts), kā tas izskatījās DOS operētājsistēmā. I. Zālītes foto

Anonimizācija būs garāks process. Piemēram, arī Austrumvācijas slepenā dienesta Stasi dokumenti ir pieejami, bet anonimizēti.

Jā, un ja kāds saka, ka Vācijā viss ir publicēts, tā nav patiesība. 90. gados kādā konferencē Vācijā sakarā ar Berlīnes sienas nojaukšanu uzstājos ar referātu. [Bijušais TSDC vadītājs un deputāts] Paulis Kļaviņš atrada iespēju man tikties ar vienu no Austrumvācijas disidentiem. Aizgāju pie viņa uz mājām. Viņam bija kādi padsmit sējumi ar kopijām no Stasi arhīva, kur viņš bija pētīts, izstrādāts. Atverot vaļā, tur ir viss vienās melnās svītrās, anonimizēts. Taču lasot ar visām melnajām svītrām, šis cilvēks no konteksta saprot, kurš ir kas bijis.

Līdzīgi kā TSDC, kad sniedz informāciju personai par to, vai ir kādas ziņas par viņu VDK lietās vai datu bāzēs. Mēs iedodam to ziņojuma konspektu, ja tāds ir atrodams elektroniskajā datu bāzē, un tur bez lielām grūtībām ir atšifrējams, kurš ir bijis aģents.  Piemēram, kāds bijis numismātu saietā Čehoslovākijā, arī Latvijas aģents tur ir bijis — cits jau neviens nebija! Vai cilvēks paskatās savos pierakstos: ar ko es toreiz tikos? Skaidrs, tas ir tas. Faktiski šie cilvēki TSDC palīdzēja aizpildīt robus [kartotēkā], lai tur nevar iebāzt kādu citu.

Kā vērtējat ierosinājumu no VDK likuma izslēgt pantu, kas liedz politiski represētajiem atklāt uzzināto par sava aģenta identitāti?

Viņi savus ziņotājus paši diezgan bieži izciparoja un nosauca. Tas nav aktuāli.

Tomēr viņi nenosauc vārdus.

Lidija Doroņina-Lasmane ir stāstījusi, ka viņai bijis kaimiņš, ar kuru abi pēc tam izrunājušies un izlīguši. Pēc tam gan, un to Lidija nav publiski stāstījusi, viņš diezgan neglīti izrīkojies — kad bijusi iespēja dabūt ierēdņa vietu, kurai bijis aizliegums vai ierobežojumi [bijušajiem aģentiem], lūdzis, vai viņa varētu neizdot informāciju, ka viņš ir “maisā”. Tas Lidiju satriecis vairāk nekā, kad noskaidrojies, kurš ir bijis aģents. Jo viņa domājusi par kādu citu [ka tas ir aģents]. Tā arī ir interesanta lieta, ka vienmēr aizdomas krīt uz kādu citu. Piemēram, vienubrīd TSDC atradās Šķūņu ielā kopā ar Nacionālo partizānu apvienību. Viņi šad tad sanāca, un viens vīrs visu laiku turējās savrup. Izrādās —  visi domāja, ka viņš partizānus ir iegāzis. Kad pētot VDK krimināllietas atradās aizķērusies atsauce uz to aģentu, kas iegāza partizānu grupu, un tas bija Jānis Klimkāns, cik šis cilvēks bija priecīgs un priecīgi bija pārējie, ka vairs nekrīt tā ēna. VDK izdarīja tā, lai domā uz citu, nevis īsto aģentu.

Tomēr, atceroties 80. gadus un LTF pirmsākumu, jāteic, ka visi it kā zināja, kuriem cilvēkiem varētu būt sakars ar VDK vai bija aizdomas par to. Vēlāk šīs aizdomas apstiprinājās.

Tikpat labi ķēdē varēja ielaist arī aplamu informāciju. Viens piemērs no LNNK (Zālīte pats darbojies LNNK padomē — red.). Vienā padomes sēdē pienāca anonīms raksts, ka tas, kurš protokolēja LNNK sēdes, vārdā Ozoliņš, ir aģents. Notika liela cīkstēšanās — Ozoliņš zvēr, ka nav. Bet pirms tam viena dāma tika pieķerta, padomes sēdes regulāri ierakstot diktofonā. Arī tad, kad sēdes bija slēgtas. Par šo dāmu Eduards Berklavs teica, lai uzmanās: viņa nāk runāties un savu rokassomiņu bāž zem deguna. Dāma kandidēja uz pašvaldību vēlēšanām no Jūrmalas. Kad nonācu TSDC, man šis gadījums bija interesants kā precedents — vai ir pareizi novērtēts. Ozoliņu reabilitēja. Tā ka šad tad nojauta ir, bet tā var aizvest uz maldīgu ceļu. Partizānu grupas iegāšanas gadījumā to kungu, uz kuru krita aizdomas, neizsūtīja, tāpēc grupas biedri viņu turēja aizdomās.

Kam vēl varētu būt nozīme šajā “čekas maisu” jautājumā — liekas, ka visa pagātnes pārvarēšana notiks brīnumainā veidā kā ar Laimes lāci — mēs pārdzimsim jaunā kvalitātē. Patiesībā Latvijas valsts ir veikusi diezgan lielu darbu okupācijas seku pārvarēšanā. Tas ir komplekss pasākums un kartotēkas publiskošana ir viens no punktiem. Ja saka, ka visur sēž aģenti, tad ir likumi, kas ierobežo aģentu atrašanos amatos. Savulaik bija kādi 14 likumi, tagad to skaits samazinājās, jo likums par valsts noslēpumu visu nosedza.

Ja saka, ka valsts būs drošībā ar [VDK dokumentu] publicēšanu, domāju, ka ķibele būs no otras puses — mēs saviem  oponentiem ļausim uzzināt, kas mums ir zināms. Tie paši 90. gados izslēgtie paliek aiz borta. Bet tas jau ir pavisam cits aspekts — ne vienmēr sabiedriskā doma nodrošina nacionālo drošību, tāpēc ir īpašas metodes, kā to veikt.

Jūs pieļaujat, ka ir cilvēki, kas ir izslēgti no VDK aģentūras un var radīt valstij apdraudējumu?

Mēs varam ģenerēt vairākas shēmas, kuras vai nu ir vai nav saistītas ar kartotēku, bet princips ir viens — skaidrs, ka tādi ir. No operatīvās drošības viedokļa — diez vai oponents izmantos tos, kuri mums ir zināmi vai par kuriem ir kaut kādi gali. Igaunijā nekādu galu nav, un tur visiem tiem, kuri iekrita par spiegošanu, padomju laikā bijuši sakari ar VDK. Ja igauņiem būtu bijusi kartotēka, viņiem būtu mazāk tādu precedentu. Skaļākais gadījums ir ar [bijušo Aizsardzības ministrijas amatpersonu Hermanu] Simsu. Arī Lietuvā nav kartotēkas un situācija nav vienkārša. Tomēr viņiem ir operatīvās izstrādes lietas. Savukārt mums nav lietu, kas interesētu — es runāju par ideoloģiju.

Taču kontrabandas lietas, narkotiku apkarošanas lietas Latvijā palika?

Palika. 1991. gadā daļa no arhīva tika atdota Iekšlietu ministrijai — organizētā noziedzība, narkotiku apkarošana. Prokuratūra lietas sadalīja. Mums lietas atdeva, kad tās vairs nebija aktuālas: no Stūra mājas, kad tur vēl atradās Valsts policija, uz TSDC atveda 4 — 5 maisus [ar lietām]. Tur kaut ko [pētnieki] var atrast — 1990. gadā VDK uzlika pienākumu apkarot organizēto noziedzību, jo tika atzīts, ka Padomju Savienībā pastāv organizētā noziedzība. Taču VDK nebija speciālistu, kas prastu strādāt kriminālā vidē, nebija ekonomikas speciālistu. Bet kaut ko viņi izdarīja, par degvielas kontrabandu “iesēdināja” LPSR Naftas un degvielas komitejas priekšnieku. Viņš sēdēja Stūra mājas pagrabā. Stūra mājas pagrabā sēdēja arī kriminālā autoritāte Abakumovs. Kad Abakumovu no izolatora atbrīvoja, viņu nošāva.

Vai šie aģenti, kas atšķetināja organizētās noziedzības lietas, vēl varētu būt dzīvi un justies apdraudēti pēc kartotēkas publiskošanas?

Jā, es varu pateikt vienu konkrētu piemēru. Asins pārliešanas stacija, kur notiek asins preparātu sagatavošana. VDK nāk uz pēdām, ka notiek asins preparātu kontrabanda — preparātus pārdod, lai gan slimnīcām nepietiek. Lai to ķēdi atšifrētu, VDK stājās sakaros ar vienu darbinieku un tas palīdzēja to ķēdi likvidēt. [VDK apsolīja, ka] neviens par viņu neuzzinās. [Pēc neatkarības atgūšanas] viņš bija nepilsonis, tas vēl bija laiks, kad bija noteikti ierobežojumi aģentiem ieņemt amatus ierēdniecībā. TSDC bija jāsniedz atzinums. Pēc tam šis cilvēks bija pārskaities uz TSDC, uz valsti un visu: viņš ir izdarījis derīgu darbu, bet viņu tagad atzīst par aģentu! Kartīte ir, un mēs nevaram īsti viņu nošķirt un pateikt [ko darīja katrs aģents], jo aģentu varēja savervēt vienā VDK daļā un pārvest uz citu. Par to var arī neatzīmēt kartītei otrā pusē. Tāpēc [katrā gadījumā vajadzētu] sākt no operatīvās izstrādes lietas (Latvijā nav nevienas aģenta personīgās vai darba lietas — red.), notikuma, meklēt iesaistītos un pārbaudīt kartotēku, salīdzināt ierakstus ar citiem notikumiem.

Vai identificēt šādus gadījumus vajadzēja VDK dokumentu izpētes komisijai?

Viņi saka, ka nav bijis tāda uzdevuma. Redziet, tas bija politisks projekts — piešķirt naudu tādam un tādam mērķim, kas akadēmiskā vidē ir diezgan neparasti. Parasti ir tēma, tāme un resursi. Taču komisija tika veidota no otra gala — iedod naudu un tad pētīsim.

Vai ir bijuši tādi gadījumi, kad TSDC esat palaiduši garām kādu deputāta kandidātu, kas ir “maisos”?

Nav. Darbinieki ir ļoti profesionāli. Kad biju centra vadītājs, varu atzīties, ka CVK iedevām ziņas par citu cilvēku. Bija tā — izrādījās, ka kartītē cilvēkam, kurš kandidē vēlēšanās, sakrita dzimšanas vieta, dzīvesvieta, ciemats, dzimšanas gads, datums, bet dzimšanas mēnesis bija ierakstīts — ijuņ, ijuļ — vienam jūnijs, otram — jūlijs. Vienā rokraksta burtā nokļūdījāmies. Mūs solīja sūdzēt tiesā, atvainojāmies.

Ko sakāt par to, ka zinātniskajās konferencēs VDK dokumentu izpētes komisijas dažs labs pētnieks dod diezgan skaidras norādes par iespējamiem aģentiem no savas pētniecības jomas? Piemēram, viens pētnieks minēja, ka aģentu vidū bijuši divi LTV raidījuma Labvakar vadītāji, pat viens no 1991. gada 20. janvārī bojāgājušajiem.

Es to nekomentēšu. Tā ir pētnieku lieta. Latvija ir tik maza, ar norādi pietiek. Tā ir pētnieka atbildība, kā pasniegt un interpretēt datus, kāda ir pievienotā vērtība. Vai no šīs informācijas var saprast, kādās jomās viņi strādājuši un kā bijuši saistīti? Man gribētos kontekstu. Saraksts nepalīdz noskaidrot apstākļus. Šajā gadījumā es pētītu Labvakar, ietu runāt ar cilvēkiem, kas strādāja citās studijās, savāktu informāciju. Tā būs informācija ar pievienoto vērtību.

Infografika: Vabolītes izmiršana

Autobūves uzņēmums Volkswagen paziņoja, ka 2019. gadā beigs ražot slavenos vabolītes formas automobiļus, bet pirms tam izlaidīs divus pēdējos šādu automobiļu modeļus — gan kupejas tipa automobili, gan spēkratu ar paceļamu jumtu.

«Vabolītes» sāka ražot Vācijā nacionālsociālistu varas laikā. Automobili izstrādāja autobūves inženieris Ferdinands Porše.

Vai cīņa pret “zaļo” enerģiju var radīt izaugsmi?

Viena no šī pirmsvēlēšanu perioda pateicīgākajām tēmām, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību ir obligātā iepirkuma sistēmas pārskatīšana. Izvirzītais mērķis mazināt OIK maksājumu slogu patērētājiem skan skaļi un atbalstāmi. Tomēr izvēlētais skatījums uz šo jautājumu ir visai šaurs, kur pamatfokusā ir cīņa pret atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Ignorējot faktu, ka atjaunojamie energoresursi (AER) saņem tikai daļu no OIK maksājumiem, bet tieši vēja, saules un biomasas koģenerācijas spēkstacijas ir tās, kas nodrošinās lētākas elektroenerģijas pieejamību ilgtermiņā.

Situācija, kad darbs pie AER atbalsta mehānismu pilnveidošanas tiek definēts kā cīņa ar zaļās enerģijas atbalstu, liek domāt, ka atjaunojamie energoresursi ir kaut kas Latvijas tautsaimniecībai nevēlams.

Tieši šogad notiek straujš elektroenerģijas cenu kāpums un to savā veidā nosaka fakts, ka visa reģiona energosistēmā pietrūkst lētas atjaunojamās enerģijas. Cenu augšupeju virza sausie laikapstākļi un to rezultātā samazinātā hidroelektroenerģijas ražošana gan Baltijā, gan Ziemeļvalstīs. Tāpēc tiek darbinātas fosilo energoresursu spēkstacijas, kuru ražošanas izmaksas vēl paaugstina CO2 kvotu cenu kāpums. Ja Latvijā būtu mērķtiecīgi attīstīta vēja enerģijas ražošana, elektroenerģijas cenas būtu zemākas un attiecīgi arī pieaugtu tautsaimniecības konkurētspēja.

Tādējādi Eiropas Komisijas noteiktais mērķis līdz 2020. gadam sasniegt, ka 40% no Latvijā iegūtās elektroenerģijas ir no AER, nebūt nav tikai kādas formālas prasības, kas mums patiesībā nav nepieciešamas. Tas ir Latvijai ļoti aktuāls un izpildāms uzdevums, kas samazinātu Latvijas atkarību no energoresursu importa un ļautu pastāvīgi samazināt enerģijas cenas reģionā.

Jau pašlaik ievērojami atpaliekam no mūsu kaimiņvalstīm, kurās aktīvi apgūst vēja un saules enerģijas izmantošanu, tādējādi radot sev lētu enerģijas ražošanas resursu bāzi nākotnei. Tikmēr Latvijā jaunu enerģijas ražošanas jaudu ieviešana ir praktiski apstājusies, jo pastāvīgi mainīgā situācija saistībā ar šīs nozares atbalstu rada riskantu klimatu ārvalstu investīcijām, bez kurām lielu AER projektu attīstība faktiski nav iespējama.

Vienlaikus Latvijā obligātā iepirkuma ietvaros līdz pat divām trešdaļām zaļās enerģijas ražošanai paredzētā atbalsta nonāk pie dabasgāzes koģenerācijas spēkstacijām, kas pēc būtības ir salīdzinoši dārgāks fosilais resurss.

Tas faktiski veido absurdu situāciju, kad pārskatot obligātā iepirkuma izmaksas, jāmeklē veidi, kā ierobežot zaļās enerģijas atbalstu, lai aizstāvētu investīcijas fosilo resursu spēkstacijās.

Tā vietā, lai izvērstu cīņu ar visu AER nozari, obligātā iepirkuma sistēmā ir  skaidri jānodala zaļie un fosilie resursi un jāveido uz efektīvu sadarbību vērsta platforma, kur enerģijas ražošana no AER tiek uzlūkota kā integrēta ilgtspējīgas tautsaimniecības sastāvdaļa, nevis kāds svešķermenis. Pretējā gadījumā pieaug risks, ka cīņa ar pagātnes rēgiem, aptur  kritiski svarīgas nozares izaugsmi, kurai nākotnē jārūpējas par valsts energoneatkarību un stabilām elektroenerģijas cenām Latvijas patērētājiem.

 

Autors ir Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis

VIDEO: Trauksmes cēlējas stāsts jeb Kāpēc vajadzīgs likums

Saeimas deputāti ceturtdien balsos par likumprojektu “Trauksmes celšanas likums” otrajā lasījumā. Likumprojekts paredz atbalstīt un no iespējamām negatīvām sekām aizsargāt trauksmes cēlējus jeb sabiedrības pārstāvjus, kuri brīdina par situācijām, kas apdraud sabiedrības veselības, drošības, tautsaimniecības vai cita veida intereses.

Ir palikušas tikai divas nedēļas, lai šī Saeima pieņemtu likumprojektu 2. un 3. lasījumā. Sabiedrība par atklātību – Delna aicina deputātus turēt pirms 12. Saeimas vēlēšanām dotos solījumus un atbalstīt likumprojektu.

Delna vairāk nekā 10 gadus sniedz konsultācijas un atbalstu trauksmes cēlējiem. Trauksmes cēlēju aizsardzības trūkums līdz šim bijis viens no galvenajiem iemesliem, kas cilvēkus atturējis par pārkāpumiem vērsties atbildīgajās institūcijās un tiesā. Tāpēc viens no svarīgākajiem Trauksmes celšanas likumprojekta pienesumiem ir tas, ka trauksmes cēlējiem tiks sniegtas divu veidu aizsardzības garantijas. Pirmkārt, tiks aizsargāta trauksmes cēlēja anonimitāte. Otrkārt, trauksmes cēlējs tiks aizsargāts nelabvēlīgu seku gadījumā.

“Man būtu palīdzējis aizliegums pret mani tālāk ierosināt disciplinārlietas, meklēt, rakt, pielietot attiecībā uz mani principu – ir cilvēks, atradīsim pantu,” saka Iveta Ozoliņa, bijusī Valsts asinsdonoru centra direktore, kura cēla trauksmi par risku inficēties ar C hepatītu no donoru asinīm un tika atbrīvota no amata.

Trauksmes celšanas likums paredz aizsargāt trauksmes cēlēju pret nelabvēlīgām sekām, kas radušās trauksmes celšanas dēļ. Nelabvēlīgas sekas var būt, piemēram, atlaišana no darba. Likumprojekts paredz, ka tas būs darba devēja pienākums pierādīt, ka atlaišana nav notikusi tādēļ, ka darbinieks ir cēlis trauksmi.

Tāpat likumprojektā paredzētā aizsardzība ietver tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, atbrīvošanu no tiesāšanās izdevumiem, tiesības uz konsultācijām un zaudējumu atlīdzinājumu. Tas nozīmē, ka visiem tiem, kuri vēlētos informēt par pamanītajām nelikumībām, bet pašlaik baidās to darīt, likumprojekta pieņemšana ir jo īpaši svarīga.

Bijuši vairāki mēģinājumi pieņemt Trauksmes cēlēju likumprojektu. Iepriekš Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, izskatījusi Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Trauksmes cēlēju aizsardzības likums” (Nr.851/Lp12), nolēma to noraidīt un iesniegt Saeimai izskatīšanai komisijas izstrādāto alternatīvo likumprojektu “Trauksmes celšanas likums”.

Pašreizējā likumprojekta redakcija ir visaptveroša un reizē kodolīga. Likumprojekta uzbūve atspoguļo rūpīgo Valsts kancelejas, likumprojekta izstrādes darba grupas pārstāvju, kā arī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputātu ieguldījumu.

Datu pārpilnība – ne vienmēr bagātība

Jau trīsarpusi mēnešus spēkā ir stājusies Vispārīgā datu aizsardzības regula, kas visā Eiropā nodrošina vienotu regulējumu personas datu apstrādei un aizsardzībai. Vistiešākajā mērā tā skar ikvienu komersantu, kas uzglabā un apstrādā fizisko personu datus, un jo vairāk šo datu ir komersanta rīcībā, jo lielāki ir datu apstrādes riski. Nodrošinot regulai atbilstošu uzņēmuma darbību, faktiski notiek šo risku apzināšana, preventīvi parūpējoties par to novēršanu. Un, lai arī liekas, ka šis process uzņēmējam sagādā virkni papildus rūpju, ilgtermiņā tas sniegs arī daudz ieguvumu. Ērtāka starptautiskā darbība, apgūstot jaunus Eiropas tirgus, zinošāki darbinieki un sakārtotas datu bāzes – ir tikai daļa no tiem. Un, protams, arī izvairīšanās no sodiem, kas var tikt piemēroti regulas pārkāpšanas gadījumos. Vairums pašmāju uzņēmumu vēl ir ceļā uz šo risku apzināšanu un novēršanu, saprotot, ka datu pārpilnība ne vienmēr ir bagātība – dažkārt tā var būt arī nasta.

Regulai visgatavākie ir lielie uzņēmumi

Ja pavērtē, cik gatavi regulas prasību ievērošanai ir Latvijas uzņēmumi, jāteic, ka visnopietnāk šī jautājuma sakārtošanai savlaicīgi pievērsās lielie uzņēmumi jeb tie, kuru kopējais apgrozījums sasniedz vismaz vienu miljonu eiro. Tikmēr datu apstrādes risku apzināšanas un novēršanas process vēl priekšā ir lielai daļai vidējo un mazo uzņēmumu. Šī tendence, protams, nepārsteidz – lielajiem uzņēmumiem ir lielākas datu saimniecības, kas pastiprina datu apstrādes riskus un liek arī nopietnāk paraudzīties uz šo risku novēršanu. Līdz ar to teju visi lielie uzņēmumi ir parūpējušies par auditu, kas ļāvis pa soļiem saprast tālāko rīcību un saplānot aktivitātes uzglabājamo datu aizsardzības nodrošināšanai.

Tiklīdz esam sapratuši, kādus personas datus uzglabājam un apstrādājam un kā uz tiem attiecas regula, varam ķerties pie šiem sagatavošanās darbiem – cik laika un līdzekļu ietilpīgs būs šis process ir ļoti atkarīgs no uzņēmuma darba specifikas. Vērtējot datu apstrādes riskus uzņēmumā, varu ieteikt iepazīties ar tehnoloģiju uzņēmuma SIA “Datakom” risku klasifikatoru, kurš tapa sadarbībā ar zvērinātu advokātu biroju “Vilgerts”, tas pieejams uzņēmuma mājaslapā. Novērtējuma klasifikatorā sagatavoti deviņi jautājumi, uz kuriem atbildot noteikti radīsies izpratne par potenciālo risku lielumu.

Var cerēt, ka riski neiestāsies, taču regulu tas neatceļ

Ikvienam uzņēmējam ir tiesības cerēt, ka datu apstrādes riski neiestāsies, klienti nerakstīs sūdzības Datu valsts inspekcijai un iespējamie sodi par regulas neievērošanu ies secen. Vēl nesen liela daļa uzņēmumu uzglabāja pilnīgi visus datus, kas nonāk viņu rīcībā, neizvērtējot, kura informācija netiek izmantota un tikai aizņem disku masīva vietu. Tas, ka gadiem uzkrātā informācija nav apkopota pārskatāmās datu bāzēs, ir otrs novērojums. Pirmkārt, var izrādīties, ka, uzglabājot šo informāciju pašreizējā veidā, tiek pārkāpta regula, otrkārt – pavisam noteikti šāda pieeja neveicina efektīvu uzņēmuma darbību. Turklāt novērots, ka ne tikai personas dati, bet arī komercnoslēpumi tiek uzglabāti datoros bez parolēm un šifrēšanas funkcijas – tā ir ļoti nevīžīga attieksme pret vērtīgu informāciju un tās uzglabāšanas drošību, un, ja regulas stāšanās spēkā veicinās šādu absurdu situāciju novēršanu, tas ir tikai paša komersanta interesēs.

Tāpēc, domājot par sagatavošanos regulas prasībām, ieteiktu uzņēmējiem to darīt pirmkārt sevis dēļ, nevis tāpēc, ka to pēkšņi pieprasa spēkā stājusies regula. Tieši ar šādu attieksmi sanācis sastapties Ziemeļvalstīs, kur uzņēmēji nevis jautā “kāpēc vajag?”, bet gan “ko vajag darīt?”, lai parūpētos, ka netiek aizskarts viņu klientu privātums. Regula ir stājusies spēkā, nav vajadzības uzdot retoriskus jautājumus par tās lietderību, labāk šo enerģiju ieguldīt uzņēmuma procesu efektivizācijā.

Izmantot iespēju atbrīvoties no liekas nastas

Nevaram noliegt, ka mūsdienās datiem ir izteikti liela vērtība. Un tomēr tikai tiem datiem, kurus likumīgi un racionāli izmantojam un kas ir nepieciešami organizācijas darbībai. Regula paredz dažādus izņēmumus, piemēram, attiecībā uz īpašas kategorijas datiem, ko uzglabā dažādas slimnīcas, jo šie dati ir nepieciešami personas ārstniecības vajadzībām – detalizēta slimību vēsture utt. Tomēr arī šajā gadījumā tiek uzglabāts daudz liekas informācijas. Piemēram, uzglabājot informāciju par konkrētā vecumā personai veiktu vakcīnu, visticamāk, nebūs svarīgi zināt, kā sauca medmāsiņu, kas šo poti veica. Un šis vārds/uzvārds ir personas dati, kam jābūt aizsargātiem un nav nepieciešamības tos nepamatoti uzglabāt.

Datu pārpilnība ne vienmēr ir bagātība, un līdz ar regulu ir pienācis laiks atbrīvoties no tās informācijas, kas drīzāk jau gadiem bijusi kā nasta, bet slinkuma vai citu iemeslu dēļ līdz šim nav sanācis no tās atbrīvoties. Kad reiz šī nasta var rezultēties arī nepatīkamos sodos, –  ir vērts saņemties un tikt no tās vaļā.

 

Autore ir GDPR un regulēto nozaru prakses vadītāja, ZAB “Vilgerts”