Diena: 29. augusts, 2018

Lēti, glīti… vienādi

Interjera dizainere Santa Meikulāne stāsta par ieguvumiem un bažām, kas rodas, Latvijā ienākot zviedru milzim IKEA

Pirms gada dizainere Santa Meikulāne un viņas birojs Lolot Design saņēma prestižo Amerikas Arhitektūras balvu par interjeru tā sauktajai Villa A Cēsu pusē. Strādājot pārsvarā ar augstas klases dizaina produktiem, Santa toreiz intervijā Ir atzina, ka gluži normāli ir interjerā sabalansēt luksusa klases mēbeles ar IKEA demokrātisko piedāvājumu. Šonedēļ Rīgā skandināvu mēbeļu ražošanas milzis atver veikalu, lielāko Baltijā. Šķita interesanti ar dizaineri pārrunāt, kā tas varētu ietekmēt vietējo mēbeļu tirgu, kādus plusus un mīnusus viņa saskata zīmola ienākšanai Latvijā.

«Esam Rietumu pasaulē,» jau sarunas sākumā atgādina Meikulāne. «Var patikt, var nepatikt Coca-cola, iPhone, Samsung, Tesla un daudzi citi globāli pazīstamie zīmoli, bet brīvajā pasaulē cilvēkam ir iespēja izvēlēties, ko pirkt. Arī uz IKEA ienākšanu Latvijā jāraugās tieši šādi — tā ir vēl vienas izvēles iespēja.»

Kā to vērtē arhitektu un interjera dizaineru vidē? «No tā, ka zviedri spējuši radīt šādu visā pasaulē pazīstamu uzņēmumu, kas izmanto valsts karoga krāsas un veicina atpazīstamību, lepošanos, varam mācīties un mācīties — tas ir viens aspekts. Otrs, sociālekonomiskais — Latvijas galdnieki satraukušies, ka IKEA tiem atņems klientus, nāksies bankrotēt. Es saku: beidziet čīkstēt! Iespējams, tagad jums būs jārada par vienu pakāpi labāks produkts un jāmēģina pārdot arī ārpus Latvijas. Vienkārši vairāk jākustina smadzenes!» Santa Meikulāne uzskata: ļoti labi, ka luksusa nišā mums ir mēbeļu ražotāji, kuri veiksmīgi eksportē, piemēram, ziemeļnieciskais MINT vai art deco stilā strādājošais Morozov&Son, kas eksportē gan uz Maiami, gan uz austrumu pusi. Taču viņai gribas sabukņīt demokrātiskākas cenu grupas ražotājus. «IKEA ir nevis jauns šķērslis, bet attīstības iespēja!»

Dizainere min arī mīnusu saistībā ar IKEA: Latvijā tam nepieciešamos produktus vai to sastāvdaļas ražojot tikai pāris uzņēmumu. Savukārt Lietuvā — vairāk nekā 30. «Lielais jautājums valdībai: kāpēc enerģētiskās un daudzas citas izmaksas ir tik augstas, ka mūsu uzņēmumus lielu starptautisku pasūtītāju acīs padara konkurēt nespējīgus?» Vēl kādi mīnusi? «IKEA ir ražotājs, kura izstrādājumu kādus gadus palieto un tad izmet, līdzīgi kā apģērbu nišā H&M, Zara vai Mango. Mani interesē, vai IKEA pievērsīsies recycled (pārstrādāts — red.) virzienam, piemēram, no reģiona plastmasas izstrādājumiem. Demokrātisko apģērbu nišā tas jau tiek darīts. Es domāju, ka tādā veidā kompānija sev piešķirtu citu vērtību. Jau tuvākajā laikā par to būs jādomā daudziem pasaules uzņēmumiem, jo jāsaudzē daba.»

Vai skandināvu lētās mēbeles Latvijas sabiedrības dzīvesstilā var ienest jaunas vēsmas? Vienādie un tomēr gaumīgie studentu, jaunu ģimeņu istabiņu iekārtojumi no IKEA, ko var aplūkot interneta vietnē Pinterest, būtu laba pārmaiņa 90. gadu masu gaumei, ko ietekmēja no Polijas ievestie aksesuāri, mēbeles. Tā joprojām saglabājusies daudzos mājokļos. «Poļiem tagad gaume mainījusies,» dizainere jautājumu pavērš pozitīvā gultnē. Jūnijā bijusi komandējumā Polijā, jo biroja mēbeļu segmentā parādījies daudz jaunu, interesantu poļu ražotāju. «Tā ir milzīga ekonomika, kas reiz varbūt bija Eiropas Ķīna, bet tagad uzaudzējusi muskuļus — taisa stilīgas, kvalitatīvas dizaina lietas par 30% izdevīgāku cenu nekā itāļu un vācu ražotāji. Poļi viņus izkonkurē.» Turklāt poļi ar saviem ražojumiem rīkojoties saimnieciski. Dizaineri pārsteigusi Katovice — pilsēta, kas reiz bijusi derīgo izrakteņu ieguves rūpniecības centrs, tad to skāris pagrimums, bet tagad notiek atdzimšana. «Tā investē kultūras celtnēs. Ir supermodernas, brīnišķīgas ēkas. Piemēram, koncertzāle ar lakonisku arhitektūru un izcilu iekštelpu risinājumu — gan no dizaina viedokļa, gan izpildē. Pirkuši nevis itāļu krēslus savai koncertzālei, bet poļu. Arī margu un citos sarežģītos risinājumos izmantojuši poļu piedāvājumus, tādā veidā atbalstot savu ekonomiku.» Latvijai tas būtu vērtīgs ieteikums, lai gan arī mums ir labi piemēri: valstiska mēroga projektos — trīs koncertzālēs, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, arī Saeimā — iesaistīta Rīgas Krēslu fabrika, «kas ir forši — tiek nodarbināts vietējais darbaspēks, atbalstīts pašmāju bizness».

Atgriežoties pie masu gaumes izmaiņām, ko Latvijā varētu atnest lielais skandināvu mēbeļu ražotājs, Meikulāne ar pārliecību saka — tā noteikti notiks, bet piebilst, ka «latviešiem laba gaume bijusi vienmēr». Tagad, pēc dizaineres domām, «cilvēki varēs braukt ne tikai uz Gemosu, būs alternatīva», viņa iezīmē IKEA konkurentu, kurš tirgo lakoniska dizaina traukus par demokrātisku cenu.

Pavaicāta, vai zemo cenu mēbeles nenes līdzi risku — kaitīgu ietekmi uz veselību, piemēram, no izmantotās līmes izgarojumiem —, dizainere saka: «Domāju, ka šie lielie ražotāji ievēro normas un nekā ļoti kaitīga tur nevar būt. Neražo jau vairs no azbesta, tādas lietas vienkārši nenonāk tirgū. Protams, nianses ir vērts pētīt.»

Meikulāne pati strādā ar ekskluzīviem projektiem — nesen pabeigusi darbu pie elektroniskās naudas iestādes Transact Pro biroja izveides Rīgā. Taču reizēm viņai patīk izveidot interjeru nelielam dzīvoklītim, kurā bieži liek IKEA mēbeles. «Protams, izvērsties lidojumā varu ar lielo ekskluzīvo ražotāju mēbelēm, izspēlēt dažādas inovācijas. Tomēr pasmaidu par cilvēkiem, kuri kategoriski ir pret demokrātiskajiem interjeriem. Mēs Latvijā, galu galā, neesam piedzimuši ar sudraba karoti mutē. Nav mums tādas stabilas aristokrātijas. Tāpēc neredzu pamata vīpsnāt par IKEA mēbelēm.»

Ko dizainere saka par to, ka lēto preču ražotāji izmanto dizaina flagmaņu idejas? «Pārsvarā tas, ko viņi piedāvā, patiešām ir rimeiki,» Meikulāne saka. «Vienu krēsla kāju izmaina citā leņķī, un tas uzreiz vairs nav Patrīcijas Urkiolas (Patricia Urquiola) dizains. Es vienmēr būšu Urkiolas un citu jaunradītāju pusē, taču tas ir koks ar diviem galiem: pateicoties lētāku preču ražotājiem, labs dizains kļūst pieejams masām.»

Pirms lielā skandināvu milža parādīšanās Latvijā Meikulāne aizdomājusies arī filozofiskā aspektā — par to, kā dizaina virtuālā un ekonomiskā pieejamība unificē cilvēku izpratni par dzīvestelpu. «Paskatoties globāli — vienādošana notiek daudzās jomās. Pagaidām vēl pasaulē runājam dažādās valodās, bet ietekmējamies no vienām un tām pašām bildītēm Pinterest vai Instagram — ēdiena, apģērba, interjera. Šādos apstākļos aizvien lielāka vērtība būs cilvēkiem, kuri nāks ar pilnīgi jaunu ideju.»

Vai viņa uzskata, ka novatoriskas idejas varētu rasties tieši Latvijā? «Jā, tikai ir jādomā, kā to veicināt.» Viens piemērs. Pēc Meikulānes domām, ir absurds, ka 28 gadus cērtam kokus un tirgojam tos paletēs. «Daudz grūtāk ir radīt produktu ar pievienoto vērtību, piemēram, mēbeles, jo ir jāiegulda un peļņa nāk nevis uzreiz, bet pēc ilgāka laika. Mums joprojām dominē postpadomju domāšana: šodien nozāģēju, rīt pārdodu un parīt laimīgs braucu uz Turcijas kūrortu atpūsties.» Viņa izstāsta itāļu mēbeļu veiksmes stāstu, kas sākās pagājušā gadsimta 60. gados, kad Itālijas zinātnieki atklāja polikarbonāta formulu un bankas kopā ar valdību izveidoja atbalsta sistēmu dizaina mēbeļu ražotājiem. Šādi radās ikoniskie mēbeļu zīmoli, kuri šobrīd ar savu produkciju apgādā visu pasauli. Meikulāne iesaka Latvijas valdībai par to padomāt. Šobrīd nodokļu politika un attieksme pret mazajiem ģimenes uzņēmumiem, kā arī lielākiem ražotājiem, pēc viņas domām, drīzāk nodrošina no citām valstīm ievesto, nevis vietējo zīmolu veiksmes stāstu.

Ēdienkarte

Melna kafija
Zāļu tēja
Žāvētas vīģes

Varonis pret bezgodi

Bija redzams gan augstākais, gan zemākais, ko politiķi var sabiedrībai piedāvāt

Pagājušajā sestdienā Amerikā nomira senators Džons Makeins. Arī Latvijai tas ir sāpīgs zaudējums, jo Makeins Vašingtonā bija viens no redzamākajiem un stingrākajiem Krievijas atdzimstošā imperiālisma pretiniekiem, un baltieši vienmēr varēja paļauties uz viņa atbalstu.

Tomēr viņš bija arī kas vairāk — patriotisks demokrātisko ideālu aizstāvis. Ne mūsdienās, ne arī «vecajos labajos laikos» nav bijis daudz politiķu, kurus varētu saukt par paraugu citiem. Makeins noteikti ir šajā nelielajā — nekautrēsimies no šī vārda — varoņu pulkā.

Tiesa, viņš bija pierādījis milzīgu drosmi jau pirms iesaistīšanās politikā. Makeins nāca no Amerikas elites. Gan vectēvs, gan tēvs bija admirāļi, māte — naftas magnāta mantiniece. Tomēr viņš brīvprātīgi pieteicās dienēt Vjetnamā, kur viņa lidmašīnu notrieca virs Hanojas un pats Makeins piecus gadus pavadīja gūstā. Viņu bieži spīdzināja, bet, par spīti ciešanām, viņš divas reizes atteicās no vjetnamiešu piedāvājuma atbrīvot viņu kā admirāļa dēlu, jo militārais goda kodekss paredz, ka gūstekņi tiek atbrīvoti tādā secībā, kādā tie krituši ienaidnieku rokās.

Taču pat šāda gandrīz pārcilvēciska drosme ārkārtas apstākļos ne vienmēr nozīmē, ka ikdienas dzīvē cilvēks ir gatavs turēties pie principiem. Makeina garajā un raibajā politiskajā karjerā viņš, bez šaubām, arī kļūdījās, kā pats to atzina savā pēc nāves izplatītajā paziņojumā saviem līdzpilsoņiem, tomēr viņam nekad nevarētu pārmest gļēvu izvairīšanos vai laipošanu jautājumos, kuri viņam šķita principiāli svarīgi.

Par spīti bailēm un dusmām, kuras pārņēma Ameriku pēc 11. septembra uzbrukumiem, kad jebkuri līdzekļi likās pieņemami, lai apkarotu terorismu, viņš bija viens no retajiem, kuri skaļi un neatlaidīgi iestājās pret aizdomās turēto spīdzināšanu.

Zem Makeina goda bija akceptēt nekrietnu baumu izplatīšanu pat par saviem politiskajiem oponentiem. Kad 2008. gadā viņš bija republikāņu partijas prezidenta amata kandidāts, tikšanās reizē ar vēlētājiem kāda sieviete nosauca viņa sāncensi Obamu par neuzticamu «arābu». Makeins atbildēja: «Nē, kundze. Viņš ir godīgs ģimenes cilvēks, pilsonis, bet tā sanācis, ka mums ir atšķirīgi viedokļi vairākos būtiskos jautājumos.»

Laikā, kad visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā, spēkā pieņemas agresīva politiska neiecietība, kas cīņā par varu liek lietā zemisku emociju uzkurināšanu, Makeina rādītais paraugs ir jo sevišķi svarīgs. Viņa gatavība ne tikai riskēt ar dzīvību savas valsts un ideālu vārdā, bet arī atteikšanās izmantot naidu kā ieroci politiskajā cīņā ir mēraukla, pēc kuras būtu jāmēra jebkura politiķa raksturs, lai kāda būtu viņa programma.

Ne tikai amerikāņi, bet arī visi ASV sabiedrotie sevišķi sāpīgi izjūt kontrastu starp mūžībā aizgājušo senatoru un vēl aizvien Baltajā namā sēdošo prezidentu. Krasāku pretstatu grūti iedomāties.

Kamēr Makeins atradās gūstā Vjetnamā, Tramps izvairījās no dienesta, apgalvojot, ka viņam kaut kas neesot kārtībā ar papēdi. Kamēr Makeins aizstāvēja Obamu kā līdzpilsoni, Tramps bija viens no galvenajiem melu izplatītājiem par pirmā melnādainā prezidenta pavalstniecību. Kamēr Makeins iestājās pret spīdzināšanu, Tramps par to tīksminājās. Kamēr Makeins aizstāvēja demokrātijas ideālus un valstu tiesības uz pašnoteikšanos, Tramps pielīda diktatoriem.

Kopš 2016. gada vēlēšanām Tramps ir ieguvis noteicošu ietekmi republikāņu partijā. Gandrīz visi partijas biedri, to skaitā tie, kas viņu agrāk kritizēja, no viņa baidās un izvairās par viņu pateikt ko sliktu. Izņēmums, protams, bija Makeins, kurš līdz mūža pēdējām dienām iestājās pret Trampa gatavību nodot ideālus, kurus Makeins uzskatīja par Amerikas būtību. Pēc Trampa tikšanās ar Putinu Helsinkos jūlijā Makeins publiski paziņoja — «neviens prezidents līdz šim nav sevi tik pilnīgi pazemojis tirāna priekšā».

Tramps, protams, darīja visu, lai pazemotu pašu Makeinu. Viņš ņirgājās par dienestu Vjetnamā — «dodu priekšroku tiem, kuri nekrita gūstā» —, atteicās viņu pieminēt, kad bija jāparaksta Makeina vārdā nosaukts militārais budžets, un pēc senatora nāves izteica līdzjūtību ģimenei, bet neko par pašu Makeinu. Pirmdien no rīta visā Vašingtonā karogi bija nolaisti pusmastā — izņemot virs Baltā nama. Tikai pēcpusdienā, kad ne tikai viņa padomnieki un politiskie sabiedrotie, bet arī veterānu organizācija ar diviem miljoniem biedru bija aicinājusi Trampu tomēr izrādīt pienācīgo cieņu, beidzot tika izplatīta preses relīze, atzīstot, ka Makeins ir kaut ko darījis Amerikas labā, un nosakot, ka karogs arī virs Baltā nama tiks nolaists pusmastā.

Varonība pret tukšu lielīšanos. Ideāli pret oportūnismu. Patriotisms pret šķeltniecisku patmīlību.

Aizgājušajās dienās Vašingtonā bija redzams gan augstākais, gan zemākais, ko politiķi var sabiedrībai piedāvāt. No tā var mācīties ne tikai amerikāņi vien. Un paturēt prātā Makeina atbildi žurnālistei, kura prasīja — kādu uzrakstu jūs vēlētos uz sava kapa pieminekļa?

«Viņš kalpoja savai valstij.»

Komentārs 140 zīmēs

Viltus ziņas, īstas restes. Policija aizturējusi portāla īpašnieku, kurš apzināti izplatījis nepatiesu informāciju, lai piesaistītu lasītājus.

Ar četru gadu nokavēšanos. Pēc Krievijas sportistu svītrošanas par dopingu Melbārža četrinieks atzīts par Soču olimpisko spēļu uzvarētāju.

Shizma. Kamēr pāvests Īrijā atvainojas par netikliem garīdzniekiem, bijušais Vatikāna sūtnis ASV viņu apsūdz kāda kardināla piesegšanā.

Zilonis un muša

Kļaviņa kompensāciju skandāls liek apšaubīt KNAB neatkarību

Kā izskatās zilonis, kas izpūsts no mušas, pašlaik mēģina izstāstīt premjerministrs Māris Kučinskis, kas skandālu par informācijas noplūdi apvienības biedra Askolda Kļaviņa transporta kompensāciju lietā nupat stājies salīdzināt ar šādu būtni. Taču spārni šādam kustonim ir, tātad sekas var būt tālejošas.

Jāatgādina, ko premjerministrs uzskata par mušu. 21. jūnijā KNAB lūdza Saeimu izdot kratīšanai Zaļo un Zemnieku savienības deputātu Kļaviņu. Taču par gaidāmajām nepatikšanām viņu jau 15. maijā telefoniski brīdināja Latvijas Zaļās partijas biedrs, bijušais premjerministrs Indulis Emsis, kas šādu informāciju, kā pats teica Kļaviņam, ieguvis iepriekšējā dienā Saeimā, kur 14. maijā ZZS spriests par Kļaviņa gaidāmajām problēmām ar kompensācijām. Kučinskis nenoliedz, ka paudis apvienības kolēģiem bažas par Kļaviņa nonākšanu vēlēšanu sarakstā. Bet par KNAB interesi par Kļaviņa kompensācijām Kučinskis acīmredzot uzzinājis no KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes.

Droši vien premjerministrs uzskata to visu par sīkumu tāpēc, ka, pirmkārt, Kļaviņa pārdeklarēšanās uz Liepāju, lai varētu transporta kompensācijās saņemt 13 tūkstošus eiro, tiešām var šķist nieks, salīdzinot, piemēram, ar Šlesera un Lemberga savulaik Rīdzenē apspriestajām vai šobrīd citās istabās par daudzus simtus miljonu vērtiem projektiem zīmētajām shēmām.

Otrkārt, kā uzsver Kučinskis un Straume, informācijas noplūde nav traucējusi Kļaviņa lietas izmeklēšanai. Nudien, Kļaviņš, pat zinādams par KNAB izmeklēšanu, nevarēja noslēpt saņemtās kompensācijas.

Taču spārnotais zilonis šajā Kučinska trauku veikalā ir fakts, ka KNAB priekšnieks ir informējis premjerministru par biroja interesi par viņa politiskās apvienības biedru. Vēl nezinām, kādā veidā un apjomā informēja, taču premjerministrs uzskata par vajadzīgu pastāvīgi uzsvērt, ka tā neesot bijusi «detalizēta» informācija. «Par detaļām man neko nestāstīja, vai tas būtu KNAB vadītājs vai ģenerālprokurors,» viņš saka intervijā žurnālam Ir. «Straumes kungs mani informēja vienīgi, ka šādas lietas ir.»

Vaicāts, uz kāda likuma pamata KNAB priekšnieks stāsta viņam par biroja izmeklēšanām, Kučinskis neatbild un atjautā: «Jūs domājat, ka atsevišķos gadījumos premjeram nav jāzina, kas notiek valstī?»

Atbilde ir viņa jautājumā — nē, atsevišķos gadījumos premjerministram nav jāzina, un šie atsevišķie gadījumi pilnīgi noteikti ir tiesībsargāšanas iestāžu izmeklēšanas par politiķu iespējamajiem likumpārkāpumiem. Tāpēc Kučinska it kā retoriskā taujāšana norāda uz ļoti nopietnu problēmu.

Kā redzam, ZZS ļaudis bija labi informēti par kriminālprocesa virzību pat šādā, premjerministra ieskatā sīkā un nesvarīgā gadījumā. Bet, ja kriminālprocess būtu, viņaprāt, patiešām nopietns — par valdības ministra vai paša premjerministra likumpārkāpumiem?

Tas būtu tikai minējums, tomēr — vai premjerministrs tagad nav netīšām atbildējis uz jautājumu, kāpēc oligarhu korporācija pieļāva Militārās izlūkošanas dienesta darbinieka Straumes nonākšanu KNAB priekšnieka amatā? Kučinskis uzsver, ka birojā «beidzot nav iekšējo strīdu». To viņš pirms vairāk nekā gada, virzīdams Straumi apstiprināšanai amatā, bija nosaucis kā jaunā priekšnieka galveno uzdevumu. Taču pašlaik diemžēl ir iemesls jautāt, vai vēl svarīgāks nebija uzdevums informēt premjerministru par to, «kas notiek valstī». Tā, kā to pašlaik redzam Kļaviņa lietā.

Hipotētiski var iedomāties, ka bijušajam drošības iestādes darbiniekam Straumem šķita normāli informēt valdības vadītāju par norisēm valstī. Tas ir drošības dienestu uzdevums — sniegt izpildvarai lēmumu pieņemšanai nepieciešamo informāciju.

Taču KNAB ir neatkarīga tiesībsargāšanas, nevis drošības iestāde. Ja attiecības starp KNAB priekšnieku un premjerministru ir likumiski un ētiski tik slidenas, kā pašlaik izskatās, abi ne tikai diskreditē KNAB darbu, bet arī rada priekšnoteikumus biroja izmantošanai valdošo politisko spēku interesēs.

Pieņemsim, ka Kučinskis apmierinās ar «vispārīgu» informāciju, ko viņam pastāsta Straume. Taču nākamais premjerministrs var būt prasīgāks un gribēt krietni detalizētāku informāciju, kā arī var norādīt, kam valstī jānotiek korupcijas apkarošanā.

Ģenerālprokuratūra nolēmusi nesākt kriminālprocesu par iespējamu informācijas izpaušanu no KNAB, par ko bija saņēmusi ziņas no paša KNAB. Satversmes aizsardzības birojs pirmdien informēja, ka pārbaudīšot, vai Kučinskim un Straumem ir saglabājama speciālā pielaide valsts noslēpumam. Tikmēr KNAB cenšoties noskaidrot, kā informācija par kriminālprocesu kļuvusi zināma ar izmeklēšanu nesaistītām personām. Nu, lai izdodas.

Tomēr vissvarīgāk ir viest skaidrību, vai sabiedrība var uzticēties KNAB kā neatkarīgai un politiski neietekmējamai korupcijas apkarošanas iestādei. Lai arī ko stāstītu zooentomologs Kučinskis un lai kā pat neilgi pirms vēlēšanām melotu ZZS darboņi, kurš, kuram, kad un ko autobusa pieturā vai analītiska darba rezultātā ir teicis, politiķi nāk un iet, bet sabiedrībai jābūt pārliecībai, ka korupcijas apkarotāji nestaigā līdzi valdošajiem politiskajiem vējiem.

Komentārs 140 zīmēs

Kamēr nav cietumā, var tiesāt? Apšaubāmo tiesnešu apšaubāmiem lēmumiem iestājies noilgums, tāpēc tie jāvērtē prokuratūrai, skaidro AT vadītājs Bičkovičs.

Skolās deficīts. Pirms jaunā mācību gada sākuma Rīgas skolās trūkst vairāk nekā 350 darbinieku.

Genocīds turpinās. ANO misija aicina saukt pie atbildības Mjanmas militārās amatpersonas par noziegumiem pret etniskajām minoritātēm.

Jauni rekordi

Kamēr vācieši un krievi paraksta miera līguma pielikumus, rīdzinieki sasniedz jaunus sporta rekordus un atklāj teātra sezonu

Svētdienā, 25. augustā, riteņbraucēju biedrība Marss sarīkoja vieglatlētikas sacīkstes vīriešiem. Dalībnieku skaits nebija liels, bet sasniegtie rezultāti — augsti. Dažu uzvarētāju rezultāti: 200 metru skrējiens — 24 sekundes, kas bija jauns biedrības rekords; augstlēkšana ar ieskriešanos — 1,36 metri, tāllēkšana ar ieskriešanos — 5,92 metri, 5000 metru skrējiens — 17 minūtes, 23 sekundes. Biedrība Marss bija nodibināta jau 1907. gadā, divus gadus vēlāk tās vajadzībām uzcēla velotreku toreizējās Pēterburgas šosejas malā (tagad Brīvības gatve 207). Biedrības paspārnē jau gadiem trenējās arī vieglatlēti. Vairāki biedrības dalībnieki bija piedalījušies 1912. gada olimpiskajās spēlēs Stokholmā Krievijas komandas sastāvā.

27. augustā, neilgi pirms vācu armijas pilnīgas sakāves Pirmajā pasaules karā, Vācija un Padomju Krievija Berlīnē parakstīja Brestļitovskas miera līguma papildvienošanos. Vācija apņēmās neatbalstīt Padomju Krievijai naidīgus spēkus, kā arī abas valstis parakstīja vienošanos par finanšu un privāttiesību jautājumiem. Taču nozīmīgākā papildlīguma daļa noteica savstarpējo robežu demarkāciju un transporta koridoru izveidi.

Šī līguma IV nodaļa attiecās uz Latviju, Igauniju un Lietuvu. Jau tās ievadā bija norādīts, ka Krievija atsakās no suverēna tiesībām bijušajās Igaunijas un Vidzemes guberņās, kā arī Latgalē, un apņemas neiejaukties šīs teritorijas iekšējās lietās, ko tālāk noteikšot paši iedzīvotāji. Turpmākie punkti paredzēja ļoti labvēlīgus nosacījumus Padomju Krievijas preču tranzītam caur Igauniju un Vidzemi, kā arī Tallinas, Rīgas un Ventspils ostām.

Realitātē gan ar Baltijas iedzīvotāju pašnoteikšanos tika saprasta Baltijas valsts dibināšana vācu pārraudzībā. To neslēpa arī vācu okupācijas varas kontrolētā prese, kas nākamajā dienā Latvijas iedzīvotājiem parakstīto līgumu skaidroja ar vārdiem: «Papildus līguma saturs vēl nav izziņots, bet gan zināms, ka viņā no Krievijas puses apstiprināta Vidzemes un Igaunijas atdalīšanās no Krievijas un pievienošanās pie jaundibināmās ar Vāciju saistītas Baltijas valsts. Kad (..) līgumi būs izsludināti, tad būs zināmas nākamās Baltijas valsts robežas uz Krievijas pusi. Ka Kurzeme, kura līdz šim bija nodibinājusies par atsevišķu «hercoga valsti», tagad no sava sevišķā stāvokļa atteiksies un pievienosies kopējai Baltijas valstij, par to nav šaubu.»

Augusta beigās jaunajai sezonai gatavojās Rīgas Latviešu teātris, kura rīcībā uz trim gadiem bija nodots 2. pilsētas jeb krievu teātris (tagad Latvijas Nacionālais teātris). Vēl 1868. gadā Rīgas Latviešu biedrības paspārnē dibinātā teātra darbība iepriekšējos trīs kara gadus bija ļoti apgrūtināta — pieredzējušo aktieru rindas bija retinājuši iesaukumi armijā un došanās bēgļu gaitās. Savās jaunajās telpās teātris 1. septembrī plānoja izrādīt Aspazijas lugu Ragana. Atsauksmes pēc izrādes bija pozitīvas, kādam kritiķim vienīgi nebija paticis ceturtais cēliens, kam «pie vainas bijusi kļūdaina skatuves apgaismošana ar par daudz spilgtu elektrisko lampiņu gaismu, to kvēle apžilbināja skatītājus tā, ka darbība uz skatuves palika nepārredzama».

Vasaras nogalē Rīgā par deficīta preci bija kļuvusi vēl kāda prece — katli. Tikai atsevišķās tirdzniecības vietās vēl bija nopērkami daži čuguna vai skārda katli. Cilvēki meklēja darbnīcas un meistarus, kuri varētu salabot vecos, jau savu laiku nokalpojušos virtuves piederumus, arī katlus, kastroļus un emaljētos podus. Par «izlāpītājiem — lietpratējiem» presē minēta kāda Tiltiņa un biedra atslēgu un skārda lietu darbnīca Suvorova ielas nr. 44 pagrabā (tagad Barona iela).

Akači

Šonedēļ Ir saņēma negaidītu uzslavu. Publiskojot ziņojumu par tiesnešu pieļautām kļūdām maksātnespējas lietās, Augstākās tiesas priekšsēdētājs pateicās Ir un citiem žurnālistiem par to, ka esam pievērsuši uzmanību tiesu sistēmas problēmām. Patiešām, pērn veiktais kolēģes Indras Sprances pētījums par gadu garumā pieļautiem likumpārkāpumiem atsevišķu tiesnešu darbā rezultējies ar bezprecedenta atbildi no tiesu sistēmas!

Pēc tam, kad šā gada sākumā jomas vadība centās pārliecināt sabiedrību, ka problēmas palikušas tālu pagātnē un nav tās jākustina, īpaša Tieslietu padomes aicināta ekspertu grupa tomēr ieurbās vairākos desmitos aizdomīgu lietu, un tagad publiskoti tās secinājumi.

Lielākais nopelns šā rezultāta sasniegšanā gan ir pašiem tiesnešiem, kuru vidū beidzot, šķiet, ir sakrājusies kritiskā masa, kas skaļi pieprasa pārmaiņas.

Lai gan darba grupas ziņojums reizēm ir ļumīgi mīksts kā purva sūna pār akaci — tikai diviem ekspertiem «no malas» ir dūša vietām iedurt mietu un pamērīt dziļumu —, tomēr tajā  skaidri nosaukti vairāki tiesneši, kuri pieļāvuši rupjas kļūdas vai ļaunprātības.

Jāgaida nākamie soļi — vai prokuratūra redzēs pamatu rīkoties? Kā tieši tiks uzlabota tiesnešu regulārā vērtēšana? Pašlaik visi rupjās kļūdas pieļāvušie tiesneši turpina darbu, jo ne tikai viņu grēki, bet arī iespēja pašas sistēmas ietvaros viņus sodīt ir palikusi pagātnē. Latvijas Republikai kā tiesiskai valstij jāatrisina interesants kāzuss — kā panākt, ka pilsoņi atgūst ticību godīgai tiesai, ja ar zeltītu ģerboni kaklā to turpina spriest tie, pār kuru godaprātu un cieņu pret likumu ir tik pamatīga ēna?

Finanšu instrumenti: vai efektīvs ES atbalsta veids?

Līdz šim populārākais Eiropas Savienības (ES) atbalsta saņemšanas veids ir bijis projekta līdzfinansējums neatgriežamā granta veidā. ES veiktie izvērtējumi liecina, ka granti nav bijuši nedz pietiekami apjoma ziņā, nedz gana efektīvi uzņēmējdarbības un ES dalībvalstu konkurētspējas veicināšanai līdz nepieciešamajam līmenim.

Jau vairākus plānošanas periodus tiek pakāpeniski ieviests vēl viens atbalsta veids. 2007. –2013. gada plānošanas periodā tie bija finanšu inženierijas instrumenti (FEI), bet 2014. – 2020. gada plānošanas periodā finanšu instrumenti (FI). Šādu atbalstu ir iespējams izsniegt vairākkārtīgi, līdz ar to var aptvert arī plašāku uzņēmēju loku. Latvijā populārākie no tiem ir kredīti un garantijas, mazāk populāri – riska kapitāla ieguldījumi un vēl dažādi citi ieguldījuma kapitālā veidi, kas ir populārāki citās dalībvalstīs.

Finanšu instrumentu kā ES atbalsta mehānisma ieviešana nav bijusi vienkārša. Eiropas Revīzijas palāta (ERP) ir veikusi lietderības revīziju par FEI ieviešanu 2007. – 2013. gada plānošanas periodā, lai gūtās mācības varētu ņemt vērā turpmākajos plānošanas periodos.

Kopumā 972 Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un 52 Eiropas Sociālā fonda (ESF) FEI izmantoja 25 dalībvalstis, starp kurām ir arī Latvija. Plānošanas perioda beigās pēc 2014. gadā apkopotajiem datiem ES kopumā FEI ietvaros tika izmaksāti 16 miljardi eiro, kas ir visai ievērojama summa. Salīdzinājumam iepriekšējā (2000. – 2006. gada) periodā finanšu instrumentu ietvaros tika izmaksāti tikai 1,3 miljardi  eiro.

Informācijas avots: ERP ziņojums No 19/2016 “Implementing the EU budget through financial instruments — lessons to be learnt from the 2007-2013 programme period”, pieejams: www.eca.euopa.eu.

Iepriekš minētie ir dalītās pārvaldības instrumenti, kuru ieviešanas efektivitāti lielā mērā nosaka pati dalībvalsts. Papildus tiem pastāv arī tādi finanšu instrumentu veidi, ko Eiropas Komisija pārvalda centralizētā veidā. 2007. – 2013. gada periodā tajos tika izmaksāti 5,5 miljardi eiro, un to izmantošana notika visā ES teritorijā.

ERP ir konstatējusi, ka FEI piešķirtie līdzekļi lielā mērā ir tikuši ieguldīti pēdējā brīdī, lai izvairītos no neizmantotās naudas atgriešanas ES kopējā budžetā, bet nevis komersantu atbalstam, kā tas bija sākotnēji paredzēts. 2014. gada beigās (gadu pēc plānošanas perioda beigām, bet vēl attiecināmības perioda ietvaros) bija izmantoti tikai 57% no paredzētā finansējuma. Pēdējā pieejamā informācija liecina, ka Grieķija, Nīderlande un Austrija neizmantoja pat pusi no FEI piešķirtā finansējuma. Vairākas valstis, kurām bija piešķirtas papildu subsīdijas, perioda pēdējos gados bija izlietojušas mazāk par ES vidējo (Itālija, Spānija, Ungārija, Apvienotā Karaliste). Jāpiezīmē, ka Latvija un Lietuva uz attiecināmības perioda beigām bija izmantojušas gandrīz visu paredzēto finansējumu.

Finanšu instrumentu atbalstu var izmantot vairākkārt, tomēr realitātē diemžēl atkārtoti izmantoti tika mazāk nekā trešdaļa finanšu instrumentu. Gan dalītās pārvaldības, gan centralizētās pārvaldības gadījumā nav veicies ar privātā līdzfinansējuma piesaisti. Tajā pat laikā pārvaldības izdevumi ir bijuši nesamērīgi augsti.

ERP iesaka samazināt tik lielu fondu pārvaldnieku skaitu, vairāk motivēt dalībvalstis izmantot centralizēti pārvaldītos fondus, tādējādi optimizējot administratīvos izdevumus. Ieteicams līgumos ar fondu pārvaldniekiem noteikt tādu atlīdzības izmaksas kārtību, kas būtu proporcionāla konkrētā fonda aktivitātei, piemēram, izsniegto kredītu un garantiju apjomam. Jau šobrīd dalībvalstis var izmantot Eiropas Investīciju bankas (EIB) starpniecības pakalpojumus. EIB finanšu instrumenti izsniegšanai piesaista Eiropas Investīciju fonda līdzekļus. Diemžēl ERP ir konstatējusi, ka 2007. – 2013. gada plānošanas periodā tikai 40% EIB administrēto FEI ir sasnieguši gala saņēmējus, kas ir vēl mazāk nekā pašu dalībvalstu administrēto fondu gadījumā.

Tā kā dalītās pārvaldības instrumenti diezgan nopietnā apjomā nebija sasnieguši mērķauditoriju – mazos un vidējos uzņēmumus, Eiropas Komisija, pamatojoties uz pašas izdotajām Vadlīnijām, pagarināja finanšu instrumentu attiecināmības periodu līdz 2017. gada martam, kas īsti neatbilst ES noteiktajai lēmumu pieņemšanas hierarhijai. Citiem vārdiem sakot, “normālā” kārtībā liela daļa no FEI būtu uzskatāmi par neattiecināmiem un atmaksājami budžetā.

Rēķinot, cik liela ir summa, kuru vajadzētu atgriezt budžetā, ERP konstatēja, ka Eiropas Komisijas rīcībā nemaz nav pilna nepieciešamā informācija par reālo situāciju dalībvalstīs saistībā ar FEI izlietojumu. Ņemot vērā, ka šis ir brīdis, kad notiek 2007. – 2013. gada plānošanas perioda noslēguma finanšu pārskatu apstiprināšana, ERP ir apņēmusies sekot līdzi, vai līdz nākamajam gada pārskatam Eiropas Komisija būs ieguvusi pilnīgu un ticamu informāciju par reālo situāciju ar finanšu instrumentu izmantošanu un par neizmantoto summu apmēru.

Salīdzinājumam nesen izveidots ES tiešās pārvaldības instruments – Eiropas Stratēģisko investīciju fonds. Šis fonds paredz caur Eiropas Investīciju banku investēt 33,5 miljardus eiro ES īstenotajos projektos, tā papildus līdz 2020. gadam piesaistot vismaz 500 miljardus eiro privāto investīciju.

Finanšu instrumentu investīcijas noteikti nav domātas, lai konkurētu ar komercbanku kredītiem un garantijām, bet gan lai aizpildītu “robu” ekonomikā: kredīti, garantijas un citi atbalsta instrumenti ir domāti tiem uzņēmumiem, kuru aktīvi nav pietiekami, lai saņemtu šādu kredītu vai garantiju komercbankā. ERP konstatēja, ka daudzas valstis nav pietiekami labi veikušas tirgus izpēti, kas lielā mērā ir noteicis nepareiza instrumenta izvēli un attiecīgi nepietiekamu interesi par tiem.

Papildus tam ERP ir izteikusi virkni priekšlikumu regulu izmaiņām attiecībā uz FI. Daļa no tiem jau ir iestrādāti 2014. – 2020. gada plānošanas perioda dokumentos. Piemēram, dalībvalstīm finansējums, kas domāts FI atbalstam, tiek ieskaitīts pa daļām. Tas nozīmē, ka katrs nākamais maksājums tiek veikts tikai tad, kad ir sasniegti zināmi rezultatīvie rādītāji. Tirgus izpēte ir obligāta un tās rezultāti ir jāpublicē, tomēr aizvien netiek prasīts neatkarīgs tās novērtējums. Lai izvairītos no nevajadzīgi liela FI skaita, ir atļauts tos kombinēt. Papildus tam Eiropas Komisija ir izveidojusi konsultatīvo platformu https://www.fi‑compass.eu.

Dažādi FI ir pieejami arī lauksaimniecības un zivsaimniecības fondu finansēto programmu ietvaros. Latvijā visa veida fondu finansēto FI atbalsta administrēšanai ir izveidota nekomerciāla rakstura attīstības finanšu institūcija ALTUM.

FI shēmas ir salīdzinoši sarežģītas, bet no to likumīgas un lietderīgas ieviešanas ir atkarīga ne tikai katra konkrētā projekta veiksme, bet dažreiz arī dalībvalstu iespējas turpināt saņemt finansējumu. Tādēļ ir īpaši svarīga dažādu ES un dalībvalstu institūciju savstarpējā sadarbība, tai skaitā informācijas apmaiņa un ekspertu stažēšanās iespēju izmantošana. Būtu svarīgi aktīvāk izmantot Latvijas pārstāvju kontaktus dažādās ES institūcijās, tai skaitā ERP, kurā Latvijas pārstāvja kabinets šobrīd sniedz stažēšanās un pieredzes apmaiņas iespējas.

Kopumā var secināt, ka FI ir būtiskas priekšrocības, salīdzinot ar neatmaksājamiem grantiem. Tomēr esam tikai ieviešanas sākumā, un vēl ir daudz darāms gan Eiropas Komisijas, gan dalībvalstu līmenī, lai šo atbalsta veidu padarītu pievilcīgu uzņēmējiem un efektīvu no ES budžeta izlietojuma aspekta.

 

Autors ir Finanšu ministrijas ES fondu revīzijas departamenta vecākais auditors

Pieminekļi*

23. augustā, Hitlera-Staļina jeb Molotova-Ribentropa pakta gadadienā, es biju Tallinā, Igaunijā, kur atklāja vērienīgu memoriālu komunisma upuru piemiņai.

Memoriāla galvenā daļa ir divas augstas, melnas akmens sienas, kuras veido garu eju. Jāiet šai ejai cauri, lai sasniegtu tā saukto Mājas dārzu. Uz abām ejas sienām ir iekalti vairāk nekā 22 000 zināmu igauņu vārdu, kuri bija noslepkavoti vai mira kā komunisma terora upuri, un lielākai daļai viņu kapavietas paliek nezināmas.

Memoriāls komunismu upuru piemiņai Tallinā, Igaunijā. Foto: Gunārs Nāgels

Neizbēgami bija jāsalīdzina ar Latviju, kur, liekas, beidzot, dažu gadu laikā būs piemineklis padomju represiju upuriem – pašā pilsētas centrā, un līdz ar to daudz mazāks nekā Tallinas memoriāls.

Memoriālam Tallinā ir arī lasāms īss vēstures kurss igauņu, angļu un krievu valodā. Teksti ir iekalti akmenī vairākos blokos gaiteņa vienas sienas ārējā pusē.

Interesanti, ka šai pašā laikā, un teikšu, beidzot, Kanādā sen lolotais Memoriāls komunisma upuriem ir saņēmis atļauju celtniecībai.

Pieminekļi ir svarīgi, jo tie ne tikai atgādina vēstures notikumus, bet arī tāpēc, ka tie apliecina sabiedrības nostāju, ka šie notikumi ir bijuši ļoti zīmīgi.

Tas, ka Latvijā piemineklis padomju represiju upuriem ir izgājis ļoti grūtu tapšanas ceļu, bet tagad jau šķiet, ka ir nodrošināts, liecina par sabiedrības neviennozīmīgu attieksmi pret jūsu likteņiem.

Tāpēc jums [politiski represētajiem – red.] vēl arvien ir divi uzdevumi – pieminēt tos upurus, kuri nepārdzīvoja represijas un sniegt liecības par jūsu piedzīvoto, lai varam izplatīt īsto pagātnes stāstu. Mēs visi varam piedalīties upuru pieminēšanā, bet tikai jūs varat liecināt par vēstures notikumiem.

Latvijas Okupācijas muzejam, kuru es vadu, ir misija – Atcerēties; Pieminēt; Atgādināt. Muzejs krāj gan priekšmetus, gan dokumentus, gan liecības. Mums ir ap 2500 video intervijas, kuras izmantojam gan pētniecībai, gan mūsu vēstures izgaismošanai.

Autors ir Latvijas Okupācijas muzeja direktors

*Publicējam saīsināti G. Nāgela uzrunu 25. augustā Ikšķiles brīvdabas estrādē, kur notika Latvijas Politiski represēto personu ikgadējais salidojums

Pierīga jau ilgāku laiku ir ekonomiski veiksmīgākā Latvijas daļa

Pierīga jau ilgāku laiku ir ekonomiski veiksmīgākā Latvijas daļa – aizņemto darbavietu skaits kopš krīzes zemākā punkta ir audzis vairāk nekā par 40%, bet oficiāli izmaksāto algu summa ir vairāk nekā divkāršojusies.

Šis reģions gūst lielu labumu no pakalpojumu eksporta (IT, biznesa pakalpojumu, tūrisma) straujās attīstības Rīgā. Tāpat tas ir arī straujas rūpniecības attīstības zona – Ādažos, Salaspilī, Mālpilī, Piņķos, Olainē un arī Jelgavā, kas ir daļa no aglomerācijas, bet statistikā pieder Zemgalei.

Šo joslu ap galvaspilsētu uzņēmumi izvēlas tāpēc, ka te var piesaistīt speciālistus no Rīgas un darbiniekus, kas ierodas no pretējās puses – te var paņemt labāko no diviem atšķirīgiem darba tirgiem. Tāpat Pierīgā ir laba infrastruktūra un lētāka zeme nekā galvaspilsētā.

Rīgas un Pierīgas kopējais īpatsvars Latvijas ekonomikā jau ir ļoti liels. Ir pieejami reģionālā IKP dati tikai līdz 2015. gadam. Jau tajā brīdī galvaspilsētas reģiona kopējā daļa Latvijas ekonomikā bija gandrīz sasniegusi 70%. Iespējams, ka patlaban šis slieksnis jau ir pārsniegts. Ir pieejami jaunāki dati par darbavietu skaita izmaiņām. To skaita pieauguma lauvas tiesa notiek Lielrīgas reģionā. Kopš 2010. gada no neto vai “tīrā” darbavietu skaita pieauguma ap 85% notikuši tieši šajā Latvijas daļā.

Attīstība notiek arī citur. Aizvadītajos divos gados (2016-2017) straujāka par ekonomikas vidējo tempu attīstība bija apstrādes rūpniecībā, kas ir ārpusrīgas reģionu attīstības galvenais balsts. Taču domājams, ka ilgākā laika posmā galvaspilsētas un tās apkārtnes ekonomika augs straujāk, galvenokārt pateicoties tam, ka aug tās daļa valsts iedzīvotāju kopskaitā. Dzīves līmenis te jau ir ievērojami augstāks; darba, atpūtas un izglītības iespējas ievērojami plašākas.

Novadi un pilsētas pārējos reģionos nodalīsies divās krasi atšķirīgās trajektorijās. Ir pilsētas un to apkārtnes, kuras strauji attīstās. Te vispirms varētu minēt Valmieras, Smiltenes un Cēsu reģionu Vidzemē, kā arī divas lielās Kurzemes ostas pilsētas. Tur iedzīvotāju skaits jau stabilizējas. Turpretim vietās, kur izaugsme vēl nav sākusies, tā visdrīzāk nesāksies.

Runājot par galvaspilsētas reģionam svarīgākajām nozarēm, pirmkārt, ir jāmin eksportējošās pakalpojumu nozares. Tranzīta apjoms nākotnē labākajā gadījumā paliks apmēram pašreizējā līmenī. Taču tā īpatsvars šīs Latvijas daļas ekonomikā ir neliels. Izšķiroša nozīme būs tam, kā attīstīsies tūrisma, biznesa ārpakalpojumu un IT pakalpojumu eksports.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists