Meitene ar burvju zīmuli 1

Kitija Role, SIA Zvēru dārzs izveidotāja. Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Kitija Role izlēma aiziet no korporatīvās vides, kad saprata — arī citiem patīk viņas filigrānie dzīvnieku attēli. Katru Zvēru dārza kreklu, krūzīti vai kleitu rotā kāds stāsts

Gotiņa Gauja, lauviņa Simba, bet Pūcītei vārds ir Nurdī, nezinu, no kurienes tas atnāca — Kitija Role iepazīstina ar dažiem saviem varoņiem. Kompaktā noliktava Tērbatas ielā Rīgā pielocīta pilna kā dārgumu lāde: krūzes, šķīvji, spilvendrānas, auduma maisiņi, kleitas, krekli, legingi, blociņi, apsveikuma kartītes, plakāti, bērnu bodiji, sedziņas, gultasveļa. Viss ar Kitijas dzīvnieku zīmējumiem. «Lina gultasveļa bija liels projekts, radās, pirms Zvēru dārzs bija nostiprinājies juridiski,» viņa atceras uzņēmuma pirmsākumus. «Mēs, divas meitenes, ieguldījām visu savu naudu, lai saražotu ārprātīgi dārgo gultasveļu ar manu dizainu. Es pat nezinu cenas no galvas, ar to darbojas mana partnere Baiba Grošus, esmu atbildīga par vizuālo pusi un komunikāciju.»

Jāmeklē prieks!

Kitijas Roles stāsts ir patiešām neparasts. Viņas vienīgā akadēmiskā mākslas pieredze bija zīmēšanas stundas skolā. Valmieras meitene ieguva bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā Rīgas Tehniskajā universitātē, turpat pabeidza maģistrantūru pilsētekonomikā. Lai arī vizuālā māksla viņai padevusies, neesot nācis prātā, ka vajadzētu iet šajā virzienā. «Vecāki arī nebīdīja, viņi ir racionāli cilvēki, drīzāk gribēja, lai es studēju arhitektūru. Pat aizgāju uz sagatavošanas kursiem, bet jutu, ka man tur nepatīk būt. Konkurence un dusmīgi skatieni.»

Bez problēmām Kitija iestājās Inženierekonomikas un vadības fakultātē. Otrs priekšmets, kas skolā nekad nesagādāja grūtības, bija matemātika.

Jau bakalaura studiju laikā viņa atrada darbu reklāmas aģentūrā Airport. «Biju biroja vadītāja, nepagāja ilgs laiks, un paralēli kļuvu par projektu vadītāja asistenti, IT atbalstu, priekšniecības privāto izsūtāmo un mākslinieku trako ideju praktisko realizētāju,» Kitija pasmaida.

Nākamajā darbavietā — Latvijas tā laika lielākajā  e-komercijas uzņēmumā Cherry Media — no mārketinga vadītājas asistentes jau pēc diviem mēnešiem Kitija uzdienēja par mārketinga vadītāju. «Vadīju mārketingu Latvijā un nedaudz arī Igaunijā. Izklausās vērienīgāk nekā īstenībā, vai arī — man vienkārši tas nelikās milzu darbs.»

Te sarunas biedre strauji maina intonāciju. Nosauc sevi par tipisku millennials jeb jaunās tūkstošgades cilvēku, kas aizdomājies par savu un visas civilizācijas virzību. «Tajā laikā biju absolūti nelaimīga. Jautāju sev — kāda jēga, ja uztaisu šo datu analīzi vai kampaņu? Vai pasaulei no tā paliek labāk? Vai man paliek labāk? Man nav gandarījuma. Pilnīgs izmisums acīs. Jau 25 gadu vecumā esmu piekususi no tā, ka darbā nav nekā interesanta, iedvesmojoša. Bet arī slinkošana noteikti nav tas, pēc kā es lūkojos. Nopietni sev pateicu — ir jāmeklē prieks.»

Brīvajā laikā viņa bija, kā pati definē, knibinājusies. Zīmējusi kartītes, apzīmējusi sienas. «Mammas paziņas vienkārši paprasīja. Nekad nebiju uztvērusi, ka to varētu darīt nopietni. Es taču pat līniju velku vairākas reizes un tad nepareizās izdzēšu!»

Lauvas galva ar rozēm krēpēs uz A3 papīra loksnes 2013. gada pavasarī, naktī pēc parastas darba dienas, tapa kā kārtējais hobija prieciņš, dāvana draudzenei dzimšanas dienā. Par godu viņas uzvārdam — Lauva. Kitija vēl joprojām atceras brīnišķīgo tās nakts atskārsmi — kāda laime ir zīmēt dzīvniekus! Nākamais bija vilks. «Sapratu — ei, bet mana vēlme zīmēt mazās detaļās, simbolos un rakstiņos ir tik piemērota dzīvnieku attēlošanai!» Tagad atskatoties, šķiet — varbūt tas sācies jau pamatskolā, kad citām meitenēm klades bija pilnas ar izgrieztiem Spice Girls un Backstreet Boys attēliem, bet viņai topā bija žurnāli ar dzīvniekiem, ko kāds radinieks palaikam nesa mājās no makulatūras bāzes.

Ar mīlestību pret dabu

Kitijas plānā nebija ražot apģērbu. Iemācījusies pašas uzzīmētos dzīvnieku attēlus pārcelt sietspiedes tehnikā uz auduma, viņa vakaros pēc darba mājās uz virtuves galda apdrukāja lina spilvendrānas, ko izlika pārdošanā interneta veikalā Etsy. Krekli radās cilvēku intereses dēļ, vai tos pašus dizainus varētu dabūt valkājamā formātā. Viņai palīdzēt bija sākusi Baiba Grošus, iedrošināja — darām!

«Mums ar partneri gan bija nosacījums, ka taisīsim lietas tādēļ, ka pašas gribam, nevis tādēļ, ka to kāds prasa,» piebilst Zvēru dārza saimniece. «Vienu brīdi bija telefonu vāciņu bums, visi dizainēja tos,» Kitija min piemēru. «Kādas 10 kompānijas uzrunāja: mēs varētu taisīt jums vāciņus. Bet es negribu, lai skaistais dzīvnieks, ko cildinoši kādam uzlieku uz krūtīm, bružājas uz vāciņa! Varbūt pat cieņa ne tik ļoti pret saviem darbiem kā pret dzīvnieku, lai tas nav kārtējais stilīgais elements.»

Katram ar viņas roku tapušajam attēlam esot vēstījums. «Mēs neražojam tikai apģērbu, drīzāk ražojam stāstus. Gribam pierādīt, ka var izdarīt citādi, sapucēties arī ar lina kleitu. Reāls stāsts Somijā,» Kitija rāda krekliņu ar lāci, kam zem zoda pieglaudies vilks. «Kāds fotogrāfs, vairākas nedēļas mežā fotografējot dzīvniekus, novēroja, ka katru vakaru vilcene un lācis satikās un kopā notiesāja medījuma maltīti. Bija skaidrs, ka viņi viens otram ir vajadzīgi. Cilvēcīgāk taču nevar būt! Tik brīnišķīgi!»

Gazeles, kas dejo kā baletā, noskatītas dokumentālajā filmā. «Iedomājos, ka es tādu gazeli uzzīmēšu uz pavasara pusi, ar ziedošiem ragiem. Tikai pēc tam uzzināju, ka šo gazeli dēvē par spring buck — pavasara buciņu. Viņš vienkārši pie manis atlēca.»

Pasaulē palikuši tikai divi ziemeļu baltie degunradži, abas ir mātītes, skaidrs — viņu stāsts drīz būs beidzies. «Simboliski viņu attēlus piebēru ar ziediņiem,» Kitija rāda vēl vienu zīmējumu. Dažkārt viņa šīs leģendas uzraksta tērpam pievienotās anotācijās, citreiz nobremzē — intuīcija saka, ka varbūt tikai viņai vienai tas liekas svarīgi. Tomēr stāsts ir iedvesmojis, devis produktam pievienoto vērtību.

«Tagad skatos, kā ar savu darbu varu palīdzēt dzīvniekiem,» autore runā par lina spilvendrānu ar telēna degunam uztupušu vistu. «Pabalstīt mazākos, kas paši par sevi nevar pastāvēt. Pārdodot šo dizainu, visus iegūtos līdzekļus ziedojam biedrībai Dzīvnieku brīvība. Viņi ir izcīnījuši, ka [no 2025. gada] Rimi vairs nepārdos sprostos turētu vistu olas. Brīnišķīgi, ka es viņu darbam varu pielikt kaut mazu kripatiņu, arī savai auditorijai izstāstīt šo stāstu. Veselības un pārliecības dēļ esmu vegāne. Labākais, ko varu darīt — zīmējot rādīt savu mīlestību pret dzīvniekiem.»

Viņasprāt, «sākt uzņēmējdarbību mūsdienās ir vērts, nevis domājot tikai par savu finansiālo labumu, bet par vispārē-jo labumu sabiedrībai». «Un tad arī pašam būs ieguvums no gudras, domājošas sabiedrības.»

Pretēji «ātrajai modei»

Kitijas somā gandrīz vienmēr ir kaligrāfijas zīmulītis rapidogrāfs. Idejas rodas visdīvainākajos brīžos, bet visbiežāk — skrienot pa mājām tuvo Biķernieku mežu. «Es pārāk daudz domāju, tāpēc man vajag izlādēt stresu. Ja vēl iegūstu kādu ideju — brīnišķīgi, paldies mežam un Visumam!» viņa iesaucas.

Pirms nepilniem diviem gadiem ar partneri Baibu reģistrējusi SIA Zvēru dārzs, viņa aizvien minstinoties sevi saukt par uzņēmēju. «Uzskatu to par platformu, kur 29 gadu vecumā varu kā mazs bērns turpināt rotaļāties, zīmēt. Es tik ļoti centos būt pieaugušais un iederēties birojos, darīt darbu, cik labi varu, bet…» Kitija nepieliek punktu teiktajam.

Protams, viņas ar Baibu ir labi iepazinušas akmeņaino jauna uzņēmuma taciņu. Sākušas kā patentmaksas maksātājas, pēc tam tapis mikrouzņēmums un, tikai apjomiem augot, SIA. Pāreja uz 21% PVN maksājumiem bijusi skarba, viņa neslēpj. «Domājām — varbūt viss jābeidz, abām bija krīze. Ne jau pārskatu dēļ. Dabiskiem produktiem jau tāpat ir augsta pašizmaksa, pacelt cenu par 21% — tas ir nenormāls kāpums. Nācās laist savu peļņas daļu uz leju, lai saglabātu cenu tajā pašā līmenī.» Uzņēmums ir izdzīvojis un pagājušogad strādājis ar peļņu, bet, ja valsts ekonomika piedzīvotu kādu turbulenci, viņām neklātos viegli — «apģērbs un mājas lietas nekad nav primārā vajadzība».

Taču, pat saglabājot veselīgu skepsi, Kitija nevar noliegt — Zvēru dārza panākumi ir saviļņojoši. «Kad parādījās Baiba, gājām tirgoties uz tirdziņu. Vēl pat nebijām uzkrāmējušās, kad jau dažas lietas bija izķertas, stāvējām ar pustukšu kreklu un spilvenu stendu. Un mūs jau uzrunāja nākamais tirdziņš. O, cilvēkiem patīk?!»

Pāris reižu gadā viņas tirgojas pop-up veikaliņos, kas pēdējā laikā notikuši Galleria Riga. Pastāvīgi savus ražojumus piegādā veikaliem Mūsmājas, Pērle, Look at Riga.

«Šobrīd 99,9% mums ir dabiski, organiski materiāli ar sertifikātiem,» Kitija piemin vēl vienu svarīgu aspektu. «Pasaule ir pārpildīta ar fast fashion, ko Āzijā un vēl daudzās citās vietās cilvēki ražo drausmīgos apstākļos par ārkārtīgi mazu samaksu. Negribas pielikt pat pirkstu pie tās elles.»

Ar sietspiedes meistaru, kas, tāpat kā citi Zvēru dārza sadarbības partneri, ir ārpakalpojuma sniedzējs, vīzija sakrītot pat detaļās. «Viņam patīk darīt mūsu darbiņus, un man patīk strādāt ar viņu. Mēs ražojam specifiskas lietas, un ir jābūt specifiskai attieksmei par krāsu un materiālu. Neciešu vārdu «nevarēt». Ja kāds man pateiks, ka kaut ko nevar, pati ņemšu un darīšu, zāģēšu un griezīšu,» Kitija paziņo. Viņas kolēģe Baiba palīdz izdomāt tērpu modeļus, pēc viņu skicēm idejas realizē profesionālas šuvējas.

Krūzes ar dzīvnieku attēliem savukārt radušās sadarbībā ar Piebalgas porcelānu. «Gribējām, lai viss maksimāli ir Latvijā taisīts, izskatās kvalitatīvi un labi. Arī viņiem ir rūpīga attieksme, katra krūzīte ir kā bērniņš.»

Kitijas galvā katru brīdi esot vismaz desmit jaunu zīmējumu un dizaina ideju. Jūnijā viņa pabeidza otro stop motion animācijas filmu Veikaliņš. Veltīta Zvēru dārza pop-up tirdzniecības vietai, tā ir apskatāma uzņēmuma Facebook profilā. Zīmēja un no papīra izgrieza kokus, no uzzīmētiem dēlīšiem «būvēja» mājiņu. Ar parastām galda lampām gaismoja, fotografēja, montēja. Skaņu ierakstīja kolēģi studijā Pixelart, kur viņa divus gadus strādāja par producenti.

«Cilvēki prasa — bet tu taču neko nenopelni no tā, ka filmiņu uztaisi! Kāpēc to dari?» Kitija runā rāmi. «Nekad neesmu domājusi, ka Zvēru dārzam jābūt vienīgi par un ap naudu. Varbūt šie dzīvnieki būs tikai sākumskola manā radošajā dzīvē?»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Stimula darboties uzņēmējdarbībā man īstenībā nav, tā ir piespiedu forma. Bet — kāpēc es pārdodu, nevis tikai klusībā sēžu un zīmēju? Šī ir krājkasīte, platforma, kurā realizēt idejas. Redzu, cik priecīgi par šīm lietām ir cilvēki. Labi, es iepriecināšu vēl!»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Absolūta uzticēšanās pakalpojumu sniedzēju profesionalitātei ne vienmēr ir pareiza, pat ar cilvēkiem, kam, kā liekas, ir vārds un prestižs. Skaidri ir jāpasaka, ko vēlies, jāuzrauga kvalitāte un process, jāsaka tas, kas nepatīk. Klusībā dusmojoties nekas neattīstīsies»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Pat ja uzņēmums ir sācies kā sirdslieta, ik pa laikam vajag sev uzdot jautājumu, vai joprojām daru to iemeslu dēļ, kāpēc sāku, vai tikai naudas dēļ. Vai priecājos par to, vai tas ir vērtīgi man, vai ir vērtīgi šai pasaulei? Ja zini, kāpēc to dari, tas nevar neizdoties. Ja atbilde ir «daru, lai varētu samaksāt rēķinus un izdzīvot» — tas ir vajadzīgs, bet varbūt nedarbosies ilgtermiņā.»

Sākusi ar sienu apzīmēšanu draugiem un paziņām, Kitija to turpina piekopt arī Zvēru dārza pop-up veikaliņos.
Foto no privātā arhīva

Komentāri (1)

J.šveiks 01.09.2018. 04.04

skaisti ! bet arhitektūra tomēr ir super lieta , ļoti nožēloju , ka negāju pa to ceļu… bet likteņa ironija tomēr ir , dēlēns (40) studē arhitektūru,

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu