Man paliek harmonija • IR.lv

Man paliek harmonija

Jolanta Strikaite-Lapiņa. Foto — Lauris Aizupietis
Edīte Tišheizere

Dziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa par laikmetīgumu, operu, cilvēkiem, no kuriem mācījusies, un to, kāpēc negribētu būt aktrise

Nākamnedēļ sāksies Jaunā teātra institūta rīkotais ikgadējais prieks neparastā un nekonvencionālā teātra mīļotājiem — festivāls Homo Novus. Kopš 1995. gada šis festivāls pārbīda tālāk izpratnes robežas par to, kas ir un ko iespēj teātris. Arī šogad  tas sola ne tikai ļoti īpašas viesizrādes (noteikti iesaku Benija Klāsena monoizrādi Esi sveicināta, bezjēdzība!), bet arī vairākus intriģējošus jaunuzvedumus. To vidū ir laikmetīgā opera Nezināmais nezināmais, kuras pirmizrāde notika Valmieras Vasaras teātra festivālā un ko nākamgad varēšot redzēt Armanda Siliņa lolotajā Sansusī muzikālajā forumā.

Nezināmajā nezināmajā piedalās arī viena no mūsu operas jaunajām solistēm Jolanta Strikaite-Lapiņa. Jolanta pieder pie tās 21. gadsimta dziedātāju paaudzes, kas sevi apzinās arī kā aktierus, nebaidās no izaicinājumiem, bet galvenais — spēj mācīties gandrīz vai no visiem sastaptajiem cilvēkiem. Un, starp citu, ļoti labi apzinās laika vērtību. Jolanta ir precīza kā pulkstenis, to saka visi, kam ar viņu bijusi darīšana.

Jolanta, ko īsti nozīmē laikmetīgā opera? Kas ir laikmetīgais šajā konservatīvajā žanrā?
Domājot par laikmetīgo operu — laikmetīgums vispirms attiecas uz saturu, uz tekstu, uz tēmu, par ko mēs runājam. Nezināmajā nezināmajā tā bija ekoloģija, klimata izmaiņas, mūsu attieksme pret dabu un neprasme to saudzēt. Nevaru teikt, ka mūzikas ziņā tur būtu kas nedzirdēts. Tāpat jau ir brīži, kad ieskanas harmonija. Laikmetīgais ienāk caur tekstu.

Šajā gadījumā es biju kā glābšanas riņķis — sākumā bija paredzēts, ka iestudējumā piedalīsies mecosoprāns Ieva Parša, bet viņa nevarēja tikt. Man piezvanīja kolēģis baritons Armands Siliņš un teica: nošu ziņā tur nav, ko dziedāt. (Smejas.) Bet viņš nebija izpētījis manu partiju! Taču radošā grupa bija interesanta — režisors Viesturs Meikšāns, komponists Olivers Līss, dramaturgs Korneliuss Pāde, aktrise Anta Aizupe, es nekad ar viņiem nebiju strādājusi. Piekritu. Un tad man parādīja nošu materiālu… Ritmiski tas nav sarežģīts, mēs tādas saucam par «kartupeļu notīm». Bet mācoties es sapratu, ka ilgstoši jādzied augstā reģistrā, un tas ir ļoti nogurdinoši. Skaidrs, ka komponists nedomā vokālās kategorijās, viņam ir savi mērķi, savs skanējums, ko viņš grib panākt. Mana partija bija uzrakstīta tādā reģistrā, kurā retu reizi var iegriezties, bet visu laiku tajā dzīvot… Tas ir nogurdinoši — fiziski un garīgi.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu