Diena: 29. augusts, 2018

Anekdotes

Šovasar biju nolēmis pats izaudzēt sev pārtiku. Taču nekas nesanāca, jo nevarēju atrast šašlika sēklas.

Bezmiegs. Guļu un skaitu aitas. Pēdējā man saka: «Labrīt!»

20 gadus vecs darbinieks: «Es visu zinu labāk! Esmu speciālists! Paejiet malā — es jums tūlīt visu parādīšu!»
40 gadus vecs darbinieks: «Apnicis jau viss… Skat, cik daudz jauno speciālistu apkārt! Lai tad viņi arī strādā!»

Darba pārrunās.
«Kas ir jūsu spēcīgākā īpašība?»
«Es ļoti ātri mācos.»
«Labi. Cik būs 11 x 11?»
«1111.»
«Nepareizi. Sanāk 121.»
«Jā, sanāk 121!»

Kāda ir atšķirība starp picu un svešu viedokli? Picu es tik tiešām pasūtīju!

Ieteikums nesabiedriskiem cilvēkiem: ja kāds klauvē pie durvīm, uzvelciet mēteli, pirms tās atvērt. Ja atnācējs jums nepatīk, sakiet, ka jums tagad steigšus jāaiziet. Bet, ja atnācējs ir pieņemams, paskaidrojiet, ka pats nupat tikai pārnācāt mājās.

Ja kāds vegāns jūs mēģina pārliecināt neēst olas, jo tās ir nedzimuši cālēni, atbildiet šādi: tad neēdiet ābolus, jo tie ir nedzimis sidrs!

Katrai sievietei mājās ir prāva recepšu kaudzīte, un katra no šīm sievietēm ir pārliecināta, ka kaut kad drīz viņa to visu pagatavos…

Tūristiem tiek piedāvāts nakšņot «pieczvaigžņu» teltī — tai ir pieci caurumi, pa kuriem var redzēt zvaigznes!

«Kāds ūdens ir jūsu baseinā? Saldūdens?»
«No rīta saldūdens, bet vakarā jau sāļš!»

Ārsts ierodas pie slima puisēna, kura māšele skraida pa grīdu basām kājām. «Klau, skaistulīt! Uzvelc apavus, citādi saslimsi arī tu, jo grīda ir auksta!»
Pēc ārsta aiziešanas meitenīte joprojām skraida basām kājām. Mamma: «Vai tu dzirdēji, ko teica ārsts?»
«Jā, dzirdēju — ka es esmu skaistule!»

Starptautiskajā pesimistu kongresā tika pieņemts lēmums nekad vairs tādus nerīkot.

«Kad tu dienēji armijā, vai tev nācās kādu nogalināt?»
«Es biju pavārs, tāpēc pilnīgi iespējams.»

Zirnekļi par mājdzīvniekiem kļuva krietni senāk nekā kaķi, taču cilvēki no tiem nezin kāpēc joprojām ļoti baidās.

Kāda draudzene ieteica: «Jebkuras neērtas ģimenes situācijas laikā labāk dodies uz virtuvi gatavot vakariņas! Lai vai kas notiktu, pēc tam tik un tā visiem gribēsies ēst!»

«Man nepatīk lasīt grāmatas. Tajās ir pārāk daudz personāžu, un es ātri vien saputrojos, kurš ir kas…»
«Izlasi Robinsonu Krūzo! Tev patiks!»

«Pretīgi uz to skatīties!»
«Uz ko?»
«Uz to!»
«Ļauj man arī apskatīties!»

Ekspedīcija «Raunim pa pēdām»

Pārgājiens pa upes tecējumu: mežonīgi krasti, slideni akmeņi, vareni smilšakmens atsegumi, sagāzušies koki, bebru aizsprosti, pieteka, kas maina ūdenslīmeni un temperatūru upē, nedarbos pieķerti plikņi, zaķīšu pirtiņa un privātā pasaku pļava

Ir staigāts gar upēm, ir laivots pa upēm, bet brist pa upes tecējumu vēl nav gadījies. Upjošana man bija kas jauns — līdz pagājušajai nedēļai. Latvieši nudien ir radoša tauta, kas no citroniem vienmēr ir gatavi pagatavot limonādi: ja valsti piemeklē krīze, izlienam caur adatas aci un pārsteidzam visu Eiropu; ja dabu piemeklē sausuma periods, mēs aši izdomājam veidus, kā sevi izklaidēt šādos apstākļos. Iespējams, tieši tā radās upjošana, kas, pateicoties lietavu trūkumam, šovasar kļuvusi par modīgu nodarbi aktīvās atpūtas mīļotāju aprindās.

Kā pa bruģi

Daudzi ceļu pa Rauni sāk kādu kilometru pirms Bērzkroga — vietā, kur tas šķērso Pleskavas šoseju. Tad bridiens izvēršas padsmit kilometru garš. Mēs kopā ar četriem grūtībās pārbaudītiem draugiem uz savu galvu startējām apmēram no vidus (P30 ceļa), jo upjošanas distanci gribējās īsu un tempu — ne pārāk ātru, lai vairāk laika paliek baudīšanai, fotografēšanai, piknika pauzēm, sarunām.

Beigās tomēr kvalitatīvi noietajiem septiņiem kilometriem bija spēcīga mazuma piegarša, bet labi vien, ka tā. Nu ir āķis lūpā, un jau kaļam plānus nākamās upes iepazīšanai.

Pirmie soļi gar tiltmalu Rauņa virzienā bija stīvi un nedroši, jo kāpiens lejup izrādījās kraujš, turklāt kājas pinās kazenājos. «Cik labi, ka paņēmu līdzi nūjas!» pie sevis nodomāju. Tādas bija tikai mums ar Sarmīti. Puiši veikli izlīdzējās ar krūmos atrastiem zariem, uz kuriem balstījās visu turpmāko ceļu, jo lavierēšana pa slideniem akmeņiem nav joka lieta.

Todien solīja 26 grādus. Biju laimīga, iemērcot kājas veldzējošā vēsumā. Fiziski pārgājiens pa upi gan vairāk līdzinās soļošanai pa štruntīgu bruģi ar piesmeltām kurpēm, tomēr neparastuma un visaptverošā skaistuma dēļ noteikti ir tā vērts. Kādus apavus izvēlējāmies? Indulim bija klasiskie krokši, Raimondam — skriešanas botas, Ričardam — pārgājienu sandales, Sarmītei — peldēšanas čības, man — viegli trekinga apavi ar teicamu saķeri. Uz priekšu kustēja visi, sūdzības nedzirdēju.

Brīžam stabilitāti sašūpoja tas, ka pa priekšu ejošie saduļķo ūdeni un nākamajiem vairs nav ne jausmas, kur galu galā piezemēsies pēda. Tāds kā solis nezināmajā ar cerību, ka viss būs O. K. Ja gribas baudīt dzidru upi, jābrien pirmrindniekos. Viens no draugiem bija radis attapīgu risinājumu labākai ūdens caurredzamībai — saulesbrilles ar polarizētām lēcām, kas virsmai noņem atspīdumus, tāpēc atšķirībā no citiem viņš gāja, bezrūpīgi svilpodams, un skaitīja mazās forelītes.

Krokodilu vannas

Raunis augusta beigās ir pažuvis un žēlīgs. Vairs ne miņas no straujā tecējuma, kāds te sastopams pavasaros. Skatam visā krāšņumā atklājas smilšakmens atsegumi, gultne ar lieliem un maziem akmeņiem, bebru sarūpētie aizsprosti, koku saknes kā spocīgi taustekļi. Tā ir pavisam cita — vēl neizzināta — pasaule, kurā gribas uzkavēties un pētīt. Vasarā lapu koku meža dēļ saules stari šim krāšņumam tā īsti netiek klāt, tāpēc upjošana pa Rauni ir glābiņš no karstuma.

Izraudzītajā posmā mūs sagaidīja arī dažādi pārsteigumi. Apmēram pusceļā ūdens pēkšņi kļuva par krietniem grādiem aukstāks, jo upē, šņākdams un mutuļodams, ietecēja paliels strauts. Līmenis līdz ar to vairs nebija līdz potītēm, bet pacēlās virs ceļiem un augstāk, izmainot mūsu pārvietošanās stratēģiju. Visas aizdomīgās vietas, dziļākas par jostasvietu, mēs, meitenes, spiegdamas saucām par krokodilu vannām un teciņiem vien apgājām pa krastu, kur vairumā gadījumu jau sagaidīja svaigi iemīta taciņa.

Uzkūlāmies arī nomaļiem aktu fotogrāfijas cienītājiem brīvā dabā — diviem kungiem un labi iesauļotai, bet knapi piesegtai dāmai indiāņu noskaņās. Sazvērnieciski pasmaidījām, sasveicinājāmies un gājām tālāk. Kas notiek pie Rauņa, paliek pie Rauņa.

Tāpat upes krastos sazīmējām funkcionējošu čigānu pirtiņu un profesionāli uzslietu nojumi nakšņošanai mežā. Toties atkritumu bija maz, un par to liels prieks — manījām tikai vienu pamestu alus pudeli un gumijas laivas atliekas.

Pazudušais Buda

Pikniku rīkojām kādā pļavā, kur Raunim var tikt pāri pa miniatūru, zilu iekaramo tiltiņu. Ziemā, ejot gar upi pa sniega kupenām, jau biju šeit uzkavējusies un bildējusi Budas statuju, kas rokā turēja brīdinājumu «Peldēties bīstami!». Tagad Buda bija pazudis, varbūt ieaudzis nepļautajā zālē, bet mūsu dvēseli priecēja Himalaju krāsainie karodziņi, šūpuļtīkls, galds ar krēsliem un odu sveci, kā arī brīnišķīga sarkanā klints ar draudīgi nošķiebušos priedi — likās, ka tā tūdaļ ievelsies upē. Sukājām iekšā līdzpaņemtos gardumus, bažīgi skatoties pār plecu, vai liktenīgais «krakš!» nesakritīs ar mūsu pusdienu pauzi.

Izrādās, ka pasaku pļaviņa tiek pārdota. Par to liecināja sludinājums uz tuvējā koka. Puspajokam nolēmām, ka sasitīsim beidzot savas cūciņkrājkases, iegādāsimies kopīpašumu un būs mums privāts zemes pleķītis, kur vecumdienās atbraukt, sacelt kājas pret debesīm un lauztās priedes ēnā hipijiski uzpīpot latvāņu kātus. Atgriežoties skarbajā realitātē — latvāņu ap Rauni ir daudz, tāpēc kājas būs pateicīgas par garajām biksēm un rokas — par pilnpiedurkņu apģērbu.

Šāda veida pārgājiens nav no vieglākajiem, jo upes gultne mēdz būt neprognozējama — ļoti atkarīga no laikapstākļiem. Katru mīļu brīdi jābūt gatavam uz jebko — rāpties pāri kritušiem kokiem, lēkāt pa akmeņiem, iestigt zampā, nejauši saslapināt drēbes un brist pa sauszemes čūskulājiem vietās, kur ūdens ir pārāk dziļš. Arī pēkšņiem «uh» un «ah» izsaucieniem, aiz līkuma ieraugot kārtējo iemūžināmo skatu.

Īsajā ekspedīcijas posmā Raunis ir dažāds — gan ar mežonīgi aizaugušiem un stāviem, gan viegli pieejamiem krastiem, tomēr pārsvarā tā tecējums šajā gadalaikā ir rātns un mierīgs.


Maršruta garums:
7 km pa upi un 0,5 km pa ceļu
Ilgums: 3—4 h
Sarežģītības pakāpe: 40% distances ir viegla; 60% — vidēji grūta
Piemērots: tiem, kuri nav no cukura un kam patīk dažādot pārgājienu pieredzi
Uzmanību! Šajā upes posmā var sastapt latvāņus, ērces un lapsenes

Loģistika

Visērtāk Raunim ir piekļūt ar auto. Tādi vajadzīgi divi. Vienu mašīnu novieto finišā pie Vaives dzirnavām (līdz turienei brauc abas ekipāžas reizē); ar otru visu grupiņu aizved uz pārgājiena sākumpunktu (auto atstāj tur). Vēlāk ar «finiša» mašīnu dalībniekus nogādā līdz tam spēkratam, kas atstāts pie starta.

Vieglākam solim

Lai izvairītos no tulznām, kas mitrā vidē uzberžas ātri, apavos velc zeķes.

Stabilitātei būs vajadzīgas nūjas.

Telefonu ieliec ūdensizturīgā aizsargapvalkā un iekar kaklā.

Mantas somā visdrošāk būs sadalīt vairākos ūdensizturīgos maisiņos.

Maiņas apavi un rezerves zeķes sausajiem posmiem, piemēram, gājienam uz mašīnu.

Dvielis — noderēs gan sēdēšanai, gan kāju slaucīšanai.

Paņem līdzi uzkodas piknika pauzei.

Foto — Ričards Grosbergs

Korijs Avots, Pērkons VR veidotājs

Mineapolisā, ASV, dzīvojošajam Korijam Avotam bija neparasta ideja. Jau vairākus gadus viņš nodarbojas ar digitālo tehnoloģiju izmantošanu radošiem projektiem, un viņa uzmanību piesaistīja virtuālās realitātes iespējas — uzliec galvā lielas brilles un jūties kā citā pasaulē. Bet — ko ar to darīt?

Korijs aizgāja pie sava šefa reklāmas aģentūrā Falon ar priekšlikumu — kā eksperimentu uztaisīsim virtuālās realitātes filmu par leģendāro latviešu rokgrupu Pērkons, tā savulaik palīdzēja sagraut PSRS.

Audzis Kanādā pie savas latviešu vecmāmiņas, Korijs, kura dzimtais uzvārds ir Makleods (McLeod), jaunībā aizrāvās ar teātri un 90. gadu sākumā bieži bija sastopams Latvijā. Tomēr ar teātri bija grūti iztikt, un viņš pievērsās tehnoloģijām. Saikni ar Latviju nekad nezaudēja, ar Korija palīdzību tika izstrādāta Rīgas Geto muzeja jaunā mājaslapa, kas tika nominēta prestižajai Webby balvai.

Jau 80. gados Pērkons uz Koriju bija atstājis spēcīgu iespaidu, un nu viņš saredzēja iespēju uztaisīt darbu par viņiem. Rīgā varētu domāt — kāpēc Amerikas vidienē kādam reklāmas bosam interesētu latviešu roks, taču, kā stāsta Korijs, priekšnieks bijis sajūsmā — darām! Projekts izrādījās sarežģītāks, nekā sākotnēji domāts. «Likās, ka uztaisīsim pāris nedēļās, bet tas prasīja divus gadus.» Tomēr šajā laikā tikai nostiprinājusies Korija pārliecība, ka filma būs tieši laikā. Pagājuši 35 gadi, kopš pirmo reizi Pērkonam aizliedza uzstāties, bet izrādījās, ka viņi joprojām apdraud komunistiskos režīmus. Maijā Parīzes jauno tehnoloģiju izstādē VivaTech bija plānota filmas Pērkons VR pirmizrāde. Taču skate gandrīz nenotika, jo paviljonu, kur bija domāts filmu rādīt, sponsorēja ķīniešu interneta tirdzniecības milzis Alibaba. Uzzinājuši par filmas saturu, ķīnieši aizliedza to savās telpās izrādīt — acīmredzot baidījās saistīties ar projektu, kurā redzams, kā mākslinieku brīvais gars palīdz graut cenzūru un apspiestību.

Korijs tic, ka vēsts par Pērkonu nav tikai stāsts par notikumiem 80. gados un varētu interesēt ne tikai latviešus. Ķīniešu cenzūra, arī izmaiņas Amerikā kopš Trampa ievēlēšanas viņu pārliecinājušas, ka Pērkona vēsturei ir universāla nozīme. «Tas ir stāsts par to, kā būt patiesam nepatiesā laikā.»

Stāsts veidots amerikāņu skatītājiem, un, uzliekot virtuālās realitātes brilles Oculus, viņi nonāk stilizētā telpā, kurā visapkārt virmo tēli un diktora balss stāsta par grupas gaitām — no pirmajiem aizliegumiem līdz 1991. gada janvāra barikādēm un PSRS sabrukumam. Skandālu izraisījušajā koncertā Ogrē 1985. gadā mūsdienu skatītājs stāv pūlī starp tā laika jauniešiem, kuru sejas izgrieztas no fotogrāfijām un atrodas visapkārt.

Šķiet, ka esi iekāpis dzīvā kolāžā, un tas nav nejauši. Veidojot filmu, Korijs iedvesmojās no Atmodas laikā populārā žurnāla Avots vizuālā stila. Koriju īpaši uzrunājušas mākslinieka Andra Brežes kolāžas — «kad veidoju filmu, noklāju veselu sienu ar viņa darbiem, lai radītu pareizo stilistisko sajūtu».

Filmas Latvijas pirmizrāde notiks galerijā Noass sestdien, 1. septembrī.

Man paliek harmonija

Dziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa par laikmetīgumu, operu, cilvēkiem, no kuriem mācījusies, un to, kāpēc negribētu būt aktrise

Nākamnedēļ sāksies Jaunā teātra institūta rīkotais ikgadējais prieks neparastā un nekonvencionālā teātra mīļotājiem — festivāls Homo Novus. Kopš 1995. gada šis festivāls pārbīda tālāk izpratnes robežas par to, kas ir un ko iespēj teātris. Arī šogad  tas sola ne tikai ļoti īpašas viesizrādes (noteikti iesaku Benija Klāsena monoizrādi Esi sveicināta, bezjēdzība!), bet arī vairākus intriģējošus jaunuzvedumus. To vidū ir laikmetīgā opera Nezināmais nezināmais, kuras pirmizrāde notika Valmieras Vasaras teātra festivālā un ko nākamgad varēšot redzēt Armanda Siliņa lolotajā Sansusī muzikālajā forumā.

Nezināmajā nezināmajā piedalās arī viena no mūsu operas jaunajām solistēm Jolanta Strikaite-Lapiņa. Jolanta pieder pie tās 21. gadsimta dziedātāju paaudzes, kas sevi apzinās arī kā aktierus, nebaidās no izaicinājumiem, bet galvenais — spēj mācīties gandrīz vai no visiem sastaptajiem cilvēkiem. Un, starp citu, ļoti labi apzinās laika vērtību. Jolanta ir precīza kā pulkstenis, to saka visi, kam ar viņu bijusi darīšana.

Jolanta, ko īsti nozīmē laikmetīgā opera? Kas ir laikmetīgais šajā konservatīvajā žanrā?
Domājot par laikmetīgo operu — laikmetīgums vispirms attiecas uz saturu, uz tekstu, uz tēmu, par ko mēs runājam. Nezināmajā nezināmajā tā bija ekoloģija, klimata izmaiņas, mūsu attieksme pret dabu un neprasme to saudzēt. Nevaru teikt, ka mūzikas ziņā tur būtu kas nedzirdēts. Tāpat jau ir brīži, kad ieskanas harmonija. Laikmetīgais ienāk caur tekstu.

Šajā gadījumā es biju kā glābšanas riņķis — sākumā bija paredzēts, ka iestudējumā piedalīsies mecosoprāns Ieva Parša, bet viņa nevarēja tikt. Man piezvanīja kolēģis baritons Armands Siliņš un teica: nošu ziņā tur nav, ko dziedāt. (Smejas.) Bet viņš nebija izpētījis manu partiju! Taču radošā grupa bija interesanta — režisors Viesturs Meikšāns, komponists Olivers Līss, dramaturgs Korneliuss Pāde, aktrise Anta Aizupe, es nekad ar viņiem nebiju strādājusi. Piekritu. Un tad man parādīja nošu materiālu… Ritmiski tas nav sarežģīts, mēs tādas saucam par «kartupeļu notīm». Bet mācoties es sapratu, ka ilgstoši jādzied augstā reģistrā, un tas ir ļoti nogurdinoši. Skaidrs, ka komponists nedomā vokālās kategorijās, viņam ir savi mērķi, savs skanējums, ko viņš grib panākt. Mana partija bija uzrakstīta tādā reģistrā, kurā retu reizi var iegriezties, bet visu laiku tajā dzīvot… Tas ir nogurdinoši — fiziski un garīgi.

Tā, it kā visu laiku vajadzētu skriet pa kāpnēm?
Pa kāpnēm — tas vēl būtu viegli: sāc no apakšas un dodies augšup. Kā lai to paskaidro…  Tā ir kā sarkana bākuguns, kas visu laiku deg, deg, deg. Ir blīva informācija, ko vajag izstāstīt, bet ir dots viens skaņas augstums.

Vienā ritmā, uz vienas nots ir ārkārtīgi daudz sarežģīta teksta. Jā, tas laikam bija tas izaicinājums.

Vai laikmetīgajā operā režisoram ir lielāka loma nekā klasiskajā?
Šeit režisors vispār ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem. Viesturs savilka visu kopā. Klasiskajā operā svarīga ir sadarbība ar diriģentu un paļaušanās uz viņu. Te diriģenta vietā ir režisors. Cita diriģenta nav. Ir elektroniskā mūzika, un brīžiem spēlē stīgu kvartets. Sadarbojoties ar diriģentu, es apmēram zinu, kāda ir viņa gaume, ko viņš prasīs, kā man palīdzēs. Viesturs nevar palīdzēt muzikāli. Toties viņam ir skaidrs, ko viņš grib pateikt. Viņam ir interesants darba stils — mēs līdz pēdējam brīdim kaut ko mainījām, apaudzējām ainas. Pati izrāde piedzima tajā brīdī, kad parādījās skatītāji. Publika visās izrādēs bija ļoti iegrimusi pārdomās, tā bija kā intensīva pusotras stundas lekcija. Bet atsauksmes Valmierā bija labas.

Tagad mēs tiksimies, lai mēģinātu Rīgā, koncertzālē Tu jau zini, kur. Nevaru iedomāties, kā tas šeit  notiks. Valmierā daba bija viens no svarīgākajiem scenogrāfijas elementiem. Viesturs veiksmīgi izmantoja to izrādes labā. Rīgā būs citi spēles noteikumi.

Jums ir nācies strādāt ar dažādiem režisoriem.
Viens no pirmajiem maniem skolotājiem šajā ziņā bija Uģis Brikmanis. Es vēl studēju Mūzikas akadēmijā, kad viņš ar diriģentu Viesturu Gaili uzaicināja mani galvenajā lomā Otorino Respīgi operā Ēģiptes Marija. Kā es toreiz nenobijos? Viņi redzēja manas balss krāsu, un tā atbilda viņu iecerei. Jā, es sāku ar tādu «smagsvara» darbu.

Uģis nekad nerunāja: ej tur, stāvi tā. Viņš sāka ar ideju, ar to, kādās kategorijās jādomā. Reizēm es viņu nesapratu, man bija par sarežģītu, un es lūdzu: Uģi, vienkārši pasaki, ko man darīt! Operā bija trīs daļas, un trešajā man bija jābūt sievietei, kas 47 gadus pavadījusi tuksnesī. Es ne fiziski, ne mentāli nespēju iedomāties cilvēku, kas izgājis cauri ellei un sasniedzis atklāsmi. Bet Uģis teica — šodien tas nav tavs uzdevums. Mēs domājām par to, lai atklātu tēla absolūto tīrību.

Uģa uzdevumi vienmēr bija ļoti augsti, pilnīgi kosmiski. Tie bija vērsti uz citiem apvāršņiem. Tie mācīja domāt nevis par mehānisku kustību, bet par ideju. To man ir devis Uģis.

Savukārt Jānis Kaijaks, Operetes fondā iestudējot Lehāra Jautro atraitni, mani virzīja uz vieglumu. Manai balsij ir tāda skumja, melanholiska nokrāsa. Un man arī pirms tam visas lomas bija ar pārdzīvojumiem. Tāpēc Kaijakam bija grūti meitenes Valansjēnas lomā no manis to izdzīt. Man likās, ka lomā jābūt dziļumiem un zemūdens akmeņiem. Bet Jānis Kaijaks teica: tu esi jauna, un tev viss ir viegli. Tas man bija atklājums, ka uz skatuves var arī neciest! Kaijaks man deva šo krāsu.

Kad Liepājas teātrī 2010. gadā iestudēja Vestsaidas stāstu, es dziedāju Mariju. Tikko teātrī bija ienācis Klaipēdas kurss, viņiem bija daudz entuziasma, laba deju skola, bet nebija, kas varētu nodziedāt galvenās lomas. Tur es sastapos ar režisoru Valdi Lūriņu. Viņam ir skaidra vīzija, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Es nezināju ne, kā veido lomu, nekā… Es atvēru muti un ļāvu, lai man ar karoti visu lej iekšā!

Mūzikas akadēmijā to nemāca?
Mēs tam pieskārāmies. Mums bija viena aktiermeistarības nodarbība nedēļā. Vai es varētu ar to šodien izdzīvot? Laikam ne. Tas, no kā es barojos, ir pieredze no projekta uz projektu.

Vēl trakāka pieredze bija Nožēlojamie, ko Ķīpsalas hallē iestudēja Gatis Šmits. Es dublējos Kozetes lomā ar Ditu Lūriņu un mēma klausījos, kā viņas ar Karinu Tatarinovu analizē lomas… Prasīju Gatim, ko lai daru. Uz visu mūžu atcerēšos: man bija jāsēž augšā, mazā istabiņā, un jāizšuj. Tāda piecu kvadrātmetru uzbūvīte. Gatis saka: tu sēdi un jūties kā želejā. (Smejas.) Labi… Es sēdēju augšā un domāju — man nav ne jausmas, ko varētu nozīmēt «justies kā želejā» un uz ko tas varētu vest. Tā es tur viļņojos kā tāds eklēriņš. Bet no katra projekta jau tu aizej bagātinājies.

Brīnišķīga sadarbība bija ar Margo Zālīti, kad operas Jaunajā zālē iestudējām Mocarta Mazo burvju flautu. Margo man iedeva ticību sev, ļāva noticēt, ka pirmie impulsi arī ir tie pareizākie. Varbūt tas vairāk bija formas teātris, tāda vācu operrežijas skola, bet mums izdevās noķert spēles garšu, saprast, ka uz skatuves var arī rotaļāties, pilnīgi atvērties.

Bērni jau arī droši vien ir citāda auditorija.
Melot nedrīkst nevienam. Ja es pati noticēšu, tad noticēs arī man. Bet mazais skatītājs no tevis izsūc vairāk spēka. Ir svarīgi uzķert, cik ilgi bērnam var likt koncentrēties, kādu laika sprīdi uz viņu var iedarboties. To es redzu arī ar savu meitiņu. Viņai ir gads un astoņi mēneši, bet viņa ļoti labi runā. Kad es vakarā dziedu, man vienmēr vajag dziedāt kaut ko jaunu, citādi būs: «Šito ne, šito ne!»

Margo teica: mēs trīs mēnešus ejam cauri materiālam, meklējam krāsas, meklējam, kā pateikt, lai bērnam būtu interesanti, bet tas mazais cilvēks atnāk, stundas laikā viņam viss kļūst skaidrs, un — dodiet man vēl! Tas uztveres temps ir tik straujš. Šitas ir skaidrs, ejam tālāk!

Operā jums šobrīd ir tikai divas lomas.
Mana dzīve ir sadalījusies laikā pirms un pēc meitiņas piedzimšanas. Es tikko biju iekļuvusi operā un sāku saprast to sistēmu, kad pienāca dekrēta laiks. Un tagad jāsaprot, kā tikt apritē atpakaļ. Nekas jau netiek garantēts. Sava vieta man jāizcīna no jauna. Un es jau arī vēlu sāku.

Kas soprānam ir agri vai vēlu sākts?
Soprānam jāpagūst līdz kādiem 27 gadiem piedalīties labos konkursos, parādīt sevi. Tad var pagūt  ielēkt «pirmajos vagonos». Bet man bija 23 gadi, kad es sastapu skolotāju Anitu Garanču, un tikai 25 gados sāku apgūt profesiju, iestājoties vokālajā nodaļā. Skolotāja man uzdāvināja šo profesiju.

Akadēmiskās mūzikas vidē es biju kopš bērnības, jo mana mamma bija mūzikas skolotāja, un reizēm viņas draugu lokā jutos labāk nekā starp vienaudžiem. Man bija 16 gadu, kad iestājos Doma kora skolā, dziedāju Kamēr…, un man beidzot starp vienaudžiem radās īsti draugi un domubiedri. Tas bija bagātinošs laiks, sapratu, ka akadēmiskā mūzika jebkurā veidā būs tas, ar ko es nodarbošos. Skolas laikā augstākie mērķi bija dziedāt Radio korī vai korī Latvija.

Mūzikas akadēmijas laikā mans kordiriģēšanas pasniedzējs Arvīds Platpers iepazīstināja ar Kārli Lāci, un es uz desmit gadiem nokļuvu arī populārās mūzikas vidē. Un tad 2008. gadā Ķīpsalā bija projekts Nožēlojamie, es dziedāju Kozetes lomu. Tur sastapos ar skolotāju Garanču, kura teica: tev jādzied, tev ir potenciāls un iespējas. Mēs sākām strādāt, un tas ilga divus gadus, kamēr skolotāja aizgāja pensijā. Man tik ļoti patika tas process… Es nevaru izlēkt laukā no sava liriskā soprāna diapazona, bet varu paplašināt robežas, iegūt jaunas krāsas.

Man patīk, ka klasiskajā mūzikā ir rāmis, kurā esi un kuru tev jāprot apdzīvot. Nevaru sapņot par to, kāda es būtu Toska — tā nekad nebūs loma manai balsij.

Kas būs?
Negribētos par to runāt, var jau arī nepiepildīties. Ir daudz kam jāsakrīt: vai atbilsti kā tipāžs, vai der tavas balss krāsa, vai tev pietiek spēka to lomu iznest. Dziedātājs ir kā sportists: nepārtraukti jātrenē savs instruments — balss. Ja labi uztrenēsies, varēsi noskriet maratonu. Šovasar Nezināma nezināmā mēģinājumos Viesturs Meikšāns gribēja, lai no rīta strādājam tā, ka vakarā esam noguruši un «nepārcenšamies». Bet tas nebija iespējams. Balss to neļauj — nogurušai mans instruments vienkārši atteiksies darboties.

Es neko būtiski negribētu mainīt savā dzīvē. Ja nu būtu gribējies agrāk sākt dziedāt. Man bija 25, kursabiedriem — 20 gadu. Tā ir liela starpība. Un pagāja laiks, kamēr es sevī salauzu kordiriģenta un kordziedātāja domāšanu. Korī ir sadarbība ar kolēģiem, tas, ko sauc par «ķēdes elpu». Te esmu viena. Bet izaicinājums cīnīties vienai man ir svarīgāks.

Cik liela nozīme operā ir aktiermākslai?
21. gadsimtā tā ir ārkārtīgi svarīga. Vokālā un aktiermeistarība šobrīd ir pusi uz pusi. Prasības ir diezgan nežēlīgas — skatītājs grib redzēt uz skatuves dzīvu cilvēku. Agrāk dziedātājs varēja nostāties un vokalizēt. Šodien tas vairs neies cauri. Jādomā par savu personisko attieksmi, jābūt labā vokālajā formā — bet tā ir puse no «pamatpaketes». Tālāk nāk plastika, reaģēšanas spējas, tas, cik esi fleksibls un atvērts. Tas pat nav nežēlīgi. Tā ir dabiskā atlase.

Viena no jūsu pēdējām lomām ir tapusi dramatiskā izrādē — Žaņa Lipkes muzejā spēlējat Genādija Ostrovska sarakstītā un iestudētā lugā Persiešu valodas stundas, kas ir fantāzija par reālu ebreju rakstnieku Bruno Šulcu, viņa nāvi koncentrācijas nometnē un dzīvi pēc nāves.
Sākumā režisors bija iecerējis to kā varietē ar grotesku un klauniem. Bet tad nāca Reinis Suhanovs ar savu scenogrāfijas ideju. Pēc tam Jēkabs Nīmanis ar mūziku. Mainījās visa sākuma koncepcija. Ir tik interesanti vērot, kā režisors to visu veido par kopdarbu.

Kas īsti ir jūsu spēlētā Anna Čulanga? Kā jūs pati viņu izjūtat?
Man liekas, es esmu dibuks — gars, kurš klīst pa zemi, kad cilvēks ir nomiris. Un vēl es esmu sargeņģelis Bruno Šulcam.

Viņu spēlē sieviete — aktrise Marija Daņiļuka.
Mums ļoti sapasēja. Reti nākas sastapties ar cilvēku, ar kuru tu saderi kā cimds ar rociņu. Līdzko mēs ar Mašu esam uz skatuves kopā, esam drošībā, viena otru pasargājam.

Ar Persiešu valodas stundām drīz brauksim viesizrādēs uz Maskavu.

Jums nekad nav gribējies būt tikai aktrisei?
Nē… Un tagad, saskaroties tuvāk ar šo profesiju, es vēl vairāk saprotu, ka ne. Operā mūzika ir rāmis un patvērums. Mūzikā vienmēr atradīšu spēku un attaisnojumu. Ja man nesaskanēs ar režisoru, es paglābšos mūzikā un dziedāšanā. Aktierim tādu iespēju nav. Viņš ir kails. Man mūzika vienmēr atstāj arī harmoniju.

Meitene ar burvju zīmuli

Kitija Role izlēma aiziet no korporatīvās vides, kad saprata — arī citiem patīk viņas filigrānie dzīvnieku attēli. Katru Zvēru dārza kreklu, krūzīti vai kleitu rotā kāds stāsts

Gotiņa Gauja, lauviņa Simba, bet Pūcītei vārds ir Nurdī, nezinu, no kurienes tas atnāca — Kitija Role iepazīstina ar dažiem saviem varoņiem. Kompaktā noliktava Tērbatas ielā Rīgā pielocīta pilna kā dārgumu lāde: krūzes, šķīvji, spilvendrānas, auduma maisiņi, kleitas, krekli, legingi, blociņi, apsveikuma kartītes, plakāti, bērnu bodiji, sedziņas, gultasveļa. Viss ar Kitijas dzīvnieku zīmējumiem. «Lina gultasveļa bija liels projekts, radās, pirms Zvēru dārzs bija nostiprinājies juridiski,» viņa atceras uzņēmuma pirmsākumus. «Mēs, divas meitenes, ieguldījām visu savu naudu, lai saražotu ārprātīgi dārgo gultasveļu ar manu dizainu. Es pat nezinu cenas no galvas, ar to darbojas mana partnere Baiba Grošus, esmu atbildīga par vizuālo pusi un komunikāciju.»

Jāmeklē prieks!

Kitijas Roles stāsts ir patiešām neparasts. Viņas vienīgā akadēmiskā mākslas pieredze bija zīmēšanas stundas skolā. Valmieras meitene ieguva bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā Rīgas Tehniskajā universitātē, turpat pabeidza maģistrantūru pilsētekonomikā. Lai arī vizuālā māksla viņai padevusies, neesot nācis prātā, ka vajadzētu iet šajā virzienā. «Vecāki arī nebīdīja, viņi ir racionāli cilvēki, drīzāk gribēja, lai es studēju arhitektūru. Pat aizgāju uz sagatavošanas kursiem, bet jutu, ka man tur nepatīk būt. Konkurence un dusmīgi skatieni.»

Bez problēmām Kitija iestājās Inženierekonomikas un vadības fakultātē. Otrs priekšmets, kas skolā nekad nesagādāja grūtības, bija matemātika.

Jau bakalaura studiju laikā viņa atrada darbu reklāmas aģentūrā Airport. «Biju biroja vadītāja, nepagāja ilgs laiks, un paralēli kļuvu par projektu vadītāja asistenti, IT atbalstu, priekšniecības privāto izsūtāmo un mākslinieku trako ideju praktisko realizētāju,» Kitija pasmaida.

Nākamajā darbavietā — Latvijas tā laika lielākajā  e-komercijas uzņēmumā Cherry Media — no mārketinga vadītājas asistentes jau pēc diviem mēnešiem Kitija uzdienēja par mārketinga vadītāju. «Vadīju mārketingu Latvijā un nedaudz arī Igaunijā. Izklausās vērienīgāk nekā īstenībā, vai arī — man vienkārši tas nelikās milzu darbs.»

Te sarunas biedre strauji maina intonāciju. Nosauc sevi par tipisku millennials jeb jaunās tūkstošgades cilvēku, kas aizdomājies par savu un visas civilizācijas virzību. «Tajā laikā biju absolūti nelaimīga. Jautāju sev — kāda jēga, ja uztaisu šo datu analīzi vai kampaņu? Vai pasaulei no tā paliek labāk? Vai man paliek labāk? Man nav gandarījuma. Pilnīgs izmisums acīs. Jau 25 gadu vecumā esmu piekususi no tā, ka darbā nav nekā interesanta, iedvesmojoša. Bet arī slinkošana noteikti nav tas, pēc kā es lūkojos. Nopietni sev pateicu — ir jāmeklē prieks.»

Brīvajā laikā viņa bija, kā pati definē, knibinājusies. Zīmējusi kartītes, apzīmējusi sienas. «Mammas paziņas vienkārši paprasīja. Nekad nebiju uztvērusi, ka to varētu darīt nopietni. Es taču pat līniju velku vairākas reizes un tad nepareizās izdzēšu!»

Lauvas galva ar rozēm krēpēs uz A3 papīra loksnes 2013. gada pavasarī, naktī pēc parastas darba dienas, tapa kā kārtējais hobija prieciņš, dāvana draudzenei dzimšanas dienā. Par godu viņas uzvārdam — Lauva. Kitija vēl joprojām atceras brīnišķīgo tās nakts atskārsmi — kāda laime ir zīmēt dzīvniekus! Nākamais bija vilks. «Sapratu — ei, bet mana vēlme zīmēt mazās detaļās, simbolos un rakstiņos ir tik piemērota dzīvnieku attēlošanai!» Tagad atskatoties, šķiet — varbūt tas sācies jau pamatskolā, kad citām meitenēm klades bija pilnas ar izgrieztiem Spice Girls un Backstreet Boys attēliem, bet viņai topā bija žurnāli ar dzīvniekiem, ko kāds radinieks palaikam nesa mājās no makulatūras bāzes.

Ar mīlestību pret dabu

Kitijas plānā nebija ražot apģērbu. Iemācījusies pašas uzzīmētos dzīvnieku attēlus pārcelt sietspiedes tehnikā uz auduma, viņa vakaros pēc darba mājās uz virtuves galda apdrukāja lina spilvendrānas, ko izlika pārdošanā interneta veikalā Etsy. Krekli radās cilvēku intereses dēļ, vai tos pašus dizainus varētu dabūt valkājamā formātā. Viņai palīdzēt bija sākusi Baiba Grošus, iedrošināja — darām!

«Mums ar partneri gan bija nosacījums, ka taisīsim lietas tādēļ, ka pašas gribam, nevis tādēļ, ka to kāds prasa,» piebilst Zvēru dārza saimniece. «Vienu brīdi bija telefonu vāciņu bums, visi dizainēja tos,» Kitija min piemēru. «Kādas 10 kompānijas uzrunāja: mēs varētu taisīt jums vāciņus. Bet es negribu, lai skaistais dzīvnieks, ko cildinoši kādam uzlieku uz krūtīm, bružājas uz vāciņa! Varbūt pat cieņa ne tik ļoti pret saviem darbiem kā pret dzīvnieku, lai tas nav kārtējais stilīgais elements.»

Katram ar viņas roku tapušajam attēlam esot vēstījums. «Mēs neražojam tikai apģērbu, drīzāk ražojam stāstus. Gribam pierādīt, ka var izdarīt citādi, sapucēties arī ar lina kleitu. Reāls stāsts Somijā,» Kitija rāda krekliņu ar lāci, kam zem zoda pieglaudies vilks. «Kāds fotogrāfs, vairākas nedēļas mežā fotografējot dzīvniekus, novēroja, ka katru vakaru vilcene un lācis satikās un kopā notiesāja medījuma maltīti. Bija skaidrs, ka viņi viens otram ir vajadzīgi. Cilvēcīgāk taču nevar būt! Tik brīnišķīgi!»

Gazeles, kas dejo kā baletā, noskatītas dokumentālajā filmā. «Iedomājos, ka es tādu gazeli uzzīmēšu uz pavasara pusi, ar ziedošiem ragiem. Tikai pēc tam uzzināju, ka šo gazeli dēvē par spring buck — pavasara buciņu. Viņš vienkārši pie manis atlēca.»

Pasaulē palikuši tikai divi ziemeļu baltie degunradži, abas ir mātītes, skaidrs — viņu stāsts drīz būs beidzies. «Simboliski viņu attēlus piebēru ar ziediņiem,» Kitija rāda vēl vienu zīmējumu. Dažkārt viņa šīs leģendas uzraksta tērpam pievienotās anotācijās, citreiz nobremzē — intuīcija saka, ka varbūt tikai viņai vienai tas liekas svarīgi. Tomēr stāsts ir iedvesmojis, devis produktam pievienoto vērtību.

«Tagad skatos, kā ar savu darbu varu palīdzēt dzīvniekiem,» autore runā par lina spilvendrānu ar telēna degunam uztupušu vistu. «Pabalstīt mazākos, kas paši par sevi nevar pastāvēt. Pārdodot šo dizainu, visus iegūtos līdzekļus ziedojam biedrībai Dzīvnieku brīvība. Viņi ir izcīnījuši, ka [no 2025. gada] Rimi vairs nepārdos sprostos turētu vistu olas. Brīnišķīgi, ka es viņu darbam varu pielikt kaut mazu kripatiņu, arī savai auditorijai izstāstīt šo stāstu. Veselības un pārliecības dēļ esmu vegāne. Labākais, ko varu darīt — zīmējot rādīt savu mīlestību pret dzīvniekiem.»

Viņasprāt, «sākt uzņēmējdarbību mūsdienās ir vērts, nevis domājot tikai par savu finansiālo labumu, bet par vispārē-jo labumu sabiedrībai». «Un tad arī pašam būs ieguvums no gudras, domājošas sabiedrības.»

Pretēji «ātrajai modei»

Kitijas somā gandrīz vienmēr ir kaligrāfijas zīmulītis rapidogrāfs. Idejas rodas visdīvainākajos brīžos, bet visbiežāk — skrienot pa mājām tuvo Biķernieku mežu. «Es pārāk daudz domāju, tāpēc man vajag izlādēt stresu. Ja vēl iegūstu kādu ideju — brīnišķīgi, paldies mežam un Visumam!» viņa iesaucas.

Pirms nepilniem diviem gadiem ar partneri Baibu reģistrējusi SIA Zvēru dārzs, viņa aizvien minstinoties sevi saukt par uzņēmēju. «Uzskatu to par platformu, kur 29 gadu vecumā varu kā mazs bērns turpināt rotaļāties, zīmēt. Es tik ļoti centos būt pieaugušais un iederēties birojos, darīt darbu, cik labi varu, bet…» Kitija nepieliek punktu teiktajam.

Protams, viņas ar Baibu ir labi iepazinušas akmeņaino jauna uzņēmuma taciņu. Sākušas kā patentmaksas maksātājas, pēc tam tapis mikrouzņēmums un, tikai apjomiem augot, SIA. Pāreja uz 21% PVN maksājumiem bijusi skarba, viņa neslēpj. «Domājām — varbūt viss jābeidz, abām bija krīze. Ne jau pārskatu dēļ. Dabiskiem produktiem jau tāpat ir augsta pašizmaksa, pacelt cenu par 21% — tas ir nenormāls kāpums. Nācās laist savu peļņas daļu uz leju, lai saglabātu cenu tajā pašā līmenī.» Uzņēmums ir izdzīvojis un pagājušogad strādājis ar peļņu, bet, ja valsts ekonomika piedzīvotu kādu turbulenci, viņām neklātos viegli — «apģērbs un mājas lietas nekad nav primārā vajadzība».

Taču, pat saglabājot veselīgu skepsi, Kitija nevar noliegt — Zvēru dārza panākumi ir saviļņojoši. «Kad parādījās Baiba, gājām tirgoties uz tirdziņu. Vēl pat nebijām uzkrāmējušās, kad jau dažas lietas bija izķertas, stāvējām ar pustukšu kreklu un spilvenu stendu. Un mūs jau uzrunāja nākamais tirdziņš. O, cilvēkiem patīk?!»

Pāris reižu gadā viņas tirgojas pop-up veikaliņos, kas pēdējā laikā notikuši Galleria Riga. Pastāvīgi savus ražojumus piegādā veikaliem Mūsmājas, Pērle, Look at Riga.

«Šobrīd 99,9% mums ir dabiski, organiski materiāli ar sertifikātiem,» Kitija piemin vēl vienu svarīgu aspektu. «Pasaule ir pārpildīta ar fast fashion, ko Āzijā un vēl daudzās citās vietās cilvēki ražo drausmīgos apstākļos par ārkārtīgi mazu samaksu. Negribas pielikt pat pirkstu pie tās elles.»

Ar sietspiedes meistaru, kas, tāpat kā citi Zvēru dārza sadarbības partneri, ir ārpakalpojuma sniedzējs, vīzija sakrītot pat detaļās. «Viņam patīk darīt mūsu darbiņus, un man patīk strādāt ar viņu. Mēs ražojam specifiskas lietas, un ir jābūt specifiskai attieksmei par krāsu un materiālu. Neciešu vārdu «nevarēt». Ja kāds man pateiks, ka kaut ko nevar, pati ņemšu un darīšu, zāģēšu un griezīšu,» Kitija paziņo. Viņas kolēģe Baiba palīdz izdomāt tērpu modeļus, pēc viņu skicēm idejas realizē profesionālas šuvējas.

Krūzes ar dzīvnieku attēliem savukārt radušās sadarbībā ar Piebalgas porcelānu. «Gribējām, lai viss maksimāli ir Latvijā taisīts, izskatās kvalitatīvi un labi. Arī viņiem ir rūpīga attieksme, katra krūzīte ir kā bērniņš.»

Kitijas galvā katru brīdi esot vismaz desmit jaunu zīmējumu un dizaina ideju. Jūnijā viņa pabeidza otro stop motion animācijas filmu Veikaliņš. Veltīta Zvēru dārza pop-up tirdzniecības vietai, tā ir apskatāma uzņēmuma Facebook profilā. Zīmēja un no papīra izgrieza kokus, no uzzīmētiem dēlīšiem «būvēja» mājiņu. Ar parastām galda lampām gaismoja, fotografēja, montēja. Skaņu ierakstīja kolēģi studijā Pixelart, kur viņa divus gadus strādāja par producenti.

«Cilvēki prasa — bet tu taču neko nenopelni no tā, ka filmiņu uztaisi! Kāpēc to dari?» Kitija runā rāmi. «Nekad neesmu domājusi, ka Zvēru dārzam jābūt vienīgi par un ap naudu. Varbūt šie dzīvnieki būs tikai sākumskola manā radošajā dzīvē?»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Stimula darboties uzņēmējdarbībā man īstenībā nav, tā ir piespiedu forma. Bet — kāpēc es pārdodu, nevis tikai klusībā sēžu un zīmēju? Šī ir krājkasīte, platforma, kurā realizēt idejas. Redzu, cik priecīgi par šīm lietām ir cilvēki. Labi, es iepriecināšu vēl!»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Absolūta uzticēšanās pakalpojumu sniedzēju profesionalitātei ne vienmēr ir pareiza, pat ar cilvēkiem, kam, kā liekas, ir vārds un prestižs. Skaidri ir jāpasaka, ko vēlies, jāuzrauga kvalitāte un process, jāsaka tas, kas nepatīk. Klusībā dusmojoties nekas neattīstīsies»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Pat ja uzņēmums ir sācies kā sirdslieta, ik pa laikam vajag sev uzdot jautājumu, vai joprojām daru to iemeslu dēļ, kāpēc sāku, vai tikai naudas dēļ. Vai priecājos par to, vai tas ir vērtīgi man, vai ir vērtīgi šai pasaulei? Ja zini, kāpēc to dari, tas nevar neizdoties. Ja atbilde ir «daru, lai varētu samaksāt rēķinus un izdzīvot» — tas ir vajadzīgs, bet varbūt nedarbosies ilgtermiņā.»

Sākusi ar sienu apzīmēšanu draugiem un paziņām, Kitija to turpina piekopt arī Zvēru dārza pop-up veikaliņos.
Foto no privātā arhīva

Ir iesaka

1. septembris. KONCERTS. DAGAMBA. SINFONIETTA RĪGA. #LUDVIGVANRAMMSTEIN DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Koncerta iedvesmas pamats ir Vācijas pazīstamāko un kontroversiālāko mūzikas pārstāvju — klasiskās mūzikas komponista Ludviga van Bēthovena un grupas Rammstein — daiļrade. Bēthovena mūzika kļūs par rokmūziku, bet Rammstein melodijas iegūs akadēmisku skanējumu. Biļetes cena 10—25 €. Bilesuparadize.lv

1. septembris. IZRĀDE. PLANĒTA NR. 85. DAILES TEĀTRA LIELAJĀ ZĀLĒ. Izrāde ģimenēm. Kāds puisis iemanto brīnumainu iespēju ceļot laikā. Viņš satiek vecākus un vecvecākus, savu pagātni un senčus — lai atrastu ceļu atpakaļ pie sevis un savas būtības. Lugas autore Justīne Kļava, režisors Dmitrijs Petrenko. Aktieri Gints Andžāns, Mārtiņš Počs, Ērika Eglija un citi. Biļetes cena 5—17 €. Bilesuparadize.lv

1. septembris. IZRĀDE. LINDA VISTA JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA MAZAJĀ ZĀLĒ. Amerikāņu dramaturga Treisija Letsa luga veltīta pusmūža cilvēkiem. Mūsdienās šī paaudze jūtas apmulsusi, jo jaunība nebeidzas, dzīves plāns it kā izpildīts un vajadzīgs jauns. Režisors Alvis Hermanis. Galvenajā lomā Andris Keišs. Piedalās Baiba Broka, Elita Kļaviņa, Gundars Āboliņš, Sandra Kļaviņa, Jānis Skutelis un Grieta Aminata Diarra. Biļetes cena 15—25 €. Jrt.lv

Līdz 23. septembrim. IZSTĀDE. ATCERĒTIES DZĪVI FOTOGRĀFIJAS MUZEJĀ. Pazīstamās fotogrāfes Intas Rukas melnbaltajos portretos redzami cilvēki, kas bijuši karā, bēguši no kara šausmām vai nokļuvuši situācijās, kas apdraud dzīvību, un piekrituši runāt par bailēm, izvēli un drošsirdību. Tie ir Otrā pasaules kara liecinieki, bēgļi un cilvēki, kas cīnījušies Afganistānā, Irākā vai kādā citā valstī. Fotomuzejs.lv

Kinojaunumi

oooo Barvedis / Alpha. Aizraujoša piedzīvojumu drāma plašam cilvēku lokam, arī ģimenēm ar bērniem. Filmas vizuālais vēriens un stāstniecības labestīgais naivums atgādina Stīvena Spīlberga 80. gadu lentes. Aizlaikos norisošais stāsts par jauna puiša draudzību ar vientuļu vilku ir spriedzes pilns, kurā dramatiskākie brīži uzspicēti ar pieņemamu devu patosa, kas atgādina Holivudas zelta laikmeta kases grāvējus. Sirsnīga un aizkustinoša filma, kas izcili prot manipulēt ar skatītāju sajūtām un gaidām, bet nav banāli paredzama. Kino no 31. augusta.

5 interesanti koncerti septembrī

16. septembrī Dzintaru koncertzālē. Gidons Krēmers un Kremerata Baltica. Festivāla noslēgums

Noteikti varētu aicināt arī uz kamerorķestra Kremerata Baltica festivāla atklāšanas koncertu — tajā līdzās Bēlas Bartoka un Ferenca Lista mūzikai būs iespēja dzirdēt Kristapa Pētersona jaundarbu. Gidonam Krēmeram ir lieliska reputācija dažādu mākslas veidu sapludināšanā (vienam no tiem, protams, vienmēr esot mūzikai), tāpēc izvēlējos izcelt noslēguma koncertu, kurā kopā ar mūziķiem uzstāsies Parīzes klauni Katrīne Žermēna un Žiljēns Kotro. Zinot Krēmera konceptuālo domāšanu un cirka izpausmju formu nebeidzamo plašumu, domājams, ka arī Dzintaros mūzika savīsies neparedzamā kontrapunktā ar tām skatuviskajām metaforām, kas pieejamas tikai klauniem.

9. septembrī teātra namā Jūras vārti. Kronos stīgu kvartets

Ko gan vēl lai pasaka par Kronos stīgu kvartetu — šo dzīvo mūzikas leģendu ar izcilu diskogrāfiju un pasaules slavu? Lai dzirdētu Kronos, septembrī nav jādodas nekur tālāk par Jūras vārtiem Ventspilī. Kronos kvarteta biogrāfija ir kā piedzīvojumu filma, kuras darbība norit visās pasaules malās. Tikai šeit piedzīvojumi notiek mūzikā, atskaņojot gan hrestomātiskus stīgu kvartetus, tieši Kronos veltītos jaundarbus (tādu ir vairāk nekā 900), gan seno mūziku, gan saspēlējoties ar mūziķiem no visdažādākajiem mūzikas apvāršņiem — viņu vidū arī Astors Pjacolla un ķīniešu pipas meistare Vu Mana.

Nerimstošais meklētāja gars, kvarteta dibinātājs un pirmā vijole Deivids Heringtons saka: «Kronos skan labāk nekā jebkad. Mūzikā vienmēr būs, ko meklēt, būs, ko darīt.» Un viņi spēlē jau vairāk nekā 40 gadus.

12. septembrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Sinfonia Concertante sezonas atklāšanas koncerts. Elīna Endzele, Elvijs Endelis, Aleksejs Bahirs, Jānis Porietis, diriģents Guntis Kuzma

Par vienu no septembra intriģējošākajām programmām parūpējies orķestris Sinfonia Concertante. Alekseja Bahira vijoļspēles solo dzirdēsim Šūberta Rondo vijolei un stīgu orķestrim, kurā vijoles kantilēnas mijas ar elegantām pasāžām. Anete Ašmane sarakstījusi jaundarbu marimbai, timpāniem un stīgu orķestrim, kur galvenajās lomās būs Elīna Endzele un Elvijs Endelis.

Programmā arī Artūra Onegēra dramatiskā, saviļņojošā Otrā simfonija ar trompetes dziedājumu skaņdarba izskaņā. Kā teikts koncerta ielūgumā, Jirži Nerudas Koncerts trompetei un stīgu orķestrim esot vēl nespēlēts darbs uz Latvijas skatuvēm. Solists būs Jānis Porietis.

29. septembrī teātra namā Jūras vārti. Grupa Son Lux

Septembrī vērts pa diviem lāgiem paviesoties Jūras vārtos — mēneša izskaņā ar  pirmo koncertu Latvijā viesosies grupa Son Lux. Viņu mūzika ir neparedzama, mazliet skumja un aizraujoši krāčaina. Tajā sastopas souls, elektronika, improvizācija un vēl daudz kas cits. Kopā ar akadēmiski skoloto, dumpīgo skaņradi Raienu Lotu trio sastāvā spēlē Ņujorkas mūziķi — ģitārists Rafiks Batia un bundzinieks Īans Čangs. Koncerts uzrunās tos, kam mūzikā patīk atklāt ko jaunu, žanriski neparastu.

29. septembrī koncertzālē Lielais dzintars. Sinfonietta Rīga, Bens Frosts un Daniels Bjarnasons (Liepājas Mākslas forums)

Danielu Bjarnasonu zinās tie, kas interesējas par Islandes laikmetīgo mūziku vai pagājušā gada decembrī Liepājā klausījās Islandes nedēļas nogales koncertus. Viņa kompozīcijās sastopas jauneklīgs nemiers, skaņu meklējumi starpžanru robežās un rūdīta tehnika. Bens Frosts ir Austrālijā dzimis, Islandē dzīvojošs, skaistas, raupjas un dzīves pilnasinīgas elektroakustiskās mūzikas autors.

Bjarnasons un Frosts satikušies kopdarbā, kam iedvesmas saknes rodamas Tarkovska filmā Solaris. Koncertrelīzē rakstīts, ka līdzās simfoniskajai svītai Solaris, kuru Liepājā atskaņos Sinfonietta Rīga, varēsim vērot Braiena Īno un Nika Robertsona videoprojekcijas ar Tarkovska filmas motīviem.

Bez iespējas aizmirsties

Pasaules problēmas kā uz delnas — sākas Baltijas jūras dokumentālo filmu forums

Sociālais barometrs — tā varētu raksturot ikgadējā Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmā Atmiņas par nākotni aptverto tēmu klāstu. Organizatoru mērķis, līdzīgi kā iepriekšējos gados, — izveidot programmu, apvienojot (dažbrīd līdz sāpīgumam) aktuālas tēmas ar kinematogrāfisku iznesību. Katrs no deviņiem darbiem ir rūpīgs skatījums uz kādu tēmu, kas pēdējā gada laikā ir intensīvi apdzīvojušas ziņu virsrakstus un mediju telpu. Filmas neļaus nodoties bezrūpīgam eskeipismam, bet piedāvās iedziļināties stāstos par 20. gadsimtā piedzīvotajām izmaiņām ekoloģijā, virtuālās pasaules aizkulisēm un radikālu ideoloģiju izpausmēm.

Forumu atklās jūlijā Karlovi Varu Starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādītā Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa filma par Baltijas poētiskā dokumentālisma skolu Laika tilti. Lai arī pārējo darbu vēstījumi tiešā veidā neattiecas uz Latviju, aplūkotās tēmas ir pietiekami svarīgas, lai nodarbinātu arī mūsu prātus.

Populisma greizais ģīmis

Ja runā uzstājīgi un pārliecinošā tonī, tad teiktais ir patiesība — pie šādas pārliecības, šķiet, turas Grieķijas neonacistu partijas Zelta rītausma biedri un viņiem pietuvinātie ļaudis. «Nacisms ir Vācijā, Grieķijai ar to nav nekāda sakara,» nesatricināmi paziņo kāda no norvēģu režisora Hovara Bustnesa filmas Zelta rītausmas meitenes varonēm. Katrai no iemūžinātajām sievietēm ir cieša saikne ar Zelta rītausmas vadošajiem biedriem: viena ir vadītāja meita, cita — partijas deputāta sieva, vēl cita — māte.

Lai arī neatbalstu filmas nosaukumā ietverto nedaudz nievājošo attieksmi pret varonēm, proti, pieaugušu sieviešu dēvēšanu par meitenēm, Bustnesa darbs ir atklāts skats uz partijas demagoģisko ideoloģiju, kurai, izskatās, nav robežu: arī konfrontētas ar faktiem, sievietes allaž savu vīru rīcībai atrod skaidrojumu. Filmā dzirdamā retorika, protams, neattiecas tikai uz Grieķiju — sazvērestības teoriju upuru un vienīgo taisnības nesēju jājamzirdziņus izmanto arī citi Eiropas, to skaitā Latvijas, populisti.

Radikālas ideoloģijas neglīto ģīmi iemūžinājis arī sīriešu režisors Talals Derki filmā Par tēviem un dēliem. Stāsts par bērnu audzināšanu kā nākotnes džihādistu sagatavošanu novelk jaunas jēdziena «pāragra pieaugšana» robežas.

Krievijas portreti

Savstarpēji atšķirīgi, taču atmiņā paliekoši Krievijas portretējumi ir Staņislava Muhas stāsts Kolima. Pa kaulu ceļu un Martas Prusas darbs Par katru cenu. Muhas filma ir liecība par Krievijas Tālo Austrumu reģionu, kurā 20. gadsimta 40. un 50. gados atradās viens no lielākajiem soda lēģeru kompleksiem Padomju Savienībā. Režisora rīcība gan dažviet balansē uz ētikas robežas, proti, viņš filmā iekļāvis dažus stāstus, ko varoņi ir lūguši nedarīt. Lai arī vēstījums ir nedaudz saraustīts, filma izteiksmīgi portretē Tālo Austrumu reģionu, kurā sastopas gan pagātnes rēgi, gan Krievijas šābrīža politiskā situācija un — interesantākais — vietējo iedzīvotāju attieksme. Tā ir gan dziļi rezignēta, gan kaujinieciski opozicionāra.

Savukārt Martas Prusas dokumentālā filma Par katru cenu vēsta par Krievijas mākslas vingrotāju un olimpisko čempioni Margaritu Mamunu. Prusa ar kameru neuzkrītoši seko līdzi tolaik 20 gadus vecās sportistes treniņu ikdienai. Nofilmētie materiāli atklāj klusu un pārcilvēcīgu spēku, kā arī treneru nežēlīgo attieksmi pret sportistiem — lamuvārdi un pārmetumi dažviet liek ausīm vīst.

Cilvēks pret dabu

Pastiprinoties klimata pārmaiņām, dokumentālistu tēmu lokā bieži parādās darbi, kuru fokusā ir ekoloģijas problēmas un cilvēka mijiedarbība ar dabu. Piemēram, Tagarta Sīgela un Džona Beca veidotā filma Kādas sēklas stāsts ir informatīvi blīvs vēstījums, kas gluži kā pētnieciskās žurnālistikas eseja aplūko bioloģiskās daudzveidības tēmu: izrādās, 20. gadsimta laikā ASV ir zuduši 94% kādreiz audzēto augu sēklu.

Savukārt krietni apcerīgākā noskaņā ir veidota Gabrielas Breidijas filma Izsalkušo spoku sala — vēstījums par Austrālijai piederošo Ziemassvētku salu, kas kalpo kā viena no teritorijām, kur tiek novirzīti un turēti patvēruma meklētāji. Ar šo filmas vadlīniju savdabīgā simbolismā saspēlējas otra sižeta līnija: salas «pamatiemītnieku»  milzu krabju sezonālā migrācija un vietējo iesaiste šajā notikumā. 

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums

No 5. līdz 9. septembrim Rīgā, Cēsīs, Daugavpilī, Jēkabpilī, Rēzeknē un Valmierā.

Vairāk informācijas Nkc.gov.lv